Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
CERĪBU EZERS

CERĪBU EZERS

Mēģinājums risināt sabiedrības sašķeltības jautājumu caur režisora dziļi personisko pieredzi – attiecībām ar māti un apkārtējiem. Izrādē krievu-latviešu tēma ir kā līdzeklis, lai runātu par cilvēciskumu.

Lomās: Guna Zariņa, Intars Rešetins, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane vai Iveta Pole, Edgars Samītis

Režija, telpa – Vladislavs Nastavševs
Mūzika/skaņas noformējums – Toms Auniņš

2014./2015. gada teātra sezonas Spēlmaņu nakts balva Gada lielās formas izrāde

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē Miera ielā 58a
Izrādes ilgums: 3 h 20 min (2 cēlieni)
Biļešu cenas:
15,00; 20,00 EUR

Pirmizrāde 2015. gada 5. jūnijā

Izrāde krievu valodā ar tulkojumu latviešu valodā

Uzmanību! Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē.

 

 

“Es nepazīstu citu veidu kā runāt par sabiedrībai aktuālām tēmām kā caur sevi, tādēļ izvēlējos taisīt izrādi par Latvijas krieviem krievu valodā par savu dziļi personisko pieredzi. Es piedzimu un izaugu bloku mājā. Tagad gribu pierādīt, ka arī šeit dzīvo cilvēki, jo ir sajūta, ka bieži vien par tādiem viņus neuzskata. Līdz pat šim laikam neviens nesaprot, ko darīt ar šīm pirmajā brīdī šķietami kroplīgajām deviņstāvenēm. Es negribu slēpt to, ka dzīvoju vienā no tām, un gribu parādīt, ka arī tās var būt skaistas. Betona sienas man iemieso patiesību par mums visiem un mūsu padomju pagātni.” izrādes režisors Vladislavs Nastavševs

Intervija ar režisoru Vladislavu Nastavševu laikrakstā "Kultūras Diena un Izklaide"

Intervija ar Vladislavu Nastavševu portālā Delfi.lv

Latvijas Televīzijas raidījuma "Rīta Panorāma" un Latvijas Radio ziņu sižeti par iestudējumu CERĪBU EZERS 

Latvijas Televīzijas raidījuma "Panorāma" sižets par iestudējumu CERĪBU EZERS

TV3 ziņu sižets par iestudējumu CERĪBU EZERS

 

 

Vārds: Laura, 20.04.2017
Viedoklis: Izrāde ar lielo burtu. Patiesi dziļš, daudzšķautnains stāsts par laikmeta atstātajām sekām uz vairākām paaudzēm, ģimeniskajām attiecībām, piederību/nepiederību nacionalitātei, sevis apzināšanos, esības meklējumiem, mīlestību un sasodīti salauztām dzīvēm. Izrādes laikā pārņem šausmas, cik ļoti trāpīgi izdevies atspoguļot nojausmu, ka visi esam, kaut vai fragmentāri, piedzīvojuši kādu no sižeta līnijām... Nenoliedzami iIzcila aktierspēle - komplimenti Intaram Rešetinams, Gunai Zariņai, Andrim Keišam un Vilim Daudziņam. Izrāde atstāj pēcgaršu, kā laba grāmata, tas mūsdienās ir ekskluzīvs retums. Bravo! Arī dvēselei ir jāēd, paldies!
Vārds: tevočis Klavdijs, 26.03.2017
Viedoklis: Очень широкий диапазон, в русских рижских театрах так не ставят. Заставляет задуматься. Есть ненормативная лексика и в аннотация лучше это указать, так как ходит и русскоговорящий зритель. Здание театра великолепно!! Буду ходить чаще.
Vārds: Zane, 26.02.2017
Viedoklis: Manuprāt, viena no labākajām izrādēm, kas pēdējā laikā redzēta uz Latvijas teātru skatuves - kā svaiga elpa! Esmu izrādi redzējusi divas reizes - gan 2016., gan 2017. gadā, un abas reizes tā iedvesmoja un lika daudz domāt. Guna Zariņa ir izcila, Intars Rešetins arī lielisks! Paldies par šo baudījumu!
Vārds: Linda, 23.02.2017
Viedoklis: Ļoti patika izrāde un aktieru spēle. Gunai Zariņai un citiem aktieriem - SUPER!!! Paldies jums par jauki pavadīto vakaru! Iesaku šo izrādi.
Vārds: Inese, 22.02.2017
Viedoklis: Absolūta sajūsma par aktierspēli, par daudzslāņainumu un dziļumu. Nebiju gaidījusi tik daudz paralēļu ar pašas dzīvi. Joprojām esmu izrādes varā. BRAVO!!! Paldies Vladislavam Nastavševam, Gunai Zariņai, Vilim Daudziņam un, protams, Andrim Keišam! Izcila izrādeli!!!!

Izrāde iekšējai lietošanai
www.satori.lv
10.06.2015
autors Ieva Rodiņa

Plecos nedaudz salīcis, rokas kabatās sabāzis, urdošu, taču vienlaikus viegli garlaikotu skatienu zālē raidošs inteliģents. "Cerību ezera" titulvaronis – Intara Rešetina apbrīnojamā portretiskā līdzībā iemiesotais režisors Vladislavs Nastavševs – ir spilgta mūslaiku latviešu kultūras zīme. Jūtīga, inteliģenta personība, Latvijas krievs, kura dzīve sadalīta divās absolūti atšķirīgās sfērās. Savā publiskajā dzīvē jeb radošajā darbā piederīgs latviešu teātra meinstrīmam, atvērts latviešu kultūrai, bet privātajā dzīvē nesaraujamām saitēm saistīts ar krievu saknēm un kultūru. Izrādē šis paradoksālais duālisms – atrašanās vienlaikus divās kopienās – iemiesots telpiski: uz tukšās Jaunā Rīgas teātra Lielās zāles skatuves, neslēpjot tās sienas, šņorbēniņus u.c. nostūrus, iekārtota neliela, šaura istaba ar vecmodīgām padomjlaiku mēbelēm. Izrādes ainas piesaka Andra Keiša žilbinoši smaidošais Vitja, Latvijas krievs, kuram stingri pieteikts runāt latviski, jo – latviešu teātris taču. Kamēr mazajā istabiņā tiek runāts tikai krievu valodā. Izrādes telpiskais vēstījums tātad nepārprotams un brīžiem pat didaktisks.

