Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
ASPAZIJA. PERSONĪGI

ASPAZIJA. PERSONĪGI

Inga Ābele
ASPAZIJA. PERSONĪGI

Izrāde – pētījums, kuras pamatā pazīstamās latviešu literātes un politiķes Aspazijas (1865-1943) biogrāfijas meti. Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne, kā pseidonīmu sev bija izvēlējusies Perikla mīļotās Aspazijas vārdu. Viņa bija izcilā dzejnieka Raiņa dzīvesbiedre. Rainis un Aspazija visbiežāk tiek minēti kopā kā mīlestības un radoša tandēma simbols. Aspazija radījusi Raini, un Aspazija ziedojusies Rainim – šāds viedoklis nereti dominē Aspazijas un Raiņa biogrāfiju pētnieku vidū. Bet kas Aspazija bija pati?

Aspazija – Baiba Broka
Lomās: Jana Čivžele, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Iveta Pole, Edgars Samītis, Andis Strods, Inga Tropa

Režisore – Māra Ķimele
Scenogrāfs – Gints Gabrāns
Kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne
Komponists – Jānis Šipkēvics (Shipsi)
Video – Gints Gabrāns un Ineta Sipunova

Inga Ābele par lugu ASPAZIJA. PERSONĪGI saņēma 2014./2015. gada teātra sezonas Spēlmaņu nakts balvu Gada sasniegums oriģināldramaturģijā

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē Miera ielā 58a
Izrādes ilgums: 3 h 30 min (2 cēlieni)
Biļešu cenas:
10,00; 15,00; 18,00 EUR

Pirmizrāde 2015. gada 18. martā

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma foto. Autors - C. Ruf.

Vārds: Dina, 23.09.2017
Viedoklis: izcili!izcili,izcili!sen nebiju tik labu izrādi redzējusi!Paldies visiem visiem aktieriem,īpaši Baibai,superīgi!!!pārdomas vēl ilgam laikam.
Vārds: inese, 03.05.2017
Viedoklis: Izcili !!! 10 acis! Atkārtošu jau te pausto - aizkustināja līdz asarām un jau pirmajā cēlienā. Un noturēja emocijas uz šīs nots visu izrādi. Un vēl turpmākās dienas pēc izrādes. Baibai - 11 acis no 10!!!
Vārds: Katrīna, 24.02.2017
Viedoklis: Lieliski,lieliski, lieliski! Sajūtas pēc izrādes mani nepameta vēl vairākas dienas. Ne jau ko jaunu no biogrāfiskā viedokļa ar šo izrādi bija gribēts parādīt, bet gan tieši to cilvēcisko, reizēm pārcilvēcisko, ikdienišķo, un cauri visam bezgalīgo mīlestību.
Vārds: Evija, 17.11.2016
Viedoklis: Izcili! Paldies, ka Jūs esat!
Vārds: ilanta, 17.11.2016
Viedoklis: To neatceros, bet atceros, ka seksuālas attiecības tika sauktas par satiksmi:) Ja nopietni, tad ļoti laba izrāde, lai gan bija daži pastiepti momenti, kas nepacietīgākiem lika grozīties neērtajos krēslos. Izrāde prasa vērīgumu, dziļu līdzpārdzīvokjumu, paldies par to režisorei! Noteikti turpiniet mūs bagātināt ar šādā, izrādēm!! Aktieri, protams, izcili, bet Baiba pāri visam - spoža!

Izrādes apskats: Aspazija. Personīgi un mīļi
www.delfi.lv
20.03.2015
autors Dita Jonīte

Jaunā Rīgas teātra jaunākais iestudējums "Aspazija. Personīgi" ir ļoti sievišķīgs. Iespējams arī tāpēc, ka radošajā komandā sapulcējušās tādas lieliskas dāmas kā rakstniece Inga Ābele, režisore Māra Ķimele, mākslinieces Kristīne Jurjāne un Ineta Sipunova.

Stāsts ir par mūsu nacionālo dārgumu un dzejnieci Aspaziju, kuras lomā iejūtas aktrise Baiba Broka. Aspazijas krāsainais raksturs un neikdienišķais talants acīmredzot iedvesmojis, kā rezultātā vairāk kā trīs izrādes stundas iespējams piedzīvot kā literāras dabas psihoterapijas seansu gan kā sievietei, gan kā radošam cilvēkam.

JRT izrādes pirmajās epizodēs Aspazija ieraugāma sirmā vecumā, vaktējot un barojot kaķus, un aktrisi Baibu Broku atkal ieraugam šarmantas večiņas tēlā. Var nojaust, ka šajā nemīlīgi drēgnajā mājoklī Aspazija jau labu laiku mitusi viena, bez Raiņa. Visi padsimt gadi kopš Raiņa nāves, iespējams, pagājuši rezignētās atmiņās - apzinoties radošā mūža piepildījumu un personīgo pārdzīvojumu saldmi vai rūgtumu, taču nezaudējot ne zināmu pašironiju, ne pašapziņu.

Atmiņas uzpeld (parādās no fona sienas, kurā ik pa brīdim atveras kādd fragments) un atdzīvojas, aktieriem iemiesojoties Aspazijas laikabiedros – portretiskā līdzībā satiekam Raini (Ivars Krasts un Ģirts Krūmiņš), Doru (Jana Čivžele), Pēteri Stučku (Andis Strods), Jāni Jansonu-Braunu (Edgars Samītis), Ivandi Kaiju (Iveta Pole), Mēness meitiņu (Inga Tropa), Rūdolfu Blaumani (Ģirts Krūmiņš) un citus.

Mūslaiku talantīgajai dramaturģei, dzejniecei un rakstniecei Ingai Ābelei veiksmīgi izdevies kā krellītēs savērt Aspazijas daudzos dzīves nogrieznīšus, nezubāzīgi ievijot arī pa kādam dzejolim vai lugas fragmentam, tā vēl vairāk bagātinot skatuves stāstu. Bet skatītāju zālē ik pa laikam atskan sirsnīgi un labvēlīgi smiekli, kurus provocē šķietamā neatbilsme starp dažbrīd izkāpināti piepacelto runas manieri un mūsdienu ausīm jancīgi skanošo leksiku. Tomēr skaidri uztverams, ka skatuves varoņi runā baltu patiesību (nav nekādu problēmu identificēties ar šiem 20. gadsimta sākuma cilvēkiem!) un nevilšus atklāj savas dvēseles sāpes un ciešanas.

Pirmizrādē nesapratu, vai tiešām iecerēts tas, ka senā runas maniere netiek lietota konsekventi. Manuprāt, tā ļoti labi iegultu visā izrādes garumā, taču aktieri brīžam to lieto, brīžam atkal runā šodienīgi. Jā, noapaļotie "l" un tam laikam raksturīgās intonācijas rada arī zināmas komikas efektu, taču izrādes stāsts ir par izcilām personībām, kuras neapšaubām. Savā ziņā spocīgā runas maniere pat palīdz ienirt zudušajā pasaulē un ļauj labāk iztēloties, saprast šos cilvēkus – viņu domāšanu un pasaules uztveri.

