Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
BRAČKAS

BRAČKAS

Stāsts ir par māti un četriem dēliem, kuri labākas dzīves meklējumos pārceļas no Latgales uz Rīgu, kas viņu priekšstatos saistās ar iespēju beidzot uzsākt “cilvēku cienīgu dzīvi”. Kad galamērķis ir sasniegts, brāļi nonāk izvēles priekšā, kādus līdzekļus izvēlēties šīs cilvēka cienīgās dzīves nodrošināšanai.

Izrāde veidota pēc Lukīno Viskonti filmas “Roko un viņa brāļi” motīviem.

24. un 25.maijā PĒDĒJĀS IZRĀDES!

Autori – Dāvis Kaņepe, Regnārs Vaivars
Režisors – Regnārs Vaivars
Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš
Kostīmu māksliniece – Kristīne Abika

Lomās: Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš (par Andra lomu izvirzīts „Spēlmaņu nakts nominācijai Gada aktieris), Ivars Krasts, Edgars Samītis, Vilis Daudziņš, Gundars Āboliņš vai Imants Vekmanis, Regīna  Razuma, Jana Čivžele, Kristīne Krūze vai Inga Alsiņa

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes garums: 3 h
Biļešu cenas: Ls 5,00; 7,00; 10,00; 12,00

Pirmizrāde 2009.gada 15.maijā

Izrāde veidota pēc Lukīno Viskonti filmas "Roko un viņa brāļi" motīviem.

Leģendāro itāļu kinorežisoru Lukīno Viskonti visu mūžu valdzinājis bokss kā pirmatnīgas vīrišķības, sāpju un nevarības pārvarēšanas simbols mūsdienu pasaulē. 1960.gadā viņš uzņēma filmu "Roko un viņa brāļi", kurā vienas ģimenes pieci dēli  kļūst par profesionāliem bokseriem.
Līdzīgi kā savulaik Viskonti, arī režisoru Regnāru Vaivaru valdzina bokss. JRT izrādē uz skatuves ir boksa rings, un, gatavojoties izrādei, aktieri veselu gadu divas reizes nedēļā apmeklēja boksa treniņus. Tomēr JRT izrādi ar Viskonti filmu saista vien situatīva līdzība.

Vairāk nekā par boksu "Bračkas" ir stāsts par ģimeni. Bokss ir iespēja izrauties no nabadzības, bet tas nepalīdz atrisināt viņu atsvešināšanos un nesaprašanos. Brāļu atšķirīgie raksturi un savstarpējās nesaskaņas pastiprina dzīves grūtības.
Kur vispareizāk nolikt veļas mašīnu? Kā griezt salātus — kubiciņos vai stienīšos? Kuros svētkos pienākas uzlikt galdā īpašās sudraba dakšiņas? Kad iemēģināt mammas dzimšanas dienas dāvanu — pirms vai pēc ēšanas? Izrādē priekšplānā izvirzās ikdienas rutīna un savstarpējā nepieciešamība savas vēlmes samērot ar citu vēlmēm.

„Ģimene nav boksa mačs”, sludina grafiti Rīgas ielās. Izrādē "Bračkas" trāpīgi savāktā ģimenes ellītes folklora pārliecinoši parāda, ka ģimene ir vēl sarežģītāks pasākums.

Vārds: TVusoIXksw, 15.07.2012
Viedoklis: One can find certainly a lot of dealits like that to take into account. That is a great point to bring up. I offer you the thoughts above as general inspiration but clearly you will discover questions like the one you bring up where the most important point can be working in honest excellent faith. I don?t know if top practices have emerged around things like that, but I am certain that your task is clearly identified as a fair game.
Vārds: Laima, 09.02.2012
Viedoklis: Man ļoti patika, varu teikt, ka mīļākā izrāde no JRT.
Vārds: Ieva, 03.04.2011
Viedoklis: Nespēju vārdos izteikt savu vilšanos par izrādi, par domas neesamību, par trulu dzerstiņu atainošanu uz skatuves. Vai tiešām nav saturīgākas lietas par ko veidot izrādes??? 3 stundas nomestas zemē + negatīva pēcgarša. Ja esiet gatavi piemaksāt par skatīšanos kā piedzērušies tēviņi cūkojas ar rasolu, izrāde ir priekš Jums. Es to varu dabūt par velti jebkurā miestā..
Vārds: elba, 04.12.2010
Viedoklis: Patika, riktīgi! Par mums latviešiem, kuriem nav darba, kas brauc pie saviem radiņiem, meklē vietu kur sākt kautko jaunu, dažiem tas izdodas, daži grimts vēl dziļak. Lauku cilvēku naivums. Skumji , bet tā ir mūsu realitāte.Un būs vēl trakāk!
Vārds: skatītāja no Cēsis, 02.10.2010
Viedoklis: Kaut tik stulbu no JRT nebiju gaidījusi un vēl jo varāk vīlos publikā kas par šo stulbumu uzjautrinājās!Skumji.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.05.2009
autors Undīne Adamaite

