Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
FUNDAMENTĀLISTS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

FUNDAMENTĀLISTS

Juha Jokela
FUNDAMENTĀLISTS

Neticēt patiesībai nozīmētu nonākt pretrunā pašam ar sevi. Ticēt nozīmē domāt, ka kaut kas ir patiess. Teikt, ka patiesības nav, ir diezgan muļķīgi, jo pats apgalvojums „patiesības nav”  jau ir patiesība.
Psiholoģiska drāma par ticību, paštaisnumu un cilvēku atbildību. Par to, ka pasaulē nepastāv tikai melnais un baltais, ka patiesība var būt dažāda.
Lugas sižets ir negaidītiem pagriezieniem pilns un aizrauj ar savu stāstu, pat ja sākumā nekas par to neliecina, tāpēc intrigas saglabāšanai to neizpaudīsim.

Lomās:
Heidi  – Inga Tropa
Markuss – Gatis Gāga (par Markusa lomu izvirzīts „Spēlmaņu nakts" nominācijai Gada aktieris)

Režisore – Inese Mičule
Scenogrāfe – Ieva Kauliņa

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 3 h (2 cēlieni)
Biļešu cena: EUR 12,00

Pirmizrāde: 2008. gada 3. septembrī

Lugas tulkojums tapis pēc teātra "United Intimacy" iniciatīvas 2006. gadā.

Vārds: Agnese, 05.04.2017
Viedoklis: Paldies aktieriem! Paldies režisorei! Absolūti lieliska izrāde! Satricināja un satrauca manu prātu.
Vārds: I. , 05.04.2017
Viedoklis: Paldies par izrādi. Tā ir satriecoša. Īsta. Aktieru meistarība. Tēma, Scenogrāfija. Pat pielavījās bēdīgusm - tik ilguis gadus repertuārā, bet redzam tikai tagad :))
Vārds: Ervīns, 04.04.2017
Viedoklis: Manuprāt viena no labākajām izrādēm. Tev jāaiziet un jāizdzīvo, skatītāj. Neaizmirsti ziedus abiem aktieriem.
Vārds: Krista , 05.03.2017
Viedoklis: Tik neaptverami daudzšķautņaina! Tik daudz par ko padomāt un pārrunāt ar vīru pēc izrādes par visiem izrādes slāņiem - attiecībām ar sevi, savu tuvāko, patiesību. Ļoti vērtīgs un baudāms vakars! Izcili!
Vārds: Didzis, 22.01.2017
Viedoklis: Vienkārši lieliska izrāde, perfekts aktieru darbs.

Vienkārši par sarežģīto
Kultūras Forums, 12.-19.09.08
23.12.2006
autors Maija Treile

Iesācējus nevajagot slavēt, lai nesakāpj galvā. Taču šoreiz patiešām gribas uzteikt Inesi Mičuli, kura šopavasar ar somu mūsdienu dramaturga Juhas Jokelas lugas Fundamentālists iestudējumu absolvēja režisores Māras Ķimeles dramatiskās režijas kursu Latvijas Kultūras akadēmijā. Gribas paslavēt gan par dramaturģisko ožu, izvēloties lielisku lugu, kas patīkami papildina un dažādo Latvijas teātru repertuāru, gan arī par pašu iestudējumu. Kaut pēc pirmās izrādes vēl pāragri spriest par režisores radošā rokraksta īpatnību, tomēr Jaunā Rīgas teātra repertuārā iekļautais pirmais viņas rokraksta paraugs ir skaidrs, labi nolasāms, bez tieksmes uz izpušķojumiem un šķiet vairāk pat vīrišķīgs. Pie vīrišķīguma (ja mūsdienu politkorektajā sabiedrībā šādu iezīmi vispār atļauts lietot) gan, iespējams, “vainojami” aktieris Gatis Gāga galvenajā lomā un lugas autors, kuri abi ir šī iestudējuma veiksmes galvenie noteicēji.

