Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
VIGĪLIJA. SAPNIS PAR NOMODU
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

VIGĪLIJA. SAPNIS PAR NOMODU / VIGIL

Morris Panych
VIGIL

Vigilia — in Latin “Staying awake, alertness”

A humble bank clerk arrives to his dying aunt. At least he thinks so. Gradually, the feeling comes that someone has misunderstood, forgotten something. The performance is the so-called black comedy. Through the funny and the absurd it talks about the fact that every human being is a miracle. There are no insignificant, odd or wrong people, who would not be worth loving and capable to love. One should only wake up.

Actors: Ģirts Krūmiņš, Lidija Pupure

Director – Ģirts Ēcis
Stage and costume designer – Ieva Jurjāne

Venue: The New Riga Theater Museum Hall (at Talsu Street 1)
Duration: 1 h 55 min
Price: 10,00 EUR

Premiere on September 29, 2011

Name: Ilze, 03.12.2015
Comment: Labs materiāls. Melna komēdija. Gaiša smeldze. Izcils Ģirts Krūmiņš, arī Lidija Pupure. Paldies!
Name: Maris, 29.11.2015
Comment: Izcili !
Name: o, 17.01.2014
Comment: Fantastiski. (tas pat nav īstais vārds). Pēc izrādes gribējās vēl palikt pasēdēt un paraudāt par visu to pārdzīvojumu, ko izjutu.
Name: Kristine, 17.01.2014
Comment: Paldies aktieriem par lielisko saspeli un radito noskanu. Kaut sadas izrades varetu noskatities ari ieraksta un iegadaties ka davanu diska! Noveletu, lai blakussedetaji neieslegtu savu parpareizo viedokli un neskatitos nosodosi, nezinot iemeslu, kadel ir jaiziet no zales..
Name: g&j, 16.01.2014
Comment: Jā, liels paldies par šodienas sniegumu!! Izcili! Pievienojos Lindas un Kikas komentāram gan par izrādi, gan daļu publikas, kas (diemžēl) nav vēl "gatava" šādām izrādēm!

Neparasts krustmāmiņu indētājs
Kultūras Diena, 7.10.2011
30.01.2009
autors Henrieta Verhoustinska

Pirmās desmit minūtes drusku jāpaciešas, kā Upīša Zaļajā zemē ielasoties. Lēni rit laiks. Tumsa, pustumsa, klusējoša veca sieviete gultā, ilgas, neveiklas pauzes - spriedze ir tik jūtama, ka šķiet - aktieri Ģirts Krūmiņš un Lidija Pupure paši nespēj izturēt ilgo klusēšanu. Taču režisors Ģirts Ēcis nav licies ne zinis par tādiem mārketinga trikiem kā "līds" (ievelkošs ievads). Viņš nav izgreznojis izrādi nekādiem atraktīviem gājieniem. Tad kāpēc kļūst tik... interesanti?

Melodrāma ar psihopatoloģiju

Skatītājam ir jāpielāgojas ritmam, ko diktē diennakts mainas, gaismēnu maiņas, krēsla, kas nelielo telpu apmirdz pa logu, pie kura varoņiem jāpakāpjas kā bērniem, lai gan telpa nav pagrabs, - istabas iemītnieki, sēžot uz palodzes, lūkojas uz leju. Varbūt bēniņu vai mansarda dzīvoklis? Iekārtojums ir uz tās pašas robežas starp nobružātu pagātni, mājīgumu un aukstu pamestību, nebūtību - kā viss Morisa Paniča teksts lugā Vigīlija. Māksliniece Ieva Jurjāne nelielo, skatienam atvāzto istabu iekārtojusi ar mīlestību un žēlumu vienlaikus. Izrādes ainas ir kā gleznas, tajās ir mazliet no Gogoļa Šineļa, kuru šis pats Paničs (Kanādas dramaturgs, režisors, aktieris) iestudējis kā režisors... Sarkanbrūnās tapetes ar nesaprotamu baltu putnu bariņiem, acīmredzami nolietotās mēbeles, sedziņa, ar ko pārklāta vecās dāmas šaurā gulta - no visa dveš cieņpilna nabadzība, bet Greisas stilīgais tērps, kad viņa beidzot saņemas iziet ārā, šķiet pierādījums galvenā varoņa teiktajam - viņa krustmāte jaunībā bijusi panākumiem bagāta dēkaine. Kinematogrāfiskā "īstenība" (lielsks arī skaņu celiņš).

