Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
DZEJA

DZEJA

"Kas manī vērtīgs, paliks dzejoļos un tevī dzīvs, kad pārlasīsi tos." Viljams Šekspīrs

Šis ir ne tikai poētisks, bet arī pētniecisks darbs. Gribam atrast to dzejas zonu sevī, kur dzeja ir nepieciešama, un izprast, ko mēs katrs gaidām no dzejas. Mūsuprāt, dzeja ir viena no vissubjektīvākajām mākslām, un mēs gribam šo subjektīvo dzejas izpausmi saglabāt, atrodot tieši savus dzejoļus un dzejniekus. Mēs vēlamies nepārvērst dzeju par prozu, nezaudēt tās struktūru, ritmu, muzikālo un poētisko loģiku.

Aktieri: Jana Čivžele, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš

Režija, telpa – Māra Ķimele
Kostīmi – Jana Čivžele

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 30 min
Biļešu cena: 10,00 EUR

Pirmizrāde 2014. gada 1. martā

Mīļie skatītāji!
Ņemot vērā, ka šī būs ļoti īpaša izrāde, lūdzam ierasties laicīgi, jo pēc izrādes sākuma skatītāji zālē netiks ielaisti.

Iestudējumā dzirdami dažādu autoru un dažādu laikmetu dzejoļi secībā, kura rodas spēles laukumā, līdz ar to katra izrāde būs atšķirīga.

Aktrise un izrādes kostīmu māksliniece Jana Čivžele atklāj: „Es pirmo reizi spēlēju izrādē, kurā viss ir nezināms – nekad nevar zināt, ar ko tā sāksies un ar ko beigsies. Sajūta ir kā putnam, kurš pēkšņi lidojumā saprot, ka viņam ir citi spārni, kas pieprasa jaunu tehniku, manevrēšanas spējas.”

Izrādē var tikt izmantoti Aivara Neibarta, Aleksandra Čaka, Aleksandra Puškina, Amandas Aizpurietes, Andra Brežes, Annas Ahmatovas, Aragona Luija, Arta Ostupa, Aspazijas, Riharda Bargā, Bertolda Brehtes, Čārlza Bukovska, Daces Sparānes, Robēra Desnosa, Eduarda Veidenbauma, Ērika Ādamsona, Friča Bārdas, Gijoma Apolinēra, Gundara Godiņa, Heinriha Heines, Ilmara Šlāpina, Imanta Ziedoņa, Ineses Zanderes, Ivetas Ratinīkas, Jāņa Elberga, Jāņa Proruka, Jāņa Rokpeļņa, Jāņa Ziemeļnieka, Jura Kronberga, Kārļa Vērdiņa, Klāva Elberga, Knuta Skujenieka, Liānas Langas, Lijas Brīdakas, Marinas Cvetajevas, Marta Pujāta, Mirdzas Ķempes, Ojāra Vācieša, Raiņa, Rūdolfa Blaumaņa, Šarla Bodlēra, Ulda Bērziņa, Velgas Kriles, Viljama Bleika, Viljama Šekspīra, Vizmas Belševicas un citu autoru dzejoļi.

 

Video
Vārds: Vēl viena Līvija, 16.12.2016
Viedoklis: Apbrīnojami izveidota dzejas kolāža no dažādu tautu un laikmetu autoru darbiem - par mīlestību un dzīvi. Nedaudz smeldzi,bet vairāk gan smaidu raisoša. Ļoti patika.
Vārds: Līvija, 15.12.2016
Viedoklis: Cik labi, ka ir tāda izrāde! Paldies Mārai Ķimelei un aktieriem! Patiesībā nevis aktieriem,bet CILVĒKIEM! Biju uz izrādi trešo reizi, zināju, protams, ka tā beigsies līdz ar pulksteņa signālu pēc pusotras stundas, bet šoreiz kaut kā īpaši bija žēl, ka beidzās. Gribējās zināt, ko vēl teiktu Ģirts Krūmiņš. Noteikti iešu vēl!
Vārds: Antra, 11.09.2016
Viedoklis: Biju uz šo pagājušajā sezonā, ĻOTI patika. Nezināju, ka dzeja mani spēj tā aizraut. Šosezon gribu aiziet vēlreiz - tā kā tā ir improvizācija, domāju, ka garlaicība un vilšanās nedraud. Paldies aktieriem. Man interesē, kas ir autors tam dzejolim par tēti pie stūres... vispār bija vairāki jautājumi, ko pēc izrādes gribējās uzdot, tikai pakautrējos. Pēc izrādes bija tāda priecīga un viegla sajūta, nudien svaiga gaisa malks dvēselei.
Vārds: Andris, 29.08.2016
Viedoklis: 21.09. biļetes izpirktas. Kad vēl šī izrāde būs iekļauta repertuārā? Gribas dzirdēt dzejoli par Pitragu.
Vārds: Ginta, 06.03.2016
Viedoklis: Asara izsprāga. Un ķiķinājums ar'! Paldies jums, mīļie.

