Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
AMIZANTS GADĪJUMS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

AMIZANTS GADĪJUMS

Mihails Zoščenko
AMIZANTS GADĪJUMS

„Cilvēks ir tāds diezgan dīvains dzīvnieks. Diez vai viņš būs cēlies no mērkaķa. Vecais Darvins šai jautājumā, liekas, būs drusku samelojies. Dikti jau nu cilvēka darbošanās ir tāda, kā lai pasaka, pārlieku cilvēciska. Pilnīgi, ziniet, nekādas līdzības ar dzīvnieku pasauli.” (M. Zoščenko)

Piedalās: Vilis Daudziņš, Ivars Hermanis, Anta Eņģele

Režija, telpa, kostīmi – Māra Ķimele

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 55 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: EUR 12,00

Pirmizrāde 2007. gada 9. oktobrī

Izrādes dramaturģisko materiālu veido krievu satīriķa Mihaila Zoščenko stāsti un klātienē izpildītas dažādu laiku krievu dziesmas.

Cilvēkiem patīk stāstīt dīvainus, amizantus gadījumus no dzīves. Neparastos apstākļos nonākuši, to dara arī izrādes trīs savstarpēji nepazīstamie varoņi. Viņi stāsta stāstus par citiem, bet īstenībā paši par sevi un katru no mums. Par to, cik muļķīgi un komiski mēs mēdzam rīkoties. Par to, ka izmisīgi cenšoties būt „nemuļķīgi” un „nekomiski”, mēs aizmirstam, ka uz dzīvi var paraudzīties arī vienkāršāk – bez nosodījuma, pārspīlēta aizdomīguma vai lieka patosa. Izrāde aicina nesarežģīt to, kas tāds nav, bet gan pasmieties par nenozīmīgām likstām un ar smaidu sejā doties tālāk. Jo, kaut arī nesaprotama un neizdibināma, dzīve ir skaistākā dāvana, kas cilvēkam ir dota.

Vārds: Anita, 02.11.2014
Viedoklis: Kaut ko tik neiedomājami garlaicīgu nebiju redzējusi.Miegs nāca jau pēc pirmajām10 minūtēm.Nevarēju vien sagaidīt, kad tas viss reiz beigsies.
Vārds: Inese, 24.04.2013
Viedoklis: Gāju uz izrādi praktiski neko par to nezinot. Varbūt ekspektāciju trūkums ļāva man būt priecīgi pārsteigtai? Smaidīju, smējos un baudīju trijotnes blēņošanos. Bija sajūta, ka uz skatuves un zālē esošos vieno kopīgs prieks!
Vārds: Inese, 24.04.2013
Viedoklis: Gāju uz izrādi praktiski neko par to nezinot. Varbūt ekspektāciju trūkums ļāva man būt priecīgi pārsteigtai? Smaidīju, smējos un baudīju trijotnes blēņošanos. Bija sajūta, ka uz skatuves un zālē esošos vieno kopīgs prieks!
Vārds: Daiga, 10.04.2013
Viedoklis: Vareni! Jau bērnībā visa ģimene vakaros kopā locījāmies smieklos, lasot Zoščenko stāstus lieliskajā E. Rauhvargera tulkojumā, kas nepazaudē ne kripatas no autora garšīgās, smalkās valodas. Tāda pati stila pērle ir arī izrāde. Ja vispār protat novērtēt varoņus - mazos cilvēkus, vai varbūt pats vai pati tiem piederat, ja mākat atrast Dievu detaļās - smiesieties no visas sirds!
Vārds: Ēvalds, 27.01.2012
Viedoklis: Ļoti laba izrāde :)

Dīvains gadījums
www.delfi.lv
25.10.2007
autors Zane Radzobe

Rakstīt par Māras Ķimeles jauno izrādi "Amizants gadījums" Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē ir grūti. Pārāk nevienāda ir pēc Mihaila Zoščenko stāstu motīviem veidotā izrāde. Vienbrīd uz skatuves iemirdzas pērle, tūlīt blakus — pārņem neērtības sajūta, redzot gluži vai pašdarbnieciskumu. Vienīgais, kas pārliecinoši izkristalizējas nelielā iestudējuma laikā, ir jautājums, uz kuru atbildes man tā arī nav izdevies atrast — kāpēc? Kāpēc M.Ķimele ir iestudējusi šo izrādi? Un kāpēc viņa to izdarījusi tieši tā?

