Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
ČULIMSKA. PAŠU CILVĒKI

ČULIMSKA. PAŠU CILVĒKI

Izrāde par mīlestību un deviņiem cilvēkiem, kas par to cīnās.
Jūtas un attiecības ir tikpat apbružājušās kā ciems, kurā kādā vasaras rītā norisinās darbība. Diena, kad cerības brūk, ir izrādes sākuma punkts. Tālāk tikai skaistais.

Aleksandrs Vampilovs "Pērnvasar Čulimskā"
Režisors – Regnārs Vaivars
Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš
Kostīmu māksliniece – Anta Priedīte

Lomās: Jana Čivžele vai Inga Tropa, Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Sandra Zvīgule vai Iveta Pole, Gatis Gāga, Edgars Samītis, Imants Vekmanis

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes garums: 2 h 35 min
Biļešu cenas: Ls 5,00; 7,00; 10,00; 12,00

Pirmizrāde 2012.gada 14.janvārī

Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē!
 

Aleksandra Vampilova luga "Pērnvasar Čulimskā" Jaunajā Rīgas teātrī iestudēta ar nosaukumu "Čulimska. Pašu cilvēki".

Žanrs – smeldzīga taigas idille bez mīlestības, kurā visi izrādes personāži saistīti šķietami stabilā ikdienas sistēmā. Jūtas un attiecības ir tikpat noplukušas, apbružājušās un bezcerīgas kā ciems, kurā kādā vasaras rītā norisinās darbība. Taču pietiek vienam no viņiem vēlēties "vairāk mīlestības", lai visa sistēma sabruktu un  sāktos izrāde par mīlestību un deviņiem cilvēkiem, kas par to cīnās. Cīnās nagiem un zobiem. Cīnās tā, ka katrs no viņiem kļūst par galveno varoni. Deviņi varoņi, kuru jaunības sapņi bankrotē. 

To, cik nejēdzīga un skarba var būt cīņa par mīlestību, uzskatāmi parāda saruna starp vienu no "galvenajiem varoņiem" Pašku un viņa māti. Atbildot uz mātes uzdoto retorisko jautājumu „dēliņ, vai tad tā mīl?”, Paška saka: „Nezinu. Kā māku – tā arī mīlu.”

Diena, kad cerības brūk, ir izrādes sākuma punkts. Tālāk tikai skaistais.

Raidījuma "Krējums... saldais" sižets
Raidījuma "Krējums... saldais" sižets
Vārds: Ligita, 18.04.2012
Viedoklis: Pilnīgi piekrītu par to, ka luga nav jāpārraksta. It īpašī šādi, kad stipri vien sačakarētas beigas padara visu bezjēdzīgu... Diemžēl. Vampilova Valentīna gan nošāvās. Ar šādu iznākumu tas, kas bija iepriekš nemaz vais nav tik ikdienišķi nesvarīgs.
Vārds: Inga, 15.03.2012
Viedoklis: Super izrāde!jo tā ir par mīlestību nevis par to,ka nu pilnīgi visi ciemā ir nodzērušies!Un katrs cīnās par to kā nu var.Znotiņš izcils,protams,arī pārējie lieliski!Paldies!
Vārds: Meitene ar kallu ziediem, 15.03.2012
Viedoklis: Man ir 26, un es piederu pie tiem, kam šī izrāde vairāk patika nekā nepatika. Nepiekrītu, ka tā ir sekla vai bez morāles. Iedziļinoties it kā sadzīviskajās ainās, varēja saskatīt diezgan daudz tēmu un jautājumu, par kuriem aizdomāties. Piemēram, arī Latvijā aktuāla problēma - lauku cilvēku došanās uz pilsētām. Izrādes varoņiem varētu atrast prototipus teju katrā ciemā. Man - dzimušai laukos - bija interesanti skatīties rutinizēto sadzīves ainu, izrādes varoņu cīņu par mīlestību un citiem mērķiem. Daži aktierdarbi - manuprāt, lieliski! Un tā kā nenācu uz izrādi ar milzu gaidām, no tās arī aizgāju bez vilšanās. Vienīgi piekrītu, ka Valentīnai būtu jārunā skaļāk, lai arī aizmugurē sēdošie varētu ko saklausīt.
Vārds: Elerte, 14.03.2012
Viedoklis: Man nepatika. Sevišķi jau Valentīna, kura runāja klusi. Vispār nepatika šīs aktrises tēlojums. Starpbrīdī devos prom.
Vārds: dace, 14.03.2012
Viedoklis: man patika. izbaudīju sajūtu, ka situācija uzkarst, emocijas iet pa gaisu un visādu sakritību, notikumu&nenotikumu rezultātā saformējas liktenis, vesela cilvēka dzīve. aktieri spēlē garšīgi un, protams, spēlējas ar saviem kolorītajiem tēliem. bet tāpat, kā viņiem prieks par šo spēli, arī man prieks!

Koučings padomijas sieviešu garā
DELFI
23.01.2012
autors Dita Eglīte

Regnāra Vaivara jaunākais iestudējums "Čulimska. Pašu cilvēki" Jaunajā Rīgas teātrī ir skumja komēdija ar dramatisku oderīti. Visiem vajag mīlestību, bet kā nu kurš to saprot. Aktieru radītie skatuves tēli ir komiski, taču aizvadītā gadsimta pēckara padomju dzīves ačgārnības – pārsteidzoši aktuālas joprojām.