****
To, ko R.Vaivars plus D.Kaņepe, plus JRT aktieri (viņu uztrenētā meistarība mūsdienu latviešu dzīvās valodas izjūtā ir apskaužama) šajā izrādē ir pateikuši par ģimeni, nevar novērtēt par zemu. Asprātīgās tipiskās situācijas un detaļas liek domāt, ka Bračkas nebūtu nepareizi uztvert kā JRT "latviešu epa" (Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība) daļu: Latviešu ģimene. Nebūtu brīnums, ja Sartrs savu pasaulslaveno aforismu "elle - tie ir citi" būtu sacerējis, skatoties, kā Burtānu ģimene - māte ar četriem pieaugušiem dēliem un viņu esošajām vai potenciālajām "otrajām pusītēm" - peras pa vienistabas dzīvokli. Pasaules dramaturģijā netrūkst spilgtu ģimenes preparējumu (Strindbergs, Viljams, Ibsens u.c.). Bračkas valdzina ar siltu ironiju un maigu grotesku. Burtāni ne vien grabina savus skeletus skapī un psiholoģiski spīdzina cits citu (kā "melno puišu" lugās), bet tam visam pa vidu arī mīl cits citu. Pa īstam. Lai gan tas nemazina pārpratumu skaitu uz vienu kvadrātcentimetru. Bračkas ir arī par to, ka nekā vērtīgāka pasaulē par šo ellīti jau nav. Nevainojami šajā intonācijas divdabībā dzīvo K.Znotiņa vecākais brālis Andris. Ļoti labi aktierdarbi E.Samītim, I.Krastam, J.Čivželei un V.Daudziņam, kurš šosezon pārsteidz ar savām pārmiesošanās spējām. R.Razumas mamma - spoža. Pagaidām dramaturģiski vājais posms - "Nastasjas Fiļipovnas lieta", klupinot tajā iesaistītos aktierus - G.Gāgas Aigaru un I.Alsiņas Mari. Kurš kuru, kāpēc? Lai izrāde beigtos ar nāvi, motivācijas un spriedzes ir nepietiekami pat t.s. atvērtajam finālam.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.05.2009
autors Henrieta Verhoustinska

***
Regnārs konsekventi turpina kopt savu teātra modeli, ko daļēji aizsāka ar Leļļu pavēlnieku, bet jo īpaši - ar izrādi Drakula. Dēmoni Nacionālajā teātrī. Kolēģis Normunds Naumanis Drakulu nosauca gan par arthouse izrādi, gan totālā teātra paraugu, gan asamblāžu un audiovizuālu "dzejoli". Uz kaut ko līdzīgu Regnārs tiecies arī šoreiz, uz skatuves mēģinot uzburt "htoniska haosa pasauli, kurā kā apmaldījušās somnambulas bezmērķīgi maldās un klīst cilvēki" (no N.N. recenzijas par Drakulu. Dēmoniem). Viņi runā reizē, bieži nerūpējoties pa dikciju, pirmajā stāvā sirdīgi boksējoties nemitīgu trenera uzkliedzienu pavadībā, otrajā blīvi (māte ar četriem dēliem) apdzīvojot nelielu vienistabas dzīvokli. Pie viena režisors līdz ar dramaturgu šai izsētajā, kino līdzīgajā struktūrā iepludinājuši latgaliski sulīgo kaislību samezglojumu, ar ko Regnārs spēlējās izrādes Drakula. Dēmoni otrajā daļā. Dabīgā dzīves murskuļa atšķaidīšana ar melodramatisku sižetu (atrisinājums kā Dostojevska Idiotā ainā ar Nastasju Fiļipovnu) un otrādi - grodi ieskrējušās darbības pārtraukšana ar bezgalīgu tīksmināšanos par kādu darbību (lielākoties - boksēšanos) nojauc konsekvences un lāgiem pat liek garlaikoties. Ir ļoti jautras epizodes, ir meditatīvi brīži, kā allaž Regnāra izrādēs, iespaidīgs skaniskais un vizuālais ietvars (scenogrāfs Aigars Ozoliņš). Ir lieliski aktierdarbi: G.Gāgas kaislais spēka mitriķis, R.Razumas mamma - diktators un pasaules centrs, īpaši prātā paliek.
V.Daudziņa netipiskais "biezais" ar stilīgi saķemmētajiem matiņiem - boksa kluba īpašnieks, sieviešu sitējs, tak cilvēks ar sirdi. Pietrūkst izšķiršanās, ko ar šo kopumu režisors vēlējies pateikt.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.05.2009
autors Silvija Radzobe

