Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
DUBLINIEŠI MIERA IELĀ
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

DUBLINIEŠI MIERA IELĀ

Dramatizējumā izmantoti īru rakstnieka Džeimsa Džoisa daži stāsti no krājuma “Dublinieši”, prozas darbi "Mākslinieka portrets jaunībā”  un “Uliss”.
JRT aktieri šajā izrādē balansē uz plānās robežpārejas no lomas lomā un brīžiem “iebraucot" šķietamajā paštēlā. Izrādes vide skatītāju neaizved tālāk par populāro kafijas centru Miera ielā, bet “ar iedomu un fantāziju vien”* tas top par katoļu koledžu, Martello torni, Dublinas bāru vai viesistabu. 
Scenārija autori Matīss Gricmanis un Pēteris Krilovs saka: “Īpatnu un neatkārtojamo simbolu meklēšana ir gan Latvijas, gan Īrijas nacionālās vēstures mērķis. Reti Latvijā tiek vilktas paralēles ar Īriju, (bet) abas nācijas ir mēģinājušas apliecināties pasaulei un vienlaikus glabāt savu neatkārtojamo mentalitāti. Tās ir iekļāvušās Eiropas kopējā kultūrā, bet tai pat laikā pārspīlēti atrādījušas un lielījušās ar saviem simboliem, kas nošķir tās no citām nācijām.
Stefans Dedals ir tēls, kurš vijas cauri vairākiem īru rakstnieka Džeimsa Džoisa darbiem. Viņš ir mākslinieks, kurš cerējis kādreiz stāvēt pāri etniskajiem, politiskajiem un reliģiskajiem sprostiem, kuri cilvēku kopienu skalda. “Mākslinieka portreta jaunībā” finālā Stefans saka koledžas biedram: “Es nekalpošu tam, kam vairs neticu, lai vai tās būtu manas mājas, dzimtene vai baznīca, un es centīšos izpausties kādā dzīves vai mākslas veidā, cik vien brīvi un pilnīgi spēšu…”. Latvijas literatūra vēl nav piedzīvojusi tādu rakstnieku, kādu Dievs dāvinājis Īrijai. Džoiss ir kā milzu klints pasaules literatūras ainavā. Mūsu izrādē redzams kā Džoiss būvē prozas raksturus - pretrunīgus, bez patosa un meliem."

Režisors: Pēteris Krilovs
Scenārija autors: Matīss Gricmanis, Pēteris Krilovs
Scenogrāfs: Gints Sippo
Kostīmu māksliniece: Kristīne Abika
Kustību konsultants Dmitrijs Gaitjukēvičs
Literārā kosultante: Laura Loreta Riveran
Gaismu mākslinieks: Mareks Lužinskis

Lomās: Guna Zariņa, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Ivars Krasts, Regīna Razuma, Sandra Kļaviņa, Marija Linarte, Latvijas Kultūras akadēmijas JRT studijas studenti: Matīss Ozols, Ritvars Logins, Dāvids Pētersons, Jānis Grūtups, Sabīne Tīkmane.

Izrāde notiks: Miera ielā 58a, Lielajā zālē.
Biļešu cenas: 15,00; 20,00; 22,00; 30,00 EUR.
Izrādes ilgums: 3 h 45 min (2 cēlieni)

Izrādes laikā smēķē.
Līdz 16 gadu vecumam skatīties neiesakām!

Pirmizrāde 2021. gada 10. septembrī.

Septembrī izrādes var apmeklēt tikai vakcinēti un/vai Covid-19 pārslimojuši skatītāji, uzrādot derīgu ES digitālo Covid-19 sertifikātu un personu apliecinošu dokumentu ID karti vai pasi.

! Lai nodrošinātu biļešu un Covid-19 sertifikātu pārbaudi, lūdzam ierasties vismaz 30 min pirms izrādes sākuma.

Sižets LTV Rīta Panorāmā 8.09.2021
Sižets LTV Rīta Panorāmā 8.09.2021
Sižets LTV Kultūras ziņās 8.09.2021
Sižets LTV Kultūras ziņās 8.09.2021
Vārds: Zane, 14.10.2021
Viedoklis: Šī ir izrāde, uz kuru labprāt ietu vēl, jo tā ir tik daudzslāņaina un pieļauju, ka katru reizi nedaudz savādāka. Tagad būs motivācija palasīties Džoisu. Burvīga scenogrāfija, gaismas - tās uzbūra tādu mistiski noslēpumainu vidi, kurā notiek ceļošana laikā, pie tam ļoti ticami. Ejot uz izrādi, ar bažām domāju, kā aktieri spēs pārmiesoties no vienas lomas otrā, bet tas notika ļoti organiski. Nenoliedzami, vienmēr ir interesanti, kad rodas iespēja paskatīties aktieru dzīves aizkulisēs, un brīžiem bija sajūta, ka skatītāju zāle kļūst par dalībnieku neiestudētā, intelektuālā tusiņā. Paldies gan pieredzējušajiem aktieriem, gan arī jaunajiem. Paldies par baudījumu, kas atstājis labu pēcgaršu arī nākamajā dienā- ik pa brīdim vēl iznirst kāda ģeniāla ainiņa, par kuru priecāties.
Vārds: Dace, 12.10.2021
Viedoklis: Erudītas un bagātas iztēles domu lidojums un radošā gara meklējumi kompilējušies vienota kopsaucēja brīnumdarbā. Bravo visiem par izcilību :)
Vārds: Kronšteins, 12.10.2021
Viedoklis: Diezgan vāji. Aktieri velk pamatīgi, bet viņus ik uz soļa pieviļ dramaturģija – ne īsti Mierielas tipāžiem ļauj izpausties (izņēmums ir brīnišķīgā Keiša Jāņonkuļa etīde), nedz arī tā kārtīgi atvēzējas ar Džoisu, mūžīgi torčījot uz šodienas skatītājam vienaldzīgajām “Mākslinieka portreta” katolicisma morālajām dilemmām, bet neko aizraujošu nespējot izdarīt ar visiem lieliskajiem “Dubliniešiem”.
Vārds: Teatra GOURMAND, 16.09.2021
Viedoklis: VAKARDIEN noskatījos... Mjā - dalītas jūtas. Izcili mani mīļotie JRT aktieri, daudzas izcilas izspēles. Piekrītu Nellijai, tā bija fantastiska vieta! un vēl daudzas! Tomēr nesapratu režisora lomu, jo viss kopā īsti nelīmējās. Nesapartu arī garumu - kāpēc tik gari, ja režisoram nav ko teikt, vien aktieriem? Čekas maisos garums ir pamatots, ir stāsts, kas jāizstāsta, bet vakardien? Saguru no tā, ka režija beigās "nepacēla mani gaisā""... Fanstatisks Daudziņš, Znotiņs, Keišs - pārspēja sevi! un jaunās meitenes - lieliskas.
Vārds: Sandis Sauka (viedoklis no Instagram), 15.09.2021
Viedoklis: Lieliska, daudzšķautņaina izrāde par jaunību, personības izaugsmi, mīlestību tās dažādajās izpausmēs. Ārkārtīgi "Džoisiska". Paredzu vairākas "Spēlmaņu nakts" nominācijas. Lielisks akcents - norises vieta. Mans iecienītais - @rocketbeancafe.

