Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
DIEVIŅŠ PILLĀ
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

DIEVIŅŠ PILLĀ

Kā ir radusies latviešu valoda? Kas tās tādas par skaņām, kuras mēs šodien saucam par latviešu valodu? Kas vispār notiek tai brīdī, kad dzimst vārdi un rodas valoda? Neibarts (jeb Ņurbulis) ar latviešu valodu ir apgājies un izrīkojies tik neparastā veidā, ka, lasot viņa pantus, rodas ļoti dīvaina ilūzija - it kā būt lieciniekam tai brīdī, kad tika radīta latviešu valoda. Latviešu mēle.
Alvis Hermanis

Dzejas autors - Aivars Neibarts
Režisors un scenogrāfs - Alvis Hermanis
Aktrise un kostīmu māksliniece - Guna Zariņa
Komponists - Ingus Baušķenieks

Gaisma – Lauris Johansons
Skaņa - Gatis Builis

2017./2018. gada teātra sezonas Spēlmaņu nakts nominācijas Gada lielās formas izrāde un Gada aktrise (Guna Zariņa).


Izrāde notiek: JRT Mazajā zālē Miera ielā 58a
Izrādes ilgums: 1 h 40 min (1 cēliens)
Biļešu cenas: 15,00; 20,00; 22,00 EUR

Pirmizrāde 2018.gada 10. martā

Kā ir radusies latviešu valoda? Kas tās tādas par skaņām, kuras mēs šodien saucam par latviešu valodu? Kas vispār notiek tai brīdī, kad dzimst vārdi un rodas valoda?
Neibarts (jeb Ņurbulis) ar latviešu valodu ir apgājies un izrīkojies tik neparastā veidā, ka, lasot viņa pantus, rodas ļoti dīvaina ilūzija - it kā būt lieciniekam tai brīdī, kad tika radīta latviešu valoda. Latviešu mēle.
Neibarts dzīvoja tai pašā laikā un kontekstā kā Ziedonis (jeb Pinkainis, - Ņurbuļa valodā). Taču viņa dzīves veids un mākslinieka koncepts bija diametrāli pretējs. Neibarts ignorēja gan politiku, gan slavu, gan materiālo dimensiju vispār. Viņš bija tāds sava veida tautiskais hipijs. Kurš, atšķirībā no Ziedoņa, nelikās ne zinis par Visumu. Gluži vienkārši tāpēc, ka Neibarts bija pacenties radīt pats savu personīgo Visumu.
Ļoti svarīga šīs izrādes sastāvdaļa ir leģendārā "Dzelteno pastnieku" mūziķa Ingus Baušķenieka dziesmas. Arī tajās ir tas īpašais arhaikas un avangarda sajaukums, kas raksturīgs Neibartam.
Vispār viņiem ir daudz kā kopīga, manuprāt.
Alvis Hermanis, režisors

Vārds: https://twitter.com/lkupca, 15.10.2018
Viedoklis: Divas pārdomas pēc @jrt_lv "Dieviņš pillā" - Guna Zariņa ir ģeniāla un joprojām mielo ar ik dižāku darbu un talantu. Un jā, latviešu valoda ir skaista un bagāta un viegli padodas spēlēm.
Vārds: illi, 12.10.2018
Viedoklis: man ne, iemidzināja.
Vārds: Magone, 11.10.2018
Viedoklis: Izrāde savdabīga. Guna -kā vienmēr lieliska. Manuprāt, labākā aktrise Latvijā. Starp citu, Neibartu var redzēt Olgas dziesmas "Apvij rokas" klipā. Youtube ir pieejams.
Vārds: Andra Ūdre (skatītājas viedoklis no Facebook), 03.10.2018
Viedoklis: Izcila, kā vienmēr #GunaZariņa Tiem, kam tuva Neibarta dzeja, noteikti patiks. Grūti pat izteikt vārdos, cik labs..līdz smiekliem un asarām. Iepriecināja līdz sīkumam pārdomātais tēls. Hermanis ar aktieru grupu turpina iesmaidīt par skatītājiem. “nāvīte meitene sirmā dvēseļu agronomīte”
Vārds: https://twitter.com/tincii, 28.09.2018
Viedoklis: Acis, ausis un sirds pilla ar dieviņu. Pati izpeldējusies dzejā un latviešu valodā. Un mūzikā. Pieēdusies laimes. @jrt_lv #DievinsPilla pārsniedz ierastības un sagaidāmības robežas. Citi iet prom, citi ceļas kājās. Vai Gunas talantam ir robežas?