Saruna — dzeja
IR
19.03.2014
autors Zane Radzobe

Jaunā Rīgas teātra izrāde Dzeja ir teatrāls un cilvēcisks eksperiments.

Man nepatīk deklamēt dzeju. Tāpēc, ka tas lielākoties ir klišejiski. Bet galvenokārt tāpēc, ka tas ir pārāk personiski. Man šķiet - skaitot dzeju no sirds, cilvēks pasaka ko pārlieku būtisku par sevi. Tāpēc dzejoļu lietošanu, manuprāt, vajadzētu ierobežot: tikai personiskām situācijām un tuviem cilvēkiem.

Māras Ķimeles jaunā izrāde Dzeja savā ziņā ir pretarguments tādiem cilvēkiem kā es. Tas ir sociāls projekts - likt publiski skanēt literatūras formai, kas savulaik Latvijā piedzīvojusi fenomenālas popularitātes kalngalus, bet šobrīd pieticīgi ierāvusies šauru literāri ievirzītu aprindu stūrītī. Droši vien būtu pārspīlēti teikt, ka latvieši dzeju nelasa, tomēr lasošo skaitu būtu iespējams ievērojami kāpināt. Vienlaikus Dzeja ir arī teatrāls un cilvēcisks eksperiments, kas rosina pārdomāt... bet tas atkarīgs no izrādes, kuru gadīsies redzēt.

Dzeja ir Māras Ķimeles ideja un pieci Jaunā Rīgas teātra aktieri: Jana Čivžele, Guna Zariņa, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš. Viņi atlasījuši sev tuvākos dzejoļus. Katram tādu ir trīsdesmit, lai gan ne visi izrādē tiek izpildīti. Grāmatu kaudzītēs un pierakstu kladēs ietverti, uz galdiem JRT Mazajā zālē sakārtoti, tie gaida, kad tiks palaisti skanēt. Aktieri iznāk spēles telpā, noliek kafijas krūzes un bloknotus un uzvelk modinātājpulksteni, lai zvana pēc pusotras stundas. Kāds norunā pirmo dzejoli, kāds atbild ar citu, un saruna ir sākusies.

Ideja ir līdzīga Ķimeles iepriekš veidotajiem Šekspīra sonetiem. Balstoties improvizācijā, aktieri izmanto vārsmas kā materiālu dialogam. Cita teksta nav, tikai vietām kāds lūdz atkārtot rindu vai norunāt ātrāk, lēnāk, agresīvāk, mierīgāk... Iecere ir sarunāties, un, kā jau sarunai, katrai izrādei būtu jābūt unikālai, savdabīgai.

Esmu ļoti priecīga, ka izrādi skatījos divreiz. Pirmizrāde sarūgtināja. Šķita, ka improvizācijas ir maz, varbūt pat nav, ka izrādes forma ir iemācīta, nedzīva. Dzejas darbi izklausījās pelēki, vienveidīgi. Interesantākais, lai arī pretrunīgs, iestudējuma aspekts bija jautājums par izpildīšanas manieri. Tā, protams, ir klišeja, ka dzeju labi lasa tikai dzejnieki, kamēr aktieri vārdus iznīcina, piesārņojot tos ar ārišķīgiem uzslāņojumiem. Galu galā ikviens lasītājs taču ielasa sevi svešos vārdos, padarot tos par savējiem. Tomēr Dzejas pirmizrāde spilgti rādīja, kāpēc šāds uzskats ir radies. Jo dzejā jau var ne tikai atklāties, bet arī noslēpties.