Nastavševa iestudētais "Cerību ezers" ir pretrunīgs un, objektīvi vērtējot, nebūt ne izcils teātra notikums. Izrādes problemātika visupirms saistās ar tās šauro mērķauditoriju – respektīvi, lai pilnībā uztvertu uz skatuves izspēlēto stāstu, skatītājam jābūt pazīstamam ar Vlada Nastavševa biogrāfiju – turklāt ne tikai profesionālo (tātad – redzējušam vismaz "Peldošos-ceļojošos"), bet arī personisko, lai novērtētu izrādes dokumentālo precizitāti un saprastu izrādes daudzos zemtekstuālos labirintus. Un, otrkārt, no šī apstākļa izriet arī cita "Cerību ezera" problēma – neskatoties uz to, ka izrāde iecerēta un pieteikta kā sociāls pētījums par Latvijas krieviem jeb divu kopienu līdzāseksistenci mūsdienu Latvijā, tā tomēr, manuprāt, vēsta par ko gluži citu.

Divas izrādes kulminācijas ainas – Jaungada sagaidīšana pie mammas, ar stundas starpību klausoties gan Krievijas, gan Latvijas prezidentu svētku uzrunas, un Intara Rešetina atveidotā Vlada saruna ar prokrieviski noskaņoto draugu Vitju, kurš uzskata, ka Ukrainā Krievijas karaspēka nav, ir tikai "palīdzība", – vien formāli iezīmē mūsdienu Latvijā aktuālas sociālpolitiskās tēmas, taču tās neanalizē. Līdz ar to apzināti vai neapzināti izrādes priekšplānā izvirzās citas tēmas, kuras izstrādātas rūpīgāk un smalkāk, – mātes un dēla, pagātnes mantojuma un tagadnes, dzīves un mākslas attiecības utt. Tāpat arī izrādē izmantotās skatuviskās metaforas – piemēram, mammas aizraušanās ar krievu propagandas TV skatīšanos – gribot negribot atšifrējas nevis kā sociālpolitiskas, bet vispārcilvēciskas zīmes. Gunas Zariņas atveidotā Vlada mamma, uzlikusi austiņas un pieplakusi TV ekrānam, tikpat kā nemana to, kas notiek viņai apkārt, taču šī atsvešināšanās nolasāma nevis kā simbols šausminošajai prokrieviskās ideoloģijas ietekmei uz cilvēka domāšanu, bet drīzāk kā nekontrolēta un "neārstēta" aizraušanās ar virtuālo realitāti, kurā materializējas dzīvē nepiepildītie sapņi un cerības. Citējot izrādes nosaukumu, katram taču savs "cerību ezers".

Šai vietā gan manas objektīvās pretenzijas pret šo iestudējumu beidzas. Jo, kaut arī izrāde nemaz nav par to, par ko tai it kā vajadzētu būt, "Cerību ezers" aizvadītajā teātra sezonā, neskatoties uz visiem "pret", man paliks atmiņā kā viens no emocionālākajiem teātra notikumiem.

Vladislava Nastavševa "Cerību ezers" ir izrāde-labirints – zinošu un ieinteresētu skatītāju tā var aizvest iepriekš nenojaustos un neparedzētos apziņas un zemapziņas līkločos. Režisoram izdevies tas, ko nesenajā JRT iestudējumā "Aspazija. Personīgi" nepaveica Māra Ķimele, – caur sadzīves realitātē piezemētu, dokumentālu vēstījumu nokļūt pie garīga vispārinājuma jeb simboliskā vēstījuma, citiem vārdiem – no horizontāles pie vertikāles.

Kaut arī "Cerību ezers" vairāk vai mazāk ir izrāde "iekšējai lietošanai", tās pamatā attēlotais sarežģītais, būtībā neatrisināmais konflikts starp dzīvi un mākslu ir universāls un visos laikos aktuāls. Mākslinieka liktenis neatkarīgi no laikmeta, kurā viņš dzīvo, ir ciest – gan radošas, gan sadzīviskas mokas. "Cerību ezerā" šī tēma iezīmēta gan detaļās, gan kopējā noskaņā – sākot ar titulvaroņa žēlabām par mammas blokmājas dzīvokļa remontā ieguldītajiem izrāžu honorāriem, beidzot ar režisora vientulību, sēžot uz tukšas skatuves.

Vienlīdz precīzi izrādē attēlots mākslinieka kā autoritāras būtnes raksturs. Šī tēma, kas bija pamatā jau 2013. gadā Valmieras teātrī iestudētajā "Makbetā", kurā titullomu atveidoja pats Nastavševs, "Cerību ezerā" realizēta precīzi, gudri un pašironiski. Kaut arī izrādes protagonists eksistē fiziskajā realitātē (dzīves telpā), viņš to uztver un analizē no mākslas skatpunkta. Traģikomiskā vieglumā veidotas izrādē iekļautās dzīvokļa remonta ainas, kurās Intara Rešetina atveidotais Vlads strādniekiem liek sastingt groteski izliektās pozās, pedantiski izkārtodams mazo teatrālo mizanscēnu, kas šķiet kā izkopēta no JRT "Peldošajiem-ceļojošajiem", tikai elegantos balles tērpus nomainot pret noputējušām, nošļukušām trenūzenēm, bet melnos flīģeļus – pret santehnikas atribūtiku. Un mākslas pasaulē gluži vienalga, vai kādam, turot smago izlietni, sāp mugura vai citam, stutējot pie griestiem lustru, rokas notirpušas.

Mākslinieka misija, kuru nav iespējams apklusināt arī ikdienas dzīvē, spilgti atveidota titulvaroņa attiecībās ar līdzcilvēkiem – uztverot viņus kā mākslas izejmateriālu. Izrādes finālā skandētā frāze "Uz teātri!", pēc kuras visi rekvizīti, tai skaitā Gunas Zariņas spēlētā mamma, tiek iznesti no mazās istabas, nepārprotami atgādina Antona Čehova "Trīs māsu" leģendāro frāzi "Uz Maskavu!".

Skatuves priekšplānā visu izrādes laiku stāvošais mikrofons, kurā Intara Rešetina režisors pārējiem varoņiem ik pa brīdim liek runāt, fiziski savieno dzīves un mākslas, privāto un publisko telpu. Iestudējumā aktieru un viņu atveidoto varoņu attiecības turklāt ir veidotas kā teatrāla spēle – aktieri uz skatuves fiziskā nozīmē ne mirkli neiziet no atveidotajām lomām, taču kā autentiskas, reālas personas (JRT aktieri Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš u.c.) ir klātesoši izrādes audiālajā līmenī – intervējot pašu iemiesotos varoņus.

