Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
23/04/2020
ATVADU VĀRDU SILVIJAI RADZOBEI NO JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA

Alvis Hermanis: "Nez vai mūžā esmu saticis otru cilvēku, kurš tik kaislīgi, azartiski un dziļi mīlēja teātri, kā Silvija to darīja. Pat krietni vairāk nekā mēs, teātra ražotāji, esam uz to spējīgi. Šis pagrieziens ir nenormāli sāpīgs visam Latvijas teātrim kopumā, un JRT kolektīvam tai skaitā.
Tā izskatās, ka 2020. gada pavasaris ir paradigmu maiņa visādos mērogos. Tai skaitā latviešu teātrī.
Līdz šim likās, ka viss vēl priekšā, bet, izrādās - viss jau beidzies. Jo tas, kas būs priekšā, nebūs nekāds jauks turpinājums iepriekšējam. Tas jau būs vispār pilnīgi un galīgi kaut kas cits. Un turklāt arī bez Silvijas.
Vecajos laikos mūsu JRT kā ķīlnieks bieži tika iesaistīts un izmantots Naumaņa un Radzobes mūžīgajā strīdiņā. Kad Normunds izstājās, tad atklājās, ka arī Silvija ir mūsējā. Tas bija brīnišķīgs atklājums mums visiem Jaunajā Rīgas teātrī. Un kur nu vēl Silvijas organizētā aktieru enciklopēdija, kura tagad izskatās kā viņas mīlestības vēstule latviešu aktieriem. Diemžēl mūsējā mīlestības vēstule viņai nokavēja. Nenormāli sāpīgi.”

Gundars Āboliņš: “Mīļo Silvij! Rakstu Tev, it kā Tu vēl varētu šo izlasīt. Bet gan jau domas Tevi sasniegs! Tāpat kā daudzi aktieri, režisori un citi teātra cilvēki, arī es jūtos, kā no laivas izmests. Apmulsis. Kā negaidītu, negodīgu sitienu saņēmis. Manam kvalitātes kompasam ir nolūzusi adatiņa. Tagad nāksies orientēties pēc atmiņas. Paldies, ka esi devusi tik daudz vērtīgu un noderīgu vērtējumu. Paliek Tevis rakstītais un teiktais! Tātad orientieri ir! Paldies, Silvij, par Tavu mīlestību, draudzību, un arī kritiku! Tagad Tev priekšā stāv darbs ar Latvijas teātra Lielo ansambli, ar 1000 izciliem aktieriem! Lai gaiši un viegli!"

Kaspars Znotiņš: “Kad kļuvu par teātra studentu, tieši Silvijas Radzobes lekciju laikā sapratu, cik kaislīga var būt teātra mīlestība. Sapratu, ka runa teātrī nebūs par slavu un trikiem, bet par kaislību. Un, ja kāds no tiem, kas dzīvo ar teātri, tik karsti to var mīlēt, tad joki mazi - te cilvēki sadedzina savas sirdis.
Šodien man šķiet, ka teātris ir kā dievība, uz kura altāra jāupurē, ap kura altāri jāizpilda rituāli. Silvija bija šī kulta priesteriene. Priesteriene ir aizgājusi. Vai kults atjaunosies? Vai altāra ziedokļi paliks tukši? Vai arī viņa devās turp, kur varēs sarunāt, ka teātra kults atsākas? Dievam un Silvijai par prieku. Ceru uz to! Izsaku līdzjūtību Zanei un visiem tuvajiem!”

Guna Zariņa: “Silvija Radzobe noteikti atstājusi pēdas katra Latvijas teātra cilvēka dzīvē. Es noteikti būtu citāds cilvēks un arī citāda aktrise, ja gadu pirms Sanktpēterburgas Teātra Akadēmijas nebūtu nomācījusies Silvijas pirmajā teātra kritiķu kursā. Tur es sastapu kaislīgu, aizrautīgu pasniedzēju, ar kuras doto bagāžu dažos jautājumos barojos joprojām. Vēlāk ienākot teātrī dabūju just arī viņas kritiķes kaislīgumu. Silvijai piemita īsts mākslinieces kaislīgums. Silvija bija JRT laikabiedrs un sarunu biedrs. Grūti iztēloties teātra dzīvi bez šīs sarunas.”

Elita Kļaviņa: “Teātris ir enerģija. Arī mijiedarbības enerģija starp aktieri un skatītāju. Silvija bija šīs enerģijas esence. Šobrīd nevaru iztēloties, kā tas būs - piedzīvot jaunu pirmizrādi bez viņas kaismīgā un tomēr labvēlīgā skatiena zāles tumsā. To varēja neredzēt, bet tas bija sajūtams un man ļoti nozīmīgs! Jau no pirmajiem brīžiem profesijā, no pašas pirmās lomas "Kā lēnā un mierīgā upē". Kaut kādā ziņā šis skatiens pat veidoja tālākās lomas, un tajās visās ir daļiņa no Silvijas azartiskas mīlestības pret teātri un man dāvātās uzmanības. Dvēseles siltums nav profesionāla kategorija, bet ļoti iedarbīga gan! Paldies, Silvija!”

