Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
ATSKATIES NAIDĀ
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

ATSKATIES NAIDĀ

Džons Osborns
ATSKATIES NAIDĀ

Dramatisks tuvplāns par dzīvi. Trīs pudi mīlestības. Vēlme mainīt pasauli. Maiguma un nežēlības rotaļas.


"Atskaties naidā" (1956) tika sarakstīta 17 dienu laikā, tai bija milzīgi komerciāli panākumi, un drīz vien luga sasniedza Vestsaidu, Brodveju un Maskavu. Vienā mirklī no dramaturga, kas izmisīgi cīnās par savu vietu teātra aprindās, Džons Osborns kļuva par slavenu un turīgu "jauno dusmīgo". Luga ir lielā mērā autobiogrāfiska, atspoguļojot Dž.Osborna nelaimīgo laulību ar pirmo sievu un viņu kopdzīvi saspiestajā mājoklī. Kamēr Dž.Osborns tiecās pēc karjeras teātrī, viņa sieva bija daudz praktiskāka un materiālāk noskaņota, vīra ambīcijas viņa neņēma nopietni un krāpa vīru ar vietējo zobārstu. Arī nicinošā attieksme pret vidējās šķiras augstākstāvošajiem pārstāvjiem aizgūta no autora nicinājuma pret viņa māti un to sabiedrības daļu, no kuras viņa nākusi.
Viens no ievērojamākajiem 20.gs. britu teātra kritiķiem Kenets Tinans paziņoja: “Es nespēju iemīlēt nevienu, kurš nevēlas redzēt "Atskaties naidā".”

LOMĀS:
Džimijs – Kaspars Znotiņš (par Džimija lomu izvirzīts „Spēlmaņu nakts" nominācijai Gada aktieris)
Klifs – Andis Strods
Elisona – Iveta Pole
Helēna – Inga Alsiņa-Lasmane

Režisors – Varis Piņķis
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Rūta Kuplā
Tulkotājs – Lauris Gundars
Gaisma – Inta Lāčkalne
Skaņa – Oļegs Novikovs
Grims – Ilze Trumpe

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes garums: 2 h 30 min (2 cēlieni)
Biļešu cena: Ls 8,00 / EUR 11,38

Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē!

Pirmizrāde: 2008.gada 23.oktobrī

Uzmanību! 11. decembrī pēdējā izrāde!

Angļu dramaturgs, scenārists, aktieris un kritiķis Džons Džeimss Osborns (1929-1994) ar lugu "Atskaties naidā" (1956) radīja apvērsumu angļu un vispasaules teātra dzīvē, liekot pamatus jauna tipa dramaturģijai, kas vēlāk ieguva apzīmējumu "virtuves izlietņu estētika". Paši šo lugu autori tika iesaukti par "jaunajiem dusmīgajiem". Dž.Osborns iekļuva teātra apritē, kad britu aktiermāksla piedzīvoja savu Zelta laikmetu, bet dramaturgi izlikās nemanām pēckara peripetijas.
Rādot neizskaistinātu reālo dzīvi, Dž.Osborns padarīja naidu un nicinājumu par pieņemamām un pat obligātām skatuves emocijām, kombinējot nežēlīgu taisnīgumu ar iznīcinošu asprātību. Autors vēlējās, lai viņa lugas skatītāju atmiņā saglabātos kā īsta bauda un īstas sāpes.

"Atskaties naidā" tika sarakstīta 17 dienu laikā, tai bija milzīgi komerciāli panākumi, un drīz vien luga sasniedza Vestsaidu, Brodveju un Maskavu. Vienā mirklī no dramaturga, kas izmisīgi cīnās par savu vietu teātra aprindās, Dž.Osborns kļuva par slavenu un turīgu "jauno dusmīgo".

Luga ir lielā mērā autobiogrāfiska, atspoguļojot Dž.Osborna nelaimīgo laulību ar pirmo sievu un viņu kopdzīvi saspiestajā mājoklī. Kamēr Dž.Osborns tiecās pēc karjeras teātrī, viņa sieva bija daudz praktiskāka un materiālāk noskaņota, vīra ambīcijas viņa neņēma nopietni un krāpa vīru ar vietējo zobārstu. Arī nicinošā attieksme pret vidējās šķiras augstākstāvošajiem pārstāvjiem aizgūta no autora nicinājuma pret viņa māti un to sabiedrības daļu, no kuras viņa nākusi.

Viens no ievērojamākajiem 20.gs. britu teātra kritiķiem Kenets Tinans paziņoja: “Es nespēju iemīlēt nevienu, kurš nevēlas redzēt "Atskaties naidā".”