Izrādes sarežģītais, subjektīvais, zemtekstiem pilnais vēstījums uzrunā personīgi. Katram ar radošu, respektīvi, ne-mehānisku, darbu saistītam cilvēkam līdz kaulam saprotama, piemēram, ir situācija, kad atrodies augstākajā radošā lidojuma punktā, ne vairs šajā zemes sfērā, bet te pēkšņi kāda balss nez no kurienes jautā – vai tu pusdienās ēdīsi divas kotletes vai tikai vienu? "Kādas vēl kotletes?!" bezcerīgi protestē iekšējā balss. Nolaišanās uz zemes šajā brīdī ir gan burtiska, gan simboliska, tādēļ Gunas Zariņas spēlēto mammu izrādē iespējams uztvert divās nozīmēs – ne tikai kā reālu, dokumentāli atveidotu personu, bet arī kā vispārīgu simbolu dzīvei, kas gribot negribot atrodas mūžīgā un neizbēgamā konfliktā ar mākslu. Divas pasaules, kas atrodas cieši līdzās viena otrai, dzīvo un barojas viena no otras, vienlaikus pievelkas un atgrūžas.

Reālais un nojaušamais
www.satori.lv
16.06.2015
autors Silvija Radzobe

Vladislava Nastavševa jaunā izrāde uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Kopš 5. jūnija pirmizrādes vairākas dienas atrados tās varā – pārdzīvojums bija tik destruktīvi spēcīgs, ka vienubrīd likās: būtu pat gribējusi to neredzēt.

Vladislavs Nastavševs ir vairāk nekā tikai savas jaunās izrādes "Cerību ezers" režisors un scenogrāfs, viņš tai atdevis pats sevi, jo skatuves darba galvenie varoņi ir režisors Vlads, viņa māte Nadežda, draugs Viktors, viņu kaimiņi un radinieki, strādnieki, kas dzīvoklī veic remontu. Arī tekstu režisors sacerējis pats, sadarbojoties ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem – viņi apvienojuši reālu Latvijas krievu dzīvesstāstus ar faktiem no režisora dzīves. Izrāde notiek krievu valodā (ar subtitriem latviešu valodā).

Izrādē mani satrieca un nomāca sakāpināti disharmoniskās attiecības starp māti un dēlu, kas tika atklātas nesaudzīgā tiešumā. Režisors Vlads, ko spēlē Dailes teātra aktieris Intars Rešetins, savu māti – šajā lomā Guna Zariņa – nepārtraukti apsauc un komandē, rupji ik pa laikam uzkliedzot: "Māt, apklusti!" Viņš izdzen tās ciemiņus, remonta laikā pret viņas gribu izmet atkritumos materiāli nevērtīgas, bet sievietei emocionāli dārgas piemiņas lietas. Dēls mātes sabiedrībā nekad nepasmaida, runā īgnā, nomāktā balsī, kad māte skatās televizoru, pavēl te uzlikt, te noņemt austiņas. Māte šādos psiholoģiskā terora apstākļos glābjas kā varēdama – burtiski pārceļas uz dzīvi televizorā, nepārtraukti skatīdamās visu pēc kārtas; viņa šķiet iebiedēta – stāsti par ģimenes pagātni, atbildot uz dēla jautājumiem, izskan nepārliecinošā intonācijā, saraustīti; viņas sejā sastindzis it kā vientiesīgs smaids, bet gaita ir lidojoši viegla un tajā pašā laikā piesardzīga, it kā sieviete gaidītu sitienu. Par sitieniem... Baisa ir aina, kur tiek izspēlētas režisora bērnības atmiņas. Rešetina Vlads uzvelk šortus, paņem mazu vijolīti, sākas mūzikas stunda mātes vadībā. Pagātnes ainā lomas ir mainītas: dēls čīkst, ka viņam vajag pačurāt, ka viņš grib labāk sist futbolu, bet staltā, niknā sieviete zēnu neatlaiž, nesavaldītās dusmās viņa to sit ar veļas mašīnas gumijas šļūteni. Rodas jautājums, vai bērnībā piedzīvotā varmācība radījusi nedzīstošu traumu, kuras dēļ kā atriebību Vlads nolēmis izlikt vispārējai apskatei savas un mātes attiecības.

Izrādes sākumdaļā zālē bieži skan smiekli (vēlāk tie pieklust). Tas notiek vismaz divu cēloņu dēļ. Pirmkārt, ainas un to nosaukumus komiski kroplīgā latviešu valodā piesaka Andra Keiša spēlētais Vlada biseksuālais draugs Viktors, plati smaidīdams un koķetēdams ar zāli. Otrkārt, vairākas scēnas, kas nobriest starp māti un dēlu, bet vēlāk – starp Vladu un remontstrādniekiem, ir tik tipiskas, katram pazīstamas no reālās dzīves, kad saskaras dažādu paaudžu un/vai dažādu sociālo slāņu pārstāvju atšķirīgie uzskati par vienu vai otru konkrētu situāciju vai dzīvi kopumā. Parasti šādi konflikti tiek pārvarēti galamērķa (remonta, mīļā miera) vārdā, vai nu noklusējot savus īstos uzskatus, vai atklājot no tiem tikai daļu. Turpretī izrādē Vlads liekas iekšā šādās sadursmēs ar visu sev piemītošo negatīvi augstprātīgo enerģiju, kļūdams mūsu apziņā par komisku, no dzīves realitātes galēji atrautu cilvēku. Taču Rešetins Vlada lomā pats nepasmaida ne brīdi, aktieris (diezgan) precīzi kopē Nastavševa runas manieri, viņam raksturīgo galējo nopietnību, radot sajūtu, ka viņa radītais tēls ir vientuļš, atsvešināts no visas pasaules. Vienīgā maiguma izpausme ir brīdis, kad Vlads apsēžas klēpī Viktoram un uzliek tam roku uz pleca. Keišs un Rešetins geju savstarpējās attiecības šai ainā nospēlē gaumīgi, vienlaikus radot līdzjūtības pilnu nožēlu par to, ka tik maz siltu un tīru jūtu dzīve galvenajam varonim atvēlējusi, – jo, Viktoram aizejot, Vlads komentē, ka draugs ir precējies un tam ir mīļākais. Tātad intīmās dzīves sfērā nācies samierināties ar surogātu. Varbūt arī nabadzīgā, nepiepildītā personiskā dzīve ir viens no cēloņiem, kādēļ izrādes Vlads ir tik sakāpināti uzvilkts, drūmi nomākts, ja izrādi skaidrojam psihoanalītiskā aspektā?