Aspazijas pasaules "īstenību" brīnišķīgi uzbur Ginta Gabrāna un Inetas Sipunovas videoprojekcijas. Varbūt pat ne "īstenību", drīzāk, rodas izjūta, it kā es atrastos Aspazijas domās. Uz fona sienas lielākoties redzam interjera un eksterjera fragmentus – vai nu no "putna lidojuma" vai lielā pietuvinājumā, vietām videobilde atgādina 3D tūri. Pat galva brīžiem sagriežas, jo fona attēls "riņķo", radot izjūtu it kā visa skatuve grieztos. Tāpēc arī asociācija ar atrašanos Aspazijas galvā.

Vērojot stilistiski un kolorītā pārdomāto izrādes vizuālo tēlu, rodas iespaids, ka uz skatuves ir teātris teātrī: varoņu satiksmē iestudētas nedaudz uzspēlētas pozas, manieres, mizanscēnas; skatuves sānos redzams neliels dubulta priekškara fragments; "Vaidelotes" fragmentā videokamera šķietami filmē skatītāju zāli no skatuves dibenplāna utt. Teātris Aspazijai bijis visapkārt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un gan sadzīvē, gan mākslā. Viņa sarakstījusi lugas, ko var uzskatīt par latviešu modernisma aizsākumu. Viņa savā privātajā dzīvē daudz ko noklusē un daudz ko pārspīlē, lai "taptu" Rainis. Ķimeles, Ābeles un Brokas interpretācijā Aspazija ir pilnasinīga, teatrāli amizanta, sievišķīgi viltīga un tomēr pārsteidzoši mīļa. Iestudējums ir elegants, bet mūsdienīgs ceļojums mūsu vēsturē un iespējams arī latviskajā apziņā.

Bez Raiņa nav Aspazijas
Kultūras Diena
26.03.2015
autors Henrieta Verhoustinska

Jaunā Rīgas teātra izrāde Aspazija. Personīgi godprātīgi un asprātīgi izstāsta dzejnieces, precīzāk, abu dzejnieku, biogrāfiju
Otrais šī gada lielākais skatuves veltījums dzejnieku Raiņa un Aspazijas simtpiecdesmitgadei – Jaunā Rīgas teātra izrāde Aspazija. Personīgi – mani pārsteidz pirmām kārtām ar to, ka nepārsteidz (pirmais ir Raiņa sapņi Nacionālajā teātrī). Pat tiem, kuri izlasījuši vien divas grāmatas – Saulcerītes Vieses monogrāfiju par Aspaziju Mūžīgie spārni, kas gūlusi izrādes materiāla pamatā, un Roalda Dobrovenska romānu Rainis un viņa brāļi, izrāde neko nezināmu neatklāj. Bet tāds arī nav bijis izrādes veidotāju nolūks.

Pasaulīgais un pārpasaulīgais

Ingas Ābeles luga Māras Ķimeles un JRT aktieru pārlikumā hronoloģiskā secībā godprātīgi un asprātīgi izstāsta dzejnieces, precīzāk, abu dzejnieku, biogrāfiju, balstoties uz reālu saraksti un dienasgrāmatām (tās izmantotas arī Vieses stāstījumā par Aspazijas dzīvi). Abu lielo personību gan aizkustinošā, gan lāgiem komiskā krāmēšanās ap sadzīvi, savstarpējām deminutīvu piebērtām mīļuma izpausmēm un viens otram izteiktajiem skarbajiem vārdiem, ap iztiku, greizsirdību un reāliem/ iedomātiem sānsoļiem – visa šī ikdienas satiksme izrādē apzināti ir izlikta priekšplānā, acīmredzot, lai rādītu skatītājiem cilvēkus no miesas, asinīm un vājībām, ne pieminekļus. Izrādes veidotājus necik daudz nav interesējuši nedz abu politiskie uzskati – tāpēc Anda Stroda atveidotais Pēteris Stučka ar kuplajām ūsām parādās teju kā komisks ļaundaris no raksturu komēdijas –, nedz slavenā pāra sabiedriskā darbība, aiz borta atstājot Aspazijas spilgto iestāšanos par sieviešu tiesībām (Ābeles lugā gan šāds fragments pavīd, bet izrādē noīsināts).

Arī vēsture, kas cirtusi savas atzīmes dzejnieku liktenī, – Krievijas impērijas slogs ar cenzūru un asiņaino revolūciju, abi pasaules kari, padomju un vācu okupācija, brīvās Latvijas laiks ar neizbēgamo vilšanos, ko Rainim nesa darbošanās savas valsts labā, – ir tikai viegli ieskicēts fons, iemesls sadzīviskām pārmaiņām, pieminēts vēstulēs un sarunu fragmentos.

Apzināti no sadzīves izrādē nodalīta poēzija – Aspazijas dzeja un lugu fragmenti izskan atsevišķās ainās, atsevišķos aktieru priekšlasījumos, kam citas, pārlaicīgas dimensijas efektu piešķir scenogrāfa Ginta Gabrāna un videomākslinieces Inetas Sipunovas videoprojekcijas, kurās attēlotas gan Jaunā Rīgas teātra zāles un aizskatuves vizualizācijas no visdažādākajiem rakursiem, gan Aspazijas vasarnīcas spokainām mirāžām līdzīgie skati. Scenogrāfs, šķiet, visu enerģiju izlicis efektīgajās videoprojekcijās, un līdzās autentiskiem vai gandrīz autentiskiem laikmeta krēsliem, gultai un galdiem ir pelēki finiera kubi, no kuriem viens noder dzīvajam Rainim par pagaidu podestu (tādu kā portatīvo pjedestālu), otrs visai neveikli pilda Raiņa un Aspazijas trimdas laika šaurās guļamvietas funkciju, uz kuras aktieriem ir jāatlaižas, jāzviln, jāsēž, iespējams, fiziski liekot sajust svešatnē aizvadītās dzīves neērtības.

Līdzās projekcijām pārpasaulīguma sajūtu rada arī grupai Instrumenti (varbūt pat pārāk) raksturīgā iedarbīgā, dzīvai meditācijai, "tālai noskaņai" līdzīgā mūzika, ko komponējis Jānis Šipkēvics jeb Shipsi. Taču šie izteiksmīgie dzejas lasījumi, šīs lāgiem acīm mokoši vibrējošās videovizualizācijas – acīmredzami ar nolūku nejaukt dubļus ar zvaigznēm – pastāv kaut kā atsevišķi no abu personību sadzīves un dialogiem, kas pamazām izrādē izvēršas vienā no režisores Māras Ķimeles iecienītajām tēmām – Augusta Strindberga lugās iezīmētajā "dzimumu karā".