Aleksandra Vampilova lugas "Pērnvasar Čulimskā" fabula nav ne lokalizēta, ne mūsdienīgota. Uz JRT skatuves redzam bēdīga izskata kafejnīcu un tai piegulošu "vasaras dārzu" kāda taigas rajona centrā tālajos septiņdesmitajos, kurā rosās bariņš kolorītu padomju pilsoņu (izrādes mākslinieki ir režisora uzticamie komandas biedri – scenogrāfs Aigars Ozoliņš, tērpu autore Anta Priedīte). Ja uz notikumiem raugāmies ar distanci, varētu teikt – nu, tiem cilvēkiem ir kara un padomju iekārtas "sačakarētas smadzenes". Taču, rūpīgāk ieskatoties, Ivara Krasta iztapīgi aprobežotajā Mečetkinā ieraugāma arī mūsdienu birokrātu dzīves filozofija, no kuras savukārt izriet Ģirta Krūmiņa vēl visai štramā Jeremejeva centieni nokārtot pensiju, kas savukārt korespondē ar šodienu, kad cilvēki visai labprātīgi, saņemot naudu aploksnēs, pensijā saņems vien nožēlojamus grašus (ja vien tik ilgi nodzīvos). Mečetkins saviem "biedriem" pārmet, ka tie avīzes nelasa. Un arī šodien laukos cilvēki lielākoties nelasa. Toreiz preses nelasīšana ideālistiski atspoguļoja "saulainās" padomju iekārtas dzīvi, šodien – cilvēki preses abonēšanu vienkārši nevar atļauties, un vairs arī nekam netic. Nākamais solis – nodzerties, kā tas jau noticis ar Dergčovu (Kaspars Znotiņš). Labi, ka blakus mīlams sievišķis. Taču karā un Ziemeļos pārdzīvotais (šodien invaliditāte var būt iegūta Afganistānā, Černobiļā vai Irākā) nekādas ilūzijas dzīvei nedod.

Vampilova lugas koordinātēs viss uzskaitītais ir tikai fons smeldzīgam stāstam par nenotikušu mīlestību. Taču iestudējumā starp vēl gluži jauno, bet no pilsētas izstumto reiz daudzsološo izmeklētāju Šamanovu un nevainīgu ideālu pilno, jauko meiteni Valentīnu liktenīgā ne-satikšanās šķiet vien maza epizode atraktīvā stāsta ķēdītē. Kaut ticu, ka Gatis Gāga spēj nospēlēt gan nepiepildītas mīlestības sāpes, gan dziļi aizvainotas personības noslēpumu (Vampilovam šis trīsdesmitgadnieks ir varbūt pat viens no traģiskākajiem tēliem). Savukārt Jana Čivžele (kura spēlēja 18. janvāra izrādē, otrā sastāvā - Inga Tropa) taču joprojām aizkustina nevainīgās un bērnišķīgi gaišās Dezdemonas tēlā repertuāra izrādē "Otello". Vaivara iestudējumā Čivželes Valentīna iemīl Gāgas Šamanovu drīzāk kādas apstākļu sakritības pēc, jo viņa Šamanovs nekā neizceļas uz kopējā "ākstu" fona un arī viņš Valentīnā pēkšņi ierauga tikai kaut ko smukāku, nevainīgāku un jaunāku par vietējo "cacu" nr.1 – Sandras Zvīgules Kaškinu. Arī tā viss varētu būt (seksuālajām dziņām nepavēlēsi), tikai šāda interpretācija samazina iespējamo skatuves stāsta mērogu un dramatismu. Un no kā šis Šamanovs ir noguris? Par pensiju viņš sapņo kā gražīgs bērns par ārpuskārtas konfektēm.

Par simbolu skaistiem un tīriem ideāliem gan lugā, gan izrādē kalpo sēta, kurai visi laužas cauri, lai nebūtu jāiet līkums caur vārtiņiem un kuru nenogurdama atkal un atkal cenšas salabot Valentīna. (Uz to gan vērts paskatīties arī no otras, praktiskās puses – kāpēc sētā vārtiņi nav ierīkoti tur, kur visiem tas būtu ērti. Taču ir bijis kāds "ideālais labiekārtošanas plāns", lai varbūt smuki izskatās. Atkal tik atpazīstami!). Galu galā arī Valentīna, pieņemot "jaunu izaicinājumu" un ejot uz ballīti ar puiciski bravūrīgo Edgara Samīša Pašku, iet pa taisnāko ceļu. Iestudējuma finālā, nākamajā rītā pēc visām mīlas peripetijām Valentīna, atšķirībā no pārējiem bufetes "apdzīvotājiem" (kurš nu klients, kurš te strādā), ir harmoniski smaidoša un mierīgi atkal dodas labot savu žogu. Bet – ja jau viņa iepriekšējā naktī "pierakstījās" vietējo tikumu primitīvajos noteikumos, tad loģiski būtu arī viņai par sētu beigt kreņķēties… Taču šajā stāstā sievietes ir galvenās shēmotājas un notikumu riktētājas.

