Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
AUSTRUMVĒJŠ RIETUMVĒJŠ
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

AUSTRUMVĒJŠ RIETUMVĒJŠ

Perla Baka
AUSTRUMVĒJŠ RIETUMVĒJŠ

Ļoti poētiskais romāns „Austrumvējš rietumvējš”, kas līdz ar citiem Ķīnai veltītajiem sacerējumiem autorei 1938.gadā atnesa Nobela prēmiju literatūrā, ir jaunas, viduslaiku garā audzinātas ķīnietes stāsts par ceļu uz moderni domājošā, Amerikā izglītotā vīra sirdi, kuram, pēc studijām atgriežoties dzimtenē, šķiet smieklīgi dzīvot pa vecam. Šajā stāstā ir daudz humora un arī skumju par aizejošo pasauli.

Lomās: Jana Čivžele, Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane, Baiba Broka, Jevgēnijs Isajevs, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Edgars Samītis, Andis Strods

Režisore – Māra Ķimele
Scenogrāfes, kostīmu mākslinieces – Inga Bermaka, Agnese Stabiņa

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h 30 min (2 cēlieni)
Biļešu cenas:
EUR 5,00; 7,00; 8,00; 10,00; 15,00; 17,00

Pirmizrāde 2013. gada 16. maijā

Vairāku gadu garumā JRT fokusējis uzmanību uz Latviju un Latvijas cilvēkiem, individuālajā cenšoties atrast kopīgo un vienojošo. Šī sezona iezīmē jaunu meklējumu ceļu, pievēršanos citām, mums mazāk zināmām kultūrām. Māra Ķimele pievēršas tradīcijām bagātajai Ķīnas kultūrai.
Pasaulslavenā romāniste, ilgus gadus Ķīnā dzīvojusī amerikāniete Perla Baka (1892-1973) visus savus romānus rakstījusi par Tālajiem Austrumiem, galvenokārt par Ķīnu. Viņas pirmais romāns „Austrumvējš rietumvējš” (1929) ir ļoti interesants Rietumu tradīcijās audzināta cilvēka skatījums uz Ķīnu no iekšienes, pie tam tas ir mīloša cilvēka skatījums. Perlu Baku caurcaurēm valdzina Ķīna, tās kultūra, rakstniece līdz sīkumiem pārzina sadzīvi, tradīcijas, galvenais, šo tradīciju cēloņus, to iekšējo loģiku.
Ļoti poētiskais un skaistais romāns „Austrumvējš rietumvējš” ir jaunas, viduslaiku garā audzinātas ķīnietes stāsts par centieniem saprasties ar savu moderni domājošo, Amerikā izglītoto vīru, kuram, pēc studijām atgriežoties dzimtenē, šķiet smieklīgi dzīvot pa vecam, nēsāt tradicionālos ķīniešu tērpus, kopt ierasto vīrieša un sievietes saskarsmes modeli. Šajā stāstā ir daudz humora un arī skumju par aizejošo pasauli, kura neapšaubāmi bijusi gan skaista, gan nežēlīga, bet visās norisēs likumsakarīga.
1938.gadā Perla Baka saņēma Nobela prēmiju literatūrā par patieso mīlestību un dziļo cilvēcību, ar kuru viņa savos darbos atainojusi Ķīnu visās tās daudzveidīgajās krāsās.

