Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
CINIĶI

CINIĶI

Anatolijs Marienhofs
CINIĶI

Anatolija Marienhofa romāna skatuviskā adaptācija.
Tā darbība notiek oktobra revolūcijas pirmajos gados Maskavā. Stāsts par to, kas notiek ar aizejošā laikmeta inteliģentiem laikā, kad pasaule neatgriezeniski mainās.
““Ciniķi” – viens no novatoriskākajiem 20.gadsimta krievu literatūras darbiem.” (J.Brodskis)

Lomās:
Olga – Guna Zariņa
Vladimirs – Vilis Daudziņš
Sergejs – Andris Keišs
Dokučajevs – Jevgēnijs Isajevs
Mamaševs – Āris Matesovičs
Marfuša – Liena Šmukste
Ziņas – Varis Piņķis

Režija – Vladislavs Nastavševs
Scenogrāfija – Monika Pormale
Kostīmi – Rūta Kuplā
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš
Mūzika – Toms Auniņš, Vladislavs Nastavševs, Otto Auniņš
Sitaminstrumenti – Varis Piņķis

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē Miera ielā 58a
Izrādes ilgums: 3 h 10 min (2 cēlieni)
Biļešu cenas: 15,00; 20,00 EUR

Pirmizrāde 2017. gada 24. maijā
Izrādes laikā uz skatuves smēķē!

 

Režisors Vladislavs Nastavševs: "Romānā aprakstītie notikumi norisinās tieši pirms 100 gadiem. Tā trauksme, kas bija jūtama toreiz, šķiet, atkārtojas arī tagad. Liela tēma ir vēstures zināšana, apzināšanās un spēja redzēt notikumus vēsturiskā kontekstā. Līdz ar to ļoti aktuāls kļūst laika jautājums un vēstures, īpaši politiskās vēstures diktāts. Mēs visi esam spiesti dzīvot laika troksnī, kā to sauc Mandelštams, tajos apstākļos, kas mums ir radīti. Politika un vēsture ienāk mūsu privātajās dzīvēs, gribam mēs to vai nē; mūsu dzīves tiek pakļautas politikai un vēsturei. Bieži vien mums nepatīk tas, kas notiek apkārt. Ja nespējam piekrist un just līdzi valdības diktātam, vienalga, vai tā būtu demokrātija, kapitālisms vai komunisms, mēs no tā abstrahējamies, rodas plaisa starp to, kas notiek ap mums, un to, kā mēs šo realitāti izjūtam. No šīs plaisas, no nespējas just līdzi notikumiem, rodas kritiskā domāšana, no tās savukārt – cinisms.
Nav mazsvarīgi, ka romāna darbība norisinās Maskavā. Ja palasām mūsdienu Krievijas opozicionāru izteikumus sociālajos medijos vai sekojam līdzi tādiem medijiem kā Эхо Москвы, Настоящее время, Медуза – viņi ir mūslaiku ciniķi, un nekas nav mainījies. Es kā cilvēks, kā mākslinieks jūtu līdzi, bet ne vienmēr varu viņiem līdz galam piekrist, jo tajā visā ir arī daudz naida un negatīvu emociju. Pat ja viņiem ir taisnība (un viņiem ir taisnība), viņi gribot negribot posta savas dzīves. Bet nerunāt patiesību arī nedrīkst. Tādā ziņā Marienhofa romāns ir ļoti aktuāls. Arī latviešos šis cinisms ir. Un vispār tas ir aktuāli jebkuram domājošam cilvēkam – jautājums ir par dozēšanu."

Anatolijs Marienhofs (1897–1962) bija viens no imažinisma virziena aizsācējiem krievu literatūrā. Imažinisms uzskatāms par vienu no pēdējiem ietekmīgajiem krievu avangarda literatūras virzieniem, kam raksturīgs tēls kā literāra darba pamats, kas prevalē pār saturu, tīša provokācija, apzināti izaicinoša izturēšanās, amorālums un cinisms kā filozofiska sistēma. Lielākā imažinistu grupa darbojās Maskavā no 1919. līdz 1925.gadam, līdz ar Anatoliju Marienhofu tā centrālās personas bija arī Sergejs Jeseņins un Vadims Šeršeņevičs. Imažinistiem bija savs manifests, viņi aktīvi iesaistījās Maskavas kultūras dzīvē, rīkojot populārus dzejas vakarus, izdodot daudzus atsevišķu autoru un autoru kolektīvu darbu krājumus un imažinistu žurnālu un šiem nolūkiem nodibinot vairākas izdevniecības. Imažinisti iemantoja arī savu tiesu skandalozas slavas ar dažādiem provocējošiem izlēcieniem – Maskavas ielu "pārdēvēšanu", "literatūras tiesām" u.tml.

