Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
DELI DEJA
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

DELI DEJA

Izrāde sastāv no 7 fragmentiem vai viencēlieniem. Tos var saukt par viena un tā paša stāsta rimeikiem. Katrā fragmentā ir atšķirīgs tēlu un notikumu dramaturģiskais risinājums. Tā ir smalka attiecību drāma par nāvi un mīlestību, par to, kā ārējie apstākļi un notikumi konfrontē ar lugas varoņu iekšējo pasauli un sajūtām.

Autors – Ivans Viripajevs
Režisore – Ilze Olingere
Māksliniece – Katrīna Neiburga
Skanradis – Andris Indāns
Mūsdienu dejas elementu autore – Olga Žitluhina

Lomās: Iveta Pole, Regīna Razuma, Guna Zariņa, Sandra Zvīgule, Edgars Samītis

Izrāde notiek Mūzikas un teātra muzejā (Talsu ielā 1)
Sabiedriskais transports līdz Ed.Smiļģa ielai:
Tramvajs Nr. 2
Autobusi Nr. 4, 4z, 7, 8, 21, 25, 38a, 38b

Izrādes garums: 2 h
Biļešu cena: Ls 6,00

Pirmizrāde: 2010.gada 10.novembrī

Vārds: Andris, 17.02.2011
Viedoklis: Man patika. Visi aktieri ir malači, bet īpaši mani pavilka Iveta. Liekas, ka viņai šī loma ļoti piestāv. Ja nu vienīgi dejas varbūt gribētos redzēt mazliet sinhronākas un uz beigu pusi palika mazliet garlaicīgi koncentrēties garajiem tekstiem. Bet aktieru sacītais uzrunā, paliek atmiņā. Būtu ar mieru skatīties vēlreiz.
Vārds: Iv, 25.01.2011
Viedoklis: Dievinu rimeikus! Paldies JRT! Ļoti patika!
Vārds: Noskatījāmies, 20.01.2011
Viedoklis: Labdien! Nāve un Mīlestība-tādas diskutējamas tēmas. Man patika teksts uz Zvīgules krekla-..jo kad esi nomiris, ir ļoti grūti piecelties (apmēram tā). Tas diezgan daudz izsaka. Ir mums izcilības-Guna!!!! Polei, savukārt, reiz ļoti piestāvēja loma Līza Luīze. Tur viņa tāda nedaudz nenormāla, frustrācija.. Var jau būt ka tāda bija autora un režisora iecere, ka izrādē Dejotāja tāda nedaudz nenormāla, lai gan man šķiet, ka vaina ir tēlojumā. Jo,ja runa ir par mīlestību, to vajadzētu pasniegt savādāk. Te sanāca kaut kāda dumja sieviete, kura uzmācas vīrietim un diezgan neveiksmīgi mēģina pārliecināt, ka viņš viņu arī mīl :) Kaut kā tā.. Es nenoticēju.
Vārds: ali, 20.01.2011
Viedoklis: Lieliska izrāde! Iveta Pole patīkami pārsteidza - ļoti ir progresējusi divu gadu laikā. Par Sāmīša pilnveidošanos vispār nav ko piebilst - malacis! Zariņa gan kā visās izrādēs bija... Toties Razumai beidzot piemērota vecuma loma, kas ļoti piestāv! Tērpi smuki un Pole un Sāmītis vislabākie modernās dejas dejotāji. Komplimenti režisorei - esmu gatava Deli deju skatīties vēlreiz! :)
Vārds: JRT fane, 03.01.2011
Viedoklis: Paldies! Interesanti veidota, psiholoģiska izrāde, īsti JRT izrāžu līmenī ar aktieriski veiksmīgiem tēliem,īpaši patika Guna Zariņa, Sandra Zvīgule.Kā nepatīkams izņēmums, manuprāt, bija Ivetas Poles tēlojums. Nesen redzēju viņas spēlēto varoni izrādē "Sarkano lukturu ielu", nu nekādu atšķirību, ne robustajās kustībās, ne tēlojumā, kaut arī pilnīgi atšķirīgi tēli. Novēlu pilnveidoties turpmākajās izrādēs!

Nesmukā dzīve
Kultūras Forums, 3.12.2010
24.05.2009
autors Maija Treile

Deli deja var kalpot terapeitiski, samierinot ar domu, ka nāve ir neizbēgama, ka ciešanām ir konvertējama vērtība, ka dzīvē, pat ja tā ir tikai uzgaidāmā telpa, var darīt krietni vairāk, nekā tikai gaidīt.