Atmiņas uzplaiksnījumi

Precīza ir režisores izvēle Raiņa personību sadalīt divos aktieros – Ivara Krasta jaunajā nepārliecinātajā Rainī, kurš nēsā līdzi savu mazo podestiņu, un Ģirta Krūmiņa nobriedušajā, ar vieduma intonācijām apveltītajā pārliecinātajā Rainī, kurš vietu uz jebkura paaugstinājuma ieņem droši, rokas pašapzinīgi sānos iespiezdams. Aspazija gan viena – un tā ir izrādes lielā veiksme, ka gan gadu nastas saliekto un kā vecas durvis čīkstošo sirmgalvi, gan stalto, valdzinošo un ar dzirkstošu skatu apveltīto dzejnieci atveido Baiba Broka, kura spēj ar savu personību vienlīdz izteiksmīgi piepildīt gan dramatiskas, gan jutekliskas, gan komiskas epizodes. Tomēr, kaut arī iestudējums sākas un beidzas ar veco vientuļo Aspaziju, tas nestāsta par viņu kā centrālo vēstījuma figūru, izrāde ir par viņiem abiem – lielo dzejnieku pāri –, turklāt vismaz otrajā cēlienā ir virkne epizožu, kurās par galveno varoni kļūst Ģirta Krūmiņa ar lielisku balansa izjūtu veidotais Rainis (balansējot starp dzejnieka cēlumu, labestību, un mazliet komiskajām neprātībām).

Protams, izrādes veidotāju tiesības ir uzskatīt, ka Aspazijas dzīves lielākais sasniegums un notikums ir dzejnieces satikšanās ar Jāni Pliekšānu un sociāldemokrātiski noskaņotā, kompleksu apsēstā un ar pašpārliecinātību neapveltītā Dienas Lapas redaktora iedvesmošana kļūt par Raini, nerimstoša viņa atbalstīšana, pat bikstīšana, bez kuras, kā dzejnieks pats atzīstas, viņš nemaz vairs nevarot iztikt. Galu galā arī pati Aspazija vairākkārt, piemēram, trimdā, ķērusies pie Raiņa biogrāfijas, nevis kāda sava jaundarba un vēstulēs paudusi bažas: "Vai Iniņš tik dziļi manā būtnē saknes laidis, ka, viņas izraujot, man jāmirst?" Aspazijas dzīve Ingas Ābeles lugā un arī Jaunā Rīgas teātra izrādē tomēr sākas un beidzas ar Raini, lai gan bez – pirms un pēc – Raiņa tapušas sešas no četrpadsmit Aspazijas lugām, desmitiem dzejoļu un dedzīgu rakstu.

Viss pārējais – Aspazijas dzīve un arī daiļrade taču jau bija krāšņos ziedos pirms tikšanās ar Raini – ir vien retrospektīvs atstāsts pirmajā randiņā ar Raini. Arī dzīve pēc Raiņa, kurā ir gan jaunas lugas, gan dzejoļu krājumi, gan priecīgi un traģiski notikumi, parādās vien kā īsi uz nāves sliekšņa reimatismā stīviem locekļiem steberējošās Aspazijas atmiņas uzplaiksnījumi. Faktiski vēstījums beidzas ar Raiņa (nevis Aspazijas!) bērēm.

Īsi zibšņi ceļā uz mūžību

No izrādes konspektīvā biogrāfiskā atstāsta līdz Mēness meitiņas – Ingas Tropas naivās, bet temperamentīgās Raiņa mīļākās Olgas Kliģeres – ienākšanai stāstā nevar īsti saprast, kāpēc dzejnieki nevar un nevar sadzīvot. Atklāts vien Raiņa skatpunkts: dzejnieka Kastanjolas dienasgrāmatās šī mīkla reducēta uz to, ka Aspazijai sāpju, morfija un veronāla dēļ bija traucēta dzimumdziņa, bet Rainis gribēja vingrot, iet saulē, būt veselīgs un seksīgs. Par abu radošo sāncensību tikpat kā nekā.
Toties košs ir abu svarīgāko Raiņa sieviešu – Aspazijas un Janas Čivželes atveidotās tikai šķietami klusās, pieklājīgās, zibšņiem dzeļošās Doras – atklātais konflikts. Kā jau izrādēs, kurās aktieriem katram jātēlo vairākas lomas, viena no tām ir pārspēkā. Ģirts Krūmiņš ir vienlīdz pārliecinošs gan kā tēvišķais Rūdolfs Blaumanis, gan vecējošais, bet jauneklību pāri spēkiem saglabāt alkstošais Rainis, savukārt, piemēram, Edgara Samīša izjustākā loma ir vārdā nesauktais jaunais dzejnieks (Aleksandrs Pelēcis), kurš apciemo Aspaziju viņas vecuma nošķirtībā, nevis lecīgais Janis Jansons-Brauns, kurš ar šantāžu uzmācas Aspazijai. Ingas Tropas valšķīgā, Raini no sirds mīlošā, bet aprobežotā Olga Kliģere, Ivetas Poles paskarbā, bet līdzjūtīgā Ivande Kaija (viņa aktrisei padevusies labāk nekā kalpone Anniņa, kura aptīra savu saimnieci), Ivara Krasta iemīlējies Jānis Ziemeļnieks, Anda Stroda atklātais un darbīgais dakteris Nīmanis – visi šie personāži ir īsi zibšņi dzejnieku ceļā uz mūžību, ar kuru izlīdzina skaistais, smeldzīgais fināls ar Aspaziju, kas, atkal stalta izslējusies, sastop savus dzejas tēlus un meklē starp tiem – laikam taču viņu? Savu Raini.
 

Raiņa un Aspazijas garā dzīve
Latvijas Avīze
24.03.2015
autors ILZE KĻAVIŅA

Pie Jaunā Rīgas teātra izrādes “Aspazija. Personīgi” šūpuļa klāt stāvējuši talantīgi un jūtīgi mākslinieki, jo tikai talants var dziļi ietiekties talantā, mērogs spēj atvērt apvārsni, tikai spēcīgi izjustais un piedzīvotais var pārkausēties mākslas izteiksmē. Režisore Māra Ķimele, dramaturģe Inga Ābele, scenogrāfs, videoautors Gints Gabrāns, komponists – Jānis Šipkēvics (Shipsi), kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, videomāksliniece Ineta Sipunova un meistarīgie aktieri izveidojuši dziļi saviļņojošu kopdarbu.

Autori pētījuši latviešu dzejnieku personības caur tekstiem un fotogrāfijām, nepretendējot uz absolūto patiesību, nemeklējot dokumentālas sensācijas. Trīs stundu emocionāli piesātinātajā Aspazijas un Raiņa attiecību stāstā, dvēselēm rezonējot visaugstākajās frekvencēs, satiekas Viņš un Viņa. Izrādes gaitā dzīves laiks un ap­stākļi maina abus dzejniekus, tomēr liktenīga kopība saglabājas. Kopība, kas balstās uz garīgo izvēli. Kā kamertonis lugas sākumā skan dzeja no “Vaidelotes” Mirdzas ziedošanās skata, kurā pieteikts gan naivais saviļņojums, gan ziedošanās tēma.

