FRICIS BĀRDA. DZEJA. AMBIENTS.

FRICIS BĀRDA. DZEJA. AMBIENTS.

Izrāde, kuru tik pat labi varētu spēlēt pilnīgi tumšā telpā, jo šoreiz nozīme ir tikai skaņai. Tiem, kas kādreiz interesējušies par ambiento mūziku (piemēram, Braienu Īno) vai sūfisma (mistiskās musulmaņu mācības) rituāliem, vai 20.gs. sākuma simbolisma transcendentālo dabu, būs liels pārsteigums, ka ar to visu var satikties, klausoties Friča Bārdas dzeju un latviešu instrumentu – kokli.

Piedalās: Regīna Razuma, Maija Apine, Liena Šmukste, Jana Čivžele

Režisors – Alvis Hermanis
Komponists – Jēkabs Nīmanis
Kokles pedagoģe – Māra Vanaga
Skaņa – Oļegs Novikovs
Gaismu mākslinieks – Krišjānis Strazdīts
Gaisma – Inta Lāčkalne

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes garums: 50 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: Ls 5,00

Pirmizrāde: 2006.gada 14.decembrī

Vārds: Solvita, 22.01.2013
Viedoklis: Vēlētos uzzināt kas tas ir par skaņdarbu, kas skanēja izrādes noslēgumā? Ļoti patika un saviļņoja !!
Vārds: skudra, 11.01.2013
Viedoklis: būtu gatavs iegādāties šo izrādi audio diska formātā.
Vārds: Sandra, 02.05.2008
Viedoklis: Es izbaudīju katru vārdu, katru skaņu līdz pat savas miesas un dvēseles visdziļākajiem nostūrīšiem. Gara acīm biju visās ziedu un zvaigžņu pilnajās upēs, skatienos un kustibās. Vispār - kaifs - neizsakāms. Vienīgi man būtu paticis liels balts ekrāns ar zaļām pļavām, mēnessgaismām, šalkojošiem egļu mežiem, dziļiem acu skatiem utt. Vispār - paldies - tiešām izbaudīju. Meitai - vienladzīgi - bet viņa vēl jauna.
Vārds: Liepzieds, 02.05.2008
Viedoklis: Visskaistākais, ko es esmu apmeklējusi teātrī.Paldies Jēkabam Nīmanim par to laimes sajūtu, ko sniedz viņa mūzika.
Vārds: mārtiņa ieva, 02.05.2008
Viedoklis: nu jā turpinu par tiem jkungiem, kuri noelsās ik pa laikam un knakstījās, izjaucot domu un sapņa saskaņu. es apbrīnoju jūsu darbu. paldies visiem kas iesaistīti šī lasījuma izveidē.

Teātra ciba
Diena
28.12.2006
autors Līvija Dūmiņa


Pasākums ar pievienoto – radoši neprognozējamā režisora Alvja Hermaņa – vērtību. Mēģinot ienirt ar kokles skaņām saplūdinātajā dzejas lasījumā un piepūloties tajā palikt, kā asa adata tā ik pa laikam spraucas ārā no relaksējošās noskaņu mūzikas un vārdu caurajām vīlēm un krustdūrieniem šūdinātā priekšnesuma auduma, neļaujot zaudēt modrību, kaut uzmanība mēģina atslābt.

Radīta skaista, 50 minūšu gara skaņu kompozīcija ar īpašu ritmu un, kaut Friča Bārdas dzejas saturs fonētisko spēļu vārdā iegūst pakārtotu nozīmi, tos brīžus, kad, pateicoties emocionālajai Maijai Apinei, tomēr izdevās ieklausīties un ne tikai dzirdēt, bet arī sadzirdēt, tomēr uzskatu par vērtīgākajiem. Jo neitrāla sejas izteiksme bez attieksmes rada vienaldzību.
Režija * * * *
Aktierdarbs * * *
Mūzika * * * *

Teātra ciba
Diena
28.12.2006
autors Valda Čakare


Doma iegremdēt publiku Friča Bārdas valodas un Jēkaba Nīmaņa kokles mūzikā ir asprātīga un valdzina (vismaz Latvijas apstākļos) ar oriģinalitāti. Tā sasaucas ne tikai ar programmā minēto Īno, sūfiju rituāliem un simbolismu, bet arī ar 20. gadsimta teātra reformatora Antonēna Arto centieniem panākt skatītāju iegremdēšanos pašiem sevī, novietojot viņus vizuālu un/vai audiālu tēlu krustugunīs, no kurām nav iespējams izvairīties. Jaunā Rīgas teātra izrādē četras ikdienišķi tērptas aktrises – Regīna Razuma, Maija Apine, Jana Čivžele un Liena Šmukste –, pedagoģes Māras Vanagas izskolotas, raiti koklē un runā Bārdas dzeju te vijīgi plūstošās, te trauksmaini šalcošās kadencēs (sevišķi suģestējoši tas izdodas Lienai Šmukstei), bet šķiet, ka ieceres realizācija būtu ietekmīgāka, ja režisors drosmīgāk spēlētos ar intonācijām un balss tembru atšķirībām un ar tehnoloģiju palīdzību radītu šķitumu, ka skaņas avots brīvi klejo telpā.
Režija * * * *
Aktierdarbs * * *
Mūzika * * * *

