Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
DUKŠI

DUKŠI

Agnese Rutkēviča
DUKŠI

Pēc daudzu gadu nesarunāšanās divi brāļi cenšas atrast kopīgu valodu. Ir grūti pārvarēt aizspriedumus un piedot pagātnes pārinodarījumus. Situācija kļūst nekontrolējama, kad pie brāļiem ierodas abu mīļotie cilvēki.

Lomās: Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Edgars Samītis, Andis Strods

Režisors – Gatis Šmits
Scenogrāfs – Rudolfs Bekičs
Kostīmu māksliniece – Keita

Izrāde nominēta 2013./2014. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada mazās formas izrāde
Ģirts Krūmiņš nominēts 2013./2014. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktieris
Andis Strods nominēts 2013./2014. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktieris
Baiba Broka nominēta 2013./2014. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktrise otrā plāna lomā
Agnese Rutkēviča nominēta 2013./2014. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada sasniegums oriģināldramaturģijā (teksts, luga, scenārijs)

Festivālā New Plays from Europe 2014 Vīsbādenē, Vācijā izrāde ieguva Skatītāju simpātiju balvu


Izrāde notiek JRT Muzeja zālē (Talsu ielā 1)
Sabiedriskais transports līdz Ed.Smiļģa ielai: 2.tramvajs; 4., 4z, 7., 8., 21., 25., 38. autobusi
Izrādes ilgums: 2 h 20 min (bez starpbrīža)
Biļešu cenas: 15,00 EUR

Pirmizrāde 2013. gada 6. novembrī

Līdz 14 gadu vecumam skatīties neiesakām!

„Man kā cilvēkam, kurš spēj rakstīt tikai vienatnē, šī iestudējuma process bija īpašs. Mēs ar radošo komandu – režisoru, aktieriem un scenogrāfu – radošā procesa ietvaros daudz pētījām un diskutējām. Tā stāsts, ar kuru ilgu laiku dzīvoju viena, kļuva arvien dzīvāks. Tas ir maģisks mirklis, kad lugas varoņi saplūst ar aktieri, un tālāk jau viņi paši veido dialogu ar savu raksturu. Stāsts ir par mazliet nogurušiem cilvēkiem, vientulību un cilvēka dzīves jēgu – mīlestību. Iespējams, cilvēce šobrīd pārdzīvo „atsvešinātības un noguruma gadsimtu”, kad vērtības, kas kādreiz bija svarīgas, mūsdienu sabiedrībā vairs nav aktuālas. Kā reiz rakstījis M. Māterlinks: „Pienāks laiks, un tas nav tālu, kad dvēseles sapratīsies bez miesas starpniecības.” Pats Māterlinks gan vairs neuzzinās, ka pareģojis 21.gadsimtu.”

Agnese Rutkēviča, dramaturģe

Video
Vārds: Feja, 27.11.2017
Viedoklis: Lieliska izrāde par reālo dzīvi tepat mums apkārt...Paldies aktieriem par emocijām!
Vārds: Dukse, 28.10.2017
Viedoklis: Situācijas inscinējums par diviem gejiem. Aktieri izcili.Nožēlojami, ka tik talantīgiem aktieriem jāspēlē tik seklas bezjēdzīgas lugas.
Vārds: zeltīte, 20.09.2017
Viedoklis: izcili! paldies aktieriem, paldies īpaši Krūmiņam par tik patiesajām asarām! dziļi, patiesi, sāpīgi un trāpīgi. ļoti laba izrāde. pēc laiciņa aiziesim vēlreiz, te ir ko pārdomāt, izgaršot un atcerēties...
Vārds: Aigars, 18.09.2017
Viedoklis: Tā arī nesapratu, kāda ir šī stāsta morāle. Sieva līdzīgās domās. Tā vien likās, kā truls smejamgabals Rīdziniekiem, kas ikdienā nav redzējuši lauku balli, iedzeršanu vai vienkārši parato laucinieku dzīvi. Prasta izrāde. Žēl aktierus, jo tie nospēlēja tiešām labi.
Vārds: liga, 27.04.2017
Viedoklis: Paldies par lielisko izradi. Loti, loti patika.

