Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
AMIZANTS GADĪJUMS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

AMIZANTS GADĪJUMS

Mihails Zoščenko
AMIZANTS GADĪJUMS

„Cilvēks ir tāds diezgan dīvains dzīvnieks. Diez vai viņš būs cēlies no mērkaķa. Vecais Darvins šai jautājumā, liekas, būs drusku samelojies. Dikti jau nu cilvēka darbošanās ir tāda, kā lai pasaka, pārlieku cilvēciska. Pilnīgi, ziniet, nekādas līdzības ar dzīvnieku pasauli.” (M. Zoščenko)

Piedalās: Vilis Daudziņš, Ivars Hermanis, Anta Eņģele

Režija, telpa, kostīmi – Māra Ķimele

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 55 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: EUR 12,00

Pirmizrāde 2007. gada 9. oktobrī

Izrādes dramaturģisko materiālu veido krievu satīriķa Mihaila Zoščenko stāsti un klātienē izpildītas dažādu laiku krievu dziesmas.

Cilvēkiem patīk stāstīt dīvainus, amizantus gadījumus no dzīves. Neparastos apstākļos nonākuši, to dara arī izrādes trīs savstarpēji nepazīstamie varoņi. Viņi stāsta stāstus par citiem, bet īstenībā paši par sevi un katru no mums. Par to, cik muļķīgi un komiski mēs mēdzam rīkoties. Par to, ka izmisīgi cenšoties būt „nemuļķīgi” un „nekomiski”, mēs aizmirstam, ka uz dzīvi var paraudzīties arī vienkāršāk – bez nosodījuma, pārspīlēta aizdomīguma vai lieka patosa. Izrāde aicina nesarežģīt to, kas tāds nav, bet gan pasmieties par nenozīmīgām likstām un ar smaidu sejā doties tālāk. Jo, kaut arī nesaprotama un neizdibināma, dzīve ir skaistākā dāvana, kas cilvēkam ir dota.

Vārds: Gundega, 02.05.2008
Viedoklis: bija ljoti jauka izraade, visiem trim aktieriem milzigs paldies!!! Superiigi speeleejaat:) Daudzinjam jaauzmanaas ainaa, kur, spiidinot lukturiiti, iespeejams nokrist pa iisto, ne pa teatraalo:)), bija labi:)))
Vārds: dace, 02.05.2008
Viedoklis: Aptuveni zinu, kas ir Zoscenko, savulaik ir lasiti vina Stasti, isteniba likas baigi labie. Bet ka ar izradi?
Vārds: Ērika, 02.05.2008
Viedoklis: Izrādi izvēlējos ne bez bažām - Eņģeles dēļ. Bija nu ļooooti labi! Bravo visiem trim aktieriem un režisorei. Ja kas traucēja, tad tā ņemšanās ar kastēm.
Vārds: grieta, 02.05.2008
Viedoklis: Man nepatika...patukšs gabaliņš! Eņģeles šļupstēšana arī brīžiem krita uz nerviem.
Vārds: Zane, 02.05.2008
Viedoklis: Perfekta izrāde! Smiekli līdz asarām par stāstiem & aizkustinājums par brīnišķīgo Antas dziedājumu! Smaidam, smaidam joprojām

Dīvains gadījums
www.delfi.lv
25.10.2007
autors Zane Radzobe

Rakstīt par Māras Ķimeles jauno izrādi "Amizants gadījums" Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē ir grūti. Pārāk nevienāda ir pēc Mihaila Zoščenko stāstu motīviem veidotā izrāde. Vienbrīd uz skatuves iemirdzas pērle, tūlīt blakus — pārņem neērtības sajūta, redzot gluži vai pašdarbnieciskumu. Vienīgais, kas pārliecinoši izkristalizējas nelielā iestudējuma laikā, ir jautājums, uz kuru atbildes man tā arī nav izdevies atrast — kāpēc? Kāpēc M.Ķimele ir iestudējusi šo izrādi? Un kāpēc viņa to izdarījusi tieši tā?

