Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
CERĪBU EZERS AIZSALIS

CERĪBU EZERS AIZSALIS

CERĪBU EZERS AIZSALIS

Režisora stāsts par mēģinājumu izrauties no radošā strupceļa caur personisko pieredzi - atmiņām par vecmāmiņu, atmiņām par pirmo mīlestību un draudzību.

Lomās:
Ome - Vilis Daudziņš
Vlads - Kaspars Znotiņš
Aktrise - Marija Linarte
Aktieris - Āris Matesovičs

Režija, luga, vizuālais noformējums, mūzika – Vladislavs Nastavševs
Izrādē tiek izmantoti Sergeja Uhanova teksti.

2017./2018. gada teātra sezonas Spēlmaņu nakts nominācijas Gada lielās formas izrāde, Gada režisors, Gada aktieris (Vilis Daudziņš) un Gada jaunie skatuves mākslinieki (Marija Linarte un Āris Matesovičs).

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē Miera ielā 58a
Izrādes ilgums: 2 h (bez starpbrīža)
Biļešu cenas: 15,00; 18,00; 20,00 EUR

Pirmizrāde 2018.gada 26. janvārī

Izrāde latviešu valodā ar iestarpinājumiem krievu valodā.
Līdz 16 gadu vecumam skatīties neiesakām.

Izrādē tiek izmantots stroboskops.

Vārds: Astra, 14.06.2018
Viedoklis: Pirmo reizi LV teātrī redzēju tādu absurdu, jāatzīst arī izbaudīju. Izrāde par to, kā nevar uztaisīt izrādi, un izrādes arī nav. Tāpēc par ģeniālu šo nenosauksi, bet man patīk šis prāta stāvoklis, kad neko loģisku par to pateikt nespēju. Varbūt mani uzzrunāja tik daudz savas komunikācijas pieredzes ar dažiem draugiem atainojums uz skatuves, tēlu atpazīstamība, varbūt vienkārši iztrakošanās. Un nekādu robežu. Uztvēru kā režisora ironiju par sevi un man likās ļoti smieklīgi. Nezinu, vai tā bija domāts. Nu kaut kā tā.
Vārds: INGUNAKA, 24.05.2018
Viedoklis: Paldies par izcilo izrādi 23.05.2018. Paldies režisoram un aktieriem ! Bravo! Bravo! Bravo! Noslēgumā bija vēlēšanās celties kājās un aplaudēt (tomēr uzvarēja latviskā kautrība). Vēlreiz PALDIES un BRAVO!
Vārds: Nevlads, 23.05.2018
Viedoklis: Rupji, primitīvi. Nepatika. Pozitīvas lietas-aktieri un mūzika. Pirmā daļa bija daudz labāka.
Vārds: Aija, 23.05.2018
Viedoklis: noskatījos izrādi 22.05. un viss ko varu pateikt- lieliski. Gaidīju, kad skatītāji celsies kājās un stāvus aplaudēs, bet nē, viss mierīgi un piezemēti. Izrāde saistīja ar atklātumu, tēliem, asprātīgiem scenogrāfijas risinājumiem (Znotiņš slido, tribīņu krēsli, balta krāsa, sarkans tomāts), sunim skaista kāzu kleita, telefona sarunas ar Kristīnēm, valodas AKCENTI vispār kosmoss, Daudziņu pirmajā pusstundā nepazinu, domāju kāda aktrīze no Krievu drāmas piedalās. Un jā, dejošana, cepuri nost, to TV skatīšanās ainu gribu redzēt Youtub, lai varu ik palaikam paskatīties un iedvesmoties, ka cilvēks tomēr ir radoša būtne. Un sunīts to himnu gaudoja, jo taču tika teikts, ka nomira 18.novembrī, doh. :)
Vārds: ha, 14.05.2018
Viedoklis: Uzslava aktieriem, it īpaši VILIM un ĀRIM, bet ne izrādei! Psihiski nelīdzsvaroti un rupji personāži. Pat suns pārspīlēti emocionāls! Kapēc sunim vajadzētu gaudot Latvijas himnu? Un vēl daudz jautājumu!Nepatika! Nu jau uz JRT eju tikkai dažu izcilo aktieru dēļ...žēl!

О чём не узнают русские: в театре Херманиса поставили про них новый спектакль. Такой оригинальный…, www.press.lv, 30.01.2018, autors Елена Слюсарева

Озеро надежды замерзло»: театральный каминг-аут, www.snob.ru, 29.01.2018, autors Нина Агишева

Pежиссер Наставшев на замерзшем озере в поиске выхода из творческого тупика, www.rus.lsm.lv, 30.01.2018, autors Андрей Шаврей

Vlads un ledus, Žurnāls IR, 01.02.2018, autors Zane Radzobe

Ledus balets ar omi, Diena (Kultūras diena un Izklaide), 01.02.2018, autors Atis Rozentāls

“Cerību ezers aizsalis” – pretrunu pilns stāsts starp mākslinieku un praktiķi, Latvijas Avīze, 30.01.2018, autors Ilze Kļaviņa

Atklātības intriģējošā maska, www.satori.lv, 06.02.2018, autors Valda Čakare

Vientulības skaņas. Uzmetums recenzijai, www.kroders.lv, 09.02.2018, autors Maija Svarinska

"Ужас — это когда война!" В НРТ замерзло "Озеро надежды", а собака провыла гимн Латвии, rus.DELFI.lv, 30.01.2018, autors Кристина Худенко

«Озеро надежды», не замерзай!, www.rus.lsm.lv, 30.01.2018, autors Людмила Метельская

Dotais lielums: mana ome. Izrādes 'Cerību ezers aizsalis' recenzija, www.delfi.lv, 15.02.2018, autors Anna Andersone

О чём не узнают русские: в театре Херманиса поставили про них новый спектакль. Такой оригинальный…
www.press.lv
30.01.2018
autors Елена Слюсарева

Несколько лет назад латвийский режиссер Владислав Наставшев поставил в Новом рижском театре громкий спектакль под названием «Озеро надежды», который многие посчитали «интеграционным». Теперь вышло продолжение - под красноречивым названием «Озеро надежды замерзло»…

Первоначально автор объяснял, что название – в честь любимой песни Аллы Пугачевой. История – глубоко личная. Биографическая. «Озеро – 1» – про себя и маму» Озеро -2» – про себя и бабушку (бабушка еще рассматривается как символ нашего советского прошлого). Но оба раза вышло так, что все это еще и про русских в Латвии. И никто кроме него, пожалуй, до сих пор не рассказал об этом латышам так пронзительно, так искренне и так понятно.
Лично меня в обоих спектаклях потрясла, в первую очередь, смелость режиссера. Так откровенно, не боясь насмешек, критики и злословия выставить напоказ не только себя, но и самых близких своих людей – для этого требуется серьезное обоснование. Но оба раза это было оправданно. Как бы пренебрегая формами, он смог затронуть души зрителей – самые тонкие струнки в них.
Подтверждением тому – реакция зала. Заметим, латышского зала. Новый рижский – знаковый театр для латышской публики. И, как бы у нас ни любили говорить о тесных межэтнических культурных связях, русской аудитории «у Херманиса» в общем и целом крайне мало. И значит, широкая русскоговорящая аудитория не сможет оценить «температуру» латышских настроений относительно того, что принято называть русскими ценностями.

Собственно о «замерзшем» спектакле. Он идет в Малом зале всего два часа без перерыва. Действующих лиц четверо: главный герой – будущий режиссер (в юности), его дремучая русская бабушка, его первая любовь – латышский сверстник и собака (которая иногда становится девушкой, безответно влюбленной в главного героя).
Разговор ведется на двух языках – с бабушкой герой говорит по-русски, бабушка сама с собой и  с собакой тоже говорит по-русски (тогда титры идут на латышском), а парни между собой говорят по-латышски (без титров).
Весь спектакль – нежное посвящение бабушке. Но даже если вы будете знать об этом заранее, сильно удивитесь увиденному. Урожденная в Двинске, диковатая, грубоватая, жадноватая  русская женщина (это если мягко характеризовать). К тому же весьма преклонного возраста и пренебрегающая интересом к собственной внешности.
А рядом ее внучек – натура утонченная, тянущаяся к искусству, к любви, в общем, высоко в небо (актер Каспар Знотиньш). А живут вместе, в одной тесной рижской квартирке. Привыкли как-то, уживаются. Точнее, выхода другого нет. Бабушка содержит внучка с его мамой (своей дочкой). Попрекает, естественно, частенько и держит в ежовых рукавицах даже собаку.
Внучек к странностям бабушки относится терпимо. Чувств особенно теплых она у него, понятно, не вызывает, но что возьмешь с темной женщины. Тем более, что он плотно занят личными страданиями – переживает о будущем (о том, как стать режиссером) и о настоящем (влюблен в своего друга, который в глубине души отвечает ему взаимностью, но не хочет себе в этом признаваться).
Формулируя коротко и неполиткорректно, это история про голубого русского и его дремучую бабушку, рядом с которой Фрося Бурлакова отдыхает. Но история, однако, рассказанная чрезвычайно остроумно, бережно, весело и легко. Жизненно до такой степени, что когда бабушка выключает телевизор и характерным жестом набрасывает на него тюлевую накидку, зал срывается на аплодисменты – верит! Хотя телевизором в данном случае выступает друг внучка, но ведь – настоящая мебель! (актер Арис Матесович).
На сцене, кстати, не то чтобы полный минимализм, но разные полезные вещи разбросаны типа стадионовских пластиковых кресел (есть, правда, и советский проигрыватель, на котором «крутит музыку» и так вдохновляется внук). Основная декорация – то самое замершее озеро.  По которому весь спектакль и ездит на коньках главный герой (к концу только остается в одном коньке и в одном носке). Это озеро - лед замерзшей памяти. О той жизни. О друзьях, которые теперь в Англии.
Описывая спектакль, откровенно говоря, чувствуешь себя слегка сумасшедшим. Там на сцене как-то не в словах совсем дело и не в декорациях. Чувства испытываешь настоящие, сильные и высокие.
Скажем, акт любви (а такое там тоже было) сложно описывать как «нетрадиционную ориентацию». Любовь – она или есть, или ее нет. Там точно есть. И она разламывает на части души не только героев, но и зрителей.

Или взять собаку – ну чисто живая. Хотя видно же, что это девушка в костюме даже не совсем собачьем (Мария Линарте). Но там как-то не в костюме дело, когда собака ластится к хозяйке, выпрашивая сухарик, или когда страдает по-настоящему, мучительно умирая на глазах у публики от тяжелой болезни.
Когда бабушка посещает парилку (как бы полностью голая – ну натурально!) и кряхтит от восторга, ощущение такое, будто находишься в прохладном предбаннике. Наверняка Станиславский бы тоже поверил.
Зал смеется часто. Не злым смехом – там много именно остроумных шуток, много веселого, великолепная пластика актеров. Будущий режиссер – паренек ироничный от рождения. Остальные свои достоинства он привык скрывать глубоко внутри. Приберегает, может, для будущих постановок.
Но дважды зал, что называется, замирает. Когда страдающий от мук творчества и неразделенной любви герой привычно сокрушается: «Ужас!»
-Это не ужас, - между делом отвечает ему бабушка.
-Что же ужас? – спрашивает он бесцветным голосом, привычно не рассчитывая на изящный ответ.
-Когда война. Когда голод. Когда люди гибнут. Это ужас.
Бабушка произносит это безо всякого пафоса и вообще без эмоций. Привычно грубо, по-стариковски неуклюже и громко. Это о той, заметим, войне, о которой мы, латыши и русские, за стенами театра день и ночь спорим последние 25 лет. Но в латышском зале – звенящая тишина. Неожиданная и мощная волна понимания. Притом что публика – в большинстве люди среднего и довольно молодого возраста. А бабушку вообще играл мужчина (Вилис Даудзиньш).
И когда в финале, прямо говоря, безобразная старуха в серой длинной спальной майке, отнекиваясь от расспросов внука, все-таки пытается ответить «про любовь» (по-русски в цитадели латышской культуры!), зал слушает, затаив дыхание.
-Какая еще любовь, работать надо! Работать!
Но постепенно голос теплеет:
-Знаешь, какой я была красавицей! Я ведь школу перед самой войной закончила. Из нашей школы все мальчики ушли на фронт… И ни один не вернулся. Ни один…
…В финале после короткой паузы - оглушительные аплодисменты. В этот вечер наверняка многие латышские зрители узнали о русских больше, чем за всю жизнь. Причем узнали по-настоящему. Увидели, так сказать, во всей красе и, мне показалось, - во многом поняли. Жаль, что об этом не узнают наши русские…

Озеро надежды замерзло»: театральный каминг-аут
www.snob.ru
29.01.2018
autors Нина Агишева

В Риге состоялась премьера спектакля «Озеро надежды замерзло» латышского режиссера Владислава Наставшевса, спектакли которого «Митина любовь» и «Михаил Кузмин. Форель разбивает лед» с неизменным успехом идут в московском «Гоголь-центре».