Neibarta zvaigzne un mazas tautas izdzīvošanas kods
Latvijas Avīze
13.03.2018
autors Ilze Kļaviņa

Ar žilbinoši spožu gaismas uzliesmojumu, gluži kā zvaigznes sprādzienu, iesākas “Dieviņš pillā” pirmizrāde uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Balti izgaismots un baltā uzvalkā tērpts stāv mākslinieks–dzejnieks–parādība, kas pēc režisora Alvja Hermaņa ieceres ir arī dzejrades dievišķais iemiesojums. Atskan Aivara Nei­barta (1939 – 2001) dzejas rindas par dzeju, kas “pauri plēš pušu”, un patiesi, nepārtraukts intensīvs dzejas plūdums piepilda iestudējuma turpmākās pusotras stundas. Gunas Zariņas nospēlētā un nodziedātā monoizrāde (dziesmu komponists Ingus Baušķenieks) pārsteidz un sajūsmina ar artistisku virtuozitāti, dokumentālā teātra formas jaunatklātām iespējām un tēmas nozīmīgumu. Skatuves darbs ir notikums ar māksliniecisku mērogu un izsmalcinātu garšu.

Iespējams, stāsts par vēsturisku personu būtu plašāks, ja to ietilpinātu pagājušā gadsimta sešdesmito – astoņdesmito gadu sociālajā kontekstā, kur skaidrāk būtu nolasāma padomju laika latviešu dzejnieku īpašā nozīme. Dzeja, kas pretojās varai, kas veidoja un noturēja tautas garīgo satvaru. Latviešiem ir pārlaicīgas attiecības ar poēzijas kosmosu un viena tāda Visuma zvaigzne, kas salīdzinājumā ar hrestomātiskām dzejnieku personībām ir bijusi perifēra, saucama Aivara Neibarta vārdā. Jaunā Rīgas teātra izrāde ar pietuvinātu skatu ielūkojas šī dzejnieka alternatīvās domāšanas spožumā, kas kādam šķitīs dīvains, kādam – kaitinošs, kādam – nevajadzīgs. “Dieviņš pilllā” rosina domāt, ka mūsdienu globālā bezpersoniskuma laikmetā lokālais un savdabīgais kļūst bagātinošs un nozīmīgs un ka mazas savrupas tautas izdzīvošanas kods, iespējams, koncentrējas vienas (un ikvienas) personības unikālajā radītspējas brīnumā.

Saskaņā ar ieceri cilvēka veidols ar bārdu, gariem sirmiem matiem un baltā linu uzvalkā ir fotogrāfiski līdzīgs Neibartam, taču vienlaikus iemieso nepārtrauktu garīgas apceres procesu. Aktrises sievietes izvēle vīrieša lomai dara tēlu fiziski trauslāku un atsvešinātu no ķermeņa. Gunas Zariņas tēls pārvietojas pa skatuvi, kas nosacīti sadalīta daļās, katrā no daļām darbības detaļām ir konkrēts mērķis. Labajā pusē iekārtots ikdienišķs miteklis, tur virs gultas uz auklām žāvējas dzejoļu lapas un ar vecmodīgu rakstāmmašīnu uz sadzeltējušiem papīriem tiek iemūžinātas vārsmas. Šajā nosacīti sadzīviskajā daļā Guna Zariņa veido omulīgam rūķim līdzīgu tēlu, kam piemīt vecišķi aizkustinošs mīlīgums. No šīs daļas neaizmirstami spoži nospēlētas ir divas epizodes. Viena, kad bērnišķīgā priekā rakstāmmašīna pārtop par akordeonu, otra, kad caurspīdīgu šķidrumu dzeršana no milzu kolbām tiek viltīgā pašapmānā nospēlēta kā garšu degustācija.