Vārds: Gača, 24.01.2015
Viedoklis: Noteikti aizejiet! Labākā JRT izrāde Lielajā zālē kopš Kaspara Hauzera. Ir arī daudzi pilnīgi negaidīti bonusi, ka NSRD mūzika, kas ļoti labi "ierakstās" izrādē, arī gaidīti bonusi - aktieru spēle, runa, scenogrāfija, utt. NB Iesaku nepažēlot naudu biļetēm un sēdēt pēc iespēja tuvu skatuvei.
Vārds: Skatītāja, 16.12.2014
Viedoklis: Man izrāde ļoti patika, lika padomāt par rietumu un austrumu vērtībām un kultūru. Laba sajūta un pēcgarša sestdienas vakarā!
Vārds: Gints, 30.10.2014
Viedoklis: Grūti bija skatīties tik samocītu un neveiklu izrādi ar tādiem izciliem aktieriem. Nebija iemesla pat īsti aplaudēt izrādes beigās.
Vārds: Alise, 30.09.2014
Viedoklis: Kad būs vēl kāda jauna Māras Ķimeles izrāde? Ļoti patika šī, lieliska pieeja režisorei, ļoti gribētos vēl ko jaunu izbaudīt.
Vārds: Alise, 30.09.2014
Viedoklis: Lieliskas izrāde un lieliska režija. Ļoti, ļoti patika! Noskatījos jau pirms krietna laika, bet priecājos, ka oktobrī atkal izrāde ir repertuārā. Tikko nopirku biļeti. Iešu uz izrādi vēlreiz. Tā ir izrāde, kas atstāj ļoti spēcīgu pēcgaršu un liek domāt, pārstrādāt, spriest vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās. Izrāde, kas liek novērtēt no jauna to, kas mums ir un novērtēt to, kā mums nav un saprast, cik dažādas kultūras ir pasaulē, cik dažādā pasaulē mēs dzīvojam. Vēl šodien atceros spēcīgās izjūtas un atziņas, kas pārņēma pēc izrādes noskatīšanās. Ļoti izcils režisores darbs atrast tik oriģinālus risinājumus, kā daudzas lietas parādīt skatītājam uztveramā veidā un tādā, kas rosina domāt, kas rosina radošumu pašā skatītāja un aizķer kādas dvēseles dziļākās stīgas! Paldies režisorei!

Nebijušu sajūtu restaurēšana Ķīnā: Jaunā Rīgas teātra izrāde "Austrumvējš rietumvējš" ataino kultūru sadursmi
Kultūrzīmes (Latvijas Avīze)
28.05.2013
autors Linda Ģībiete

Režisorei Mārai Ķimelei austrumu motīvs nav svešs – jau 80. gados Valmieras drāmas teātrī iestudēta Rabindranata Tagores luga “Čitra”, bet gluži nesen Jaunajā Rīgas teātrī uzvestas indiešu pasakas, kolonnu zāli, kur citkārt starpbrīžos saviesīgi mīdās bufetes rindā stāvošie, pārvēršot par neparastu trokšņu, palmu, putnu un eksotisku zvēru pilniem Indijas džungļiem, turklāt māksliniecēm Ingai Bermakai un Agnesei Stabiņai teju visas džungļu sastāvdaļas darinot no kartona.

Šoreiz līdzīga komanda Māras Ķimeles vadībā uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) lielās skatuves radījusi Ķīnu.

Tā nav industrializētā komunisma lielvalsts, kas mūsdienās, atrazdamās tālu Āzijas austrumu malā, patiesībā stāv mūsu pašu drēbju skapjos, virtuvēs un dzīvojamās istabās un par kuru mums, šķiet, ir itin plašs priekšstats. Izrādes “Austrumvējš rietumvējš” darbība risinās 20. gadsimta sākumgala Ķīnā, kad tajā vēl nebija nevienas Mao skulptūras, taču tā vietā – dziļi ieinteresēta uzmanība no tā saucamās Rietumu pasaules puses un seno tradīciju īpatnējā, tomēr attiecīgajā vidē likumsakarīgā dzīvesveida sadursme ar Rietumu priekšstatiem par brīvību, demokrātiju un tiesībām. Izrāde veidota pēc amerikāņu rakstnieces Perlas Bakas tāda paša nosaukuma romāna. Jauna, visstingrākajās dižciltīgo ķīniešu ģimeņu tradīcijās audzināta meitene tiek izdota pie vīra puisim, kam viņa saderēta jau pirms abu dzimšanas. Viņas vīrs atgriezies no mācībām ASV un, kaut gan joprojām respektē senās paražas, cenšas Janas Čivželes varonei Guei Laņ iemācīt staigāt ērtos apavos, nevis neveikli tipināt mazām, nosietām ķīniešu princešu kurpītēm, būt vienlīdzīgai ar savu vīru, nevis bikli un stīvi smaidīt, paklausot viņa iegribām, spriest un visu lemt pašai, nevis pakļauties tikai vecākiem un laulātajam draugam. Taču vēl lielāka kultūru sadursme notiek Guei Laņ brāļa dzīvē – viņš, mācīdamies ASV, iemīl platīnblondu mirdzoši smaidošu amerikānieti, kuru vēlas izskolot ķīniešu dzīvesveidā.