„Galvenais iemesls, kādēļ nolēmu iestudēt šo lugu, ir tās tēma - par jauniešiem, tiem, kuriem ir 22, 23 gadi. Tas ir laiks, kad cilvēks sāk zaudēt ilūzijas par savu spēju ietekmēt apkārtējās pasaules gaitu. Laiks, kad cilvēks patstāvīgi saskaras ar mīlestību, apnikumu, naidu un pamestību. Lugā es atradu daudz naiva maksimālisma un arī egocentriskas nežēlības. Šī jūtu intensitāte un atkailinātība man šķiet interesanta un arī riskanta. Vēlos veidot ļoti tiešu, naivu un atkailinātu izrādi. Tā viennozīmīgi būs vērsta pret egocentrismu, tā būs aicinājums būt siltam un saprotošam ar sev tuvajiem.”  (Varis Piņķis)

Vārds: Līga, 02.02.2013
Viedoklis: Izlasīju aprakstā, ka tā būs izrāde par jauniešiem. Jauniešus uz skatuves neredzēju, cilvēkus pēc 30 gan. Un skatīties, kā ākstās 30 gadnieki, brīžiem šķita kaitinoši, brīžiem lika padomāt, ka lugas varoņi ir ar pamatīgām psihiskām novirzēm. Jo, kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. 20 gadnieku lomas nevar tēlot 30 gadnieki. JRT nepieciešamas jaunas asinis. Latvijas Kultūras akadēmiju taču beidz neskaitāmi jauni talanti, lūdzu, aiciniet viņus spēlēt "jaunos un dumpīgos" jauniešus!
Vārds: SB, 30.01.2013
Viedoklis: Izrāde skatāma. Kaut gan nemanīju aprakstā minētos jauniešus un to mīlestību. Mīlestība? Nu neteiktu, ka būtu sajūta, ka pārākā mīlestība no izrādes būtu bijusi jūtama. Sadzīve, sadzīves problēmas gan. Neuzskatu, ka šī bija komēdija, kaut zālē nepārtraukti smējās.
Vārds: Lelde, 22.10.2010
Viedoklis: Cik labi, ka ir izrāde, kas nemoralizē finālā. Cik labi, ka netiek parādīts vērtējums. Tad es varu mierīgi (ne)identificēt redzamo ar sevi un nesaņemt novērtējumu par.. sevi. Kaspar, paldies, ka nesaudzīgi ar Džimiju parādīji man mani. Absolūti patika. Absolūti noticēju Džimija izpausmēm un arī nepateiktajam / neparādītajam. Nepatīk, ka zinu, kā tas ir. Zinu arī, par ko balsošu Spēlmaņu nakts nominācijā Gada aktieris.
Vārds: lāsma, 29.09.2010
Viedoklis: .nu savos 50 gados šī bija pirma reize kad nesapratu ko man ar izrādi grib pateikt,,Tracināja stulbums kāds galvenajam tēlam,,,Labprat būtu izgajusi,ja nebūtiu ziņkārība uzzinat ,,nu vai tyiešām nekas nebūs kas paņem???Pirmo reizi mūšā nespēju aplaudēt,,,,,,,,,,,Biju dusmīga uz sevi ,ka esmu atnākusi,,,,,,
Vārds: ilze, 01.04.2010
Viedoklis: tādu mīlestību savos 22 gados vēl nepazīstu. tāpēc arī izrāde šķita neloģiska un nespēju atrast nevienu jēgpilnu pavedienu. bet Znotiņš zvērīgi labs. Pole arīdzan.

Teātra ciba
Neatkarīgā Rīta Avīze
autors Arno Jundze

Allaž esmu apbrīnojis britu sasodīto pašpietiekamību – to, ar kādu apziņu visparastākais Birmingemas lauķis dzer sazin no kādiem atkritumiem saslaucītu paciņu tēju ar nepārprotamu tualetes papīra piegaršu tā, it kā būtu vismaz lordu palātas priekšsēdētājs. Arī Džona Osborna Atskaties naidā tas izbaudāms visā krāšņumā – tipiska pie Brīvības pieminekļa mīzēju kompānija (piedodiet par apzīmējumu), ber kaislības teju vai to be or not to be līmenī. Lumpenproletārieša un suņa bērna krustojums, Kaspara Znotiņa atveidotais Džimijs, plosās pa skatuvi tik hamletiskā nopietnībā (tas tiešām ir jāredz!), ka reizēm pat aizmirsti – Osborns par viņa dumpīgumu un cāļa smadzenēm ņirgājās va banque. (Ko vērtas vien ir senili freidiskās sentences par mirstošo tētuku! Tikai, dieva dēļ, nesakiet, ka dramaturgs to domājis nopietni.)

