Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
DRĀMAS KURSI PIEAUGUŠAJIEM
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

DRĀMAS KURSI PIEAUGUŠAJIEM

Annija Beikere
DRĀMAS KURSI PIEAUGUŠAJIEM

Vermonta, ASV, 2008.gads. Kultūras centra bērnu pedagoģe pirmo reizi vada drāmas kursus pieaugušajiem. Piesakās tikai trīs dalībnieki - izbijusi aktrise, nesen šķīries galdnieks un lecīga pusaudze. Lai papildinātu dalībnieku rindas, kursus piekrīt apmeklēt arī pedagoģes vīrs.  Sešu nodarbību laikā viņu dzīves sagriezīsies kājām gaisā.


Lomās:
Mārtija – Baiba Broka
Terēze – Elita Kļaviņa
Lorena – Inga Tropa
Džeimss – Andris Keišs
Šulcs – Vilis Daudziņš

Režisors – Gatis Šmits
Scenogrāfs – Rudolfs Bekičs
Kostīmu māksliniece – Keita

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h (bez starpbrīža)
Biļešu cenas: 5,00; 7,00; 8,00; 10,00; 12,00; 15,00 EUR

Pirmizrāde 2011. gada 5. oktobrī
Pēdējā izrāde 2016. gada 9. aprīlī
 

Annija Beikere ir viena no pazīstamākajām ASV jaunajām dramaturģēm un līdz šim sarakstījusi 3 lugas, no kurām divas (Aliens un Circle Mirror Transformation jeb latviešu versijā "Drāmas kursi pieaugušajiem") saņēmušas prestižo Obie balvu kā Gada labākā jaunā amerikāņu luga. Latvijā neviena no Annijas Beikeres lugām līdz šim nav iestudēta.
Annijas Beikeres lugām raksturīgi ikdienišķi, šķietami nenozīmīgi notikumi, caur kuriem negaidīti atklājas ļoti precīzs un dramatisks lugas varoņu dvēseles atspoguļojums.

Darbība risinās mūsdienu Amerikas mazpilsētā. Vietējā Kultūras centra pasniedzēja Mārtija organizē radošās drāmas kursus pieaugušajiem. Uz nodarbībām piesakās tikai trīs dalībnieki: bijusī aktrise no Ņujorkas Terēze, nesen šķīries galdnieks Šulcs un lecīga pusaudze Lorena. Lai papildinātu dalībnieku rindas, nodarbības apmeklē arī Mārtijas vīrs Džeimss. Luga ir stāsts par pieciem cilvēkiem, viņu attiecībām un noslēpumiem, kas negaidīti atklājas sešu teātra nodarbību laikā.

2010.gadā luga saņēmusi Obie balvu kā Labākā jaunā amerikāņu luga (Obie Award for Best New American Play). Šobrīd tā tiek spēlēta uz daudzām ASV skatuvēm.

Vārds: Gita, 30.09.2016
Viedoklis: Kaut arī tēma mani ieinteresēja, tēli un scenogrāfija arī bija labi, taču tomēr pietrūka kādas sastāvdaļas, lai varētu teikt, ka ietu vēlreiz.
Vārds: Līga, 17.04.2016
Viedoklis: Vēl nekad neesmu vīlusies JRT! Arī šoreiz tas bija baudījums. Ir tik patīkami skatīties uz aktieriem, kuri atrodas uz skatuves, nevis tāpēc, ka attiecīgais diploms kabatā, bet tāpēc, ka Dievs viņiem dāvājis talantu.
Vārds: Gaisma, 13.04.2016
Viedoklis: Paldies par izrādi! Izcili!!!
Vārds: Dace, 09.04.2016
Viedoklis: Burvīga izrāde arī otrreiz, pēc četriem gadiem, skatoties, paldies :)
Vārds: Alise, 23.02.2016
Viedoklis: Man ļoti patika, pirmo reizi biju uz tik citādāku un labu humora apveltītu izrādi!