Щуплый очкарик в курточке нарезает на катке круги по льду. С него не сводит глаз бабушка — грузная, в войлочных ботах и мохеровом берете, из-под которого нелепо торчит седая челка. Время от времени она дает ему указания тоном, не терпящим возражений. Бабушка и внук. Он давно стал признанным режиссером, Рига и Москва жарко обсуждают его спектакли, но через два часа вы поймете, что все это неважно, что он по-прежнему остался этим мальчиком на коньках, сходящим с ума от того, что он не такой, как все, что его не понимают ни зрители, ни актеры. А первой из тех, кто не понимал или не хотел понять, была все-таки она, бабушка. И забыть это невозможно.

«Озеро надежды замерзло» — это вторая часть театрального каминг-аута, исповедального спектакля Владислава Наставшевса в Новом Рижском театре. Спектакля настолько откровенного, что в какой-то момент хочется стыдливо отвести глаза: нет, так не бывает, не может человек о себе и своем детстве рассказывать столь бесстрашно. Как будто он человек без кожи.

Мальчик меж тем разворачивает конфету, высыпает с фольги прямо в рот шоколадные крошки, как делают только в детстве, и кладет серебряный кусочек на патефон. Тот начинает светиться, пластинка — вертеться, и звучит ария Татьяны: «Вообрази, я здесь одна, никто меня не понимает…» Татьяну перебивает грубый окрик: «Сколько уже можно это слушать?!» На этом сочетании щемящей лирики, гротеска и фарса режиссер построил весь спектакль. В нем много таких смешных моментов, так что даже традиционно сдержанная рижская публика начинает  хохотать, и такой финал, что невозможно удержать слезы.

На сцене всего четыре актера. Каспарс Знотыньш — Влад, он все время на коньках, едет и едет по тонкому льду, падает, разбивается и снова встает на ноги, он мастерски копирует, даже чуть-чуть пародирует пластику и интонации самого режиссера и вызывает доверие с первых же минут. Вилис Даудзиньш — Бабушка. Он играет женскую роль в лучших традициях херманисовского театра, когда-то потрясшего Москву своей «Соней» по рассказу Татьяны Толстой. Это тоже уже не психологический театр, а некая сказочная условность, он человек-кукла, что особенно очевидно в сцене в бане. Наставшевс при всей своей тонкости отчаянно пускается здесь в путешествие по раблезианским низам. Он сознательно снижает пафос, переосмысляя все высокое в материально-телесном плане. Такого веселого и отчаянного гротескного спектакля я у него еще не видела.

Именно в этом ключе играет замечательная Мария Линарте — играет собаку, и это высший актерский пилотаж, и подружку детства героя, с которой, кто знает, могло бы что-нибудь получиться, если бы не вечное бабушкино: «Не женись на латышке!» и «Бойся женщин — они хотят только забеременеть и тянуть с тебя деньги». Ну или автору хочется думать, что что-нибудь получилось бы, если бы ему не мешали. Нам ведь всегда мешают другие, а сами мы ни в чем не виноваты. У Влада и Марии есть восхитительная сцена, когда под песню Анны Герман «Мы эхо друг друга» они танцуют и проживают все то, чего не было и не могло быть в действительности. В сущности, весь спектакль — это путешествие не только во времени (бабушка-то давно умерла), но и в параллельные, воображаемые миры.
Арис Матесовичс играет самого себя, то есть Актера. Режиссер поручает ему важную для себя роль, и в их диалогах как на ладони предстает вся драма непонимания и отчаяния постановщика на репетициях. Потом он же виртуозно воплотит картинки на телевизионном экране (бабушка переключает каналы) — от кенгуру до Бритни Спирс и прогноза погоды, и тут уже зал зааплодирует, чего в Риге во время спектаклей вообще, кажется, не бывает. А закончит все драмой несостоявшегося артиста, когда насильно заставит режиссера слушать в своем исполнении монолог Тригорина. Тут выяснится, что хрупкий смешной режиссер на самом деле гораздо сильнее брутального, олицетворяющего в спектакле грубое начало жизни актера.

В предыдущем спектакле «Озеро надежды» Наставшевс рассказывал о своей маме — там была гениальная Гуна Зариня и полное единение уморительного и нежного спектакля с залом. «Озеро надежды замерзло» — гораздо трагичнее. В программке есть фотография: бабушка с родственниками в 1978 году. О, эти сумрачные взгляды советских никогда не улыбающихся женщин в жутких пальто и сапогах! Бабушка все в том же неизменном берете смотрит строго и крепко сжимает в руках сумку. Судя по всему, она так же крепко держала в руках судьбу дочери и внука и искренне полагала, что без нее они пойдут по миру. «Кому ты нужен в этом театре? Разве ты сможешь там заработать на жизнь?!» В сущности, она всего лишь хранила ту систему ценностей, которая помогла ей выжить. Когда она отказывается лечить умирающую собаку — «На какие шиши?» — внук в ярости кричит ей страшное. И потом добавляет: «После твоей смерти на твои деньги я поставил два первых своих спектакля». Этот диалог продолжается и, похоже, не кончится никогда.

Люди стараются никого не пускать в свои семейные тайны. И это огромная смелость — вывернуть наизнанку не чеховских героев, а себя самого. На такое способны лишь настоящие художники: у Йоко Оно был знаменитый перформанс Cut Piece («Отрежь кусок»). Зрители поднимались на сцену и отрезали по кусочку ее платья, она в итоге оставалась в лохмотьях и почти голая. У Наставшевса редкий и хрупкий лирический дар, в его лучших спектаклях очевидна их оригинальная поэтическая природа. И все-таки почему так беспощадно он рассказывает о несомненно любимой и любящей бабушке? И почему замерзло озеро надежды?

У каждого зрителя будут свои ответы. Вот один из них: травмы детства никуда и никогда не исчезают, но что-то необратимо меняется, когда те, кого можно в них обвинить, уходят навсегда. Ты остаешься один на один с ледяной реальностью, и сколько ни швыряй в ярости помидоры о белую глухую стену (еще одна ключевая сцена), ее не прошибешь. Остается лишь вспоминать — в финале внук подарит бабушке единственную лирическую сцену, ее монолог о войне — и пытаться обнять. «Так хочется жить» — это последние слова и героини, и самого спектакля. И еще песня, музыка слов и музыка голоса, вызывающие личные дорогие воспоминания уже не автора, а тех, кто сидит в зале. Несмотря на «ледяное» название, финал получился совсем не безнадежным.

Pежиссер Наставшев на замерзшем озере в поиске выхода из творческого тупика
www.rus.lsm.lv
30.01.2018
autors Андрей Шаврей

В Новом Рижском театре (НРТ) состоялась премьера спектакля «Озеро надежды замерзло» в постановке получившего за последнюю пятилетку большую известность Владислава Наставшева. Видно, что режиссер находится в некоем творческом тупике, каковой любезно анонсируется и в программке. Но тупик весьма интересный, зрителем он изучается с большим удовольствием и сопровождается у кого-то слезами, часто - смехом, и непременно – аплодисментами.

Напомним, что пару лет назад в НРТ, еще на сцене на Лачплеша, 25, где сейчас начнется реконструкция, Владислав поставил первый спектакль этой дилогии – «Озеро надежды». Главной сюжетной линией театрального хита стали отношения матери и сына (роль матери потрясающе играла Гуна Зариня), которых разделяет возраст, соответственно – отношение к реальности, вплоть до категорических разногласий в области политических мировоззрений (с одной стороны, мать, родившаяся и воспитанная при СССР, с другой – сын, выросший уже при «новых временах»).

Что важно, тот спектакль, равно как и нынешнее его продолжение -  автобиографический. Все написано самим же Наставшевым, что редкий для латвийского театра случай (во всяком случае, у нас такое трудно припомнить). Хотя в том же НРТ тот же Алвис Херманис несколько раз ставил документальные спектакли, основанные на рассказах зрителей, но это все же несколько иное.
Факты личной биографии талантливого человека, выросшего на стыке эпох и интересно реализованные на сцене – тоже уже признанный жанр.
В нынешнем спектакле, одно название которого не вселяет особого оптимизма, матери нет. Автор, попавший в тупик, идет обратно и обращается еще глубже в прошлое. В результате после открытия занавеса мы видим артиста Каспара Знотиньша (играет главную роль, прототипом явно является Наставшев), катающегося на коньках по сцене. Наверное, это и есть озеро. Субтильный очкарик, «ботаник». А
на заднике сцены по центру – бабушка. Еще та бабушка! На всякое искреннее откровение внука она говорит монотонным баритоном: «Дура-а-а-ак ты, Владик...»

В общем, классическая советская бабушка. Советская – в плохом смысле этого понятия.
По сюжету она продала свой дом на Кипсале экс-премьеру Марису Гайлису, и вот на эти деньги и живут, причем все равно скудно. Потому что бабушка экономит каждый сантим (тогда еще латы были), заодно упрекая отсутствующую дочь (она же мать Владика) и внука, что они живут за ее счет.

Хотя, если честно, знавали мы бабушек и похлеще. На ум приходит «Похороните меня за плинтусом», автобиографическая повесть (потом и спектакли, и фильм) Павла Санаева. Но там было уже натуральное сумасшествие, а здесь – обыкновенная такая плебейская жизнь, когда на мечтания внука о том, что он хочет стать режиссером и поставить спектакль, например, о ней, бабушке, старая отвечает: «Дура-а-а-а-ак ты, разве можно этим заработать?»

Не знаю точно, сколько сейчас получают режиссеры в Риге, но сколько артисты – проинформирован. Поэтому сразу же отмечу, что
роль бабушки исполнена совершенно потрясающе, и за это надо дать премию. Во всяком случае, я не сразу, а только минут через десять догадался, что роль бабки настолько аутентично играет... мужчина, что поначалу эдакого подвоха совсем не заметил.
Играет Вилис Даудзиньш – преимущественно не на грани фола, а очень просто, проживая эту роль монотонно, глупо, неспешно. А что ему  тут играть – он сам наверняка по жизни видел таких героинь много раз. Большая просьба к театральным критикам, которые потом сидят в разных жюри, отметить эту роль каким-нибудь призом, желательно с прилагаемыми деньгами!

В общем, с бабушкой все ясно. Для полного понимания сего портрета добавим еще один штрих, добавленный режиссером в спектакле: бабушка почти в исподнем выносит ведро, ставит его в угол сцены и начинает делать свои туалетные дела – кряхтя, с сопутствующими звуками и при этом с философским даже каким-то спокойствием – дело-то вроде естественное. А внук при  этом закрывает уши, чтобы не слышать всего этого...
Есть ли выход из этой ситуации, если бабушка против дружбы Владика с Марией, говоря при этом «дураку»: «Не женись на латышке!»? Есть, конечно. Можно приобрести собаку, против которой, собственно, бабушка тоже против, потому что это же сука, но что ж делать, скотину беспородную не выгоняет – будет делать ей варево.

Любопытно, что тут тоже  отлично сыгранная роль – и Марию, и собаку играет молодая актриса Мария Линарте,
которую театралы помнят по одной из ролей в суперхитовом спектакле «Черная сперма» все того же Наставшева, поставленного им около трех лет назад в театре на улице Гертрудес.
Кстати, здесь есть отсылки к «Черной сперме» – те же элементы криминально черного юмора. Чего только стоит сцена, в которой бабуля ходит с газетой в руках и читает ужасные истории из криминальной хроники про расчлененные трупы, и т.д., и т.п., временами и грешно, и страшно, и смешно. Газета «Сегодня», но пусть не беспокоится завотделом криминала этого издания Марина Михайлова – тексты, звучащие в спектакле, сочинил автор «Черной молофьи» Сергей Уханов.
Есть тут, например, и песня «Эхо» в исполнении Анны Герман, которую так любит режиссер и творчество которой было представлено в первой части пока что дилогии... А кроме того, крутится пластинка с арией Татьяны из «Евгения Онегина» Петра Чайковского. И бабушка монотонно бубнит: «Сколько можно это слушать?» И уже собака взвоет, встав в исполнении Линарте на возвышение, спев слова: «Быть может, это все пустое?» Но
режиссер и песню, и арию обрывает – дескать, знаем мы продолжение. Он говорит устами Знотиньша: «Бабушка, у меня спектакль не получается!»
И тут пора сказать о четвертом герое всей этой драмы с элементами банальной бытовой комедии. Он значится, как «Актер», вообще-то одноклассник и его играет симпатичнейший бородач Агрис Матесович (его тоже помним по «Черной сперме»). Он же, короче, первая любовь Влада.