Beidzot ārā no skapja
Diena
18.12.2013
autors Normunds Naumanis

Jaunā Rīgas teātra izrāde Dukši ir drāma par privātās telpas (ne)aizskaramību un to, cik viegli ir sagraut pat ilgstošas attiecības, ja to pamatā ir iebūvētas bailes, emocionāls savtīgums un meli.

Nē, droši vien precīzāk – lien laukā no migas. Bet. Ir viegli pateikt: "Skaties realitātei acīs", tomēr tikai retajam izdodas saņemties drosmi un tai realitātei acīs arī palūkoties. Jo tad ir katastrofa. Nē, viņi teiks, tad ir jūtas. Viņi – Dukšu māju viesi un iemītnieks, citējot geju kino 90. gadu kulta režisoru Gregu Araki, četri "sevī apmaldījušies svešinieki", kas turpat divu stundu izrādes laikā cenšas tikt skaidrībā ar sevi, radiniekiem un citiem. Agneses Rutkēvičas lugas Dukši (tā ir publicēta kroders.lv) saturu šeit nepārstāstīšu, vien likšu aiz auss, ka izreklamētais "pirmais latviski sacerētais geju gabals teātrī" (tas nav tiesa – jau 2004. gadā sarakstītajā Evitas Sniedzes lugā Kreisais pagrieziens geju līnija bija būtiska sižetveidojoša tēma) ir tikai mazītiņš aisberga galiņš, par ko vispār šis stāsts pārtapis režisora Gata Šmita, scenogrāfa Rūdolfa Bekiča un JRT aktieru Baibas Brokas, Ģirta Krūmiņa, Edgara Samīša un Anda Stroda pusgadu ilgušajā mēģinājumu procesā.

Ironija par klišejām

Pārmaiņas, kā saka, ir grandiozas. Būtībā ir radīts jauns, teātrim labskanīgots teksts (sen neatminos publiku tā uzgavilējam daudzām izrādes replikām), jauna luga, kuras tapšanā iesākumā piedalījās arī dramaturģe. Pēc formas – komēdija, pēc satura – drāma par privātās telpas (ne)aizskaramību un to, cik viegli ir sagraut pat ilgstošas attiecības, ja to pamatā jau ir iebūvētas bailes, emocionāls savtīgums un meli. Proti, tas viss, kas raksturo cilvēku, kurš nav drošs pats par savu identitāti. Un tādi neidentificējušies izrādās visi četri izrādes tēli – sākot ar izrādes centru, modīga Rīgas restorāna šefpavāru Jāni (nosvērti savaldīgais pedants Ģirts Krūmiņš), viņa brāli laucinieku Kārli (šķietami trulais, taču, iespējams, ar dabas instinktu apvaldītais visjūtīgākais – Edgars Samītis), beidzot ar skolotāju Askoldu, Jāņa Rīgas kopdzīves partneri (beidzot loma, kurā aktierim Andim Strodam izpaust temperamentu ar viņa kaprīzo: "Ņuksi, nu…"), un "valsts radio balsi" – preču pārdošanas raidījuma "žurnālisti" Ingu (groteskas virtuoze un vienlaikus tik šarmanti nelaimīgā Baiba Broka).

Pateicoties šim talantīgajam četriniekam, personāži sanākuši apaļi kā sulīgi brioši – viņus var vērot gan kā pārpratumu un raksturu komēdijas tēlus (ko vērta ir nakts dzeršanas un pavedināšanas aina!), gan kā jaudīgas vientulības drāmas varoņus, kuru no sirds žēl. Un kripatu riebuma vai nožēlas arī var šiem izrādes cilvēku raksturiem piesviest. Plus vēl, jāatzīst, aktieru kvartets atļaujas arī tādu brīvības pakāpi kā pasmaidīšanu pašiem par sevi – ij uz skatuves, ij dzīvē. Un vieglu ironiju par klišejām "manierīgais gejs", "allaž gribošā žurnāliste"…