Jana Čivžele: “Tikai LAIKAM pieder LAIKS, un tas nekad nepārtrauc bezgalīgo augšanu…” Esam Jūs zaudējuši, bet Jūsu personība un tās devums mums paliks mūžīgi. Lai skaists lidojums. Izsaku visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem.”

Andris Keišs: "Nezinot par Silvijas slimību, viņas nāves dienā ietvītoju “Silvij, kā Jūs bez basketbola?” Likās, ka šī temperamentīgā, kaislības pilnā sieviete ir atradusi vēl kādu dzīves šķautni, un ar prieku bauda to. Pēc četrām stundām uzzināju par Silvijas nāvi. Tas ir tik negaidīti un neizsakāmi sāpīgi. Tiešām sāpīgi. Ļoti. Silvij, kā mēs bez Jums? Bez Jūsu teātra mīlestības, izrāžu analīzes, bez vēl neuzrakstītām grāmatām.
Paldies Jums par padomiem, kurus devāt caur saviem rakstiem! Paldies par visu. Ja pēc dzīves kaut kas ir, Jūs būsiet Debesīs. Visdziļākā līdzjūtība Zanei. Turies."

Marija Linarte: "Silvija ir bijusi un aizvien vēl ir, un būs kā bāka Latvijas teātra pasaulē. Bez viņas šī pasaule šķiet tumšāka, tomēr es ticu, ka viņas radītais un veidotais turpinās mūs izgaismot vēl ilgi, ilgi." 

Baiba Broka: “Tik smaga sirds. Prāts atsakās pieņemt nežēlīgo ziņu, ka Silvijas vairs nav.
Nekad neuzrunāju Silviju uz “Tu”, kaut viņa to lūdza. Lūdzu Silvijai man to atļaut, jo gribēju, lai viņa sajūt, cik dziļi viņu cienu, cik svarīgs man viņas viedoklis, ka ļoti novērtēju viņas uzmanību, ņemu vērā iebildes, ieteikumus, kritiku. Silvijas uzslava iedarbojās ārkārtīgi iedvesmojoši tālāk darboties.
Tas, kā man visvairāk pietrūks - lielas personības kaislības spēka visā, kam Silvija veltīja uzmanību, - teātrī, pedagoģijā, sarunās, dārzā, basketbolā. Ar viņas acīm skatīts un aprakstīts, viss kļuva nozīmīgs, jēgpilns, dzīvs.
Pavisam nedaudz mierina doma, ka Silvija Radzobe vēl nesen saņēma būtisku atzinību - N. Naumaņa balvu kritikā, un man bija iespēja būt šajā notikumā klāt un viņu apsveikt...
Sāpīgi apzināties, ka satikties “uz kafiju”, kā bijām norunājušas, NEKAD vairs nebūs iespējams...
Zane, visdziļākā līdzjūtība Tev.”

Vilis Daudziņš: “Uzrakstīju vārdu SILVIJA un tālāk netieku… Kā lai raksta par Silviju pagātnes izteiksmē? Kaut kā nejēdzīgi… pagalam nepareizi…Kā, piemēram, lai apraksta to mīlestību, ko viņa juta pret mūsu abiem Daugavpils teātra kursiem…
Somas pilnas ar grāmatām, ko viņa nesa no vilciena Rīga – Daugavpils uz teātri, bieži tās bija ar rakstāmmašīnu pārrakstītas grāmatas.  Biezas, smagas mapes.  Tas bija 1990. gads. Laba ārzemju literatūra vēl bija retums, taču Silvija kaut kur to mums bija sadabūjusi..
Pirmā recenzija… Silvija bija atbraukusi noskatīties mūsu otrā kursa ieskaiti aktiermeistarībā. Un tad, lai pagūtu līdz rīta vilcienam, cauru nakti viesnīcas numurā, bija rakstījusi recenzijas par katru no mums, kas vēl pat nebijām aktieri…
Es atceros vienīgo reizi, kad mums izdevās “piekukuļot” Silviju… Sapratuši, ka ieskaitē teātra vēsturē tuvojas katastrofa, mēs noorganizējām Silvijai ekskursiju pa Daugavpili un pašu pagatavotas pusdienas mūsu kopmītnē no speciāli šim nolūkam īrētiem traukiem. Mūsu viltīgais plāns paredzēja, cik vien iespējams novilcināt laiku. Silvija, laba aktrise būdama, spēlēja mums līdzi un mums nebija ne jausmas, ar ko tas beigsies... Kad līdz vakara vilcienam bija atlikusi stunda, sazvērnieciski smaidot, viņa beidzot pajautāja - nu, kur tad tās jūsu ieskaišu grāmatiņas...? Pēc daudziem gadiem viņa atzinās, ka nevienam citam kursam šādi mēģinājumi pielabināties nav izdevušies.
Un tā, ja sāk atcerēties, uznirst atmiņas vēl un vēl… kā burbuļi šampanieša glāzē, kas tik ļoti garšoja Silvijai. Jā, viņa bija dzirkstošs cilvēks. Ar elegantu ironiju un humora izjūtu. Un bezgalīgu mīlestību pret teātri.
Un tad es atceros kādu sarunu. Tas bija barikāžu dienās, mēs sēdējām viņas vecajā dzīvoklī Zaubes ielā, un Silvija man sacīja: “Vai tu zini, kas ir visskumjākais vārds latviešu valodā? Vārds “vairs”. Kad tu pasaki “vairs”, tas nozīmē, ka tas, kas ir bijis, tā vairs nebūs.”
Ir tik grūti sacīt - SILVIJAS vairs nav. Man tevis ļoti pietrūks.”