Lai laba pēcgarša!
Pastaiga, redaktores sleja
22.10.2011
autors Inita Saulīte-Zandere

Nez vai tas rudens sākuma filmu un mūzikas pārpilnības iespaidā. vai tāpēc, ka nobirušās lapas tik reibinoši smaržo un koki tik neprātīgi romantiski sapucējušies, bet neliek mierā doma, ka jebkas taču mūsu dzīvē ir ar pēcgaršu. Tādu vai šādu. Un, ja nav runa par vīnu vai ēdienu, gandrīz nekad nezini, kāpēc un kāda tā būs. Un ko tevī izkustinās. Tā šobrīd jau nez kuro dienu ik pa laikam uzķiķinu, atceroties Andra Keiša grimases jaunajā izrādē Drāmas kursi pieaugušajiem JRT. Un ik pa laikam pārdomāju jautājumu, kas atskan izrādes pašās beigās: "Vai esi domājis, cik reizes tev dzīve sāksies no jauna?" Neprātīgi liela tēma, par ko funktierēt. (..)

Drāmas kursi pieaugušajiem pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī
Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
14.10.2011
autors Arno Jundze

Laikā, kad nacionālus un ne tik nacionālus TV kanālus ir okupējuši dažādi sitkomi, Našas rašas un citas pirduļkašas, režisora Gata Šmita inteliģentie centieni atgādināt, ka iespējamsne vien zviegt vai rēkt, bet arī cilvēciski smieties, kļūst aizvien simpātiskāki. Apsveicama ir drosme iestudēt tiešām jaunu amerikāņu lugu, kaut gan, ņemot vērā latviešu stereotipus par stulbajiem jeņķiem, pasākums ir visnotaļ riskants. Iestudējums nenoliedzami ir izdevies, un, iespējams, tieši Gata Šmita kinodomāšana, grūti sasaistāmo epizožu "montāža" un ritma izjūta glābj šo visnotaļ slideno, drumstalaino materiālu, kurš citā skatuves risinājumā varētu izpelnīties arī apzīmējumu "sviests".

Lai arī Drāmas kursi pieaugušajiem neatstāj hamletiskas pēcgaršas, jo tā ir kvalitatīva izklaide, bija jūtams, ka zālē sēdošie labprāt identificējas ar skatuves tēliem, jūt tiem līdzi un ar neslēptu interesi gaida - atklāsies vai neatklāsies izrādes varoņu skapjos rūpīgi slēptie skeleti. Pirmizrādē īsti vietā būtu uzteikt aktieru ansambļa darbošanos - viņu radītie raksturi ir kolorīti. Tas, cik garšīgi Baibas Brokas varone vada savu "audzēkņu" nodarbības, vai tas, kā pa skatuvi nošļukušiem pleciem saimnieko Andra Keiša atveidotais bijušais hipijs un dumpinieks, kurš dzīves ritumā nemanot piepulcējies lūzeru klubiņam, ir redzēšanas vērts skats - galu galā, ne jau katru dienu aktieriem gadās spēlēt neprofesionāļu, kuri apmeklē vai rīko drāmas kursus. Arī pārējie kursu apmeklētāji - Viļa Daudziņa bez ģimenes ligzdiņas palikušais galdnieks, Elitas Kļaviņas izbijusī aktrise, Ingas Tropas kompleksu māktā tīnīte šajā maķenīt savādajā drāmas studētāju kompānijā ik pa brīdim ienes kādu negaidītu pavērsienu.

Drāmas kursi pieaugušajiem pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī
Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
14.10.2011
autors Līvija Dūmiņa

Drāmas kursi pieaugušajiem ierindojas mūsu teātru piedāvājuma nebūt ne pārkrautajā labas, kvalitatīvas izklaides plauktā. Gaumīgi, smalki, precīzi - ar šiem vārdiem īsumā raksturojams režisora un aktieru darbs, pārliekot uz skatuves Annijas Beikeres lugu, kas pērn novērtēta ar Olbija balvu kā labākā jaunā amerikāņu luga. Nekādas lokalizācijas - tie ir amerikāņi, katrs ar savām problēmām Amerikas mazpilsētā, drāmas kursos pieaugušajiem. Ar skatu no malas viegli ironizējot par amerikāņiem (jeb stereotipiem), būtība nemainās, paliek ģimeni skarošas problēmas. Jautājums ir, kā tās risināt. Vērot nodarbību stimulēto atkailināšanās procesu nozīmē labi izsmieties un ar tādu pat azartu kā aktieriem uz skatuves lipināt kopā kadru ar aizkadru, izzīmējot spēlē iesaistīto portretu interpretācijas. 