Romāns "Ciniķi" sarakstīts 1928.gadā un publicēts Berlīnes izdevniecībā "Petropolis-Verlag" (Padomju Savienībā romāns pirmoreiz izdots tikai 1988.gadā). "Ciniķi" un arī nākamais romāns, "Gludi skūtais cilvēks", kas izdots turpat Berlīnē divus gadus vēlāk, sagādāja autoram pamatīgas nepatikšanas ar varas iestādēm – viņš tika pakļauts vajāšanai. 1932.gadā izdotajā "Literatūras enciklopēdijas" VI sējumā Marienhofa daiļrade raksturota kā "viens no buržuāziskās mākslas pagrimuma produktiem pēc proletāriskās revolūcijas uzvaras". Romāni "Ciniķi" un "Gludi skūtais cilvēks" rakstā nav pieminēti.

Sižets LTV Kultūras ziņās 25.05.2017.
Sižets LTV Kultūras ziņās 25.05.2017.
Vārds: Princese, 03.09.2017
Viedoklis: Izrādes saturs mani diemźēl kopumā neuzrunāja. Izcila aktierspēle un skaista dzīvā mūzika. Šo izrādi neiesaku.
Vārds: Irma, 19.06.2017
Viedoklis: Piekrītu Kaspara teiktajam, pateiktas precīzi manas domas, kā naglai uz galvas. Tikai es par Nastavševa labākajām izrādēm sauktu '' Mēdeju'', ''Asins kāzas'' un ''Melno spermu''
Vārds: Rasa, 18.06.2017
Viedoklis: Ļoti laba izrāde, izcila aktierspēle un režija. Traucēja tikai paviršais, aukstais tulkojums, no oriģinālā teksta kvalitātēm pāri palikuši daži procenti.
Vārds: Gunta, 14.06.2017
Viedoklis: Paldies par iespēju domāt jaunas, citādas, dziļas domas! Gudrs, juteklisks un sāpīgs mākslas darbs. Visdziļākā cieņa un apbrīna Daudziņa, Zariņas un režisora darbam. Patērētājžanra mīļiem labāk palikt mājās.
Vārds: Es, 12.06.2017
Viedoklis: Šoreiz ne par izrādes mākslinieciskajām kvalitātēm (bija, bija!) i, bet nejauku tehnisku problēmu: sēdējām trešajā rindā, bija ārprātīgi skaļi ! Tik skaļi, ka dziedāšana un bungas izvērtās spīdzināšanā, starpbrīdī aizkritušas ausis un sāpoša galva. Lūdzu, kur skatās (klausās) skaņu operators ?!

IEVAI patīk
IEVA
31.05.2017
autors Aiva Kanepone

"Ciniķi" Jaunajā Rīgas teātrī

Teikšu godīgi - ja gribi rāmu vakaru, tad neej! Režisors Vladislavs Nastavševs, protams, nesaudzē ne skatītājus, ne aktierus. Un fons, uz kura galvenie varoņi izspēlē savu dzīvē kārtīgi apmaldījušos inteliģentu stāstu, ir diezgan nežēlīgs - oktobra revolūcijas gadi Maskavā. Taču man bija sajūta, ka sen neko tik labu Latvijas teātros neesmu redzējusi! Fantastiskie dialogi, pērle pēc pērles, neticamais cinisma un poēzijas sajaukums, Monikas Pormales atjautīgā scenogrāfija un, protams, aktieri! Jaunajam Rīgas teātrim ir paveicies ar aktieriem, ko tur liegties. Sevišķi izbaudīju omulīgi neganto Jevgēniju Isajevu, kurš, starp citu, nemaz nav profesionāls aktieris, un, ak, protams, Gunu Zariņu!

 

Oda mīlestībai un apēstam zirgam
Latvijas Avīze / Kultūrzīmes
06.06.2017
autors Normunds Akots