Kaut arī šķietami plakana, sadzīviska, situācija uz skatuves ir teju vai globāla. Ieskanoties notīm par nesaprasto ģēniju, kam vajadzējis piedzimt dažus gadsimtus ātrāk vai vēlāk par šodienu, uzvējo tīri vai mūžības pieskāriens. Nu kā lai te nepiesauc vareno ideju ģeneratoru Pliekšāna kungu, uz kura advancētās ģenialitātes altāra savu neapšaubāmo talantu ziedoja Aspazija. Rezultāts bija gluži kā Osborna lugā – mēnesmeitiņa gultā iekšā – žviks! – pie pirmās iespējas.

Sieviešu patoloģiskās spējas dievināt nepārprotamus kretīnus, kas par viņām ņirgājas, ir otra Atskaties naidā rozīnīte. Šai ziņā drusciņ žēl, ka režisors Varis Piņķis pozicionējis iestudējumu kā stāstu tikai par 22 – 23 gadus veco jauniešu problēmu. Andis Strods, Iveta Pole un Inga Alsiņa šajā ietvarā arī paliek, kaut gan varētu rakt dziļāk, jo stāsts ir mūžsens un visiem vecumposmiem aktuāls.

Teātra ciba
Neatkarīgā Rīta Avīze
autors Līvija Dūmiņa

„Galvenais iemesls, kādēļ nolēmu iestudēt šo lugu, ir tās tēma – par jauniešiem, tiem, kuriem ir 22 – 23 gadi. Tas ir laiks, kad cilvēks sāk zaudēt ilūzijas par savu spēju ietekmēt apkārtējās pasaules gaitu. Laiks, kad cilvēks patstāvīgi saskaras ar mīlestību, apnikumu, naidu un pamestību.” Tā savu izvēli par labu „jaunā dusmīgā” Džona Osborna lugai Atskaties naidā pamato režisors Varis Piņķis. Aktieriem – Ivetai Polei, Ingai Alsiņai, Andim Strodam un Kasparam Znotiņam – nav ne 22, ne 23, un no fakta „ap un pēc 30” nav iespējams abstrahēties. Tāpēc pieteiktā tēma iegūst traģiski krāsotu paplašinājumu, kas mūsu dienu īstenībai ar agonējošu laulību institūtu un finanšu situācijas stimulētām drāmām ar galējām formām – bankrotiem un pašnāvībām – pievelkas klāt kā magnēts. Kaut arī šajā gadījumā sevi varu pieskaitīt mērķauditorijai, saķere nenotika, jo psiholoģiskajā attiecību tīklojumā, kam vajadzētu saistīt šos cilvēkus, ir būtiski pārrāvumi, kas apgrūtināja emocionāli aktīvas reakcijas rašanos. Bet šos trūkums gandrīz kompensēja Kristus vecumu sasniegušā Kaspara Znotiņa fascinējošais darbs galvenajā – psiholoģiskā terorista Džimija – lomā. Šķita, aktieris izmanto iespēju nospēlēt teju vai Hamletu un Ričardu III, kopā ņemtus (cilvēkupuris gan tikai viens – paša nedzimušais bērns), radot vienlaikus tik pievilcīgu un atbaidošu tēlu. Bravo.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 01.11.08
autors Undīne Adamaite

***

Nevar saprast, par ko īsti ārdās K.Znotiņa Džimijs — vai par to, ka aiz gludināmā dēļa nestāv kāda Simona de Bovuāra, vai par to, ka pats, būdams talantīgs daudzās jomās, nav realizējies nevienā, vai par to, ka tik ļoti kaunas par savu "noraušanos" maigumā, pēc tam pārējiem atriebjoties… Lai kā — Znotiņa aktierdarbs ir ļoti spilgts. Līdzvērtīga smalkuma un apjoma pietrūkst pārējo trīs cilvēku izpausmēs. Plašāk — recenzijā Kultūras Dienā. Vērtīga kā tendence liekas Vara Piņka pievēršanās dramaturģijas klasikai. Ar izrādes intonāciju režisors piesaka veselīgu radošo sāncensību Ilzei Rudzītei un viņas izrādei Sarkano lukturu ziema. Abi stāsta stāstus pieaugušajiem par to, ka "mīlestība ir smags darbs", kā lugā saka Džimijs.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 01.11.08
autors Mārīte Gulbe

****

A.Osborna lugu šodienas divdesmitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem režisors V.Piņķis, manuprāt, adaptējis labi, nav distances starp laiku, kad luga sarakstīta, un to, kad to skatām. Visai precīzs un atpazīstams ir arī galvenais varonis Džimijs. K.Znotiņa atveidotais psiholoģiskais terorists dažbrīd šo pozu pieņem kā lomu, it kā uzskatīdams, ka to no viņa gaida apkārtējie, dažbrīd atklājas kā simpātisks, jūtīgs, tomēr iekšēji nenobriedis, infantils cilvēks, kas daudz ko paģērē no citiem, taču pats nav spējīgs uzņemties ne mazāko atbildību.
Vārdos būdams nešpetns rimtas un sakārtotas dzīves ienaidnieks, no rutīnas un inerces apļa nevar izrauties arī Džimijs — atkārtojas vieni un tie paši rituāli gan sadzīviskā līmenī — ar sestdienas avīzi klubkrēslā / vīriešu krekliem pie gludināmā dēļa, gan attiecību modeļos. Simpātisks, dabisks A.Stroda Klifs, I.Poles Alisone pārliecina izrādes pirmajā daļā, mazāk otrajā. Grūtāk pieņemt I.Alsiņas skolmeistarienes toni un pozu aktrises Helēnas lomā.
 