Aktieri, jo īpaši Rešetins un Zariņa, spēlē psiholoģiski pārliecinoši, neviens no viņiem, izņemot Keišu-Viktoru, zālei neuzsmaida, neraida mājienu, ka uzvedums varētu būt iecerēts kā traģikomēdija... Tādēļ pirmizrādes vakarā "Cerību ezera" reālistiskā līmeņa spēcīgi nežēlīgais vēstījums mani tā pārņēma, ka citi izrādes slāņi, ko saskatīju – piemēram, uzvedumu caurvijošā teātra tēma –, man šķita salīdzinoši maznozīmīga, bet vēl citus (iespējamus) slāņus es vispār neredzēju.

(Atmiņā atplaiksnīja arī Nastavševa pirms vairākiem gadiem Nacionālajā teātrī iestudētā Viljamsa luga "Pērnvasar negaidot", kas veltīta mātes un dēla traumatiskajām attiecībām. "Cerību ezers" šķita tēmas turpinājums un daļējs otrādi apvērsums, jo, pretēji minētajai izrādei, situācija šoreiz tika skatīta nevis no mātes, bet dēla perspektīvas.)

Kaut gan īstenībā – arī teātra aspekts šai uzvedumā ir visai nozīmīgs, jo tas kalpo kā klasisks atsvešinātības paņēmiens, pirmkārt, neļaujot izrādes galveno varoni vienādot ar privātpersonu, kas to radījusi, kaut arī viņiem abiem vienāds vārds un uzvārds. Otrkārt, Rešetina iemiesotais tēls ik pa laikam pārtrauc darbību, dodams komandas neredzamiem cilvēkiem, lai tie paceļ vai nolaiž apgaismojuma stangas, kas arī tiek izdarīts. Īsi pirms beigām skatuves strādnieki, režisora aicināti, savāc visu viņa trūcīgo iedzīvi, bet māti kā plakanu lelli pasit padusē, lai visu aiznestu uz teātri. Šādi, miksējot spēli tēlā ar iziešanu no tā, notiekošais tiek uzsvērts kā teatrāla spēle, ne dokumentāla patiesība. (Bet varbūt ir tieši otrādi?)

Taču izrādes iespaids mani nelaida vaļā, tāpat kā režisora publiski paustie apgalvojumi, ka izrāde ir dziļi personiska, ka tā vēsta par viņa mīlestību, nevis naidu pret māti, ka šajā uzvedumā pirmoreiz skatīta Latvijas krievu sarežģītā problemātika... Pamazām manā apziņā, vairāk gan izejot no minētajiem blakusapstākļiem, nevis pašas izrādes, sāka izgaismoties kāda cita – zem reālistiskā paslēpta – stāsta kontūras... Lai arī domāju, ka izrādē tomēr kaut kā pietrūkst, lai pāreja no viena stāsta uz otru vai to vienlaicīgā aktualitāte būtu nepārprotami nolasāma, daži iespējamie sakarību uzplaiksnījumi likās dziļi satraucoši. Vispirms par pašu galveno no tiem.

Izrādē strādnieki, Latvijas krievi, kuri remontē dzīvokli, – Ingas Alsiņas-Lasmanes Alla, Kaspara Znotiņa Konstantīns un Edgara Samīša bezvārda palīgdarbu veicējs –, skatīdamies zālē, katrs izstāsta savu reālu bēdustāstu. Par nepiešķirto pilsonību, par stabila darba trūkumu, par to, ka mūsu valstī jūtas kā otrās šķiras cilvēki. Savukārt Viktors, diskutējot ar Vladu par politiku, nesatricināmā pārliecībā apgalvo, ka Krievija Ukrainas seperātistiem gan palīdz, bet ka krievu armijas tur, protams, nav. Minētās Latvijas krievu pašatklāsmes sniedz publicistiska līmeņa labi zināmu informāciju un paliek dekoratīva fona līmenī, nevedot nekur tālāk ne starpnacionālajā problemātikā, ne pašu krievu pašsajūtas atklāsmē. Taču tad, nedēļu pēc pirmizrādes, saprotu, ka uz skatuves ir gan kāds krievs, kurš savu krieviskuma problēmu izdzīvo dziļi, dramatiski, pat izmisīgi. Tas ir izrādes galvenais varonis – režisors Vlads Nastavševs. Protams, tas par kaut ko liecina, un ne jau tikai par mani, un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, ka mēs reālo Vladu Nastavševu primāri neizjūtam kā krievu vai geju. Bet – kā talantīgu mākslinieku. Kā mūsējo. Un, tādā aspektā skatoties, izrādi iespējams uztvert kā ārpus savas etniskās dzimtenes dzīvojoša mākslinieka apzinātu vai neapzinātu vēlēšanos tikt vaļā no savas nacionālās identitātes, lai pilnībā pārnāktu mūspusē. Un – nespēju to izdarīt. Jo – vai tad iespējams atteikties no savas mātes, ja gribi saglabāt cilvēcību? Pat ja vēlētos. Finālā, kad iztecējis viņa dramatiskā kara, varbūt – sacelšanās, laiks pret māti, bet varbūt īstenībā pret sevi, kas ir gandrīz viens un tas pats, Vlads noliec galvu mātes priekšā. It kā ar sadzīviski narcistisku jautājumu – vai viņam nav pliks galvvidus. Māte apskauj dēla galvu un noskūpsta uz pakauša. Bet viņš paliek stāvot pielūgsmes pozā. Kaut gan izrādes darbība šo ainu neizaudzē, lai to neapšaubāmi varētu interpretēt vienīgi kā patiesu dēlu godbijību pret māti.