Все два часа, что идет спектакль, ясно, что Влад хочет, чтобы его хотя бы поцеловали, но в уме, конечно, мечтается о гораздо большем.
Одна из центральных сцен – когда полностью обнаженная бабушка (не волнуйтесь, это театральное трико со всеми нарисованными ниже пояса женскими «причиндалами») парится в бане, а на этом фоне Актер в образе хоккеиста под мерцающую светомузыку (используется стробоскоп) гоняется за Владом (он весь спектакль на коньках, кстати), прижимает к стене, а бабушка наедине с собой стонет: «Хорошо-о-о-о! Ох, как хорошо-о-о!!!»
У прогрессивных петербуржских критиков (а ими являются практически все петербуржцы старше пятидесяти лет) это именуется элегантно – «художественная мастурбация».

В данном случае определение относится не столько к режиссуре и либретто, сколько к самому показанному на сцене факту жизни.
Тут с горя не то что как та собака завоешь, а сам запоешь! И звучит песня в исполнении самого Наставшева – о двух деревьях за окном, которые тянутся друг к другу. В общем, любители поанализировать могут, минуя классика психоанализа Зигмунда Фрейда, отправляться прямиком к, прямо скажем, друидам.

Кстати, музыкальный дар (любит поиграть на расстроенных старых пианино) и даже вокальный дар (хотя вроде тихий слабенький тенорок) – отдельная тема для потенциальных исследователей творчества Наставшева. Но думается, если бы вышел диск, он пользовался бы популярностью и его было бы интересно слушать тоскливыми вечерами, когда
за окном темнота, сырость и ветер, а на душе такое, что «то ли повеситься, то ли чаю выпить», как говорил один гений русской литературы.
Стоит заметить, что не только песня, но и все речи бабули, равно как и внука, в латышском театре звучат на русском. Спектакль, как модно сейчас говорить, билингвальный, а автор – вообще мультимедийный. Ведь Наставшев, помимо всего прочего, еще и автор сценографии. Заметим, что во время премьеры в пятом ряду сидел наш выдающийся сценограф Андрис Фрейбергс, который аплодировал от души – возможно, всему увиденному (в целом), но наверняка и сценографии (в частности). В конце концов, белый цвет и минимализм – это точно его любимое.
Итак, спектакль позиционируется в программке как «поиск режиссера выхода из творческого тупика». Возможно, поэтому «Бабушка, спектакль не получается». Полно всевозможных рефлексий (Наставшев вообще и в творчестве, и в жизни человек явно нервического склада). Именно поэтому в финале спектакля режиссер Владик в исполнении Знотиньша заставляет свою любовь – Артиста в исполнении Матесовича читать монолог. Вроде это речь Тригорина из «Чайки» Чехова.
А перед этим – опробованный многими режиссерами классический ход, чтобы заставить зрителя хохотать. Это я о сцене, когда бабушка смотрит телевизор, переключая каналы, а там прыгают кенгуру на одном канале, на другом танцует под музыку Бритни Спирз обнаженный юноша, на третьем – прогноз погоды по бескрайней Латвии. И
все эти «телекартинки» талантливо изображает артист Матесович. И когда бабушка вырубает телеящик, то накрывает его (телевизор в исполнении Артиста) тряпочкой, как в старые советские времена. И тут невозможно сдержаться – аплодисменты!
А где же выход из тупика? Имею ли я, не имеющий театрального образования, что-либо советовать уже, можно сказать, почти состоявшемуся режиссеру? Конечно, как говорил герой бессмертного фильма режиссера Эльдара Рязанова «Гараж» в блистательном исполнении артиста Валентина Гафта: «Уж что-что, родной мой, а право-то вы имеете!» И я советую, обращаясь исключительно к опыту – надо расслабиться и получить удовольствие. Или, может, обратиться к врачу? В смысле – быть может, поставить какой-нибудь водевиль по мотивам, предположим, врача Антона Чехова...
Думается, выход виден. Выход в чисто человеческом понимании сцены, когда внук, переживший расставание с любимым человеком, спрашивает в отчаянии бабушку: «Что может быть ужаснее, чем потерять любовь?» А та в ответ говорит совершенно потрясающую фразу, все так же монотонно: «Дура-а-а-а-ак ты, Владик... Ужаснее – война, голод, холод...» И уходит. И тишина  в зале. За этими словами – судьба целого поколения. Можно плакать.
Да, но квартирный вопрос, надеюсь, у Владика все-таки уже решен.

Vlads un ledus
Žurnāls IR
01.02.2018
autors Zane Radzobe

JRT izrāde Cerību ezers aizsalis — personisks stāsts par radošo krīzi.
Skandāli bieži pavada režisora Vladislava Nastavševa darbu: arī viņa jaunākajā izrādē Cerību ezers aizsalis dzirdēsit atsaukšanos uz klāt vairs neesošiem aktieriem, redzēsit pasūtītas, bet nevajadzīgas dekorācijas, klausīsities režisora žēlabās, ka viņš nezina, ko darīt, un tie nav joki, bet gan izmisīga nopietnība. Tomēr, par spīti visam, Nastavševam reizēm izdodas, un Cerību ezers savulaik bija spriega izrāde, kas mēģināja risināt gluži vai Gorgonas mezglā savijušos problēmu murskuli — sākot ar Vlada traumatiskajām attiecībām ar māti, turpinot ar viņa «krievs Latvijā» identitāti un homoseksualitāti.
Pēc Cerību ezera režisors teica, ka veidos stāstu arī par otru savas dzīves sievieti — vecmāmiņu —, kā lasāms jaunā iestudējuma programmiņā, padomju armijas majora atraitni, kura savulaik aktīvi iestājās pret Latvijas neatkarību, bet apmierinājās, jo saņem divas pensijas vienas vietā. Vecmāmiņa izrādē patiešām ir — viņu spēlē Vilis Daudziņš, un kuru gan pārsteigs, ka aktiera pārmiesošanās spējas sajūsmina arī šoreiz? Paskarbā, vīrišķīgā sieviete ar krampi Daudziņam iznākusi dzīvāka par dzīvu.

Tikai Omei Nastavševa jaunajā iestudējumā ir maza loma, un par viņu mēs patiesībā neuzzinām neko daudz. Izrādes centrā ir Vlads pats — viņu šoreiz atveido Kaspars Znotiņš. Vēl izrādē piedalās jaunie aktieri Marija Linarte un Āris Matesovičs, spēlējot sevi. Jo īstenībā Cerību ezers aizsalis ir izrāde par izrādes Cerību ezers aizsalis tapšanu.
Sākums ir daudzsološs. Nastavševs uzbūvējis slidotavu, uzvilcis Znotiņa atveidotajam Vladam kājās slidas un palaidis pasaulē.
Slidotava — aizsalušā ezera virsma — kļūst par dzīves simbolu. Lai arī Vlads sevi acīmredzot redz kā skaistu fantāzijas tēlu (kādā brīdī Znotiņš paliek tērpies daiļslidotāja samta kostīmiņā), varonis uz ledus tomēr jūtas neērti, turklāt viņa kustību brīvību ierobežo «hlams» (gan lietu, gan cilvēku izskatā), kas piepilda telpu.

Sasalums ir potenciāli spēcīga metafora un, ņemot vērā pieteiktās izrādes tēmas, tikpat labi var būt bērnība, kurā varonis nav juties mīlēts, radošais potenciāls, kas «sasalis », vai pagātnes attiecības, kuras Vlads cenšas reanimēt. Izrāde ieintriģē ar radošā izsīkuma tēmu, fantāzijas un realitātes attiecībām.
Tikai diemžēl režisors pieteikto izrādes zīmju sistēmu īsti savaldīt nespēj.

Vai varbūt precīzāk — citējot izrādes galveno varoni, viņam vienkārši nav, ko teikt.
Reālo izrādi veido izmisušu aktieru veidotas nejauša rakstura etīdes (dažas — ļoti trāpīgas), kā arī Vlada stāsti, pārsvarā par savu agrīno seksuālo pieredzi. Daļu skatītāju tie acīmredzot šokē, jo daļa izrādi pamet tieši fizioloģisko monologu laikā (vēlāk gan cilvēki iet prom, šķiet, noguruma un garlaicības mākti), tomēr īstenībā personiskā tajos ir maz — tie ir tādi small talk pastāstiņi, kas izliekas atklāti, ļauj stāstītājam justies neievainojamam.

Savas problēmas vai traumas Nastavševs mums īsti nerāda, bet tā vietā koncentrējas uz apkārtējiem. Lai gan tie viņu nevis interesē, bet nomāc, jo pasaule Vladam nesniedz to, kas, varoņaprāt, viņam pienākas — lai būtu fiziskais un emocionālais komforts, viņu mīlētu, apmierinātu. Vlads ātri konstatē, ka par Omi neko neatceras, tātad — viņa nav «derīga» režisora vajadzībām, un Daudziņa tēls Znotiņa varonim sāk maisīties pa kājām. Tas pats notiek ar visiem pārējiem. Izrādē atkal un atkal atkārtojas vienas ainas variācijas: Vlada noraidījums ikreiz, kad kāds grib pievērst uzmanību sev. «Neder.
Nebūs. Tas nevienu neinteresē, » viņš saka un atgriežas pie pašapceres.

Izrādi šīs atklātības dēļ var apbrīnot — tā acīmredzot Nastavševs jūtas. Ja būtu izvēlēta cita toņkārta — ironija, pašironija —, droši vien sanāktu spoža komēdija, jo Cerību ezera galvenais varonis pasauli redz absurdi hipertrofētu. Piemēram, viņu vajā sievietes — vecmāmiņa uzmana ar ērgļa skatienu, bērnības draudzene, Vlads ir pārliecināts, būtu gatava mainīt dzimumu, lai tikai viņu dabūtu, ģimenes kuce viņam seksuāli uzmācas... Uzmācas arī aktieri: žēlojas, raud, ierosina seksuālās fantāzijas un tad atsakās tās īstenot. Pat bērnības draugs ar Vladu tā arī nepārguļ, lai gan, jāsaprot, viņam par to samaksāts.
Vlads nepieņem, ka apkārtējiem varētu būt kāda sava pozīcija, un kontrasts starp varoņa iekšējo un ārējo pasauli izrādē izvēršas satriecošs.
Tikai — nekā smieklīga tur nav. Nastavševam tas ir pa īstam.

Ja tā būtu izrādes tēma, es teiktu — lieliski. Bet realitātē tās ir pārdomas par tēmu, kas varbūt beidzot atrasta, bet tā arī nav risināta.

Realitātē Cerību ezera otrā daļa ir skice, ar kuru vajadzētu strādāt, lai no tās uztaisītu izrādi. Visu cieņu aktieriem — ja izrādi šobrīd iespējams izturēt, tad tikai viņu pašaizliedzības dēļ. Tomēr pagaidām jau īsti nav, ko spēlēt. Kā jau Nastavševa iestudējumos, arī šajā, protams, skan režisora balss, viņš ir izrādes galvenais varonis, pat uz programmiņas nofotografēts viņš.
Vladam patīk spoguļoties, un ledus jau, protams, arī ir spogulis. Un tad jau droši vien to sasist nemaz negribas.
Tikai — cik ilgi par tādu sasalumu iespējams tīksmināties?

Ledus balets ar omi
Diena (Kultūras diena un Izklaide)
01.02.2018
autors Atis Rozentāls

Vladislava Nastavševa jaunākā izrāde balstās uz trim vaļiem - atminām par Omi, refleksiju par seksualitāti un vientulību, kā arī pašironiju par radošo procesu.

Režisora stāsts par mēģinājumu izrauties no radošā strupceļa caur personisko pieredzi - tā Jaunais Rīgas teātris piesaka Vladislava Nastavševa jauniestudējumu Cerību ezers aizsalis. Izrāde turpina režisora ļoti personisko stāstu, kas aizsākās Cerību ezerā, kurā līdztekus mātes tēmai skanēja arī krievu cilvēku sajūtas mūsdienu Latvijā.

Jaunajā iestudējumā centrēšanās uz sevi ir jūtama vēl lielākā mērā, bet sabiedrības procesus iezīmē fakts, ka divi draugi, kurus Vlads vēlas iesaistīt izrādes tapšanā, dzīvo ārzemēs. Kā noprotams, daļēji izmantots materiāls, kas bija sagatavots Tallinā iecerētajai izrādei, kura līdz rādāmai kondīcijai nenonāca. Režisora mokas JRT izrādē gan atspoguļotas visnotaļ pašironiskā, tāpēc atbruņojošā veidā.