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena, 01.11.08
autors Henrieta Verhoustinska

***

Izrāde ievelk, jo "virtuves izlietņu" estētikā sarakstītā luga, lai arī tai jau pusgadsimts, stāsta par lielām jūtām ikdienišķos apstākļos. Varis Piņķis, iestudējot šo nu jau hrestomātisko darbu, ir pareizi aprēķinājis — visas likmes ir uz aktieriem. Divu vīriešu, divu sieviešu it kā viegli nolasāmās, patiesībā sarežģītās attiecības, nevienkāršās izvēles starp nodevību un aiziešanu… Kaspara Znotiņa Džimijs nenovēršami atsauc atmiņā Holdenu no sava aktiera diplomdarba — Selindžera Uz kraujas rudzu laukā. Liriskais zēns ir izaudzis par dedzīgu jaunu vīrieti, kam riebjas rutīna un falšums, bet kas īsti nezina, kur likties, tāpēc terorizē cilvēkus, kas viņu mīl un ko mīl arī pats. Tomēr izrāde nav veidota kā viena aktiera "solo ar pavadījumu". Ļoti labs ir arī Andis Strods "trešā liekā" lomā. Bet. Viņiem jau pasen nav divdesmit, un tas, kas pavisam jauniem cilvēkiem izskatās pēc pusaudžu gadu atraugām un jaunības maksimālisma, ļaudīm pēc trīsdesmit liek domāt par kādām garīgām problēmām, un tāda pavisam noteikti nav bijusi režisora iecere. Attiecību smalkumos parādās abu jauno aktrišu vājās puses — Ieva Pole pārliecina noslēpumainās, maķenīt flegmatiskās Elisonas lomā, bet nervu sabrukums un histērija viņas izpildījumā neveikli, savukārt Inga Alsiņa, tik valdzinoša mīlas duetā, pirms un pēc mešanās jūtās atkal atgādina entuziasma pilnu komjaunieti. Izrādei nenoliedzami ir pēcgarša, bet šai pēcgaršai ir arī neizpratnes nianses.
 

Piņķis nav dusmīgs
Kultūras Diena, 31.10.08
autors Undīne Adamaite

1956.gads. Džona Osborna lugas Atskaties naidā pirmizrāde Londonā. Atvērās priekškars, skatītāji noelsās. Uz skatuves bija redzama sieviete, kas vienkārši stāvēja pie gludināmā dēļa un gludināja. Uz priekškara kā uz džeza plates vāka bija izgaismots lugas nosaukums. Teātrī tas bija īsts apvērsums. Publika ieraudzīja sievieti, kādu bija paraduši redzēt ziepju, veļas pulvera vai mikseru reklāmās vai savās mājās, bet ne uz skatuves. Divdesmitsešgadīgais autors savā lugā izrēķinājās gan ar valdošo estētisko gaumi (mūzikli, vodeviļas, trilleri, ignorējot reālās dzīves konfliktus), gan bez žēlastības iepļaukāja mājsaimnieču, viņaprāt, klīrīgās manieres un svētulīgos gājienus, arī — svētdienās uz baznīcu. Jauno autoru nosauca par "jauno dusmīgo", mākslas vēsturē bija radies joprojām bieži lietotais termins lecīgo normu pārkāpēju apzīmēšanai. Uzskata, ka Dž.Osborns atvēra durvis uz teātri veselai dramaturgu paaudzei (Arnols Veskers, Džons Ardens, Šeila Dileinija), kuru dramaturģijas apzīmēšanai tika radīts jēdziens "virtuves izlietņu estētika". Jauna, dumpīga, rupja un uzsvērta socializēties nespējīga varoņa attiecības ar sabiedrību kļūst par angļu "jaunās dusmīgās" dramaturģijas pamattēmu. Viņu galvenais princips ir rādīt dzīvi neizskaistinātu uzsvērti nobružātā vidē. Arī lugas Atskaties naidā vide ir samērā noplukusi istaba ar divguļamu gultu, grāmatu plauktu, dažiem krēsliem un saksofonu. Kā manifests skan A.Veskera pieteikums savai programmatiskajai lugai Virtuve (1959): "Iespējams, ka Šekspīram pasaule bija teātris. Man pasaule ir virtuve, kur cilvēki nāk un iet, neaizkavēdamies, nepaspējot cits citu saprast, kur draudzība, mīlestība, naids aizmirstas tikpat ātri, kā rodas."