В Новом Рижском театре поселились «Дублинцы» Джеймса Джойса
Rus.lsm.lv
autors Андрей Шаврей

На очередную, уже вторую в этом месяце премьеру в Новом Рижском театре (НРТ) я шел с опаской. Сами посудите: режиссер Петерис Крыловс — постановщик скорее академический, чем новаторский. А ко всему прочему, еще и Джеймс Джойс! Как известно, тот, кто осилил и, что более важно, понял его многостраничный «Улисс», может считаться героем. Я пока что не герой — лет двадцать назад осилил почти сто страниц, чем, однако, почти горжусь.
Впрочем, нынешний спектакль вовсе не по мотивам легендарного «Улисса», хотя некие мотивы из него использованы, равно как включены и фрагменты из джеймс-джойсовского «Портрета художника в молодости» и сборника рассказов «Дублинцы». И называется он «Дублинцы на улице Миера» — как известно, сейчас НРТ на время реконструкции исторического здания находится как раз в помещениях на этой рижской улице.
Несколько меня обеспокоила информация, услышанная за десять минут до спектакля: «Постановка длится четыре часа!» Это из серии «углубляем эксперимент». Для широкого современного зрителя этого долго, и как его удержать в театре? Хотя, впрочем, на моей памяти есть недавний случай с постановкой худрука НРТ Алвиса Херманиса «Заседание исторической комиссии» (спектакль до сих пор в репертуаре) — действо длится пять с половиной часов. И это был как раз тот редчайший в нашем театре случай, когда хотелось, чтобы спектакль продолжался еще. Но у Херманиса был благодатнейший и актуальнейший материал — о вскрытых в Латвии «мешках ЧК», а вот что делать с нынешним материалом Крыловсу?
Надо сказать, что режиссер при всей его академичности и, если угодно, иногда даже некоторой занудности (уж извините ради Господа за искренность!), тем не менее, очень ценен для латвийского театра — хотя бы тем, что воистину выдающийся театральный педагог. Преподает в Латвийской академии культуры, где как раз сейчас готовят и курс молодых артистов для НРТ. И Крыловс выбрал весьма удачный вариант, который наверняка напомнит приписываемую Вильяму нашему, понимаете ли, Шекспиру, фразу про то, что «весь мир театр, и люди в нем актеры» (что правда) — объединил нашу рижскую жизнь и ирландскую литературу, превратив все это в театр.
Сразу же скажу, что через весь спектакль проходит один герой второго плана, совсем не из Джеймса Джойса, а из нашей рижской жизни — это пьяный старикашка, который на улице Миера ждет трамвай и все время бормочет, он вечно недовольный — и властью, и тем, что половина народа уехала (в ту же Ирландию, на родину Джойса, кстати) , и вообще — «Этот Пабрикс с Рубиксом продали наше Абрене». Зарисовка явно документальная, подсмотренная авторами спектакля (Крыловс является вместе с Матиасом Грицманисом и автором сценария постановки) и чем-то напоминающая, кстати, уже классический ход из стилистики НРТ (многие спектакли того же Алвиса Херманиса основаны исключительно на документальной основе — те же знаменитые «Рассказы латышей», например).
Этот старикашка проходит по заднику сцены, на которой сценография изображает бар-кафе на улице Миера, в котором собираются артисты НРТ, молодые, среднего и старшего возраста (да, здесь удачно представлены все поколения этой знаменитой труппы). Не знаю, как для других, для меня сценография Гинта Сиппо очень уютная — бар все же!
Молодые артисты НРТ, все еще студенты Латвийской академии культуры (и все блестящие, кстати!) Матис Озолс, Ритварс Логинс, Давид Петерсонс, Янис Грутупс, Сабине Тикмане поначалу играют сами себя, равно как и звезда НРТ Гуна Зариня, которая, кстати, еще и преподаватель на том студенческом курсе. С юным артистом, готовящемся играть героя Джеймса Джойса, они репетируют сцену смерти матери, которую собирается играть сама Гуна. И здесь нужен внимательный взгляд, чтобы сразу же понять, как сцены репетиционного процесса (уже сам по себе театр) практически сразу же переходят в непосредственно театральный спектакль о Джойсе, о молебнах в церкви, о становлении юноши, о спорах о том, является ли великий Байрон великим поэтом и т.д.
По большому счету, тут не успеешь соскучиться, потому что то Гуна Зариня станет привычно смешно театрально умирать, издавая предсмертные стоны, то герой Вилиса Даудзиньша учудит, то Каспар Знотиньш затанцует ирландский танец, то завлечет вниманием герой Гинта Круминьша, который в НРТ со дня его основания — в «Дублинцах...» он и бармен, и лектор, и, кстати, с недавних пор тоже преподаватель студентов (все смещалось в этом театре жизни). Ну, или вновь появится за стеклом бара, на заднике сцены, тот самый ворчливый пьяница, которого играет Андрис Кейш (он играет почти все время спиной, в полутьме, но его голос и феерическую игру, конечно же, театралы узнают сразу!).
В сценах по Джеймсу Джойсу Петерис Крыловс использует и язык кино (у него достаточно большой киноопыт) — игра актеров по принципу «замедленного кадра» (консультант по движениям — хореограф Дмитрий Гайтюкевич) или вообще в формате «стоп-кадр». И в целом скомпонованная таким образом режиссура успешно сочетается с виртуозной игрой всех артистов, которые умеют играть и комедию, и драму.
Я с интересом остался и на второе отделение — как, кажется, и практически все остальные посетители премьеры (дезертиров не заметил). В результате для меня лично в этом спектакле были два очень важных и проникновенных момента, а ведь ради этого мы, по большому счету, в театр и ходим. Первое — сцена рождественской вечеринки, когда актеры собираются в баре на улице Миера, чтобы отметить праздник. Героиня Регины Разумы (впрочем, тут она играет, кажется, как раз саму себя?): «Желаю, чтобы мы все дожили до следующего Рождества!» Думается, так было и на самом деле. Ведь надо учесть, что «Дублинцы на улице Миера» готовились долго, премьера откладывалась из-за пандемийной чрезвычайной ситуации, и репетиционный процесс явно проходил еще и в прошлое Рождество.
И вторая сцена — когда герой Джеймса Джойса читает письмо, адресованное своей возлюбленной. Вроде как раз литературный фрагмент, как раз театр, но... получилось очень даже жизненно. И по всему этому достаточно большому материалу вполне удачно прошелся рукой мастера Петерис Крыловс. Очень часто поклонники современного театра слово «мастер» считают как раз ругательным, но в данном случае я его упоминаю исключительно в позитивном смысле.

