Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
ILGU TRAMVAJS
Image CAPTCHA

ILGU TRAMVAJS / A STREETCAR NAMED DESIRE

Tennessee Williams
A STREETCAR NAMED DESIRE

Produced with a special permit of The University of the South, Sewanee, Tennessee.

Blanche DuBois believes in love and is longing for it. She has lost everything and is seeking a cover at her sister. There Blanche comes into a complex relationship triangle with her sister and her brother-in-law, and the lives of all the three turn into the tragic vortex, permeated bitterly by the stubborn fight with life realities, escape into the world of illusions and a desire to keep the ideals.

Actors: Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Iveta Pole, Andris Keišs, Ivars Krasts, Gatis Gāga, Ģirts Krūmiņš or Gundars Āboliņš, Regīna Razuma, Mārtiņš Zariņš

Director – Inese Mičule
Stage designer – Rudolfs Bekičs
Costume designer – Kristīne Jurjāne

Venue: the Big Stage
Duration: 3 h 40 min
Prices: 7,00; 10,00; 15,00; 17,00; 22,00 EUR

Premiere on September 12, 2013

Actors smoke on stage during the performance!

Izrādes video fragmenti
Izrādes video fragmenti
06.11.2015.
06.11.2015.
06.11.2015.
06.11.2015.
Uzzini, kā teātrī norit gatavošanās izrādei
Uzzini, kā teātrī norit gatavošanās izrādei
Name: Evija , 31.01.2017, 03.02.2017
Comment: Paldies, Ļoti jaudīga izrāde! Aktieru sniegums izcils. Klase!!! Elitas Kļaviņas sniegums neidomājami augstvērtīgs! (un tas vēl ir maigi teikts). PALDIES!!!
Name: Žanete, 01.02.2017
Comment: Biju uz izrādi 31.01.2017. Viens, vienīgs vārds I Z C I L I ! Ar sajūsmu to saku!
Name: Aija, 01.02.2017
Comment: Biju vakardienas izrādē- vai tiešām pēdējā?! Pārāk laba izrāde, lai būtu pēdējā! 100% līdzpārdzīvojums Elitas Kļaviņas izdzīvotajam Blanšas stāstam. Bravo!
Name: Alla, 01.02.2017
Comment: Piedodiet, piedodiet (telefona taustiņi :) ) - lieliska, lieliska Elita Klaviņa Blānšas lomā!
Name: Alla, 01.02.2017
Comment: Paldies aktieriem par izcilo sniegumu! Zināms stāsts, daudzi iepriekš redzēti iestudējumi, filmas. Tomēr aktieru aizrautība uz JRT skatuves radīja iespaidu, ka visu to vēroju pirmo reizi. Lieliska, lieliska Elita Krastiņa Blānšas lomā. Vēlreiz paldies visiem iesaistītajiem!!

Tramvajā starp ilūzijām un dzīvi
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
17.09.2013
autors Dita Eglīte

Pavasarī nesagaidījām “Ilgu tramvaju” baletā, jo horeogrāfs Maurisio Vainrots Tenesija Viljamsa lugas pārnesumu dejas valodā aizstāja ar “Mesiju”. Toties esam sagaidījuši šo stāstu Jaunajā Rīgas teātrī.

Kaut arī Ineses Mičules iestudējums nepiedāvā nekādus īpašus trikus vai pārsteigumus, ar kādiem Jaunais Rīgas teātris izlutinājis savu skatītāju, aktieriem tikšanās ar šo klasikas tekstu noteikti ir laba pieredze. Izglītojoši arī skatītājam.

Latvijas teātrī Tenesija Viljama lugas ir iecienītas. Daudzu aktieru sapnis ir nospēlēt Hamletu, bet Blanša ir loma, par kuru karjeras laikā, iespējams, domājusi katra aktrise. Šī loma līdz kaulam piestāvēja Antrai Liedskalniņai tālajos septiņdesmitajos. Pat šodien, skatoties TV ierakstu, pārsteidz erotisku strāvu uzlādētās kaislības galveno varoņu starpā. No nesenākas vēstures jāpiemin Gaļinas Poliščukas iestudējums viņas “Teātra observatorijā”, kur Viljamsa trijnieku spoži nospēlēja Rēzija Kalniņa (Blanša), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Stella) un Andris Bulis (Stenlijs).