Taču uzvedumā ir vēl kāds galvenā varoņa karš, kas uztverams kā augstākminētās sacelšanās daļa. Tas attīstās saistībā ar remonta tēmu. Izrāde notiek gandrīz tukšā skatuvē ar atkailinātām sienām. Vienīgās mēbeles – galdiņš ar televizoru un atpūtas krēsls, kurā allaž sēž māte. Un galvenais objekts – skapis, kam nenoslēpjami simboliska nozīme. Skapī slēpjas daudz dažādi skeleti – kā garīgas, tā materiālas dabas. Kad māte stāsta par savu tēvu, kas kopā ar Padomju armiju 1944. gadā ieradies atbrīvot Latviju, vai savu vīru, kas no Uzbekijas atbraucis Latvijā mācīties jūrskolā un te palicis, veras skapja durvis un no tām kā dzīvas lelles izkrīt Viļa Daudziņa klusējošās groteskās personas – vispirms militārists, tad vīrietis jūrnieka formā un melnās saulesbrillēs. Daudziņš spēlē arī komiski sasaistīto kaimiņu – Nadeždas pielūdzēju –, ko Vlads izdzen ārā Jaungada vakarā. Gatavojoties remontam, tiek revidētas arī skapī sen gadus noglabātās lietas: segas, divi putekļu sūcēji, veci apģērba gabali... Dēls un māte nikni cīnās, ieķērušies vienā priekšmetā un raudami to katrs uz savu pusi,  viņš – lai vecos krāmus izmestu laukā, viņa – lai paturētu. Izslēdzot televizoru, kur māte skatās, protams, Krievijas kanālus, dēls it kā tiecas veikt remontu ne tikai dzīvoklī, bet arī viņas galvā. Vai vēl plašāk – viņš grib revidēt krieviskumu, atbrīvojot to no pagātnes, respektīvi, padomju mantojuma, pievērst to reālajai dzīvei, no kuras tas labprātīgi un pašrocīgi izolējies. Šādā aspektā simbolisku nozīmi iegūst vēl divas izrādes detaļas – kopīgā dzīvokļa aizslēgtās durvis, pa kurām prologā Vlads netiek ielaists, jo māte, uzlikusi austiņas, nedzird zvanu. Un – jau vairākkārt minētās austiņas – pašizolācijas simbols. (Turklāt – arī pirmās ainas nosaukums ir simbolisks: "Pazudušā dēla atgriešanās". Dēls ir jeb ir bijis "pazudis", jo dzīvo reālu dzīvi ārpus dzīvokļa – cietuma, kur sevi ieslodzījusi māte.) Un vai tikai Latvijas krievu krieviskumu izrāde tiecas iztīrīt? Varbūt jebkuru piesārņotu apziņu. Tāpēc Vlads nesmaida, nejokojas, bet kliedz, ir nesaudzīgs, pat nežēlīgs. Droši vien – primāri pret sevi. Bet jautājums tomēr paliek – vai cilvēki, kam atņemtas viņu pagātnes dārgās grabažas, kam notecējis lietošanas termiņš tiešā un pārnestā nozīmē, tiks padarīti laimīgāki? Jo piesārņojuma vietu ieņems tukšums... Varbūt "Cerību ezera" pirmajai – nežēlīgajai – fāzei sekos cita izrāde: par mīlestību, kas vienīgā var piepildīt jebkuru tukšumu?

Remonts turpinās
Kultūras Diena un Izklaide
16.06.2015
autors Edīte Tišheizere

Vai Cerību ezers Jaunajā Rīgas teātrī ir perfekta izrāde? Nezinu. Jautājumu ir daudz, bet atbilžu vietā – tikai minējumi.

Vai principā ir analizējama izrāde, kas stāsta par konkrēta cilvēka dzīvi un sevis apzināšanos šeit un tagad, dzīvi, kura notiek vienlaikus uz skatuves un ārpus tās? Kas vispār ir šī Vladislava Nastavševa izrāde par savu māti, sevi pašu, par cilvēkiem, kas jauši vai nejauši ienākuši viņu dzīvē: atklātība vai ekshibicionisms, drosme vai izmisums, taisnošanās vai apsūdzība, garīga atklāsme vai miskastes ķidāšana?

Ja nu tomēr jāatbild – Cerību ezerā ir pa druskai no minētā un vēl daudz kas cits. Galvenais – izrāde ir kā remonts, varbūt pat kapitālremonts, kad tiek grautas starpsienas, mainītas komunikāciju sistēmas, putekļi izēd acis, un beigas nav paredzamas.

Par skapjiem

Izrāde sākas visnotaļ amizanti un vēl pirms atveras priekškars. Milzu ģīmis pa durvju actiņu lūr uz mums, kas sēž zālē. Tas ir Vlads, ko tēlo Intars Rešetins, kurš mēģina ieskatīties pats savā dzīvoklī, jo aizmirsis atslēgas, bet māte sēž pie televizora ar austiņām un nedzird viņa dauzīšanos pie durvīm. Tālab viņš zvana Gunai Zariņai, kura tēlos viņa māti, lūgdams, lai viņa piezvana viņai. Tādā vai līdzīgā identitāšu mainībā viss arī notiks.

Priekškaram atveroties, uz kailas skatuves ir televizors, pāris krēslu, māte un… skapis.

Ļoti daudznozīmīgs skapis. Vienkārši mēbele, uz kuras var uzlikt Jaungada salātu šķīvi. Skapis, no kura iznākt, atklājot savu seksuālo identitāti. Skapis, kurā dzimtas slēpj savus skeletus. Brīnumskapis no neskaitāmām bērnu izrādēm, kurā spēj ietilpt visa dzīve un vēl vairāk. Viss, kas iespējams, ar šo skapi arī notiek.

Kad Vlads taujā mātei par tēvu, tālbraucēju jūrnieku, tas, skapja durvīm paveroties, sēž tur uz jūras ziliem spilveniem, Viļa Daudziņa atveidots. Tālāk šķetinot Nastavševu ģimenes stāstu par ierašanos Latvijā, no skapja krīt ārā vectētiņš (joprojām Daudziņš), štāba rakstvedis un atbrīvotājs. Krīt un krīt, un nav iespējams viņu akurāti tur nobāzt un aizmirst.

Kad māte un dēls nolemj sākt remontu, no skapja kā no pārpilnības raga tiek vilktas ārā mūža bagātības: antīkas veļas mašīnas šļauciņa, ar ko pie vijoles spēlēšanas tika piedabūts mazais Vlads, pati bērnu vijolīte, pirms gadu desmitiem moderna kleita, putekļsūcēji, skaitā divi – ja nu kas salūst –, olu paliktņi nenoskārstai vajadzībai… Šo sortimentu, tāpat kā mātes reakciju, visu jaunatrasto vācot un pakojot turpmākai glabāšanai, zina no galvas katrs, kam vecāki piedzīvojuši padomju trūcības un deficīta gadus.

Tā ir amizantā, drusku sērīgā, bet visnotaļ mīlīgā izrādes daļa. Taču to caurvij otra – provokatīva un skarba. Nosauksim to par iznākšanu no skapja.

Par iznākšanu

Vladam ir draugs, kuru ar biezpienbaltu smaidu un frizūru, kas liek atcerēties padsmit krievu estrādes un kino cilvēku uzreiz, spēlē Andris Keišs. Intīms draugs, un iepazinušies viņi ir baseina dušās. Tā varētu būt skandaloza atklāsme, ja vien Vlads Nastavševs vispār šai skapī būtu atradies un tas kādu interesētu. Bet provokācija gan tā ir, un līdzīgu piedzīvoju, skatoties Dž. Dž. Džilindžera izrādi Jūdas skūpsts Nacionālajā teātrī. Tur skatītājam kā kaulu pameta Jāni Āmani, pliku kā zirni Galileo lomā, lai tikai pēc laba laika taptu skaidrs, ka īstais ir tas dvēseles kailums, ko līdz padibenēm Oskara Vailda tēlā atklāja Juris Lisners. Šeit ir tas pats piegājiens.