Apņēmības pilna, lai noturētu savu mīļoto alkoholiķi, ir Gunas Zariņas Horošiha; lai nepazaudētu iecerēto vīrišķi – Gata Gāgas Šamanovu, melu tīklu sapin Sandras Zvīgules Kaškina; un arī Valentīna pēc ielaišanās ar Pašku, sajauc galvu savam tēvam (Imants Vekmanis), liekot domāt, ka kopā bijusi ar "nevainīgo" Mečetkinu. Starp citu, jaunāko aktieru neizkoptās dikcijas dēļ, brīžiem var tikai nojaust, par ko bijusi runa. Naktī pēc ballītes, kurā Paška dabūjis no Valentīnas beidzot to, ko gribējis, vismaz desmitajā rindā no būtiskās sarunas dzirdu vien Paškas vārdus "tikpat kā mana sieva". Turpretī Kaspara Znotiņa iereibušā varoņa dungošanā kaut kur kulisēs var uztvert vai katru vārdu. Tātad iemesls nav attālumi un akustika vien.

Un tomēr – vismaz man – izrādes vakars teātrī bija patīkams. Īpaši priecēja ansambļa artistiskums un spēles vieglums uzveduma pirmajā cēlienā, kur atsevišķās vietās, kā tas raksturīgi režisora intonatīvajam rokrakstam, atrasts ideālais līdzsvars starp komisko un dramatisko, kad esi sasmīdināts līdz asarām. Netraucē šoreiz pat tas, ka vairākos aktierdarbos uzskatāmi redzamas agrāk spēlēto varoņu pēdas – Gunas Zariņas darbīgā virtuves priekšniece Anna Andrejevna no "Revidenta", Kaspara Znotiņa šķībi stīvais Terentjevs no "Oblomova", Ivara Krasta lēnīgais Kasio no "Otello" utt. Paradoksālā kārtā jaunajā iestudējumā kolorīto tēlu galerija tomēr izspēlē savu oriģinālu stāstu – par nomales bezcerīgo purvu. Un nav nemaz jābrauc uz Latgales nostūriem, pietiks tepat ar vērojumiem, piemēram, Maskavas forštatē.

Čulimska. Versijas
kroders.lv
25.01.2012
autors Toms Čevers

Reta ir izdevība salīdzinoši nelielā laika posmā redzēt viena un tā paša darba divas interpretācijas. Šoreiz tā ir noticis, jo pagājušajā ziemā Nacionālā teātra (NT) Jaunajā zālē Māra Ķimele ar topošajiem (nu jau esošajiem) aktieriem piedāvāja savu, bet tagad Regnārs Vaivars Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) savu versiju par Aleksandra Vampilova lugu „Pērnvasar Čulimskā”, tās attiecīgi pārsaucot par „Vasaras rītā” un „Čulimska. Pašu cilvēki”.

Jāatzīst, ka, manuprāt, Regnāra Vaivara piedāvātais būtībā tikai scenogrāfijas ziņā apsteidz Māras Ķimeles iestudēto…

Stāsts par deviņiem cilvēkiem, no kuriem vairums cīnās par mīlestību (cits klusējot, cits zobiem un nagiem), JRT Lielajā zālē izskan autentiskā vidē kādā nomaļā, tundras ieskautā Sibīrijas sādžā. Notikumu centrs ir ēdnīca, kas iekārtota koka kruzuļiem rotātā namiņā. Par dienas ritējumu vēsta spožas dienasgaismas nomaiņa uz siltiem laternas stariem (perfekts scenogrāfa Aigara Ozoliņa un gaismu mākslinieku Mareka Lužinska un Krišjāņa Strazdīša darbs). Padomju laiku gaisotni stiprina arī vienkāršie, bet nepārprotamie un pārāk universālie Antas Priedītes kostīmi.

Ēdnīcā strādā vienīgā laukos palikusī jauniete Valentīna (saukta arī par Vaļu). Viņa neatlaidīgi, apkārtējo izbrīna skatieniem pavadīta, pašas spēkiem labo sētas fragmentu, kas norobežo tās puķu stūrīti – lolojumu, kas ļauj patverties no tēva pavēlēm, vientulības un nodoties sapņiem par neiespējamo… Lieki piebilst, ka minētais žoga fragments ir tuvākā ieeja ēdnīcas pagalmā, citam amizanti eleganti, citam brutāli izsperot tikko iestutētos dēļus. „Čulimska. Pašu cilvēki” varoņi maksimāli sevi neapgrūtina, lai ietu apkārtceļu. Viņi ir aizmāršīgi, apjukuši, cīnās par sevi, par savu laimi, lai gūtu vismaz kaut kādu atlīdzību par likteņa labpatiku viņus iesviest šajā zemes nostūrī. Tāpēc trāpīgs ir režisora tiem dotais raksturojums – daži pat inteliģenti, visiem vajadzētu kļūt dvēseliski bagātinātiem, ikdienā raugoties uz senču daiļamatniecības paraugiem, bet vienalga gatavi locīties pa caurumu žogā…

Šajā ziņā Regnāra Vaivara piedāvātais risinājums ir uzskatāmāks par Māras Ķimeles izveidoto, kur šķita, ka aktieri speciāli iekāpj košās zāles pleķītī, kas novietots pirms lieveņa. Šo atšķirību var izskaidrot ar nesalīdzināmajām spēles telpām un ieguldītajiem līdzekļiem, bet varbūt arī būtība ir cita – „Vasaras rītā” varoņi bija nekaunīgāki, egoistiskāki, tiem šķita absurda tāda skaistuma izjūta – civilizācijas neskartā ciemā iekopt puķu dobi.