Mihaila Zoščenko stāsti ir fantastiski asprātīgi — 20., 30.gadu padomju Krievija uzmirdz šķietami nopietnā portretējumā, bet nopietnību uzspridzina pa "nepareizam" vārdam no cita situatīvā konteksta, pa savādai artikulācija vai idiomai, kurā, piemēram, apmainīta vārdu kārtība. Rezultāts ir eleganti ironisks. Žēl, ka nav norādīts, kas veicis tulkojumu, jo tulkotājs savu lietu tiešām ir pratis. Teksts nav tikai mehāniski "pārcelts" no krievu valodas mūsējā, bet spējis adekvāti parādīt autora smalko rotaļāšanos ar valodu. Skatītāji tādējādi uz stāstu tekstiem reaģē burtiski smieklu lēkmēm. Diemžēl no šī fakta var secināt tikai to, ka M.Ķimelei piemīt lieliska literārā gaume, kas mākslinieci nav pievīlusi. M.Zoščenko sadzīviskās situācijas, kaut izteikti padomiskām reālijām piepildītas, iztur laika pārbaudi — teksts sasmīdina ne tikai vidējās un vecākās paaudzes skatītājus, bet arī jauniešus, kam nav atmiņu, kurās "uzpazīt" izrādē izstāstītas situācijas. Tātad — talantīgi uzrakstīts. Un uzrakstītas anektdotes neapšaubāmi ne tikai par krieviem "kaut kad 20.gadsimta pirmajās desmitgadēs", bet arī par ko vispārcilvēcisku — īpašībām, kas mūsos ir nemainīgas, vienalga — pēc revolūcijas dzimstošā komunismā vai 21.gadsimta sākuma Latvijā. Teksts strādā, un Amizantam gadījumam kā literatūras lasījumam nebūtu itin nekā pārmetama. Cik tālu aktierus uztver kā teksta izpildītājus, nav ko pārmest arī viņiem. Vilis Daudziņš žilbina ar spēju uzburt krāsainu tēlu un situācijas "gleznu" ar balss intonācijām vien. Ivaram Hermanim ir ļoti patīkams balss tembrs un, šķiet, arī stāstnieka talants. Bez tam viņam izdodas izcelt tekstu, pašam paliekot ēnā — kā stāstījuma maniere tā ir viena no labākajām. Antai Eņģelei darbs ar teksta pasniegšanu vedas grūtāk. Viņa gan stāstus stāsta mazāk, vairāk dzied, bet balss tembrs un dziedāšanas maniere viņai zināmā mērā ir firmas zīme.

Diemžēl "Amizantam gadījumam" piemīt neapšaubāmas pretenzijas būt par izrādi. Nevaru piekrist kolēģēm, kas rakstījušas, ka izrāde ir (vai mēģina būt) literārā kafejnīca, klubs ar teatralizētu priekšnesumu. Tādā gadījumā jāveido principiāli citādas attiecības ar skatītāju — tuvākas, personiskākas. Amizantā gadījumā zāles un skatuves attiecības ir tradicionālas — rampa, kaut arī JRT Mazajā zālē tādas fiziski nemaz nav, izrādē tomēr eksistē, un pāri tai neviens "nekāpj". Vai izrāde būtu režisores eksperiments ar formu? Ja tā, pirmizrādītajā Amizanta gadījuma versijā pēdas no sākotnējām iecerēm atrast nav iespējams, un izrāde tomēr tiek piedāvāta repertuāra vienības statusā.

Iestudējuma struktūra veidojas no stāstiem, dziesmām un etīdēm, kurās starp akieriem, šķiet, vajadzētu veidoties attiecībām ar iekšēju dramaturģiju. Mazākais — mīlas trīsstūrim, kurā partneri nemitīgi mainās, bet iespējams, ka iecerētas vēl kādas attiecību transformācijas —biedriskums, apvienošanās grupas zem kopīgas idejas utt. Tā kā izrādē "attiecības" veidojas tikai ārēji dekoratīvā līmenī, atliek tikai minēt. Šādā aspektā vispatīkamāk vērot I.Hermani, kurš necenšas "tēlot", bet saglabā savā skatuves eksistencē zināmu pašcieņu. Žēl skatīties, kā piedāvātajās dekoratīvajās etīdēs mokās V.Daudziņš — tas ir nopietns signāls, ka ar izrādi režisoriski kaut kas nav īsti labi, jo viņa talants un pieredze nepieļauj šaubas, ka aktieris spēj pārvarēt pat vissarežģītākos uzdevumus. Par A.Eņģeli nav iespējams pārliecinoši teikt, vai viņas uzvedības veids ir cilvēciski saprotama ne-aktiera nervozitāte "teātra situācijā" vai tomēr M.Ķimeles izstrādāts un izpildītājas rūpīgi iedzīvināts "lomas zīmējums".