Cerību ezerā patiesībā no skapja iznāk neaptverama mūsu sabiedrības daļa. Cilvēki, par kuriem ir tikai priekšstats un daži sugas vārdi, piemēram, "okupanti", "krievvalodīgie", tie, "kas dzīvo Krievijas informatīvajā laukā". Cilvēki, kuru mūsu apziņā nav, kuriem mēs ikdienā skatāmies virsū un… neredzam, tieši tāpat kā viņi mūs. Kaimiņš Miša (Vilis Daudziņš), kurš klusi mīl Vlada māti un būtībā joprojām dzīvo savā Novosibirskā. Tas pats draugs, kura tēvs balsoja par Tautas fronti un tad palika ārpus valsts piederības. Baltkrievu remontstrādniece (Inga Alsiņa- Lasmane), kura runājot jauc latviešu un krievu vārdus un eksistē nepārtrauktā aizsardzības stājā. No Maskavas izrakstītais palīgstrādnieks bokseršortos ar Britu impērijas karogu (Edgars Samītis), kuram nav nekādu ilūziju ne par vienu varu. Stindzinošākais starp šiem tēliem ir remontstrādnieku priekšnieks Dainis – Konstantīns (Kaspars Znotiņš) ar pielīmētu smaidiņu – manis te nav – sejā. Latvietis? Krievs? Nekas? Galu galā – Vlada māte, kas svin Jauno gadu divreiz un saldi aizsnaužas pie abu prezidentu runām. Cilvēki, kurus esam (?) zaudējuši.

Skatos un turpinu smieties, lai nevajadzētu raudāt. Tāpat kā par Vladu, kurš stāv aiz skapja, iespiests starp divām mentalitātēm, dzīvēm, valodām, vēsturēm, kultūrām. Vai pušu plēsts starp tām. Ko es patiesībā zinu par saviem labiem paziņām, varbūt pat draugiem, kuri dzīvo šo daudzkāršoto dzīvi? Es apbrīnoju Baņutas Rubesas spēju iekļauties vairākās kultūrās, bet kā viņa tajās jutās? Kāpēc Felikss Deičs vienmēr ir redzējis sevi kā svešo starp savējiem, bet pat starp svešajiem nav bijis savējais? Trakākais un iedarbīgākais ir tas, ka režisors to visu tikai rāda – bez dramatizēšanas, šņaukāšanās vai patosa. Viņš vienkārši izsit sienu, un remonts ir jāturpina katram pašam. Viss – skapis, krēsli, televizors un māte – ir aiznests uz teātri.

Par neostaņislavski

Aktieru spēle ir atsevišķu pārdomu vērta. Teikt, ka Guna Zariņa un Intars Rešetins spēlē labi, ļoti labi vai izcili, nozīmē nepateikt neko. Viņi abi ir ārpus spēles kategorijām. Tas ir kaut kas cits, kam grūti atrast apzīmējumu. Tā, iespējams, ir kāda jauna Staņislavska sistēmas hipostāze, veids, kādā to tālāk attīstījis Nastavševs. Te vairs nav "es pats dotajos apstākļos", aktiera un tēla (kāda tēla?! – cita pilnīgi reāla un līdzās dzīvojoša cilvēka) identifikācija ir sasniegusi milimetru precizitāti. Kaut ko no šīs aktiertehnikas var saskatīt tādā krievu un padomju kultūrai raksturīgā parādībā kā estrādes parodija, kad mākslinieks burtiski klonē otra mākslinieka balsi, ķermeņa valodu, izteiksmes veidu. Reizēm, abiem kopā uzstājoties, tieši oriģināla acīs pavīd šaubas par savu identitāti. Cerību ezerā tas notiek vēl kaut kā citādi, un tā nekādā ziņā nav parodija. Staņislavskim noteikti būtu interesanti.

Viss beidzas tā – Vlads, iedomājies, ka viņam parādās plikpaurība, lūdz mammu paskatīties, kā tur īsti ir. Mamma pieliecas un nobučo dēla pakausi. Un, priekškaram veroties ciet, Vlads tā arī paliek – dziļi paklanījies savai mātei.

Vlads. Personīgi
www.delfi.lv
25.06.2015
autors Dita Jonīte

Šīs teātra sezonas pēdējais jauniestudējums – Vladislava Nastavševa "Cerību ezers" –, teātra gadam pielicis īsti teatrālu, personīgi sāpīgu un sabiedriski aktuālu punktu. Jaunā Rīgas teātra izrāde brīnišķīgo aktieru -raksturotāju un viesaktiera Intara Rešetina sniegumā ir aizraujošs un emocionāls piedzīvojums vairākos līmeņos.

Trīs ar pusi stundas garais iestudējums dinamiski un asprātīgi atklāj gan Vladislava Nastavševa personību, gan ietiecas Latvijas sabiedrības starpnacionālajās attiecībās, gan līdzībās attēlo mākslas darba radīšanas procesu.Turklāt izrādes radīšana notiek vairākos līmeņos, kuros aktieri - Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane un Edgars Samītis, iejūtoties krievu "ādā", savā ziņā turpina gan "Latviešu mīlestību", gan "Latviešu stāstu" sēriju un atklāj šādu skatuves stāstu veidošanās ceļus. Gan JRT aktieri, gan izrādes varoņi ļaujas viena "traka" režisora mākslinieciskajām "trakulībām", kas visuzskatāmāk redzama ainā ar pusgatavo vannasistabu.

Izrādes galvenais varonis ir pats tās režisors - Vlads, kuru atveido Dailes teātra aktieris un topošais režisors Intars Rešetins. Nastavševs pēc tautības ir krievs, un bez viņa mēs teātri Latvijā vairs nevaram un nemaz negribam iedomāties. Par viņa, zināmas psiholoģiskas vardarbības iezīmētajām, darba metodēm dzirdēts ne mazums stāstu, taču mākslinieciskā ziņā iestudējumi allaž izraisījušas auglīgas diskusijas. Un arī šis, dziļi personīgais stāsts ir Notikums Latvijas teātra dzīvē.

Var teikt, ka "Cerību ezers" kaut kādā mērā arī skatītajiem atklāj Vladislava Nastavševa personīgos "tarakānus". Taču paša režisora personīgais stāsts būtībā ir tikai skelets, uz kura uzģērbts gan mūžīgi aktuālais un abpusgriezīgais stāsts par vienīgā bērna un mātes attiecībām, gan jebkuram māksliniekam atpazīstamā - radošo dzīvi pavadošā - neapmierinātības izjūta, kas var būt arī tiešs bērnības un jaunības traumu rezultāts.