Vladislava Nastavševa aizraušanās ar XX gs. krievu literatūras modernistiem ir dāvājusi JRT cienītājiem vēl vienu lielisku iestudējumu par inteliģences likteņiem mūsu neaptveramajā kaimiņvalstī pēc tā kolektīvā neprāta, kas "desmit dienās satricināja pasauli". Šoreiz režisora uzmanības lokā ir nonācis viens no imažinistu spilgtākajiem pārstāvjiem Anatolijs Marienhofs ar savu "buržuāziskās mākslas pagrimuma produktu" – 1928. gadā Berlīnē pirmo reizi izdoto romānu "Ciniķi". Starp citu, arī Aleksandrs Čaks savā laikā ir nedaudz ietekmējies no imažinistu dzejas, bet Josifs Brodskis Marienhofa darbu pat nosauca par labāko krievu moderno romānu un Olgas nāves skatu par vienu no skaistākajiem tā laika literatūrā. Protams, šodien to visu varētu uzskatīt par aizgājušu laikmetu raksturojošu mākslas parādību un mierīgi ierindot muzejisku vērtību klāstā, taču imažinistu manifestētā metode "atklāt dzīvi caur tēliem un tēlu ritmiku", joprojām ir ļoti iedarbīgs izteiksmes līdzeklis, ar kuru dažādās mākslas sfērās iespējams piekļūt tam realitātes analogam, kas tieši un netieši ietekmē cilvēka dvēseles un gara dzīvi. To itin labi var izmantot arī mūsdienu teātrī, vienīgi ar nosacījumu, ka izrādes veidotāji izprot izvēlētā darba struktūru veidojošos paņēmienus un prot tos radoši izmantot saviem nolūkiem. Nastavševs prot, turklāt dara to uz skatuves vērienīgi un izsmalcināti vienlaikus.

Izrāde sākas ar visai iemīļotu Vladimira nodarbošanos – putekļu notraukšanu no izsvaidītiem grāmatu sējumiem pie milzīga ozolkoka galda ar grebtām kājām, kas iestudējumā kalpo par "skatuvi uz skatuves". Var tikai apskaust Monikas Pormales spēju radīt scenogrāfiskajā telpā funkcionāli daudznozīmīgu objektu, kas ļauj režisoram sakoncentrēt ap sevi un uz sevis visu personāžu darbību un pārvērst to tēlainu ainiņu kolāžā. Ir pagājis gads pēc proletāriskās revolūcijas Krievijā, vecā kārtība ir pilnībā sagrauta, cilvēki stāv garās rindās un drudžaini izpērk pēdējos pārtikas produktus un visā Maskavā tikai ar milzu pūlēm ir atrodamas baltas rozes. Vladimirs ar maigu ironiju stāsta par to Olgai, un, kā inteliģents cilvēks, slēpdams savas jūtas smalkā retorikas plīvurī, piedāvā tai kļūt par viņa sievu. Olga, atjokodamās ar tuvojošos ziemu, malkas trūkumu un salšanu, guļot vienai, piekrīt.

Tā sākas stāsts par nepiepildītu mīlestību holeras laikā, kas abu varoņu dzīvi strauji pārvērš par izdzīvošanas eksperimentu absurdā valstī un pašus pārveido par ciniķiem, kuri vienīgie ir spējīgi šajos apstākļos izdzīvot. Proletāriskā diktatūra ir sagrāvusi visus agrākos ideālus, boļševiku radītajā haosā augstākās vērtības ir zaudējušas savu vērtību, no tumšajām pažobelēm lien ārā zemiskums, bads spiež cilvēkus kļūt par barbariem un kanibāliem, un, kad pēdējie pilsētas ielās kritušie zirgi ir apēsti, liek tiem izdarīt izvēli, kas neatgriezeniski sakropļo dvēseli.

Viens no izrādes spēcīgākajiem tēliem šoreiz ir vienkāršs reproduktors uz galda, kurā ik pa brīdim atskan ziņas, paziņojumi un reklāmas. Palielināts skatuves fonā kā milzu teleskopam līdzīgs skaļrunis, kas savāc sevī visus pasaules trokšņus un piepilda ar tiem mūsu apziņu, šis reproduktors visu izrādes laiku notur skatītāja uztveri tajā asociāciju laukā, kurā reāli spiesti izdzīvot romāna varoņi.

Gunas Zariņas atzīstami veidotā Olga, pieradusi pie pārticības, sievišķīgas bezrūpības un noteiktām dzīves vērtībām, savu iekšējā sairuma neatgriezenisko procesu izrādē izdzīvo spilgtā kaleidoskopisku epizožu virtenē līdz pat traģiskajam finālam ar mulķīgi mugurkaulā iešauto lodi. Katra Olgas izvēle krāpt vīru ar mīļāko – vispirms ar Andra Keiša askētiskās līnijās ieskicēto Vladimira brāli un partijas funkcionāru Sergeju un pēcāk ar izmanīgo nepmani Dokučajevu kolorītā Jevgēnija Isajeva izpildījumā – ir mērķtiecīga un racionāli pārdomāta rīcība. Tā nesatur ne ļaunprātīgus, ne tīšus centienus nodarīt pāri vai sagādāt ciešanas savam vīram, pat otrādi – abās gultas afērās ir ietvertas rūpes par viņa izdzīvošanu, taču tās ir un paliek sīkas nodevības, kas sagrauž dvēseli, mīlestību un brīdī, kad parādās apjauta, ka dzīvē vairs nav nekā svarīgāka par ķiršu liķiera konfekti, ļauj Olgai izšķirties par pašnāvību.