Tāpat atliek minēt, vai izrādei iecerēta kopīga jēga, noskaņa. Šķiet, tādu vajadzētu radīt jau stāstu atlasei vien: par ko, kā, kādā kārtībā tiek stāstīts. Kaut vai tikai sižetiskā līmenī. Jo M.Zoščenko stāsti ir gan smieklīgi, gan smeldzīgi, gan par ikdienišķām parādībām, gan padomju mīti. Pie pēdējiem pieder nosacīti otrā izrādes daļā stāstītie — par Ļeņinu dažādās dzīves situācijās. Protams, ka M.Zoščenko tā ir apzināta mītrade, ar formā iekodētu viegli ironisku attieksmi un vienlaikus zināmu sajūsmu. Bet ko ar to grib pateikt M.Ķimele? Tādi stulbeņi viņi toreiz bija, jo tam ticēja? Vai neticēja, bet runāja, jo tā vajadzēja? Tekstam nav nekādas nozīmes, visu izšķir forma? Un no šodienas viedokļa — tā ir ironija, patētika, šausmināšanās? Izrādes veidotāju attieksmi pret tekstu jūt tikai īstermiņā, respektīvi, ainas ietvaros, bet saikne starp šiem gabaliņiem tā arī neizveidojas, ja par tādu neuzskata neveiklāko izrādes sastāvdaļu — aktieru absolūti neloģisko darbošanos ar scenogrāfijas pamatelementu: kartona kastēm. Kāpēc tās izmatotas, ko tās apzīmē vai kāda ir to funkcija (izņemot to, ka divi aktieri tās var pārkrāmēt no viena nejēdzīga krāvuma otrā, kamēr trešais runā vai dzied)? Scenogrāfija, ko veidojusi pati režisore, ir ne tikai "tukša", bet pat traucējoša — pirmkārt, skatītājiem, kas labu izrādes laiku nevar redzēt vismaz vienu no aktieriem (kuru, tas atkarīgs no tā, aiz kura "staba" sēžat), otrkārt, aktieriem, kam pa spēles laukumu jāpārvietojas klūpot krītot.

Visbeidzot būtiskākais jautājums. Kas izrādē režisori interesējis — forma vai saturs? Acīmredzami, ka formā viņa sapinusies, kamēr M.Zoščenko stāstos ieliktais saturs ir tik dzīvīgs, ka cauri izrādes tīkliem laužas pa visām acīm. Žēl, ka neizdodas saprast, ko caur izrādi gribējusi pateikt režisore. Tādēļ "Amizantam gadījumam" patiesībā ir dīvains gadījums — pēc gardas izsmiešanās paliek urdošs jautājums: vai tas bija viss? Tā ir nenoliedzama izklaide (protams, tas nav maz). Bet pat vidusmēra literārie lasījumi spēj pacelties pāri sižeta robežām.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
21.10.2007
autors Evita Mamaja


* * * *
Māras Ķimeles iestudējums veidots JRT raksturīgajā komunālajā stilā, izrādes telpu raksturojot ar brūna kartona iepakojuma kastu krāvumu. Tomēr izvēlētie M.Zoščenko stāsti ātri vien iegremdē skatītāju savas garšīgās valodas un asprātīgās uztveres negaidītajos paradoksos, pilnībā atņemot to pašdarbnieciskumu un kaitinošo vīzdegunīgo daudznozīmību, kāds mēdz piemist pašsacerētiem tekstiem. Anekdotēs par padomju cilvēka dzīvi un viņa iedabu darbojas ūdenslīdēji, atslēdznieki, buržuāziskas dāmītes, biedri laupītāji, Vladimirs Iļjičs Ļeņins un citi dīvaiņi. Antas Eņģeles savdabīgā balss, skatuviskā pievilcība un vitālā enerģētika šķiet kā radīta teātra skatuvei, savukārt Vilis Daudziņš atkal sevi apliecina kā patlaban labāko komisko aktieri latviešu teātrī. Romances tā vien liek ilgoties pēc ērta galdiņa, patīkamas kompānijas un glāzes vīna. Izrāde noteikti ignorē pēdējā laikā aktuālo monstrozo skatītāju kategoriju, kura iet uz teātri, "lai padomātu". Amizants gadījums atgriež teātri pie tā zaudētās būtības — te valda piedzīvojums, spēle un prieks par to. Un nav garlaicīgi smieties.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
21.10.2007
autors Henrieta Verhoustinska