Lai gan izrādes realitātē vērojam to, kā Vlads savā Imantas daudzdzīvokļu mājā organizē remontu, paralēli varam arī nolasīt režisora ceļu izrādes - jaunas, iedomātas pasaules radīšanā. Sākot ar notikumiem, kas iedod impulsus tēmai un beidzot ar spriedzes eskalāciju pirms finiša taisnē. Bet pa vidu ir gan savstarpējas atkarības pilnās attiecības ar māti un kontakts ar ārpus mākslas un teātra cilvēkiem -ar normāliem Latvijas krieviem.Tas veido arī režisora pārdomu un paša cilvēcisko sāpju pilno līniju par krievu dzīves izjūtu Latvijā.

Salīdzinoši ļoti maigi "krievu jautājumam" pirms dažiem gadiem izrādē "Savā vietā" pieskārās Georgijs un Valērija Surkovi (Dirty Deal Teatro). Šajā laikā ir stipri mainījusies situācija pasaules politikā (jeb Krievijas un pārējās pasaules attiecībās), kas savukārt atstājis neiedomājamu iespaidu uz Latvijas krievu "pasauli", ko lielā mērā veido arī no mūsu ikdienas absolūti atšķirīgā informatīvā telpa. Taču arī Latvijas politiskie manevri pilsonības jautājumos nav nevainīgi. Izrādē īpaši skaudri abu pasauļu melīgums un liekulība parādās ainā, kad Imantas dzīvoklī tiek sagaidīts Jaunais gads - vispirms pēc Maskavas laika un tad- pēc vietējā laika. Gandrīz līdzās izskan Vladimira Putina un Andra Bērziņa Jaungada apsveikumu runas. Baisi iedarbojas gan šīs ainas kompozīcija, gan saturs.

Ir ļoti svarīgi, ka izrāde tiek spēlēta krievu valodā, kas caur zināmu atsvešinājumu vēl labāk ļauj identificēties ar krievisko pasauli tepat līdzās. Būtu tikai lieliski, ja uz izrādēm nāktu arī krievi, taču - iedomājos, ka,jūtot latviešu aktieru akcentu, viņos varbūt atsvešinājums rastos lielāks. Bet vai tāpēc krievi to vairāk nekā latvieši uztvertu kā komēdiju? Mums pilnīgi noteikti amizants izklausās Andra Keiša Vitja, kurš ar krievisku akcentu latviski piesaka ainas, taču kopumā izrāde iedarbojas kā sociāla traģikomēdija. Tie ir smiekli caur asarām, apzinoties gan savu tuvredzību, gan vainas.

Tam, ka iestudējumā Vladislava Nastavševa lomai izvēlēts Intars Rešetins, ir vismaz divas būtiskas paralēlās jēgas. Pirmkārt, Intars Rešetins spēlē nedaudz atšķirīgi no JRT aktieriem. Viņš ir kā svešais. Tieši tāpat "svešais" šajā teātrī kā pieaicinātais režisors ir Vladislavs Nastavševs, un krievs (tāpat kā jebkurš cits viesrežisors) ir "svešais" latviešu teātrī. Otrkārt, tieši tāpat kā Vladislavs, Intars Rešetins ir režisors, lai arī iesācējs. Taču visi šie apstākļi izrādē savā starpā lieliski saspēlējas.

Vienīgās iebildes radās ainā, kurā Vlads kopā ar Gunas Zariņas atveidot māti "purina" skapi, lai pirms dzīvokļa kapitālā remonta sašķirotu ārā metamās mantas. Intars Rešetins šajā ainā visu laiku "sēž" uz vienas emocionālas intonācijas, kas piepildīta ar dusmām un tādu kā pārākuma izjūtu. Aina savā būtībā ir ārkārtīgi dramatiska, tomēr šķiet pārāk gara, jo jau pie trešās lietas saprotam, ka mātei tiek darīts gauži, burtiski izplēšot no viņas rokām kārtējo svarīgo lietu, bet spēle sāk virzīties publikas smīdināšanas virzienā.

Bet varbūt tieši šāda ainas intonācija un uzbūve tikai vēl vairāk pasvītro pagātnes un tagadnes neiespējamo izlīgumu un parāda cilvēka ciešo saikni ar savām personīgajām atmiņām? Tāpat kā ir grūti mātei iestāstīt, ka visas šīs lietas ir nesvarīgi štrunti, neiespējami ir krievu tautības cilvēkam pateikt: aizmirsti, ka esi krievs, jo tagad tu dzīvo Latvijā un viss, kas bijis pirms tam, tev ir jāaizmirst.

Katrs no savas pieredzes atminēsies vismaz vienu stāstu par to,  cik grūti ir izmest no savas dzīves, un vēl grūtāk - izraut no savas sirds pagātnes lietas un notikumus.Tas nereti uzspridzina vecāku un bērnu attiecības, ko precīzi var ieraudzīt arī Vlada un viņa mātes attiecībās. Gunas Zariņas Naģežda (cerības!?) mīl savu dēlu, kaut arī viņš šķietami "pārlatviskojies" un nodarbojas ar "drusku nesaprotamu mākslu". Viņa patiesībā lepojas gan ar dēlu, gan ar viņa teātri. Un arī dēls ļoti, ļoti mīl savu māti. Tikai pret pašiem tuvākajiem un mīļākajiem taču mēs atļaujamies būt pa īstam skarbi, neiecietīgi vai pat rupji, kāds ir arī Intara Rešetina Vlads pret Gunas Zariņas teju nesatricināmo Naģeždas pašapziņu.

Izrāde sākas ar ainu, kurā Intara Rešetina Vlads mēģina tikt mātes dzīvoklī, bet māte viņu nevar ielaist, jo nedzird, sēdēdama pie televizora ar austiņām. Un mums līdzās tādu cilvēku, kas ne grib, ne var kaut ko dzirdēt, ir vairāk nekā varam iztēloties. Jo arī mēs nedzirdam, taču iestudējuma režisors ļoti cer, ka varbūt tomēr ir iespējams vienam otru sadzirdēt. Vismaz mēs taču Vladu esam sadzirdējuši.