Kurš kuru paved

Tikai jāatceras, ka visprimitīvākais būtu skatītāja secinājums: nu, draugi, tagad – marš, pie psihoterapeita, viņš jūsu emocionālās problēmas izanalizēs, "izjauks" jūs un saliks visu pa plauktiņiem. Teiksim, Dukšu Inga ir tipisks seksuāli nedrošas, būtībā infantilas četrdesmitgadnieces krīzes upuris – persona ar pārāk zemu pašnovērtējumu. Jānis nevis divatā ar Askoldu pārrunā, kāpēc viņu attiecības nonākušas strupceļā, bet vienkārši aizbēg… uz laukiem, lai šķietami nokārtotu attiecības ar brāli Kārli pēc abu vecāku nāves (vainas apziņa kā pavāra personību stimulējošs/ traumējošs faktors seko Jānim visu laiku – tieši skolotājs Askolds bijis tas, kurš Jāni "pavedis", savukārt tīnim Kārlim provinces apstākļos "brālis zilais" bija papildu vaina, kuru uzvelt Jānim).

Marginālākā un noslēpumainākā izrādes persona ir skolotājs Askolds. Tas vēl ir liels jautājums, kurš kuru pavedis – audzēknis pedagogu vai otrādi. Pat sižeta līmenī Dukši piedāvā vairākpakāpju risinājumus, un skatītāju reakcija un attieksme atkarīga, kam vai kuram no cilvēkiem uz skatuves skatītājs notic, proti, emocionāli pieslēdzas. Skaidrs ir viens – izrāde uzrunā tos, kuri kaut pa daļai paspēj dažās stundās iejusties katra varoņa ādā. Jo katrs jau te, lauku Dukšos, spēlē savu paslēpšanās spēli – jo kādēļ gan Jānis un Inga uz šejieni atbēguši? Ko viņi cer atrast? To izdaudzināto "paša es"?

Uz to, ka izrāde ir sava veida emocionāls rēbuss, norāda vairākas atsauces uz intelektuālo telpu – iesākumā atbaidoši "nekādā" melnā skatuve, kuras galējā sienā Maļeviča kvadrāta formā spoži izgaismots spīd radio lodziņš (radio taču klasiski pieņemts uzskatīt par nevizuālās komunikācijas telpu), bet brikšņos ieaugušas lauku mājas vietā ir Larsa fon Trīra filmā Dogvila filmēšanas paviljonam līdzīgās iezīmētās darbības vietas norises, kur istaba ir uz grīdas ar līmlentei līdzīgu svītru nodalīta vide. Ja vēl ņem vērā, ka Dogvila ir par lāga lauku ļautiņu masveida vardarbību pret filmas galveno varoni, kurai tiek atņemta galvenā cilvēka brīvība – tiesības uz savu privāto telpu, tad…

Brīvību piedāvā tikai vientulība

Interesanti, ka izrādē tiesības uz savu privāto telpu ir analogs tiesībām uz savu īsto, patieso identitāti, ja tāda katram ir. Nav runa par to, vai gejam ir tiesības būt gejam (šīs banālās tiesības nu jau vairs neapšauba pat rūdīti homofobi, un ne tāpēc, ka viņi tā domātu, bet gan – vienkārši tā pieņemts), – izrāde ar Lielās franču revolūcijas upuru apdziedātājam Delakruā līdzīgu kariķētu puspliku Femen aktīvisti nestāv uz barikādēm ar liberālisma varavīksnes karodziņu rokās. Jā, Dukšos runa par tiesībām uz brīvu izvēli izvēršas visai paradoksālā veidā – emocionālajā un arī seksuālajā jomā tu/mēs nevaram būt līdztiesīgi.

Jūtas Dukšos tiek postulētas kā labprātīgas nebrīves akts, kuram tu sevi nolem, sākot attiecības. Jebkuras. Jānim ar Askoldu. Ingai ar Kārli. Jānim ar Kārli (brāļi nav sarunājušies desmit gadu!). Vai nolem neuzsākt. Tāpēc jau izrādes intonācija ir skumja – jo pilnīgu brīvību piedāvā tikai viena opcija. Vārds tai Vientulība.