Margarita Zieda: “Silvija Radzobe bija ne tikai aizrautīgi teātrī ieinteresēts, erudīts cilvēks, viņa bija kaislīga profesionāle. Dzīva, spilgta un vienmēr emocionāli uzlādēta. Viņas teātra mīlestība nebija apdzēšama ne ar ko. Silvija Radzobe aizvien palika aktīvi ieinteresēta skatītāja. Un vienmēr gatava izteikt savu viedokli. Ja kāds viņas kolēģis varēja neuzrakstīt recenziju, tad Silvija nevarēja neuzrakstīt. Turklāt maksimāli godīgi.  Godīgums viņai bija principāls.
Silvijai Radzobei bija svarīgs Jaunais Rīgas teātris. Gan kā profesionālim, gan kā cilvēkam. Viņa to uzskatīja par būtisku Latvijas kultūrtelpā. Un uzsvēra to atkal un atkal. Un tieši tāpēc viņa Jaunajam Rīgas teātrim nedeva nekādas atlaides. Paliekot neuzpērkama, bet no sirds ieinteresēta tā darbā. Teātrim tas bija svarīgi.
Silvija Radzobe aizrautīgi interesējās par jaunākajām teātra mākslas teorijām pasaulē, viņa ar azartu nodevās zinātniskai klasificēšanai un sistematizēšanai, un tomēr galvenie viņas kritēriji palika nemainīgi un cilvēciski. Katrā izrādē Silviju Radzobi interesēja tas, cik jēgpilnu sarunu teātris spēj piedāvāt šodienas cilvēkam? Vai izrāde spēj sakustināt cilvēka dvēseli? Un ko teātris spēj pārraidīt šodienas Latvijas telpā? Ko tas spēj mūsu kopīgajā telpā izgaismot?  Šie jautājumi viņai nekad nebija mazāk būtiski par izrādes estētiskajām kvalitātēm. Par teātra jaunajiem soļiem, par novitātēm un innovitātēm. Silvija Radzobe ticēja teātra mākslai kā garīgam spēkam. Un kā spēkam sabiedriskajā telpā. Un arī katra cilvēka personiskajā dzīves telpā. Silvija Radzobe nekad uz teātri neskatījās tikai un vienīgi kā uz estētisku parādību. Lai gan estētiskā sajūsma un prieks viņai bija būtiski kā mākslā, tā dzīvē. Visgrandiozāk tas manifestējās Silvijas dāliju laukā Kuivižos, jutekliskos, krāšņos dabas svētkos, par ko viņa bija, pārvērtusi milzīgu pļavas kvadrātu. Uzrokot to ar lāpstu un sanesot ūdeni ar spaiņiem no gandrīz kilometru attālās ūdenskrātuves.
Pēdējoreiz satiku Silviju Radzobi janvāra beigās Dailes teātra pirmizrādē “Māte”.  Viņai bija apsaitēta roka. Jautāju:  kas noticis? Bet Silvija tikai enerģiski atteica: “Lauzta!” Taču viņai tas nebija šķērslis uzreiz pēc izrādes noskatīšanās ielikt atsauksmi Facebook: “... Visi aktieri labi, bet Lilita Ozoliņa izcila. Ar Dēlu un Māti Intars no cilvēka, kas iestudē, kļuvis par režisoru. Pērciet biļetes, ja vēl var dabūt, vēlāk būs kā ar Dēlu. Prieks!“ Silvija nevarēja neuzrakstīt arī ar lauztu roku. Nevarēja paturēt pie sevis prieku. Pārējo kolēģu recenzijas par šo izrādi sekoja pēc divām nedēļām.
Paldies, Silvija, par ikdienā praktizēto kategorisko imperatīvu – būt kaislīgiem, būt jēgpilniem, būt dzīviem!”