GULTĀ AR REŽISŪRU

Tieši JRT reiz bija tā vieta, kur praktizēja atklātos ģenerālmēģinājumus. Vladislava Nastavševa mērķis ir parādīt radošos meklējumus, kas bieži pāraug sevis un citu mocīšanā, lai taptu izrāde. No četriem aktieriem, kuri nodarbināti iestudējumā, divi atveido aktierus, proti, Marija Linarte un Āris Matesovičs tiek saukti savos vārdos un atveido aktierus mēģinājumu procesā. Apveltīts ar aktieru mocītāja slavu un pats to apzinādamies, Vladislavs Nastavševs sacer ainiņu, kurā viņu atveidojošais Kaspars Znotiņš liek Marijai Linartei ielīst maisā un tēlot beigtu suni, bet ticamības dēļ aizsien maisu. Smokošā aktrise izplēš maisā caurumus ar kājām un izlien no tā jau suņa veidolā.

Tādējādi var uztvert režisora mājienu, ka mokas, kuras viņš sagādā aktieriem, dod vajadzīgo rezultātu. Tiesa, ainā, kurā Marija galīgā nebalsī dzied Tatjanas āriju no Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins, rodas aizdomas, ka režisors vēlas pateikt -ne visas aktrises, kuras grib lielas lomas, ir spējīgas tās atveidot. Āris Matesovičs savā paštēlā plīst no entuziasma, viņam ir dažādas idejas, kā iemiesot Vlada draugu un pirmo īsto mīlestību Hariju, bet režisors teju pēc katras ainas paziņo, ka to izrādē neiekļaus. Tā kā šīs ainas tomēr izrādē ir, rodas tāda kā pašizveidota atraidīto salona iespaids, proti, režisors koķetē ar savu bezspēcību un komplektē iestudējumu no tā, kas pašam it kā nešķiet pietiekami labs. No Āra Matesoviča veikuma īpaši jāizceļ atraktīvais televizora attēlojums, kurā, Ūmei pārslēdzot kanālus, radikāli mainās redzamie objekti. Būtisks ir arī Harija

- Vlada drauga - monologs par dzīvi Anglijā, no kura dveš atklāta bezcerība, turklāt peļņā aizbraukušais puisis no Latvijā palikušā un nebūt ne bagātā drauga grib aizņemties naudu.

TIESīBAS UZ FIKCIJU

Manuprāt, paša Vlada tēlotāja Kaspara Znotiņa attieksme pret prototipu atšķiras no Intara Rešetina radītā tēla pirmajā daļā, kurā aktieris, arī atļaudamies būt komisks, tomēr bija lomā dziļi iekšā, savukārt Kaspars Znotiņš ievēro zināmu distanci. Izrādes sākumā aktieris uzsver varonim raksturīgo plastiku, to nedaudz izkāpinot. Pakāpeniski izrādei ritot, tēla kontūras kopumā tiek saglabātas, bet ārējās izpausmes vairs netiek tik ļoti uzsvērtas.

Diskutablas ir ainas, kurās ieskanas intīmo

attiecību tematika. No vienas puses, režisors demonstrē pilnīgu uzticēšanos skatītājiem, kuri nesmiesies, nesvilps un visādi citādi nicinoši neuzvedīsies, redzot divu puišu seksuālo attiecību šķetinājumu. Un tiešām, izņemot vienu klusi izgājušu skatītāju, nekas ekstrēms zālē nenotiek. Tajā pašā laikā ir taču skaidrs, ka galvenajam varonim ir pietiekami komplicēts raksturs, lai mums būtu tiesības apgalvot, ka tieši tas ir viņa vientulības un sarežģīto attiecību pamatā.

Būt par Vlada draugu nenozīmē būt pasargātam, piemēram, no asas kritikas par tavu darbu (kāda tiek izteikta telefona klausulē draudzenei). Viņš var izmest tevi no dzīvokļa arī nakts vidū. Vladislavs Nastavševs šīs ainas modelē, rēķinoties un riskējot, ka tās visas uztvers kā autobiogrāfiskas, bet viņam taču ir tiesības arī uz fikciju. Skaidrs ir arī tas, ka režisors ar savu neprognozējamību un skarbumu koķetē, viņam patīk uzturēt šāda cilvēka reputāciju, vienlaikus arī sagaidot ja ne simtprocentīgu atbalstu, tad vismaz empātiju no skatītājiem.

NEATVAIRĀMAIS MŪNSTRS

Cerību ezera centrālais tēls bija Vlada mamma, bet tagad savu vietu pieprasa Viļa Daudziņa atveidotā Ome. To, ko šajā lomā izdara aktieris, vajadzētu aprakstīt garā traktātā, jo bez šaubīšanās šo veikumu var nosaukt par šedevru. Ūme ir reizē reāls un simbolisks tēls, atmiņās konkrēta un tomēr arī vidēji statistiskā Ūtro pasaules karu piedzīvojusi krievu sieviete ar skarbu raksturu, pragmatismu un pieradumu ietekmēt tuvinieku lēmumus un izvēli. Pret mazdēlu režisoru viņa izturas ironiski, jo tas nav nekāds darbs, ar kuru pelnīt naudu. Ūme sava ķermeņa groteskajā baisumā parādās, iespējams, kā mazdēla seksualitāti traumējošs tēls pirts skatā.

Vilis Daudziņš runā perfektā krievu valodā svešādā balsī, sākumā maldinot daudzus skatītājus, kuri laikus nav ielūkojušies programmiņā.

Slidas un slidotava ir tēls, kas veiksmīgi harmonē ar izrādes nosaukumu Cerību ezers aizsalis. No pavisam kusliem solīšiem izrādes sākumā līdz paniskam amoka skrējienam beigās - Kaspara Znotiņa Vlads no slidām faktiski nenokāpj. Šis metaforiskais tēls, kas raksturo autobiogrāfiskā varoņa nepārejošo iekšējo nedrošību, ir viens no veiksmīgajiem atradumiem. Baltā, nedzīvā slidotavas telpa atspoguļo vientulību un atsvešinātību, kas nomāc galveno varoni. Vizuļojošais daiļslidotāja tēls ir kā galvenā varoņa ambiciozo sapņu piepildījuma simbols, bet tieši tāpat noformētā daiļslidotājas kleitiņa tā arī paliek neuzvilkta, lieku reizi atklājot vilšanos, kādu ģimenes sievietēm sagādā fakts, ka puika nekad neapprecēsies. Savukārt aina, kurā mazdēls slido un no katra Ūmes nopēluma klūp un krīt, iecerēta kā simboliska, bet atstāj klišejisku iespaidu.

Paradoksālā kārtā visprecīzāk Vladislava Nastavševa kā mākslinieka iekšējās šaubas raksturo nevis viņa paša radītie teksti, bet izrādē iekļautais un ironiskā mežonībā Āra Matesoviča izkliegtais Trigorina monologs no Antona Čehova Kaijas. Lai arī šajā ainā nevaru kā skatītājs tikt vaļā no sajūtas - režisors cer, ka publika metīsies viņu mierināt, apgalvojot, ka tā nav tiesa, tomēr mākslinieka vientulības, izmisuma, emocionālo svārstību tēls ir spilgts un atmiņā paliekošs.

“Cerību ezers aizsalis” – pretrunu pilns stāsts starp mākslinieku un praktiķi
Latvijas Avīze
30.01.2018
autors Ilze Kļaviņa

Atmiņas ir nekārtīga lieta, jēgpilnas secības ieviešana tajās ir izaicinošs mēģinājums ikvienam, bet it īpaši māksliniekam, kurš mākslas darbu būvē no savas dzīves faktiem. Vladislava Nastavševa iestudējuma “Cerību ezers aizsalis” Jaunajā Rīgas teātrī ideja ir mēģinājums, dvēseliski un fiziski atkailinoties, piešķirt personiskajam stāstam vispārinājumu. Lai arī izrādes šķietamajā haosā var kaitināt tēmām pāri slīdošais skatījums un arī tas, ka nekas netiek skaidri pateikts, tikai pieteikts, tāpat – arī radošas neapmierinātības motīvs ir ne vien dramaturģijas dzinulis, bet brīžiem kļūst par paštīksmināšanās objektu, tomēr iestudējums pārliecina ar nevienkāršotu ielūkošanos dažādu paaudžu vienlaicīgā un pretrunīgā līdzāspastāvēšanā.

Iestudējuma nosaukums atsaucas uz Nastavševa pirmo iestudējumu par režisora ģimeni (toreiz – par māti, šoreiz – vecmāmiņu) un vienlaikus norāda uz “aizsalšanas” (tēlaini – cerību zaudēšanas) tēmu. Lai gan cerību zuduma motīvs nolasāms emigrējošo draugu faktā un nojaušams izrādes galvenā varoņa radošās “izlaušanās” stāstā, tomēr izrādē ir citi līdzvērtīgi motīvi. Te ir stāsts par pirmo (homoseksuālo) mīlestību, par patiesu radošu draudzību, par cilvēciska siltuma vēlmi, par krievu okupantu nevēlēšanos iepazīt zemi, kur dzīvo (“tu tikai neprecies ar latvieti…”), par seksuālo citādību (“varbūt izrādes tēma ir bērnu neesamība…”). Tēmu daudzumā mulsina žurnālistiska pieeja, kas epizodes maina kā plates, emociju slīdējumā lecot no sentimenta uz brutālu rupjību, no lietišķības (“kad mēs beidzot nodarbosimies ar seksu”) uz naivu jūsmu turp un atpakaļ. Nav skaidrs, kur sākas un beidzas dokumentalitāte, tāpat kā tas, ko īsti vēlas egocentriskais režisors.

Toties vizuāli izrāde ir skaista un sakārtota. Tā sākas un vairākkārt atgriežas pie simboliskas ainas – slidotavas. Riņķojumā nolasāms strupceļš, no kura izeju meklē galvenais varonis (Vlads – Kaspars Znotiņš). Slidotava stāsta par attiecībām starp mazu zēnu, kurš paklausīgi izpilda “lastočku” vecmāmiņas priekšā, bet lugas finālā vecmāmiņas izteiktie nosodījumi liek pieaugušā Vlada slidojumam aprauties, krist un klupt.

Ome ir īpaša figūra personiski Vladam un vienlaikus iemieso veselu paaudzi, kas par īsto un vienīgo (diemžēl!) uzvaru uzskatīja un uzskata izdzīvošanu toreiz – karā – un tagad – “nav tev profesijas, tāpēc – muļķis”. Abu paaudžu attiecības ir pretrunu pilns stāsts starp mākslinieku un praktiķi, starp praktiskas lietišķības vērtību, ko atzīst rūdījumu guvusī vīrišķīgā Ome, un radoša gara alkstoša jaunieša dzīves pieeju. Attiecības sākas ar sacelšanos pret autoritāti, kas ir tikpat bezcerīga kā slidotavas ledus salaušana, ledus skrapst, bet nelūst. Ome, ko Vilis Daudziņš atveido ar rūpību un cieņu, majestātiski un cēli, ir monolīta figūra un spilgtākais iestudējuma tēls. Viņa lēni tipina, piesardzīgi un pamatīgi pārvar dzīves šķēršļus un pakāpienus, runā smagi un cieti. Viņas mīlestība un atbildība, tāpat kā pirts un pods, ir neviltotais īstums, kas ir spēcīgāks par jebkuru artistisku virtuozitāti.

Līdzās attiecību pamatlīnijai izrādē ieslīd un izslīd divas figūras – aktieri Āris Matesovičs un Marija Linarte –, kuri atveido paši sevi un vairākas lomas. Matesovičs precīzi, neatlaidīgi un ar veselīgu pašcieņu izspēlē vairākas teatrālas improvizācijas par viņam piešķirto pirmās mīlestības tēlu. Linarte meistarīgi tiek galā ar sarežģītāku uzdevumu, viņai piešķirto dzīvnieciska instinkta atveidojuma uzdevumu (spēlēt seksuāli gribošu suni, līst maisā, izskatīties nepiedienīgi, muļķīgi, apkaunojoši). Vienlaikus abi jaunie aktieri atveido aktierus, kuri vēlas nospēlēt ko nozīmīgu un, gluži kā pats režisors, vēlas saprast savu identitāti.