Teātra ciba
Diena
28.12.2006
autors Līga Ulberte


Alvja Hermaņa ideju krātuve šķiet neizsmeļama. Rast iespēju četrām trupas aktrisēm gadu apgūt kokles spēli, lai pēc tam 50 minūšu garā izrādē interpretētu latviešu spilgtā romantiķa Friča Bārdas dzeju, ir tik brīnišķīga radoša un garīga atļaušanās, ka tikai par to (proti, ideju) var nešaubīgi likt visas četras maskas. Un šajā – garīgās tīrības un aprēķina trūkuma – ziņā izrāde aizkustina. Dažādu tembru sievietes balss, kokles skaņas un dzejas vārda skaniskā pašvērtība ir Alvja Hermaņa izrādes mērķis un līdzeklis vienlaikus, lai simbolisma estētikai raksturīgajā metafiziskajā veidā saslēgtu cilvēku (šajā gadījumā skatītāju) un dabu (dievišķo pirmsākumu) kopīgā Dzīvības kokā. Man gan diemžēl neizdevās noskaņoties uz viena viļņa ar režisoru un aktrisēm, un es pret minēto spēku suģestiju paliku imūna. Friča Bārdas dzeja nekādā gadījumā nav tikai simbolisma atslēgā slēdzama, un šādā interpretācijā tās jēga un poētika pat dažbrīd zūd. Vienota, atsevišķos dzejoļos nesaskaldīta, suģestējoša pārdzīvojuma varā visu izrādes laiku atrodas Maija Apine, kura patiešām spēj dzeju interpretēt, nevis deklamēt.
Režija * * * *
Aktierdarbs * * *
Mūzika * * * * *

Slāpētā sīkplastika
Diena
30.12.2006
autors Normunds Naumanis


Zināms, ka daudzi, ja ne visi mākslu meistari mīl citēt (atkārtot?) paši sevi. Hermanis nav izņēmums, un viņš ne tuvu nav sasniedzis Nekrošus, Efrosa, Vilsona, Zaharova, Sturuā, Baušas, Bergmana, Ļubimova, Martālera, Bondī, Sellarsa (līdzīga kalibra maestro rindu varētu turpināt bezgalīgi, sākot jau ar mums tuvāko pirmo konceptuālo režisoru — Smiļģi...) pašcitējamības augsto koeficientu, citiem vārdiem sauktu arī par konkrētā režisora darba metodi — turpinot sava "ideālā teātra" modelēšanu un savas izpratnes par teātra dabu izpēti. Lai arī es subjektīvi nedalu kolēģes Undīnes Adamaites pausto sajūsmu par Hermaņa svaigāko premjeru (valdzina savādais patriotisma, latviskuma un pārpasaulīga kosmopolītisma sajaukums.. dzidrais un tik siltais tonis..., KD 22.XII), jo izrādes būves tehnoloģijā ir profesionāli pametumi un tikai divu poēzijas grāmatu autora Friča Bārdas (1880 — 1919) vārsmu lasījumiem ir nevis "zināma", bet tieša radniecība ar Kārļa Skalbes pasaku vakariem (ne tikai kultūrmisijas darba nozīmē, ko veic Jaunais Rīgas teātris, atgādinot, kādi briljanti nelietoti mirdz mūsu literatūras aizkrāsnē, bet pat sagatavošanas procesā — gan Skalbes, gan Bārdas tekstu izvēle un — kā šoreiz — arī kokles spēles apguve bija aktieru rūpīgi un gadu veikts "mājas darbs", ne teātra ikdienas mēģinājumu grafikā ieplānotās četras stundas). Tieši teātra iedabas pētniecības jomā Hermanis ar mazītiņo, stundu ilgstošo JRT Mazās zāles izrādi Fricis Bārda. Dzeja. Ambients uzrāda citas vaibstus un, jā, arī savdabu izaicinājumu mūsu teātru videi.

Minimālisms

Izaicinājums ir akcentētais minimālisms, pieticība un izteiksmes līdzekļu skopums, kādi izmantoti, mēģinot uzburt jaunromantiķa Bārdas dzejas panteisko pasaulizjūtu. Būtībā jau pats izrādes statiskais uzstādījums — gaiši izgaismotā, diezgan nemājīgā telpā četras ikdienišķi tērpušās aktrises sēž pie koklēm un runā dzeju — ir askēzes pieteikums, radniecīgs Staņislavska klasiskajai formulai "teātrim nepieciešams vien tepiķītis (vieta) un cilvēks (aktieris)". Izaicinājums tas ir skatītājam, kurš radis pie patērējošā "nu, ar ko tad mūs šovakar izklaidēsiet?", bet tā vietā saņem koncentrētu vēršanos vien pie vārda (vox humana — cilvēka balss) un kokles skaņām — pie ļoti meditatīva audiopasākuma, kurā tā īsti nav pat ko skatīties. Lūk, šeit slēpjas gan Dzeja.Ambients spēks, gan vājums (vai vismaz problēma).

Ne velti esmu dzirdējis vairākus prātīgus cilvēkus izsakām ideju, ka JRT steidzami vajadzētu izdot kvalitatīvu CD ar šīs izrādes ierakstu, ka labprāt ierakstā pat kā lietišķu psiholoģiskās relaksācijas līdzekli Bārdas dzeju Jēkaba Nīmaņa jaukās mūzikas pavadījumā klausītos mājās. Problēma tātad ir tā — vai režisora un aktrišu sastrādātais ir pašpietiekama vērtība izrādes formātam? Vēl radikālāk — vai skatītāja klātbūtne Ambients notikšanas brīdī, tā sakot, in live, kvalitatīvi atšķiras no šī paša poētiski muzikālā priekšnesuma baudīšanas augstvērtīgā ierakstā? Manuprāt, nē, un paskaidrošu — kādēļ.

Tradīcija

Ir zināmas poētiskā teātra tradīcijas, un JRT izrāde tajās visnotaļ iekļaujas — formas ziņā te nekādu revolūciju nemana. Man pietiek atcerēties kaut vai Elzas Radziņas Rabindranata Tagores dzejas vakaru Drāmas teātrī, kura laikā es nepārspīlējot, nonācu meditatīvā transā no eksotisko vārsmu melodiju plūsmas intensitātes! Starp citu, Hermaņa aktrises arī akcentē tieši valodas melodiju, šad tad pat grēkojot pret tradicionālajā daiļrunāšanā ierastajiem loģiskajiem akcentiem un t.s. saprotamību. Protams, Regīna Razuma, Maija Apine, Liene Šmukste un Jana Čivžele dzejas melodiskošanas kvalitātes ziņā ir perfektas (kokles spēle viņām padodas ne tik pārliecinoši — taču te palīdz aktieriskā veiklība pat kļūdīšanos pārvērst šarmantā jokā) un ir tikai baudījums ausij uztvert šīs balsu atšķirību daudzkrāsainās nianses: Razumas nedaudz metālisko dziļumu un nopietnību (balss ar zilu liesmu), Apines samtaino aizsmakumu un rafinēto teatralitāti (kā oranžs saldējums ar pipariem), Šmukstes sirsnīgo naivitāti (tāda pūkaina, laba balss), Čivželes maķenīt griezīgo spītu (balss kā Pepijai Garzeķei).