Virtuve kā norma


Skatītājam teātrī 2008.gadā, protams, ir grūti piedzīvot mazāko satraukumu par faktu vien, ka sieviete uz skatuves gludina vai ka uz skatuves ir redzama virtuve. Estētiskie kanoni un uztvere salīdzinājumā ar 1956.gadu ir radikāli atšķirīga. Mājas/sadzīves reālisma estētikā sākas liela daļa izrāžu, īpaši Jaunajā Rīgas teātrī, kurš pēdējos gados par savu mākslinieciskās izpētes objektu ir pasludinājis dokumentālo dzīvi/realitāti. Cilvēki, kas gludina. Cilvēki, kas sēž un lasa avīzes. Cilvēki, kas virtuvē vāra tēju, — tā ir estētiska norma, rutīna. Ne mazāk ierasts skats kā pa savas mājas logu. Skatītāju aizdomīgu drīzāk dara estētiski izsmalcinātas kostīmizrādes, tālas no "virtuves reālisma", piemēram, Traviata Nacionālajā operā. Līdz ar to rodas problēma, kuru režisoram Varim Piņķim, iestudējot savu trešo izrādi (Deguns, Ja tu esi sivēns), manuprāt, nav izdevies atrisināt. Tas laiks, kurā lugas pirmizrādes skatītāji bija aizņemti ar savu šoku, mūsdienu skatītājam paiet tukšgaitā un "mākslinieciskas barības" nepietiekamībā. Dž.Osborns lielāko enerģiju bija tērējis estētiskjā dumpī, šodien varētu vēlēties, lai psiholoģiskās attiecības starp visiem četriem varoņiem būtu savērptas niansētāk. Īpaši tas attiecas uz Anda Stroda spēlēto Klifu un Ingas Alsiņas — Helēnu, kurā aktrisei režisors nav īsti palīdzējis tikt vaļā no iepriekšējo lomu pēdām. Izrādes iesildīšanās daļa sanāk pārāk gara. Pārāk ilgu laiku izskatās, ka Iveta Pole vienkārši gludina (aktrises spēks ir šī klusējoša kinematogrāfiskā "jaunā viļņa" seja) un Andis Strods lasa avīzi. Kaspars Znotiņš gan jau no pirmajām skatuves dzīves minūtēm ir Džimmijs Porters, iespējams, īpatnējākais un "nelabākais" varonis aktiera lomu sarakstā, kas atklāj Kasparā Znotiņā līdz šim neredzētu temperamentu. Otrs īsti neatrisināts "atavisms" no 1956.gada, ko režisors nav "pārtulkojis" šodienas realitātes diktētās izjūtās, saistīts ar Dž.Osborna sava laika britu aristokrātijas uzpūtības un priviliģētības kritiku. Līnija, kas saistīta ar Džimmija un viņa bagātās sievasmātes ignorances un riebuma pilnajām attiecībām, kas kā ķirmis grauž Džimmija un Helēnas attiecības, manuprāt, izskan tikai vārdu līmenī. Režisoram minētais konteksts nav šķitis svarīgs, viņš koncentrējies uz varoņu dvēseles plānu kosmosā, ko, protams, nenosauksi par mazu vai šauru izpētes lauku. Tāpēc īsti nav skaidrs, kāpēc režisoram bijis svarīgi scenogrāfijā, kostīmos, džeza fona mūzikā saglabāt 50.gadu retro noskaņas, ja viņu vispirms interesējis preparēt cilvēku attiecību tuvplānus ārpus laika. Maiguma un nežēlības rotaļas, cilvēku grūtais ceļš citam pie cita ir izrādes pārliecinošākā daļa. Režisors Varis Piņķis savā interpretācijā nav dusmīgs. Drīzāk — skumjš. Varbūt tāpēc, ka viņam, atšķirībā no sociālā patosā uzvilktā Osborna, kuram bija reāls ienaidnieks — mietpilsoniskā un snobiskā sabiedrība, savā stāstā par Džimmija un Helēnas nebeidzamajām, fatālajām, elles un šūpuļdziesmu pilnajām attiecībām nav ko vainot. Dž.Osborns sacerējis tādu pārīti, kuram būtu jāpiekomandē vesels pulks psihoterapeitu un laulības konsultantu, i tad ne pie kāda gala netiktu.
Ja kāds zinātu, kāpēc tā… K.Znotiņš un I.Pole ticami nospēlē divus cilvēkus, kas nespēj ne palikt kopā, ne izšķirties. Mazliet pārsteidz, ka režisors izrādi pieteicis kā nostalģisku skatu uz divdesmitgadnieku paaudzi, jo šī tēma skar cilvēkus līdz pat sirmam vecumam. Spēles laukumā tomēr redzami trīsdesmitgadnieki, kuri brīžam (pēc teksta) spiesti uzvesties visai infantili. Īpaši tas attiecas uz Anda Stroda Klifu. Aktierim gan labi izdodas aiz nemitīgās spēlīšu spēlēšanas iemetināt liekā, mūžīgā "trešā" tēmu, tomēr, manuprāt, šim tēlam un aktierdarbam būtu nācis par labu, ja režisors Klifa psiholoģiju būtu meklējis jau nobrieduša pieaugušā izjūtās. Tāda (ap 30), kuram rekomendē dejot tango. Helēnas un Džimmija attiecību tango beidzas ar nogalinātu nedzimušu bērnu un kārtējo mēģinājumu sākt vēlreiz visu no jauna, slēpjoties aiz pūkainu spēļmantu — lāča un vāveres — mugurām, kuras, par laimi, neprot runāt. Vienlaikus ar režisora skumjām izrādes ritmā un mizanscēnās ir arī daudz asu griezīgu ritmu, fiziskas un pārsvarā psiholoģiskas agresivitātes, radniecīgas Augusta Strindberga, Tenesija Viljamsa, Ingmāra Bergmana u.tml. intonācijām.