Pēc JRT pirmizrādes vēl grūti spriest, kā teātra vēsturē iezīmēsies Ineses Mičules veidotais “Ilgu tramvajs”, taču Elitas Kļaviņas lomugrāfijā tas ir svarīgs pieturas punkts. Viljamsu pamatoti dēvē par psihoanalīzes speciālistu dramaturģijā.

Viņš lugās prasmīgi šķetina personības konfliktus, kuru pamatā ir bērnības un dzīves laikā iegūtas psiholoģiskās traumas. Elitai Kļaviņai neirožu un visdažādāko kompleksu koncentrātu Blanšas lomā izdodas atklāt pārsteidzoši precīzi. Īpaši nožēlojama un traģiska viņas varone ir ainā, kurā Blanšas apziņa jau ir krietni aizmiglojusies (kad viņa, uzlikusi diadēmu un tērpusies plandošā kleitā, gaida bagātnieka zvanu). Kļaviņas Blanša burtiski peld starp realitāti un iztēloto pasauli. Arī skatītājam nav nemaz tik viegli saprast, kas šīs nevecojušās jaunavas pasaulē ir meli un kas īstenība. JRT Blanša ir salauzta sieviete, kuras progresējošā slimība to padarījusi apkārtējiem cilvēkiem netīkamu, bet pati viņa sev palīdzēt vairs nespēj.

Pretstatā viņai – pilnīgi reāls, uz zemes stabili stāvošs ir Andra Keiša Stenlijs Kovaļskis. Fiziska spēka pārpilnībā rēcošs, nemitīgi gatavs seksuālo enerģiju izlādēt gultā ar sievu vai, sliktākā gadījumā, boulinga zālē. Tomēr šis šķietami nepatīkamais varonis iegūst manas simpātijas brīdī, kad Blanša, atkal augstprātīgi izmetusi kārtējo rasistisko frāzi par poļiem, bet Keiša Stenlijs ar aizskartu, bet apskaužamu pašapziņu uzsprāgst, aizstāvot sevi un savu eksistenci. Stenlijs turklāt ir asprātīgi ironisks, un Keiša varonis ir vitāli rupjš, taču attiecībās ar sievu Stellu arī jūtīgs, silti mīlošs. Par viņu patiesi cilvēciskajām attiecībām liecina kaut vai pēdējā aina, kad Blanša ir tikko aizvesta uz slimnīcu. Sandra Kļaviņa lieliski parāda savas varones spēju pielāgoties un iekļauties Stenlija vienkāršotajā pasaulē.

Kaut arī pirmizrādē aktrises spēlē vēl bija manāms pārāk liels biklums, bērnišķība, kautrība, neērtība, tomēr iestudējumā labi var manīt to, kā divas vienā ģimenē augušas māsas atšķirīgi izprot pielāgošanos otram: kad tu pielāgojies otram, jo mīli (kā Sandras Kļaviņas Stella) un kad pielāgojies – lai mīlētu tevi (Elitas Kļaviņas Blanša).

Otra idejiskā līnija, kas izrādē ir interesanta, – kā kropļojas attiecības, kas būvētas uz nevienlīdzīgiem noteikumiem. Elitas Kļaviņas Blanša, pirmkārt, ir slims cilvēks (dzīves traumēts un ne tikai) ar mainītu pasaules uztveri. Taču dzīvē, kā zināms, tuvākajiem cilvēkiem nav iespējas distancēties no bezkaislīgiem faktiem un uz notikumiem reaģēt, atslēdzot emocijas. Stellas un Stenlija līdz šim visumā harmoniskajā pasaulītē ienāk disharmoniskā Blanša, un Stellai tā ir ellīga izšķiršanās – pašai ciest vai likt ciest otram; atjaunot mieru, 
aizsūtot māsu prom, vai ziedot ģimeni uz radniecības altāra, sadzīvojot ar Blanšas nenormālību.