Skatuves kreisajā pusē izvietota senu magnetofonu un mikrofonu laboratorija, kur Zariņas varonis ir gan skaņu arheologs gan vārdu tehniķis – inženieris, kurš eksperimentē ar vārdu sinonīmiem, trokšņiem un iedvesmu. Šeit aktrise rada mistiska burtnieka–burtotāja–vārdotāja tēlu, kam valodas laboratorijā nepieciešama meditācija un iedvesma. Balss modulācijās rezonē krekšķēšana, čukstēšana, nopūtas, sēkšana, dziedāšana un vēl desmitiem dažādu skaņu un trokšņu veidu, kuros orientēties palīdz Gata Buļa partitūra. Skatuves centrālā baltā daļa ir skatuve, no kuras dzejnieks uzrunā publiku. Iesākumā viņš to šķērso bikli, lai ātri nokļūtu savā laboratorijā, bet izrādes gaitā šeit dzejnieks pamazām kļūst nevis vecāks, bet, gluži otrādi, aizvien aktīvāks un pārliecinātāks. Mikrofonā dziedātās dziesmas skan mērķtiecīgāk, dejas soļi paātrinās, līdz kulminācijā redzams atvērts pašpārliecināts publikas mīlulis, kurš nekādi nevar noiet no skatuves. Aktrise meistarīgi rada iespaidu, ka dzejošana notiek “šeit un tagad”, viņas tēls meklē vārdus, vilcinās, stomās, par dažiem vārdiem itin kā pats brīnās, kā tie radušies, kā tie izsprukuši paši no mutes. Cauri visai izrādei aktrise izvij acīmredzamu baudu, ko Neibarts izgaršo ikvienā dzejas rindā un vārdā.

Finālā dzejnieka tīksme un pat zināma eiforija tēlam ļauj it kā pacelties gaisā, kļūstot par lidojošu, Jāņu vaiņaga rotātu, lai arī mazliet klišejisku, tomēr pieņemamu latviska dieviņa atveidu. Šāds risinājums atsauc atmiņā to teātra vizuālo estētiku, ko Alvis Hermanis inscenēja pirms dažiem gadiem Hektora Berlioza leģendas “Fausta pazudināšana” Parīzes Bastīlijas operā noslēguma ainā. Iespējams, režisors uzskata, ka tieši tāds izskatās latviskais Fausts.

Pret gravitāciju
Diena (Kultūras Diena un Izklaide)
15.03.2018
autors Undīne Adamaite