Juhas Jokelas luga Fundamentālists (2006) ir vienkārša un vienlaikus sarežģīta. Tikai divas darbojošās personas – no lugas ekspozīcijas punkta bijušais (bet, tā kā luga veidota kā atmiņu mozaīka divu un divdesmit (izrādē – desmit) gadu senā pagātnē, tad vienlaikus arī esošais) mācītājs Markuss un viņa dzīvē ļoti nozīmīga sieviete, lugas aktīvākajā daļā fundamentālistu sektas Vārds dzīvo kaislīga sludinātāja Heidi. Citi cilvēki viņu sarunās ienāk vien fragmentāri, viegli ieskicēti, tikai kā apēnojums, kas ļauj izcelt būtiskās šķautnes katra personībā. Turklāt luga veidota kā Markusa pašanalīze, atskats uz dzīves posmu, kas viņam bijis nozīmīgs profesionāli emocionāli, filozofiski, veidojot attiecības ar līdzcilvēkiem un tiecoties pēc augstāka atskaites punkta savas identitātes un kādas visaptverošas patiesības meklējumos. Tāpēc arī Heidi tēlam atvēlēts būt tikai par sava veida atskaites punktu, ar Markusa dzīves problemātiku reaģējošai vielai. Nebūt ne pasīva loma lugā atvēlēta skatītājam - savā ziņā pildīt biktstēva pienākumus. Tiešs vērtējums, grēku atlaišana vai pretreakcija netiek prasīta, toties gan lugas, gan izrādes varonis nepastarpināti vēršas pie publikas, kādā brīdī - ne bez humora – pat uzdodot skatītājiem tēlot psihiatriskās slimnīcas pacientus.

Lugas notikumu gaita koncentrē skatītāja uzmanību uz esošo darbības brīdi, un tālāko notikumu gaitu ir visai grūti atminēt. Darbības cēloņsakarību ķēde ir tik precīza, ka nerada šaubas un pārliecina – šis ir vienīgais psiholoģiski loģiskais notikumu un attiecību attīstības virziens. Lugas varoņu reliģiskā pārliecība un izvēle tiek saistīta ar abu lugas varoņu psiholoģiskajām īpatnībām, arī emocionālajām un seksuālajām problēmām.

Viss par lugu teiktais attiecināms arī uz izrādi, jo Inese Mičule savā iestudējumā mainījusi tikai varoņu vecumu. Lugā Markusam ir 49 un Heidi 38, bet izrādē viņi padarīti par desmit gadiem jaunāki. Visticamāk, to noteikusi režisores vēlme strādāt tieši ar Ingu Tropu un Gati Gāgu. Līdz ar šo pārmaiņu Markusa un Heidi divus attiecību posmus izrādē šķir nevis divdesmit, bet desmit gadu pārrāvums. Rezultāts ir ļoti pārliecinošs, un izrādes vēstījums, salīdzinot ar lugu, iegūst cerīgāku noskaņu.

Scenogrāfes Ievas Kauliņas lakoniskais skatuves noformējums organiski izmanto JRT mazās zāles priekšrocības – spēles telpas neatdalītību no skatītāju rindām, logus ar skatu uz iekšpagalmiem. Skatītāju priekšā ir bijušā mācītāja Markusa Hautalas dzīvoklis. Arī tā saimnieks jau pirms izrādes sākuma ieņēmis vietu savā valstībā, kurā ar sešu kartona kārbu palīdzību vēlāk, tieši uzrunājot skatītāju, centīsies radīt dažādu savas dzīves nozīmīgu epizožu norises vietas – kristīgo nometni, veco ļaužu pansionātu, televīzijas studiju, psihiatrisko slimnīcu. Viss ir absolūti vienkāršs – pāris gaiša koka krēslu, balta siena, pie kuras piekārts telefons, divas gaiša koka durvis, aiz kurām vīd cita dzīvokļa telpa ar ūdenskrānu un ārdurvīm, pie kurām, iezīmējot katru nākamo epizodi, zvanīs Heidi.

Gata Gāgas Markusa pašizpētes ceļojumā Ingas Tropas Heidi ir atmiņu tēls, te parādoties kā astoņpadsmitgadīga simpātiski neveikla kristīgās nometnes vadītāja palīdze, te - kā divdesmit astoņus gadus veca fanātiska fundamentālistu sektas biedre. Nav īsti nosakāms, vai Inga Tropa spēj iekšēji noticēt Heidi fundamentālistiskajai kaislei un pārliecībai. Taču arī lugas varones psihei raksturīga savu patieso jūtu bloķēšana un ignorēšana. Heidi spēj realizēt sevi tikai caur citu viedokli un attieksmi, bet pati nespēj savas vajadzības un identitāti nedz definēt, nedz apjaust emocionālajā līmenī. Līdz ar to rodas tieksme meklēt kādu ārēju savas dzīves noteicēju – vīrieti, alkoholu, ēdienu, darbu, sektu.