Tieši tāpēc kā kontrapunkts izrādes smeldzei un zaudētā sajūtai finālā atskan Olgas Rajeckas patiesi emocionālais hits Apvij rokas. Tā nav teātra jestri izspēlēta ieņirgšana par dzīves lūzeriem vai, prasti runājot, nedabūjušajiem/-ām. Jo labāk, ja tev blakus ir kāds, kas šīs rokas apvij, nekā tu tvarsti tukšu gaisu, veroties kādā satumstošā logā.

Dukši ****

ČETRI DUKŠOS
www.kroders.lv
07.01.2014
autors Atis Rozentāls

Jaunās sezonas priekšvakarā Jaunajā Rīgas teātrī sarīkotajā preses konferencē dramaturģe Agnese Rutkēviča atzina, ka viņas luga “Dzīvnieks” mēģinājumu procesā tiek pārstrādāta. Salīdzinot lugu ar gala rezultātu – izrādi “Dukši” Gata Šmita režijā –, nākas konstatēt, ka sākotnējo materiālu piemeklējusi gluži vai pārkausēšana.

Ja atļauts būt nedaudz zobgalīgam, izrādes centrā ir modelis, ko savulaik kāda „lata romāna” virsrakstā formulēja Andris Puriņš: “Divu brāļu divas mīlestības”. Vienā gadījumā tā ir tikko radusies, iespējams, pat VĒL ne mīlestība, bet interese – lauku puiša interese par Rīgas radio strādājošu valdzinošas balss īpašnieci. Otrā, iespējams, VAIRS nav mīlestība, bet mokošs kopābūšanas ieradums, kas saista uz Rīgu no laukiem pārcēlušos pavāru un viņa attiecību partneri skolotāju. Izmaiņas lugā ir noapaļojušas asumus galveno varoņu – divu brāļu starpā, izvairoties no neizbēgamā salīdzinājuma ar Mārtina Makdonas “Vientulīgajiem rietumiem”, kuras pamatā arī bija divu brāļu naids. Makdonam tas ir naids starp diviem neveiksminiekiem, kuri diendienā jau ilgstoši dzīvo kopā. Rutkēvičas lugas pirmvariantā šis naids veidojas starp cilvēkiem, kas ilgu laiku dzīvojuši šķirti un tagad, apstākļu spiesti, zināmu laiku pavada kopā. Izrādē naida dominantes vairs nav, ir tikai vientulība. Lugas pirmvariantā starp brāļiem ir daudz izteiktāka plaisa viņu atšķirīgās seksuālās orientācijas dēļ, kas kalpo gan par katalizatoru, gan brīžiem tikai ieganstu citiem konfliktiem. Izrādē saglabājas jaunākā brāļa pārmetums vecākajam, ka tieši dēļ viņa seksuālā sakara ar skolotāju vīrieti māte ir saslimusi un, iespējams, tas viņu tuvinājis nāvei. Tomēr jaunākā brāļa attieksme pret vecākā brāļa „citādību” drīzāk ir ieinteresēta nekā noraidoša.