Pirmizrādē Čivžele un Krasts dzeju deklamēja it kā taustoties, mokoties, atsevišķos gadījumos liekot skatītājam justies neērti, toties radot iespaidu, ka tas ir personiski. Zariņa un Znotiņš - spilgtiem emocionāliem triepieniem, plašiem žestiem, labi nostādītu balsi... Taču īstenībā abi aktieri atklātību spēlēja, filigrāni slēpjoties aiz formas. Tikai Krūmiņš bija atradis līdzsvaru starp formu un saturu. Izrāde nenotika. Pusotras stundas, nekāda stāsta un pārdomu, vai dzeja vispār ir piemērota, lai runātu par šodienas pasauli.

Arī otro reizi klausīties, kā Krūmiņš lasa dzeju, bija bauda. Viņš ir vienlaikus personisks un smalkjūtīgs, prot atklāt gan sevi, gan dzeju. Viņš joprojām izrādē ir vienīgais, kurš apzinās, ka runā saistītu tek-stu, kurā liela nozīme ir ne tikai vārdiem un emocijām, bet arī ritmam. (Zīmīgi, ka viņa kolēģi vairāk izpilda verlibru (dzeja brīvā pantā), turklāt - ignorējot faktu, ka arī tam ir noteiktas kompozīcijas likumsakarības.) Toties kāda pārvērtība ir notikusi ar Zariņu un Znotiņu! Personiski, asprātīgi, niansēti...

Dzeja ļauj burtiski uzdzirkstīt tekstiem un personībām, radot pārliecību, ka mums ir, pirmkārt, izcila dzeja, otrkārt, gudri, dzīvi, radoši aktieri. Izrāde ir «iespēlējusies». Tas ir arī gadījuma jautājums, jo sarunāties pēc būtības vienmēr ir ļoti grūti. Bet - kad šāda saruna notiek, būt tās lieciniekam ir brīnišķīga sajūta.

Skatītāju vērtējums

Mārīte Balode, LTV redaktore

«Kas manī vērtīgs, paliks dzejoļos un tevī dzīvs, kad pārlasīsi tos.» Šo Šekspīra rindu par moto ņēmusi JRT izrāde Dzeja, taču pēdējos vārdus es gribētu pārfrazēt
«...kad izdzirdēsi to». Mazāk ieraudzīt varam šajā askētiskajā izrādē, taču atkal dzirdēt ne vienu vien agrāk lasītu dzejoli šodienas skrējienā ir tik būtiski. Režisore Māra Ķimele, manuprāt, gājusi laikam pa priekšu, jo atgādināt par dzeju - balzamu dvēselei, meditāciju, arī asprātību un humoru, ir pēdējais laiks. Brīžos, kad uz skatuves ir dialogs vai tā turpinājums dzejā, man bija jādomā par režisora Pētera Pētersona dzejas teātri, ko nepelnīti reti kurš atceras un no režisoriem piekopj. Izrāde man, uzaugušai dzejas buma laikā, atgādināja draudzeņu saietus, kad mājas atmosfērā nule dabūto deficīta krājumu lasījām, daudz nedomādamas, «kā» to lasām. Bija interesanti, jautri un būtiski!

Kitija Balcare, Hauska & Partner korporatīvo attiecību konsultante

Izrāde ir mūslaicīga dzejas stafete dinamiskos profesionāļu priekšlasījumos. Ikvienu dzejoli aktieri skatītājam pasniedz katrs savā, izgaršojamā interpretācijā. Tikpat modīgi, kā vērot pavāru, kurš gatavo maltīti acu priekšā, ir klausīties dzeju, kas aktiera balsī, intonācijās, melodijā piedzimst tepat, uz vietas. Dzejolis mainās atkarībā no tā, kam tas «pieder» priekšlasījuma brīdī. Tas ir apburošākais izrādes efekts. Mūsdienās, kur vārdi pludo un valoda «nonēsājas», izrāde ir kā svaigs elpas vilciens. Redzētais atgādina, ka dzeja var būt
21. gadsimta cilvēka meditācija. Mājās pārnākot, tā mudina, pirmkārt, atklāt noslēpumu, «izgūglējot» autoru vārdus atmiņā visspilgtāk palikušajām rindām, un, otrkārt, notraukt putekļu kārtu no dzejas krājumiem.