Inga Tropa Heidi lomā balansē uz pārspēles robežas. Viņas kaislīgā sludinātāja ir kariķēta, taču kariķēta visai interesanti. Arī māksliniece Ieva Kauliņa Heidi ietērpusi atbilstoši priekšstatiem par sievieti, kam absolūta koncentrēšanās uz “gara dzīvi” liedz pievērsties sava vizuālā tēla uzlabošanai Uz kalsnā auguma bezformīgi plandās nepievilcīga materiāla un krāsas svārki, pagarināta veste un blūze. Kājas ieautas pusgarās miesaskrāsas zeķēs, kas atklājas svārku šķēlumā, un melnās, smagnējās, sludinātājas gaitām piemēroti izturīgās kurpēs. Heidi kā zirgs, kam uzliktas klapes, skatās tikai savas draudzes vadoņa norādītajā virzienā, savai pārliecībai par argumentiem piesaucot no racionāla prāta viedokļa visai apšaubāmus pierādījumus. Šādā ziņā viņas un Gata Gāgas Markusa teoloģiskais duelis nav gluži divu lielu patiesību cīņa. Turklāt uz baznīcas modernizāciju noskaņota mācītāja un fundamentālistu sektai piederošās sievietes uzskatu cīņa ir vairāk paredzama, nekā Gata Gāgas atveidotā Markusa dialogs pašam ar sevi. Mācītāja sev pašam adresētie pretargumenti ir pārsteidzošāki un neparedzamāki nekā viņa iebildes Heidi pārliecībai.

Iestudējuma lielākā vērtība ir aktieris Gatis Gāga, kurš interesantos, taču arī ļoti garos Markusa monologus spēj runāt kā savā apziņā radītus. Ārēji Markuss ir vienkāršāks par vienkāršu – neizteiksmīgā, ikdienišķā apģērbā, ar brillēm. Viņa žestos un intonācijās neuzkrītoši jaušama mācītāja profesijas ietekme. Visu izrādes laiku (gandrīz trīs stundas!) aktieris pavada uz skatuves, viņa pieri pamazām pārklāj sviedri, kurus tas noslauka tikai pirms pēdējās Markusa un Heidi tikšanās epizodes – vienīgās, kad viņi, iespējams, tiekas kā līdzvērtīgi cilvēki – salauzti un zaudējuši ilūzijas gan katrs par savu personību, gan savu reliģisko pārliecību.

Tas, cik aizraujoši ir skatīties šo izrādi, ļauj pārliecināties, ka ne vienmēr skatītāja uzmanības piesaistīšanai nepieciešami dažādi skatuviskie brīnumi. Intelektuāli sarežģīta doma, ja aktieris to ir spējīgs “iznest”, iedarbojas tieši un uzreiz.

Stāsts par sātanu Arielu
Kultūras Diena, 12.09.08
23.12.2006
autors Normunds Naumanis

Protams, Ariels bija eņģelis, un tomēr viņam aiz ādas bija kāds slepens nolūks. Tādēļ man gribas nocitēt drusciņu no ģeniālās amerikāņu dzejnieces Silvijas Plātas – tās īpašās sajūtas, kas raksturo cilvēku „ar slimiem nerviem” (ja vien tas nav katra kārtīga poēta dabīgs agregātstāvoklis).

„Sirds krūtīs atveras un atkal ciet,/ trauks, kurā esmu lieta, pilns sārtiem ziediem./ Ūdens glāze, sāļš un silts,/ no jūrām tālām kā izārstēšanās.” Diez vai Silvija Plāta rakstīja Tulpes savam par pusdievu iedomātajam vīram Tedam Hjūzam, kurš viņu, dievinātāju, piekrāpa ar „pelēko peli” Asju Vevilu, kuras dzīve un nāve, pateicoties „neķītrajam sakaram” ar 50. Gadu talantīgo dzejnieku, aprakstīta detalizēti līdz riebumam. Savukārt, pateicoties pašas Silvijas psihes īpatnībai pedantiski reģistrēt uz papīra visu sev apkārt, mēs zinām pat to, kā izskatījās viņas istaba brīdī, kad dzejniece izdarīja pašnāvību: durvis uz bērnistabu aizdrīvētas slapjiem dvieļiem, piena krūzītes blakus dusošo bērnu gultiņām, bet virtuvē atvērts gāzes plīts deglis, zem dārgās aizgājējas vaiga akurāti palikta lupatiņa, - nu, gandrīz idille, ja neskaita nāvi! Mēs par šo „bildi” zinām vairāk nekā pieklātos – māksla (vārds) fiksējusi intīmo, padarot to publisku un savā ziņā „nepieklājīgu”.