Pretrunīgi var vērtēt Rudolfa Bekiča skatuves iekārtojuma centrālo elementu – koka kastes. No tām būvētas gan gultas, gan galds, vispirms signalizējot par nabadzību, kas še valda. Vai arī par iemītnieku attieksmi pret lietām (laicīgumam nav nozīmes, ja divu cilvēku attiecības ir patiesas un mīlas pilnas?). Tomēr vienkāršās kastes šķiet pārāk ilustratīva detaļa, reālo pasauli pretstatot ideālu pasaulei, kura fona niansētajā gaismojumā ar cilvēka auguma siluetiem rada kādas noslēpumainas un plašākas telpas iespaidu.

Uzsvērti dienvidniecisku temperamentu spēlē Iveta Pole Junisas lomā, kā ierasti vīrieša robustumu atveido Gatis Gāga. Ar daudz lielāku noslēpumu apveltīts Ivara Krasta Mičs. Atturīgi un smalki savu uzdevumu veic Ģirts Krūmiņš (ārsts) un Regīna Razuma (medmāsa). Galvenā pēcgarša pēc pirmizrādes ir sajūta, ka gudrā literāta psihoanalītiķa Tenesija Viljamsa darbs Jaunajā Rīgas teātrī iestudēts, pret šo klasikas vienību izturoties mierīgi, rāmi un pieklājīgi. Tikai nedaudz žēl, ka izrādes laiks stiepjas pārāk gausi un jau pašā sākumā notikumi šķiet iepriekš paredzami.

JRT "Ilgu tramvajs" jeb neapmeklējiet pirmizrādes!
www.kroders.lv
10.12.2013
autors Silvija Radzobe

Rudens vīruss septembra vidū pārsvītroja manu nolūku apmeklēt Ilgu tramvaja pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī. Atsauksmes bija drūmas – izrāde nenormāli gara (3 stundas, 40 minūtes) un garlaicīga, trūkst jelkādas režisoriskās interpretācijas, jā, nu, Elita Kļaviņa nav slikta Blanša, bet ko tad viņa viena var. Nenoliegšu, šī un tai līdzīga informācija, ko dzirdēju no burtiski visiem, kuri izrādi redzēja septembrī, mazināja manu entuziasmu traukties uz teātri, lai redzētu Tenesija Viljamsa pasaulslavenās lugas piekto iestudējumu Latvijā, lika noticēt, ka Inese Mičule nav spējusi pateikt neko savu pēc režisoriem Alfrēda Jaunušana, Ģirta Sila, Valda Liepiņa un Gaļinas Poliščukas. Bet, kad ar smagas nolemtības sajūtu novembra beigās devos uz Jauno Rīgas teātri, lai beidzot izpildītu profesionālo pienākumu, kas no kritiķa prasa redzēt visas izrādes, ne tikai priecīgi pievīlos. Biju gandrīz vai šokā – tik kardināli atšķīrās tai vakarā redzētais no visa iepriekš dzirdētā.

Pirmo reizi personīgi sapratu, kādēļ Ilgu tramvaju uzskata par vienu no 20. gadsimta lielajām lugām – ne tikai tās nepārejošā humānā satura, bet arī tehniskās meistarības dēļ. Savā ziņā uzvedums ir pat eksperimentāls, mūsdienu teātra praksei netipisks. Režisore neizvirza par savu mērķi sacensties ar autoru un pārspēt to, kā esam ieraduši šodienas teātrī – kā Latvijā, tā ārzemēs. Tieši otrādi – ja tas neskanētu apvainojoši, es teiktu, ka Inese Mičule ir pilnīgi, pat verdziski pakļāvusies autoram, lai paraktos tam apakšā un saprastu, kādēļ rakstīts ik vārds vai komats ielikts tai un ne citā vietā. (Tiešām, cik šķiet, svītrots nav nekas.) Bez tam tā ir specifiska, ļoti profesionāla, tieši režisoriska, nevis literatūrzinātniska teksta analīze – I. Mičule maksimāli precīzi uztvērusi katra tēla iekšējās darbības līniju un pratusi aktieru ansambli saskaņot tā, lai katra atsevišķā tēla darbības līnija, saskaroties ar citām, veidotu grodu visas izrādes kopējo darbību. Šādi vadīti, aktieri, kuru meistarību var tikai apbrīnot, spēlē tik precīzi, ka atgādina mūziķus mazā orķestrī. Skatīšanās process kļūst aizraujošs, sarežģītas detektīvintrigas izsekošanai līdzīgs, jo primāri klausāmies nevis tekstu, bet dzenam pēdas procesiem, kas liek teikt šos un ne citus vārdus. (Kā skatīšanās blakusprodukts jāatzīmē pārsteigums, ka no visa, ko rakstījis autors, lieks patiešām nav nekas.)