 

Džeimss, Vilis, Baiba un citi
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
autors Anda Buševica

"Dublinieši Miera ielā" Jaunajā Rīgas teātrī ir izrāde, kurā var nojaust ārkārtīgi intriģējošas režisora ambīcijas.

Izrādē "Dublinieši Miera ielā" režisors Pēteris Krilovs atvēzējies grandiozai iecerei: radīt uz skatuves pārlaicīgu telpu, kurā sastopas īru rakstnieka Džeimsa Džoisa stāstu un romānu varoņi un līdzās kā tēli darbojas Jaunā Rīgas teātra aktieri, caur profesijas diktēto spēju dziļi just, līdzvērtīgi atklājot savu dzīvi. "Dubliniešu" programmiņā režisors atklāj iz dzīves noskatītu ainu, kas kalpojusi par impulsu noticēt, ka kaut kas tāds iespējams.
Tramvaja pieturā viņš vērojis kādu vecu vīru un saviebdamies konstatējis, ka abi ir viena vecuma. Netiekot vaļā no profesionālajām iemaņām, režisors uzreiz pārvērtis viņu lugas personāžā. Aši izdomājis vārdu – Jāņonkulis.
Ar novērošanas metodi centies iedomāties, kas valda viņa galvā. Šāds personāžs ir arī izrādē, Jāņonkuli izcili nospēlē Andris Keišs, murminošā monologā pierādot, ka viena cilvēka galvā līdzās var sadzīvot Artis Pabriks un Kārlis Ulmanis, 90. gadu cīņas par latvietību, tēvreize un jauniņas kafejnīcas apkalpotājas ciskas, kuras māti jaunībā Jāņonkulis sakās pazinis. Ja reiz Jāņonkuļa galvā tas viss notiek vienlaikus, kāpēc gan tā nevarētu būt uz JRT skatuves?
Ideālā pasaulē droši vien varētu. Tā būtu kā aina no Riharda Bargā romāna "Nemodernās Slampes meitenes", kura pirmajās lappusēs notiek grandiozas dzīres apsolīto debesu priekškambaros, visi autora dzīves laikā sastaptie jautri dej un līksmo, viņus vairs nešķir ne valoda, ne laiks, ne kādreizējo attiecību negludumi. Dzīve, atbrīvojusies no materiālās piesaistes, tagad ir grūti pierakstāmas, bet atmiņā paliekošas trīsas – dzīves atklāsme, zaudējuma smeldze, piedzīvota mīlestība.
"Dublinieši Miera ielā" ir izrāde, kurā var nojaust ārkārtīgi intriģējošas režisora ambīcijas, kas manā skatītājas pieredzē gan īstenojās tikai daļēji. Ginta Sippo scenogrāfija atveido Miera ielā esošās "Grauzdētavas" telpas. Džoisa radītā pasaule, tēli – kā tos pamanīt ikdienas pieredzē, tepat Latvijā? Kafejnīca ir universāla telpa, kurā cilvēki gan ēd un dzer – uztur savu miesu –, gan sarunājas un strādā. Te var ienākt jebkurš, tā var atrasties jebkurā no pilsētām, aiz kafejnīcas skatloga ir iela – īstā pasaule.
Miera ielas "Grauzdētavu" iecienījuši JRT aktieri.
Režisora un arī Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja asredzīgi pamanīts, ka Jaunajā Rīgas teātrī tieši šobrīd ienāk jaunais aktieru kurss, un JRT aktieri iesaistīti arī viņu apmācībā. Par izrādes vadošo tēmu izvēlēts jauna cilvēka pieaugšanas stāsts, tas ir arī mākslinieka tapšanas stāsts. Guna Zariņa skaidro Matīsam Ozolam, kā viņam jāspēlē mātes miršanas aina, un tas nozīmē gan iedziļināšanos lugas personāžā, gan šīs pieredzes samērošanu ar personīgo. Džeimsam Džoisam "Mākslinieka portretu jaunībā" izdodas uzrakstīt 34 gadu vecumā, kad jaunības trauksmainās sajūtas atbalsojas jau nobrieduša vīra izpratnē. Kas līdzīgs notiek ainā, kurā kafejnīcas vīna skapis pārtop grēksūdzes kabīnē, un Viļa Daudziņa katoļu priesteris ar patiesu līdzi jušanu seko līdzi jauniņa puiša grēksūdzei. Džoisa klātbūtne