****
Izrāde ir tieši tas, par ko uzdodas — amizants gadījums. Tajā piedalās Anta Eņģele, sieviete — putns ar vecai skaņuplatei līdzīgu, trāpīgu balsi, kuras nepastarpinātās reakcijas veido to īpašo teātra sajūtu, pēc kuras patiesībā alkst skatītāji (redzēt aktieri apsmejamies — kas gan varbūt garšīgāk?), viens no JRT "spicēm" — aktieris Vilis Daudziņš un Ivars Hermanis, kurš ar tīkamu humora izjūtu pilda visai nepateicīgu uzdevumu — pārsteigt visus ar savu līdzību brālim, JRT mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim. Tiesa, arī ar aktieriskajiem uzdevumiem I.Hermanis tiek galā visnotaļ labi. Stāsti ir patiešām smieklīgi, un darbošanās ap tukšajām kastēm, acīmredzot ieviesta stāstīšanas atdzīvināšanai ar aktīvu darbību (to gana atdzīvina muzikālie iespraudumi ar vecajām krievu romancēm), patiesībā varēja būt mazāk. Izrāde pēc formāta līdzinās vakariem klubā Austrumu robeža, kuros piedalās Anta Eņģele (un arī šo varētu spēlēt kā kafejnīcu teātri). Režisores gudrība izpaudusies, precīzi definējot aktieru uzdevumus, rēķinoties ar viņu dažādajām spējām, ampluā, profesionalitāti. Turklāt jūtams, ka izrādē bez "smieklīguma" iekodēta vēl kāda pievienotā vērtība, smeldze, cilvēcisko attiecību neviennozīmība, kas pirmizrādē gan bija tikko jaušama.

Dažas lietas, kas sasniedz kulmināciju
Kultūras Forums, 12.-19.10.2007
21.10.2007
autors Ieva Zole