No JRT aktieru spējām gaidīju ko vairāk – ne visi ir „uzrakuši” savu patiesību par varoni, citi rāda jau redzētus raksturus.

Lai arī luga vēsta par dramatisko, kas var norisināties pat visu acu priekšā, nepieredzējušu indivīdu pakļaujot stingrām komandām, bet izšķirošajos brīžos tam neveltot pietiekamu uzmanību, liedzot izvēles iespējas un uzspiežot kādus universālus dzīves modeļus, JRT tā uztverta par komēdiju, aktieri ir apmācīti rādīt komiskus žestus, izteikties apzināti divdomīgās intonācijās, uzsvērt jancīgo šajā lielās Krievijas nostūrī. Tas arī sekmīgi izdodas, skatītājus pakāpeniski pieradinot brīžam piepildīt zāli smieklu šaltīm. Tā tas arī varētu būt, ja vien mirkļos, kad uz skatuves notiekošais tik tiešām vairs nav jautrs, aktieru spēles nospriegoto gaisotni neiztrūcinātu kārtējie smiekli. Pretēji tam Māras Ķimeles režija konsekventi ieturēja traģikomismu, kas ļāva plati smaidīt, bet reizē izjust arī spēcīgu katarsi finālā.

„Čulimska. Pašu cilvēki” aktieri asprātīgi atklājuši krievu dvēseles plašumus, bet stāsts ir un paliek par Valentīnu, Jeremejevu, Mečetkinu, Horošihu, Dergačovu, Kaškinu, Šamanovu, Pašku un Pomigailovu Sibīrijā, nevis par zālē sēdošajiem šeit un tagad, lai arī režisors tieši to vēlējies panākt.

Šīs izrādes centrālā figūra noteikti ir Gunas Zariņas Horošiha. Lai gan viņas darbību pavada jau „Revidentā” atrastais veidols (arī tur aktrise atveidoja padomju ēdnīcas darboni), spēles patiesums, iedziļināšanas raksturā ļauj noticēt šai nelaimīgajai sievietei, kurai jāatraida dēls, lai būtu laimīga, bet tomēr laime nav iedomājama bez dēla līdzās. Viņa ir gatava palīdzēt un uzklausīt, kaut arī laika nebūtu nemaz un savu raižu atliku likām. Aktrise Horošihu rāda kā spēcīgu sievieti, kā samierinājušos ar dzīvi pateicībā par to, kas tai dots.

Diemžēl Inga Tropa Valentīnas lomā ir tikai ļoti nedroša un bikla pretstatā Dārtas Danevičas zīmētajam naivās, kautrīgās un sarežģīti veidotās meitenes portretam NT, kas arī fināla traģēdiju vērta jo smagāku un nepanesamāku. JRT aktrise ap žogu darbojas neveikli, ar auklu cenšoties piesiet dēļus, tādēļ grūti noprast viņas rīcības motīvus. Māra Ķimele Vaļai lika ar diedziņu siet mazus spraislīšus – aizkustināja bērna bezspēcīgie centieni, neatlaidība, neapzināta ticība saviem spēkiem, jo trūkst pieredzes par pasaules pāraudzināšanas neiespējamību, cilvēka pakļautību apstākļu varai.

Kaspars Znotiņš, šķiet, šosezon „iestrēdzis” ārējo izteiksmes līdzekļu izmantojumā, jo stīvas kājas pārstaigā kā Oblomova viesistabu, tā arī Čulimskas ciemu, bet viņa attēlotais žēlumu raisošais vieglprātīgais un nevērīgais Dergačovs ļauj saprast Horošihas dilemmu.

Pārsteidzošs ir Ģirta Krūmiņa veikums (atšķirībā no titullomas „Oblomovā”, kur es nespēju notvert izdaudzināto eksistenciālo trauslumu kā Oblomova pastāvēšanas stūrakmeni). Aktieris nav atpazīstams šajās noplukušajās klaidoņa skrandās ar sirmo matu ērkuli. Apjukums, vienaldzība un neizlemība ir viņa ceļabiedri pārliecinoši nospēlētajā tēlā.

Ievērības cienīgs ir arī Edgara Samīša Paškas atveidojums, kurš lecīga „jaunā” krieva bravūru smalki spēj pārvērst bērnišķīgā priekā, kā ieguvis sen gaidītu dāvanu, bet dūša top mazliet šķērma, kad apjaut, ka šī balva bijusi nakts ar Vaļu (ar vai bez tās piekrišanas).