CD versija

Taču tas iedarbotos arī CD versijā. Kā pilnvērtīgai unikālai izrādei Dzeja.Ambients pietrūkst īpašas audiovides — tādas, kas izceltu un padarītu par tikai šādā formā iespējamu teātra norisi, kuru izgaršo skatītājs. JRT Mazā zāle ar tās zemajiem griestiem savās akustiskās iespējās ir, maigi sakot, bēdīga vieta — balss tur slāpst. Šajā telpā nav iespējams izjust arī mājīgumu, ko vēl vairāk akcentē izrādes radītāju konceptuālais "telpas plikums". Pat stundas laikā Mazā zāle uzsilst līdz bezgaisa līmenim, kas... veicina miegu. Klausīties dzeju meditatīvu kokles, latviešu dievišķās arfas, pavadījumā — tas nudien ir musinājums uz nirvānu Hipnosa skavās. Var jau būt, ka Alvja Hermaņa eksperimenta slepenais mērķis patiešām ir bijis pārbaudīt skatītāju reakciju uz verbālās un mūzikas izteiksmes līdzekļu iedarbību zemapziņas līmenī — es to saku nopietni, jo, atzīstos, mani Bārdas dzeja uzrunāja un, lai cik neprofesionāls un skaužams kritiķa leksikonā būtu vārds "garlaicīgi", tad, lūk, garlaicīgi nebija ne sekundi. Tomēr atļaušos salīdzinājumu — Pīters Bruks savai iestudētajai Karmenai (operai) Ņujorkas viesizrādēm noraidīja vienpadsmit piedāvātās telpas, jo tām nebija tā akustika, kura ļautu pilnskanīgi izpausties... nē, ne jau dziedātāju balsīm vai mūzikas instrumentiem — režisora šai izrādei sacerēto dabas trokšņu partitūrai, kurus aizskatuvē un visā izrādes norises telpā nodrošināja 40 cilvēku kolektīvs. Fricis Bārda, kā zināms, dikti mīlēja apmeklēt balles un izdancoties ar svešām zeltenēm, — sievu Paulīni viņš uz dejām līdzi neņēma. Man šķiet, ka izrādē Dzeja.Ambients līdznepaņēmusies ir telpā dzidri skanoša brīva balss. Tālab studijas (baznīcas? velvēta pagraba? jūraskrasta? meža noras?) ieraksts šim pasākumam būtu ideāls, lai vārdu skaņas kļūtu brīvas no "zemes ziedu (šīs telpas) pinekļiem".

Meditācija teātrī ar Frici Bārdu
Latvijas Avīze
31.12.2006
autors Linda Ģībiete


Hermaņa zīmols

Kā režisoram, kura izrādes pēdējā laikā tiecas dokumentālās patiesības virzienā, izdevies uz skatuves parādīt dzejnieka Friča Bārdas netverami lirisko pasauli?

Nevienam vairs nav noslēpums, ka vārds "Alvis Hermanis" ir viens no labākajiem zīmoliem, kas nodrošina izrādes kvalitāti un popularitāti. Taču vienlaikus ar publikas mīlestību režisorus mēdz ierobežot arī skatītāju gaume, prasības, priekšstati par to, kas viņus sagaida teātra izrādei veltītajā vakarā. No A. Hermaņa iestudējumiem JRT parasti sagaida tikai viņam vien raksturīgo, īpašo traģikomisma noskaņu, no ikdienas ņemtus, skatuves metaforās pārtulkotus personāžus un taustāmas, dzīvē viegli atpazīstamas dekorācijas. Taču jaunākajā JRT iestudējumā "Fricis Bārda. Dzeja. Ambients" nevar atrast nevienu no minētajām A. Hermaņa rokraksta pazīmēm, izņemot vienu – oriģinalitāti.

Friča Bārdas dzejas pārcēlumu uz skatuves drīzāk gribētos dēvēt nevis par izrādi vai uzvedumu, bet meditāciju, spēli ar noskaņām un skaņisko atmosfēru. Parasti, teātrī veidojot muzikālas dzejas kompozīcijas, būtisks ir to saturs – dzejnieka paustās idejas, konkrēti vārdi, tēli, teksti. Šādos gadījumos no dzejoļiem tiek kombinēts izrādes scenārijs, kurā veidojas noteiktas sižetiskās līnijas, skaidrs vēstījums vai notikums.

Taču JRT izrādē sižets un pat F. Bārdas teksts nespēlē galveno lomu, lai arī kā pret to mēģinātu iebilst šī dzejnieka daiļrades mīlētāji. Šķiet, ka dzejas teksts kalpojis kā izejmateriāls izrādes veidošanai, taču vēlāk par svarīgāko iestudējuma elementu kļuvis aktrišu balss ritms un kokļu impresijas. Turklāt arī Jēkaba Nīmaņa radīto mūziku negribētos saukt par atsevišķām kompozīcijām, bet noskaņu vai muzikālu asociāciju virkni. Tās atklāj F. Bārdas darbos ietvertās izjūtas, kādas dzejnieku, iespējams, pārņēma, klausoties, kā līst lietus, sajūtot ceriņu smaržu, redzot lidojam gulbjus un ierakstot šīs reāli netveramās parādības dzejā.