Vilis Daudziņš uz skatuves ir atveidojis tik daudz dažādus intelektuāļus, ka vienmēr nākas pabrīnīties, kur viņš rod jaunu materiālu saviem meistarīgi veidotajiem tēliem. Arī Vladimirs šajā ziņā nav izņēmums – aktiera radītais tipāžs gan attiecīgam laikmetam raksturīgās, gan vispārcilvēciskās izpausmēs ir īsts XX gs. sākuma intelektuālis. Vladimirs lielākoties runā, lai klausītos pats sevi, viņa domas pavediens ir nevainojami argumentēts un bal­stīts milzīgā faktu klāstā. Viņš labi zina, ka to nespēs satvert ne Sergejs, ne Dokučajevs, bet novērtēs Olga un apbrīnos Marfuša, un tas viņam sagādā prieku. Inteliģentais narcisms ir viena no Vladimira personības būtiskākajām sastāvdaļām, jo viņš apzinās savas spējas ieraudzīt dziļākas sakarības visapkārt notiekošajā, taču aiz tā slēpjas pavājš, bezpalīdzīgs un izmisis cilvēks, kam nav kur aizbēgt. Ja nebūtu Olgas un nāktos grauzt tos pašus kritušo zirgu kaulus, lai izdzīvotu, viņš iecerēto pašnāvību, visticamāk, arī izdarītu, jo dzīve šajā valstī ir zaudējusi jebkādus mērķus. Nav vairs rodamas atbildes uz jautājumu "kāpēc". Kāpēc dzīvē izzūd tādi jēdzieni kā mīlestība, godīgums, garīgums u.tml.?

Viss Vladimira stāsts romānā un tāpat arī izrādē atgādina intīmu dienasgrāmatu, kas apvienota ar vēsturisku hroniku. Pilnestīgāku to, iespējams, padarītu viena dramaturga klātesamība, taču arī tagad katrs kolektīvi izvēlētais ieraksts ar režisora palīdzību uz skatuves pārvēršas savdabīgi poetizētās spēles epizodēs, kurās prāts nav atdalīts no sirds imperatīviem. Kopā ar jūtīgi veidotu muzikālo partitūru, kuras ritmisko pusi nodrošina uz skatuves esošais bundzinieks, šī vizualizētā dienasgrāmata iegulst publikas uztverē kā vēl viena izmisīga un skumja oda cilvēka alkām pēc mīlestības, kas tik bieži izplēn apkārtējās dzīves bezjēdzīgajā troksnī.

Ciniķu apokalipse à la jazz*
KDi
17.06.2017
autors Henrieta Verhoustinska

Liels, garš galds. Kā sala, kā Noasa šķirsts, kurā patveras izmirstošas sugas pārstāvji, laiku pa laikam ieaicinot arī eksemplārus no citām sugām. Arī tām šī vieta kļūst par iznīcības vietu. Proletariāta diktatūras apstākļos rakstāmgalds ir lieka greznība. Lieka greznība ir enciklopēdiskās zināšanas, asais prāts un pārliekais jūtīgums, ar ko apveltīti divi, bet varbūt arī trīs JRT Ciniķu varoņi: Gunas Zariņas fatāli pievilcīgā Olga, Viļa Daudziņa "iemīlējies intelektuālis" Vladimirs un Andra Keiša noslēpumaini lakoniskais boļševiks ar aristokrātisko izcelsmi Sergejs.