Četri JRT aktieri izlikti skatītāju priekšā uz visai neizteiksmīga fona. Scenogrāfa Rūdolfa Bekiča darbs raisa vilšanos, jo tas “nestrādā”. Ir nošķirtas “divi pasaules” – siena, kuras vidū it kā logā redzama radio studija ar biroja krēslu, bet priekšplānā izvietotas lauku mājas apvazātās mēbeles un sadzīves priekšmeti. Tomēr “pilsēta tur” un “lauki šeit” šādā veidā īsti uz skatītāju neiedarbojas, nav ne tēlainības, ne konkrētības, bet, godīgi sakot, ne šis, ne tas. Galvenokārt darbība rit Dukšu māju vidē, tātad priekšplānā, tomēr no dažām mēbelēm vides tēls neveidojas. Savukārt “Rīgas ainas” notiek radio studijā uz paaugstinājuma, un šajā noslēgtajā četrstūrī iesēdinātās varones Ingas vientulība „nolasāma” jau krietni precīzāk. Veidojas īsa saikne starp abām darbības vietām, jo studijā runāto klausās lauku mājā, savukārt no tās tiek zvanīts uz studiju. Cilvēku izgaismošana taisnstūrveida gaismas laukumos ir Bekiča rokrakstam raksturīga iezīme, ko nesen piedzīvojām arī mūzikla “Meierovics” iestudējumā. Toties Keitas kostīmi palīdz veidot raksturus un pat tēlu attiecības, īpaši košs akcents ir spilgtais krekls, ko, dodoties uz randiņu Rīgā, no sava “zilā” brāļa aizņemas Edgara Samīša Kārlis. Uzvelk un pats nobrīnās, cik stilīgi izskatās.

Lauku māja ir patvērums, vienlaikus kā vieta, lai tiktu skaidrībā ar sevi un savām jūtām. Tā ir arī piemiņas vieta mirušajai mātei, kas jaunākā brāļa dzīvē atstājusi būtisku ietekmi, no E. Samīša aktierspēles ir pilnīgi skaidrs raksturs – šķietami buntavniecisks, tomēr pieradis paklausīt mātes maigi stingrajai rokai. Tāpēc arī, meklējot draudzeni, viņš neizbēgami izvēlas par sevi vecāku sievieti. Izvēle ir visnotaļ veiksmīga, jo “valsts radio” raidījumu vadītāja Inga ir sieviete ne vien ar valdzinošu balsi, bet arī efektīgu ārieni. Baiba Broka šajā lomā ir lieliska savā smalkajā pašironijā par sievietes likteni, kas šinī gadījumā varbūt ne gluži ir mīlēt un ciest, bet gan censties mīlēt un censties daudz ko pieciest.

Dukšus jaunākais brālis Kārlis uztver kā savu pasauli. Te viņš ir nodzīvojis savu līdzšinējo mūžu, te ir bijusi māte un te ir sava zināma kārtība. Brālis Jānis lielā mērā ir „svešais”. Viņš ir aizbraucis prom, iespējams, laikā, kad jaunākais brālis labprāt būtu jutis vecāko sev līdzās, viņš ir ģimenes „melnā avs”, kura seksuālās orientācijas dēļ arī Kārlim šaurajā lauku vidē, iespējams, nācies ciest. Tieši šajā attiecību līnijā luga iestudēšanas gaitā ir nopietni transformēta, mazinot noliedzošo agresiju. E. Samīša varoni brāļa citādība nepārprotami intriģē. Aktieris Kārļa lomā uzsver varoņa puiciskumu, precīzāk, pāraugušu puiciskumu, brieduma trūkumu. Savukārt Ģirts Krūmiņš ļoti precīzi iezīmē vecākā brāļa raksturu – tas ir savu vietu dzīvē atradis, taču no attiecībām noguris cilvēks, kurš turpina sev iestāstīt, ka viss var būt kārtībā, kaut ļoti labi saprot, ka nav un nebūs. Ļoti organiski skolotāja – alkoholiķa lomā jūtas Andis Strods, kurš darbojas kā kontrapunkts, kā reaģents, ierodoties nelaikā un saasinot situāciju, vienlaikus piešķirot situācijai papildu komismu.