Izrādes Dieviņš pillā pirmizrādes vakarā Jaunajā Rīgas teātrī cilvēki bija laimīgi. Burtiski. Tā viņi teica cits citam un tādi arī izskatījās. Dziļi saviļņoti no pieskaršanās kaut kam, ko parasti mēdz dēvēt par «mākslas brīnumu». Kaut ko tik banālu un pliekanu būtu gan ļoti nožēlojami teikt par aktrises I Gunas Zariņas radīto solobrīnumu. Iespējams, skatītāji tovakar izgāja no teātra ar reibinošo pārliecību, ka miesas nav. Nav vispār. Zāle aktrisei veltīja pelnītas ilgas ovācijas. Arī es savā ekspressacerējumā (lūdzu neuztvert to kā recenziju) varu laisties tikai cildinošos ditirambos un aicināt raudzīt sadabūt biļetes vēl šajā sezonā. Kāpēc gan Dieviņš pillā ir kaut kas tik īpašs? Tāpēc, ka tas tik tiešām ir garīgs notikums, kādu piedzīvot gadās ļoti reti. Un ne tāpēc, ka Guna Zariņa būtu spējusi tik fotogrāfiski, biogrāfiski, plastiski vai kā citādi līdzīgi atdarināt dzejnieku Aivaru Neibartu, sauktu par Ņurbuli, un viņa kolorītās izdarības. Par Jaunā Rīgas teātra aktieru iemiesošanās spējām neviens jau vairs nebrīnītos. Ne par to, ka viņi spēj būt ļoti veci. Ne par to, ka spēj būt kādam ļoti līdzīgi. Tāds nav bijis ne viņas, ne Alvja Hermaņa mērķis. Notikums slēpjas citur. Izrāde Dieviņš pillā it kā reabilitē Neibartu (un visu cilvēku dzimumu līdz ar viņu), kas miesiskā apvalkā varbūt ne vienmēr ir bijis tik mīlīgs un simpātisks, un cilvēkam jau pēc nāves piedāvā padzīvot tikai savas dvēseles, talanta un radīšanas mājās. Tām Hermanis ir sacerējis trīs istabas - darbistabu/studiju, guļam-, ēdam-, dzeramistabu un viducī mirdzošu, baltu talanta tīrraksta telpu, kurā Ņurbuļa tēls eksplodē un iepeld īstenā radīšanas okeānā. Izrāde sākas ar acis apžilbinošu «baltā kvadrāta» izgaismošanu. Tajā no mūžības kā zirneklītis nokarājas lejā Gunas Zariņas Ņurbulis. Viegliņš, smalciņš, ērmīgs un mīlīgs. Kā tāds debesu puteklis, pūpēdis vai bumbulītis. Kā tāds karalis un āksts, piepe un dzērvene no vecmāmiņas dzērveņu grāmatām. Viss reizē.

Alvis Hermanis šoreiz ir bijis visstiprākais tieši savā iecerē - redzējumā, kurā iztēlojas, kā Guna Zariņa kļūst par Neibarta dzeju un kāds no tā varētu būt efekts. Skaidrs, ka viņš to paredzējis. Viņa scenogrāfijā atjautīga un izrādes kopējo tēlainību precīzi uzturoša ir trīsdaļīgi organizētā skatuves telpa. Lai arī, runājot par atsevišķiem rekvizītiem un dažām mizanscēnām, īpaši izrādes sākumā, nozib gar acīm zināms deja vu - Garā dzīve, Klusuma skaņas u. c. Sekundi gara noskaņošanās pamanāma arī Gunas Zariņas vecūkšņu balsu kolekcijā. Bet tas ir tikai mazs mirklis. Aktrises talants un filigrānā iedziļināšanās Neibarta pasaulē izkausē jebkādas robežas. Viņa rada jaunu visumu, un liekas gluži neiespējami, ka pēc izrādes grimētavā, noņemot bārdu (paldies Sarmītei Balodei), tas beidzas. Bet nebeidzas jau.

Alvis Hermanis pelnījis aplausus arī par to, cik lieliski noredzējis Dzelteno pastnieku Ingus Baušķenieka psihedēlisma un «džabervokisma» nevainojamo saderību ar Ņurbulim raksturīgo Friča Bārdas panteisma poētiku. Positivus trāpītu desmitniekā, ja kādu alternatīvo skatuvi rezervētu Baušķeniekam un Zariņai. Šito vājprātīgi brīnišķīgo dziedāšanu!

Dieviņš pillā ir viena no skaistākajām dāvanām Latvijai 100. dzimšanas dienā, lai arī, par laimi, nav marķēta ar atzīmi «simtgades izrāde». Tāpēc Hermaņa izteicieni medijos, ka uz izrādi aicināti tie, kas nedabūja biļetes uz Dziesmu svētkiem, nav tikai provokatīvi jociņi a la Hermanis. Tas, kā Gunas Zariņas Ņurbulis bēdājas par Latviju, sakaltušu Jāņu vainagu galvā uzlicis, atsver nezin cik konferenču un diskusiju. Tā sāpe, tā dusma, tā spīts un bezcerība, bet tomēr mīlestība. Aktrise to ieliek dažos vārdos, pāris intonācijas, apraujot daudzpunktē teikumu. Gunas Zariņas dīvainais vīrelis, kurš nokrīt kā tāds Dieva nadziņš no pašām debesīm, izmuld, izperē, sadēj, sašķiļ, izčum, nozum Latviju.