Ambientā māksla

Izrādes nosaukumā iekļautais vārds "ambients" attiecināms gan uz iestudējuma muzikālo noformējumu, gan F. Bārdas dzejas kontekstu. "Ambients" tulkojumā no angļu valodas nozīmē "apkārtesošs, aptverošs", proti, tāds, kas pilnībā apņem, ietin, ieskauj. Jēdziens "ambientā jeb vides mūzika", kuras uzdevums ir nevis iedarboties kā neatkarīgiem, saturiski konkrētiem sacerējumiem, bet veidot videi atbilstošu atmosfēru, pilnībā atbilst J. Nīmaņa kokļu kvartetam radītajiem skaņdarbiem.

Arī F. Bārdas darbus varētu uzskatīt par ambiento dzeju, jo daudz būtiskāka par emocijas raisošajiem reālistiskajiem iemesliem tajā ir vides noskaņa. Dzejnieka iekšējie pārdzīvojumi smalki, jūtīgi nolasāmi dabas tēlos un norisēs. Turklāt neatkarīgi no tā, vai dzejoļos tēlota lietaina vai saulaina diena, novakare vai rīts, skumjas vai prieks, dzejas kopējā noskaņa ir ļoti gaiša, pozitīva, dzīvi un laimes iespējamību apliecinoša. Tieši tāda ir arī J. Nīmaņa mūzika un kokļu skanējums.

Arī atmosfēra lielākajā daļā citu A. Hermaņa izrāžu ir gaiša un apliecinoša pat tad, ja to sižetiskais vēstījums ir ironisks vai dramatisks un aktieri uz skatuves spēlē traģikomēdiju. Tik un tā režisors spēj atklāt to, ka dzīve ir skaista un ka tai tomēr ir jēga, kas postmodernajā pasaules modelī reizēm šķiet izzudusi.

Dzirdēt to, kas jāsadzird

Vizuālo efektu izrādē nav daudz, tās forma ir ļoti statiska. Mazajā zālē nav nekādu dekorāciju, tikai uz baltajām, apbružātajām sienām ar gaismām radīts caur koku lapotni spīdošas saules ēnu raksts. Četras aktrises – Regīna Razuma, Maija Apine, Liena Šmukste un Jana Čivžele – iestudējuma sākumā apsēžas pie četrām skatuves centrā novietotām koklēm un savās vietās pavada tur visu apmēram stundu garo izrādi. Vienīgās fiziskās darbības ir viņu smalkās roku kustības, spēlējot kokles. Arī aktrišu balsis paralēli kokļu mūzikai skan monotonā, ēteriskā, hipnotizējošā tonī, norunājot te veselus dzejas pantus, te atsevišķas rindas, bet nereti tikai daļu frāzes, lai pēc tam ļautu turpināt citai aktrisei.

Izrādes harmoniskā atmosfēra nomierina skatītājus, atbrīvo no saspringuma, ieved citā pasaulē, kur neeksistē ikdienas steiga, nepārtraukta uzmanības koncentrēšana un stress. Nav iespējams izsekot visiem F. Bārdas tekstiem, kas iekļauti iestudējuma scenārijā. Jau pēc dažiem dzejoļiem rūpīgais klausīšanās mehānisms atslēdzas, jo muzikālā atmosfēra un balsu ritms drīz vien liek iegrimt meditācijai līdzīgā stāvoklī un no poētiskā teksta sadzirdēt un uztvert tikai atsevišķas frāzes vai metaforas – acīmredzot tās, kuras patiešām jāsadzird, jo viss liekais paslīd garām.

Šķiet, ka tāda arī bijusi izrādes veidotāju iecere – parādīt kaut ko vienkāršu, emocionāli siltu, latvisku un šodienas dzīvei tik neierasti lirisku un skaistumu apliecinošu.

Rituāls ar Frici Bārdu
Kultūras Forums 8.-15.12.2006
31.12.2006
autors Ieva Zole


Alvis Hermanis savai jaunākai pirmizrādei Fricis Bārda. Dzeja. Ambients izvēlējies Ziemassvētku laiku, tāpat kā savulaik Kārļa Skalbes pasakām. Skalbēm ''iepakojuma" nebija. Bārda tiek pasniegts komplektā ar diviem "svešvārdiem" — ambientā mūzika un sūfiju rituāli, kas Bārdas dzejas pasauli padara vēl noslēpumaināku nekā viņa filosofisko traktātu par romantismu kā pasaules uzskatu. Izrādē skanēs Bārdas dzeja un kokle, kuras spēli apguvušas Regīna Razuma, Maija Apine, Liena Šmukste un Jana Čivžele. Bārdu kā mūsu lielāko liriķi atzinusi Zenta Mauriņa, viņai oponējuši neatkarīgās Latvijas laika literāti un pētnieki, kas dzejā meklējuši formas un alodas izjūtu, ne saturu, savu balsi atdodot Edvartam Virzam. Alvis Hermanis, negrasīdamies neko pretstatīt, Friča Bārdas dzejā par skaistāko atzinis nevis romantisko saturu, bet skanējumu, citu neatrasto "dzejas formu un valodas izjūtu"

Perspektīvs Eksperiments
Kultūras Forums 22.12.2006-05.012007
31.12.2006
autors Silvija Radzobe

Jaunākais Alvja Hermaņa darbs Fricis Bārda. Dze­ja. Ambients notiek Jaunā Rīgas teātra mazajā zālē. Izrāde, uzvedums, iestudējums tradicionālā nozīmē tas nav. Diez vai piemērotāki būtu apzīmēju­mi akcija, koncerts vai dzejas vakars. Visdrīzāk tas ir eksperiments, kura pieredze var noderēt kādos teātra nākotnes projektos.

Teātra nelielā zāle ir pārpildīta, tajā pulcējušies dažādu paaudžu skatītāji. Var saprast dedzīgo intere­si uzzināt, kā mūsu laikmetīgākais režisors, kas ir uz "tu" ar visdažādākajiem stiliem un mākslas formām, postmodernismu ieskaitot, būs interpretējis latviešu neoromantiskās dzejas izcilāko pārstāvi, kura daiļrade uzplaukst 20. gadsimta pirmajos divos gadu desmitos. Kā asi domājošais un ironiskais mākslinieks šodien būs ieraudzījis "zemes dēlu ar zvaigžņu dvēseli", kurš sacerējis, piemēram, kaut vai slaveno Svešinieku ("No stundas tās, no viņas stundas, māt..."). Taču A. Herma­nis F. Bārdas dzeju vispār neinterpretē. Vismaz ne tra­dicionālā nozīmē.