Pēc pailgas ekspozīcijas un situāciju izspēles centrālais “dvēseļu striptīzs” sarīkots gluži prozaiskā, tak ticamā veidā – varoņiem dažādās pakāpēs piedzeroties. Vienu brīdi rodas iespaids, ka tas varētu beigties pat ar visu četru varoņu haotisku grupveida seksu, bet tik tālu nenonāk. Nav izspēlēts arī viegli ieskicētais variants, kad Jānī pamostos interese par sievieti, savukārt Kārlis nonāktu skolotāja apkampienos. Iezīmēts, bet īpaši neizvērsts ir neizbēgamais secinājums, ka visideālākais pāris būtu Inga un Jānis... nu, jā, ja vien Jānis nebūtu gejs. Alkohola radītās mieles ir pamatīgas, piemīlīgās maskas nošļūk, īpaši jau mīlīgi apvazātā skolotāja sejiņa, kuras transformācijas nepatīkamā vieplī A. Strods atklāj meistarīgi, lai neteiktu, ka biedējoši precīzi. Skatītājā cīnās divas izjūtas – vilšanās varoņos, kuri sākumā likušies “jauki”, un sajūsma par aktieriem, kuri šos tipāžus veido bez pārspīlējuma, bet ar zināmu distanci. Un izvēle, vai to uztvert kā komēdiju par jocīgiem ļautiņiem, kas aiz neko darīt sačakarē dzīvi, vai drāmu par talantīgiem, bet sevi neatgriezeniski nerealizējušiem cilvēkiem, jau ir skatītāja ziņā.

Režisors Gatis Šmits nav mēģinājis šo stāstu padarīt sarežģītāku vai dramatiskāku. Tas daudzējādā ziņā ir apzināti ikdienišķs, pat palēns, bez īpašiem tempa lauzumiem un efektiem. Iespējams, ka beigu daļu varētu veidot savāktāku, koncentrētāku, mērķtiecīgāku. Pašlaik ir sajūta, ka izrādi nevar un nevar pabeigt. Dzert, ciest, iet prom, nākt un arī nenākt atpakaļ – šādā stilā jau var turpināt un turpināt. Izvēlētā beigu dziesma – Imanta Kalniņa Apvij rokas – skan brīdī, kad šķiet pajukušas gan jaunnodibinātās, gan ilgstošā kopdzīvē izsīkušās attiecības. Stingra punkta tomēr nav, jo varoņu raksturi nav tik monolīti, lai skatītājam rastos pilnīgi skaidra sajūta, ka viņi nemēģinās vēlreiz. Bet sajūtas, ka viņiem sanāks, gan vairs nav.


* "Diena"

JRT „Dukši”. Recenzija stāstam par latviešiem
Rīga 2014
10.12.2013
autors Līvija Dūmiņa

Pirms Jaunā Rīgas teātra „Dukšu” skatīšanās izrādes pieteikumā izlasīju: „Pēc daudzu gadu nesarunāšanās divi brāļi cenšas atrast kopīgu valodu. Ir grūti pārvarēt aizspriedumus un piedot pagātnes pārinodarījumus.” Atmiņā uzausa JRT repertuārā vairs neesošā „Izrāde, kas nav par latviešiem/Vientulīgie rietumi”, kas bija īru izcelsmes brita Mārtina Makdonas rakstīts, Alvja Hermaņa iestudēts „Stāsts par diviem brāļiem, kas ir noskauduši viens otra dzīvi un laimi”.

Ieejot Talsu ielas zālē, ieraugot Rudolfa Bekiča telpas iekārtojumu ar trūkuma māktu nomali raksturojošo pieticību un vēlāk, skatoties izrādi, paralēlā atmiņu lente atkal sāka griezties, jo abu izrāžu stāsti tiešām ir līdzīgi. Makdonas 1997. gada rakstītajā lugā galvenie varoņi ir brāļi Konori, kuri riebj viens otram kā tik spēj un fantāzija ļauj, bet nesamierināmos brālīšus uz pareizā saticības un piedošanas ceļa pūlas vest vietējais mācītājs alkoholiķis. Turklāt stāsts sākas drīz pēc tēva bērēm, kuru viens no brāļiem ir nogalējis. Vilis Daudziņš un Ģirts Krūmiņš šausminoši šarmanto pārīti spēlēja patiesi lieliski.