Māžošanās vietā - dzejas dvēsele
Diena (Kultūras Diena un Izklaide)
15.03.2018
autors Valda Čakare

Gunas Zariņas un Alvja Hermaņa izrāde Dieviņš pillā ir skaista dāvana Latvijai un latviešu valodas lietotājiem, tikai bez marķējuma «simtgades izrāde»

Grūti iedomāties otru aktrisi, kura maza, balti ģērbta, nebalsī ķērcoša vīriņa veidolā - formā, kas ir tik tāla viņas pašas fiziskajai izpausmei, ka šķiet atrodamies citā galaktikā, - ļautu skatītājam ieraudzīt nevis par vīrieti pārģērbtas sievietes māžošanos, bet, piedodiet izteiciena melodramatismu, savdabīgi skaistas dzejas dvēseli. Guna Zariņa to spēj. Jokainais vīriņš, par kura prototipu kalpojis dzejnieks Aivars Neibarts, viltīgi ķiķina baltajā bārdā, gluži kā vairīdamies atbildēt, vai viņa aprautās frāzes, zilbes vai visbiežāk skaņas, kuras pieskaras simtiem ideju, nesaucot tās vārdā, ir pekstiņi vai nopietnība. Aktrise balansē kā uz naža asmens. Novirzīsies kaut vai par milimetru, paliks vien spoža virtuozitāte travestijas lomā. Bet kam gan vajadzīga plika tehnika. . .

Vīriņa darba lauks ir dvēseles zaudētās valodas meklēšana, dabiskais stāvoklis -iegrimšana sevī. Iekšējā emigrācija, tā teikt. Viņa valodai ir savi vārdi, savi ritmi, savi līdzskaņi un patskaņi. Brīžam no tiem izkūņojas savādi dzejas tēli, kuros reliģiskas asociācijas un dabas poēzija saduras vai savijas ar ikdienas piedauzīgo prozu.

Režisors/scenogrāfs Alvis Hermanis ar labi ietrenētu roku iekārtojis dīvainajai būtnei trīsdaļīgu, labi pārskatāmu pasauli, tādu kā no viduslaiku teātra patapinātu simultāno skatuvi. Pa labi no publikas risinās vīriņa ikdienas dzīve, kurā ir vieta gultai, rakstāmmašīnai (radoša apreibuma jūsmā pie vajadzības to var izmantot arī kā akordeonu), tējas zālīšu saišķiem, kā arī kolbām, pudelēm, baloniem, mēģenēm un citiem šķidru iedvesmas avotu konteineriem, starp citu, ļoti līdzīgiem Klusuma skaņu reibinātājiem -trīslitreņu baterijām, un notikumu laiks jau arī ir tas pats.

Pa kreisi ierīkota skaņu studija ar sarkanās uguntiņās mirgojošām pultīm, mikrofoniem un magnetofona lenšu ripuļiem. Vārdu, zilbju un skaņu atkārtojums, tehnoloģiski pastiprināts, šajā telpā rada hipnotiskas vibrācijas gluži kā dadaistu skaņu dzejoļu priekšnesumos. Vīriņa griezīgi čerkstošais tenors aumaļām laužas ārā no skaņu ietaisēm, lāgiem viņa balss mijas ar Gunas Zariņas īsto balsi, kura rāmi komentē, informē, precizē - itin kā sarunājas ar pašas radīto tēlu, atgādinot par tā konstruēto dabu.