Teātra recenzenta prakse nemaz tik bieži nav tie brīži, kad rakstīšanai iedvesmo izrāde, kura nav pati emocionālākā, pati dziļdomīgākā vai pati pretrunīgākā, bet gan pati, nu, vai gandrīz pati smieklīgākā, īpaši tad, ja smiekli tiek apsolīti jau nosaukumā Amizants gadījums, kā tas ir ar nule tapušo Māras Ķimeles izrādi - Mihaila Zoščenko stāstu pārcēlumu skatuvei Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē (pirmizrāde 9. oktobrī). Bet ne tikai režisores un izrādes dalībnieku - Viļā Daudzina, Antas Enģeles un Ivara Hermaņa spēja apbrīnojami ātri un ilgstoši sasmīdināt mani pārsteidza. Izrādē ir vēl dažas lietas, kas sasniedz savu kulmināciju un kurām piederas apstākļa vārds "pati".
Pirmām kārtām jāsecina, ka Māras Ķimeles spēja uztaisīt izrādi no nekā ir sasniegusi galējo robežu, pieņemu, ka izrādes budžets ir tuvs nullei, izpildot Kalvīša NEP (nezinātājiem - jaunā ekonomiskā politika sensenajos Padomju Krievijas tapšanas laikos, kad notiek ari daļa izrādes Amizants gadījums darbības) par 200 procentiem, jo nauda acīmredzami bijusi vajadzīga tikai trīs aktieru trīs kostīmiem. Scenogrāfiju veido lērums tukšu papīra taras kastu un dažas plastmasas kastes, pēdējās kalpo sēdēšanai, savukārt no pirmajām tiek slietas dažāda veidā barikādes, tas tiek mestas, krautas, stumdītas, grūstītas, zem tā paslēpjas aktieri, tas veido aizslietni, aiz kura, mēness apspīdēta, rēgam līdzīgi. aizslīd kāda no Antas Enģeles varonēm, ko bijībā vēro Viļā Daudzina atveidotais tēls. Šķietami nekas, kas, pateicoties režisorei, padarīts par kaut ko, ir arī dažāda rakstura Mihaila Zoščenko stāsti, no kuriem daļa vēstī par nelaimīgu mīlestību un ar to saistītiem komiskiem pārpratumiem, daļa ir gluži nopietnas pasāžas par gadījumiem iz dzīves, ko komisku dara to pasniegšanas veids un visas izrādes konteksts, bet daļa, hmm, ir stāsti par Ļeņinu - gan viņa bērnību, gan Krievijas revolūcijas vadoņa gaitām, kurās atspoguļojas dziļā cilvēcība un gara diženums ik solī, ko Iļjičs spēris. Pretēji iespējamam, stāsti par Ļeņinu nebūt netiek kaut kā īpaši izcelti vai kariķēti, kaut pirmā brīdī ir pārsteigums, ka tie te ir, bet tad top skaidrs, ka laiks tāds, kad "apakšas" dzīvoja pa savam tikai tiktāl, līdz nesaskaras ar cēlām idejām, kuras lūkoja pielāgot savai dzīves izpratnei, bet realitātes un ideju sadursme it sevišķi ar laika distanci par Ļeņina dzīvi tikpat ļoti kā par Ivana Ivanoviča vai Pjotra Petroviča dzīvi, nevar neiedomāties par to, ka ne tikai liela daļa no mums šos stāstus ir ar nopietnu attieksmi lasījusi, bet arī aktieri no skatuves spēlējuši un ka Ļeņina lomas atveidotāja biogrāfijai un uzskatiem politiskos jautājumos bija jābūt tīram kā stiklam, kamēr tagad pēc Daudzina vai Hermaņa biogrāfijas netaujā neviens un arī pats Ļeņins kļuvis par vienu no tēliem. Tempora mutantur.
Otrām kārtām jāsecina, ka Viļā Daudzina stāstnieka talants arī ir pārspējis tās robežas, kuras var iedomāties, dodoties uz izrādi. Ne mirkli nenoniecinot viņa darbu bezvārdu lomā Garajā dzīvē vai izcilo šofera monologu Latviešu stāstos, kur nu vēl spēju iemiesoties
un no malas izskatās komiski gribi vai negribi. "Visnopietnākā" ir epizode, kurā visi trīs izrādes dalībnieki cits caur citu ar degsmi stāsta katrs savu stāstu par Ļeņinu, gan visiem zināmo par lapsu, uz kuru viņš nespēja izšaut (Anta Eņģele), gan nedzirdēto par Ļeņinu un bitēm, kas pašas aizveda Iļjiču pie dravnieka (Ivars Hermanis), gan par Ļeņinu un krāsns mūrnieku (Vilis Daudziņš), jo, lai cik dažādi ir šie stāsti, tie likumsakarīgi ved (precīzāk, toreiz veda) uz vienu mērķi - klausītāju apbrīnu. Un, protams, komiski šeit šķiet piesaukt "teorētisko bāzi" - Bahtina karnevalizācijas teoriju par smieklu nāvi, kam jāizdzen cauri nopietnas un būtiskas lietas, lai no tām atbrīvotos vai lai tām piešķirtu jaunu dzīvotspēju, bet izrādes laikā, līdz asarām smejoties tik dažādu vecumu īpatņos Latviešu mīlestībā, viņa darbs Amizantā gadījumā man šķiet vēl viens apliecinājums, ka ļoti talantīgam cilvēkam meistarības griesti tik viegli nav ieraugāmi. Bez grima, bez rekvizītiem vai funkcionālas scenogrāfijas, tik pāra reižu uzvelkot virs dzeltenā krekla paknapo rūtaino žaketīti, dažkārt ar, dažkārt bez partnerības Vilis Daudziņš vakara gaitā spilgti izstāsta daudzu cilvēku stāstus (starp citu, tas ari vienīgais pārmetums izrādes veidotājiem - uztveres un smiešanās spējas tiek pārbaudītas, un varbūt vienam vakaram pat ir par daudz šī "labuma", jo stāsti seko cits citam un kļūst neatstāstāmi, respektīvi, atšķirībā no anekdotēm amizantos gadījumus tālāk nodot būs grūti). Turklāt, viņš ne tikai izstāsta... viņš arī izdejo kādam no saviem varoņiem neticami jutekliskā tango, vārgā studenta lomā tikmēr sit stipriniekam ūdenslīdējam pa zobiem, kamēr tas lūgšus lūdzas mest mieru, un dara vēl visādas apbrīnojamas lomas, ari Ļeņina ādā.
Trešām kārtām, lūkojoties uz Ivara Hermaņa, patiesībā ne jau aktiera, bet mūziķa, artistisko darbošanos un teicamā līmenī - ar labu humora izjūtu, atturīgu pašcieņu stāstītos stāstus, jāsecina, ka, ja vien gribētu, šis Hermanis uz skatuves kā aktieris varētu darboties ne sliktāk par otru. Jūrnieka kreklā, zilu aci Ivars Hermanis ir gan cilvēks no tautas, kuram ir daži piedzīvojumi teātra spēlēšanā un teātra bufetes apmeklējumā, gan vadonis tā askētiskā izskatā.
Un visbeidzot - dažādās attiecību kombinācijās te par komisku, te romantisku personāžu, kas gan tieši iesaistās darbībā, gan kalpo par stāsta objektu, gan stāsta pati savu stāstu, darbojas Anta Eņģele, kas savukārt pārsteidz ar spēju organiski apvienot stāstu stāstīšanu un dziedāšanu, jo viņas ziņā ir ari izrādes muzikālā puse - tieši viņa gan pilnā apjomā, bet visbiežāk pa pantam dzied krievu romances un dziesmas, piešķirot izrādei emocionālu noskaņu. Tiesa, ir viens "bet" - spilgtais grims izkāpina aktrises tēlojumu tais situācijās, kad viņas varones iekuļas kādos romantiska rakstura komiskos pārpratumos, tomēr tas nav pateicīgs tad, kad izrāde iegūst tos īsos "nopietnības" brīžus, bez kuriem izrāde tomēr būtu nabagāka, tos brīžus, kad caur smiekliem tu apjēdz, ka "visi jau mēs tādi paskumji". Ja neraugās no malas, bet lūko saskatīt dvēseli.