Mihaila Zoščenko stāsti ir fantastiski asprātīgi — 20., 30.gadu padomju Krievija uzmirdz šķietami nopietnā portretējumā, bet nopietnību uzspridzina pa "nepareizam" vārdam no cita situatīvā konteksta, pa savādai artikulācija vai idiomai, kurā, piemēram, apmainīta vārdu kārtība. Rezultāts ir eleganti ironisks. Žēl, ka nav norādīts, kas veicis tulkojumu, jo tulkotājs savu lietu tiešām ir pratis. Teksts nav tikai mehāniski "pārcelts" no krievu valodas mūsējā, bet spējis adekvāti parādīt autora smalko rotaļāšanos ar valodu. Skatītāji tādējādi uz stāstu tekstiem reaģē burtiski smieklu lēkmēm. Diemžēl no šī fakta var secināt tikai to, ka M.Ķimelei piemīt lieliska literārā gaume, kas mākslinieci nav pievīlusi. M.Zoščenko sadzīviskās situācijas, kaut izteikti padomiskām reālijām piepildītas, iztur laika pārbaudi — teksts sasmīdina ne tikai vidējās un vecākās paaudzes skatītājus, bet arī jauniešus, kam nav atmiņu, kurās "uzpazīt" izrādē izstāstītas situācijas. Tātad — talantīgi uzrakstīts. Un uzrakstītas anektdotes neapšaubāmi ne tikai par krieviem "kaut kad 20.gadsimta pirmajās desmitgadēs", bet arī par ko vispārcilvēcisku — īpašībām, kas mūsos ir nemainīgas, vienalga — pēc revolūcijas dzimstošā komunismā vai 21.gadsimta sākuma Latvijā. Teksts strādā, un Amizantam gadījumam kā literatūras lasījumam nebūtu itin nekā pārmetama. Cik tālu aktierus uztver kā teksta izpildītājus, nav ko pārmest arī viņiem. Vilis Daudziņš žilbina ar spēju uzburt krāsainu tēlu un situācijas "gleznu" ar balss intonācijām vien. Ivaram Hermanim ir ļoti patīkams balss tembrs un, šķiet, arī stāstnieka talants. Bez tam viņam izdodas izcelt tekstu, pašam paliekot ēnā — kā stāstījuma maniere tā ir viena no labākajām. Antai Eņģelei darbs ar teksta pasniegšanu vedas grūtāk. Viņa gan stāstus stāsta mazāk, vairāk dzied, bet balss tembrs un dziedāšanas maniere viņai zināmā mērā ir firmas zīme.

Diemžēl "Amizantam gadījumam" piemīt neapšaubāmas pretenzijas būt par izrādi. Nevaru piekrist kolēģēm, kas rakstījušas, ka izrāde ir (vai mēģina būt) literārā kafejnīca, klubs ar teatralizētu priekšnesumu. Tādā gadījumā jāveido principiāli citādas attiecības ar skatītāju — tuvākas, personiskākas. Amizantā gadījumā zāles un skatuves attiecības ir tradicionālas — rampa, kaut arī JRT Mazajā zālē tādas fiziski nemaz nav, izrādē tomēr eksistē, un pāri tai neviens "nekāpj". Vai izrāde būtu režisores eksperiments ar formu? Ja tā, pirmizrādītajā Amizanta gadījuma versijā pēdas no sākotnējām iecerēm atrast nav iespējams, un izrāde tomēr tiek piedāvāta repertuāra vienības statusā.

Iestudējuma struktūra veidojas no stāstiem, dziesmām un etīdēm, kurās starp akieriem, šķiet, vajadzētu veidoties attiecībām ar iekšēju dramaturģiju. Mazākais — mīlas trīsstūrim, kurā partneri nemitīgi mainās, bet iespējams, ka iecerētas vēl kādas attiecību transformācijas —biedriskums, apvienošanās grupas zem kopīgas idejas utt. Tā kā izrādē "attiecības" veidojas tikai ārēji dekoratīvā līmenī, atliek tikai minēt. Šādā aspektā vispatīkamāk vērot I.Hermani, kurš necenšas "tēlot", bet saglabā savā skatuves eksistencē zināmu pašcieņu. Žēl skatīties, kā piedāvātajās dekoratīvajās etīdēs mokās V.Daudziņš — tas ir nopietns signāls, ka ar izrādi režisoriski kaut kas nav īsti labi, jo viņa talants un pieredze nepieļauj šaubas, ka aktieris spēj pārvarēt pat vissarežģītākos uzdevumus. Par A.Eņģeli nav iespējams pārliecinoši teikt, vai viņas uzvedības veids ir cilvēciski saprotama ne-aktiera nervozitāte "teātra situācijā" vai tomēr M.Ķimeles izstrādāts un izpildītājas rūpīgi iedzīvināts "lomas zīmējums".