Stāsts par dzejniekiem ir izklāstīts īsās koncentrētās biogrāfiskās epizodēs, un dramaturģija piedāvā stāstu stāstā, kurā Aspazijas atmiņu cenzūra izdarījusi savus labojumus. Stils ir tīši teatrāls, kas sasaucas ar vēsturisko patiesību, kad radoši inteliģenti, romantisma strāvu iedvesmoti, arī dzīvē meklēja atbilstību principiāliem uzstādījumiem. (Pseidonīma “Aspazija” lietošana vien uzlika zināmus pienākumus uzvedības sakritībā ar sengrieķu mitoloģijas varoni – Perikla izglītoto draudzeni.) Laikmetu raksturo tas, ka runātais un rakstītais vārds kā enerģijas ādere tiešā veidā iedvesmoja tūkstošus. Lai atceramies, ka tagadējā Jaunajā Rīgas teātrī pēc Aspazijas “Sidraba šķidrauta” izrādes 1905. gada 25. oktobrī uz skatuves uznāca LSDSP CK pārstāvis Jānis Ozols un partijas uzdevumā atklāti teica savu revolucionāro runu. Viņš paziņoja, ka sācies jauns revolūcijas vilnis, un aicināja visus latviešu tautas slāņus doties atklātā cīņā pret cara patvaldību. Šis aicinājums atrada dzīvu atbalsi klausītājos. Būtībā sākās 1905. gads.

Jau pirmajā skatā Aspazijas balss ieraksts ar katra vārda uzsvaru, ar noapaļoto “l” un raksturīgo melodeklamāciju uzbur pagājušo laiku vēsturisko izjūtu. Muzikālais, gandrīz nepārtrauktais skanējums precīzi atveido trīsuļojošo balansu starp Aspazijas atmiņām, sadzīviskām ainiņām un vispārinājumu. Telpas vizuālais ietvars, kas skatuves aizmugures sienas plašumā ar videoprojekciju attēlo telpas, kurās notiek darbība, gandrīz nemanāmi lēni kustas, “dzīvojot” līdzi darbībai un atmosfērai. Ik pa laikam veidojas gleznieciski pabeigti kadri, kuros mizanscēniski iekļaujas arī aktieru figūras. Visas izrādes garumā izteik­smīgas ir daudzas ainas, taču īpaši jāizceļ fināls. Raiņa atvadīšanās un aiziešana viņsaulē pār priežu galotnēm, skanot Aspazijas bēru runai, ir ietilpīgākais tēls, ko pēdējā laikā nācies redzēt teātros.

Baiba Broka precīzi atveido dzejnieces fizisko atšķirību gadu desmitu garumā. Emocionāli aktrise slēdz Aspaziju ar sievišķības atslēgām, no koķetas lepnības – cauri pazemības un ziedošanās epizodēm – līdz greizsirdības un nešpetna indīguma krāsām. Taču rakstura spēks ir izredzētība un pašapziņa. Viņa – mīlošā līgava, sieva, dažbrīd ir arī māte – dzejniekam visu piedod kādas aug­stākas misijas vārdā. Pirmā cēliena spēcīgākā epizode ir enerģētiski blīvais dialogs starp Raiņa māsu Doru (Jana Čivžele) un Elzu Pliekšāni, kad katrs pagrieziens, svārku ieloce mērķtiecīgi zīmē sieviešu savstarpējo atgrūšanos. Šķīst zibeņi. Aspazija liek Rainim izvēlēties – es vai viņa. Raini atveido divi aktieri, kurus vieno trauslums un nervozitāte. Ivars Krasts precīzi un smalki Raiņa tēlā iezīmē askētismu, lepnību, noslēgtību un tiecību uz pāri stāvošu pilnveidi. Viņa tēls ir arī ļoti vīrišķīgs, viņš novērtē Aspazijā apvienoto pretrunīgo būtību, kur dzīvo sieviete, eņģelis un velns. I. Krasta Rainis prot žēlot, pielūgt un balstīt mīļoto. Ģirts Krūmiņš Raiņa lomā vecumā akcentē paštaisna un mazliet spītīga vīra stāju. Dzīvi un ironiski Edgars Samītis atveido Jāņa Jansona-Brauna trulo aprobežotību, savukārt Andis Strods Pēteri Stučku zīmē kā sirsnīgu, tajā pašā laikā mākslīgi svinīgu, pozējošu vīru.

Diemžēl otrā daļa dramatiskā nozīmē zaudē pacilātību, kaislību garīgās robežas sašaurinās, iestājas zināma lietišķība, atstatums un egoisms. Attiecību piezemējums Raiņa un Aspazijas starpā it kā pārceļas uz dramatisko darbību. Dzejniecei atvēlēts novērotājas statuss, priekšplānā izvirzot citas personas. Inga Tropa atveido Mēnessmeitiņu, kuras aizgrābtība ar mīlestības jūtām patiesībā nozīmē zemes meitas kvēli. Seksuālo attiecību ainas risinās stīvi, liekot jaunietei izskatīties neveikli. Spēcīga aina ir B. Brokas atbildes monologs jaunajai meitenei, kurā aktrise neļauj Aspazijai būt šauri greizsirdīgai, patmīlīgai, viņa uzvar ar mērogu, nostādot katru savā vietā.

Man ļoti būtiski šķiet dzejas lasījumi, kas papildina, sasaucas, paspilgtina sižetiskos pagriezienus. Pašas par sevi poētiskās rindas suģestē ar dziļumu un vienkāršību. Aktieru izpildījumos tie ir kā priekšnesumi ārpus lomas. Pirmizrādē par spilgtāko man kļuva Rūdolfa Blaumaņa – Ģirta Krūmiņa dzejoļa “Es gulēšu zārkā” lasījums kā ļoti personisks vēstījums.

Izrāde precīzi neatbild uz daudziem biogrāfijas jautājumiem, taču atbild uz to, kur meklējama skatuves mākslas dokumentalitāte – ne portretiskā līdzībā, ne faktoloģiskā precizitātē, bet gan personiskā pārdzīvojumā, kurā izpildītājs/aktieris kļūst par enerģētisku raidītāju kādiem nezināmiem signāliem izplatījumā.

Vārds skatītājam

Adele Sāmite, studente: “Par izrādi ir ļoti divējādas sajūtas. Trīs ar pusi stundas tai likās krietni par daudz. Varbūt tādēļ, ka sēdošu dialogu uz skatuves bija krietni vairāk nekā darbību. Kopumā izrāde šķita ļoti klasiski veidota. Pārsteigumus sagādāja scenogrāfija. Fons (brīžiem arī aktieri un pati skatuve) bija liela, kustīga videoprojekcija, kas tiešām labi papildināja izrādē notiekošo. Taču pats brīnišķīgākais, manuprāt, bija Aspazija. Baibā Brokā patiešām ieraudzīju šo bezgala stipro, skaisto, drosmīgo, gudro, daudz cietušo un daudz pārvarējušo sievieti. No Raiņiem tuvāks šķita Ivara Krasta atveidotais tēls. Pēc izrādes radās vēlme palasīt Aspazijas un Raiņa dzeju un pavadīja sajūta, ka tiešām esmu iepazinusi Aspaziju diezgan personīgi, un tas, manuprāt, ir daudz. ”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Divas versijas par Aspaziju
www.satori.lv
14.04.2015
autors Silvija Radzobe

Jaunā Rīgas teātra izrāde "Aspazija. Personīgi", ko iestudējusi Māra Ķimele, kaut formāli ir par Aspaziju, kurai šogad arī aprit 150. dzimšanas diena, vienādā mērā ir stāsts par abiem dzejniekiem – Raini un Aspaziju. Inga Ābele savā lugā izmantojusi katram latviešu literatūras interesentam labi zināmus materiālus – Raiņa un Aspazijas saraksti, Raiņa dienasgrāmatas, Aspazijas romānu "Rudens lakstīgala", Saulcerītes Vieses grāmatu "Mūžīgie spārni", Gundegas Grīnumas monogrāfiju "Piemiņas paradoksi", arī, cik noprotams no pateicību saraksta izrādes programmā, Rakstniecības un mūzikas muzeja līdzstrādnieku konsultācijas. Izrādi skatīties ir interesanti, pārpildītā zāle tai seko, elpu aizturējusi.