Viedoklis
Neatkarīgā rīta avīze Latvijai
10.10.2007
autors Līvija Dūmiņa

JRT pirmizrāde Māras Ķimeles iestudējumam, kas tapis pēc krievu satīras klasiķa Mihaila Zoščenko darbiem.

Šodien Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvo Māras Ķimeles iestudējums Amizants gadījums, kura dramaturģisko materiālu veido krievu satīriķa, prozaiķa, dramaturga, tulkotāja Mihaila Zoščenko (1894–1958) stāsti. Skanēs arī dažādu laiku krievu dziesmas.

Mihails Zoščenko popularitāti iemantoja pagājušā gadsimta 20. gados, kad iznāca pirmais stāstu krājums un sekoja citi. Viņš krievu literatūrā ieviesa jauna tipa varoni – absolūti neaptēstu padomju cilvēku bez kultūras bagāžas, kas, neraugoties uz šiem trūkumiem, cenšas kļūt par pilntiesīgu dzīves dalībnieku un būt līdzvērtīgs ar cilvēces izglītoto daļu. Pats Zoščenko apgalvoja, ka viņa stāstos nav ne kripatas izdomājuma, tikai kaila patiesība. Rakstot par skumjo un traģisko dzīvi, viņš smīdina, lai arī viņa miniatūro pērlēm līdzīgo humoresku saturs mēdz būt šausminošs varoņu stulbuma atklāsmēs.

Saprotams, Mihaila Zoščenko literārā darbība neatbilda nekādiem sociālistiskā reālisma uzstādījumam. Tas bija tikai laika jautājums, ka rakstnieks nonāks cenzūras spaidos. Pēc 1946. gada, tāpat kā citi padomju ideoloģijai nedraudzīgie autori, tika pakļauts publiskai kritikai – iznīcināšanai. (A. Ždanovs: "Zoščenko kā mietpilsonis un zemisks cilvēks par savu pastāvīgo tēmu izvēlējies rakšanu nožēlojamākajās un nenozīmīgākajās dzīves pusēs. Padomju cilvēku dzīve attēlota tīši kropla, karikatūriska... Lai vācas no padomju literatūras".)

Toreiz faktiski tika aizliegts drukāt Mihaila Zoščenko darbus, kas iziet ārpus "pozitīvas satīras par atsevišķiem trūkumiem" rāmjiem. Savukārt Zoščenko paziņoja, ka oficiera (piedalījies Pirmā pasaules kara kaujās un saņēmis četrus ordeņus) un rakstnieka gods neļauj samierināties ar viņam adresētajiem apvainojumiem (gļēvulis, literatūras nelietis). Viņš atteicās no grēku nožēlošanas un kļūdu atzīšanas un sūtīja vēstuli Staļinam, kurā taisnojās, ka nekad nav bijis pretpadomju cilvēks, blēdis literatūrā vai zemisks cilvēks.