Sandra Zvīgule aptiekāri Zinaīdu Kaškinu, mazliet atkārtojoties, rāda parlieku ieslīgušu pašapmierinātībā. Cilvēcības šķautnes tomēr atklājas izšķirošajās ainās, cenšoties atrunāt Vaļu no braukšanas uz dejām un izskaidrojoties ar Mečetkinu.

Savukārt Ivara Krasta Mečetkinā, Gata Gāgas Šamanovā un Imanta Vekmaņa Pomigailovā uzsvērta kāda viena raksturīga tēla iezīme (attiecīgi neizskaidrots aizvainojums, iedomāta lepnība un raižu izraisīts raupjums), kas atspoguļojas teju visās ainās.

Māra Ķimele izrādi noslēdza filozofiskā vispārinājumā, visiem varoņiem sēžot uz gara sola un noskatoties uz Valentīnu, kas  joprojām tupēja uz ceļiem un laboja jau atkal saplēsto žodziņu. Tas deva cerību saglabāt sevī atšķirīgo, ļāva noticēt cilvēka spējai palikt uzticīgam saviem ideāliem, lai arī kas stātos tā ceļā. Savukārt Regnārs Vaivars nonācis pie atziņas, ka pūlis pakļauj indivīdu, jo pēc Vaļas un Paškas noprotamā brīvprātīgā/ piespiedu tuvības akta, dzīve ciematā turpinās, it kā nekas nebūtu bijis, sadzīve, rutīna nokauj nepieradinātu garu (tā nolasu pēdējo ainu, Horošihai dzīvespriecīgi tērgājot par paveikto remontu, bet pārējiem iegrimstot ikdienas rūpēs, līdz gaismas nodziest).

Nav pareizas vai nepareizas versijas, bet pieļauju – katra spriedums ir pieredzē balstīts vai arī vēlamā, bet nepiepildītā atspoguļojums. Katrs režisors pārstāv savu paaudzi un tās uzskatus, lai gan Regnāra Vaivara interpretācija īsti neatbilst viņa kā visumā provokatīva režisora tēlam.

Pašapmierināts tukšums
kroders.lv
25.01.2012
autors Silvija Radzobe

Ja es nezinātu, kas ir Aleksandrs Vampilovs, tad, noskatījusies Jaunajā Rīgas teātrī  Regnāra Vaivara izrādi Čulimska. Pašu cilvēki, kā pārdēvēta dramaturga luga Pagājušo vasaru Čulimskā, es nu gan neko labu par šo krievu ar burjata asinīm, kā viņš raksturots programmiņā, vis nepadomātu.

Latvija – Čehova un Vampilova lielvalsts

Taču esmu redzējusi tādas izcilas Vampilova izrādes kā Māras Ķimeles Pagājušo vasaru Valmieras teātrī un Arkādija Kaca Pīļu medības Krievu drāmas teātrī. Tas bija pirms vairākiem nevis gadiem, bet gadu desmitiem, taču vēl tagad šos uzvedumus varu izstāstīt pa mizanscēnām un minēt vietas, kurās aiz dziļa saviļņojuma nespēju savaldīt asaras.  Senajos laikos Padomju Savienībā Latviju ne velti uzskatīja par Čehova un Vampilova lielvalsti, zīmējoties uz šo dramaturgu smalko izpratni un augsto iestudēšanas kultūras līmeni pie mums. Izcilākie krievu kritiķi pēc Māras Ķimeles izrādes noskatīšanās atklāti atzina, ka tolaik slavenais Sociālistiskā Darba varonis Georgijs Tovstonogovs ar savu Čulimskas interpretāciju Ļeņingradas Lielajā drāmas teātrī palicis tālu aiz mūsu režisores, jo iestudējis to smagi un viennozīmīgi, kā Gorkiju. Bez tā impresionistiskā jūtu un sajūtu viegluma, kas finālā sabiezēja elpu smacējošā traģismā.