Kas notiek Kurzemes prospektā?
IR
11.06.2015
autors Zane Radzobe

Jaunā Rīgas teātra izrāde Cerību ezers - psihoterapijas seanss

Vladislava Nastavševa izrāde Cerību ezers ir autordarbs - viņš ir režisors, scenogrāfs, dramaturgs (piedaloties aktieriem) un pat galvenais varonis. Teātra tēma, kas režisora darbos ir ierasta, šoreiz ir īpaši būtiska. Nastavševs uzsver, ka iestudē izrādi par savu, savas mātes, draugu un paziņu, respektīvi, Latvijas krievu dzīvi Rīgā, un nevis šā tā, bet autobiogrāfiski. Šim mērķim radīta sarežģīta izrādes forma, kurā sapludināti no dzīves ņemti fragmenti (varoņu prototipu dzīvesstāsti, ierakstītas telefonsarunas, kā šķiet - pat režisora mēbeles, kas no viņa dzīvokļa pārceļojušas uz JRT skatuvi) un teatrāli paņēmieni - groteska aktieru darbos, galvenā varoņa (režisoru Vladu atveido Dailes teātra aktieris Intars Rešetins) no skatuves dotās komandas gaismotājiem, skatuves strādniekiem utt. Aktieri izrādi spēlē krieviski, un Intars Rešetins kopē Nastavševa intonācijas, stāju, uzvedības manieri. Iemiesošanās ir tik precīza, ka liek noticēt uz skatuves redzamā ciešajai sasaistei ar dzīvi ārpus teātra.

Cerību ezeru var skatīties no dažādiem skatpunktiem. Vispirms izrāde ir vēsturisks notikums. Šī ir pirmā reize Latvijas teātra vēsturē, kad kāds mākslinieks publiski paziņo par savu homoseksualitāti. Visu cieņu. Pateikta it kā starp citu, šī atklāsme gan par izrādes tēmu nekļūst. Bet krievu tēma Latvijā?

Režisors intervijās teicis, ka latviešus iestudējums šokēs, jo Latvijas māksla nerunā par to, kā mūsu krievi dzīvo. Principā taisnība, latvieši bieži izlīdzas ar klišejiskiem priekšstatiem, neiedziļinās, vienkāršo. Bet šoreiz to diemžēl var teikt ari par Nastavševu. Nē, krievu stāsti izrādē, protams, skan. Kaspars Znotiņš, piemēram, iemiesojas remontdarbu meistara Konstantīna ādā un stāsta par divām sievām un nepiešķirto pilsonību, Andris Keišs biseksuālā Viktora lomā runā par Krievijas karaspēku Ukrainā, kura tur neesot... Tikai Cerību ezerā izmantotā stāstu metode šoreiz nesasniedz gaidīto rezultātu. Stāsti izskan citu iestudējuma tēmu - teātris, Vlada personiskā dzīve, remonts - starpā, kļūstot par neobligātu, dzīvi un likteņus neiezīmējošu, papildinājumu tam, kas pakāpeniski izvēršas Nastavševa izrādes galvenajā tēmā, proti, viņa un mātes attiecībām.

Izrāde ir kā psihoterapijas seanss. Atklāti sakot, nezinu, kā par to rakstīt, bet esmu izvēlējusies runāt par tēlu - Intara Rešetina Vlada un Gunas Zariņas atveidotās Vlada mātes Nadeždas - attiecībām, cerībā, ka dzīvē tās gluži tādas tomēr nav. Jo pieļaut, ka tieši tā rit dienas režisora un viņa mātes kopīgi apdzīvotajā dzīvokli Kurzemes prospektā, būtu šausmīgi. Izrāde sākas kā komēdija. Pirmajā cēlienā līdz groteskai izvērstas katram pazīstamas situācijas - tracis ap durvju atvēršanu, kad mājā esošais austiņās skaļi klausās mūziku, dēla un mātes konflikts, pirms remonta revidējot skapi utt. Zariņa un Rešetins spēlē asprātīgi. Ar lielisku humora izjūtu savās epizodēs darbojas ari Keišs un Znotiņš. Vilis Daudziņš spēlē Nastavševa vectēvu, tēvu un mātes pielūdzēju un tāpat kā Inga Alsiņa-Lasmane, Edgars Samītis remontstrādnieku lomās paļaujas uz iepriekš nospēlētu lomu izteiksmes līdzekļiem.

Taču pakāpeniski smieklus pārmāc smagums. Protams, traucē, ka izrāde ir nerediģēta - vismaz stundu no iestudējuma varēja izgriezt. Tomēr galvenais ir izrādes darbība (uzsveru: notiekošais, nevis tas, par ko runā). Cerību ezera galvenais varonis ar kaujas saucienu - kāpēc es 37 gadu vecumā nevaru dzīvot, kā gribu? - izposta mātes mājas, atņem katru viņai svarīgu lietu, padzen cilvēkus, ar ko viņa kontaktējas. Jā, tas viss notiek it kā remonta atmosfērā, bet izrādes sākumā redzam sievieti, kurai ir dzīve, savukārt beigās tādu, kurai vairs nekā nav. Izņemot dēlu, ko viņa acīmredzot ļoti mīl, bet kurš viņai nevelta ne maiguma kriksīti. Tikai apsauc, kliedz ikreiz, kad viņa gribētu darīt kaut ko pa savam. Balsināt griestus pašas dzīvokli viņa nedrīkst, svinēt Jauno gadu, kā to jūt, arī ne. Un izrādes varonim Vladam, kurš šķiet garīgi aizķēries pubertātē, ne mirkli neienāk prātā, ka, galu galā, arī Nadeždai būtu tiesības dzīvot pēc saviem noteikumiem.

Droši vien Nastavševs šo attiecību modeli uzskata par paradoksālu dēla mīlestības formu. Bet izrādē dominē galvenā varoņa agresija, un vietā drīzāk ir emocionālas vardarbības jēdziens. Kā ari jautājums - ja režisora attiecības ar māti ir tik traumatiskas, kāpēc tās publiskot? Varbūt tas ir mēģinājums izprast, paskatoties uz tām no malas? Aktieri sarežģītās lomas (prototipa eksistence, protams, uzliek milzu atbildību, kur nu vēl, ja tas ir izrādes režisors) spēlē ļoti labi. Rešetins pirmizrādē gan bija nervozs, tomēr viņa tēla forma - auksta, sakāpināti agresīva - iestudējumā ir tik konsekventa, ka neatstāj šaubas: tā ir iecerēta, nevis nejauši radusies. Var būt, ka šur tur aktieris nenospēlēja ironiskāku noti, tomēr Cerību ezerā tam, šķiet, nav nozīmes. Zariņa pirmajā cēlienā Nadeždu kariķē, taču smalki, un tas neaizvaino. Otrajā daļā viņas tēls aizkustina un liek aizdomāties par kādas sievietes sarežģīto, smago dzīvi.

Nepašaubāmi, Cerību ezers atstāj spēcīgu emocionālu pēcgaršu. Man gan liekas, ka tas drīzāk iederētos ārsta kabinetā, ne uz skatuves, bet var jau būt, ka šādas attiecības ir tipiskākas, nekā es spēju iedomāties.