DZEJA KĀ LĪDZEKLIS
www.kroders.lv
09.04.2014
autors Silvija Radzobe

Māras Ķimeles un Jaunā Rīgas teātra aktieru kopīgi radīto Dzeju skatījos divreiz. Ne tikai, bet galvenokārt tāpēc, ka gribēju saprast, kas tas īsti ir par produktu, ko mums piedāvā. Kā redzat, lai identificētu Dzeju, es nelietoju tādus tradicionālus teātra priekšnesumu apzīmējumus kā izrāde, inscenējums vai uzvedums, jo tie neatbilst šī projekta būtībai. Nederēs arī dzejas teātris. Tā varēja dēvēt režisores 1996. gada eksperimentālo JRT izrādi Mani mīl Šekspīrs, kas, balstoties uz aktieru improvizāciju, respektīvi, mainīgo psihofiziku, katru reizi citādā veidā, bet tomēr izstāstīja noteiktu stāstu, kura pamatā bija Šekspīra Soneti. Šoreiz stāsta nav. Precizēju – nav stāsta, kura saturu veidotu dzeja. Ir cits – varbūt pat visai intriģējošs un aizraujošs stāsts, bet dzeja ir tikai līdzeklis šī cita stāsta (vai varbūt pat stāstu) būvēšanai.

Kā intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei stāsta Jana Čivžele (viņa arī kostīmu māksliniece), režisore aktieriem, ar kuriem bija iecerējusi kopā strādāt – bez Janas vēl Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts un Kaspars Znotiņš – uzdeva vasaras darbu – katram sameklēt un iemācīties 30 dzejoļus. Autoru loks nebija ierobežots ne laikā, ne telpā – tie varēja būt gan latviešu, gan cittautu dzejnieki, kā no 21., tā no jebkura cita gadsimta. Saistoša nebija arī kāda noteikta tematika vai, teiksim, pantmērs. Vienīgais izvēles impulss bija aktiera personiskā attieksme, jo diez vai kāds mācīsies no galvas dzejoli, kuru tas nesaprot vai kurš tam kaut kādu apstākļu dēļ riebjas.

Dzeja notiek JRT mazajā zālē – vakarā pie mākslīgā apgaismojuma, dienā – pie dienas gaismas (tad gan nepatīkami duras acīs nenotīrītās logu rūtis.) Aktieri, cits pēc cita iznākot spēles laukumā ar tējas krūzēm rokās un meklējot sev telpā ērtāko vietu, atšķirīgi reaģē uz publiku. Daži izliekas nevienu neredzot, tātad respektē ceturto sienu, citi – Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš – pārlaiž acis skatītāju rindām, atturīgi ar vienu vai otru pazīstamo sasveicinās, tādējādi uzsverot, ka viņi šai projektā būs (pilnīgi vai daļēji) viņi paši.

Apmēram pusmetru no pirmās skatītāju rindas novietoti divi nelieli galdi, kas apkrauti dažādu izmēru un atšķirīgu nobružātības pakāpju atvērtām un aizvērtām dzeju grāmatām, kā arī burtnīcām, blokiem un blociņiem, kuros ar lodīšu pildspalvu ierakstīti dzejoļi. (Daļa no šī poēzijas kalna guļ uz grīdas tiešā galdu tuvumā.) Tas rada iespaidu reizē par mēģinājumu telpu un dzejnieka/zinātnieka kabinetu. Telpas centrā pieci spilgtu krāsu (zils, dzeltens, sarkans) plastmasas krēsli. Tas arī viss dekorāciju saraksts. Aktieri brīvi staigā pa telpu. Viņi darbojas gar dzejas tekstiem – ņem grāmatas, blokus, pārkārto vietām, šķirsta, imitē lasīšanu (vai arī varbūt patiešām lasa), it kā atkārtotu kādu aizmirsušos pantu. Viņi pārvieto krēslus, sēžas tajos, tad ceļas, nostājas pie loga vai dibenplāna sienas. Priekšnesumu laikā ierobežo modinātājpulkstenis: Kaspars Znotiņš to uzvelk. Kad pēc pusotras stundas atskan zvans, aktieri savu darbu beidz un iznāk paklanīties.

Aktieri dzejoļus skaita, vai nu veroties publikā, vai vēršoties pie saviem kolēģiem – pie visiem reizē vai pie kāda atsevišķi. Dažkārt dzejolis tiek runāts it kā jautājošā intonācijā – tad kāds no kolēģiem vai nu piekrītoši pamāj ar galvu, vai uzaicina „Vēlreiz!” Kad tas pats dzejolis norunāts atkārtoti, uzaicinājumu izteikušais rezumē: „Labi!” Šādas lielākoties gan formālas sarunāšanās dzejas stundā notiek reizes sešas septiņas. Formālas tādēļ, ka reti kad otrreizējais dzejoļa atskaņojums ir veiksmīgāks par pirmo sniegumu.