Kāpēc 2013. gadā par šiem notikumiem vērts vēstīt no JRT skatuves? Domāju, ne tādēļ, ka publiskajā telpā dažādos kontekstos ik pa laikam izskan draudīgi solījumi par gaidāmo ķīniešu imigrācijas vilni, kas velšoties Eiropas virzienā. Šķiet, režisorei vienkārši paticis eksotiskais, maigi biedējošo Austrumu noslēpumu pilnais stāsts, kurā līdzās svešo pasauļu sadursmei tikpat svarīga ir sadursme arī starp sievietes un vīrieša pasauli. Šī allaž bijusi viena no vadošajām tēmām Māras Ķimeles mākslā.

Turklāt globalizācija, kas izlīdzina kultūras, galu galā radot visiem saprotamu, pazīstamu un neizteiksmīgu popkultūru, ir viena no briesmīgākajām nelaimēm, kas jau šobrīd apdraud arī latviešus. Ķīniešu ierašanās mums nemaz nav jāgaida.

Ticamību izrādē atainotās situācijas īstumam vairo fakts, ka romāna autore uzaugusi Ķīnā amerikāņu misionāru ģimenē, tātad pati savām acīm redzējusi Austrumu un Rietumu kultūras saskarsmes šajā valstī. Tomēr nepamet sajūta, ka viss uz skatuves notiekošais ir visai stereotipiskas un idejiski grūti pamatojamas izdarības par Ķīnas tēmu. Vai tiešām Ķīna ir tāda, kāda tā attēlota tūrisma firmu katalogos? Varbūt katalogi nemelo? Bet varbūt izrādes veidotāji sev pašiem vislabāk zināmu iemeslu dēļ Ķīnas atklāsmē nav ierakušies dziļāk par virsējo slāni, kaut gan šķiet – strādāts pamatīgi. Iestudējuma tapšanā piesaistīti arī palīgspēki – kustību konsultante, deju pasniedzēja un mūzikas konsultants, īpaši darinātas arī rotas, kuru krāšņumu pat gribētos aplūkot tuvāk. Ir pētīts, un ir “rakts”, deviņu aktieru ansamblis studējis ķīniskās manieres, žestus, grimases. Centības vai specifisko tērpu dēļ tas veiksmīgāk izdevies dāmām. Kungiem par citas mentalitātes klātbūtni viņu tēlos izdodas radīt vien virspusēju efektu. Citādi Edgars Samītis vai Kaspars Znotiņš, spēlējot šādā pašā manierē bez dīvainajām melnajām parūkām, šķiet, varētu “ielēkt” jebkurā citā izrādē.

Taču, zinot Māras Ķimeles režisores talanta mērogu, negribas ticēt, ka šoreiz kaut kas būtu galēji neizdevies un attaisnojamu vai neattaisnojamu iemeslu dēļ palicis ieceres līmenī. Mārai Ķimelei tā nemēdz gadīties. Tāpēc ceru, ka režisore mūs, skatītājus, tikai māna un spēlējas ar mūsu pašu stereotipiem par tālo zemi.