Aktieriem dotais uzdevums nav no vieglajiem. Gatis Šmits kārtējoreiz skatuvei piemēro kinematogrāfisku pieeju, ainas kā atsevišķus kadrus montējot kopā ar satumsuma brīžiem, kas izrādei piešķir īpašu ritmu, no aktieriem prasot ātru tempu un precizitāti. Ansamblis ar to galā tiek teicami. Elita Kļaviņa, Inga Tropa un Vilis Daudziņš radijuši košus raksturus, taču Baibas Brokas un Andra Keiša meistarība un karisma dara savu - dzirkstī un puto pāri kā labs šampanietis, atstājot neiazmirstamus brīžus. Piemēram, Andra Keiša okei intonācija un stāja,Baibas Brokas mīmika mirklīga mulsuma brīžos.

Greizie spoguļi pieaugušajiem
Delfi
15.10.2011
autors Dita Eglīte

Nule Jaunā Rīgas teātra repertuārā ienācis visās jomās pārliecinošs, ļoti labas lugas iestudējums. Režisors Gatis Šmits, izvēloties trīsdesmitgadīgās amerikāņu autores Annijas Beikers lugu "Circle Mirror Transformation", atkal jaunā kvalitātē ļāvis uzplaukt Baibas Brokas, Andra Keiša, Viļa Daudziņa, Elitas Kļaviņas aktiermeistarībai. Tāpat patīkami atkal sastapt talantīgo jauno aktrisi Ingu Tropu.

Lugas teksts ir kā mežģīnes – pilns ar cēloņsakarībām, loģiskiem turpinājumiem, absolūti precīziem psiholoģiskiem pamatojumiem. Un tai pat laikā pietiekami daudz vietas atstāts interpretācijai, kas JRT etīžu epopejā rūdītajiem aktieriem ir kā medusmaize. Iespējams uz šo faktu skatīties arī no otras puses – varbūt tieši "latviešu seriāls" bijusi neatsverama pieredze, lai Annijas Beikeres varoņus piepildītu ar sulīgiem raksturiem un pamatīgām biogrāfijām.

Virsējais izrādes stāsta slānis ar ironiju vēsta par amerikāņu problēmām. Kā teica nelaiķis filozofs Raitis Vilciņš "Amerikā visi saka "okei" un "olrait", tomēr katram tur savs psihoterapeits….". Taču nebūsim pārlieku iedomīgi – patiesībā jau nekas no iestudējumā izspēlētā arī mums nav svešs. Tādējādi ar mums var notikt tikpat laba drāmas terapija caur stāstu par "viņiem", kā lugas varoņiem, izspēlējot kursa dalībnieku drāmas. Bet šīs dubultspēles ar to vien nebeidzas. Spēle turpinās arī caur to, ka aktieri nav tādā vecumā kā luga norādīts. Tātad katrs no viņiem spēlē cilvēku, kas 1) ir nedaudz atšķirīgā vecumā; 2) izliekas optimistiskāks un harmoniskāks nekā patiesībā; 3) ir ar izmainītu uzvedību pēc sešām drāmas nodarbībām; 4) lugas un izrādes kontekstā vismaz vienu reizi vēl it kā kopē kādu citu kompānijas dalībnieku… Vārdu sakot visu laiku visi kaut ko tēlo.