Bet kur tad manis ieraudzītais netradicionālais stāsts? Tas saistās ar attiecībām, kuras spēles laukumā tiek nodibinātas vai arī sliktākos gadījumos tiek imitētas. Bez tam attiecības stīgo vairākos virzienos – starp aktieriem, starp aktieriem un publiku, starp aktieriem un dzeju, starp aktieri un savu profesiju, aktierim pašam ar sevi – kā starp privātpersonu un publisku personu. Nekāda kopīga scenārija, šķiet, tik tiešām nav – katrā reizē tiek runāti (daļēji) citi dzejoļi; tāpat nav norādīta kārtība, kuram aktierim pēc kura un tieši kas jārunā. Tik totālu improvizāciju mūsu teātros līdz šim nav nācies redzēt. Lai tiktu pie vārda, ir jābūt enerģētiski uzlādētam un zibenīgi precīzi situāciju izjūtošam – nedrīkst pārtraukt kolēģi, bet nedrīkst arī ļaut iestāties mokošai pauzei.

Pirmizrādē pie vārda visi pieci tika apmēram (uzsveru – apmēram) vienādi, bet otrajā izrādē, ko skatījos, šai ziņā izvērsās īstas sacīkstes, kurās bija savi uzvarētāji un arī savi zaudētāji. Jana Čivžele vārdu dabūja samērā reti, bet Ivars Krasts – gandrīz nemaz. Radās iespaids, ka aktieris tik ļoti kautrējas kails (tas ir, bez lomas) atrasties spēles laukumā, ka tūlīt sāks smieties vai, tieši otrādi, raudāt. Tas skatītāju zālē radīja mokošu sajūtu. It kā sametās žēl aktiera, it kā gribējās dusmoties, kad viņš pārstāja cīnīties un labprātīgi gandrīz vai vispār izstājās no spēles. Bet tad sapratu, cik notiekošais īstenībā ir pamācošs – gan attiecībā uz mākslu, gan dzīvi. Ja allaž nebūsi gatavs lēcienam un kampienam, visu vari palaist garām. Un veiklākie nav vainīgi, ka tu esi par viņiem lēnāks. Protams, nežēlīgi. Bet kurš tad teicis, ka dzīve ir žēlsirdīgā māsa? Šī sacensība/sāncensība acīmredzot neviļus, bet precīzi arī atainoja to artistisko disbalansu, kāds Jaunā Rīgas teātra aktieru kolektīvā ir nodibinājies starp vecākās paaudzes varenās kopas pārstāvjiem un jaunāko paaudzi.

Kad Jana Čivžele runāja dzeju, viņas meitenīgās intonācijas bija patiesas, lai arī to skaits bija samērā ierobežots un vienveidīgs. Aktrise dažādos aspektos pauda vientuļu un nesaprastu personību, kuras sāpes un prieks nevienu neinteresē.

Pirmizrādē mani pārsteidza (un ne tai labākajā nozīmē), kā Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš koķetēja ar publiku – Kaspars mētājās ar pievilcīgiem smaidiem, bet Guna demonstrēja ekscentriskas pozas un intonācijas, kas vērotas citās viņas lomās. Kā sapratu vēlāk, tas, ko es nosaucu par koķetēriju, īstenībā arī bija aizsargmaskas, līdzīgi kā Ivara Krasta gadījumā. Tikai citādas – drošākas, štampainākas, jo šiem aktieriem lielāka pieredze un acīmredzot spēcīgāks profesionālās pašsaglabāšanās instinkts. Vienīgi Ģirts Krūmiņš jau pirmizrādē viscaur demonstrēja to ideālo pašsajūtas stāvokli, kas viņam ļāva visrezultatīvāk strādāt un kas, pieļauju, arī bija izvirzīts par mērķi. Otrajā reizē arī Guna Zariņa pilnībā bija sasniegusi šo stāvokli, bet Kaspars Znotiņš nepārprotami bija ceļā uz to.