Ne velti izrāde noslēdzas ar dejisku ņemšanos NSRD dziesmas “Ķīnā esmu bijis es” pavadījumā. “Visi zin, ka Ķīna ir, daži nezin, kur tā ir…” skan skaļruņos kontrastējoši visam, kas līdz šim skanējis izrādes laikā. Vēl zīmīgāk tas šķiet, zinot, ka NSRD, Hardija Lediņa un viņa domubiedru nosaukums, atšifrējams kā “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”.

Jaunā Rīgas teātra izrāde “Austrumvējš rietumvējš”

Režisore: Māra Ķimele.

Lomās: Jana Čivžele, Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane, Baiba Broka, Jevgēnijs Isajevs, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Edgars Samītis, Andis Strods.

Tuvākās izrādes: 28. maijā, 11. un 12. jūnijā.

Vērtējums

Režija – ★★★

Aktierdarbi – ★★★

Kostīmi – ★★★★★

Scenogrāfija – ★★★

Maksimālais vērtējums – 
5 zvaigznītes

Visi zin, ka Ķīna ir
Kultūras Diena un Izklaide (Diena)
12.06.2013
autors Henrieta Verhoustinska

Māras Ķimeles izrāde Jaunajā Rīgas teātrī Austrumvējš rietumvējš nav eksotisku iespaidu restaurācijas mēģinājums, bet režisores pārliecības manifestācija

Pēc Austrumvēja rietumvēja, pasmaidot par fināla dziesmu, pirmā reakcija bija plecu paraustīšana – kādēļ, es domāju, 2013. gada maijā Latvijā būtu jāskatās šī romantizētā, stipri "atvieglotā" (kultūrvēsturiskā ziņā) izrāde par pagājušā gadsimta pirmās puses modernajām vēsmām, kas papurina ķīniešu aristokrātijas tradīcijas, jāapcer tās ne pārāk dziļā vēsts (psiholoģisko peripetiju ziņā) par mīlošajām sirdīm, kas savienojas, neraugoties uz plaisu starp Rietumu un Austrumu kultūru? Izrādes laikā neatlaidās sajūta, ka vecās Ķīnas dzīvesziņa tiek neprasmīgi imitēta vai pat varbūt parodēta. Taču bija jāatzīst – stāsts ievilka.

Nobela prēmija

Tā īsteni Austrumvēju rietumvēju spēju novērtēt tikai pēc Pērlas Bakas romāna izlasīšanas. Aizkustinošais, tēlainais pirmajā personā paustais ķīniešu dižciltīgas meitenes stāsts par laulībām ar Rietumos izglītotu vīrieti, mazliet stilizēts ķīniešu tradicionālās literatūras garā, bez šaubām, ir rietumnieces pastorālais, sentimentālais, apbrīnas pilnais – bet arī saprast alkstošais un arī zinošais skats uz "otro dzimteni". Ne jau velti amerikāniete Pērla Baka (1892–1973), tieši pateicoties saviem romāniem par Ķīnu, saņēmusi Nobela prēmiju (1938), bet par romānu Labā zeme/The Good Earth (1931) – Pulicera prēmiju.

Ilgus gadus ne vien dzīvojot Ķīnā, bet arī aktīvi komunicējot ar ķīniešiem (Baka bija misionāre), empātiskā rakstniece tik labi iepazina viņu rīcības, uzvedības, sajūtu iekšējos mehānismus un motīvus, ka Ķīnā nereti tiek uzskatīta par ķīniešu rakstnieci. Austrumvējš rietumvējš ir viņas pirmais "ķīniešu" romāns, tāpēc tā intonācija līdzinās pirmās mīlestības jūsmai, bet ķīniešu aristokrātu ģimenes sadzīves apraksti – eksotikas apbrīnai. Šīs autores intonācijas nianses saglabājusi arī Māra Ķimele, kura romānu dramatizējusi maigi un prasmīgi, ne vien pārstāstot galvenos notikumus, bet arī tēlojot tos romānam līdzīgā noskaņā. Savukārt neizbēgamo disonansi starp Eiropas teātrī pieejamo iedziļināšanās, detalizētības līmeni un Ķīnas gadsimtos sakņoto tradīciju sarežģīto organismu režisore risina ar sev tuvā spēles teātra paņēmienu.