Teksti un metaforas

Ir divas lietas, kas izrādē ļoti atšķiras no Anatolija Marienhofa romāna (protams, man nav iebildumu pret jebkādām literārā pirmavota un tā inscenējuma atšķirībām). Pirmkārt, romāna varoņa iekšējie monologi un pārdomas izrādē tiek atskaņoti, visbiežāk adresēti konkrētam cilvēkam; tas pilnībā maina dialoga un konteksta attiecības, pārvēršot varoni teju slimīgi pļāpīgā personāžā. Otrkārt, romānā varoņi ir jauni: lai arī Vladimiru Marienhofs padarījis septiņus gadus vecāku par sevi, ir skaidrs, ka galvenā varoņa literārais prototips ir pats autors, kuram aprakstītā laika posma (1918–1924) sākumā ir mazliet pāri divdesmit. Un viņu cinisms atšķirībā no izrādes sargā jaunības dēļ viegli ievainojamas personības, nevis daudz pieredzējušus un jau nogurušus cilvēkus.
Režisora Vladislava Nastavševa un minēto triju aktieru kolektīvi veiktais dramatizējums atstāj iespaidu, ka no fragmentētā Marienhofa "Ciniķu" teksta katrs no viņiem izvēlējies, ko vien vēlas, gluži kā Olga Suharevkas tirgū, kopā ar vīru meklējot mīļākajam zeķes. Izrunāto tekstu blīvums (pat pēc noīsinātās pusstundas) īsti neļauj ievilkt elpu ne Vilim Daudziņam, ne skatītājiem. Aktieris spiests balstīties iepriekšējā pieredzē – cita romāna skatuves pārlikumā ("Pakļaušanās", režisors Alvis Hermanis) –, un viņa Vladimirs, izrādei ritot, aizvien vairāk atgādina Velbeka/Hermaņa cinisko un apjukušo Fransuā. Ļoti būtiska Marienhofam kā imažinistam (literārais virziens 20. gadu Krievijā) ir tēlainā valoda. Tā svarīga arī Nastavševam. Tomēr Santas Remeres tulkojums, lai arī ir jēdzieniski precīzs, korekts un izrādei piemērots, nav tik poētisks, lai kļūtu par pašvērtību. Droši vien šo neatbilstību jutis arī režisors, liekot Olgai dziedāt divas dziesmas krievu valodā – ar Borisa Pasternaka un Sergeja Jeseņina dzeju. Lai gan nezinu, vai kāds atdzejotājs būtu spējis vērst par labu šo tekstu straumi.
Imažinistiem arī patika tēlainas, spilgtas metaforas, bet nepatika, ja tām piešķīra simbolisku slodzi, slīgstot un slīkstot daudzajās nozīmēs. Viņuprāt, metaforā nebija jāmeklē visādas papildu nozīmes, tai bija vienkārši jābūt skaistai. Imažinistiem ļoti nepatika, ja kāds šņakājas pa viņu tekstiem, tos izskaidrojot un interpretējot (droši vien arī režisoram, ja reiz izrādē pārpublicēts imažinistu manifests). Nastavševu imažinistā Marienhofā ieinteresējusi tieši viņa valoda un metaforas, taču skatuviskajām norisēm, scenogrāfijai, rekvizītiem pavisam noteikti ir simboliskas nozīmes, kurās var arī sapīties un apmaldīties.

Apokalipses jātniece

Scenogrāfe Monika Pormale ir radījusi brīnišķīgu telpu, kurā vizuāli līdzdarbojas piecas "vienības": galds, milzīgs skaļrunis (kā kosmosa signālu uztvērējšķīvis), zirga skelets, aktieri un gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa gaismas. Marienhofa romānā zirgs – gan skrienošs, gan mirstošs, gan jau nosprādzis – ir viena no uzstājīgākajām caurviju metaforām, un režisors to attīsta, ne vien ieviešot izrādē zirga skeletu, bet arī apspēlējot to visādos veidos – zirga kauli apstākļos, kad Krievijā valda bads un zirga gaļa ir delikatese, tiek krauti uz galda kā pārtika, tie attēlo deficīta preces, ko tirgo nepmanis** Dokučajevs; Olgai "jājot" uz zirga skeleta, tiek attēlots pašiznīcinošs seksuālais akts. Un, lai gan zirga tēla saknes Marienhofa romānā ietiecas arī slavenajā Gogoļa Mirušo dvēseļu trijjūga (Krievijas simbola) tēlā, tomēr jau kopš Jaunās Derības Jāņa atklāsmes grāmatas zirgi ir aprobēts gan nāves, gan seksuālās jaudas simbols, gan abi reizē (kā Henrija Fisli gleznā "Murgs"). Nāves un seksualitātes līdzās esamība ir būtiskākais ainā, kurā Olga, kā valkīra purinot matus – krēpes –, skanot izmisīgi skaļai zirga zviegšanai, vienam savam mīļākajam sniedz baudu, bet otru – savu vīru – kā tāds apokalipses jātnieks tuvina nāvei, ko Viļa Daudziņa Vladimirs uzskatāmi nodemonstrē, ieguļoties skeletam starp ribām. Fiziski sarežģīti uzdevumi Nastavševa izrādēs Jaunā Rīgas teātra (un ne tikai) aktieriem ir vienmēr, bet nekad vēl es tik ļoti nebiju ilgojusies pēc kustību konsultanta kā šajā, jo vairākas ainas – arī Olgas sekss ar Jevgeņija Isajeva smieklīgi briesmīgo Dokučajevu, mīcoties palagos, vai viņas izmisušais fokstrots, vai Vladimira skriešana uz vietas kā sporta zālē uz līdztekām – izskatās neveikli. Divdabīgu (arī neveiklu) iespaidu atstāj arī "revolūcijas dzemdētā briesmoņa – jaunās buržuāzijas" dzimšanas akts, gļotām apsmērētā J. Isajeva personā tai (proti, Dokučajevam) izlienot no lielas ādas somas. Taču ir arī kustību ziņā skaistas epizodes, piemēram, mīlas aina ar Vladimiru, kurš, uz mīļotās pēdām izstiepies kā stīga, lido savā mīlestībā kā līgava Šagāla gleznā. Vai kā šī paša aktiera varonis līdzīgā situācijā šī paša režisora izrādē Tumšās alejas.
Par visskaistāko un arī šausminošāko metaforu izrādē kļūst tandēms – milzīgais rupors, kas raida gan propagandas saukļus, gan ziņas par badu un miljoniem cilvēku bojāeju, un gaisma, kas rada iespaidu, ka šis skaļrunis ir dzīvs, ka tas elpo. Īpaši biedējoši ir redzēt, kā tas lēni pagriežas pret Olgu, to zombējot un burtiski izsūcot no viņas dzīvību. Lielā skaļruņa dubultnieks – mazais skaļrunis uz galda – tiek darbināts nemitīgi, pat seksa laikā. Aktrise Olgu spēlē filigrāni – caur ironiju tikai mazliet ieskicējot viņas vēlēšanos kaut kam noticēt, kaut kam piederēt, kaut ko mīlēt –, toties skaudri atklāj viņas iztukšotību, nespējot neko no tā visa sasniegt.

