Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
AICINĀJUMS UZ NĀVESSODU
Image CAPTCHA

AICINĀJUMS UZ NĀVESSODU

“Es dodu priekšroku tikai vienam spēkam: mākslas spēkam pār krāmiem, brīnuma triumfam pār brutalitāti.” (V.Nabokovs)

Autors - Vladimirs Nabokovs (Krievija, ASV)
Režija, dramatizējums - Dž.Dž.Džilindžers
Scenogrāfija - Vilis Daudziņš
Lomās: Armands Reinfelds, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Ģirts Ēcis, Māris Liniņš, Guna Zariņa, Kārlis Anušēvics

Pirmizrāde: 2000. gada 1. oktobrī

Izrāde veidota pēc V.Nabokova romāna “Aicinājums uz nāvessodu”. Vēl 100 gadus pēc savas dzimšanas Nabokovs joprojām ir kontraversāls, provokatīvs un stilīgs.Reiz Nabokovs atzīmējis, ka māksla ir “skaistums plus žēlums” un viņa proza ir smakli sajaukts skaistums un līdzjūtība, nožēla.
Rakstniekam Cincinatam C. tiek piespriests nāvessods. Viņa dzīve cietumā ir nepārtraukta cīņa starp “diviem Cincinatiem”, vai, citiem vārdiem sakot, starp diviem pasaules uzskatiem – iekšējo un ārējo. Viens Cincinats, mazais, vājais, bezpalīdzīgais, redz “šajā” pasaulē vienīgo realitāti un tādēļ izmisīgi baidās to pazaudēt – baidās no nāves. Otrs Cincinats zina šo trulo “šeit”, kurā viņš ir iesprostots un gatavojas nāvessodam kā sava mūžīgi esošā “es” atbrīvošanai.
Kā allaž Nabokovam realitāte tiek transformēta caur grotesku, dzīves absudu. Tā piemēram, Bende nevar veikt savu pienākumu, ja nav personīgi iepazinis sodāmo. Dzīve cietumā Cincinatam pārvēršas par nepārtrauktu “viesu pieņemšanu”. Līdzjūtīgs sargs, iejūtīgs cietuma direktors, radinieku apmeklējumi... Varbūt viņi cietuma direktors, sargs, advokāts, bende – ir izsmalcināti spīdzinātāji, kuru mērķis ir panākt Cincinata salaušanu, “grēku” nožēlošanu, viņa radošās “uguns” apdzēšanu?