Ar Ivana Viripajeva Deli dejas iestudējumu režisore Ilze Olingere turpina kopt savu "līniju" Jaunajā Rīgas teātri, kas līdzās Alvja Hermaņa un Māras Ķimeles māksliniecisko interešu laukiem vairāk interesējas par pašu jaunāko ārzemju, tostarp krievu, dramaturģiju. Arī Viripajeva dramaturģiju režisore iestudē ne pirmo reizi -2007. gadā Valmieras drāmas teātrī tapa Valentīndiena.

Ivana Viripajeva radīto Deli dejas dramaturģisko materiālu veido septiņas lugas - viencēlieni, kas izspēlē dažādas kombinācijas ar vienām kārtīm - sešiem varoņiem -, veidojot struktūras ziņā kompleksu savienojumu. Spēles telpa ir viena un tā pati - slimnīcas uzgaidāmā telpa, un arī spēles norises laiks varētu būt (to gan nevar apgalvot nešaubīgi) viens un tas pats. Notikumos iesaistītās personas ir tās pašas, bet epizodēs parādās dažādi - gan tieši, gan netieši - iesaistītas attiecībās un notikumos, kas norisinās ārpus konkrētās ainas laika un telpas. Epizodes vieno arī nāves fakts, atšķiras vien nelaiķis, septiņu viencēlienu virknē "ļaujot nomirt" teju vai visiem.

Talsu ielas spēles telpu māksliniece Katrīna Neiburga (viņa ari tērpu autore) iekārtojusi, starp frontāli pretstatītiem skatītāju podestiem izveidojot baltu mēli – slimnīcas gaiteni. Tas ved no vienām durvīm uz otrām – no dzīves uz nāvi vai no vienas nāves uz citu nāvi, vienlaikus visai reālistiski un lakoniski atainojot konkrēto vidi un raisot asociācijas ar klīnisko nāvi pārdzīvojušo atmiņu stāstiem. Askētiskajā un gaisīgajā (tā kā reālu sienu nav, nosacītās telpas robežas iezīmē pie griestiem aukliņās iekārtas glezniņas) telpā ir vien daži spilgti zili krēsli, neliels galdiņš ar telpaugu, bukletiem un papīra salvešu kastīti, pāris atkritumu kastes un ūdens iekārta. Sandras Zvīgules Medmāsa "mūžības ceļu" mēro kā savējā - stumjamos ratiņus čīkstinādama un ar slotu pārbaudīdama tā baltuma pakāpi. Kā tetovēts, pīrsingots Pēteris pie mūžības durvīm viņa par attiecīgu atlīdzību agrāk nekā ārsti iznesīs ziņas no otras puses –  kurš tuvinieks miris vai nāvei nolemts.

Izrādē varoņi neveido hierarhisku piramīdu, izkārtojoties "galvenajās" otrā vai n-tā plāna figūrās. Formāli visas attiecības izriet no trijstūra, ko veido Ivetas Poles  Katrina, viņas mīļotais, bet citas vīrs, Edgara Samīša Andrejs un Kates mamma - Regīnas Razumas Alīna. Izrādē Gunas Zariņas atveidotajai mātes un meitas draudzenei dots vārds Valērijā, kaut lugā viņa apzīmēta tikai kā "Pusmūža sieviete", savukārt Medmāsa ir vienkārši medmāsa, taču izrādē tieši Gunai Zariņai un Sandrai Zvīgulei izdodas "izvilkt esenci" un visspilgtāk iemiesot lugas filozofiju, kas izteikta arī tieši – sentencēs.  No vienas puses, bez jelkādas poēzijas, pat stilistiski neveikli, bet ar domu to pauž uzraksts uz Medmāsas T-krekla, kas visu izrādi spīd cauri baltajam halātiņam, bet kļūst izlasāms tikai tad, kad viņa to novelk, izrādei jau tuvojoties beigām: "Jo, kad nomirst, ir grūti piecelties." No otras puses, padzīvojušās baleta kritiķes dzīves atklāsme, ka "labāk nodzīvot slikti savu dzīvi nekā skaisti – svešu", pausta Gunas Zariņas tēla ieturētajā patosā un izkāpinātībā. Pirmajā vēstījuma līmenī uztverama kā sirsnīgs sveiciens visu jomu kritiķiem, šī atziņa izrādē tomēr iegūst plašāku kontekstu un vispārcilvēcisku patiesīgumu - iekal kaut uz kapakmeņa.