Lugu Jaunajam Rīgas teātrim latviskojusi Maija Apine, bet tulkotājs krievu valodā, arī teātra kritiķis Pāvels Rudņevs lugu raksturojis šādi: "Traka luga... Nervozs, cilvēknīšanas pārsātināts padzīvojuša transvestīta, kurš turklāt ir sarežģītas bērnības traumēts morāls kroplis, monologs. Melodrāma ar psihopatoloģiju." Luga tiešām pēc intonācijas atgādina Mārtina Makdonas nesaudzīgi cilvēkus atmaskojošo melno grotesku, piemēram, Spilvencilvēkā.Tomēr lugas galvenajā varonī ir arī kaut kas no Tenesija Viljamsa neirastēnisko personāžu trausluma un ne-normālības, arī viņš viegli var novest sevi līdz histērijai un vārīties. Nevar nepamanīt arī Semjuela Beketa absurda lugu (Laimīgās dienas, piemēram) ietekmi - tajā attēlotajai situācijai ir visai mazs sakars ar realitāti. Totiesintriga tiek meistarīgi uzturēta līdz pat beigām - teju kā trillerī.

Negaidīts maigums

Šī trillera nianse ir saglabāta arī izrādē, sākumā liekot noticēt, ka skatāmies Džona Faulza Kolekcionāra sižeta variāciju un ka jancīgais vīrietis - Ģirts Krūmiņa atveidā lempīgs savādnieks - veco kundzi ir sagūstījis. Viņa lēnie soļi, lūkošanās istabā, aizslēpjoties aiz stūra, Lidijas Pupures varonei neslēpjot bailes, - viss vedina uz šādām domām. Tāpēc jo negaidītāks ir atrisinājums, kaut gan, kā labā detektīvā, vērīgā skatītājā šādas tādas aizdomas rodas jau iepriekš. Tomēr - atšķirībā no lugas - JRT stāsta par cilvēkiem, kas ir vientuļi, nevis "nenormāli", un tā ir dominējošā nots, kas kā pārtrūkusi stīga trāpa ļoti tieši jebkuram, kas kaut reizi ir aizdomājies par vecumu vai izjutis īstu vientulību. Režisors saudzīgiem pirkstiem no lugas izravējis redzamākās norādes uz varoņa "novirzēm", visumā lugas tekstu atstājot neskartu. Ģirtam Krūmiņam savādā kārtā izdodas savienot viņa tipisko varoņu aristokrātisko inteliģenci un liela, aizvainota bērna neveiklo plastiku un "uzmestas lūpas" toni. Šis mikslis uztur skatītāju uzmanību ne mazāk kā detektīvintriga. Savukārt Lidijas Pupures darbs ir īsts brīnums. Žēl, ka aktrisei pēdējā laikā tik maz darba "dzimtajā" Dailes teātrī. Pretēji tādai vārda, žesta un groteskas meistarei, kāda ir, piemēram, Olga Dreģe, Pupure ir aktrise, kas varones iekšējai dzīvei liek starot kā gaismai abažūrā, klusi, bez kāda teatrālisma. Tomēr noslēpumainās klusējošās kundzes lomā viņai acīmredzami noder arī pieredze tādu autoru darbos, kur dažādās devās sajaukts melnais humors, groteska un dziļa cilvēkpētniecība - vai tas būtu Tenesijs Viljamss, Mārtins Makdona, Braiens Frīls vai Tomass Bernhards.

No piecām Ēča izrādēm, kas pēc viņa atgriešanās no Maskavas iestudētas Rīgā, divas - uz lielās skatuves - ir sociālantropoloģiskas alegorijas par nācijas dabu (Čīkstošais klusums Nacionālajā teātrī un Trīs sprīdīši Dailes teātrī), pārējās - intīmi divu cilvēku dialogi (tiesa gan, Duetā bija arī trešais, rezonieris). Jo divu cilvēku sarunā (vai ne-sarunā) var atrast ne mazāk laimes, prieka, seksa, šausmu, skumju kā lugā ar lappusēm garu personāžu sarakstu. Man personiski izrāde beidzas ar galvenā varoņa izsaucienu, kad viņš uzmēra vecās dāmas adīto džemperi: "Ne sūda man viņš neder! Par mazu!" -, jo pēdējā epizode, kaut gandrīz mats matā atbilst lugai, ir riktīga raudamā aina. Tomēr maigums, ar kādu izrādes autori un dalībnieki izstāsta visai skarbo story, man liekas milzu vērtība.