Tāpat atliek minēt, vai izrādei iecerēta kopīga jēga, noskaņa. Šķiet, tādu vajadzētu radīt jau stāstu atlasei vien: par ko, kā, kādā kārtībā tiek stāstīts. Kaut vai tikai sižetiskā līmenī. Jo M.Zoščenko stāsti ir gan smieklīgi, gan smeldzīgi, gan par ikdienišķām parādībām, gan padomju mīti. Pie pēdējiem pieder nosacīti otrā izrādes daļā stāstītie — par Ļeņinu dažādās dzīves situācijās. Protams, ka M.Zoščenko tā ir apzināta mītrade, ar formā iekodētu viegli ironisku attieksmi un vienlaikus zināmu sajūsmu. Bet ko ar to grib pateikt M.Ķimele? Tādi stulbeņi viņi toreiz bija, jo tam ticēja? Vai neticēja, bet runāja, jo tā vajadzēja? Tekstam nav nekādas nozīmes, visu izšķir forma? Un no šodienas viedokļa — tā ir ironija, patētika, šausmināšanās? Izrādes veidotāju attieksmi pret tekstu jūt tikai īstermiņā, respektīvi, ainas ietvaros, bet saikne starp šiem gabaliņiem tā arī neizveidojas, ja par tādu neuzskata neveiklāko izrādes sastāvdaļu — aktieru absolūti neloģisko darbošanos ar scenogrāfijas pamatelementu: kartona kastēm. Kāpēc tās izmatotas, ko tās apzīmē vai kāda ir to funkcija (izņemot to, ka divi aktieri tās var pārkrāmēt no viena nejēdzīga krāvuma otrā, kamēr trešais runā vai dzied)? Scenogrāfija, ko veidojusi pati režisore, ir ne tikai "tukša", bet pat traucējoša — pirmkārt, skatītājiem, kas labu izrādes laiku nevar redzēt vismaz vienu no aktieriem (kuru, tas atkarīgs no tā, aiz kura "staba" sēžat), otrkārt, aktieriem, kam pa spēles laukumu jāpārvietojas klūpot krītot.

Visbeidzot būtiskākais jautājums. Kas izrādē režisori interesējis — forma vai saturs? Acīmredzami, ka formā viņa sapinusies, kamēr M.Zoščenko stāstos ieliktais saturs ir tik dzīvīgs, ka cauri izrādes tīkliem laužas pa visām acīm. Žēl, ka neizdodas saprast, ko caur izrādi gribējusi pateikt režisore. Tādēļ "Amizantam gadījumam" patiesībā ir dīvains gadījums — pēc gardas izsmiešanās paliek urdošs jautājums: vai tas bija viss? Tā ir nenoliedzama izklaide (protams, tas nav maz). Bet pat vidusmēra literārie lasījumi spēj pacelties pāri sižeta robežām.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
21.10.2007
autors Evita Mamaja


* * * *
Māras Ķimeles iestudējums veidots JRT raksturīgajā komunālajā stilā, izrādes telpu raksturojot ar brūna kartona iepakojuma kastu krāvumu. Tomēr izvēlētie M.Zoščenko stāsti ātri vien iegremdē skatītāju savas garšīgās valodas un asprātīgās uztveres negaidītajos paradoksos, pilnībā atņemot to pašdarbnieciskumu un kaitinošo vīzdegunīgo daudznozīmību, kāds mēdz piemist pašsacerētiem tekstiem. Anekdotēs par padomju cilvēka dzīvi un viņa iedabu darbojas ūdenslīdēji, atslēdznieki, buržuāziskas dāmītes, biedri laupītāji, Vladimirs Iļjičs Ļeņins un citi dīvaiņi. Antas Eņģeles savdabīgā balss, skatuviskā pievilcība un vitālā enerģētika šķiet kā radīta teātra skatuvei, savukārt Vilis Daudziņš atkal sevi apliecina kā patlaban labāko komisko aktieri latviešu teātrī. Romances tā vien liek ilgoties pēc ērta galdiņa, patīkamas kompānijas un glāzes vīna. Izrāde noteikti ignorē pēdējā laikā aktuālo monstrozo skatītāju kategoriju, kura iet uz teātri, "lai padomātu". Amizants gadījums atgriež teātri pie tā zaudētās būtības — te valda piedzīvojums, spēle un prieks par to. Un nav garlaicīgi smieties.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
21.10.2007
autors Henrieta Verhoustinska


****
Izrāde ir tieši tas, par ko uzdodas — amizants gadījums. Tajā piedalās Anta Eņģele, sieviete — putns ar vecai skaņuplatei līdzīgu, trāpīgu balsi, kuras nepastarpinātās reakcijas veido to īpašo teātra sajūtu, pēc kuras patiesībā alkst skatītāji (redzēt aktieri apsmejamies — kas gan varbūt garšīgāk?), viens no JRT "spicēm" — aktieris Vilis Daudziņš un Ivars Hermanis, kurš ar tīkamu humora izjūtu pilda visai nepateicīgu uzdevumu — pārsteigt visus ar savu līdzību brālim, JRT mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim. Tiesa, arī ar aktieriskajiem uzdevumiem I.Hermanis tiek galā visnotaļ labi. Stāsti ir patiešām smieklīgi, un darbošanās ap tukšajām kastēm, acīmredzot ieviesta stāstīšanas atdzīvināšanai ar aktīvu darbību (to gana atdzīvina muzikālie iespraudumi ar vecajām krievu romancēm), patiesībā varēja būt mazāk. Izrāde pēc formāta līdzinās vakariem klubā Austrumu robeža, kuros piedalās Anta Eņģele (un arī šo varētu spēlēt kā kafejnīcu teātri). Režisores gudrība izpaudusies, precīzi definējot aktieru uzdevumus, rēķinoties ar viņu dažādajām spējām, ampluā, profesionalitāti. Turklāt jūtams, ka izrādē bez "smieklīguma" iekodēta vēl kāda pievienotā vērtība, smeldze, cilvēcisko attiecību neviennozīmība, kas pirmizrādē gan bija tikko jaušama.