Regnāra Vaivara kļūdu labojums

Pirms dodos tālāk, gribētu atgādināt divas lietas. Pirmkārt, Regnārs Vaivars savu režijas gaitu pašos sākumos Nacionālā teātra Aktieru zālē iestudēja Aleksandra Vampilova Vecāko dēlu, kas guva kā skatītāju, tā visu paaudžu kritiķu vienbalsīgu atzinību. Tā bija smalki saskaņota ansambļa spēle, kur nejaušs joks izvērtās dziļā nopietnībā, raisot grēksūdžu lavīnu un iesveļot smeldzi kā spēles laukumā, tā skatītāju rindās. Jau nākamajā sezonā, tas bija 2000.gadā, šai pašā teātrī jaunais režisors, šoreiz uz lielās skatuves, piedāvāja atkal Vampilovu: Vasaras rītā. Šķita, to iestudējis kāds cits, nevis vakardien veiksmīgais Vecākā dēla interprets. Izrāde bija nomācoši garlaicīga: katrs tēls uz skatuves eksistēja par sevi, nekādi – ne draudzīgi, ne agresīvi – kontakti varoņu starpā neveidojās. Caur toreizējās neveiksmes prizmu labi varēja saprast, kāpēc Vampilovu dēvē par padomju ēras Čehovu: galvenais nav ne sižets, ne tēls kā pašvērtība vai ikdienišķais teksts, bet gan attiecības starp varoņiem un tas, kā šīs attiecības, vienalga, cildenas vai antihumānas, ietekmē un maina cilvēkus. (Tiesa, Pagājušo vasaru Čulimskā konstatējams čehovisms pat sižeta metos: Horošihas/Kaškinas – Paškas – Valentīnas – Šamanova  attiecībās spoguļojas Kaijas varoņu biogrāfiju fragmenti: Arkadina – Trepļevs – Ņina – Trigorins.) Acīmredzot Regnārs Vaivars arī pats apzinājās toreizējo neveiksmi, tādēļ pēc vienpadsmit gadiem nolēma gūt revanšu ar tās pašas lugas iestudējumu citā teātrī. Nevis kurā katrā, bet Latvijas labākajā teātrī, kur bez tam pirms pāris sezonām tapa viņa brīnišķīgais iestudējums Bračkas. (Čulimskā spēlē lielākā daļa no Bračku ansambļa.) Tātad bija visi priekšnoteikumi veiksmei, bet atkal – nekā. Bez tam piederu pie kritiķiem (tādi nebūt nav visi), kuriem nav nekādu pretenziju pret dažkārt visai ekstravagantajiem Vaivara režijas projektiem: esmu pat jūsmojusi par viņa uzvedumiem, sākot no Alises, Salomes, Rolšteina jūrmalā un beidzot ar Aiju. Pēc Jaunsudrabiņa, Bračkām un Skalbi un valdi.

Kad mīlestību aizstāj ar gribēšanu

Jaunajā Vaivara veiktajā Vampilova lugas skatuviskajā versijā ir vecās (versijas) vainas: nav ansambļa, neveidojas attiecības, katrs tēls čubinās ar un gar sevi, maz vai nemaz redzot un dzirdot pārējos. Izrādē piedalās virkne labāko JRT aktieru: Guna Zariņa (Horošiha), Sandra Zvīgule (Kaškina), Ģirts Krūmiņš (Jeremejevs), Kaspars Znotiņš (Dergačovs), blakus viņiem tādi jaunākas paaudzes daudzsološi mākslinieki kā Edgars Samītis (Paška) un Ivars Krasts (Mečetkins). Nu nesanāk viņiem. Kaut ko režisors darījis nepareizi. (Tādējādi likvidēts tiek arī skaudīgu mietpilsoņu uzražotais mīts par JRT aktieriem-brīnumdariem, kuri vieni paši patstāvīgi iestudē izrādes, kamēr Alvis Hermanis strādā ārzemēs, bet, atbraucis pie visa gatava, tikai paraksta izrādi.) Iespējamās problēmas laukā ievada izrādes programma. Iestudējums žanriski definēts kā smeldzīga taigas idille bez mīlestības. Bet režisora apcerējumā var lasīt, ka lugā deviņi cilvēki cīnās par mīlestību ar zobiem un nagiem. It kā lai to ilustrētu, blakus redzama Paškas tēlotāja seja ar atieztiem zobiem un ņirdzīgu izteiksmi: zobi, lūpas un smakrs notecējis biezām dekoratīvām asinīm, vedinot iztēloties viņu kā vampīru. Var jau būt, ka kādam tas arī šķiet smieklīgi, man nē. Bet ja atgriežamies pie diviem konstatējumiem, kuri viens otru izslēdz, tad kā īsti režisors uzskata: ir lugā mīlestība vai tās nav? Uz skatuves mīlestības katrā ziņā nav – ir dažādas intensitātes gribēšanas. Iespējams, ka tieši tā ir visas nelaimes sakne. Bet sakiet, lūdzu, ko tad lai galvenā varone – astoņpadsmitgadīgā ideāliste Valentīna te mīl? Cita starpā Ingas Tropas varone ir viens no diviem normālajiem izrādes cilvēkiem – viņa ir svaiga, organiska, kautrīgi neveikla, iekšēji tīra un stipra. Otrs ir Ģirta Krūmiņa Jeremejevs – vecais, naivais un aizkustinoši labsirdīgais vīrs no taigas, ko citi komandē un pat apsmej. (Viņš raisa asociācijas ar Rūdolfa Blaumaņa Bungatiņu no Sestdienas vakara.) Sižets Valentīnai liek mīlēt vidējās paaudzes izmeklētāju Šamanovu – sava veida romantizētu lieko cilvēku, kam viss apnicis un kam ikdienas spriedzes noņemšanai ir higiēnisks sakars ar vietējo aptieķnieci Kaškinu. Jāpasaka skaidri un gaiši – izrādes viens no lielākajiem pārpratumiem ir Gatis Gāga Šamanova lomā. Aktieris nespēj nospēlēt pilnīgi neko – ne iekāri vai paļaušanos straumei attiecībās ar Kaškinu, ne tēlam autora dotās klusās skumjas, kas to atšķir no pārējiem un ir cēlonis Valentīnas mīlestībai,  nerunājot jau par jūtām, kas pārāk vēlu, bet tomēr viņā pamostas pret meiteni naktī, kad Paška to izvaro. Nevar pārmest, ka aktieris ākstītos, kā to dara vairāki citi, bet aiz viņa runātajiem vārdiem nav paslēpts pilnīgi nekas – neviena doma vai jūta. Jaunajai aktrisei mīlēt tukšumu ir neiespējami, tādēļ arī viņa to nedara. Un rezultātā izrāde zaudē gandrīz jebkādu jēgu.  Zināms mākslinieciskais potenciāls piemīt Edgaram Samītim Paškas lomā. To, ka nervozajam, uzvilktajam jauneklim Valentīna ir vajadzīga kā tuvs cilvēks, ne tikai kā seksuālās iekāres objekts, aktieris nospēlē it pārliecinoši, bet viņš tīri tehniski netiek galā ar pārvērtībām, kas tā raksturā notiek pēc pastrādātā varas darba. Arī Ingas Tropas varonei režisors nav palīdzējis ne apjaust, ne nospēlēt baigo traumu – Valentīna finālā kļūst vienīgi tāda kā izlēmīgāka vārdos un kustībās, salīdzinot ar iepriekšējo savas dzīves periodu…