****
Regnāra Vaivara izrādē Bračkas, kam scenāriju pēc L.Viskonti filmas Roko un viņa brāļi motīviem sarakstījis režisors un dramaturgs Dāvis Kaņepe, darbība pārnesta uz mūsdienu Latviju. Taču uzvedumā valdzinošākais ir nevis formālais latviskums (personu un vietu vārdi), bet gan sižeta itāliskās saknes, kas saistās ar ģimenes tēlojumu. (Šāds ģimenes attēls pie mums šodien ir reti sastopams, tieši tāpēc tik uzrunājošs.) Mazais vienistabas dzīvoklītis, kurā nepārtrauktos skandālos mīcās - mokās māte ar četriem pieaugušiem dēliem un topošo vedeklu, atgādina pārapdzīvotu, smirdošu, bet siltu migu. Režisors un aktieri, izmantojot labsirdīgu ironiju, kas dažkārt kāpinās līdz absurdam, radījuši absolūti ticamas dzīves iespaidu; uz šī fona ainas boksa klubā šķiet kā dekoratīva imitācija. Brīnišķīgi spēlē Regīna Razuma (māte Anita) un Kaspars Znotiņš (Andris), ar interesi var sekot Ivaram Krastam (Reinis), Edgaram Samītim (Filips), Vilim Daudziņam (Jūlijs), Janai Čivželei (Sintija). Izrādei ir arī melnais caurums, kur pazūd daudz būtiska satura. Ar Ingas Alsiņas Mari iekāres un mīlas saitēm ir saistīts vai viss izrādes vīriešu sastāvs; sižets viņu postamentē kā F.Dostojevska liktenīgo un neatvairāmo Nastasju Fiļipovnu. Bet aktrise tikai dekoratīvi pastaigājas pa skatuvi. Ko Mare domā, jūt, pateikt nav iespējams. Tas jēgas ziņā degradē Gata Gāgas vulkāniskā enerģijā nospēlēto Aigaru, kura attālos rados vīd Rogožins

Bračkas un viņu mamma...
Diena
24.05.2009
autors Undīne Adamaite

Vai ir kāda latviešu ģimene, kur nemitīgi neceļo pa rokām plastmasas maisiņi, no vienām mājām uz otrām, no laukiem uz pilsētu, ar vecāku labi gribētajām pāris kotletītēm, biezpienmaižu gabaliņiem un ko tik visu ne. Studentu gados nācās vest uz Pēterburgu vienam tur studējošam latviešu puisim maisiņā pat iepakotu alumīnija bļodu ar ķimeņu biezpienu, viņa lielāko gardumu. No mammas. Plastmasas maisiņš ģimenē ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai plastmasas maisiņš. Šķiet, tādās domās bijusi arī iestudējuma Bračkas radošā grupa, radot vienu no jēgā iedarbīgākajiem stāstiem par ģimenes fenomenu, kādu nācies redzēt uz Latvijas teātru skatuvēm. Aktieri Ivars Krasts (Reinis), Edgars Samītis (Filips), Gatis Gāga (Aigars), Kaspars Znotiņš (Andris) ar savu pēc sieviešu žurnālu pamācībām piegriezto draudzeni — Janas Čivželes Sintiju — asprātīgi un smalki izspēlē arhetipiskas situācijas, kas liek Bračkas uztvert kā Jaunā Rīgas teātra latviešu dižepa daļu: Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība, Latviešu ģimene, neraugoties uz to, ka šoreiz režisors nav vis Alvis Hermanis, bet gan Regnārs Vaivars, un izrādes pamats nav dokumentāls, bet gan jaunā dramaturga Dāvja Kaņepes un Regnāra Vaivara veidots pēc slavenās Lukīno Viskonti filmas Roko un viņa brāļi (1960) motīviem.