Elita Kļaviņa ir ideāla Blanša. Aktrise šķiet piedzimusi, lai nospēlētu šo lomu. Runājošs ir jau Blanšas ārējais veidols – slaidais augums ietērpts gaumīgās, sievišķīgās, pēc 50. gadu modes darinātās kleitās ar kuplu svārku daļu (kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne), zem platmalu cepures rūpīgi saveidoti blondie mati, rokās balti tamborēti vasaras cimdi. Viņa nabadzīgajā, šaurajā precētās māsas Stellas – šai lomā Iveta Pole (otrā sastāvā Sandra Kļaviņa) – dzīvoklītī Jaunorleānas nomalē šķiet ieradusies no kādas citas pasaules – varbūt Holivudas vai Milānas, jo līdzinās izsmalcinātai Rietumu kino dīvai vai varbūt modelei. Ļoti uzsvērts Blanšas kontrasts ar pieticīgo, pat nabadzīgo un šauro vidi – dzīvoklis, ko veido virtuve, vannas istaba un guļamistaba, tiek atklāts šķērsgriezumā (scenogrāfs Rudolfs Bekičs). Savu iekšējo pulsējošo nervozitāti un nepārprotamo nedrošību Blanša cenšas noslēpt (gan citu, gan arī pati savās acīs) ar optimistisku smaidu, nepārtrauktu saņemšanos, kas dažkārt ir dabiskāka, dažkārt krampjaināka. Viņa nemitīgi kaļ nākotnes plānus, stāsta par neesošiem draugiem, izbijušu pielūdzēju, kas ieradīsies, lai aizvestu viņu uz laimīgo zemi no šīs posta vietas. Ilūzijas ir vienīgais, kas viņai atlicis, jo nav ne savu māju, ne ģimenes, ne naudas, ne darba... Ikreiz, kad garām aizbrauc tramvajs, ko imitē dārdošs muzikālais motīvs, Blanša saraujas, it kā uz brīdi atmostas no sapņu, pašhipnozes stāvokļa.

Aktrise Blanšā blakus citām kā būtiskākās uzsver divas līnijas, kas viņas varoni noved pie katastrofālā fināla un kas lielā mērā vērtējamas kā jaunatklājums, jo liek ieraudzīt, ka, pati to neapzinoties, Blanša ir savas traģēdijas tuvinātāja.

Pirmkārt. Rodas iespaids, kaut kādā mērā sieviete pati tic saviem fantastiskajiem stāstiem, lai arī vērotājam no malas, īpaši tādam ārēji raupjam, bet iekšēji nebūt ne nejūtīgam skeptiķim kā māsas Stellas vīrs Stenlijs, tās šķiet vienīgi iluzoras gaisa pilis. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc kāpinās Andra Keiša Stenlija nepatika pret nelūgto viešņu. Ne tikai izdzer viņa alkoholu un neaicināta māca aristokrātiskas manieres, jaucas viņa ģimenes dzīvē, pilnībā dzīvojot uz viņa rēķina, bet vēl tēlo smalku dāmu, producējot nemitīgus melus. Var saprast, ka var nesaprast, bet jo īpaši – negribēt saprast, ka tie nav apzināti meli un teātris, bet bezizejā nonākuša cilvēka cenšanās izdzīvot, kas, tiesa, reizēm var būt arī kaitinoša.

Izrādes laikā tikai divas reizes krīt Blanšas optimisma maska – kad viņa Stenlijam stāsta par savām nervu lēkmēm, kuras var mazināt vienīgi karstas vannas, un otru reizi – kad noraida Ivara Krasta tēlotā Miča kautros seksuālos tīkojumus. Šais ainās E.Kļaviņa parāda gluži citu Blanšu – nopietnu, skumju, cilvēkos un sevī vīlušos. Bet ne vienā, ne otrā gadījumā varone nerod sapratni. Pēc tam, kad Stenlijs viņu izvaro, Blanšas optimisms kļūst daudzkārt skaļāks, smieklu priecīgums raisa šaušalas, radot iespaidu, ka viņa pārkāpj ārprāta robežai.