Džezs un nogurums

Izrādi strukturē dzīvā skaņu partitūra (komponisti Toms Auniņš un V. Nastavševs). Uz skatuves pie bungām un dažādu trokšņu izraisītājiem, tumsā noslēpies, ir arī Varis Piņķis, kurš ir rupora balss – viņš lasa briesmīgās ziņas un groteskos saukļus, kas skan no tā. Pirmizrādē šķita, ka viņš to dara pārlieku izteiksmīgi, taču otrreiz skatītajos Ciniķos dzīvā saspēle starp varoņiem, uz skatuves skanošajiem V. Piņķa darbinātajiem trokšņiem un viņa balsi radīja sajūtu, ka notiekošais ir apokaliptisks džeza jam session (improvizēta kopspēle).
Aiz šķietami statiskajām mizanscēnām un arī tad, kad tās ir ļoti dinamiskas, – aiz tām visām ir paredzēta un dažbrīd arī nojaušama spriedze, nemiers. Revolūcijas balss vilina sievieti, pakļauj un salauž, bet Viļa Daudziņa intelektuālim Vladimiram atliek tajā tikai noraudzīties, aizvien nīgrāk komentējot apkārt notiekošo. Taču šī spriedze daudzviet iztek vārdu smiltīs, atstājot vien nogurumu.

* Džeza stilā
** No krievu valodas – НЭП jeb Новая экономическая политика – jaunā ekonomiskā politika, kas uz īsu brīdi 20. gadu Padomju Krievijā atjaunoja privātīpašumu un privātpersonu uzņēmējdarbību

JRT izrāde "Ciniķi": sūrstošais poētisms
LSM.LV
20.06.2017
autors Kitija Balcare

Laikmets, vara un mazā cilvēka dzīve – trijstūris, kurā režisors Vladislavs Nastavševs stāsta savulaik pretrunīgi vērtēto Anatolija Marienhofa darbu "Ciniķi" kā skumjas un asas atskaņas no pārmaiņu laika Maskavā.