DIVI CILVĒKI

Nekā tāda – idilliska, mīļa – nav JRT izrādes Fundamentālists telpā: necilvēcīgais tipveida = IKEA interjers rāda vien kailu sienu, dažus priekšmetus (divi Toneta variāciju krēsli, sienas telefons, četras lielas preskartona kastes universālai lietošanai, divas durvis, aiz kurām jaušas tikpat nemājīga virtuve/ priekšnams un „caurums uz pagātni” vai ārpasauli). Māksliniece Ieva Kauliņa ar telpu ideāli raksturo to apnicīgo dvēseles stāvokli, kuru dēvē par tukšumu. Brīžos, kad tajā nav nedz ticamības, nedz mīlestības – „lietu”, kuras vienīgās piešķir cilvēka dzīvei jēgu. Mūzikas te nav vispār. Toties ir divi cilvēki un daudz, daudz vārdu. Kaitinoši, uzjautrinoši, iemidzinoši daudz vārdu.Somu autors Juha Jokela par lugu Fundamentālists (2006) saņēma Nordic balvu – Ziemeļvalstu atzinība gada spilgtākajam mākslas/ literatūras notikumam. Luga ir veikli dialoģizēts stāsts par divu ar reliģiju saistītu personu, garīdznieka un viņa audzēknes, attiecībām, kurās gan netiek meklēts Dievs „ārpus”, bet gan ceļš uz divu spilgtu ego saprašanos. Diemžēl, luga krietni dreifē starp déjà vu efekta skartu žurnālistiku (tajās daļās, kas skar diskusijas par Bībeli un kas izrādei vismaz garantē komisma elementu) un psihoanalītisku drāmu, finālā iegāžoties psihiatrijas bedrē, jo kā lugas happy end tiek piedāvāta „bla-bla-bla” dramaturģiskā versija par cilvēku ar psihes attīstības traucējumiem (zīmīgi, ka upuris ir sieviete) un no reliģiskas pašizolējušos garīdznieku, kam atliek turpināt paša iniciēto atrakciju „spēlēsim teātri” un apmulsušākus skatītājus mierināt ar neko neizsakošu frāzi „nevar zināt, kurš no mums abiem īsti ir psihiatra pacients, kurš veselais”. Kaut gan izrādi šā vai tā ir interesanti skatīties. Jo Jaunā Rīgas teātra repertuārā, šķiet, tā nonākusi nevis lugas, bet citu iemeslu dēļ, jo līdzīgas formas un idejas – konfrontēt divu, vīrieša un sievietes, kardināli atšķirīgās emocionālās un tak jau laikam arī intelektuālās pasaules – dramaturģiskais teksts JRT jau ar panākumiem Mazajā zālē nesen izspēlēts – kā „prostitūtas” Baibas Brokas un „mācītāja” Kaspara Znotiņa traģikomiskais nakts disputs izrādē Nakts tarifs, ko aizpērn sacerēja žurnālists Ilmārs Šlāpins un iestudēja Māra Ķimele. Fundamentālists ir jaunās režisores Ineses Mičules ļoti pārliecinoša debija profesionālā teātrī un Nakts tarifu dažos formālos aspektos pārspēj. Izrādei piemīt izsvarots temporitms, tā ir stilistiski tīra un demonstrē, iespējams, pašu grūtāko mākslu – režisora prasmi strādāt ar aktieriem. 