Inga Ābele orientējusies uz abu dzejnieku ikdienas problēmām, sadzīvi, neignorējot arī pāra intīmās attiecības un konfliktus šai sfērā. Ļoti maz vietas atvēlēts sabiedriski politiskajai tematikai, kam viņu abu dzīvē bija tik nozīmīga loma. Tā Janas Čivželes pārizsmalcinātā Raiņa māsa Dora un Anda Stroda augstprātīgi kundziskais Pēteris Stučka gan lugā, gan izrādē neapšaubāmi tēloti kā komiski personāži. Tādu pašu redzam politiķi un literatūras kritiķi Jani Jansonu-Braunu, kurš Edgara Samīša temperamentīgi sakāpinātajā kvēlē krīt pie Aspazijas kājām, neveiklā skāvienā gandrīz noraujot dzejniecei brunčus. Lai atgādinātu, ka Aspazija un Rainis bija ne tikai sadzīves nomākti personāži, bet arī ievērojami mākslinieki, lugā iekombinēti Aspazijas dzejas un lugu ("Vaidelote", "Sidraba šķidrauts"), kā arī Raiņa dzejas un lugas "Uguns un nakts" fragmenti. Taču šāds paņēmiens, manuprāt, ir mehānisks un mākslinieciskā ziņā bezpalīdzīgs – tas ne tikai aptur darbību, bet arī pasvītro lugas kā lekcijas tīri vispārizglītojošo ievirzi. Noskatoties izrādi, rodas iespaids, ka autore bez oriģinālas ieceres vai mākslinieciska vispārinājuma veikli savirknējusi objektīvus faktus, lai neitrāli izstāstītu abu dzejnieku kopīgo biogrāfiju tiem, kuri vāji pārzina šo tematu. Taču, izlasot lugu, man radās priekšstats, ka dramaturģe uz dzejnieku pāra attiecībām, īpaši abu mūža otrajā pusē, tomēr lūkojas ievērojami atšķirīgi, nekā vispārpieņemts latviešu literatūras vēsturē un nekā to redzam arī izrādē. Un šis īpašais, izrādē vien vāji nojaušamais citādais skatījums ir Ingas Ābeles novatorisks ieguldījums Aspazijas un Raiņa attiecību izpratnē.

Luga konstruēta kā atmiņas, kas uzvilnī Aspazijā viņas mūža pēdējā ziemā – 1943. gadā. Pirmā un otrā cēliena pirmajās ainās, kā arī fināla skatā Baibas Brokas atveidotā Aspazija ir veca, reimatisma saliekta, satuntulējusies sieva, kas aukstajā Jūrmalas vasarnīcā pūlas sevi sasildīt ar atmiņām par aizgājušo dzīvi. Šādi tiek pasvītrots notiekošā subjektīvisms – Aspazijas dzīves fakti rindojas it kā pašas dzejnieces atmiņu izkārtojumā. Bet atmiņas mēdz saglabāt emocionāli spilgtākos – gan prieka, gan sāpju iekrāsotos – brīžus. Tādējādi luga piedāvā izrādi organizēt nevis kā reālistisku, bet drīzāk kā vizionāru vēstījumu. Pēc šāda mērķa tiekusies arī Māra Ķimele kopā ar scenogrāfu Gintu Gabrānu, kurš izmantojis savus un Inetas Sipunovas veidotus kustīgus video kadrus, kas tiek eksponēti uz reālistiski iekārtotas telpas (galds, krēsli, gulta, palmas pods) aizmugurējās sienas. Pamīšus ar mēbelēm uz skatuves novietoti divi pelēki finiera kubi – viens tiek izmantots kā neērta guļvieta Kastaņolas ainās, otrs funkcionē kā pieminekļa pjedestāls, uz kura palaikam kāpj Rainis. Video ainās redzami pelēki dabasskati, pilsētas ainas, kā arī Jaunā Rīgas teātra iekšējie un āra skati, vedinot domāt laikam taču par notiekošā teatralitāti. Gaismas viscaur auksti pelēkas, vienīgā atšķirība – gaišākas vai noēnotākas. Taču video un reālistiski iekārtotā telpa nesaaug vienotā tēlā, katra dzīvo savu savrupu dzīvi – sapņa, vīzijas, atmiņu nereālistiskā estētika nestrādā. Vietumis meditatīvu noskaņu izdodas radīt Jāņa Šipkēvica klusinātajām dziesmām. Arī dzejas un drāmu fragmentu skandēšana izrādē nepieder pie veiksmīgākajiem brīžiem – uz gaiša fona melnas sastingušu aktieru figūras (kā ēnu teātrī), kuru sejas nav redzamas, neitrāli vai viegli ironiski runā dzejas rindas, atgādinot skolas vakaru dzejas montāžas.

Izrāde, pretēji lugai, kur ir viena Aspazija un viens Rainis, piedāvā vienu Aspaziju un divus Raiņus, izvirzot būtisku jautājumu, kādēļ tā darīts. Izrādes lielā veiksme neapšaubāmi ir Baiba Broka Aspazijas lomā. Aktrise vienlīdz pārliecinoši nospēlē jaunās Aspazijas magnētisko sievišķīgo pievilcību, koķeti kautro un vienlīdz pašapzinīgi mulsinošo smaidu, pieredzējušas sievietes dramatiskos pārdzīvojumus, kuru ignorē pašas un pasaules par ģeniālu atzītais egoistiskais vīrs, kā arī vecuma nevarību un ērcīgumu. Patiesi apbrīnojams darbs, kas visai izrādei piešķir siltu cilvēcību.

Jauno Raini periodā līdz Šveices trimdai tēlo Ivars Krasts. Un dara to pārliecinoši. Īsti vietā ir viņa tēla nedrošība, kautrība, nedaudz kariķētā aizrautība. Aktieris rada priekšstatu par pievilcīgu, bet kompleksu māktu jaunu vīrieti, kurš Aspazijā meklē un atrod ne tikai mīļoto un mīļāko, bet arī māti, aukli un skolotāju. Krasts rada pamatu nopietnām šaubām, vai bez šādas sievietes jaunais žurnālists un politiķis Jānis Pliekšāns kļūtu par dzejnieku Raini. Tomēr minētās attiecības apriori nevar būt mūžīgas, ja tās principiāli nemainās. Pieaugušam vīrietim, tostarp dzejniekam, aukle un skolotāja, domāju, ļoti krīt uz nerviem, lai arī, protams, ir izdevīga – kā kalpone. Inga Ābele, nezinu, apzināti vai intuitīvi, pasvītrojusi vienu no lielākajiem mūsu kultūras paradoksiem – dzejnieks, kura daiļradē viena no būtiskākajām idejām ir mūžīgā maiņa un pārvērtība kā attīstības un pastāvēšanas garants, savā privātajā dzīvē attiecībās ar dzīvesbiedri Aspaziju mainīt negribēja neko, jo pieradums pie sievas apbrīnas un kalpošanas bija ļoti ērts. Savukārt Aspazija attiecībās ar Raini Kastaņolā acīmredzot neko nemainīja ne tikai mīlestības, bet arī kaut kādu perversu baudu sniedzošas pašmoceklības dēļ, kas, baidos vispārināt, tomēr ir ļoti izplatīts attiecību modelis latviešu sieviešu vidū attiecībās ar vīru un/vai bērniem.