Neiederīgi savā laikā

Poētiski skarbs ir režisora Vladislava Nastavševa radītais uzvedums "Ciniķi" Jaunajā Rīgas teātrī.
Šoreiz krievu avangarda pārstāvja Anatolija Marienhofa romāna "Ciniķi" skatuviskajā versijā režisors turpina jau izrādes "Peldošie-ceļojošie" abās daļās aizsākto tematisko līniju par aizgājušo gadsimtu intelektuāļu sabiedrības agoniju laikmeta neizbēgamo pārmaiņu priekšā. Skatuvē, ko ietin melna tumsa, gaudo pērno gadsimtu vējš, dzirdama smagu samta kleitu un aizkaru šalkoņa un biezu foliantu lappušu čaukstoņa ar gandrīz fiziski sajūtamu putekļu kārtas piezemēšanos uz ādas. Melnā telpa ar mirdzošu, zeltītu gaismu ir kā spožuma paliekas no aizejošā laika. Dzīve, kas ārēji mūsu priekšā izkāmē, lupinot nost priekšstatus un aizspriedumus vienam no otra, it kā kļūst caurskatāmāka, bet vienlaikus šī caurredzamība pārtop restēs (restes ir arī par izrādes līdzdalībnieku kļuvušais zirga ģindenis).
Vienlaikus režisors paliek uzticīgs ne tikai savai daudzslāņu satura izvēlei, bet arī savai pieejai nesaudzēt ne aktieri, ne skatītāju ne ārēji, ne iekšēji ar intelektuālas līdzdomāšanas pieprasīšanu, fizisko eksperimentu robežu neesamību un spēju modināt skatītājā nekontrolētas, dabiskas reakcijas.
Turklāt, vietumis estetizējot atbaidošo un padarot pretīgu it kā skaisto. Fizisko robežu eksperimenti – radīt neparedzamas, atraktīvas, fiziski noslīpētas mīlas ainas, graciozi rotēt uz milzu radiofona, balansēt ar daudzām smagām grāmatām rokās, tas viss liek skatītājam mazliet satrūkties, liekot izvērtēt redzētā iespējamību vai tapt pieķertam pārsteiguma brīdī (bez šādiem elpu aizraujošiem, vizuāli apbrīnojamiem elementiem Nastavševa izrādes, neatkarīgi no to satura, nebūtu pilnīgas).
Notiekošā scenogrāfisko risinājumu elegantos, siltos zeltīti brūnos toņos radījusi Monika Pormale, uz nepārblīvētās skatuves uzceļot vairākas mazas skatuves – garo rakstāmgaldu ar skaisti darinātām kājām, kas zem pieredzētā smagmes ar laiku sāk sagumt, un milzu skaļruni, kas kļūst par skatuvi aktrises Gunas Zariņas nesaudzējošās dzīves skartajai un tālab praktiski noskaņotajai Olgai. Tur aktrise ik pa laikam eleganti gulšņā, izkāpjot no ikdienas un meklējot ceļu uz citu savu būšanu, līdz mirklim, kad vienīgā dzīves garša ir palikusi ķiršu liķiera konfektē.
Tāpat kā arī daudzas citas Nastavševa izrādes, arī "Ciniķi" ir izrāde, kurā liela loma ir gaismai un skaņai. Viss ir viens otra organiska sastāvdaļa.
Mākslinieka Oskara Pauliņa darbs ar gaismām piešķir izrādei emocionālo fonu un zeltījuma atblāzmu, turpretī ierasto klaviermūzikas skaņdarbu vietā šoreiz skarbāku toni piedod sitaminstrumenti (pie kā, starp citu, visu izrādes gaitu sēž un skaņu rada aktieris Varis Piņķis) un kompozīcijas, kas šoreiz radītas režisora kopdarbā ar Tomu Auniņu un ar Otto Auniņu. Lirisma vietā precīzi uzbangojoši akcenti un dziesmu spēks krievu valodā, ko izpilda Guna Zariņa, mainās atkarībā no izpildījuma laika izrādē un konteksta.