 AKTIERDARBI

Nebūs pārspīlēts, sakot, ka Gata Gāgas personā JRT top jauns premjers. Viņa mācītājs ir, no vienas puses, spoža, „apaļa” raksturloma (tāds pašpārliecināts un vienlaikus samulsis vīrišķis – intelektuālis ar maniaka, tiesa, pagaidām vēl simpātiska, iezīmēm), no otras, - tā ir gandrīz virtuozi līdzsvarota prasme strādāt ar tekstu, daudz teksta, un nepazaudēt dzīvu, juteklisku saikni ar partneri. Gāgas Markuss iemanās būt gan savas lomas režisors izrādes „iekšējā sižetā” (jo viņa personāžs tiešrunā vēršas pie publikas, aicinot piedalīties teātra izrādes – kāda notikuma vēstures restaurācijas – tapšanā), gan atdevīgs pretspēlētājs sava mūža lielajai (šķietamajai?) mīlestībai Heidi, kura, izrādās, noteikusi visu viņa dzīves saturu. Turklāt G. Gāgas Markuss nevairās izskatīties maigs, vājš un pat smieklīgs (aina ar uzstāšanos TV un tās jēgas analīze post factum).Ingas Tropas uzdevums Heidi lomā ir maķenīt sarežģītāks, jo viņa lugā ir reflektīvs tēls (neaizmirsīsim tomēr, ka Fundamentālists ir „gabals”, caurcaurēm radīts no vīrieša pozīcijām – gan tā autora, gan galvenā varoņa personā; un varbūt tā ir šīs lugas psiholoģiski vajā, viegli ievainojamā vieta – viscaur trūkst dialoģiskās sazobes: kā šis stāsts skanētu no Heidi pozīcijām?). Tādēļ uzskatu, ka tas, kā jaunā aktrise noforsētā intensitātē savam tēlam „audzē muskuļus”, ir slavējams mazs varoņdarbs, kura veikšanā, šķiet, režisore piedalījusies kā prasmīgs pedagogs. Ja Markuss – Gāga ir samērā monolīts (un to pieļauj visas dramaturģiskās situācijas), tad Heidi – Tropai jāatklājas vismaz trīs dažādos arhetipos – jābūt 15 gadus vecai nevainīgi mulsai meitenītei, jākļūst par teju reliģisku sektanti, visbeidzot – jāatklājas kā „tikai cilvēkam”- trako nama gūsteknei, kuras emocijas un prāts ir kā mierīgi un lēni noasiņojoša gaļa. Vispārliecinošāk aktrise iejūtas baznīcas vasaras nometnes audzēknes un sagrautās slimnieces stāvoklī, kamēr fustrētajā fanātiķē pārāk daudz ārišķas komikas. Taču Inga Tropa ir uz pareizā ceļa.

TUVPLĀNI UN IRONIJA

 Izrādē ir burvīgas, aizkustinošas ainas (mugurkaula masāža), gana spriegas un asprātīgas dialogu divcīņas, kuras būs sevišķi amizantas tiem, kas neorientējas mūsdienu reliģijas kritikā. Bet ne tikai. Izrādei tās labākajos brīžos patiesi un dabiski izdodas izvairīties no šķietami reliģiskiem jautājumiem un pārvērsties elpu kustinošā psiholoģiskajā tuvplānā, ko mēdz saukt par vīrieša un sievietes pasauļu (ne)saderību vivisekciju, par manipulatīvajām varas rotaļām starp „radības kroni” un viņa „ribu”, arhetipajiem Ādamu un Ievu, un kas būs mūžīgs kaujas lauks emocionāli uzrunājošai mākslai. Beigu galā, režisore ar abiem aktieriem vēl piešķīrusi šim kaujas laukam korektu ironijas iedabu. Un ļauj pasmieties vai pasašust par Latvijā populāro Jaunās paaudzes sektantismu – nu, reakciju tonuss izpaudīsies atkarībā no katra skatītāja privātās reliģiskās samaitātības pakāpes. Jo izrādes kredo, šķiet, ir mācīt neba kāda abstrakta Dieva, bet ļoti konkrētas mīlestības vārdu velti nevalkāt – to, kas katram no mums vienmēr izdodas ar vislielākajām mokām.Kad 2006. gadā iznāca Ričarda Dokinsa bestsellers Dievs kā ilūzija, amerikāņu reliģiozie fundamentālisti ģeniālo biologu – evolucionistu nosauca ne vairāk, ne mazāk kā par sātana instrumentu. Par sātana darbarīku atļaujas sevi saukt arī mācītājs – atkritējs Markuss, viltīgi mēģinot sagrozīt skatītāju simtam JRT zālē galviņas, spriedelēdams, kurš no klātesošajiem ir lielākais fundamentālists – cilvēks bez šaubām, citiem, vienkāršākiem vārdiem. Reliģija ir bīstama tieši tāpēc, ka šaubīties neļauj: vai nu tici, vai ej postā. Dievs, protams, ir ilūzija – palīgos nekad nenāks laikā, aizbildinoties ar fātuma nolēmumu. Tikai ko darīt ar raudošu sirdi, kā izārstēt to – tagad un te?