Džimmija ne labums


Dž.Osborna Džimmijs (lielā mērā autora alter ego) ir ārkārtīgi interesants varonis, un Kaspara Znotiņa magnētiskais aktierdarbs to padara vēl interesantāku. Džimmija tēla analīze varētu noderēt teātra mākslas studentiem, lai asinātu erudīciju. Viņā vienlaikus dīvainā mistrojumā sadzīvo gan klasisks romantiskais varonis, gan krievu literatūras liekais cilvēks, gan Dostojevska, gan Čehova, gan amerikāņu "melno dramaturgu varoņi", gan Antuāns Rokantēns no Sartra Nelabuma, gan gluži vienkāršs maita un psiholoģisks tirāns. Džimmijs ir kā vīriešu kārtas Heda Gablere, antititāns, kurš ārdās, nezinādams, kur pielietot savu izcilību, kas K.Znotiņa tēlojumā viņam neapšaubāmi piemīt. Liesmojošs ciniķis, kurš visvairāk cieš no savas lepnības būt maigam. Kāds sava laika kritiķis Džimmiju raksturoja kā "brīnišķīgi ideālistisku mežonīgi nezināmā virzienā". Līdz šim visās lomās izmantota aktiera harmoniskā daba un iespaids "balta ēna pārskrēja", šajā lomā K.Znotiņš, šķiet, uzklausījis kolēģu vēlējumus būt skatuviski kaislīgākam, uzgājis sevī kādu netērētu enerģijas krātuvi un ir ass, atsperīgs un, jā, arī netipiski nežēlīgs. Tik totāli apmaldījušos cilvēku uz skatuves sen nebija nācies redzēt.

Ekspresrecenzija, 28.10.08.
www.diena.lv
autors Zane Radzobe

Jaunā Vara Piņķa izrāde Džona Osborna „Atskaties naidā” ideāli iegulst Jaunā Rīgas teātra Mazās zāles repertuārā. Tajā, kas paredzēts jauniem cilvēkiem un stāsta par dzīvi, kādu to šodien izdzīvo divdesmitgadnieki, trīsdesmitgadnieki. Ir mazāk niknuma un sociālās spriedzes, kā varētu gaidīt no Latvijā pirmo reizi repertuārā iekļuvušā „jauno dusmīgo” lugas iestudējuma, toties ir krietna smeldzes deva un atbruņojošs godīgums.

„Atskaties naidā” galvenais trumpis ir „uzpazīšana”. Izrāde nežilbina ar formas atklājumiem, pārsarežģītām virāžām un trikiem, ir pat uzsvērti atbrīvota no visa liekā. Tikai teksts un savstarpējās attiecības. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Rūta Kuplā telpu iekārtojusi sadzīves priekšmetiem – gulta, skapis, kumode, pāris krēslu, gludināmais dēlis... Cik daudz dzīvei vispār vajadzīgs? Pirmajā cēlienā priekšmetiskā vide ir saspiestāka, tuvāka, otrajā – tie paši priekšmeti, bet plaisa, kas iezīmējas starp cilvēkiem, gluži fiziski atspoguļojas arī telpā. Priekšmeti izklīst, „pazaudējas” un pirmā cēliena siltuma vietā telpu gluži sajūtami caurstrāvo atsvešinātība, lielie attālumi, kuriem pāri ļoti gribas tikt, bet... ir daudz grūtāk.