Miera ielā mītošo stāstos ļauj attīstīt katoliskās audzināšanas, Dieva klātbūtnes tēmu. Tādējādi pārlaicīgajā pieaugšanas stāstā Džoisa attiecības ar tēvu tiek pamatīgi sarežģītas līdz attiecībām ar Tēvu Bībeles autoritātes nozīmē, līdz pat Šekspīra "Hamleta" Tēva gara analīzei. Vēl viena tēma, kas laikam gan drīzāk ieviesta, lai pārliecinātu par izrādes ieceri un izkliedētu pārlieku nopietnību, ir lekcija, kurā īrs (Ģirts Krūmiņš) izklāsta savus priekšstatus par latviešiem. Pēc ekonomiskās krīzes izraisītā ekonomikas bēgļu viļņa latviešiem tagad pilnīgi noteikti ir sakars ar Īriju, un droši vien mūsu zināšanas par īriem ir tikpat klišejiskas un pārprastas kā īru par latviešiem. Taču šādi jau tā garās izrādes laiks tiek pastiepts vēl garumā.
Jo realitātē ne visas režisora ieceres nostrādā. Trīs ar pusi stundu garā izrāde diemžēl nespēj noturēt vienmērīgu temperatūru. Stāsta centrā ir jauna cilvēka pieredze, un patiesi – Matīss Ozols ir aizkustinoši dabisks, spridzīgā Sabīne Tīkmane atbilst lomai –, tomēr brīžos, kad Vilis Daudziņš vai Guna Zariņa, un jo īpaši šai izrādē gribētos uzteikt Kasparu Znotiņu, pamet skatuvi, līdzi viņiem aizplūst laba daļa skatuves enerģijas.
Sekošanu izrādes gaitai apgrūtina arī aktieru pārmiesošanās. Otrā cēliena sākuma pirmās minūtes aizpilda teatralizēta skaidrošanās – kurš ir kurš. Ja kādu tas interesē, programmiņā rūpīgi atšifrēts, kā sauc katru personāžu, no kura romāna vai stāsta – "Ulisa", "Mākslinieka portreta jaunībā" vai "Dubliniešiem" – viņš aizgūts. Droši vien dramaturgu – Matīsa Gricmaņa un Pētera Krilova – galvā ir vesels kosmoss, kā veidojas šo tēlu savstarpējās attiecības, taču izrāde nav īstais brīdis šajā tēlu pasaulē iedziļināties.
Man kā skatītājai paliek vien jautājums – kāpēc aiz bāra letes Polliju tagad iemieso Marija Linarte? Kāpēc man tik ilgi tiek skaidrots, ka Regīnas Razumas un Sandras Kļaviņas iemiesotās viesību rīkotājas ir vecmeitas? Pēc izrādes tomēr visspilgtāk atmiņā paliek no Džoisa darbiem aizgūtās ainas.
Izrādes programmiņā Pēteris Krilovs piemin Nacionālā teātra iestudējumu, Marijas Bērziņas monoizrādi, kurā no skatuves izskanēja "Ulisa" Mollijas monologs. Toreiz es pārliecinājos, ka ar to pietiek – izcila aktrise un izcils teksts. Vai ar to būtu pieticis arī šajā reizē? Nākamajā dienā "Dublinieši Miera ielā" turpina mani nelaist vaļā, tas, kas nenotika izrādes laikā, sāk iezīmēties, atceroties atsevišķas ainas, lasot programmiņu, līdz Džoisa un Miera ielas apdzīvotāju radītā pasaule sāk šķist īsta un tālākas iedziļināšanās vērta.
Pēc izrādes skan aplausi, un, novērtējot ieceres grandiozitāti un oriģinalitāti, aktieru pašaizliedzīgo spēli, aplausiem būtu jābūt vēl ilgākiem, vēl apbalvojošākiem.
Bet realitātē vienkārši nav spēka. "Dublinieši Miera ielā" ir izrāde, kas prasa gan lielu fizisko pacietību, gan arī intelektuālu līdzi dzīvošanu.
Režisors Pēteris Krilovs ir radījis uz skatuves pārlaicīgu telpu, kurā sastopas īru rakstnieka Džeimsa Džoisa stāstu un romānu varoņi, un līdzās kā tēli darbojas Jaunā Rīgas teātra aktieri.

Par ilgošanos. Absolūta nerecenzija
Žurnāls IR
autors Edīte Tišheizere

Jaunā Rīgas teātra pirmizrāde — Pētera Krilova iestudētie Dublinieši Miera ielā — intriģē, taču notur distancē. Kāpēc?