Tukšā mazās zāles telpā ar kailām sienām un noskretušo grīdu, ko izgaismojošie prožektori piebēruši ar "saules zaķīšiem", novietotas četras kokles, četras gaiša koka taburetes un četras ūdensglāzes. Iznāk ak­trises - Regīna Razuma, Maija Apine, Iiena Šmukste, Jana Čivžele - un apsēžas pie koklēm. Viņas tērpušās atšķirīgās ikdienišķās drēbēs, kas atgādina privāto ap­ģērbu, pat ja to droši vien gādājis teātris. Maijai Apinei ir gari raibi svārki un kailas kājas. Aktrises nepilnu stundu garā priekšnesuma laikā izturas ļoti nopietni, viņu sejā nemainās ne vaibsts. Vienīgi M. Apine dīvaini smaida un lielākoties sēž ar aizvērtām acīm. Aktrises runā dzeju uz muzikāla fona - viņas pašas spēlē kokles: nepieciešamo prasmi, lai pārvaldītu mūzikas instru­mentu profesionālā līmenī, mākslinieces apguvušas kokles pedagoģes Māras Vanagas vadībā, veltot šīm nodarbībām vai veselu gadu. Ne katrā teātrī aktrises būtu šādām mācībām gatavas. Sasniegtais rezultāts ir pilnīgi pietiekams, lai varētu iziet publikas priekšā. Uz koklēm tiek atskaņotas Jēkaba Nīmaņa ambienta muzikālās kompozīcijas. Ambienta mūzika Rietumos intensīvi attīstās kopš 20. gadsimta 70. gadiem, tai rak­sturīgi miksēt dažādus muzikālos žanrus, ieskaitot dže­zu, elektronisko mūziku, New Age, rokenrolu, moderno klasisko muziķu, tautas muziķu un pat trokšņus. Tiek izmantoti elek­troniskie mūzikas instrumenti, kā arī klasiskie, piemēram, klavieres. J. Nīmaņa kompozīcijas koklēm ir oriģināls piedāvājums, jo tautas mūzikas instrumentus lieto ne īpa­ši bieži. Ambienta mūzikā attīstīju­šies vairāki visai atšķirīgi virzieni, JTR atskaņotās kompozīcijas pie­der pie meditatīvās, noskaņu un atmosfēru radošās.

Aktrises dzeju runā absolūti neitrāli, bez jebkādas attieksmes vai izteiksmes. Viņas runā cita aiz citas, tikai dažkārt balsis sa­vijas duetos vai kora runā. Bal­su skaļums nemainās, to varētu raksturot kā mērenu. Saplūstot atmosfēriskajai mūzikai ar balsu plūstošo čalu, rodas nomierinoša, varbūt varētu arī teikt - drusku vienmuļa - noskaņa. Teātris vēlējies panākt, kā to var lasīt projektā iesaistīto mākslinieku intervijās, meditatīvu atmosfēru. Vai atmosfēra ir meditatīva, vai tikai iemidzinoša, grūti teikt. Meditācija manā uztverē saistās ar zināma veida garīgu aktivitāti, iedziļināšanos sevī. Personiski neko tādu nepiedzī­voju. Taču sajūta nebija nepatīkama, likās, teātra radītā skaņu harmonija tiecas uz tevi maigā pie­skārienā. Vienubrīd ienāca prātā, varbūt JRT, kurš savās izrādēs mīl eksperimentēt ar dažādām skatītāju ietekmēšanas formām, dažkārt tiem pat nenojaušot, šoreiz nolēmis panākt publikas kolek­tīvu aizmigšanu, skanot kokļu maigajām skaņām. Tas izdevās, lai gan tikai fragmentāri.

Vai šāda efekta panākšanai bija nepieciešama tieši Friča Bārdas dzeja? Domāju, ka nē. Pirmkārt, šī dzejnieka mākslā dominējošā intonācija nav sēri maiga. (Tad jau drīzāk to var teikt par Kārli Skal­bi un viņa "sila pulkstenīšiem".) Tieši otrādi, tā ir trauksmaina un satraukti kaislīga dzeja. Otrkārt, vai līdzīgu efektu nevarētu panākt, runājot "maigā bezizteiksmē" jelkādu citu tekstu, ieskaitot avīžu ie­vadrakstus vai vispār nesakarīgus vārdu virknēju­mus? Liekas, tas varētu izdoties. Man visinteresantākais šai notikuma likās tas, cik teksta jēga, resp., nozīme viegli kapitulē konsekventas pasnieguma intonācijas priekšā. Un - cik lielu - lai arī varbūt ne tik lielu, kā iecerēts - ietekmi ar intonāciju var pa­nākt publikas noskaņojuma ietekmēšanā. Domāju, ka spēles ar ritmiem (mūzikas, dzejas, dziesmas, ru­nas...) varētu rezultāta ziņā būt vēl efektīgākas. A. Hermaņa eksperimentā totāli mainījusies teātra kā komunikācijas formas būtība: jēdzieniska, racionāli uztverama vēstījuma vietā tendē stāties kolektīvs miegs, meditācija, vai, attīstot paņēmienu līdz galē­jai konsekvencei, transs. Tātad teātris grib ietekmēt skatītāju zemapziņas procesus. Kaut arī sasniegumi šoreiz vēl ir diezgan kautri, perspektīva ir daudzso­loša. Protams, ja skatītājiem patīk būt par eksperi­menta dalībniekiem, pat varbūt nenojaušot, kur viņi tiek iesaistīti. Līdzīgi meklējumi rietumos robežojas vai pat saplūst ar rituālā teātra pieredzi, kur prin­cipiāli mainās arī aktiera loma, tam no būtnes, kas pārmiesojas citā būtnē vai ražo spēli, kļūstot par savdabīgu mediatoru.