Otrkārt. Blanšai ir gan ļoti labas, gan ļoti sliktas psiholoģiskās novērošanas un empātijas spējas. Viņa ļoti labi prot iepatikties un pat pakļaut savam valdzinājumam vīriešus, ja to vēlas. Viņa, piemēram, izmanto nejauši satiktu puisi, pastnieku (šai lomā Jēkabs Juris Jurjāns), tikai lai pārbaudītu, vai viņas spējas apburt nav zudušas, it kā skatītos nedzīvā spogulī. Kas notiek ar šo izmēģinājuma trusīti vēlāk, viņu absolūti neinteresē. Ar citu savas pievilcības upuri – Stenlija draugu Miču – Blanšai saistās nopietnāki nolūki – labas paveikšanās gadījumā apprecēties. Aizkustinošajiem stāstiem par viņas nelaimīgo pagātni gan var, gan nevar ticēt – tie tiek pasniegti, jaucoties tēlojumam ar patiesību, kā labi iestudēts priekšnesums. Ivars Krasts nepieredzējušā, naivi atklātā, zēniskā jaunekļa lomā ir infantils un apburošs. Un nožēlojams, kad, saklausījies Stenlija atklāsmes, uzklūp Blanšai kā prostitūtai. Tai pat laikā attiecībā uz Stenliju Blanša izvēlas galīgi aplamu stratēģiju. Māsasvīru satracina ne jau un pat ne galvenokārt tas, ka Blanša dzīvo uz viņa rēķina, bet ka viņa to nerespektē ne kā vīrieti, ne mājas saimnieku, pat tik daudz nepapūlas, lai kaut drusku izliktos, bet dzīvo tā, ka Stenlija viesmīlība tai pienāktos. E. Kļaviņas varone ir tik ļoti centrēta sevī, lai noturētos, kā arī pieradusi iepriekšējā dzīvē nerēķināties ar citiem, ka nejūt sev apkārt burtiski sabiezējošās briesmas, kuras pati izaicina. Mēs redzam to, ko neredz Blanša – kā Stenlijā aug un nogulsnējas sašutums, pārvērzdamies klusā naidā: tas ir kā bumba ar laika degli, kura var sprāgt jebkuru brīdi. Šāds Blanšas un Stenlija attiecību zīmējums skatītāju zālē kāpina spriedzi, liek gaidīt katastrofu jebkurā brīdī. Un pati situācija burtiski kliedz uz debesīm – ko darīt cilvēkiem, kuri ir tik atšķirīgi kā šīs lugas varoņi, ja nepārvarami apstākļi liek tiem dzīvot kopā zem viena jumta?

Par abu naidīgo personu samierinātāju no visas sirds pūlas kļūt Ivetas Poles tēlotā Stella, kura mīl gan savu vīru, gan māsu. Tieši Stella šai izrādē ir visgudrākā un redzīgākā, kura lielā mērā, bet tomēr ne pilnīgi saprot to, kas notiek. Un ilgu laiku viņai arī izdodas būt par zibensnovedēju, nelaime notiek, kad viņas nav klāt, kad viņa dzemdību namā laiž pasaulē savu un Stenlija bērnu. Stellas un Stenlija starpā pastāv īstas jūtas, viņi ir radījuši ģimeni ne tikai formas pēc, bet pēc būtības, ko nespēj un pat necenšas izprast Blanša, kurai savas ģimenes nekad nav bijis. Kad alu sadzēries Stenlijs, ko satracinājusi Blanša, iesit sievai, viņš naktī aizsmakušā balsī sauc Stellu, nokritis uz ceļiem, burtiski izgaudo viņas vārdu, aicinot atgriezties. Par vienu no divām izrādes emocionālajām kulminācijām kļūst brīdis, kad Stella nokāpj pa trepēm un Stenlijs, maigi un vainīgi murminādams kaut kādus vārdus, paķer sievu uz rokām. Lieliski I. Pole nospēlē jaunākās māsas reakciju, nākamajā rītā uzklausot Blanšas pārmetumus par pašcieņas trūkumu pagājušās nakts notikumos. Stellā jaušams kāds kautrs pašlepnums: viņa zina īstas ģimenes noslēpumu, to, kas notiek divu mīlošu cilvēku starpā un kas spēj pārvarēt visas pretrunas. Citiem nevar, ja viņi paši to nav piedzīvojuši, un arī nevajag izstāstīt, ka mīlēt nozīmē arī piedot, prast stāvēt pāri pazemojumam, skatīties nākotnē. Stenlijs savā ziņā ir pārāks par savas vides vīriešiem, kuri regulāri piekauj sievas, bet nekad viņām nelūdz piedošanu. To apliecina Sandras Kļaviņas Junisas un Gata Gāgas Stīva brutāli bezceremoniālās attiecības, kas kļuvušas par pieradumu.