Izrādē ļoti daudz tiek runāts par Deli deju, kuru redzēt gan nav ļauts. Tā ir deja, ko Katrīna radījusi no bezgalīgām sāpēm, kas viņu pārņēmušas, redzot necilvēcīgos apstākļus Deli ielas. Tā ir deja, kas radījusi viņas un Andreja mīlestību, likusi baleta kritiķei pārvērtēt dzīvi un profesiju. Deli deja izmaina arī mammas Alīnas, Andreja sievas un Medmāsas dzīves. Deli dejā ir kaut kas no Zilā putna simbola, taču būtiskākā šī absolūtā ideāla īpašība ir tāda, ka tā pamatā ir bezgalīgas ciešanas. Jēdziens "Deli deja" kalpo, lai runātu par dzīves pārradīšanu mākslā, cilvēka brīvību, rozēm, kas aug no mēsliem jeb sasniedzamas caur ērkšķiem, nepanesamības pārtapšanu dzīves jēgas atklāsmē, ciešanu transformāciju katarsē, nāves tuvumu, kas liek beidzot sajusties dzīvam. Savā ziņā Deli dejas svara kategorija pieprasa tajā ietverto nozīmju (Māksla, Dzīve, Nāve) rakstīšanu ar lielo burtu, taču no eksaltācijas un ideālu totalitārisma lugu glābj struktūras nevienvirzienīgums, savukārt izrādi – aktieru spēle, kurā gana nozīmīga ir pašironija, kaut subjektīvi jāatzīst, ka Deli deju visā tās idejiskajā krāšņumā tomēr organiski nepieņēmu, vairāk uztverot kā uztieptu simbolisko imperatīvu.

Lugas teksts un gars izrādē ļoti respektēts, taču doti citi spēles noteikumi - nav Viripajeva norādītās priekškara aizvilksanās katras lugas/ epizodes/ cēliena beigās, tāpat ka nav aktieru paklanīšanās. Nosacītās intermēdijas izrādē veido aktieru bezvārdu, vien ķermeniski veidotas attiecību spēles, kurās, atšķirībā no izrādes tekstuālā slāņa, viņi mazāk noskaidro savstarpējās attiecības, vairāk – kopīgi vai individuāli –meklē sava mazā ķermeņa attiecību pret kaut ko lielāku – Nāvi, Visumu, Deli deju vai ko citu, kas vienmēr ir klātesošs, kaut nereti izstumts no ikdienišķās apziņas. Par intermēdijām tās var nosaukt gan tikai nosacīti, tādēļ, ka ritms, ķermeņu savstarpējās attiecības, ķermeņa attiecības pašam ar sevi ir ļoti būtiskas visā izrādē un "mēmās" ainas drīzāk ir nevis iestarpinājums, bet kulminācijas, kurās cilvēka būtībai ļauts atbrīvoties no valodas rāmjiem un ieklausīties sevī bez to uzliktajiem noteikumiem. Izrādes horeogrāfijas ierosmes devusi Olga Zitluhina, savukārt ar aktieriem mēģinājumos diendienā strādājusi Ramona Galkina.

Deli dejā viena tēma tiek izspēlēta daudzkārt, vairojot izrādes iespēju iedarboties terapeitiski – samierinot ar domu, ka nāve ir neizbēgama ikvienam, kas dzimis, ka ciešanām ir konvertējama vērtība, ka dzīvē, pat ja tā ir tikai uzgaidāmā telpa, var darīt krietni vairāk nekā tikai gaidīt. Ka "labāk nodzīvot slikti savu dzīvi nekā skaisti svešu". Līdzi jušanas aspektā Deli deja skatītājiem nepiedāvā izdzīvot skaisto, svešo dzīvi, un, cik kurš arī izrādes sakarā dzīvo un vēlreiz izdzīvo savu nesmuko, tas paliek katra paša ziņā.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
18.11.2010
autors Silvija Radzobe