Žēl, ka Ķimele Krastam nav devusi iespēju pārbaudīt savus spēkus, tēlojot Raini arī mūža otrajā pusē, kad dzejnieka un Aspazijas attiecības pārdzīvo daudzus pārbaudījumus. "Veco" Raini spēlē Ģirts Krūmiņš, uzsverot dzejnieka pašapziņu, paštaisnumu, reizumis pat neticami nežēlīgo egoismu pret Aspaziju. Taču izrādes otrajā daļā pāra attiecības no iekšēji psiholoģiskas izpētes, kas dominē pirmajā cēlienā, vairāk ievirzās ārēji ironiskā vērojumā no malas – tas ir pretēji lugai. Un te, lūk, jārunā par Ābeles un Ķimeles atšķirīgo skatījumu. Ne bez nolūka dramaturģe lugā kā tēlu ieved rakstnieci Ivandi Kaiju – Aspazijas uzticības personu –, kuru Iveta Pole atveido kā inteliģenti atturīgu, gudru sievieti, kas nojauš vairāk nekā pasaka vārdos. Abu sieviešu sarunās, kā arī Raiņa un Aspazijas fragmentārajos dialogos atklājas ļoti sakāpināts Aspazijas dzīves dramatisms, pat traģisms: nopietnās veselības problēmas, vientulība, smags darbs, vienai vedot abu saimniecību, laika un iedvesmas trūkums daiļradei, dzīvesbiedra allažīgais sapīkums, neredzot "mīļputniņu" jautru un smaidīgu. Dramaturģe pievērš uzmanību pat baisām, dzejnieces ārkārtējo stāvokli raksturojošām naturālistiskām detaļām – dzirdes un redzes nopietna pasliktināšanās, bezmiegs, pieradums pie veronāla, kas vājina dzimumtieksmi. Tik koncentrētu Aspazijas personiskās dzīves bēdu un nelaimju tēlojumu patiesi nav nācies sastapt. Un nav pamata Ābelei neticēt. Patiešām, kā vēsta lugas virsraksts, tas ir kaut kas personīgs par Aspaziju. Izrādē turpretī otrajā daļā dominē ironija un naturālismu aizstājošs simbolisms, kas arī lej ūdeni uz ironijas dzirnavām, pārfokusējot uzmanību no Aspazijas uz Raini un tādējādi lielā mērā novēršot uzmanību no dzejnieces izmisīgās situācijas. Piemēram, Krūmiņa Rainis pustumsā sēž pie galda un no lapas lasa dienasgrāmatas ierakstus, kas pilni netīksmes pret sievu un varmācīgas, bet, cik noprotams, veltīgas tiekšanās sevi piespiest pārvarēt antipātijas. Ik pēc teikuma Rainis it kā bailīgi, it kā nosodoši paskatās uz aizmigušo Aspaziju. Zāle pamatoti smejas. "Vecais" Rainis mēdz uzkāpt uz jau pieminētā pjedestāla, kas lugā nav minēts, un, rokas iespiedis sānos, nodeklamēt kādu no saviem uz darbību rosinošajiem dzejas aforismiem. Arī tas, protams, ir smieklīgi. Bet Ābele savā lugā, manuprāt, primāri nemeklē vainīgos, bet tēlo, kā divi cilvēki, kas bija izcili mākslinieki, netika galā ar kaut ko, kas izrādījās lielāks par viņu talantu, daiļradi, slavu un vietu vēsturē – paši savu dzīvi –, viens otru novezdami izmisumā un bezcerībā. Un tas tomēr ir kaut kas principiāli cits nekā ironisks Raiņa attēlojums, lai arī ironiskā forma ir spoža. Tāpēc atšķirīgas ir arī atbildes, ko sniedz luga un izrāde uz jautājumu: vai Rainim un Aspazijai vajadzēja palikt kopā, kad viņu starpā iezīmējās dramatiskās pretrunas Kastaņolā, kuras kulminēja, atgriežoties Rīgā. Dramaturģe, manuprāt, atbild noliedzoši, viņa neakceptē ikdienas mokas pēcnāves slavas vārdā, jo viņai, kā es saprotu, lielākā vērtība ir dzīvā dzīve. Līdz ar to lugā iezīmējas vairāki Aspazijas veidoli jeb lomas, kas visi kopā veido vienu bezgala sarežģītu un traģisku sievietes tēlu – Aspazija-Duende jeb iedvesmas eņģelis, Aspazija-mocekle un Aspazija-kaut kādā ziņā arī mocītāja –, neatkāpjoties no slavenā Raiņa slavenās sievas goda Raiņa un Olgas Kliģeres romāna laikā, par kuru izrādes veidotāji viegli paironizē, parādot "mēnessmeitiņu" Olgu (Inga Tropa) kā aprobežotu svaigmiesas mietpilsonīti, bet sešdesmitgadīgo mīlnieku Raini kā egoistisku un smieklīgu ākstu. Bet, piedodiet, atvainojiet, Gēte, Ibsens, nemaz nerunājot par Igo, mīlēja un tika mīlēti vēl lielākā vecumā, un viņu mēnessmeitiņas bija jaunākas par Olgu. Un Olgas iedvesmotais dzejoļu cikls "Mēness meitiņa", kas veido nodaļu "Dagdas piecās skiču burtnīcās", pretēji racionāli lozungotajām "Tālajām noskaņām zilā vakarā", ir dzīvs joprojām no pirmās līdz pēdējai rindiņai.

Dramaturģe lugā ieviesusi divus Aspazijas monologus (viens no tiem – dzejnieces runa pie Raiņa kapa), kuros viņa pamato savu nešķirto kopdzīvi ar Raini, pārvarot visas pretrunas, kā abu kopējā mūža un, jāsaprot, visas latviešu kultūras izcilu sasniegumu. Manuprāt, Ābele šos Aspazijas publiskos paziņojumus traktē drīzāk kā viņas vājuma, ne spēka izpausmi, kā sociālu masku, kas nav sievietes pašas izvēle, bet ko tai uzspiedusi sabiedrība un vēsture. Baiba Broka minētos monologus, saskaņā ar režijas ieceri, runā neitrālā intonācijā, ar vieglu ironiju pārvarot sakāpināti cildeno leksiku par patriotismu, tautu un tēvzemi. Tas drīzāk vērtējams kā apliecinājums hrestomātiskajām zināšanām par Aspazijas un Raiņa mūžīgo kopdzīvi vēsturē, ne kā vērtējums viņu – reiz dzīvu cilvēku – reālajām, pretrunu, sāpju un izmisuma pilnajām, abus radošajām un vienlaikus iznīcinošajām attiecībām.