Cilvēki, kas spēlējas

Savulaik, iestudējot latviešu lugas ar mitoloģiskām saknēm, kā Raini, piemēram, vai vēršoties pie arhetipiskiem "avotiem" (par kādiem noteikti var uzskatīt gan Bībeli, gan Šekspīra tekstus), Māra Ķimele mēģināja atgriezties pie teātra primitīvām jeb pirmatnējām struktūrām, pie teātra kā homo ludens, spēlējošā cilvēka nevainīgās mājvietas. Šīs pirmatnējās struktūras parādās jau viņas iestudētajā Rutes grāmatā, Šekspīra Karalī Līrā, Sonetos, Otello, kas tomēr stāv savrup no t.s. "reālpsiholoģiskā" teātra. Arī nesenākajās bērnu izrādēs – Zvēru pasakas un Pasakas par Nirajamu, kas turklāt izceļ virspusē Ķimeles nopietno un seno interesi par Austrumiem. Faktiski Ķimele šos nosacītības un tīras spēles elementus izmantoja jau leģendārajā Valmieras izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, un nu Austrumvējā rietumvējā senāk lietoto leļļu vietā — kartona ķīniešu sastingušie silueti un stingie vaibsti.

Īpaši uzteicams abu scenogrāfu un vienlaikus kostīmu mākslinieču darbs. Inga Bermaka un Agnese Stabiņa ķīniešu tradicionālo namu puskrēslu risinājušas, tukšo skatuves telpu kārtojot ar kaislīgi sarkanām drapērijām (sarkanais ķīniešiem ir prieka krāsa) un ķīniešu lukturiem. Tērpiem veltīta lielāka uzmanība – tie līdz ar grimu un matu rotām ir īsteni meistardarbi, kaut par autentiskumu spriest neņemos. Arī aktieri, jo īpaši Jana Čivžele, Elita Kļaviņa, Baiba Broka, ir centīgi apguvuši ķīniešu uzvedības koda atpazīstamāko daļu – pussmaidā sastingušās sejas, sāpīgi nosaitēto kājiņu tipināšanu šaurajos svārkos, klanīšanos un pat dažus deju soļus.

Atklājumi un zaudējumi

Ja agrāk Janas Čivželes pārlieku surdinētais temperaments bieži neļāva saskatīt aktrises dotības smalkjūtīgi un liegi paust sava personāža iekšējās norises (īpaši uz krāšņu tipāžu atveidē trenēto kolēģu fona), tad šosezon atklāju šo aktrisi no jauna. Atklāju, ka Dezdemonas tēls izrādē Otello no infantilas, neizteiksmīgas, kaut iemīlējušās būtnes pārtapis iekšēji stiprā cilvēkā un pievilcīgā sievietē, arī mazās Bertas loma Ķimeles Tēvā pārsteidza ar bērna psihofizikas un iekšējo sāpju precīzu atveidi. Un nu Guei Laņ – mazā ķīniešu jaunava, kas aiz izsmalcinātajām manierēm slēpj izmisīgu vēlmi būt mīlētai, pat ja tā dēļ jāatsakās no ticības un tradīcijām, kas iedzimušas paaudzēs. Elitas Kļaviņas Māte savukārt fascinē ar trauslās, kā ziloņkaulā iegrebtās sievietes valdonīgo pārliecību un iekšējām sāpēm, kā arī pakāpenisko sabrukumu, kad lauztā sirds un fiziskās sāpes tiek dziedētas ar opija pīpi.