Interesanti, kā izrādi uztver cilvēki ar citādu dzīves pieredzi – tādi, kas lugas varoņos neatpazīst tuvus draugus, tālākus paziņas vai paši sevi. Vai zirgošanās, uzsvērtā nežēlība citam pret citu pirmajā cēlienā „nolasās” kā tuva draudzība, bet šķietamā attiecību normalizācija otrajā – kā atsvešināšanās? Vai arī – tā vienkārši ir pieaugšana? Objektīvi droši vien ir abējādi, bet tiem, kas „uzpazīst”, izrādē ir savi īpaši prieki. Pirmizrādē man aiz muguras sēdēja puisis, kurš acīmredzami uz skatuves skatījās savu dzīvi – par to liecināja viņa klusie izsaucieni laiku pa laikam. Domāju, viņš zālē tāds nebija vienīgais. Un tas ir forši – ka teātris „pa tiešo” var piekļūt cilvēkam ļoti tuvu. Var jau būt, ka tas nav mākslas primārais uzdevums – atspoguļot to, ko visi jau tāpat zinām, ka mākslai vajadzētu atklāt ko jaunu, uzdot neērtus jautājumus, provocēt. Bet vairums jaunu cilvēku Latvijas teātrī ko savu var atrast tik reti, ka JRT Mazās zāles repertuārs, man liekas, trāpa naglai tieši uz galvas. Ļaut saprast, noticēt, ka teātris var būt kaut kas personiski būtisks, runāt par tavām problēmām - tas jau skan gandrīz pēc misijas apziņas. Protams, šī „misija” ir mana vairāk vai mazāk loģiski veidota „programmas” konstrukcija, bet neapšaubāmi V.Piņķa izrāde ir tuva Ilzes Rudzītes „Cēlgāzēm” vai „Sarkano lukturu ziemai”.

Tiem, kas „uzpazīst” un vienlaikus zina, kas ir Dž.Osborns, atliek sajūsmināties, cik laikmetīgi un „nesociāli” skan teksti izrādē. Izrāde nav sociāli politiska kritika, bet gan pat intraverts stāstījums par paaudzi. Nedomāju, ka V.Piņķi ir nodarbinājis jautājums, kāpēc viņa izrādes varoņi ir tādi, kādi ir, no kādas vide viņi nāk, kāds ir viņu sociālais stāvoklis un izredzes. Un šodien Latvijā tas patiešām jauniešu vidū ir otršķirīgs jautājums. Jautājums par to, kādi ir cilvēki un kādas attiecības, gan ir ļoti aktuāls, un izrāde par to stāsta. Bez izlikšanās, bez liekas jutināšanās vai uzspēles. Cilvēki ir tādi, kādi ir, un tādiem arī jādzīvo. Nevienozīmīgumu un smalkas psiholoģiskas nianses izrādē ienes lieliskā aktierspēle – Kaspars Znotiņš (Džimijs), Andis Strods (Klifs), Iveta Pole (Elisona) un Inga Alsiņa (Helēna). Īpaši no K.Znotiņa nenovērst acis – „ārdīšanos” tik viegli būtu pārvērst vienā vai otrā „ekstrēmā”, tēlojot galēji pozitīvu vai negatīvu varoni. K.Znotiņa Džimijs ir ikdienišķs cilvēks ne pārāk vienkāršās attiecībās. Aktierspēle un lakoniskais miers, domāju, šajā izrādē ir vērtības, ko pamanīs arī tie, kam iestudējumā risinātās problēmas pasvešas.

Attiecību trilleris Atskaties naidā
Delfi, 27.10.08
autors Dita Eglīte

Pēc izrādes "Atskaties naidā" noskatīšanās, pārdomas neliek mieru vēl vairākas dienas. Režisors Varis Piņķis JRT mazajā zālē, iestudējot Džona Osborna lugu, radījis nežēlīgu psiholoģiskās spriedzes trilleri. "Jaunā, dusmīgā" angļa luga rāda četru jaunu cilvēku attiecības starp mīlestību un atkarību, draudzību un nodevību, atbildību un absolūto brīvību. Džons Osborns šo lugu rakstīja par saviem vienaudžiem – divdesmitgadniekiem. Tas ir brīdis, kad jaunietis "kļūst pieaudzis" un pusaudža izlēcienus viņam vairs īsti nepiedod. 

Vara Piņķa iestudējumā visi konflikti izteikti koncentrējas ap Kaspara Znotiņa Džimiju, kurš atgādina hiperaktīvu un spurainu pusaudzi. Džimijam gan ir krietni pāri divdesmit un viņš ir jau vairākus gadus kā precējies ar Elisonu (Iveta Pole). Sieva un vienīgais palikušais draugs Klifs (Andis Strods) viņu tiešām mīl. Šķiet, ka negribot viņa valdzinājuma varā nonāk arī Elisonas draudzene Helēna (Inga Alsiņa). Izrādē redzamie aktieri gan īsti neizskatās pēc divdesmitgadniekiem. Acīmredzot, mērķis bijis pētīt to, kur ir tā robeža līdz kurai iespējama personības brīvība un visatļaušanās, lai nenodarītu pāri citiem un tai pat laikā palikt sev uzticīgam.