Neizsmeļama tēma

Pie Rīgā dzīvojošā brāļa Andra atbraukušie pārējie trīs brāļi aizguļas jau pirmajā rītā. Andris sarunājis kaut kādu gadījumdarbu, bet viņi aizguļas! Kaspara Znotiņa Andris iebrāžas dzīvoklī, ieslēdz gaismu, purina augšā, lej virsū ūdeni lielākajam gulētajam — Gata Gāgas Aigaram. Brāļi samiegojušies tusnī iekšā turpat nomestajās ne pirmā svaiguma džinsās un rakstainajos džemperos. Grūti aprakstīt dusmu, vilšanās un reizē gādīga vecākā brāļa rūpju sajaukumu, kādā Znotiņa Andris izsaucas: "Nu kas tas ira!" Visam pa vidu mamma mēģina kādam no dēliem iespiest rokās maisiņu ar zupas ķobi. "Mammu, kur es likšu to zupu?" Mamma neliekas mierā: "Nevelciet to pašu, ko vakar!" Latviešu teātrī arvien biežāk parādās iestudējumi, kuros viena no galvenajām tēmām ir ģimene, pieaugušo bērnu attiecības ar vecākiem. Manuprāt, tā ir viena no latviešu laikmetīgā teātra cerīgākajām tendencēm. Likumsakarīgi, ka visbiežāk tie ir bijuši veiksmīgi (ne vien tēmas ziņā) iestudējumi. Laikam jau tāpēc, ka ģimene kā neizsmeļama un ikvienu skaroša tēma veiksmīgi pilda teātra psihoterapeitiskās funkcijas vārda labākajā nozīmē, kam nav nekāda sakara ar vulgāru reālismu, situāciju atpazīstamību vai didaktiku. Stāstu par ģimeni nav iespējams izstāstīt bez cilvēciska brieduma. Bez personiska un godīga toņa. Tas nevar neatbalsoties skatītāju zālē. Tieši no šāda personiska toņa pozīcijām pašlaik izrādes iestudē Regnārs Vaivars, arvien pārliecinošāk no alternatīvā eksperimentētāja piesakot sevi kā vērā ņemamu vārdu latviešu režijā.

Bračkas nav R.Vaivara pirmais iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī. Pirms 11 gadiem, 1998.gadā, JRT tapa O.Vailda Salomes interpretācija, kas izsauca kaislīgas diskusijas publiskajā telpā. Svarīgi uzsvērt, ka nelīksmoju par to, ka "mākslu mākslai" piekritējs novilkts pie zemes, padarīts par mietpilsoni un beidzot pievērsts reālismam tādā izpratnē, kā sociālistiskā reālisma glezniecībā poļitruki parkā baro baložus. To, cik "reālisms" var būt daudzkrāsains un aizraujošs, rādījis pats Vaivars ar savu Bračku iestudējumu, pierādīdams, ka tamdēļ nav jāupurē sev tuvā irdenā sapņa estētika. Tiesa, izrādē ir nopietnas problēmas ar elementāro sižetu, dramaturģisko grodumu, kas skar otru līniju — kaislību trijstūri. Iespējams, no tās varēja atteikties pavisam, jo brāļu sportiski erotiskā sacensība Aigara Ozoliņa scenogrāfijas 1.stāva boksa zālē izskan daudz nepārliecinošāk kā

2.stāva Burtānu ģimenes ellīte un svētku mikrodramaturģija. Starp citu, tieši beigās ienāk prātā oriģināls — Viskonti filma. Pārējā laikā to piesaukt ir lieki, jo pārliecina jaunradītā realitāte. Bračkas beidzas ar teju operas cienīgu mizanscēnu, kad visi kopā klusumā meditējam par Ingas Alsiņas (citkārt Kristīnes Krūzes) Mares slepkavību. Šī mizanscēna šķiet kā piekabināta no citas operas. I.Alsiņa atrodas neizdevīgā situācijā, jo dramaturģiskās "barības" nepietiekamības dēļ spiesta izmantot Latviešu stāstu striptīza meitenē sastrādātās intonācijas, un viņas Mares rīcības motivācija paliek miglā tīta. Sižetiski pieteiktās pretenzijas ir daudz lielākas — vismaz Dostojevska Nastasjas Fiļipovnas mērogā.