*** 
Krievu mūsdienu dramaturga Ivana Viripajeva lugas piedāvātā eksperimentālā situācija strukturāli atgādina eksistenciālisma filozofijā gremdētās šveicieša Maksa Friša skatuviskās parabolas (piemēram, Biogrāfija): viena un tā pati situācija tiek izspēlēta vairākas reizes, pamainot kādu no elementiem, lai nonāktu pie secinājuma, ka nekas būtiski cilvēka dzīvē nemainās, ka viņa liktenis ir konstants lielums. Viripajeva lugā pa kārtai nomirst katrs no šauras savā starpā cieši saistītas grupas pārstāvjiem, bet dzīvi palikušie no savām samežģītajām attiecībām tā arī nespēj izkāpt. Viripajevs atšķirībā no Friša nopietnības gan uz situāciju, gan varoņiem skatās ar absurda iekrāsotu ironiju. I. Olingere pāreju no vienas situācijas uz otru realizē ar nereālistiskām pantomīmiski dejiskām intermēdijām, kas tapušas sadarbībā ar Olgu Žitluhinu. Taču izrādi, manuprāt, iegāž aktieru pakļaušanās publikas svētsvinīgajai nopietnībai: taču, ja sižetu spēlē (pieļauju, pretēji iecerei) kā drāmu ar dažu aktieru komiskiem «izlēcieniem», tas galīgi zaudē savu enerģētiku un iemanto didaktisku raksturu.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
18.11.2010
autors Valda Čakare

***

Ivana Viripajeva lugas vēstījums ir gaužām vienkāršs: cilvēks savu mūžu aizvada ieslodzīts sociālās uzvedības shēmās, no kurām viņu nespēj atsvabināt pat nāve. Četri radniecības, mīlestības vai draudzības attiecību saistīti indivīdi cits pēc cita nomirst un atkal ceļas augšā, kamēr pakaļ palicēji ar vieglu izbrīnu un vilšanos spiesti konstatēt, ka viņu ikdienas rutīnā smagais zaudējums neko nav mainījis. Ilzes Olingeres iestudējuma darbība risinās šaurā slimnīcas koridorā, kur varoņu smeldzīgi smieklīgās grēksūdzes plūstoši pāraug sirreāli ļimstošu ķermeņu dejās. Dzīve tēlojas kā triviāla un mokoša slimība. Par spīti tam, ka aktieri spēlē teju katrs savā stilā (sevišķi kolorīta ir Gunas Zariņas karikatūriskā baleta kritiķe), izrādei trīs ceturtdaļu garumā izdodas noturēties uz traģifarsa intriģējoši trauslās robežas. Pēdējā ceturtdaļā darbība sāk buksēt, jo autors un līdz ar viņu arī režisore pazaudē teatrālo pašironiju un tveras pie literatūras, sākot skaidrot un komentēt vīzijas (iespējams, Arto inspirētas) par Deli deju kā dzīves dubultnieci un autentiskuma glabātāju.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
18.11.2010
autors Mārīte Gulbe

***

Izrādes kopiespaids ir visai gaistošs. Domas vairāk pievēršas I. Viripajeva lugai, ne iestudējumam, konkrētās situācijas relatīvismam – pulkstenis slimnīcas uzgaidāmajā telpā stāv uz vietas, visas septiņas epizodes tātad notiek vienlaikus vai, drīzāk, nenotiek nemaz, ir tikai situācijas projekcijas kāda prātā/tukšajā, baltajā slimnīcas gaitenī, pa kuru medmāsa šļūkā birsti vai skraida ar dokumentu mapi rokās. K. Neiburgas telpas risinājums ir adekvāts lugas idejai, ka visi savā ziņā atrodamies tādā uzgaidāmajā telpā, gaidot nāves ziņu; abpus spēles laukumam sasēdinātie skatītāji arī ir iekļauti gaitenī nīkstošo vidū. Jautājums gan ir, kā mēs šai uzgaidāmajā telpā uzvedamies. Dramaturga piedāvātās situācijas atklāj tēlus no dažādiem skatpuntiem: ja meitas vienaldzība pret mātes nāvi sākumā šķiet mulsinoša, cita epizode ļauj saprast, kā tā varējusi rasties, bet vēl nākamā atkal liek nostāties mātes pusē. Taču izrādē ne visu laiku un visiem aktieriem var sekot ar neatslābstošu interesi. Uzmanību fokusē R. Razumas māte, S. Zvīgules medmāsa, spilgta, varbūt pāris vietās maķenīt par daudz, ir manierīgā G. Zariņas dejas kritiķe, bet E. Samīša un I. Poles varoņi rada monotonu iespaidu, izrāde notiekošais sāk slīdēt garām neskarot. Epizožu starplaikos ieviestie kustību numuri man šķita tikai formāls paņēmiens, kā atdalīt epizodes, estētisku vērtību vai īpašu jēdzienisku nozīmi tām neieraudzīju.