Kaspars Znotiņš izcili un mērķtiecīgi atveido pretrunīgo galveno varoni, kurš skatītāju acu priekšā kā atvērtā mēģinājumā atlasa būtisko no tā, “kas nestrādā”. Katrs aktiera pagrieziens ir pārdomāts un izsmalcināts, tas ir sevī pozējošs cilvēks, kurš meklē radošu izteiksmi sevī un ap sevi, kurš iestudē dzīvi kā mākslas darbu un darbā nojauc robežas starp dokumentalitāti un tēlainību.

Aizkustinoša ir vēl kāda – bezpieskāriena – tēma: it kā baidoties no pieskāriena un reizē ilgojoties pēc tā, neviens no izrādes tēliem nepieskaras cits citam. Tikai vienreiz atvadoties vecmāmiņa apskauj mazdēlu un saka – piedod man –, savā ziņā tas ir izrādes kulminējošais brīdis.

Autorizrāde, kuras teksta, scenogrāfijas, mūzikas un galvenās lomas īpašnieks ir viena personība, izaicina ar atklātības līmeni. Atsevišķās ainās parādās vienādības zīme starp mākslinieka jūtīgumu, kas taču piemīt ikvienam māksliniekam, un homoseksualitāti. Šāds īpašais izredzētības statuss mulsina, tāpat kā tīksmināšanās par fizioloģiskām detaļām. Tajos brīžos izrāde stilistiski balansē uz pārpratuma robežas, un, šķiet, tādēļ vairāki skatītāji demonstratīvi pameta zāli tās laikā.

Atklātības intriģējošā maska
www.satori.lv
06.02.2018
autors Valda Čakare

Par Vladislava Nastavševa izrādi "Cerību ezers aizsalis" Jaunajā Rīgas teātrī.

Vladislavs Nastavševs par sevi runā tādā atklātības pakāpē kā neviens cits Latvijas režisors. Tik dedzīgi, ka tas šķiet liecinām teju vai par narcismu. Vai izrādīšanās tieksmi. Vai nesatricināmu pārliecību, ka tas, kas notiek Vladislava Nastavševa sirdī un smadzenēs, interesēs vēl kādu, ne tikai viņu pašu. Interesē arī.

Režisors un viņa tēls

Rakstot par JRT izrādēm, gandrīz vienmēr gribas pakavēties pie programmas grāmatiņas satura un noformējuma. Droši vien tāpēc, ka šie izrādes satelītmateriāli arī paši par sevi mēdz būt saistošs izziņas materiāls. Šoreiz vāciņos atrodama Margaritas Ziedas intervija ar režisoru, kurš potenciālajam skatītājam skaidri pasaka, kā šobrīd jūtas, par ko domājis, iestudējot "Cerību ezera" turpinājumu ar sērīgo nosaukumu "Cerību ezers aizsalis", un kā nolasāmas izrādes metaforas. Ar šo informāciju pirms izrādes var iepazīties, lai būtu vieglāk orientēties izrādes daudzslāņainajā, izkaisītajā realitātē, un var arī neiepazīties, lai nesašaurinātu savu personisko uztveres un sapratnes lauku.

Visdaiļrunīgākais ir vāka foto, kurā redzams režisors. Viņš stāv ar muguru pret skatītāju un telefonā fotografē pats sevi, precīzāk, savu tēlu Kaspara Znotiņa atveidā, kurš ievietots tādā kā izstādes ekspozīcijas nišā. Nastavševs ģērbies ikdienišķi – tumšā džemperī un biksēs, kājās baltas krosa kurpes –, bet Kaspara Znotiņa Vlads dramatiski sarkanmelnā daiļslidotāja tērpā pozē uz slidām, augumu teatrāli izliecis, roku pie krūtīm piespiedis. Vēstījums šķiet skaidrāks par skaidru. Režisors drosmīgi izliek sevi publiskai apskatei – lūk, tas esmu es. Tādu es sevi redzu vai gribu, lai jūs mani redzat. Vai arī domāju, ka jūs mani tādu redzat. Jā, tas esmu es, bet, ja reiz vienlaikus spēju skatīties uz sevi no malas, tad gluži "es" tas tomēr neesmu, jo atrodos kaut kur citur.

Autorteātris un "atkārtotie" tomāti

Ar šādu skatīšanās instrukciju apbruņoti, nokļūstam viscaur baltā paša režisora radītā telpā. Dibenplānā redzama niša, priekšplānā – ar plastikātu klāts padziļinājums, kuru var "nolasīt" kā aizsalušu ezeru vai slidotavu. Atkarībā no situācijas tā var būt arī guļamistaba, teātra mēģinājumu telpa, pirts, lidostas uzgaidāmā zāle, jebkura iekštelpa vai ārtelpa, kuru spēj uzburt mākslinieciskā iztēle. Nastavševa izrāde ir tipisks autorteātra piemērs. Režisors grib, lai mēs sajūtam, ieraugām, uztveram, reflektējam par pasauli tā, kā to dara viņš. Būdams ne tikai izrādes režisors, bet arī dramatizējuma teksta, vizuālā un muzikālā noformējuma autors, Vladislavs Nastavševs, līdzīgi kā Džoiss apziņas plūsmas romānā vai Majakovskis traģēdijā "Vladimirs Majakovskis", ievieto mūs galvenās darbības personas – Vladislava Nastavševa – galvā.

Par to, ka izrādes spēles laukums ir režisora apziņas interjers, liecina ne tikai uzveduma rafinētā uzbūve – daudzos paralēlos "celiņos" un darbības ligzdās izkārtotā, it kā nejauši samētātā skatuves realitāte –, bet arī izrādes būvmateriāla izvēle. Šoreiz vairāk nekā jebkurā citā Vladislava Nastavševa izrādē ieraugāmi agrākajos iestudējumos izmantoti tēli un reālijas. Tomāti, kuri izrādes finālā šķīst pret skatuves telpas sterili baltajām sienām, atsauc atmiņā "Melnās spermas" juteklisko epizodi, kad homoseksuāla jaunekļa heteroseksuālais pielūgsmes objekts, sulai tekot pār zodu, baudkāri rij tomātu, vai ainu no "Jūlijas jaunkundzes", kurā ķiršu kompota ēšana raisa nepārprotami erotiskas asociācijas. Epizode, kurā Ome skaļi un ilgi atvieglojas skārda spainī, mats matā atgādina to, kā Āra Matesoviča slimnieks "Melnajā spermā" ar pērkondimdošu troksni tādā pašā traukā iztukšo savu zarnu saturu. Iztēles apsīkums? Iespējams, bet tajā pašā laikā atkārtojuma figūra kalpo kā logs uz atmiņas telpu – vienu un to pašu elementu klātesamība ļauj ieraudzīt, kā mainās (vai nemainās) to lietojums un Nastavševa teātra valoda. Un arī to, ka režisoru interesē teātra daba: no kā teātris "taisīts" un kā ar to var iedarboties uz skatītāja ķermeni un prātu.

Četri aktieri un telefons

Nelielā aktieru ansambļa dalībnieku skatuves eksistence ir balstīta savstarpēji atšķirīgos noteikumos. Divi aktieri visā izrādes garumā spēlē kādu "citu", "ne-es": Kaspars Znotiņš ir režisors Vlads, Vilis Daudziņš – Vlada Ome. Vēl izrādē piedalās divi "Melnās spermas" iestudējumā "aprobēti" jaunieši – Marija Linarte un Āris Matesovičs. Viņi spēlē paši sevi, proti, aktierus, kuri ar savām ierosmēm piedalās izrādes iestudēšanā un iestudējuma tapšanas gaitā spēlē vai pretendē spēlēt katrs vairākas lomas. Kāda no tām droši vien paslīdējusi garām, bet prātā palicis, ka Āris Matesovičs ir gan Vlada draugs un mīļākais, kurš pelna iztiku ārzemēs, gan… televizors ar bagātīgu programmu klāstu, savukārt Marijas Linartes mākslinieciskie uzdevumi līdztekus "vienkārši" Marijas un aktrises lomai saistās ar mirstoša suņa iedzīvināšanu. Jā, vēl ir arī kāda nemateriāla būtne, kura uz skatuves neparādās, – Vlada ārzemēs mītošā draudzene Kristīne, kā var noprast, arī režisore, ar kuru viņš mēdz ieslīgt garās telefona sarunās.

Starp citu, telefons ir vēl viena svarīga izrādes darbības persona. Vlads nemitīgi runā pa telefonu – gan skaidrojot attiecības ar draugu, gan meklējot iedvesmu izrādei draudzenes ieteikumos. Tehnoloģiskais pastarpinājums kalpo kā laikmeta zīme – atgādinājums, ka draugi, tāpat kā daudzi citi Latvijas cilvēki, ir aizbraukuši prom. Bet ne tikai. Fakts, ka viņu ķermeniskā klātbūtne aizstāta ar bezmiesīgām balsīm, rada iespaidu, ka Vlads kontaktējas ar kādām paralēlās pasaules būtnēm. Drāmas, konflikti un kaislības šķiet zaudējušas savu juteklisko dabu un risinās kaut kur tur, ārā, kādā paplašinātā telpā, kurai nav ģeogrāfisku robežu.

Iekšiņa un āriņa

"Cerību ezers aizsalis" ir izrāde par to, kā Vladislavs Nastavševs iestudē izrādi "Cerību ezers aizsalis". Ar šo tautoloģisko frāzi gribu teikt, ka mākslas darba tapšana šoreiz ir mākslas darba sastāvdaļa – reizē tēma un konkrētā "izejviela". Publika vienlaikus tiek konfrontēta ar pagātni, respektīvi, izrādes mēģinājumiem, kuros spontānas idejas, impulsi, atmiņu fragmenti uzplaiksnās un apdziest, un aktuālo izrādes skatīšanās pieredzi. Citiem vārdiem, esam liecinieki procesam un rezultātam vienlaikus, un režisoram tas ir veids, kā reizē būt iekšpusē un ārpusē, būt procesa sastāvdaļai un vērot to no malas.

Tā ir caurcaurēm brehtiska, distancējoša pieeja, kura nevis noliek skatītāju iejūtīga līdzpārdzīvotāja lomā, bet gan apelē pie viņa kritiskās domāšanas. Šo pieeju režisors īsteno visos izrādes līmeņos, ļaujot skatītājam redzēt, kā tiek konstruēta izrādes pasaule. Uzburot ilūziju un vienā mirklī to noārdot. Kā, piemēram, epizodē, kurā no dievišķās pirmmātes Omes monumentālā veidola izlobās kalsns vīrieša stāvs. Vai ainā, kurā Marija Linarte, uz grīdas sagumusi, atveido no audzēja mirstošu sunīti. Izmisīgās sāpju vaimanas skatītāja acīs liek sariesties asarām, bet Kaspara Znotiņa Vlads pēkšņi garlaikotā balsī ierunājas: "Nu jau pietiks, Marij!" Aktrise momentā pieceļas kājās, nopurina savu balto ģērbu un pazūd kulisēs. Kļūst pat gandrīz tā kā neērti par kaklā tikko iestrēgušo asaru kamolu.

Mīlestības metamorfozes

Diptiha pirmajai daļai piemita izteikta reālistiski psiholoģiska dimensija, kas saistās ar mīlestību. Režisors gan savulaik apgalvoja, ka "Cerību ezers" veltīts "sensitīvajam" latviešu/krievu attiecību jautājumam, taču realitātē šis jautājums atvirzījās stipri tālā, gandrīz nepamanāmā plānā. Izrādes centrā, pateicoties Intara Rešetina (Vlads) un Gunas Zariņas (Māte) spožajai saspēlei, izvirzījās mātes un dēla attiecības. Viņu histēriskā ikdiena ar nemitīgu plēšanos, savstarpējiem aizvainojumiem un aurošanu ne vienu vien skatītāju vedināja uz secinājumiem par deformētām ģimenes attiecībām. Bet tos, kurus visvairāk mīlam, mēs visvairāk mokām. No viņiem visvairāk sagaidām, viņos visvairāk ieguldām un prasām, lai viņi atbilstu mūsu priekšstatiem. Nemocīt var tad, ja ir vienalga.

"Cerību ezera" otrajā daļā irdenā sižeta pavērsieni rotē ap Vlada un Omes attiecībām, kuras arī ir balstītas mīlestībā. Taču šoreiz paaudzes ir viena otrai tālākas, un, iespējams, tāpēc Vlada un Omes attiecības vedas nolasīt vairāk simboliskā, metaforiskā, nevis psiholoģiski reālistiskā līmenī. Abus saista pievilkšanās un atgrūšanās starp pretmetiem: vecumu un jaunību, apdomību un uzdrīkstēšanos, pragmatismu un ideālismu.