Dzīve troksnī

Visos laikos un visos pārmaiņu viļņos sabiedrība dalās vairākās nometnēs: gan tādās, kas pretojas pārmaiņām, gan tādās, kas sērojoši noskatās notiekošajā, neticot, ka pašiem šai visā būs jāpiedalās, tas ir, jāpielāgojas. Un šai mirklī pat nav svarīgi, kādā politiskā iekārtā cilvēks atrodas. Laiks, par ko vēstī iestudētā izrāde, ir skarbs: aukstums, bads, nāves elpa. Dzīves, ko ierauj laiks virpuļviesulī, pēc kura  pierast pie jaunās kārtības daži nespēj.
Acīm neredzamais, bet saklausāmais izrādes varonis ir ziņu troksnis. Izrādē radiofons aktiera Vara Piņķa informatīvi vienaldzīgā balsī ir izrādes teicējs, kas ieskicē gan sociālpolitiskās norises valstī, gan emocionālo fonu sabiedrības noskaņojumam. Līdzīgi kā mūsdienās – kāds nevar iztikt bez ziņu aprīšanas, kā to dara Olga izrādē, bet cits neļauj šīm ziņām aprīt sevi, cenšoties dzīvestelpu atstāt savā un notikumu gaitas pārziņā, kā to dara Vladimirs, pats uztaustot un labi raksturojot kā citus indivīdus, verbalizējot to bailes un ilgas, tā paša psiholoģisko stāvokli. Jo skarbākas norises, jo poētiski smalkāks Vladimira cinisms.
Tas, vai skatītājs izrādē nolasīs ironisku mīlasstāstu ar sociālpolitisku fonu vai saskatīs alegoriju par indivīda nespēju pretoties laika plūdumam un savai beznosacījuma mīlestībai pret savu dzimteni, ir atkarīgs no katra paša. No šīs laikmeta poētiski sāpīgās grēksūdzes, ko meistarīgi un pārsteidzoši manierīgi raksturo un izklāsta Viļa Daudziņa Vladimirs, ir iespēja daudzviet paraut stāsta valdziņu, ļaujot irt visiem priekšstatiem par cilvēku un par tā attiecībām ar laiku, varu un līdzcilvēkiem.
Zināmā mērā, neskatoties uz to, ka izrāde balstās lielākoties aktieru Gunas Zariņas un Viļa Daudziņa dialogos, tā vairāk izskan kā paša Vladimira ironisks karikatūrmonologs savam pieredzētajam laikam.
Sarunas ar citiem izrādes varoņiem/aktieriem ir vairāk ilustratīvas, ne jēgu nesošas, tāpat kā pārējie izrādes varoņi ir statiskāki un to trūkums uz skatuves nebūtu izjūtams, ja Olga un Vladimirs vien paši tos iedomātos un raksturotu sarunās.
Izrādē skatītāji saskatīs un saklausīs tikai to, ko paši tajā mirklī būs gatavi saskatīt un sadzirdēt. Izrāde ir pielīdzināma rāmā ūdenī iemestam akmentiņam, no kura grimšanas vietas skaisti aizsākas viļņošanās, ja laika apstākļi tam ir labvēlīgi. Tieši tāda ir Nastavševa izrāde – tāds apzināti iemests akmentiņš skatītāja prātā: no prāta atvērtības būs atkarīgs arī skatītāja vērtējums. Neatkarīgi no tā, protams, var cildināt Viļa Daudziņa prasmi radīt cilvēku, kas neatkārto līdzšinējos aktiera varoņus ar spilgtiem raksturiem ne runas manierē, ne ķermeņa valodā, var baudīt scenogrāfiski elegantos un ar smalku humoru radītos risinājumus fiziski izaicinošiem skatiem (Olgas un Vladimira mīlas akts vai dzimumakts, kas vairāk atgādina sistemātisku vingrošanas nodarbību; jaunās buržuāzijas piedzimšanu, kad jaundzimušais ir skaļš un mīlēts, visticamāk, tikai savu radītāju vidū; Olgas seksuāli raganiskais jājiens zirga ģindenim mugurā, plīvojot viņas gaišajām krēpēm u.c.), var veldzēt savu dzirdi dzeļošos, bet asprātīgos tekstos (pat brīžiem nogurstot, to var kompensēt vērojot scenogrāfiju un neverbālo skaņu kopumu). Citiem vārdiem sakot, var attapties mirklī, kad saturiski pieblīvētajā stāstā pats sāc pasvītrot ainas un tekstus, kas izkustinājuši prātu vai sirdi mazliet no ierastās vietas.

Iespējams, šī izrāde (ņemot vērā arī veiktos īsinājumus/pilnveidojumus, kas tapuši jau pēc pirmizrādes) ir tā, kura jāskatās vairākkārt, katrreiz ļaujot pieslēgties citiem uzsvariem.
Cilvēks aiziet, pasaule paliek. Un turpina mainīties. Ja nevaram to mainīt paši, tad vienmēr varam mainīt savu attieksmi pret notiekošo. Un dažreiz nekas cits neatliek, kā kļūt ciniskam. Pats romāna "Ciniķi" (radīts 1928. gadā un pirmizdots Berlīnē, izpelnoties autoram vajāšanu no varas iestādēm, bet Padomju Savienībā – vien 1988. gadā) autors dzejnieks, rakstnieks, dramaturgs Anatolijs Marienhofs, līdzās ar savu domubiedru un draugu Sergeju Jeseņinu, pērnā gadsimta divdesmitajos gados bija viens no pamatlicējiem imažinismam – tādam virzienam literatūrā, kam pamatā ir tēls, kurš prevalē pār saturu, kopā ar apzinātu provocēšanu, neiztiekot bez amorālas un izaicinošas rīcības un cinisma. Aumaļām metaforu, kuras labi norūda prātu, līdz tas izkož domu. Ņemot vērā imažinisma pamatprincipus, pieļaujams, ka režisoram izrāde "Ciniķi" ar Olgas un Vladimira pretrunīgi vērtējamo attiecību stāstu ir savdabīga zvērīga metafora par Krievijas (vēlāk Padomju Savienības) un tās pilsoņa attiecībām kopumā, pilnām šausmu, patiesības kropļojumu, korupcijas tīklu un izsalkuma pēc tīrām emocijām.
Te skelets no skapja ir izcelts visu acu priekšā, ļaujot grabēt kauliem un liekot cilvēkam (tas ir, skatītājam) ieraudzīt savas neapzinātās robežas, kuras kādreiz atklājas vien mirkļos, kuros cilvēks pats vēl līdz šim nebija nonācis.