Citādi par ģimeni

Izrādes lielākā vērtība ir brīnišķīgie aktierdarbi un īpašā divdabīgā intonācija, kas ļoti atšķiras no pasaules dramaturģijā populārākajiem sadomazohistiskajiem ģimenes portretējumiem (T.Viljamss, I.Strindbergs u.c.) vai krievu mūsdienu dramaturga Ivana Viripajeva sadzīves dokumentālisma. Burtānu ģimenē spalvas iet pa gaisu, bet tajā nav grūti ieraudzīt arī kaut ko no Darela Manas ģimenes un citu zvēru intonācijām. Regīnas Razumas meistarība aug ar katru lomu. Aktrisei izdodas elegantas virāžas starp grotesku un patiesu smeldzi (īpaši sintētiskās pirts aina), uzburot tipisku sievieti, kas pilnīgi aplami, bet ar mīlestību viena ir audzinājusi savus četrus dēlus un kurai dziedāt dzimšanas dienā "diženi raženi mīīīlējoti" nemaz nebūtu īsti vietā. Ne tik dižena tikko bijusi situācija — rādot ģimenes fotoalbumu, Anita mēģina ieritināties Jūlijam padusē, bet saņem nepārprotamu noraidījumu. V.Daudziņš nebeidz pārsteigt ar savām novērošanas un pārmiesošanās spējām, bez kādiem būtiskiem polsterējumiem vai ūsām radot priekšstatu, ka mūsu priekšā ir gluži citas miesasbūves cilvēks — "stilīgs boksa kluba īpašnieks, sieviešu sitējs, tak cilvēks ar zelta sirdi" (H.Verhoustinska).
Vai ir kāda latviešu ģimene, kur nemitīgi neceļo pa rokām plastmasas maisiņi, no vienām mājām uz otrām, no laukiem uz pilsētu, ar vecāku labi gribētajām pāris kotletītēm, biezpienmaižu gabaliņiem un ko tik visu ne. Studentu gados nācās vest uz Pēterburgu vienam tur studējošam latviešu puisim maisiņā pat iepakotu alumīnija bļodu ar ķimeņu biezpienu, viņa lielāko gardumu. No mammas. Plastmasas maisiņš ģimenē ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai plastmasas maisiņš. Šķiet, tādās domās bijusi arī iestudējuma Bračkas radošā grupa, radot vienu no jēgā iedarbīgākajiem stāstiem par ģimenes fenomenu, kādu nācies redzēt uz Latvijas teātru skatuvēm. Aktieri Ivars Krasts (Reinis), Edgars Samītis (Filips), Gatis Gāga (Aigars), Kaspars Znotiņš (Andris) ar savu pēc sieviešu žurnālu pamācībām piegriezto draudzeni — Janas Čivželes Sintiju — asprātīgi un smalki izspēlē arhetipiskas situācijas, kas liek Bračkas uztvert kā Jaunā Rīgas teātra latviešu dižepa daļu: Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība, Latviešu ģimene, neraugoties uz to, ka šoreiz režisors nav vis Alvis Hermanis, bet gan Regnārs Vaivars, un izrādes pamats nav dokumentāls, bet gan jaunā dramaturga Dāvja Kaņepes un Regnāra Vaivara veidots pēc slavenās Lukīno Viskonti filmas Roko un viņa brāļi (1960) motīviem.

Neizsmeļama tēma

Pie Rīgā dzīvojošā brāļa Andra atbraukušie pārējie trīs brāļi aizguļas jau pirmajā rītā. Andris sarunājis kaut kādu gadījumdarbu, bet viņi aizguļas! Kaspara Znotiņa Andris iebrāžas dzīvoklī, ieslēdz gaismu, purina augšā, lej virsū ūdeni lielākajam gulētajam — Gata Gāgas Aigaram. Brāļi samiegojušies tusnī iekšā turpat nomestajās ne pirmā svaiguma džinsās un rakstainajos džemperos. Grūti aprakstīt dusmu, vilšanās un reizē gādīga vecākā brāļa rūpju sajaukumu, kādā Znotiņa Andris izsaucas: "Nu kas tas ira!" Visam pa vidu mamma mēģina kādam no dēliem iespiest rokās maisiņu ar zupas ķobi. "Mammu, kur es likšu to zupu?" Mamma neliekas mierā: "Nevelciet to pašu, ko vakar!" Latviešu teātrī arvien biežāk parādās iestudējumi, kuros viena no galvenajām tēmām ir ģimene, pieaugušo bērnu attiecības ar vecākiem. Manuprāt, tā ir viena no latviešu laikmetīgā teātra cerīgākajām tendencēm. Likumsakarīgi, ka visbiežāk tie ir bijuši veiksmīgi (ne vien tēmas ziņā) iestudējumi. Laikam jau tāpēc, ka ģimene kā neizsmeļama un ikvienu skaroša tēma veiksmīgi pilda teātra psihoterapeitiskās funkcijas vārda labākajā nozīmē, kam nav nekāda sakara ar vulgāru reālismu, situāciju atpazīstamību vai didaktiku. Stāstu par ģimeni nav iespējams izstāstīt bez cilvēciska brieduma. Bez personiska un godīga toņa. Tas nevar neatbalsoties skatītāju zālē. Tieši no šāda personiska toņa pozīcijām pašlaik izrādes iestudē Regnārs Vaivars, arvien pārliecinošāk no alternatīvā eksperimentētāja piesakot sevi kā vērā ņemamu vārdu latviešu režijā.