Aktieru meistarība visuzskatāmāk izpaužas apstāklī, ka tēli un viņu biogrāfijas nav viennozīmīgi uztveramas. Vismīklainākās ir Andra Keiša atveidotais Džeimss un Baibas Brokas Mārtija. Piemēram, tā arī nespēju atbildēt, kāds patiesībā mājās ir Andra Keiša Džeimss. Vai gadījumā viņš nesit Mārtiju? Vismaz man tā ir pirmā versija, ieraugot pēkšņi uz Mārtijas pieres plāksteri. Kādā pārtraukumā Džeimss tik sparīgi (šķiet pat ar zināmu bravūru) metas virsū Baibas Brokas Mārtijai, lai to noskūpstītu. Kaut iepriekšējā ainā Viļa Daudziņa Šulcs lietpratīgi izrunājies par parasomniju, tādēļ Džeimsu it kā nevajadzētu noturēt par kausli. Bet, kāpēc Džeimss nespēj pietiekami labi attēlot Lorenas neiejūtīgo tēvu? Vai tikai tāpēc, ka pašam iestrēgušas attiecības ar savu meitu? Vai tāpēc, ka pats tomēr ir slēpts monstrs? Sabiedrībā Andra Keiša Džeimss ir pats jaukumiņš, šārmē sievietes gan uz skatuves, gan skatītāju zālē, viņš ir amizants mīļumiņš, darīs visu, ko palūgsiet. Bet, ja nu tieši tāpēc mājās uzdod nervi un visa slēptā agresija beidzot tiek izgāzta pār Mārtiju?...

Vienmēr jau gribas domāt to labāko un cerēt, ka arī Mārtijai tas skelets skapī nav tik baiss un viņa tomēr bērnībā nav vardarbīgi cietusi. Bet tieši tas, ka Baiba Broka Mārtijas lomā tik pārliecinoši kariķē skolotāju iejūtību, smalkjūtību, taktu, dzīvesgudrību, liek būt aizdomīgiem. Publiski viņa ir perfekta, smaidīga "supertante", kurai ļoti, ļoti patīk būt skolotajai un kura ķer kaifu no tā, cik viņa ir forša… Cita starpā luga ļoti mērenās devās apsmaida arī pašiedvesmu "es esmu laba, lieliska, vienreizēja… utt. Un arī te neiztikt bez paradoksiem – visi jau mēs tiecamies kļūt harmoniskāki, iekšēji sakārtotāki, līdzsvarotāki… Tomēr, kad šķietami tas izdevies, no malas nez kāpēc izskatāmies pēc aprobežoti pašapmierinātiem muļķiem. Šo visu ritinot var tikai vēlreiz pārliecināties, ka luga uzkonstruēta smalki un gudri, tikpat smalki un psiholoģiski pamatoti savus varoņus interpretējuši aktieri. Un tas sagādā baudu.

Elita Kļaviņa, Inga Tropa un Vilis Daudziņš salīdzinoši varbūt izteiktāk spēlē tikai tipāžus. Tomēr, lai cik atraktīvi ārišķīga neizskatītos Elitas Kļaviņās Terēze, lai cik aprobežoti robusts nešķistu Viļa Daudziņa Šulcs un lai cik neirotiski noslēgta nebūtu Ingas Tropas Lorena, arī katram no šiem tēliem aktieri radījuši savu slēpto, nevienam neredzamo iekšēji trauslo jūtu pasauli. Un iestudējums ir izteikts ansambļa darbs kaut vai viena vienīga iemesla dēļ – šķiet, ka aktieri ar lielu aizrautību piedalās šajā "spēļu spēlē par spēlēm", mēģinot pārspēt savus kolēģus savās varoņu "izspēlēs".

Mēs nevaram apgalvot, vai tiešām pieci drāmas kursu dalībnieki uz skatuves atrisina savas problēmas, bet pilnīgi noteikti iestudējums var psihoterapeitiski iedarboties uz skatītāju. Esam pasmējušies par amerikāņiem un no sirds priecājušies par aktieru sniegumu, tomēr zemapziņā pakontaktējušies ar saviem dēmoniem. Turklāt, autorei un režisoram esmu pateicīga ne tikai par tumsas pauzēm starp ainām, bet arī par to, ka izrādei nav starpbrīža. Nu, īsti atraktīva drāmas terapija!