Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
CILVĒKS, KURŠ BIJA CETURTDIENA
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

CILVĒKS, KURŠ BIJA CETURTDIENA

Kā jau visi izcili mākslas darbi, Čestertona romāns nav klasificējams. Tas ir romāns – līdzība, romāns – sapnis. Ja gribiet – trilleris.
Te netrūkst arī angļu melnā humora, absurda un paradoksu. Kā apgalvo zinātāji, šis darbs spēj vienlaicīgi izklaidēt, uzjautrināt, aizraut, pārsteigt un apskaidrot.

Autors - Gilberts Kīts Čestertons
Režisore - Maija Apine
Kostīmu māksliniece - Kristīne Pasternaka
Lomās: Kaspars Zvīgulis, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Vigo Roga, Vilis Daudziņš, Andis Strods, Artuss Kaimiņš, Gundars Āboliņš, Sandra Zvīgule

Pirmizrāde: 2004. gada 22. aprīlī

Vienā no pēdējiem šī romāna angļu izdevumiem priekšvārda autors K.Emiss teicis: ”"Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena" nepavisam nav nedz politisks murgs, nedz metaforisks trilleris, nedz kosmisks joks spiegu romāna formā, tomēr tam piemīt kaut kas no visiem trim... tā ir un paliek vissaviļņojošākā un visaizraujošākā grāmata, kādu jelkad esmu lasījis”.

Darba sižets ir visai intriģējošs:
Londona. XX gadsimta sākums. Galvenais varonis, jauns dzejnieks Gabriels Saims, uzzina, ka ļoti bīstama sazvērnieku – anarhistu organizācija tuvākajā laikā draud iznīcināt visu cilvēci. Šīs kustības priekšgalā – Eiropas Centrālajā Anarhistu Padomē – ir septiņi locekļi, kuri konspirācijas labad tiek dēvēti nedēļas dienu vārdos: Pirmdiena, Otrdiena utt. Savukārt viens no Skotlendjarda gaišākajiem prātiem ir izveidojis īpašu slepenpolicistu – filozofu nodaļu, kura gatavojas doties „Krusta gājienā” pret anarhiju.
Dīvainu nejaušību rezultātā Saims nonāk pazemē, kur slepena Londonas anarhistu sapulce gatavojas izvirzīt savu delegātu uz vakanto vietu Centrālajā Padomē... Negaidīti sižeta pavērsieni ierauj viņu arvien noslēpumaināku notikumu virpulī...

F.Kafka par Čestertonu ir teicis : “Viņš ir tik jautrs, ka reizēm liekas, it kā viņš patiešām būtu atradis paradīzi zemes virsū.” Zīmīgi, ka situācijas un peripetijas, kurās nonāk Čestetertona varonis, ļoti bieži atgādina paša Kafkas radītos “gaismēnu labirintus”, atšķirība tikai tāda, ka Kafka vairāk akcentē ēnas, bet Čestertons – gaismu. Pirmajā variantā eksistence rādās kā ļauns murgs, otrajā – kā labdabīgs joks. Un tieši šajā “sīkajā niansē” (kas mūžīgs un kas acumirklīgs, pārejošs?) slēpjas gan paša Čestertona “gaišā skatījuma” atslēga, gan viņa varoņa pārbaudījuma jēga.

Tas ir tas pats mūžīgais dona Kihota un citu neprātīgo “gaismas bruņinieku” ceļš, kurā izrādas, ka “pasaules glābšana”, īstenībā ir šīs pasaules glābšana sevī, proti savas ticības glābšana.