Zvaigžņu nomaldīšanās vai režisora aklums?

Taču izrādē ir vesela grupa tēlu, kuru izpildītāji ar izmisīgām pūlēm tiecas smīdināt publiku, pašmērķīgi izspīlējot/izspēlējot autora tiem piešķirtās niecīgās dīvainību potences. Bez tam tas primāri attiecas uz trim talantīgiem un pamatoti par slaveniem uzskatītiem  JRT aktieriem… Kaut kā negribas ticēt, ka tā būtu viņu personiskā iniciatīva. Un ja nomaldās vislielākā slavenība (katram var, respektīvi, nedrīkst gadīties), kur tad skatās režisors? Vai arī tās ir paliekas/fragmenti/gabali no pusrealizētas ieceres Vampilova lugu spēlēt kā komēdiju? Lai nekļūtu apnicīga, kārtējo reizi vairs nejautāšu: bet kāda tam būtu jēga? Vienīgi rodas un ar laiku sabiezē nepatīkama sajūta, ka izrāde piedāvā par kaut ko smieties, kaut ko apsmiet. Bet nav saprotams – ko. Kaut kādi savējo joki. Kaut kāds pašapmierināts tukšums. Godīga neveiksme var raisīt pat līdzjūtību. Neveiksme, kas apsmej – atgrūž, liek rasties pat sašutumam.

Kaspara Znotiņa alkoholiķis Dergačovs ar pielīmētām ūsām un vienu izstieptu nekustīgu kāju lēkšo pa skatuvi, pārnēsādams pussatrunējušas kastes un liedams rīklē vienu šņabja glāzi pakaļ otrai, pie tam nepārtraukti smīnēdams. Sandras Zvīgules Kaškinas sejā arī nenodziest negatīva tēla aprobežotais smaids, kad viņa  temperamentīgi un izaicinoši izrādes laikā vairakkārt izsper Valentīnas puķu dārziņa žogu, augstu celdama kāju un tā pauzdama savu greizsirdību pret meiteni. Tik neticami rupjiem un ārišķīgiem paņēmieniem aktrise tēlo baudkāru liekulīgu mietpilsoni, ka negribas ticēt savām acīm. Guna Zariņa, citkārt virtuozā krāsainu raksturu smalkā atveidotāja, arī ķērusies pie ārišķīgiem un pārspīlētiem izteiksmes līdzekļiem, lai arī tie ir nedaudz gaumīgāki nekā Sandrai Zvīgulei. Uzpolsterētām krūtīm, apspīlētā kleitā viņa slauka grīdu, zemu noliekdamās un allaž kārdinot pagriezusi dibenu pret Dergačovu. Entuziastiski sit odus (to dara arī citi – taiga taču!), manierīgi pļāpā pa telefonu, pūlēdamās raisīt sava piedzīvotāja greizsirdību. Arī Ivars Krasts grāmatveža Mečetkina aprobežotību cenšas nospēlēt vienīgi ar uzpolsterēta vēdera palīdzību. It kā viņa korpulence būtu iemesls Valentīnas vienaldzībai. Tāda šoreiz ir režisora  izpratne par lietu sakarībām. Imants Vekmanis uzaicināts uz Pomigailova lomu, lai trīsreiz pārietu skatuvei ar elektrības vadu rulli, vienreiz nostrostētu savu meitu Valentīnu un finālā uzkāptu stabā un tur paliktu, kamēr citi aktieri iznāk uz paklanīšanos.

Čulimska. Sveši ļaudis
Latvijas Avīze
26.01.2012
autors Linda Ģībiete

"Pēc šīs izrādes būs grūti kādam iestāstīt, cik īstenībā labs dramaturgs ir Vampilovs," tā 2000. gada nogalē kaimiņu avīzē "Diena" bargi rakstīja Silvija Radzobe. "Cerības vējā," viņai nopietni piebalsoja Lilija Dzene. "Režisora enerģiskais tvēriens lugas smalko matēriju sadrupina nenotikušu attiecību fragmentos," arī Valda Čakare bija vienisprātis.

Bet Normunds Naumanis tolaik piešķīra izrādei visvairāk ābolu – veselus trīs – "par baismo konsekvenci, graujot teātri ētiski un no iekšpuses".