Dažas lietas, kas sasniedz kulmināciju
Kultūras Forums, 12.-19.10.2007
21.10.2007
autors Ieva Zole

Teātra recenzenta prakse nemaz tik bieži nav tie brīži, kad rakstīšanai iedvesmo izrāde, kura nav pati emocionālākā, pati dziļdomīgākā vai pati pretrunīgākā, bet gan pati, nu, vai gandrīz pati smieklīgākā, īpaši tad, ja smiekli tiek apsolīti jau nosaukumā Amizants gadījums, kā tas ir ar nule tapušo Māras Ķimeles izrādi - Mihaila Zoščenko stāstu pārcēlumu skatuvei Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē (pirmizrāde 9. oktobrī). Bet ne tikai režisores un izrādes dalībnieku - Viļā Daudzina, Antas Enģeles un Ivara Hermaņa spēja apbrīnojami ātri un ilgstoši sasmīdināt mani pārsteidza. Izrādē ir vēl dažas lietas, kas sasniedz savu kulmināciju un kurām piederas apstākļa vārds "pati".
Pirmām kārtām jāsecina, ka Māras Ķimeles spēja uztaisīt izrādi no nekā ir sasniegusi galējo robežu, pieņemu, ka izrādes budžets ir tuvs nullei, izpildot Kalvīša NEP (nezinātājiem - jaunā ekonomiskā politika sensenajos Padomju Krievijas tapšanas laikos, kad notiek ari daļa izrādes Amizants gadījums darbības) par 200 procentiem, jo nauda acīmredzami bijusi vajadzīga tikai trīs aktieru trīs kostīmiem. Scenogrāfiju veido lērums tukšu papīra taras kastu un dažas plastmasas kastes, pēdējās kalpo sēdēšanai, savukārt no pirmajām tiek slietas dažāda veidā barikādes, tas tiek mestas, krautas, stumdītas, grūstītas, zem tā paslēpjas aktieri, tas veido aizslietni, aiz kura, mēness apspīdēta, rēgam līdzīgi. aizslīd kāda no Antas Enģeles varonēm, ko bijībā vēro Viļā Daudzina atveidotais tēls. Šķietami nekas, kas, pateicoties režisorei, padarīts par kaut ko, ir arī dažāda rakstura Mihaila Zoščenko stāsti, no kuriem daļa vēstī par nelaimīgu mīlestību un ar to saistītiem komiskiem pārpratumiem, daļa ir gluži nopietnas pasāžas par gadījumiem iz dzīves, ko komisku dara to pasniegšanas veids un visas izrādes konteksts, bet daļa, hmm, ir stāsti par Ļeņinu - gan viņa bērnību, gan Krievijas revolūcijas vadoņa gaitām, kurās atspoguļojas dziļā cilvēcība un gara diženums ik solī, ko Iļjičs spēris. Pretēji iespējamam, stāsti par Ļeņinu nebūt netiek kaut kā īpaši izcelti vai kariķēti, kaut pirmā brīdī ir pārsteigums, ka tie te ir, bet tad top skaidrs, ka laiks tāds, kad "apakšas" dzīvoja pa savam tikai tiktāl, līdz nesaskaras ar cēlām idejām, kuras lūkoja pielāgot savai dzīves izpratnei, bet realitātes un ideju sadursme it sevišķi ar laika distanci par Ļeņina dzīvi tikpat ļoti kā par Ivana Ivanoviča vai Pjotra Petroviča dzīvi, nevar neiedomāties par to, ka ne tikai liela daļa no mums šos stāstus ir ar nopietnu attieksmi lasījusi, bet arī aktieri no skatuves spēlējuši un ka Ļeņina lomas atveidotāja biogrāfijai un uzskatiem politiskos jautājumos bija jābūt tīram kā stiklam, kamēr tagad pēc Daudzina vai Hermaņa biogrāfijas netaujā neviens un arī pats Ļeņins kļuvis par vienu no tēliem. Tempora mutantur.
Otrām kārtām jāsecina, ka Viļā Daudzina stāstnieka talants arī ir pārspējis tās robežas, kuras var iedomāties, dodoties uz izrādi. Ne mirkli nenoniecinot viņa