Ar episku vērienu apveltīts tēls

Veids, kādā Vilis Daudziņš spēlē Omi, ir pārsteidzošs. Pirmkārt, tālab, ka, līdzīgi kā Oblomova gaitniekā Zaharā vai revolūcijas tēvā Ļeņinā, aktieris liekas teju vai neatpazīstams. Viņa Ome, polsterēti drukna un ražena, gan ar ietekmīgo korpusu un bremzētajām kustībām, gan ar mākslīgi pastiprināto balsi šķiet piepildām visu skatuves telpu. Otrkārt, Omei piemīt kaut kas gluži vai pārlaicīgs un negrozāms. Ome ir ar episku vērienu apveltīts atmiņu tēls, kurš ik palaikam ielaužas drudžaini saraustītajā Vlada šodienas realitātē, lai uzspiestu tai savu ritmu – stabilu, palēninātu un monumentālu kā viņas dzīves filozofija, kurā nav vietas seklai jūtelībai, sapņiem un hedonismam. Ja nu vienīgi pēršanās pirtī un muguras masāža veido pieejamo baudu klāstu, bet arī tās nepieciešamas, lai nolietoto ķermeni padarītu atkal darba spējīgu.

Režisors intervijā apgalvo, ka izrādes kontekstā Ome kļuvusi par zīmi tiklab individuālajai, kā valsts pagātnei. Par kaut ko līdzīgu Hamleta tēva rēgam, citiem vārdiem sakot. Tomēr šķiet, ka tēla nozīme ir aptverošāka. Viļa Daudziņa Omes iespaidīgais, noslēpumainais veidols sabalsojas ar draudīgo Vecenes tēlu no Harmsa absurda lugas uzveduma, ko Vladislavs Nastavševs iestudēja Latvijas Nacionālajā teātrī. Artusa Kaimiņa uzmācīgo Veceni ar klabošajām zobu protēzēm un asiņainiem vēmekļiem rotāto smaidu varēja uztvert kā metaforu dzīves absurdajai, ar prātu neaptveramajai dimensijai, kura "pēc definīcijas" cilvēku apspiež, vajā un liek viņam justies nepārtraukti apdraudētam. Savukārt Daudziņa Ome asociējas ar pragmatisko eksistēšanas formu, kuru raksturo skaidri izteiktas robežas un neapstrīdamas, izdzīvošanas nepieciešamības diktētas vērtības. Tās krasi disonē ar 21. gadsimta haotisko realitāti un raisa pat zināmu nostalģiju – nē, ne jau pēc padomju laikiem, pie kuriem piederīga Ome, bet gan pēc vērtību orientieriem, kādu trūkst nomadisma apsēstajā mūsdienu pasaulē. Daudziņa Ome turpina būt monumentāla un iespaidīga līdz brīdim, kad finālā sāk taujāt pēc mirstamajām drēbēm. Viņa atbrīvojas no dāsnajiem polsterējumiem un platā apģērba, paliekot baltā kreklā, zem kura vīd Daudziņa stiegrainā auguma aprises. Vlada atmiņas telpā glabātā varenība saplakusi un nozīmība izdzisusi, atstājot vien trauslas cilvēciskas būtnes ēnu.

Paskaidrojums

Blakus Daudziņa neatvairāmi harismātiskajai Omei otru aktiermākslas virsotni izrādē veido Kaspars Znotiņš Vlada lomā. Nevar neatcerēties Imantu Ziedoni, ko aktieris spēlēja izrādē "Ziedonis un Visums". Līdzīgi kā toreiz, portretiskā līdzība ir gluži vai elpu aizraujoša. Nezinu, kā šo tēlu uztver cilvēki, kuri nav redzējuši Vladislavu Nastavševu "dabā", bet, ja šāda pieredze ir, tad, skatoties izrādi, grūti iestāstīt sev, ka tas, ko redzi, ir nevis Nastavševs, bet gan Znotiņš. Trāpīgi tvertas intonācijas, plastika, žesti savienojas smalkā uzvedības stilizācijā, kurai šarmu piešķir režisora pašironija un aktiera nevainojamā humora izjūta.

Ņemot vērā to, ka izrādes tēma ir režisora profesija un matērija – viņa ikdienas darbs –, Znotiņa atveidoto Vladu var uztvert arī kā Nastavševa paskaidrojumu, varbūt pat publisku atvainošanos aktieriem (visiem, kuri savulaik no mēģinājumiem aizgājuši vai tikuši aizraidīti). Šis Vlads ir vienkārši neciešams ar savu mainīgo noskaņojumu, idejām, kuras, tikko uzradušās, tūdaļ tiek atmestas, iegrimšanu savās sajūtās un absolūto neiecietību pret otru cilvēku. Abus jaunos aktierus viņš notrenkā kā pēdējos izsūtāmos, nemitīgi liekot viņiem izpildīt kaut ko tādu, kas pēc mirkļa izrādīsies nevajadzīgs.

Ieskicēti tēli, nepabeigti motīvi

Izrāde ir uzbūvēta sirreālistiski, vadoties pēc sapņa vai atmiņu loģikas, kurai nepiemīt ne stingri lineārs vēstījums, ne izteikta tēlu hierarhija. Teksts savērpts no atmiņu stāstiem, sajūtu aprakstiem, telefona sarunām un citātiem no dzīves un literatūras, bet skaņu ainavā blakus citiem motīviem atpazīstama Annas Germanes sudrabainā balss un paša režisora (kā allaž) apcerīgi smeldzīgais vokāls.

Mariju Linarti un Āri Matesoviču gan režisors nolicis visai neizdevīgā pozīcijā, jo viņiem jāveido kaut kas līdzīgs irdenam kontekstam, kurā dažādos rakursos tiek izgaismots Kaspara Znotiņa Vlads un viņa attiecības ar Omi. Atsevišķās epizodes ņemtas no dažādiem plauktiņiem – dažās ainās abi jaunie aktieri iejūtas tēlos, kas nav viņi paši, citās viņi ir aktieri, kuri "dabū mizā" no režisora, nespējot izpildīt viņa prasības. Ilgi un mokoši gan skatītājam, gan, šķiet, arī Ārim Matesovičam ir divi garie monologi. Viens vēsta par iebraucēja dzīvi Anglijā, otrā Matesovičs kā Čehova Trigorins sūdzas par rakstnieka pieredzi, par dzīves rutīnu, kura ierobežo brīvību un liek kļūt par savas jaunrades vergu. Toties asprātīga ir viņa darbošanās TV programmā, kuru bezmiega naktī skatās Ome. Matesovičs ir reizē televizora ekrāns un programma, kura tajā redzama: sporta sacensības nomaina kinofilma, kinofilmu striptīzs, līdz Omei apnīk un viņa apklāj televizoru ar pārklāju (padomju laikā ierasta prakse), pārmetot aktierim pāri galvai tādu kā mežģīņu galdautiņu.

Sievietes un bērni

Vēl viena tēma, kas režisoru nodarbina, ir dzīves bioloģiskais turpinājums. Līdzīgi kā "Melnajā spermā", arī šajā izrādē sievietes tiek rādītas kā biedējošs instinktu vadīts spēks. Gluži vai infernālu iespaidu rada epizode, kurā Viļa Daudziņa Ome ar Sergeja Uhanova tekstiem, kāpinot balss skaļumu un arvien plašāk vēzējot rokas, vēsta Vladam par to, cik brutālas un šausmīgas spēj būt sievietes, kad pastrādā noziegumu. Par to, ka viņas ir tuvas dzīvnieku pasaulei, liecina arī paralēle ar kucīti, kurai Ome neļauj tikt pie kucēniem, lai tie vēlāk nebūtu jāslīcina Daugavā. Marijai Linartei pantomīmiski jāizspēlē sunenes viltus grūtniecība, kas beidzas, bērna vietā izspiežot "kaku" butaforiskas desas izskatā. Bērni acīmredzami tiek traktēti kā mīlestības ekskrementi. Starp citu, garīgās jaunrades jomā sievietes spiestas kapitulēt vīriešu priekšā – kā Vlada telefona sarunu biedrene un draudzene režisore, kura, ak vai, iestudējusi sliktu izrādi. Bet visuvarenā Ome? Ome nav sieviete, Ome ir Vilis Daudziņš.

Slidotava

Aizsalušais cerību ezers uz skatuves īstenots burtiskā nozīmē. Kaspars Znotiņš visu izrādi uz slidām slīd pa baltu plastikāta virsmu. Sākumā, kad Ome viņu atvedusi uz slidotavu, piruetes negrib izdoties – Vlads krīt un ceļas, krīt un atkal ceļas, fonā skanot Omes skarbajai balsij, kura viņu sauc par muļķi. Jā, varbūt ledus un slidas ir zīme sastingumam un perspektīvas trūkumam. To var uztvert kā režisora norādi: pagātne Omes personā ir zudusi, bet nākotne nav skaidra. Tomēr kaut kam nosalušo cerību slidotava ir derīga. Mākslai. Kaspara Znotiņa Vlads fliteriem rotātā daiļslidotāja kostīmā neatlaidīgi griežas uz ledus, darot to arvien veiklāk un skaistāk. Varbūt tāpēc cerību ezera krastā kavēties ir aizraujoši – pat tad, ja tas aizsalis.

Vientulības skaņas. Uzmetums recenzijai
www.kroders.lv
09.02.2018
autors Maija Svarinska

Sākšu ar apgalvojumu: Vilis Daudziņš ir ģeniāls aktieris. Mēdz būt, protams, atkārtošanās, arī savi štampi, bet visumā viņam piemīt apbrīnojams pārtapšanas spēks. Nesen, piemēram, viņš mūs satrieca ar savu Ļeņinu (“Pēdējā Ļeņina eglīte”), bet tagad ar veču Vladislava Nastavševa izrādē “Cerību ezers aizsalis”. Viņam raksturīgs pārsteidzošs iemiesošanās diapazons. Kaut vai: Vectēvs un jau minētā veča – Ome. Divi dažādi dzimumi un divas principiāli atšķirīgas pasaules. Spēlēt veci, bet pēc tam sievišķi – tas ir ierasts aktiera ikdienas darbs. Bet, lūk, tā nospēlēt sievieti, lai tēls izstarotu sievišķo substanci un auru, turklāt pašam būt par vīrieti, tā sakot, bez problēmām, – tā, manuprāt, ir ģenialitātes pazīme. Inokentijs Smoktunovskis, piemēram, pārvaldīja noslēpumu, kā ietiekties dažādu cilvēku garīgi intelektuālajā slānī. Arī Vilis Daudziņš pārzina kodu, kā atklāt konkrētā vēsturiskā laika konkrētu indivīdu. Tieši tas piešķir tēlam ticamības un reizē vispārinājuma vērienu. Piemēram, Ome – vecmāmiņa itin visiem padomju laikiem. Kad viņa sākumā parādās uz skatuves, iedomājos, ka režisors nolēmis vispirms mūs iepazīstināt ar kādu savu paziņu kā konkrētu tipāžu, lai vēlāk šīs lomas stafeti nodotu tālāk Vilim Daudziņam. Ieskatos: nu jā, Daudziņš tas nav. Bet darbība rit uz priekšu, un nākas “samierināties”: krievu Ome – tas tiešām ir viņš, proti, Daudziņš, kurš spēlē (cik šoreiz būtībai neatbilstošs vārds!) sievieti gados, pensionāri, kas dzīvo neatkarīgajā Latvijā, sirdī lolodama cerību uz labākiem, tas ir, krievu, laikiem. Ko vēl lai saka, Viļa Daudziņa darba dēļ šī izrāde ir noteikti jāredz.

Tagad par iestudējumu. Piedāvājums to recenzēt man – tas, protams, ir sava veida izaicinājums. Piemēram, homoseksuālismu drīzāk uzskatu nevis par iedzimto orientāciju, bet seksuālā potenciāla problēmu, kas  pārtop izvirtībā. Turklāt kā kritiķei man daudz tuvāki ir tie režisori, kurus, lai pasmīdinātu gejus, nosaukšu par kristiešu SS. Tie ir Seņkovs un Sīlis, Suhanovs un Surkovs. Te iekļaujas arī homoseksuālists Serebreņņikovs, jo viņš, tāpat kā SS pārstāvji, iestudē izrādes nevis par sevi, bet par nopietnām mūsdienu tēmām. Viņš negaužas un neskumdinās, bet no sirds skaišas par to, kas notiek pasaulē.
Vladislavs Nastavševs ar pasauli ir vairāk uz “jūs”. Viņš elš vai smīkņā pats par savu sāpi. Un dara to visumā talantīgi. Kaut arī, vaļsirdīgi sakot, reizēm mani tas garlaiko.