Bet vidū starp ikdienas krāmiem piebāzto istabu un tehnoloģizēto daiļrades laboratoriju periodiski izgaismojas sterils, balts kvadrāts - mākslinieka apziņas telpa vai varbūt sliekšņa telpa, kurā, runājot vai aizrautīgi izdejojot un izdziedot «dzeltenā pastnieka» Ingus Baušķenieka komponētos dzejoļus, vīriņa radošais gars satiekas ar publiku. Tā ir arī telpa, kurā dzīve satiekas ar nāvi. Vieni, duji, treji, vēl pēdējās šķēles no dzejas desas, un izrāde/dzīve pēkšņi apraujas, atstājot aiz sevis noturīgu pēcgaršu un nojausmu, ka izdevies pieskarties kaut kam neparastam - piemirstam, taču atcerēšanās vērtam. I

Tas, kā Gunas Zariņas Ņurbulis bēdājas par Latviju, sakaltušu Jāņu vainagu galvā uzlicis, atsver nezin cik konferenču un diskusiju. Tā sāpe, tā dusma, tā spīts un bezcerība, bet tomēr mīlestība. Aktrise to ieliek dažos vārdos, pāris intonācijās, apraujot daudzpunktē teikumu. Gunas Zariņas dīvainais vīrelis, kurš nokrīt kā tāds Dieva nadziņš no pašām debesīm, izmuld, izperē, sadēj, sašķiļ, izčum, nozum Latviju. Foto - Jānis Deinats

Aktrise Guna Zariņa balansē kā uz naža asmens. Novirzīsies kaut par milimetru, paliks vien spoža virtuozitāte travestijas lomā. Bet novirzīšanās nenotiek. 

Dieviņa spēlītēs
Ir
15.03.2018
autors Edīte Tišheizere

Gunas Zariņas un Alvja Hermaņa izrāde Dieviņš pillā Jaunajā Rīgas teātrī jāredz katram, kuru aizrauj valoda, dzeja un radīšanas garša.

Ko atliek darīt pasaku dieviņam, kurš, mākoņos sēdēdams, pasauli radīt jau paguvis?

Dieviņam garš laiks, atliek vērot un varbūt apskaust tos, kam pats devis spējas radīt aizvien no jauna. Ieraudzījis augšup ceļamies vienu brīvu dvēseli, kamēr miesas paliek guļam uguns izpostītajā Āžu ielas istabā, dieviņš nenoturas un sāk ar to spēlēties. Viņa spēlītes ar Ņurbuļa dvēseli, miesas pametušu, ir mans stāsts no izrādes Dieviņš pillā.

Dieviņš modelē dzejas ceļu ārup — arī tā to varētu nosaukt, aizņemoties paša dzejnieka lietotu vārdu. Jo skaidrs, ka, neraugoties uz ikonisko bārdu un matiem, leģendārām pozām un izdarībām, Guna Zariņa nespēlē reālu personību vārdā Aivars Neibarts ar noteiktu un galīgu mūžu.

Tāpat kā nespēlē viņa mūža notikumus.
Tas, kas notiek simt izrādes minūtēs, ir kaut kas cits, savā ziņā patiesāks par īstenību.

RADĪŠANAS DAŽĀDĀS TELPAS

Alvis Hermanis, būdams arī izrādes scenogrāfs, sadalījis skatuvi trijās dzejas telpās. Pirmo atļaušos nosaukt par valodas sargbūdu: tur dieviņš (vai Ņurbulis, vai viņi abi, saauguši par vienu) starp šņācošām magnetofona lenšu čūskām modri sēž uz vakts, apkārt virmojošos vārdus ķerdams un izgaršodams, kādu noglabājot, kādu palaižot tāpat pa vējam. Kādu ieliekot dzejrindā, citu iedziedot, iebļaujot, iemurrājot lentē vai kā citādi pieglabājot.

Tāda sēdēšana uz vakts pazīstama ikvienam, kam ar vārdiem darīšana, tāpat kā bauda, īsto satverot.

Valodas un dzejas fiziski sajūtamā substance ir tikpat fantastiska un neizsmeļama izrādes autoru iedoma kā savulaik Alvja Hermaņa Klusuma skaņu iestudējumā mūzika: kā piens, ko var padzerties, lai nenomirtu badā, bet kurā var arī iestigt un noslīkt.
Otra telpa varētu būt tāda pirts: tur dieviņš vai Ņurbulis vāra ziepes, lai pēc tam mazgātos tīrs.