Tur, dziļumā, droši vien visas strāvas satek kopā, visas zaļās zemes puķītes, krūmi un koki izaug no vienas saknes. Tur, dziļumā, visticamāk, ir visviens — Īrija vai Latvija, Dublina vai Rīga, Džoiss vai Keišs, īru klaidonis vai latviešu bomzis, un visu zemju pusaudžu hormoni tur ir savienojušies. Bet, sasodīts, es esmu te — augšā.
Pēteris Krilovs un JRT aktieri, no kuriem daudzi ir viņa studenti vai līdzgaitnieki leģendāri avangardiskajā 90. gadu Daugavpils teātra posmā, ir rakuši pamatīgi un mērķtiecīgi.
Tikai… man jau kuro reizi šajā sastrēguma teātra sezonā nākas atzīties, ka nespēju līdz tam dziļumam tikt un saskatīt daudzas kopsakarības, kuras ansamblim laikam taču ir neapšaubāmas un acīmredzamas.
Kā rēgainu caurviju stāstu nojaušu mākslinieka tapšanu no bērnības traumām un pāridarījumiem līdz radošas personības nepārejošām šaubām un mokām. Šobrīd vēl topošais aktieris Matīss Ozols spēlē Džeimsa Džoisa varoni Stefanu Dedalu, par kura mākslinieka jaunību tad arī ir runa. Gods godam, jaunais aktieris nedara neko ar varu, vēro un piemērojas pasaulei, kādu to spēlē JRT «zubri». Mācās no viņiem un, kā liekas, ar pateicību pieņem, ka lomas sarežģītāko vietu viņam izspēlē priekšā Kaspars Znotiņš. Tāpat kā viņa kursa biedri Stefana brāļu lomās kā skolotāju uztver Vili Daudziņu, kurš tajā brīdī ir priesteris, sprediķo par grēku un pieņem grēksūdzi. Teātra iekšējā dzīve, ienākot jauniem un citādiem aktieriem, ir vēl kāds nojaušamais stāsts. Tiem līdzās ir daudzi citi — katram no pieredzējušajiem ir savējais, tiklab Dublinā, kā tepat Rīgā, Miera ielas kafejnīcā Grauzdētava, iespējams.
Un vēl ir Jāņonkulis tur laukā, aiz durvīm: gaida tramvaju, kurš tā arī neatnāk.
Vārdu sakot, ainava, kas paveras, ir daudzveidīga, mainīga un nenotverama, un spožie mākslas zibšņi, fantastiskās epizodes un briljantie aktierspēles momenti to nepadara pārskatāmāku.
Daudz kas nolīdzinās pēcdomās un pēcsajūtās. Kontrastus un līmeņu atšķirības izlīdzina tāds visaptverošs maigums, kas palicis pēc izrādes.Tas nerada lielāku skaidrību un nesniedz atbildes uz jautājumiem, kuri uzvirmoja un aizmirsās izrādes laikā. Toties no tā izaug nostalģija un ilgas, kuras, ja padomā, sajutu jau skatīdamās.
Pēc kā gan ilgojos, trīsarpus stundas melanholiski vērodama visu, kas savijas ar Stefana Dedala pieaugšanas stāstu?
Vienu lietu nevar ne prasīt, ne gribēt. Proti, atgriezties bijušās sajūtās. Vēlreiz izjust to, kā vienlaikus smacē un spridzina apjēga, ka viss, kas notiek uz skatuves, ir par mani. Ka, izrādās, nevis pati jūku prātā, bet «jumts aizbrauc» pasaulei, kurā vienkārši esmu iekšā. Tieši šī atklāsme — līdz fiziskam nelabumam — palikusi no 2004. gada JRT izrādes Tālāk, kurā aktieri bija viņi paši un reizē arī tēli no Gorkija lugas Dibenā un vēl arī pārtapa Lielvārdes jostas rakstos. Izrāde bija tik daudzslāņaina, ka prātā nenāca kaut ko mēģināt saprast. Priekš kam?
Viss tāpat bija par mani, un katra epizode, katra sīkākā detaļa kā zirnis ieripoja savā vienīgajā īstajā pasaules ainas vietā. Pēc šīs neizsakāmās kopības un izjūtu sakritības iespējams tikai ilgoties.
Taču drīkstu prasīt, lai man nemelo.
Skaidrs, ka teātris pēc definīcijas ir izlikšanās un mānīšanās. Bet ne meli! Ja Dublinieši man sola būt klāt pašā trauslākajā, pašā vārākajā un tāpēc arī pašā aizgrābjošākajā skatuves mākslas momentā — kad aktieris pārtop tēlā vai iznāk no tā —, bet tā vietā piedāvā skatīties, kā aktieri spēlē «paši sevi», kļūst tā kā neērti, tā kā aizvainojoši.
Nav taču šaubu, ka tāda līmeņa aktrise kā Guna Zariņa, arī neko nespēlēdama, skaidri zinās, ka atrodas uz skatuves: pārredzēs laukumu, izvērtēs situāciju, kaut ko pierežisēs, un, protams, tā būs viņa pati līdz zināmai robežai. Tomēr — viņa pati ārpus lomas. Taču izrādē man piedāvā kaut ko pavisam citu — abstraktu stervozas aktiermeistarības pasniedzējas tēlu — un tātad… melus. Šo piemēru izvēlējos, jo Guna Zariņa ir mans aktiera etalons. Tieši tāpēc ir tik neērti, kad jāizliekas noticam, ka manā priekšā ir aktieri paši, tālab vien, ka tēlus sauc viņu vārdos. Aktieris ārpus lomas, bez maskas — tā ir tik liela uzticēšanās, tik nozīmīga dāvana, ka, nesaņemot apsolīto, zūd vai vismaz mazinās ticība arī visam pārējam, kas notiek uz skatuves.
Varbūt tāpēc līdzās neapšaubāmai intrigai saglabājas arī abpusēja distance. Neuzticēšanās un nenoticēšanas distance.