Taču! Atceros, cik vēsi un pat aizkaitināti rakstīju par viņa izrādi “Cerību ezers” Latvijas avīzes Kultūrzīmēs (9.- 15.VI 2015, skat. šeit). Bet pēc tam par šo pašu režisora darbu mūsu Teātra Vēstnesim (2015/III, skat. šeit) rakstīja Undīne Adamaite, recenziju nosaukdama “Neraudi, Vlad!”. Izlasīju to un nodomāju: “Bet kura no mums ir kristiete?” Es, kura izrādes autoru teju izpļaukājusi, vai viņa, kas rakstījusi ar patiesu iejūtību gan pret tēmu, gan režisoru un līdz ar to mierīgi un dziļi. Mana jautājuma atbilde, domāju, ir skaidra, tāpēc mēģināšu sevi turēt grožos.
Atklāti sakot, šo jauno Nastavševa izrādi gaidīju ar īgnumu. Tā kā iestudējums tika prezentēts kā turpinājums “Cerību ezeram”, kur liela uzmanība tika pievērsta integrācijas problēmai, krievu stāvoklim un noskaņojumam, dzīvojot mūsdienu Latvijā, es domāju, ka, izrādes nosaukumā parādoties apgalvojumam “ezers aizsalis”, Vladislavs Nastavševs savā jaunajā darbā mēģinās pierādīt – integrācijas, tuvināšanās process ir sastindzis un nav zināms, kad iestāsies pavasaris. Manu pieņēmumu stiprināja arī fakts, ka tagad viena no galvenajām varonēm būs Vlada vecmāmiņa, tas ir, cilvēks, kas nāk no dziļiem padomju laikiem un dzīvo, gandrīz vai burtiskajā nozīmē neizejot laukā no savas mājas.

Taču jau izrādes pirmās ainas vedina uz atskārsmi, ka “aizsalušais ezers” ir metafora, kas nebūt nav uztverama šauri vēsturiskā nozīmē, bet būtībā ir daudz dziļāka un mums visiem – neatkarīgi no nacionalitātes – saprotama un tuva. Aizsalušais ezers ir slidotava, un, kā savā lieliskajā recenzijā raksta Zane Radzobe: “Slidotava – aizsalušā ezera virsma – kļūst par dzīves simbolu.” (IR, 7.II, 2018, skat. šeit) Nepiepildītas, neīstenotas cerības – nu kurš gan no mums to nav pieredzējis, izdzīvojis. Arī Kaspara Znotiņa lieliski atveidotais Vlads. It kā tik droši, eleganti slīd uz slidām, bet tad pēkšņi kritiens. Pieceļas un atkal dodas uz priekšu, liekas, gluži vai lido, bet varbūt tā ir dzīve, kas aizslīd garām.

Tieši par to arī Vlads Nastavševs iestudējis savu izrādi. Un izmanto līdzīgu režijas paņēmienu kā “Cerību ezerā”. Proti, ir atmiņas un vienlaikus ris itin kā izrādes “Cerību ezers aizsalis” mēģinājums. Tomēr šoreiz šis princips nestrādā. Galvenā tēma ir dzīva, tā vieno cilvēkus, un to nevajag mēģināt, tajā ir jāiedzīvojas, jāiekļaujas.

Vientulības tēma ir aktuāla un visaptveroša, un, domāju, vēstīt par to, citējot un pozicionējot savu personisko pieredzi, ir egocentrisks režisora izaicinājums un vienlaikus viņa dvēseles godīgums. Tikai kādēļ gan to vajag publiski mēģināt? Režisors Vlads un viņa kolēģi – jaunie aktieri Marija Linarte un Āris Matesovičs – gandrīz visu izrādes laiku mēģina to vai citu ainu, kas varētu vizuāli vai domas ziņā iederēties iestudējumā par aizsalušo ezeru. Piemēram, uz Angliju aizbraukušo latviešu rūgtā pieredze vai nepamanītais seksuālais mājiens, vai arī, teiksim, sievietes mīlas gaudas. Kopumā aktieri piedāvā un izspēlē epizodi pēc epizodes, kas varētu paust vientulības sāpi.

Linarte un Matesovičs spēlē atdevīgi; viņu darbā jaušams profesionālisms. Tādēļ žēl, ka šie skiču uzmetumi, kā arī ideju aizsalums kļūst nevis par galveno izrādes tēmu, bet par Nastavševa inscenējuma galveno problēmu.

Domāju, ka izrādes “Cerību ezers aizsalis” neauglība saistīta tieši ar Omes tēlu. Jau krietnu brīdi pirms pirmizrādes Nastavševs informēja, ka tagad viņa galvenā varone būs vecmāmiņa. Tomēr šajā Omes un viņas laikabiedru tēlā sevi piesaka laiks, kas principiāli nav tuvs pašam Nastavševam, un tas, manuprāt, atklājies tieši dramatizējuma tapšanas gaitā. Tādēļ tik maz darbības personu, izteikts epizožu konspektējums un no tā izrietoša visas izrādes darbība kā punktēta līnija. Žēl. Tik interesanti, precīzāk, saviļņojoši, būtu iejusties Vlada dvēselē – cilvēkā, kas no stindzinošā aukstuma meklē ceļu uz pavasarīgo atkusni, un man nav ne mazāko šaubu, ka to intelektuāli un emocionāli izcili būtu atklājis Kaspars Znotiņš. Ne velti arī šajā izrādē aktiera tēlojums vilina ar savu psiholoģisko smalkumu, jo ir gan ieskats dvēseles dziļumā, gan humora plīvurs, kas neļauj ļauties pārliecībai par Vlada vaļsirdību.

Bet Omei, iespējams, būtu vērts uzdāvināt sava veida izrādi-monologu Krievu drāmā. Teātra jaunā direktore Dana Bjorka, domāju, ar prieku atvēlētu skatuvi integrācijas tēmai. Viņa, tāpat kā Nastavševs, ir absolūti mūsējā. Tādēļ, manuprāt, no sirds akceptētu šo ideju un varbūt pat vēl nospēlētu galveno lomu.

"Ужас — это когда война!" В НРТ замерзло "Озеро надежды", а собака провыла гимн Латвии
rus.DELFI.lv
30.01.2018
autors Кристина Худенко

"Вопрос национальной идентичности начал почти полностью замещать многие действительно существенные вопросы, о которых также стоит поговорить", — утверждает режиссер Владислав Наставшев, который поставил в Новом Рижском театре продолжение своего нашумевшего спектакля "Озеро надежды". Если в первой постановке тема русско-латышской разобщенности общества использовалась как средство поговорить о человечности, то в этот раз Наставшев протянул мостик между "нашим советским прошлым" и несбывшимися надеждами настоящего. Получилось смешно до слез.

Символом советского прошлого стала бабушка режиссера — властная и несомневающаяся в своей правоте. На сцене НРТ ее сыграл совершенно неузнаваемый в новом образе Вилис Даудзиньш. Символично, что в первом "Озере" тот же актер перевоплощался в дедушку — военного, который в 1944 году приехал с Советской армией освобождать Латвию. Ну и привез в собой бабушку — учительницу биологии. Биологию и детей бабушка не особо-то любила, а любила она денежку. Сложись ее жизнь по-другому, как признается сама бабушка, работала бы в банке.
В откровенном интервью для театральной программки режиссер рассказывает, что бабушка зажила по-настоящему только, когда вышла на пенсию и начала работать в пункте приема стеклотары. Там она и принялась разрабатывать суровые схемы по зарабатыванию денег: продавала водку, одалживала под проценты… Вершиной ее бизнес-деятельности стала успешная продажа своей квартиры на Кипсале Марису Гайлису.

"Дурак", "глупец", "пустое место", "артист погорелого театра" — любовно обращается к внуку бабушка. Она не верила, что ее Владик станет артистом, костерила его за легкомысленный выбор профессии, на чем свет стоит. Тем не менее свои первые большие деньги инвестировала в его первый театральный спектакль. "Мы были друзьями, хотя у нас были очень страстные отношения, — говорит режиссер .- Я никогда на нее не сердился и все ей прощал. Она была ценностью моей жизни".

Сомневающегося на каждом шагу Владислава Наставшева очень точно изобразил артист НРТ Каспарс Знотиньш (в первом "Озере" Владом был приглашенный из театра "Дайлес" Илмар Решетинс). Он признался, что сам не знал, как относиться к бабушке, как ее анализировать. По мнению режиссера, это в какой-то мере и стало метафорой всей постановки — "мы не знаем, что нам делать с нашим прошлым".

«Озеро надежды», не замерзай!
www.rus.lsm.lv
30.01.2018
autors Людмила Метельская

Владислав Наставшев делает театр с нуля — пишет пьесу, ставит ее, оформляет, наполняет сладкозвучием собственных песен. Поднимает на уровень сценического события ту самую приземленную жизнь, которую тащим волоком все мы — и растрачиваем почем зря. Потому что спектакли О СЕБЕ делать или боимся, или не умеем.

ФАКТЫ

В спектакле звучит проза Сергея Уханова — автор рассказов, по которым в Театре на улице Гертрудес Владислав Наставшев поставил нашумевшую «Черную молофью».
Новый Рижский театр выпустил новую работу Владислава Наставшева «Озеро надежды замерзло». Посвятив ее — в отличие от «Озера надежды» 2015 года выпуска — не маме, а бабушке, режиссер продолжил рассказ о себе. Но получилось все равно о нас. О том, как в нас прорастают и продолжают жить — после смерти мам, пап, бабушек, дедушек — их неосторожные слова.

Как нас формируют случайности и как мы расплачиваемся за чьи-то ошибки — всю жизнь.
Второй спектакль стал продолжением первого и не стал. Не стал — поскольку сценография второго решена в другой эстетике, гораздо менее подробной. К тому же он перешел на латышский, лишь бабушка (ome) в блистательном исполнении Вилиса Даудзиньша говорит на чистейшем русском и абсолютно старушечьем языке.

Сцена стала белой и почти пустой — чистый лист детской жизни, на которой она выводит свои первые каракули. Или едва исписанная бумага будущего (теперь уже настоящего) спектакля, который Влад сочиняет на наших глазах.
Впрочем, в его новом сценическом доме могут возникать вещи, позволяющие иронизировать над щедрым реквизитом дома старого.
Например, «подлинная бабушкина накидка на телевизор».

Свет в новой «Надежде» на первый взгляд хаотичен — вспыхивает, когда захочет, когда вздумается — меняет цвета. А на второй взгляд — работает, как телевизор, дающий отблески на стены квартиры. Владислав вводит в спектакль фрагменты подготовки к спектаклю, показывает, из какого сора в нем все растет и почему именно так — «не ведая стыда». А поскольку память калейдоскопична и работает как пульт от телевизора, перескакивая с одной программы на другую, — вырасти он имеет право из чего угодно. Актер в исполнении Ариса Матесовича предлагает режиссеру сценические этюды: это можно использовать в спектакле? А это?
Все возникает из осколков, которые в данном случае даже не стоит подгонять один к другому. Ведь новая «Надежда» — о всякой всячине, из которой состоит человек.

О том, из чего происходят и во что заземляются наши комплексы, как рождаются мысли и сцены. Владислав Наставшев продолжает препарировать себя. И ты понимаешь, что человек — это действительно бесконечность.
Рассказ о том, как рождается театр, время от времени поддерживает «невсамделишность» действий: один актер курит незажженную сигарету, другой подтверждает факт курения, выпускает облако из дымовой машинки.
Наставшев остается правдивым и откровенным, а «театральность» его находок лишь помогает нам не забыть, что откровенничает он не где-нибудь, а на сцене — при всех.

И что, воплотившись в главном герое, стоит перед зрительным залом, практически не прячась за исполнителя.
Главного героя зовут Владом — его играет Каспар Знотыньш. Актер чуткий и тонкий, он не показывает возраст — мы слышим интонации и видим пластику невзрослеющего человека, ибо «все мы родом из детства». И если тему первой «Надежды» можно свести к отношениям: «Я и мама», то тему второй — еще и к ответу на вопрос: «Почему я такой?». Почему так стою, так хожу, так думаю? Почему так защищаюсь от всего, что неинтересно, и почему то и дело падаю с коньков?

Потому что бабушка, говорившая: «Ты дурак!», сегодня сказала бы: «Ну какой ты режиссер?».
Главный герой на коньках с детства. Такие у него крылья, позволяющие быть чуть выше земли, такой метафорой оправданы его рассеянность и отрешенность. Каково это — во всем, в чем только можно, отличаться от других? Какие они — творческие страхи, страшнее которых (верьте бабушке!) — только война? Мы учимся чувствовать Влада. Видеть его, взрослого на детском катке: скользит и падает, расшибаясь на каждом неласковом слове. Забрасывает чистые стены помидорами — спектакля еще нет, а он уже готов к провалу.
И готов питать опытом спектакли будущего — поднимает расквашенные плоды и ест.