Kā vienmēr pēdējos gados, viss, ko uzsāk Alvis Hermanis, ir interesanti un pietiekami noslēpumaini. Arī Fricis Bārda. Dzeja. Ambients.

Amerikāņu sapņa alternatīva
Neatkarīgā Rīta Avīze, 7.03.2007
31.12.2006
autors Inese Trenča

Izrādes galvenais uzdevums šķietami ir Friča Bārdas dzejas pakļaušana manipulācijām ar ritmu plašākā nozīmē — dzeja tiek deklamēta dažādos veidos, pārejot no viena stāvokļa citā. Vienu brīdi tā izskan kā pieklusināta lūgšana, bet nākamajā jau transformējas dinamiskā stāstījumā, kur neatņemama sastāvdaļa ir skaņas, kas tiek izvilinātas no koklēm, apzīmējot šo trinkš-trinkš ar ārkārtīgi ietilpīgu jēdzienu ambients. Šis mūzikas paveids ir visaptverošs, jo tajā tiek sapludināti vairāki elementi no dažādiem stiliem, kā arī - par ambientu var nosaukt jebko, kas skan apkārt, un krasi noteikt, vai skaņa piederīga ambientam vai nav, ir apgrūtinoši.

Kā vēsta dažādi avoti, kokles spēles apgūšanai aktrises veltījušas apmēram gadu. Pieņemu, ka šis instruments pieprasa ilgu mācību procesu, tomēr tikpat būtiski ir arī pārvaldīt formu, ko režisors, iespējams, vēlējies parādīt izrādē - dzeja kā mantra, kas var skatītājos panākt meditatīvu stāvokli. Diemžēl tas realizējas tikai daļēji. Regīna Razuma ir lieliska aktrise, tomēr izrādes ietvaros jūtams savdabīgs biklums, nespēja pakļaut vārsmas vēlamajam rezultātam. Cik noprotu, izrādē atsevišķos brīžos būtiski ir nekrāsot intonācijas, atteikties no tām pilnībā, lai veidotu bezpersonisku vārdu plūdumu. Šeit arī ir sēklis. Vietumis tas izdodas, bet vietumis gluži pretēji, padarot izrādi par daiļlasīšanas konkursu. Šķiet, ka vistuvāk ideālam, precīzāk, pat pārkāpusi tā robežas, ir Maija Apine, kura pati no savas balss ieslīgst meditatīvā mierā. Daļēji formu realizē Liene Šmukste un Jana Čivžele, tomēr visos gadījumos problēma ir viena – krasās pretrunas starp režisora uzstādījumu un realizāciju.

Izrāde ilgst apmēram stundu. Tajā nav nekādu gaismu spēļu, nedz dekorāciju. Tikai kokles un kas pagadās stilā ģērbtas aktrises. Tāpat nav arī skaidrs, kāpēc režisors priekšroku devis Friča Bārdas dzejai, jo tikpat labi tas varēja būt arī kāds cits no t.s. latviešu modernistiem. Miglā tīts arī jautājums par izrādes aktualitāti. Protams, var spekulēt ar to, ka režisors vēlējies parādīt kārtējās kolektīvās apziņas manipulācijas iespējas vai arī dot atpūtas brīdi skatītājam, sniedzot izrādi, kurā sekundārs ir teksts, bet primārs veids, kā šo tekstu pasniedz, bet tas ir apšaubāmi. Rodas iespaids, ka Alvim Hermanim vajadzēja atsvaidzināt elitārismu Jaunajā Rīgas teātri (JRT), piedāvājot kaut ko pseidointelektuālu.

Nevar noliegt, ka vēlamā atbildes reakcija no skatītāju puses tiek sasniegta, jo izrādes gaitā rodas divi spēles laukumi. No vienas puses -aktrišu sniegums, bet no otras - snauduļojošie skatītāji. Kā apliecinājums tam izskan skatītāju aplausi. No sākuma aplaudē pēdējie pieci, kas nav aizmiguši, viņu paraugam seko tie, kas no aplausiem pamodušies. Vienā brīdī pamostas visa zāle un plaukšķināšana sasniedz triumfu.

Atstājot JRT Mazo zāli, dzirdu, kā viens no skatītājiem pauž savu sašutumu, kas izskan apmēram tā: «Biju domājis, ka esmu inteliģentāks! Es aizmigu Alvja Hermaņa izrādē, pat nesaprotot, ko viņš grib ar to pateikt.»

Pirms kāda laika Alvis Hermanis runāja par JRT kā par elitāru teātri, kas savdabīgi sasaucas ar amerikāņu sapņa latviskoto versiju, padarot režisoru par sapņa pārdevēju, kas solās nodrošināt katru skatītāju ar inteliģenci, nemaz nerunājot par intelektuālo attīstību. Beidzot tas ir devis augļus - skatītāju, kurš mokās nepilnvērtības kompleksos, ka aiz midzis paša izredzētākajā Latvijas teātrī. Ja atsaucas uz Alvja Hermaņa teikto Teātra Vēstneša 2005./2006. gada 4./1. numurā: «To cilvēku, kas izteikti lasa grāmatas, iet uz koncertiem, nekad nebūs vairāk par tiem, kas to nedara un skatās televizoru. Bet tad Dievs ar viņiem! Lai viņi dzīvo savu dzīvi! Ja viņi neizprot manas izrādes, ne jau es viņiem iešu pielāgoties, lai viņi uztrenējas, pamācās, pārdzimst jaunā kvalitātē, -varbūt tad viņi būs spējīgi...» un režisora konceptu par ..elitāro teātri, var spriest, ka tā ir īpaša domubiedru grupa. Un kurš gan negribēs būt īpašs?!