Agneses Rutkēvičas rakstītās lugas „Dukši” darbība sākas drīz pēc brāļu mammas bērēm, vecākais no viņiem, pavārs Jānis, atbraucis uz dzimto māju, kur dzīvo jaunākais brālis Kārlis. Abu nesaprašanās cēlonis ir Jāņa homoseksualitāte, un skandāls, kas raisījies pagātnē, kad skolnieks Jānis pieķerts kopā ar skolotāju Askoldu, pamazām iedzinis kapā māti. Ja salīdzina ar Makdonas lugu, šeit mācītāja/samierinātāja lomu spēlē Kārļa uzcerētā radio diktore Inga, kura, lai arī pašas dzīve nebūt nav kārtībā, cenšas palīdzēt abu problēmās, kuras sabiezina Jāņa greizsirdīgā dzīvesbiedra Askolda parādīšanās. Var rasties jautājums, lugu līdzība ir apzināta vai neapzināta, taču abās ir arhetipisks materiāls, Bībeles Kaina un Ābela motīvu variācijas.

Lugas/izrādes varoņu dzīves vai nu jau ir sabrukušas, vai brūk, un katrs kaut kā pūlas ko darīt lietas labā. Jāni moka seksuālās identitātes krīze (interesanti, ka nedēļas laikā Rīgā notika divas pirmizrādes par šo tēmu, otra bija Dailes teātra „M. Butterfly”). „Vienkāršais” Kārlis ar labo sirdi, bet lāča manierēm grib iegūt sievieti, bet neprot veidot attiecības. Astoņus gadus vecākajai četrdesmitgadniecei Ingai viņš ir ar prātu izdarīta izvēle, jo varbūt pēdējā iespēja, lai nenodzertos vientulībā. Askolds jūt, ka zaudē savu mīlestību.

Izrādē ļoti skaudri iezīmējas izmisīga vēlme būt mīlētiem, mīlēt un cīņa ar vientulību.

Ģirts Krūmiņš un Baiba Broka piešķīruši tēliem dramatisku apjomu, kurā ieraugāma visa tēla dzīve un izgaismojas nākotne. Viņu smalkā spēle pārliecina, ka Jāni un Ingu saista grūti formulējamā dvēseļu radniecība, tā nojauta, kad šķiet, cilvēki lemti viens otram, bet iet garām, šķērsām, un nesanāk. Kā Čehova lugās. Andis Strods Askolda lomā, plosoties dzērumā, pārspēlē, aizejot klišeju laukā, tāpēc pārdzīvojumu ticamība mazliet zūd. Turklāt rodas nesaskaņa sižeta loģikā, ko rada lomu sadalījums, jo Askolds ir vecāks par Jāni, taču izrādē izskatās otrādi. Edgars Samītis pret jūtīgo dienasszagli Kārli noskaņo uz simpātiju nots, taču varētu vēlēties viņa raksturu dziļāku.

Kā Gata Šmita režijām raksturīgi, izrādei izstrādāts stingrs ritms, kas šajā gadījumā norises organizē atbilstoši dramaturģiskajai shēmai – no apzināti nesteidzīgas iešūpošanās līdz spriedzes pilnai kulminācijai un rimtam atrisinājumam, kas gan izvērsts vairāku fināla komatu sērijā, kad jau būtu jāliek punkts. Teksts vietām ir ļoti asprātīgs, un aktieri, demonstrējot labu humora izjūtu, situācijas arī garšīgi izspēlē. Tādi atradumi kā, piemēram, ērces kapāšana ar lielo virtuves nazi vai zobu tīrīšana, ūdens vietā lietojot vīnu, sagādā lielu jautrību. Taču līdzās smieklīgajam turpat blakus izvijas dramatiskā līnija par vientulības važām, dzīves bezcerību līdz pat absurdumam, jo izejas nav. Cilvēks ir viens. Tuksnesī vai pūlī, bet ir ceļi, kuri vienmēr paliks slēgti tiem, kas pa tiem mēģinās iet. Tāds ir jaunais, 21. gadsimta otrās desmitgades latviešu stāsts, kas, ļoti svarīgi, tomēr nav depresīvs. Prieks rodas, to meklējot, tāpat kā dzīves jēga. Kopā ar citiem meklētājiem.