Skatā, kas beidzas ar Blanšas izvarošanu, režisore un abi aktieri atraduši vairākus parasti iestudējumos ignorētus apstākļus, kas šo baiso notikumu palīdz labāk saprast, lai arī neatceļ tā necilvēciskumu. Stenlijs tikko atgriezies no slimnīcas, kur pametis grūto Stellu, viņš ir uztraukts un nomākts, bet Blanšai uznācis īpaši aktīvs priecīgās runāšanas periods. Viņš brīdina sievieti apklust. Kad tas nenotiek, iesviež gultā un metas virsū. Lai apklusinātu. Jebkuriem līdzekļiem un par katru cenu. Kā nosit uzmācīgu mušu vai sabradā pretīgu zirnekli. Šķiet, ka Stenlijs pat īsti neapzinās, ko dara, rīkojas kā autopilotā. Lai vienreiz tiktu galā ar radījumu, kas gandē viņa un viņa sievas līdzšinējo laimīgo dzīvi.

Izrādei ir divi fināli. Un grūti pateikt, kurš emocionālās iedarbības ziņā spēcīgāks. Blanša priecīgi gaida taksometru, kas to aizvedīs atpūtā uz laukiem. Bet ierodas psihiatriskās slimnīcas ārsts un māsiņa, ko izsaukuši Stenlijs un Stella. Gundars Āboliņš un Regīna Razuma pierāda, cik nozīmīgas var kļūt pavisam mikroskopiskas lomiņas, ja tās izpilda talantīgi. Ārsta balss ir silta, acu skatiens iejūtīgs, Blanšai pasniegtā roka – saudzīga, radot iespaidu, ka dzīves samocīto sievieti patiesi gaida atpūta un miers. Turpretī māsas griezīgais tonis, kurā tiek solīts viņai, nesaucot Blanšu vārdā un tādējādi pielīdzinot to lietai, apgriezt nagus, izklīdina jelkādas ilūzijas par Blanšas rītdienu.

Kad Blanša aizvesta, Stenlijs un Stella sēž uz tām pašām kāpnēm, kur notika viņu izlīgšana pēc skandāla. Stenlijs apskauj sievu, kura sēž kā sasalusi, uzliek viņas rokas uz saviem pleciem, bet tās noslīd. Kontrasts starp abu ainu emocionālo noskaņu rada dziļu saviļņojumu, kas nezūd vairākas dienas pēc izrādes noskatīšanās. Varbūt visprecīzākais virsraksts šai izrādei būtu Kādas ģimenes bojāeja. Un, gluži kā īstā traģēdijā, nav iespējams skaidri pateikt, kurš ir vainīgais. Visi un neviens. Dzīve. Liktenis.

Ir jautājums, uz kuru būtu jāatbild. Kāpēc tik kardināli atšķiras iespaidi par izrādi septembrī un tagad? Domāju, ka vaina tik daudz nebūs vis skatītājos, bet pašā izrādē, kura, iespējams, tika izlaista negatava, nesabalansēta, bet, pateicoties aktieru un režisores fanātiskajai neatlaidībai, laika gaitā ieguva savu patieso veidolu. Kā jau tas mums Latvijā diemžēl kļuvis par ierastu lietu.