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.12.2006
autors Normunds Naumanis

JRT Kultūras nams zem zīmola Made by Alvis Hermanis sācis jaunu komercatrakciju — psihoterapeitisku kolektīvās meditācijas seansu, kas iepakots kokles (komponists J.Nīmanis) un latvju mistiķa F.Bārdas ezoterisko vārsmu skaņās, ko nodrošina izrunātās un skanošās enerģijas mediatores — četras jaukas aktrises (eksaltēti nopietnā R.Razuma, ironiski labestīgā M.Apine, naivi zvirbuliskā J.Čivžele un mierīgi sirsnīgā L.Šmukste). No teātra profesiju viedokļa F.B.A. nav, kur piesieties — aktrises dzeju runā un muzicē veikli, režisora veidotā tekstu kompozīcija tematiski noapaļojas, apcerot nāvi un brīvību, un pat noskretušais Mazās zāles interjers attaisnojams kā atsauce uz Bārdas piesaukto būdiņu romantiku. Taču no mākslas jēgas skatpunkta gribas zināt, vai šis acīmredzami konceptuālais A.H. solis — absolūts un tīrs, pat destilēts teatrālais minimālisms — pieder Anatolija Vasiļjeva proponētajai teātra kā ļoti spēcīga lingvistiskās programmēšanas ieroča izpētei Latvijā, vai arī ir tikai citos projektos nenodarbinātu aktieru mājas vingrinājums? Atbildi sniegs laiks. Daudz vielas pārdomām par latviešu valodu un vīrieša — dzejnieka dvēseli.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.12.2006
autors Silvija Radzobe

Alvis Hermanis atkal pārsteidz ar jaunām, radošām iniciatīvām. Regīna Razuma, Liena Šmukste, Jana Čivžele, Maija Apine iznāk tukšā telpā. Viņas koklē Jēkaba Nīmaņa ambienta stila mūziku un neitrālā intonācijā runā Friča Bārdas dzeju. Aktrises runā cita pēc citas, tikai dažkārt balsis savijas lietus čaboņu koku lapās atgādinošā kora runā. Priekšnesuma mērķis nav jēdzieniskā līmenī iedziļināties latviešu klasiķa dzejā, bet izmantot to līdzīgi kādiem rituāliem lūgšanu vārdiem kā iemeslu iedarbināt balsis, kuras kopā ar muzikālo fonu rada meditatīvu atmosfēru "maigā pieskāriena" noskaņā. A.Hermaņa eksperimentālais darbs tipoloģiski atgādina simbolisma teātra tiekšanos primāri iedarboties uz skatītāja juteklisko uztveri, paverot vārtus uz kādu paralēlo pasauli. XX gs. sākumā līdzīgu pieredzi arī Latvijā centās ienest Biruta Skujeniece, Intīmajā teātrī organizējot dzejas lasījumus. Varbūt režisors varēja ķerties arī pie radikālākiem risinājumiem — vairāk eksperimentējot ar balsu iespējām, kā arī izšķiroties par meditatīvā seansa norisi tumsā, jo nabadzīgais vizuālais iespaids dažkārt sāk nomākt, novēršot no galvenā uzmanības objekta.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.12.2006
autors Henrieta Verhoustinska

Pirmajās trīs minūtēs šķiet — miegs neizbēgams. Liegās kokles skaņas (nevar apgalvot, ka virtuozā izpildījumā), rimtais balss plūdums... Taču atverot apziņu Friča Bārdas dzejai, pārsteidz un saviļņo tās skaistums. Valodas skaistums, lai arī esmu starp tiem nepatriotiskajiem lietotājiem, kas bieži sodās par latviešu valodas nabadzību. Acīmredzot tā ir manas, ne latviešu valodas problēmas. A.Hermanis ar gudru ziņu aktrisēm aizliedzis pārspīlēt ar dzejas lasījumiem ierasto izteiksmīgumu. Taču nav aizliedzis būt tādām, kādas tās ir — spurainajai, noslēgtajai Janai Čivželei, romantiskajai, viegli aizkustināmajai Lienai Šmukstei, dziļajai, noslēpumainajai Maijai Apinei ar dūmakaino balsi un sievišķīgi pieredzējušajai, samtainajai Regīnai Razumai. Šīs četras balsis un kokles, kas, pateicoties Jēkaba Nīmaņa mūzikas lakoniskajam, taču emocionālajam skanējumam, itin kā atārda vēl vienu, bezvārdu dzejas slāni, ir kā īstā dāvana Ziemassvētkos. Vienīgi — mazliet traucē radio efekts, ko rada aktrišu lietotie mikrofoni — Mazajā zālē, šķiet, pietiktu ar "akustisko", dzīvo skaņu.

Nokāpšana vaska istabā
Kultūras Diena
23.12.2006
autors Undīne Adamaite

Režisors Alvis Hermanis ir tūkstošveidis. Nezinu Latvijā otra mākslinieka, kurš būtu tik galēji neprognozējams savās iecerēs un to īstenojumā. Lai kādas attiecības vēlāk neveidotos ar viņa radīto, nevar nesajūsmināties par pilnīgas neziņas brīdi pirms katras jaunas režisora izrādes. Ne tajā vulgārajā izpratnē — vai tad tiešām vienmēr vajag kasīt kreiso ausi ar labo roku, t.i., taisīt jaunas formas jaunu formu dēļ? A.Hermanis drīzāk darbojas kā burvju mākslinieks. Iebāž roku cepures tumsā, un… ko no tās izvilks? Piemēram, panku un ekspresionisma enerģijas uzlādēto Ledus. Kolektīvu grāmatas lasīšanu ar iztēles palīdzību… vai trausli meditatīvo, iekšupvērsto Frici Bārdu. Dzeju. Ambientu? Diez vai nezinātājs varētu atšifrēt, ka šīs divas, savā matērijā un izteiksmes līdzekļos tik pretišķīgās izrādes ir viena režisora rokraksts? Kāda būs A.Hermaņa jaunā izrāde, radusies no pārdrošas idejas teju untuma gara, var uzzināt, tikai sēžot skatītāja krēslā un saskaroties ar pirmajām dzīvības pazīmēm uz jaunradītās planētas. Jaunu dzīvības/mākslas formu pirmatklājēja patībai režisors ir uzticīgs arī šoreiz. Protams, var saskatīt zināmu radniecību ar JRT aktieru stāstītajām Kārļa Skalbes pasakām pie zaļās nepušķotās eglītes un aizvērta samta priekškara pirms vairākiem gadiem, kaut šķiet, ka jaunajā darbā A.Hermanis pārbauda citas idejas. Radniecīgi ir teātra vienkāršības/tīrā kodola meklējumi, dzidrais un tik siltais tonis abos iestudējumos, Bārdam un Skalbem kā romantiķiem kopīgais. A.Hermaņa attiecības ar skatītājiem patiesībā ir grūti uzminamas. Skaidrs, ka sagādāt sentimentālu simt procentu baudu skatītājam — tas režisoram vienmēr bijis pārāk garlaicīgi. Citreiz šķitis, ka A.Hermanim gluži kā Anatolijam Vasiļjevam skatītājs nemaz nav vajadzīgs. Citreiz — pat ļoti ir, lai padarītu to par sev vien zināma eksperimenta daļu. Citreiz — lai pamodinātu no uztveres inerces un pūļa aitas lomas, lai piespiestu paskatīties uz pasauli asredzīgāk bez galvā iedzītām masu kultūras klišejām.