Pirms vienpadsmit gadiem vienbalsīgi neglaimojošās kritiķu atsauksmes saņēma Regnāra Vaivara režisētā Latvijas Nacionālā teātra izrāde "Vasaras rītā", kas tapa pēc Aleksandra Vampilova pēdējās lugas "Pērnvasar Čulimskā". Šķiet, tolaik vēl ļoti jaunais, bet šobrīd jau vidējai paaudzei pieskaitāmais režisors saskatījis īpašu māksliniecisko dvēseles radniecību ar 60. – 70. gadu krievu laikmetīgās dramaturģijas talantu, allaž Antonam Čehovam pielīdzināto Vampilovu. To pašu Vampilova lugu, ar kuru reiz piedzīvota režisoriska neveiksme, R. Vaivars iestudējis no jauna, šoreiz Jaunajā Rīgas teātrī ar tipiski mūsdienīgu nosaukuma pārveidojumu – "Čulimska. Pašu cilvēki".

Pārmaiņas ir! R. Vaivara tvēriens, šķiet, vairs nav tik "enerģisks", pilns "skaļām atraktivitātēm", "efektīgām sirreālistiskām bildēm" un jaunībai raksturīga "primitīva naivisma", kā tolaik rakstīja kritiķi un kas, sēžot zālē, varbūt varēja izskatīties visai interesanti, kaut arī bezjēdzīgi un Vampilova 70. gadu tehnikā tamborētajām Čehova mežģīnēm neatbilstoši. Izrāde "Čulimska. Pašu cilvēki" tāda patiešām nav. Jautājums: kāda tad tā ir?

Jāteic – luga "Pērnvasar Čulimskā" piestāv šim laikmetam. Tas ir stāsts par nomaļas taigas mazpilsētas ļaudīm, kas dzīvi vada ierastā rutīnā – uz ēdnīcu nāk tās dienišķie apmeklētāji, risina savas mazās attiecības, sapinas, saduras, sastrīdas, izlīgst un pēkšņi izdomā, ka varētu iemīlēties.
Bet mīlestība šai taigas rutīnai nepiestāv, tā saduļķo tējas glāzes lieluma vietējo akvatoriju un atkal norimst, jo ir vietas, kur mīlestībai tā pieklājas darīt. Šie ļaudis vēlas piedzīvot lielas attiecības, bet paši no tām vairās – tāpat kā Čehova trīs māsas ik teikuma galā sapņo par došanos uz Maskavu, bet, visticamāk, uz turieni tā arī nekad neaizbrauc, pat divdesmit gadus pēc lugas beigām.
21. gadsimta otrais gadu desmits pildīts ar tādu pašu rutīnu. Cilvēki nemainās, mainās tikai laiks un izteiksmes forma. Taču šoreiz lugas interpretācijā no Jaunā Rīgas teātra skatuves neizskaidrojamā kārtā plūst vienaldzība pret cilvēkiem jeb personāžiem, kas pa šo skatuvi rosās, un arī forma, kādā rosība notiek, dveš apbrīnojamu garlaicību. Aktieri uznāk, maksimāli reālistiski izspēlē stāstā paredzētās situācijas, cep, ēd, dzer, darbina elektrības ģeneratoru, velk vadus, stāsta par ikdienišķām darīšanām, it kā nepiespiesti sarunājas, mazliet uzkliedz cits citam, gandrīz sakaujas un pat domā, jo, kā jau pieņemts, par to liecina izturētas pauzes. Bet, par spīti reālistiskajām Aigara Ozoliņa dekorācijām un Antas Priedītes kostīmiem, un pat dabiskajai Jaunā Rīgas teātra spēcīgo aktieru skatuviskajai eksistencei, tāds pseidoreālisms vien sanāk.
Izrādē attēlotā taigas ikdiena iegūst neticamības un neobligātuma iespaidu, varoņi varētu rīkoties tā vai citādi, bet tikpat labi varētu arī nerīkoties. Un pat mīlestība, kam vajadzētu satricināt mazpilsētas ļaudis, šķiet neobligāta. Sēžot zālē, atliek vien brīnīties – par ko visi uz skatuves tā satraucas, pārdzīvo, ņemas un skumst?

Ja nemaldos, Vampilova un viņa priekšgājēja Čehova dramaturģijā nenotikusī mīlestība un nedzīvotā dzīve nogulstas tēlu apziņā, un, lai gan ārēji šķiet – nekas taču nenotiek, iekšienē plosās teju asiņaina jūtu drāma. Vismaz tā vajadzētu būt. Pārsteidzoši, bet R. Vaivara iestudējumā diemžēl patiešām nenotiek nekas. Pirms vienpadsmit gadiem Lilija Dzene toreizējo Vampilova lugas uzvedumu vērtēja metaforiski – "režisors un dramaturgs nav satikušies". Šoreiz tikšanās varbūt ir notikusi, tomēr sarunas acīmredzami nav vedušās pārāk raiti, turklāt aktieri šajā tikšanās reizē laikam atstāti aiz durvīm. Varbūt režisora un dramaturga sirds par mīlestības un ideālu trūkumu skumst katra savā ritmā.