Mihails Zoščenko turpināja rakstīt, gan sacerot pasūtījuma feļetonus preses izdevumiem, gan lugas, kinoscenārijus un stāstus bērniem. Partijas ideologu uzbrukumi atstāja ietekmi uz viņa veselību, kas tika iedragāta jau kara laikā. Pēc Staļina nāves rakstnieks atguva labo vārdu, viņam atkal atvērās Rakstnieku savienības durvis un pēc ilgāka pārtraukuma tika nodrukāta grāmata, tomēr tās bija īslaicīgas iedarbības zāles.

Māras Ķimeles izrādē skanēs amizanti, dīvaini dzīves gadījumi, ko stāstīs savstarpēji nepazīstami neparastos apstākļos nonākuši cilvēki. Tie būs stāsti par citiem, bet īstenībā pašiem par sevi un – katru no mums. Par to, cik muļķīgi un komiski mēdzam rīkoties, un to, ka, izmisīgi cenšoties būt nemuļķīgi un nekomiski, aizmirstam, ka uz dzīvi var paraudzīties arī vienkāršāk – bez nosodījuma, pārspīlēta aizdomīguma vai lieka patosa.

Izrāde, kurā piedalās Vilis Daudziņš, Ivars Hermanis, Anta Eņģele, aicina nesarežģīt to, kas tāds nav, bet gan pasmieties par nenozīmīgām likstām un ar smaidu sejā doties tālāk. Jo, kaut arī nesaprotama un neizdibināma, dzīve ir skaistākā dāvana, kas cilvēkam ir dota.

Viedoklis
Teātra vēstnesis 2007. 4nr 31-33 lpp
10.10.2007
autors Baiba Baltruka

Jauna Rīgas teātra izrāde "Amizants gadījums" (režija — Māra Ķimele) turpina stāstīt stāstus. Atšķirībā no citām izrādēm stāstniecēm ("Latviešu stāsti", "Latviešu mīlestība" u.c.) šajā skatuves darbā tie ir literāri — krievu satīriķa Mihaila Zosčenko — stāsti par padomju dzīves ikdienu un šī laika mītiem, par darbaļaužu labo un ceļo dzīvi un īpaši par Ļeņinu.

"Amizants gadījums" ir starptelpa, kas sa­vieno dažādus laikmetus — šodienu un konk­rētu pagātni, un autora, režisora un skatītāja pieredzi par šiem laikmetiem. Turklāt tie ir konkrēti laikmeti — konkrētā šodiena un konkrēts laika posms pagātne — padomju laiks. Šķiet, ka stāsti, kas tiek stāstīti, tēli, ko izrāde noliek acu priekšā, ir mērķtiecīgi iecerēti kā asociāciju avoti. Tās ir katra paša personiskās asociācijas, kas ir organiska iz­rādes sastāvdaļa un veido paralēlus, neiz­runātus stāstus.

Sākumā šķita, ka vēstījumos par padomju dzīves reālijām objektīvu apstākļu dēļ (ve­cums, pareizāk sakot, jaunība, personiskās pieredzes trūkums par šīm reālijām, kas jūtami atšķīra mani no citas — lielākās — auditorijas daļas) es nevaru būt īstena līdzpārdzīvotāja. Taču nē — līdzko kļūst skaidrs, cik mērķtiecīgs ir auditorijas asociāciju izvilināšanas process, jutos tikpat iederīga kā padomju laikus apzināta vecuma pieredzējušie — jo manas asociācijas "skaitās" tikpat ļoti kā citiem.

Darbojošies trīs tēli ir iecerēti kā inte­resanti tipāži — savas labākās dienas aiz muguras atstājis taurenītis (Anta Eņģele), jūrnieks (Ivars Hermanis) un teicamnieks ierēdnītis (Vilis Daudziņš). Viņi visi no kaut kā aizbēguši, kaut kā agresīva, kas apdraud no ārpuses (kas tas ir, netop skaidrs arī sim­boliskā ziņā). Satikušies spēles telpā, kas nav konkrēti atšifrēta, viņi stāsta dažādus savā starpā nosacīti saistītus stāstus. Paši tēli ir tikpat atsvešināti kā telpa un notikums.

Izrādi ir grūti vērtēt, jo tā ir ļoti nevienda­bīga. Dažas epizodes pārsteidz ar lielisku teksta, mizanscēnas un aktierspēles saskaņu, citas ir jūtami uzspēlētas un mākslīgas. Tāpat arī dzirkstoši asprātīgi stāsti mijas ar garlaicīgiem.

Jo īpaši atšķiras aktieru profesionālisma „svara kategorijas".