Viena rituāla dalībnieki

Taču, klausoties Skalbes pasakas un piedaloties Fricis Bārda.Dzeja. Ambients gaismas/skaņas/vārda ceremonijā, šķiet, ka režisors ir kopā ar skatītāju. Kā jau viena rituāla dalībnieki. Bez berzes un zemtekstā iešifrētām lamatām. Nu kā Ūziņš no K.Skalbes pasakas, kurš Ziemassvētku vakarā noved dzīves pagurušo veco Ilgumu paviesoties savā dzeltenajā vaska istabā, kur ir gaiši, silti un labi. Tas arī romantiķiem raksturīgais sapnis par citu pasauli — harmoniskāku un laimīgāku. Nē, šo izrādi (lai nu paliek ierastais nosaukums, kaut īsti precīzs tas nav) nevarētu spēlēt pilnīgi tumšā telpā. Tāds teikums bija iesprucis izrādes anotācijā. Šī impresionisma gleznu cienīgā dzeltenā gaismas ņirba uz necilās betona sienas ir pat ļoti svarīga. Savā ziņā — gaismas terapija saules iztvīkušam, dvēselē sašķeltam baltietim gada tumšākajā laikā. Izrādes telpā var iekļūt tikai ar meditatīvu saskari. Līdz ar to Fricis Bārda ir īpaši subjektīvs gadījums. Dzejas gēns, kaut mazs mazītiņš, būtu tomēr vajadzīgs. Bet ne tādā nozīmē — vai kādam patīk vai nepatīk dzeja. Vismaz ne tādā nozīmē, kā esat paši deklamējuši izlaiduma dzejas montāžā vai dzirdējuši radinieku kāzās dzimtsarakstu nodaļā. Tādas pantos skandināmas dzejas šeit nav vispār. A.Hermanis kopā ar komponistu Jēkabu Nīmani (nejaukt ar Maiklu Nīmanu) izsūknējis no JRT Mazās zāles ikdienišķo laiku un caur skaņu vibrācijām — dažāda garuma balsu un skaņu viļņiem — pašu dzeju padara par laiktelpu, vienīgo esošo realitāti. Līdz ar to atsaucīgs skatītājs var piedzīvot gluži iracionālu efektu — sajusties dematerializēts un tad salikts atpakaļ. Apskaidrotāks.

Leduspuķes — pļavas puķes

Kāds ir A.Hermaņa "untums" šoreiz? Četras JRT aktrises — Regīna Razuma, Maija Apine, Liena Šmukste un Jana Čivžele kokles pedagoģes Māras Vanagas vadībā gada laikā iemācījušās spēlēt kokli. Labi, tomēr saglabājot amatiera bērnišķīgi naivo centību. Tas piestāv kopējai vienkāršības un nesamaitātības idejai. Kokle piedzīvo savu renesansi. Īpaši nopelni ansamblim Altera Veritas. Nu arī A.Hermanim būs nopelni apsūbējušu stereotipu kliedēšanā — vai nu tautiskais romantisms (Ausekļa Beverīnas dziedonis), vai pseidotautiskums ar suvenīrkoklētājmeitenītēm 15 māsu parādes iznācienos.

A.Hermanis Frici Bārdu. Dzeju. Ambientu pieskaita savām "meiteņu izrādēm". Tās ir Marķīze de Sada (1993) un Vilkumuižas jaunkundzes (2001). Sūnu zaļš. Violets. Vecrozā. Brūns. Asinssarkans. Samts. Zīds. Parūkas. Vēdekļi. Gari cimdi un skaistummušiņas. Večellas Varslavānes rokoko stila kostīmi aktrises padarīja par "ziediem, kas mirst paši no savas smaržas" (A.Hermanis). Izsmalcināta erotika, vizuāls krāšņums un sievietes kā jūgenda vīteņaugi tas viss bija raksturīgs arī izrādei Vilkumuižas jaunkundzes. Šajā izrādē — gluži pretēji. Aktrises nepavisam nav sapucējušās. Neuzkrītošās drēbēs, bez aktīva grima.

Šķiet, viņām jābūt bezkaislīgām ne vien balss intonācijā (ar pārlieku emocionalitāti un deklamāciju brīžam "izkrīt" M.Apine), bet arī savā dzimumā. Tikai acu enerģija un individuālā balss tembra valdzinājums. Citādi — četras stīgas. Vidutāji. "Ļaunuma ziedu" vietā — pļavas puķes. Krāšņa skaistuma vietā — klusa daile. Saprotu, ka pēc režisora ieceres aktrises ir nedalāmas kā četras debess puses. Tomēr šoreiz gribas izcelt melno kraukļu meiteni J.Čivželi, kas kopā ar samtaino "altu" Regīnu Razumu, šķiet, visprecīzāk īsteno bezkaislīgās rečitēšanas ieceri.

Valdzina savādais patriotisma, latviskuma un pārpasaulīga kosmopolītisma sajaukums.