Diemžēl ne pirmajā Māras Ķimeles izrādē skaidri jaušams, kuri personāži viņu interesē vairāk, kuri mazāk un kuri – nemaz. Pat ja izrāde ir galvenās varones – Janas Čivželes Guei Laņ – vēstījums, viņas subjektīvais skats uz cilvēkiem un lietām (tādā ziņā asprātīgs ir kartona cilvēku izmantojums), nav skaidrs, kāpēc Ivetas Poles Mērija ir tikpat komiska un ne pārāk simpātiska būtne kā tās pašas I. Poles atveidotā Liu kundze – "modernā ķīniete", pret kuru galvenā varone jūt greizsirdību un vienlaikus apbrīnu. Proti, romānā abas sievietes sadraudzējas ļoti cieši, metot īsteno tiltu starp abām civilizācijām, kamēr izrādē blondā Merilinas līdziniece paliek karikatūriskas rietumnieces plaknē, mazliet pārkāpjot tai vien bērna dzimšanas epizodē. Mazliet skumji, ka savulaik tieši Māras Ķimeles izrādēs uzplaukušais Ingas Alsiņas temperaments un košais talants (Godīgā meitene, Krauklītis, Tumšie brieži) tā īsti pie Ķimeles pēdējo reizi izpaudies 2010. gadā iestudētajā Otello (Emīlijas lomā), bet pēdējos gados tiek ekspluatēts kariķētās raksturlomās. Tāpat diezgan bezpersoniski un "pareizi" padevušies rietumnieciskoto ķīniešu vīriešu tēli, kam nav līdzējis nedz Kaspara Znotiņa šarms, nedz Edgara Samīša vīrišķība.

Netop arī skaidras vairākas norises. Ja, piemēram, mātes pēcnāves ietīšanas neveiklā aina kļūst skaidrāka, izlasot romānu, tad mīksto pufu – sēžamspilvenu – mētāšana, attēlojot galvenās varones tēva orģijas un citās ainās, paliek bez atminama iemesla.

Sajūtu restaurācija

Taču ar to visu man Austrumvējš rietumvējš šķiet viena no Māras Ķimeles programmatiskākajām izrādēm, kas pēdējos gados tapusi Jaunajā Rīgas teātrī. Interese par Austrumiem režisorei nav novēlojies Bruka/Mnuškinas efekts, pārdzīvots ar 30 gadu kavēšanos (XX gs. 70., 80. gados britu režisors Pīters Bruks un franču režisore Ariana Mnuškina dažādos veidos pievērsās Austrumu teātra praksei, savās izrādēs izmantojot gan Austrumu – ķīniešu, japāņu, indiešu – senās teātra kultūras elementus un metodoloģiju, gan šķietami pirmatnējās afrikāņu kultūras rituālus). Gluži otrādi, Māra Ķimele neglorificē senās tradīcijas iepretim postošajai, vērtībās dezorientētajai un, seno ķīniešuprāt, barbariskajai Rietumu civilizācijai. Taču arī nekritizē tās.

Nevajag aizmirst, ka tās Ķīnas, ko tā mīlēja Pērla Baka, arī vairs nav, ko, beidzoties izrādei, ironiski un vienlaikus maigi atgādina neatkārtojamā Hardija Lediņa balss Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas dziesmā ("Visi zin, ka Ķīna ir, daži nezin, kur tā ir"). Arī par to ir jaunākais JRT iestudējums – ka nekas nav mūžīgs, pat ja ir ildzis tūkstošiem gadu – kā Ķīnas senā kultūra, kas pazuda revolūcijas duļķainajā ūdenskritumā. Izrāde man kļuvusi par atgādinājumu, ka cilvēciskums, mīlestība un draudzība, un siltums, kādu gūstam tikai no cita cilvēka, ir pāri visām – visradikālākajām atšķirībām.

Oткуда ветер дует
Бизнес&Балтия
05.06.2013
autors Маша Насардинова

Recenziju lasiet šeit