Vilis Daudziņš ir lielisks, kaut dažbrīd liekas — loma viņu ierobežo, ir pārāk vienkārša viņa spējām.

Antu Eņģeli gribētos redzēt (dzirdēt) tikai dziedot, un viņas uzdevums izrādē būtu izpildīts, proti, viņa "uzskaņotu" izrādi uz īpašas emocionālas smeldzīgo krievu romanču nots, kas līdzās stāstiem bagātinātu izrādi ar dziļiem asociāciju avotiem. Tā vietā režija paredz arī viņai stāstīt stāstus. Tas padara Eņģeles tēlu mazāk simpātisku, uzsver atšķirību starp aktrises meistarīgo dziedātprasmi un nepavisam ne meistarīgo stāstnieces prasmi. Turklāt arī skaistās dziesmas līdz ar to paliek tādā kā kupleju līmeni, kam jānošķir viena aina no citas.

Ivars Hermanis varētu būt labs, un gribē­tos cerēt, ka viņa gadījumā būtiska ir iespēlēšanās. Līdzīgi kā Eņģelei viņa spēle ir pieklājīgā, bet amatiera līmenī. Runājot par amatierismu — tas "Amizantā gadījumā" parādās vairākkārt. Tas ir mulsinošs šīs iz­rādes aspekts — kāpēc profesionālā teātrī, profesionāla režisora vadībā top izrāde, kas atsevišķos brīžos ir pašdarbības līmenī?

Par telpu — ideja par kartona kastēm pati par sevi man patīk. Nāk prātā JRT izrāde "Maigums", kur galvenais telpas veidotājs ir māls. Viens elements, ar kura palīdzību transformē telpu, ir pateicīgs instruments iz­rādes vienotības radīšanai, bet tam jābūt ar kādu simbolisku nozīmi. Atšķirībā no māla "Maigumā", kam piedēvējami daudzi dažādi nozīmju slāņi, kas organiski sakļaujas ar iz­rādes tematiku un emocionālo stilu, kartona kastes ir vienkārši ērtas, lai ātri pārkārtotu skatuvi. Tas diemžēl nesasaucas ar izrādes saturisko pusi.

Iespējams, vecmodīgi, bet man šķiet, ka teātris kā mākslas veids paģēr kādu dra­matisku pamatjautājumu, problēmu, ap ko viss grozās. "Amizantā gadījumā" tādu ne­atradu, un tā, manuprāt, arī ir lielākā šīs iz­rādes vaina. Stāsti ir ļoti interesanti, un, ja izrādi uztvertu kā izklaidi, kā publisku vakara pasaciņu pieaugušajiem, ar krietnu izsmiešanos, šī vaina būtu nesvarīga. Taču to gribas uztvert nopietnāk par izklaidi, joki un dzies­mas neizslēdz dramatismu. Ir jūtams dra­matisma potenciāls, taču tas izplēn pusceļā pie skatītāja. (Var vienīgi izteikt minējumus bez pārliecības, ka kāds no tiem ir pareizais. Piemēram, ka izrāde ir par to, cik smieklīgas mums liekas pagātnes ticības un cik gardi kādreiz par mums smiesies mūsu bērni.) Bet varbūt problēma ir (manā) uztverē, jo, palasot skatītāju atsauksmes interneta par šo izrādi, kļūst skaidrs, ka neviens no tās negaida nekā­das pretenzijas uz dramatismu un priecājas par labu izklaidi. Galu galā — kas var būt patīkamāk kā pasmieties par citiem?

Kaut arī izrādē nevarēju saskatīt ko vairāk par amizantu gadījumu pastāstiem, tā tomēr rosināja šo to pārdomāt vēl kādu laiku pēc noskatīšanās. Proti, ir interesanti apzināties laiku, kurā mēs dzīvojam, — laiku, kurā tāda izrāde ir iespējama tieši šādā veidā — klāt­esot skatītājiem ar pieredzi par Zoščenko aprakstīto laiku un tā iezīmēm. Pēc kāda laika izrādei būtu pavisam cita nozīme — nāktu cita paaudze, kam padomju realitāte būtu tik­pat tuva kā Senā Roma vai viduslaiki, proti, teorētiska. Izrāde rosina no malas paskatīties uz procesu, kurā top vēsture, tajā skaitā vēs­turiskie stereotipi nevis grāmatās, bet cilvēku apziņā. Patiesībā šādas spēles ar laiku, ar asociācijām par tagadni, pagātni un nākotni mūsdienu mākslā gribētos redzēt biežāk.