Mākslas rakstainais audums
https://www.kroders.lv/recenzijas/1660
autors Maija Svarinska

Par šo izrādi gribētos nevis rakstīt ekspresrecenziju, bet piedāvāt reklāmu. Tādēļ, ka reti, kad teātra darbības 3 stundas un 40 minūtes paskrien bez prasības analizēt, jo viss šķiet aizraujoši un interesanti. Turklāt daudz ko iepriekš jau paskaidrojusi izrādes programmiņa, kurā režisors Pēteris Krilovs ar savdabīgu vaļsirdību un smaidīgu asredzību stāsta par to, kā un kāpēc šis iestudējums radies: “Izrādes “Dublinieši Miera ielā” ieceres impulss manā apziņā ir tik konkrēts un acumirklīgs, cik tas mēdz būt ar nozīmīgiem notikumiem katra cilvēka dzīvē. Kādu dienu es stāvēju 7. tramvaja pieturā (..) un ar profesionālām iemaņām novēroju vēl vienu tramvaja gaidītāju. Tas bija vecs vīrs, un saviebies es sapratu, ka gluži manos gados. Latvietis, es nodomāju, un tas bija redzams daudzās vīra izskata un apģērba detaļās. Un tad es ar novērošanas metodi centos iedomāties, kas notiek šī Jāņonkuļa (es zibenīgi izdomāju viņam vārdu) galvā. (..) Un tad manas domas aizslīdēja patīkamā salīdzinošās literatūrzinātnes ainavā, un es atcerējos Džoisu un visus viņa dubliniešus. (..) tieši tajā laikā saņēmu Alvja Hermaņa piedāvājumu iestudēt kādu izrādi. (..) Nolēmu Džoisu, bet komplektā ar Jāņonkuli. Dublina, Korka, Limerika ir pilsētas Īrijā, kuras pazīst katra ceturtā piektā ģimene Latvijā, jo kāds no ģimenes turp devies darba un labklājības meklējumos. (..) Izrāde “Dublinieši Miera ielā” ir gan joks, gan misija ar uzdevumu apvienot vienā sižetā mūsdienu latviešus, Džoisa pasauli, personāžus, humoru un sarkasmu, bet galvenais – kaislīgu, izmisīgu prasību būt neatkarīgam, brīvam cilvēkam, bez uzspiestām vērtībām un stīvas, kaulainas domāšanas.”
Esmu lasījusi “Dubliniešus” un “Ulisu”. Atceros, ka lasot brīžiem garlaikojos. Bet, kad “Latvijas Avīzē” (06.09.21) izlasīju Krilova sacīto, ka izrādes centrā ir “jauna cilvēka tapšana un cīņa par patstāvīgu domāšanu”, pārlasīju Džoisu un atjautīgajā vārdu plūsmā aptvēru dziļumu, ar kādu domas vēršas pie cilvēka dvēseles. Tas arī tiek apspēlēts visas izrādes gaitā, kurā scenārija autori Matīss Gricmanis un Pēteris Krilovs spoži apvienojuši trīs Džoisa darbu (“Dublinieši”, “Mākslinieka portrets jaunībā”, “Uliss”) tekstus.
Izrādes sākumā uzreiz redzama viena no mūsu Miera ielas kafejnīcām. Pēc tam darbības vieta mainās, pašiem aktieriem pārvietojot krēslus un galdiņus, lai telpa tiktu pielāgota attiecīgajai situācijai. Turklāt scenogrāfa Ginta Sippo radītās detaļas ir precīzi atpazīstamas, ātri ļaujot aptvert, kur konkrēti noris katras epizodes darbība. Tēlainības precizitāte uztverama arī kostīmu mākslinieces Kristīnas Abikas veidotajā varoņu ietērpā.
Šajā izrādē tieši tā arī veidojas tēlainība – ar detaļu pārdomātu atlasi. Citiem vārdiem, tā visvisādā nozīmē ir īsta meistarības skola.
Režisora un aktieru darbā tā ir gluži vai teicama. Īstenojusies scenārija autoru lieliskā ideja: Jaunā Rīgas teātra aktieri iemēģina un spēlē tās vai citas lomas un ainas no Džoisa darbiem. To var saprast arī pēc konkrēto lomu uzskaitījuma izrādes programmiņā. Piemēram, Guna Zariņa – kā viņa pati un kā Stefana Dedala māte no “Mākslinieka portrets jaunībā” un “Uliss”. Vai Vilis Daudziņš – kā viņš pats un kā Priesteris no “Mākslinieka portrets jaunībā”.
Domāju, ka jau nosaukto divu aktieru atveidoto tēlu uzskaitījums ir daiļrunīgs izvēlētā paņēmiena apliecinājums: mēs redzam, kā aktieri cits ar citu kontaktējas, kā komentē vienu vai otru nākamās lomas detaļu un kā pakāpeniski itin kā saplūst ar šo tēlu. Rodas konkrēta, dzīvelīga un jautra daiļrades virtuve.
Otrajā cēlienā šī pāreja tēlā netiek spēlēta. Tēlotāji atveido savus jaunos varoņus, un izrādes vēstījums attiecīgi iegūst jaunu dziļumu. Regīna Razuma un Sandra Kļaviņa, kuras pirmajā cēlienā nepiedalījās, kā arī Guna Zariņa apspēlē šo paņēmienu būt “kā pašai”. Bet divi aktieri pārsvarā darbojas katrs savā atveidotajā tēlā. Matīss Ozols, kas spēlē Stefanu Dedalu, un Andris Keišs tā saucamā Jāņonkuļa lomā. Stefana Dedala tēls caurvij gandrīz vai visas izrādes ainas, kuru pamatā izmantots Džoisa darbs “Mākslinieka portrets jaunībā”, ko pats rakstnieks nosaucis par sava garīgā “es” portretu. Aktieris Matīss Ozols centīgi arī tiecas piepildīt savu tēlu ar šo garīgo satvaru. Bet Andri Keišu mēs faktiski redzam tikai no mugurpuses, stāvot pie tramvaja pieturas. Taču te pilnīgi droši var apgalvot, ka tas ir spoži paveikts darbs.
Jā, būtībā visi aktieri spēlē teicami, no tiesas interesanti – vai nu tie būtu savstarpējie kontakti viņu aktieriskajā ģimenē, vai atveidotie tēli, kā, piemēram, Ģirta Krūmiņa katoļu skolas Dekāns. Par katoļticību, starp citu, tiek runāts daudz. Es, būdama katoliete, brīžiem jutos nervozi: vai tik nesāks ironizēt par ticības jautājumiem? Bet nē. Ne jau nejauši šai izrādei ir sava īpaša zīme – ar slaveno krusta nesēju Jēru apzīmogotā izrādes programmiņa. Vispār gribu akcentēt JRT drosmi – laiku pa laikam pievērsties šodien tik nepopulārai tēmai.
Džeimss Džoiss savos darbos runā par daudzām gauži nepopulārām tēmām. Bet izrādē tās uztveram tā, kā to ir gribējis Pēteris Krilovs: “Mākslai nav jārāda ar kaulainu pirkstu.” (Latvijas Avīze, 06.09.21) Tādēļ starp skatuvi un skatītāju zāli valda sirsnīga ieinteresētība. Atkārtošu, gribas skatīties. Analītiska izrādes izķidāšana noteikti atklātu arī dažas nepilnības. Bet tie ir sīkumi. Galvenais – neuzbāzīga ietiekšanās tēmas un cilvēka personības dzīlēs. Un, protams, apbrīnojama aktieru meistarība. Ko vērts ir kaut vai Kaspars Znotiņš, kurš kopā ar Sabīni Tīkmani un Mariju Linarti dejo Dmitrija Gaitjukeviča horeogrāfiju! Tā gaidīju, ka skatītāji sāks aplaudēt, bet nekā. Tādēļ ka arī šī epizode ir organisks smaids mākslas rakstainajā audumā.
 