Abas versijas – lai arī teātra piedāvātā ir tradicionālāka nekā dramaturģes sacerētā – rosina domāt. Gan par Aspazijas un Raiņa, gan jebkura cita pāra attiecībām, kuras veidot palaikam izrādās grūtāk nekā sacerēt ģeniālu dzeju.

Fantāzijas pievilināšana
kroders.lv
21.04.2015
autors Edīte Tišheizere

Izaicinājums ir liels. Iestudēt izrādi par Aspaziju – un Raini, protams – ir goda lieta, bet arī pamatīgs risks. Jo mazāka likme par izpratnes paplašināšanu vai jaunu apvāršņu atklāšanu taču nav iespējama, varoņi tomēr nav „latvieši vienkāršie”, kurus tik ilgi un veiksmīgi ir pētījuši JRT mākslinieki. Māras Ķimeles un Ingas Ābeles (ja luga turpina tapt vēl iestudēšanas laikā, tad, domāju, var piedēvēt dubultu autorību) izrāde ir sarežģīti iecerēts darbs, kas taujā vairāk, nekā atbild. Kas personīgi bija Aspazija? Kas viņa ir katram no skatītājiem – personiski? Kas viņa ir tieši man? Izrādē „Aspazija. Personīgi” ir metaforas un tēli, kas dziļi skar un rosina. Tomēr pamatā tas ir faktos balstīts stāsts par diviem dzejniekiem. Tāpēc man radusies sajūta, ka esmu redzējusi divas izrādes – vienu, runājot augstā stilā, kas rosinājusi manu iztēli un palaidusi to plašā lidojumā, un otru, kas bijusi visai reālistisks un piezemēts stāsts par divu cilvēku sarežģītu un, kā jau parasti, citu acīm mazsaprotamu kopēju dzīvi.

Otrā realitāte

Tai pirmajai izrādei pamatu Māra Ķimele radījusi kopā ar scenogrāfu Gintu Gabrānu un videomākslinieci Ivetu Sipunovu. Gandrīz tukšā spēles telpa ar videoprojekciju palīdzību nepārtraukti mainās, pārtop „no iekšiņas par āriņu”, rada lidojuma iespaidu, pa brīžam sniedz kādu pārdabisku komentāru pilnīgi reālistiskiem dialogiem. (Taču citkārt tā var palikt arī konkrēta interjera robežās.) Ar šo mainīgo laiktelpu vien režisore ir ierīkojusi slazdus, kurā notverta, mana skatītājas fantāzija plosās vēl krietnu brīdi. Tā ir pārejas, mijkrēšļa zona, kurā aktiera balss un drusku rēgaina plastika ir galvenie izteiksmes līdzekļi.

Izrāde sākas ar gandrīz fiziski sajūtamu pēdējās nakts aukstumu. Veca sieva, tik sena, ka kļuvusi par savu izbalējušu karikatūru, starp kaķiem, nobružātām mēbelēm un pašas atsvešināto radiobalsi gaida beigas. Kad no puteņa nakts iznirst jauns dzejnieks, viņa uz brīdi ļauj tam sildīt savas ledainās rokas, bet vienlaikus eksistē gaidās – tas, kas notiek patlaban, ir tikai pagaidām. Kad sienā paveras līdz tam nebijušas durvis, vecā acumirklī raida prom ciemiņu, un viņas pēdējie vārdi ir: „Tikai neskaties atpakaļ!” Ļoti seni vārdi. Orfejs nedrīkstēja atskatīties, vezdams ārā no mirušo valstības Eiridīki. Bet šai Eiridīkei neder tas mīļotais, kas vestu viņu atpakaļ dzīvajo pasaulē. Pēc viņas ir atnācis cits un stāv tur pie sienas: bāla piere, raksturīgi atkāpušies mati.

Fascinējošs ir šis mirklis: tūlīt, tūlīt sāksies – es nezinu, kas – velnu nakts, ceļojums mirušo pasaulē, raganas lidojums uz slotas. Tā, kas ved, izrādās viņa pati. Ceļamērķis ir teātris, „Vaidelotes” pirmizrāde sensen atpakaļ, uz šīs pašas skatuves. Pazūd Jūrmalas vasarnīcas sienas, aktieru silueti kā melnas ēnas iezīmējas uz skatītāju zāles – brīžiem tukšas, brīžiem pilnas – fona, vārdi, ko viņi runā, ir gandrīz neuztverami, bet lido aizvien augstāk – cauri griestu pārsegumiem, cauri balkonam, bēniņiem, pāri jumtam. Mēs lidojam līdzi – apmēram kā tie, kas, atgriezušies no klīniskās nāves, apraksta apziņas atdalīšanos no fiziskā ķermeņa. „Vaidelotes” dzeja skan pāri Romanovu vai Lāčplēša ielas namam. „Mūžam nebeidzama gaismas straume līst.” Un līdz ar šo nebeidzamo gaismu kā čūska, kas izslīdējusi no vecās ādas, pie jaunā Raiņa atgriežas Aspazija – uzvaroša hetēra ar sarkanajām puķēm rokās. Ceļojums cauri teātra telpai un vēstures laikam ir vērienīga un brīnumaina metafora. Tā radīja pēkšņu ilūziju, ka ir kāda paralēlā pasaule, kur joprojām turpinās reiz notikušas izrādes: tā pirmā „Vaidelote”, pirmā „Uguns un nakts”, „Spēlēju, dancoju”, „Idiots”, „Brands”, „Spēlē, Spēlmani!”… Ka māksla kā otrā, iztēles radītā realitāte patiešām eksistē, nevis ir tikai mūsu apziņas un jūtu auglis.

Šī izrāde, kas apelē pie manas skatītājas fantāzijas, var pēkšņi aprauties, lai pēc laika atkal iznirtu no „īstās dzīves”. Kad tikko nojaušamais rēgs kļūst par cilvēku un blakus „Dienas Lapas” redaktoram Pliekšānam parādās jaunā dramaturģe Aspazija, notiek strauja atgriešanās pie pirmās realitātes. Kaut arī tā šajā gadījumā ir fiktīva, proti, pētījumu rezultātā jaunradīta, taču tās koordinātas ir sadzīve – konkrēts interjers un kalendāra apzīmēts laiks.

Tomēr režisore aizvien no jauna šajā biogrāfijas izklāstā iemet pa kādam āķim, aiz kura aizķeras domas un iztēle. Tāds ir jaunā Raiņa izmisīgais iekliedziens, jau gandrīz veroties ciet priekškaram pirmā cēliena beigās: „Es esmu nokavējis!” Tā nekliedz, aptverot, ka bez viņa sācies mītiņš. Pārāk spilgta ir šāda skatuves zīme. Ko viņš jūtas palaidis garām izšķirīgā brīdī? Vai var nokavēt revolūciju? Vai viņš jūtas par vēlu ienācis pasaulē ar savu dzeju? Ar šiem jautājumiem aizeju starpbrīdī, bet nākamā cēliena sākumā Aspazija un padzīvojušais Rainis mierīgi dzīvo Kastaņolā un kliedziens izrādās tāpat vien pagaisis.