Trimpelē, reibst no vecāsmātes veselības zālīšu tējas, spēlē rakstāmmašīnu kā ermoņikas un pazaudē dzejoli kā klaidoni kādu. Pa vidu ir debesis — gludas kā stikla grīda, tik baltas un dziļas, ka bail virsū kāpt. Tur var izbaudīt lidojumu, spert rokenrolu kā zibeni vai meditēt ar sakaltušu Jāņu vainagu galvā.

Šajā izrādē īpaši skaidri redzams, cik lielā mērā Alvim Hermanim ir nozīmīga telpa — tiklab kā norišu vieta, tiklab kā metafora.
Tā spēj ietilpināt arī laiku un vēl daudzas dimensijas, radīšanu ieskaitot. Radošas eksistences telpa apvieno Klusuma skaņas, Brodski/ Barišņikovu un Dieviņu. Man liekas, tā ir ļoti personiska tēma, kas nolasāma šajās Alvja Hermaņa izrādēs:
par radīšanu vienalga kādā izpausmes formā kā vienīgo iespējamo eksistences veidu, ignorējot apstākļus, sociālās iekārtas un gadskaitļus.

TAIPUS TALANTAM

Nekas no tā nebūtu iespējams, ja Jaunajā Rīgas teātrī nebūtu aktrises Gunas Zariņas. Viņa dara vismaz teorētiski pretējas un neiespējamas lietas. No vienas puses, iemieso reālas personības tēlu tik pilnīgi, cik vien tas iespējams: pārņemot žestus, pozas, balsi, intonācijas.

Viņa, kā minējusi intervijā Undīnei Adamaitei Kultūras Dienā, patiešām tiek savam varonim «zem ādas», tomēr nepadara viņa dzīvi par savējo.

Viņa nedzīvo šajā ādā, bet, saaugusi ar to, spēlējas. Rotaļājas, kā tas pasaku dieviņš ar Ņurbuļa dvēseli.
Bet ne tikai.

Tā nav Zariņas atveidotā astoņdesmitgadīgā Jaņina no Garās dzīves, izdomāta, bet pilnīgi reāla, patiesa līdz pēdējam sirmās biželes mata galam. To es vēl spēju saprast: aktieris ar saviem profesionāliem paņēmieniem iedzīvojas tēlā. Ņurbulis ir kas pilnīgi cits: te notiekošais jau ir burvju mākslas līmenī un varbūt arī tālāk. Uzvilkusi tēla ādu un saaudzējusi to ar savējo, aktrise vada pati sevi kā marioneti, skatīdamās no malas, skaidri šķirot sevi no tēla, paturot savu trenētu aktrises ķermeni, kas vistrakākās trimpelēšanas laikā streipuļo un krīt akrobātiskā veiklībā. Arī tas vēl būtu saprotams, ja ne... acis, kas, kā zināms, ir dvēseles spogulis.

Un tā ir cita dvēsele, kas raugās ārā no šā, lai piedod Guna Zariņa par šo ģeķīgo vārdu savienojumu, apzināti spēlējošā ķermeņa. Šāds savienojums, man liekas, ir jau taipus aktiermākslas. Taipus talanta, profesionalitātes, meistarības.
Izrādē Neibarta dzeja sit pa pirkstiem, lauž ledus, norauj plēves no acīm. Iegrūž ar degunu pašu savā attieksmē pret valsti, simtgadi, valodu. Kā šajās īsajās rindiņās: «es izspļauju / burbuli / nokratu no / dvēseles nost / lietuvēnu un / runāju kā / bāka / skaidru un gaišu / valodu», bet ceļabiedri vairs nesaprot, jo «ausēs sirdīs / vien / valoda pelnu / pelēka kā / pele».

Guna Zariņa iemieso reālas personības tēlu tik pilnīgi, cik vien tas iespējams: pārņemot žestus, pozas, balsi, intonācijas, tomēr nepadara viņa dzīvi par savējo.