Замерзшее «Озеро надежды» стало постановкой для четверых: Оме, Влад, Актриса, Актер. Двое последних работают «по специальности» — готовят и исполняют разные роли. Чудесная Мария Линарте (вы помните ее по «Черной молофье» в Театре на улице Гертрудес!) умудряется не переигрывать и показывать свою собаку на грани сходства с человеком, но не наоборот. Поскольку все, что наоборот, уже существует в подтексте. Собака маленького Влада вряд ли звалась Марией — Марией она обернулась в театре, нарядилась в белое, кружевное и, временами приседая в собачьи позы, стала воплощением женского начала: не собака — актриса, исполняющая роль собаки. Влад говорит по телефону: «Кому дать эту роль?» — она тянет лапу: мне, мне. Влад приказывает найти вещь — она приносит (служить бы рада!), Влад сердится — она хлопает дверью (показывает зубки).

Собачьи повадки тихо перетекают в характеристики «прекрасной половины человечества». Рычим от боли, похотливости не скрываем, мысли выражаем невнятно — упрощенные существа приземленного порядка.
Можно обидеться. Но лучше присмотреться, откуда у такой собаки ноги растут.
Нарядившись в толщинки с подробностями, исполнитель роли ome вертится перед внуком в банном тазу — повреждает в мальчике отношение к женщине, запускает долгий процесс порчи. Собака роняет на пол свежую кучку, бабушка румянит в пару огромное голое тело — Владик отворачивается к радиоле и слушает, слушает, слушает сказку о нежной девочке из сказки. В мечтах мальчик бросается из крайностей, с которыми сталкивается, в крайность, с которой рад бы столкнуться, да не получится: Дюймовочек в жизни нет и не предвидится.
Так что танцевать ему на льду не с партнершей, а с ее маленьким платьицем, — не перетанцевать.

В конце спектакля Влад просит бабушку вспомнить о любви. И она рассказывает о мальчиках, давным-давно погибших на войне. Один писал ей с фронта: как хочется жить! Мы в удивлении поднимаем брови: для чего? Чтобы вот так, как герой, страдать по любому поводу? Но когда бабушка с внуком начинают вынимать из коробки сиденья зрительских стульев и выстраивать в ряды, понимаем, что на вопрос «для чего?» нам все-таки ответили. Ради искусства стоит и страдать, и жить.

Dotais lielums: mana ome. Izrādes 'Cerību ezers aizsalis' recenzija
www.delfi.lv
15.02.2018
autors Anna Andersone

Izrāžu diptiha otrajā daļā "Cerību ezers aizsalis" režisors Vladislavs Nastavševs turpina paša personības izpēti, šoreiz pievēršoties vecmāmiņas lomai tajā.

Skaidrs, ka "Cerību ezers aizsalis" ir autobiogrāfiska izrāde, viena cilvēka mikrokosms, mēģinājums definēt sava "es" avotus. Tas manifestējas ne tikai Kaspara Znotiņa atveidotajā varonī – režisors Vlada vaibstus un personības šķautnes ielicis katrā no izrādē sastopamajiem viņa dzīves dalībniekiem ("Cerību ezers aizsalis" atsauc atmiņā citu Nastavševa izrādi – pirms vairākiem gadiem Valmieras teātrī iestudēto "Makbetu", jo arī tajā galvenā varoņa sarežģīto personību uz skatuves reprezentēja seši Makbeti, ko atveidoja gan aktieri, gan aktrises).

Arī jaunākā izrāde savērpta kā ietekmju, cēloņsakarību un mantotu īpašību labirints, kura centrā atrodas pats šīs dzimtas vēstures rezultāts un galvenais režisora intereses objekts – Vlads. Viļa Daudziņa ģeniāli atveidotā pirms desmit gadiem mirusī Vlada ome vienlaikus ir gan reāla personība, gan iemieso paša Vlada pirmsākumu, viņa pašizziņas atskaites punktu. Vlada atmiņas par viņu ir fragmentāras un nepilnīgas, tāpēc izrādes radīšanai palīgā tiek aicināti bērnības draugi – režisore Kristīne, kura strādā Dānijā un ar kuru Vlads ik pa laikam sazvanās, meklēdams atbalstu un padomu, un Āra Matesoviča tēlotais Harijs, kas ir melnstrādnieks Anglijā un Vlada pirmā mīlestība (interesanti, ka Omes personības "rekonstrukcijā" nepiedalās viņas tuvākais cilvēks – meita un Vlada māte, ko pirmajā daļā atveidoja Guna Zariņa).

Skatuves telpa (scenogrāfijas autors Nastavševs) veidota kā slidotava ar baltu ledu un tikpat baltām sienām, apspēlējot gan izrādes nosaukumu, gan reprezentējot Vlada priekšstatu par sterilo un citādajam naidīgo Latvijas sabiedrību. Vienlaikus tā ir arī teātra telpa un galvenā varoņa apziņas telpa, kurā viņš var gan atgriezt dzīvē mirušo Omi, gan vēlreiz un vēlreiz izspēlēt attiecības ar sevi un klāt neesošiem, bet sev svarīgiem cilvēkiem. Omei šajā telpā piešķirta zīmīga vieta – skatītāju rindā, no kuras Vlads ļauj viņai vērot un vērtēt izrādi (savu dzīvi), kas tiek izspēlēta priekšplānā. Brīžiem Ome atstāj savu vietu un cenšas iekārtot mazdēla dzīvi pa savam, taču augsts asinsspiediens vai zaudēta interese drīz liek šiem nodomiem atmest ar roku.
Jau pirms šīs izrādes bija skaidrs, ka Vilis Daudziņš uz skatuves var teju visu, taču šī loma apliecināja, ka aktieris joprojām spēj pārsteigt ar savu meistarību – viņa atveidotā Ome ir vienlaikus dzīva persona, kuras aizgājušā mūža smagums šķiet materializējies lēni slīdošajā ķermeņa vrakā, un pārlaicīgs atmiņu tēls, kura atstātais nospiedums joprojām ietekmē Vlada dzīvi. Domājot par latviešu kultūrtelpas kontekstiem, izrādi gribas salīdzināt ar starptautiski godalgoto Ievas Ozoliņas dokumentālo filmu "Dotais lielums: mana māte" – intīmu jauna, talantīga matemātiķa tuvplānu un viņa mēģinājumu saprast savas attiecības ar māti, kas, pati to neapzinoties, veidojusi visu turpmāko dēla dzīvi, tostarp viņa sarežģītās attiecības ar pretējo dzimumu.

Ledu, uz kura spīguļojošā kostīmā tērptais Kaspara Znotiņa varonis slīd, traucas un griežas, kļūstot par poētisku metaforu māksliniekam, kas savu vientulību izmanto radīšanai, Ome, gluži kā savas dzīves eksistenciālos un sāpīgos atvarus, pārvar racionāli un apdomīgi. Skaidrs, ka, pēc Vlada domām, sevi saprast viņš spēs, tikai saprotot Omi, tāpēc izrādi caurvij abu dzīves un personības paralēles – Ome tiecas pēc naudas un labklājības, jo viņas bērnību iezīmējis karš un trūkums, Vlads meklē mīlestību un atzinību, jo kādreiz tās trūcis no tuvākajiem cilvēkiem. Ome netic tādām smalkām savstarpējām saitēm kā beznosacījumu mīlestība, jo, viņasprāt, nauda tomēr ir tā, kas pieķeršanos garantē visdrošāk. Arī Vlads ne no viena negaida īstu tuvumu, vai nu rezignēti samierinoties ar to, ka jauno aktieru nerimtīgie mēģinājumi iegūt viņa atzinību ir paša panākumu nosacīti, vai nu mēģinot "cilvēcisku siltumu" piedzīt kā parādu no kādreizējā mīļākā Harija.

Kā jau pieteikts iepriekš, viena no izrādes tēmām ir radošums un tā apsīkums. "Cerību ezers aizsalis" būvēts kā izrāde par izrādes iestudēšanu, un divi jaunie aktieri – Marija Linarte un Āris Matesovičs – pārmaiņus atveido gan paši sevi, gan citus izrādes varoņus, kamēr Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš savas lomas saglabā visas izrādes garumā. Saistībā ar radošuma tēmu spilgta metafora ir Marijas Linartes atveidotā sunene, kas, Omei par šausmām, tiek uzticēta tieši viņai.

Paralēles starp bioloģisku un māksliniecisku auglību Nastavševs risinājis arī jau pieminētajā "Makbetā" – tajā Lēdija Makbeta, fiziski nespēdama kļūt par māti, rod piepildījumu, "dzemdējot" nežēlīgu plānu, ar kuru ļaut savam vīram iegūt varu. Arī šīs izrādes pieteikumā Nastavševs raksta, ka pievērsīsies radošā apsīkuma tēmai, un to visuzskatāmāk īsteno tieši caur sunenes tēlu. Ome dzīvniekam neļauj apbērnoties – respektīvi, piepildīt dabas nolemto misiju sekot instinktam un radīt pēcnācējus ("Suns paliks stāvoklī, ne kapeikas no manis nedabūsiet!" brīdina Ome). Šis pats motīvs atkārtojas arī attiecībās ar Vladu, kura izvēlēto dzīves ceļu – būt māksliniekam – Ome tā arī neakceptē un atsakās atbalstīt. Zīmīga epizode ir arī dzīvnieka nāve – Vlada instruēta, Marija Linarte ielien lielā, melnā atkritumu maisā, no kura izlien, jau pieņēmusi sunenes tēlu, ļaujot noprast, ka pirmā sastapšanās ar nāvi simboliski kļūst par avotu mākslas dzimšanai.

Lai arī saprotams, ka tieši attiecībās ar vienu no savas dzīves svarīgākajām sievietēm – valdonīgo un sirsnības izpausmēs skopo Omi – Vlads meklē cēloņus turpmākajā dzīvē piedzīvotajām attiecību neveiksmēm, izrādes finālu iezīmē savstarpēja sapratne un piedošana – Vilis Daudziņš atbrīvojas no smagajām porolona miesām, atklājot trauslu, ievainojamu veca un mirstoša cilvēka stāvu, ko Vlads apskauj bezvārdu maigumā.
Domāju, ka nebūs melots, sakot, ka šajā izrādē Vladislavs Nastavševs polemizē gan ar skatītājiem, gan kritiku, kuras gaidas un paustos secinājumus par savām izrādēm ne vienmēr akceptē un reizēm apstrīd, aizstāvot savus publiski paustos izrāžu skaidrojumus. Tā Vlads neiespaidots noraugās Āra Matesoviča tēlotā jaunā, apņēmīgā aktiera sagatavotajā Harija monologā par emigrējuša melnstrādnieka dzīvi Anglijā, visbeidzot secinot, ka tas nevienu neinteresē. Toties brīnišķīgā ironijā par publikas un kritikas gaidām attiecībā uz sevi režisora skatuviskais "alterego" akceptē etīdi, kurā Āris fiziski virtuozi iemieso Omes televizoru. Saistībā ar to par atslēgas ainu kļūst Āra Matesoviča izpildītais Čehova lugas "Kaija" varoņa Trigorina monologs, kas atklāj paša režisora gaidas attiecībā uz sevi – vēlmi caur teātri paust visai sabiedrībai būtiskas atziņas un pašam sāpīgu atzinumu, ka tomēr "prot gleznot tikai ainavas". Protams, domāju, ka arī pats Nastavševs apzinās, ka caur savām dvēseles ainavām viņš nereti atklāj universālākas, mūsdienās nepieciešamākas un dziedējošākas patiesības, nekā risinot sociālpolitiskas tēmas.

Visbeidzot – tēma, kuru nedrīkst nepieminēt un par kuru latviešu teātrī tik personiski un atklāti runā vienīgi Vladislavs Nastavševs, ir homoseksualitāte. Nevar gan teikt, ka šajā izrādē Vlada attiecības ar kādreizējo mīļāko Hariju un pašam ar savu seksualitāti būtu veiksmīgākā dramaturģiskā līnija, taču būtiski, ka tāda ir un ka, par spīti tam, ka ne visiem (kā izrādās, arī visādi citādi inteliģentu kritiķu rindās) tas ir pieņemami, homoseksuālas attiecības kā dzīvē, tā arī mākslā pamazām iekaro savu vietu kā tradicionālajai līdzvērtīga mīlestības forma.