Bračkas nav R.Vaivara pirmais iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī. Pirms 11 gadiem, 1998.gadā, JRT tapa O.Vailda Salomes interpretācija, kas izsauca kaislīgas diskusijas publiskajā telpā. Svarīgi uzsvērt, ka nelīksmoju par to, ka "mākslu mākslai" piekritējs novilkts pie zemes, padarīts par mietpilsoni un beidzot pievērsts reālismam tādā izpratnē, kā sociālistiskā reālisma glezniecībā poļitruki parkā baro baložus. To, cik "reālisms" var būt daudzkrāsains un aizraujošs, rādījis pats Vaivars ar savu Bračku iestudējumu, pierādīdams, ka tamdēļ nav jāupurē sev tuvā irdenā sapņa estētika. Tiesa, izrādē ir nopietnas problēmas ar elementāro sižetu, dramaturģisko grodumu, kas skar otru līniju — kaislību trijstūri. Iespējams, no tās varēja atteikties pavisam, jo brāļu sportiski erotiskā sacensība Aigara Ozoliņa scenogrāfijas 1.stāva boksa zālē izskan daudz nepārliecinošāk kā

2.stāva Burtānu ģimenes ellīte un svētku mikrodramaturģija. Starp citu, tieši beigās ienāk prātā oriģināls — Viskonti filma. Pārējā laikā to piesaukt ir lieki, jo pārliecina jaunradītā realitāte. Bračkas beidzas ar teju operas cienīgu mizanscēnu, kad visi kopā klusumā meditējam par Ingas Alsiņas (citkārt Kristīnes Krūzes) Mares slepkavību. Šī mizanscēna šķiet kā piekabināta no citas operas. I.Alsiņa atrodas neizdevīgā situācijā, jo dramaturģiskās "barības" nepietiekamības dēļ spiesta izmantot Latviešu stāstu striptīza meitenē sastrādātās intonācijas, un viņas Mares rīcības motivācija paliek miglā tīta. Sižetiski pieteiktās pretenzijas ir daudz lielākas — vismaz Dostojevska Nastasjas Fiļipovnas mērogā.

Citādi par ģimeni

Izrādes lielākā vērtība ir brīnišķīgie aktierdarbi un īpašā divdabīgā intonācija, kas ļoti atšķiras no pasaules dramaturģijā populārākajiem sadomazohistiskajiem ģimenes portretējumiem (T.Viljamss, I.Strindbergs u.c.) vai krievu mūsdienu dramaturga Ivana Viripajeva sadzīves dokumentālisma. Burtānu ģimenē spalvas iet pa gaisu, bet tajā nav grūti ieraudzīt arī kaut ko no Darela Manas ģimenes un citu zvēru intonācijām. Regīnas Razumas meistarība aug ar katru lomu. Aktrisei izdodas elegantas virāžas starp grotesku un patiesu smeldzi (īpaši sintētiskās pirts aina), uzburot tipisku sievieti, kas pilnīgi aplami, bet ar mīlestību viena ir audzinājusi savus četrus dēlus un kurai dziedāt dzimšanas dienā "diženi raženi mīīīlējoti" nemaz nebūtu īsti vietā. Ne tik dižena tikko bijusi situācija — rādot ģimenes fotoalbumu, Anita mēģina ieritināties Jūlijam padusē, bet saņem nepārprotamu noraidījumu. V.Daudziņš nebeidz pārsteigt ar savām novērošanas un pārmiesošanās spējām, bez kādiem būtiskiem polsterējumiem vai ūsām radot priekšstatu, ka mūsu priekšā ir gluži citas miesasbūves cilvēks — "stilīgs boksa kluba īpašnieks, sieviešu sitējs, tak cilvēks ar zelta sirdi" (H.Verhoustinska).