Iestudējuma otrais cēliens gandrīz viscaur ir biogrāfiskais stāsts, taču arī tā reālismu ik pa laikam tomēr „nobīda” telpas metamorfozes: te vienā, te citā vietā parādās blāvs Raiņa skulpturālas galvas atveids, kādā brīdī tas slīd aizvien tuvāk, līdz pārmāc visu kā milzīgs mākonis, lai pēc tam sašķīstu pikseļu kvadrātiņos. Pieminekļa ēna pārskrēja. Akmens cilvēks nāk?

Baiba Broka spēlē titulvaroni filigrāni, apbrīnojamas ir pārejas no viena Aspazijas vecuma uz citu, tāpat kā no pirmās realitātes uz otro. Viņas vecuma transformācijas ir psiholoģiski pamatotas un plastiski pārliecinošas, mainās viss – ķermeņa valoda, balss, domāšanas ritms. Šī absolūtā pārmiesošanās, spēja aptvert un nospēlēt jebkuru cilvēka dzīves posmu, ir izkopta „Garās dzīves” izrādēs, pārbaudīta „Latviešu mīlestībā”, noslīpēta „Divpadsmit krēslos”. Taču vēl vairāk mani apbur aktrises balansēšana starp divām esībām, starp gara dzīvi un tukšu miesas čaulu.

Vienīgie tēli, kam dota līdzvērtīga jēdzieniskā slodze vai eksistence divās pasaulēs – vēsturiskajā un iztēles –, ir Ivara Krasta jaunais Rainis (viņš ieslīdēs realitātē arī pašās beigās, kad Aspazija veiks savas garās dzīves kopsavilkumu), Edgara Samīša noslēpumainais pielūdzējs un Rūdolfs Blaumanis Ģirta Krūmiņa atveidojumā. Viņš runā Aspazijas dzejoli par gulēšanu zārkā, un tas kļūst par pravietojumu un vispārinājumu – izcilas personības (tiklab paša Blaumaņa) neganti skaidro apzināšanos, ka nāve ir tepat līdzās.

Šo nāves tuvuma nojausmu, sadzīvošanu ar nāvi noapaļo Aspazijas fināla monologs, Raini izvadot. Ieslīpi apsēdusies uz lādes, ar sēru šalli, kas krīt plastiskās krokās, viņa pēkšņi netverami atgādina Kārļa Zemdegas granītā kalto jaunekli, kurš mostas, – Raiņa kapa pieminekli. Viss notiekošais iegūst jaunu jēgu. Kurš te ir dzīvs, kurš – miris? Un kura vispār ir ģēnija īstā dzīve – pirms vai pēc nāves?

Var jau būt, ka šo izrādi mana iztēle radījusi pati, savienojot no iestudējuma saņemtos impulsus sev būtiskā vēstījumā. Ļoti personīgā vēstījumā par ģēnija un nāves nepārtrauktajām attiecībām, kas pabīdīja manu priekšstatu robežu, liekot ieskatīties tur, kur nemaz negribas.

Smagā dzīve

Starp šiem impulsiem norisinās cita darbība – divu dzejnieku dzīves faktu izspēle. Bet tur fantāzijai vietas nav, jo viņu biogrāfijās jau galvenais vidēji izglītotam cilvēkam ir zināms.

Tā pirmā izrāde, iespējams, notika arī tāpēc, ka lugas un uzveduma struktūra ir visai vaļīga un ļauj domām brīvi klejot brīžos, kad darbības saspringums mazinās. Tad ienāk prātā, ka lugas šā jēdziena klasiskajā izpratnē varbūt pat īsti nav, jo fabula visai tieši seko divu dzejnieku dzīves gājumam. Bet dzīve jau nenotiek pēc dramaturģijas likumiem – ne tur īsta kāpinājuma, ne kārtīgas kulminācijas, konfliktu ir daudz, tie var rasties ne no kā un izplēnēt, neko neatrisinājuši.

Šajos domas klejojuma brīžos pamanāms, ka noteiktam tēlam palaikam ir vien informatīvs raksturs – teiksim, Ivande Kaija (Iveta Pole) ir bijusi nepieciešama tikai kā sieviešu kārtas sarunu biedre, kam Aspazija var uzticēt savas veselības problēmas. Pēterim Stučkam (Andis Strods) dots tik vien laika un darbības, lai parādītu, cik sveši kļuvuši kādreizējie draugi. Ziemeļnieks (Ivars Krasts) liecina, ka, atgriezušies Latvijā, dzejnieki bija spiesti izdot istabas – lai arī saviem bohēmiskajiem amata brāļiem. Diez ko vairāk par funkciju nav piešķirts arī Olgai Kliģerei – Mēnessmeitiņai (Inga Tropa), tālab arī aktrise nekur tālāk par impulsīvi bērnišķīga rakstura attēlošanu nav tikusi.

Vairāk dramaturģiskā materiāla ticis Dorai Pliekšānei, vēlāk Stučkai, ko Jana Čivžele arī pilnām izmanto un vienas toņkārtas raksturā tomēr atrod daudzas nianses: no pašapziņas, kas dabiski piemīt pirmajai latviešu studentei Sorbonnā, un instinktīvai piesardzībai pret to, kura draud atņemt mīļo brālīti, līdz auksta prāta izštukotiem apvainojumiem un aprēķinātai histērijai. Doras tēls liek iztēloties, kāda bijusi šīs sievietes dzīve tālāk: kur viņa bija Stučkas sarkanā terora laikā, kāpēc pārdzīvojusi liktenīgo 1937. gadu, ko darījusi kara laikā un kā pavadījusi atlikušo mūžu līdz 1950. gada 9. maijam, savai nāves dienai. Jā, šis cilvēks intriģē, pat tikai vienā, biogrāfiskajā realitātē atklāts.

Tikai „iz dzīves” nācis arī pusmūža Rainis, ko spēlē Ģirts Krūmiņš. Tāpat kā citiem JRT aktieriem, viņam vecuma spēlēšana nesagādā raizes, tapis psiholoģiski pamatots, detalizēts, portretiski līdzīgs un detalizēts tēls – savdabis un egocentriķis, kas mokoši cenšas gan noturēt un kontrolēt novītušo jaunības mīlestību, gan neatteikt sev dabiskus pēdējos priekus. Aktieris nevairās no komiskām krāsām, kur tās prasa darbības loģika. Bet brīžiem šermuļi pārskrien pār kauliem, nojaušot, cik salts laulības gadu beigās bijis Aspazijas skats uz vīru. Jo visi biogrāfiskie tēli šajā izrādē skatīti ar Aspazijas acīm, kā savukārt to ieraudzījušas uzveduma autores Māra Ķimele un Inga Ābele.

Konsekvents un skaidrs ir šis stāsts par uzplaukušu dzejnieci, kas mīlot veltījusi savu ģēniju otra ģēnija iedrošināšanai, balstīšanai, aprūpēšanai, apkopšanai, vērošanai un pieciešanai. Tikai mani vairs nevilina izcilu personību biogrāfijas. Jo apzinos, ka talantu, iespējams, varētu izprast, pētot faktus, notikumus un detaļas, kas veidojuši raksturu un noslieces. Bet ģēnijs – un šajā gadījumā taču tieši par to jādomā – aug no citām saknēm.