 

 

Aiz stūra plūst Stiksa
Diena (Kultūras diena un Izklaide )
23.09.2021
autors Atis Rozentāls

Pētera Krilova izrāde Dublinieši Miera ielā iegremdējas Džeimsa Džoisa prozas pasaulē, vienlaikus spēlējoties ar aktieru reālo identitāti un teātra hermētisko vidi.
Ķerties klāt Džeimsam Džoisam var tikai tāds režisors, kas iegremdējies viņa literārajā mantojumā līdz matu galiem. Palasiet intervijas ar Pēteri Krilovu, palasiet kaut vai izrādes Dublinieši Miera ielā programmiņu, un jūs pārliecināsities, ka šis režisors Džoisa kodus atmin bez piepūles, viņš šajos nebūt ne vieglajos tekstos orientējas brīvi un izbauda tos pilnasinīgi. Jautājums tikai, kā to pārcelt uz skatuves, ja rodas tāda vēlēšanās.
Veidojot trīs stundas un 45 minūtes garo izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, Pēteris Krilovs kopā ar dramaturgu Matīsu Gricmani veikuši kolosālu pārkausēšanas darbu, izvēloties varoņus un sižeta līnijas no vairākiem Džoisa darbiem, un par šo pārradīšanas procesu liecina izrādes programmiņa, kurā pie katra aktiera vārda norādīts, no kurienes nāk viņa varonis vai vairāki varoņi ar precizitāti līdz par Ulisa nodaļas numuram.

Mūžības klātbūtne
«Tas nekas, ka Dublinieši patiesībā ir par nāvi – kā fizisku, tā garīgu –, svarīgi, ka (un kā!) par to raksta cilvēks, kuram tikko pāri divdesmit,» rakstījusi Ieva Lešinska Rīgas Laikā. Šo teikumu es izlasu jau nedēļu pēc izrādes noskatīšanās, bet tas lielā mērā atbild uz jautājumu, kāpēc man, Pētera Krilova izrādi skatoties, visu laiku bija sajūta, ka viņa Miera ielai aiz stūra plūst Stiksa un Maskačkas vidē noskatītais Jāņonkuls, kura lomā Andri Keišu redzam lielākoties no mugurpuses, patiesībā ir Harons, kaut arī viņš gvelž visu ko un nekādā ziņā neiemieso pārlaicīgu viedumu.
Tā ir pilnīgi iracionāla sajūta, bet ar scenogrāfa Ginta Sippo svētību uz skatuves pārceltā reāli eksistējošā grauzdētava, kas atrodas Miera ielā, uz skatuves tomēr iezīmē nevis konkrēto reālo telpu, bet kaut ko līdzīgu dvēseļu pārceltuvei, kurā aktieri, kas pašironiski un asprātīgi atveido paši sevi, ar Džoisa tekstu palīdzību pārceļas citā gadsimtā, citā zemē, citā reliģijā un laika plūdumā. (Bet, iespējams, tā savdabīgā sajūta virmo kaut kur gaisā – lasu kolēģes Vēsmas Lēvaldes dienasgrāmatu portālā Kroders.lv par pavisam citām izrādēm, un tur teikts: «Rodas sajūta, ka izrāžu zemtekstos ieskanas rekviēma noskaņas. Tā nav apokaliptiska trauksme, bet skumjas un ilgas pēc zūdošā un aicinājums paturēt skatu uz apvārsni.») Feisbukā krieviski rakstošu cilvēku starpā pēc žurnālistes Marinas Nasardinovas atsauksmes par izrādi izvērtās patiesi ieinteresēta diskusija, kā īsti ielas nosaukumu pareizi tulkot krievu valodā – vai tam ir sakars ar mieru virs zemes, mieru dvēselē vai mūžīgo mieru, ņemot vērā virzienu uz kapiem. Pēterim Krilovam aiz grauzdētavas skatlogiem Miera ielā nekāda intensīvā dzīve nenotiek – pretējā nama siena šķiet pienākusi tik tuvu, ka pati iela izskatās pēc sānieliņas, kurā reti kāds ieklīst un, ja ieklīst, neizbēgami nonāk izrādes tēlu sistēmā.
Džoisa pasaule ir atmiņu teritorija, varoņi parādās un pazūd, ieskicējot kādus stāstus, bet ne vienmēr tos pabeidzot. Par caurviju varoni izvēlēts Matīsa Ozola atveidotais Stefans Dedals, kurš aizbrauc un atkal atgriežas, mēģina diskutēt par lietām, kurām nepiekrīt, mēģina izaicināt, tomēr nekādas uzvaras negūst. Te vietā atgādināt, ko pēc Dubliniešu tulkojuma latviešu valodā iznākšanas rakstīja Ilva Skulte: «Rakstnieks itin kā aizņemas savu varoņu skatienu, kas lēnām slīd pār lietām, namiem, ielām un cilvēku nepabeigtajiem žestiem un rīcībām, kamēr izpratne nāk piepeši, veroties pastāvīgajā neizprotamajā kustībā, vārdā «dzīve».» Tieši tāpat rīkojas Pēteris Krilovs, reizē gan saglabādams sava skatījuma suverenitāti, jo galu galā tieši viņš ir izvēlējies, kurus varoņus izcelt no Džoisa prozas universa.