Ģirts Krūmiņš un Guna Zariņa vienlaikus bija (vai radīja neapšaubāmu priekšstatu, ka ir) privātpersonas un mākslinieki – viņu skatuviskajā eksistencē epizodiski mijās es un ne-es; kad viņi klusēja, tad bija es, kad runāja – ne-es jeb es-lomā. Tieši pārejas jeb lēcieni starp vienkārši cilvēku un cilvēku, kurš sagatavojas un veic mākslinieka darbu, bija vissaistošākās. Pat fascinējošas. Pagaidām drusku mazākā mērā, bet to pašu darīja (nevis vairs izlikās, ka dara) arī Kaspars Znotiņš. Droši vien tik riskantu spēli var atļauties ne kurš katrs aktieris, bet vienīgi tāds, kurš spēj saistīt arī kā personība. Viņi – spēj. Kaut arī saproti, ka aktieri spēles laikā, arī brīžos, kad klusē, visdrīzāk domā tikai par izrādi vai par to, ko darīs pēc izrādes beigām, pārņem, es pat nezinu, kā to precīzāk nosaukt, kairinoša interese, ziņkāre, zinātkāre, vēlēšanās – kas nav iespējama – uzzināt, kas personiski nodarbina viņus kā cilvēkus. No kurienes piedzimst tie impulsi (domas, jūtas, noskaņas), kuri baro viņus darba laikā.

Pašlaik tieši Guna Zariņa un Ģirts Krūmiņš ir Dzejas enerģētiskais centrs: drusku vienkāršojot, varētu teikt, ka Guna pārstāv emocionālo, bet Ģirts – intelektuālo stihiju. (Protams, nav iespējamas, ja runa ir par mākslas darbu, jūtas bez prāta un prāts bez jūtām.) Pārējie izrādes dalībnieki viņus respektē, ar viņiem rēķinās, viņus redz pat tad, ja pagriezuši muguru. Ģirts Krūmiņš gan zināmos, gan nezināmos dzejoļos atklāj smalkas, pašai lasot, bieži garām palaistas sakarības, tēlu kaskādes, kur viens tēls dažkārt loģiski, dažkārt šķietami aloģiski, tas ir, paradoksāli izsauc nākamo tēlu. Rodas iespaids, ka nekas pasaulē nenotiek tāpat vien, ka viens vārds, kustība, nopūta, skaņa, krāsa ievibrē jeb izsauc/rada savu atbalsi – citu vārdu, kustību, nopūtu, skaņu, krāsu... Un tā līdz bezgalībai. Ģirta intonācijas ir spriegas, bet surdinētas, viņa runas maniere – nepozēti atturīga, viņš skatītāju neiekaro tradicionāli, bet dara to ar atturību un nesteigšanos, kas pastiprināti piesaista uzmanību. Guna Zariņa, tieši otrādi, it kā uzbrūk – viņa ik pa brīdim burtiski iedegas, izmetot vienu pēc otra īstus kaislību mutuļus, kurus runājot vai nu kāpina, vai saplacina līdz tikko dzirdamam čukstam. Ienāk prātā, ka tas ir rets īstas traģēdijas aktrises talants. Viņas izvēlētajā repertuārā dominē divas stihijas (vai to tuvums) – kaislība un nāve. Un – abas tās bija tik stipras, ka lika nodrebēt. Vēl tagad mana emocionālā atmiņā glabā to svelošo intonāciju, ar kādu Guna Zariņa izčukstēja man nezināma dzejnieka rindu Bet zirgus jau izjūgt sāk. Un – kā apdedzināja, neatceros vairs, kura aktiera pavisam mierīgais konstatējums, ka Vienas durvis ir vaļā vienmēr.

Kā jau teicu, dzeja, manuprāt, nebija mērķis, bet tikai līdzeklis, lai pietuvotos atkailinātai aktiera dabai/darbam tik tuvu, kā tas teātrī iespējams reti kad vai nekad. Tomēr dzejas klātbūtne piešķīra šim pret aktieriem nežēlīgajam procesam arī savu emocionāli pašvērtīgu dimensiju/ieguvumu. Tādēļ gala secinājums ir tāds, ka šķietami nepretenciozā Dzeja nebūt tāda nav.
 

Iekļūt dzejolī
Latvju Teksti
14.04.2014
autors Atis Rozentāls

Recenzija apskatāma šeit. 

Intīmās daļas
Kultūras Diena un Izklaide
24.04.2014
autors Normunds Naumanis

RECENZIJA APSKATĀMA ŠEIT.

Bezgalīgā Dzeja
Teātra Vēstnesis
04.06.2014
autors Kārlis Vērdiņš

Recenzija apskatāma šeit.

Pieci vērtīgi mirkļi
IR
19.06.2014
autors Zane Radzobe

Recenzija apskatāma šeit.