Vērojot Džimija ālēšanos, rodas jautājums, kāpēc un kā vispār iespējams mīlēt netaktisku rupekli un egoistu? No malas raugoties šķiet - ātrāk no tāda pa gabalu. Taču Varis Piņķis, galvenajai lomai izvēloties Kasparu Znotiņu, jau sākotnēji Džimijam piešķir simpātiskus vaibstus (arī aktiera lomugrāfijā neliešus un riebekļus tikpat kā neatrast). Kaut neomulīgi kļūst ik reizi, kad viņa Džimijs velta nepamatotu apvainojumu un smalkas ņirgāšanās tirādes gan abām sievietēm, gan Klifam. Neraugoties uz skarbo sižetu, režisors un aktieri nav baidījušies no skrupulozi tiešas tēlu psiholoģijas atklāsmes, kādēļ uzmanība, vērojot notiekošo, neatslābst ne mirkli. Ļoti precīzi izdevies parādīt savstarpējās atkarības žņaugus tādās attiecībās, kur vienas puses neierobežotās brīvības pašpietiekamība sāpīgi skrāpē otra dvēselē. Vēl žņaudzošāka sajūta ir tāpēc, ka skaidrs - Džimijs nav vienkārši muļķis, nav arī psihiski slims, turklāt viņš arī pats nežēlīgi alkst pretmīlestību. Bet to ieguvis, neprot nosargāt. Lai kā arī draugi no savas puses necenstos. Kaspara Znotiņa Džimijs visu izrādes laiku ir kā satracināts un ievainots zvērēns, kurš jebkurā brīdi ar saviem gudrajiem, bet aizvainojošajiem spriedelējumiem var mesties virsū katram, kas ceļā trāpīsies. Jo tāda ir viņa pārliecība: sīkai jūtelībai jāstāv pāri. Asā kontrastā ir tie brīži, kad viņš pēkšņi nenobīstas būt patiess - piemēram, atzīstot savas jūtas pret Elisonu. Un es noticu, ka viņš tiešām tajā brīdī ir atklāts. Kaut tūlīt pat pret sievu vērstās rupeklības birst kā no pārpilnības raga. Savukārt Ivetas Poles Elisona precīzi atklāj emocionālā terora upura psiholoģiju, kad vienīgā cerība, kā izvairīties no jaunas "trenkāšanas", ir mēģināt nekā nereaģēt un pacietīgi gaidīt nākamo reto reizi, kad Džimijs kaut uz mirkli atkal kļūs cilvēcīgi mīļš. 

Kaspara Znotiņa Džimijs ārēji šķiet vienkāršs un jauks puisis, tā vien gribētos visas viņa rupjās replikas uztvert kā bērnišķīgu spēlēšanos. Kā spēli Džimija uzvedību, iespējams, uztver Ingas Alsiņas Helēna. Nav šaubu, viņas spēlētā aktrise Helēna ir aktrise arī dzīvē. Zināmus spēles elementus visā saredz arī Anda Stroda Klifs, kurš vairāk gan tikai rezonē šajos notikumos. Varbūt viņš pragmatiski apzinās, ka neko te nevar mainīt un, kad viss beidzot apnicis, pamet Džimiju. Taču Elisonai Džimija spēles noteikumi vairs nav pieņemami no brīža, kad viņa saprot, ka gaida bērnu. Ivetas Poles Elisonas seja ir tik nogurusi, it kā aiz muguras būtu daudzi gadu desmiti, un harmoniska ģimenes dzīve ar Džimiju taču diez vai sagaidāma. Spontānais aborts viņu padara vēl apātiskāku un izrādes finālā dīvānā sakņupuši jau divi nelaimīgie. Ar cerību, ka varbūt tomēr...

Laurim Gundaram lieliski izdevies organisks lugas tulkojums. Varoņu replikas klausīties ir jautri un valoda ir ļoti dzīva. Taču līdz ar to arī sapratu, ka izrāde viltīgā veidā pierāda, ka ciniski jociņi, kas nav vērsti pret pašiem, mums nez kādēļ šķiet ārkārtīgi smieklīgi. Taču vēl vairāk izrādei par labu liecina tas, ka nekur nepazūd atmiņas no pašu pieredzes - gan esot apsmietā lomā, gan mēģinot ar vislabākajiem nodomiem tuvoties tādam cilvēkam kā Džimijs, gan no malas iejaucoties kā "glābējam" (Helēnas motīvs). Un vēl - labi zināma ir patiesība, ka jebkurš joks sevī slēpj zināmu patiesību. Varbūt arī tādēļ no izrādes vēl ilgi nevar tikt vaļā.