Teātra pašrefleksija
Līdzsvaram un zināmam veselīgam atsvešinājumam režisors uzsver visa notiekošā spēles dabu. Lielākā daļa aktieru spēlē paši sevi un arī definē, kuru varoni spēlēs pēc tam. Otrā cēliena sākumā notiek saruna, kurā viss šai ziņā tiek salikts pa plauktiņiem. Aktiera un lomas attiecības, ko Pēteris Krilovs kopā ar Kasparu Zvīguli savulaik pētīja Nacionālā teātra izrādē Melot(?)!, ir interesants pašrefleksijas temats, kaut gan neizbēgami iestājas aizsargbarjeras efekts, izmantojot ironiju (Guna Zariņa gan to atrisina spoži un asprātīgi). Tiesa, privilēģiju būt pašiem sev režisors atvēl galvenokārt pieredzējušajiem aktieriem, bet ne protagonista Dedala atveidotājam Matīsam Ozolam.
Vēl viens slānis izrādes kopnoskaņā ir režisora un aktieru kā pedagoga un bijušo studentu attiecību vēsture, kas devusi mums iespēju uz skatuves redzēt no teātra oficiāli aizgājušo Ģirtu Krūmiņu, kurš izmanto spēju radīt groteska (pseido)intelektuāļa tēlu, gvelžot dažādus niekus omulīgā pašpārliecinātībā. Otrajā cēlienā Ģirta Krūmiņa un Matīsa Ozola tēloto varoņu visai izvērstajā diskusijā par Šekspīru notiek kas neparasts – strīda vidū jauno aktieri nomaina Dedala alter ego Kaspara Znotiņa izpildījumā. Tas ir visai diskutabls gājiens, kura pirmais iespaids ir, ka jaunais, patiesībā vēl topošais mākslinieks nav ticis ar sarežģīto uzdevumu galā un meklēti kādi «kruķi», kā ainu pabeigt. Savukārt patiess un aizkustinošs Matīss Ozols ir ainā, kurā lasa Džoisa vēstuli sievai, – režisors KDi publicētajā intervijā Undīnei Adamaitei atklājis, ka aktieris šo tekstu atradis un pārtulkojis pats.
Ļoti priecājos par kolēģiem, kuri atzīst, ka skatījušies izrādi ar neatslābstošu interesi. Godīgi sakot, man tas neizdevās, bet vaina visdrīzāk bija manī – tāpat kā Džoisa tekstu lasīšanai ir nepieciešams sevi iekšēji pārslēgt citā uztveres režīmā līdz pat lēnākai asinsritei un laika uztverei, tā arī izrādes plūstošajam temporitmam ir vienkārši jāļaujas ar maksimāli atbrīvotu prātu. Man pirmajā cēlienā traucēja īgnums pret izvērstajām katolicisma pasāžām, kas gan Īrijas videi ir absolūti organiskas, taču lielā mērā izlīdzinājumu deva aktieru ansambļa precizitāte un atmosfēras izjūta. Izmantojot to, ka struktūra ir mērķtiecīgi irdena, režisors ik pa brīdim uzmanību centrē uz kaut ko citu, izvelkot jaunus akcentus kā trusīšus no cepures. Piemēram, Kaspara Znotiņa aizrautīgā mešanās īru dejā vai šķietami noslēpumainā Baibas Brokas varones auskara pazušana. No sižeta loģikas viedokļa it kā piekabināta šķiet beigu aina no stāsta Mirušie, taču Baibas Brokas un Viļa Daudziņa jūtīgā saspēle iedod izrādes finālam vajadzīgo aizkustinājumu.
Frāze, ka ir izrādes, par kurām domāt ir interesantāk nekā tās skatīties, kritiķu vidē ir klišejiska un, iespējams, izrādes veidotājiem aizvainojoša. Tāpēc atstāšu tikai pusi no tās – domāt par Dubliniešiem Miera ielā ir ļoti interesanti.