Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
GAISMOTĀJI. PĒC ŽURNĀLA "RĪGAS LAIKS" MOTĪVIEM
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

GAISMOTĀJI. PĒC ŽURNĀLA "RĪGAS LAIKS" MOTĪVIEM

Dīvainas „Rīgas Laika” sarunas no ikdienas absurda līdz kvantiem un kosmosa izpētei, no burleskas līdz metafizikai. Dīvaini cilvēki dīvainā pasaulē runā dīvainas lietas, tiecoties uz neiespējamo – sadzirdēt vienam otru, lasot to, ko teikuši viņiem sveši cilvēki.

Aktieri: Regīna Razuma, Kristīne Krūze, Kaspars Znotiņš

Režisore – Anna Viduleja
Scenogrāfs – Andris Breže

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 30 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: EUR 12,00

Pirmizrāde 2013. gada 12. novembrī

Vārds: Ance, 04.02.2016
Viedoklis: Burvīga izrāde! Ļoti priecājos, ka nopirku biļeti pirms izlasīju skatītāju viedokļus :)
Vārds: Dārta, 02.02.2016
Viedoklis: Man patika. Ļoti. Mēs, mūsu dzīve sastāv no tādiem citātiem/domām... jautājumiem cik nu kurš izgaismojam tos sevī vai apgaismojam citus. Regīna, Kristīne un Kaspars vienkārši fantastiski. Krustvārdu mīkla, ko atmini, ko ne, citāti, kas spēlējas un savijas un turpinas domās. Paldies! Jūs bijāt burvīgi! :) Nu, ja grib visu uz zelta šķīvīša, tad nē, laikam nav jāiet :)
Vārds: Man, 17.09.2015
Viedoklis: Patiks Rīgas laika cienītājiem. Man patika.
Vārds: Ha, 07.02.2014
Viedoklis: Paldies Znotiņam! Diemžēl jau pēc 30 min. gaidīju izrādes beigas un spriežot pēc žāvām un skaļas krēslu krakšķināšanas nebiju vienīgais šo pārgudro tekstu nesaprotošais un bija nežēlīgi garlaicīgi! Vienīgais, varēju pagulēt labā kompānijā!!! Piebildīšu, ka šī ir tiešām pirmā JRT izrāde, ka gribējās pat aiziet!
Vārds: Ineta, 18.01.2014
Viedoklis: Burvīga gabals domājošai publikai, kur nav tik būtiski atpazīt attēlotos personāžus, kur, pateicoties fona klusumam un vizuālā noformējuma lakonismam, šķiet, radīta īpaši intīma gaisotne, kas saasināja uztveri, tomēr ,,little black dress,, formātam traucēja gan šūpoles, gan manipulācijas ar baltajiem kvadrātiem. Bravo Znotiņam, paldies Krūzei. Paldies par kukainīšiem, kuru dzīvei ir jēga arī nejautājot, kas ir dzīves jēga?

Laipni lūgti gaismotāju klubiņā
www.kroders.lv
22.01.2014
autors Valda Čakare

Žurnāla „Rīgas Laiks” divdesmit jaunības gadu atzīmēšanas festivāla vērienīgajā programmā pērngad tika iesaistītas vairākas mūzas, tostarp arī teātra mūza. Kopš projekta „Gaismotāji” 12. novembra pirmizrādes Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē pagājuši jau vairāki mēneši un parādījušies vairāki savstarpēji teju vai diametrāli pretēji viedokļi, kuriem „kroders.lv” aicināja mani pievienot arī savējo. Sanāca kaut kas līdzīgs vēlīnam skatam no malas, jo nepiederu „Rīgas Laika” lasītāju lokam. Bet – kā gaišredzīgi ierakstīts žurnāla reklāmas lapā – mūs zina arī tie, kas nelasa vispār.

Izrādes programma teic, ka iestudējuma idejas autors ir Arnis Rītups, kurš arī veidojis tekstu sadarbībā ar Uldi Tīronu un Inesi Zanderi. Par teksta mugurkaula skriemeļiem savukārt kalpo intervijas ar literātiem, mūziķiem, zinātniekiem, filozofiem un citām ievērojamām un ne tik ievērojamām personībām, kuras piesaistījušas žurnāla uzmanību. Spēlējoties ar dažādos laikos un ar dažādiem cilvēkiem notikušo sarunu fragmentiem, tapis tāds kā „Rīgas Laika” portrets interjerā, kur lielāka loma nekā iepazīstināšanai ar izdevuma saturu ir iepazīstināšanai ar stilu, bet stils, pārfrazējot grāfa de Bifona nemirstīgo izteikumu, ir žurnāls pats. 

Teātra radītais „Rīgas Laika” vizuālais tēls pat ļoti piestāv tam, kas reklāmas rindkopās rakstīts par žurnāla noformējumu. Proti, pretenciozais melnbaltais dizains esot iecerēts kā vēstītājs par prasīgu māksliniecisko un profesionālo stratēģiju. No kino ļaudīm rekrutētā režisore Anna Viduleja un scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Andris Breže šo melnbaltā principu konsekventi īsteno vides, gaismu un apģērbu krāsu paletē, bet aktieri – kontrastiem bagātā spēles stilā, kur iekšupvērsts psiholoģisms sadzīvo ar grotesku pārspīlējumu.

„Rīgas Laiku” izrādē personificē intriģējošs aktieru tercets, katram dalībniekam iezīmējot žurnāla sejā savu, atšķirīgu vaibstu: Kristīne Krūze iemieso „Rīgas Laika” naivi juteklisko „es”, Regīna Razuma – izsmalcināti racionālo, bet Kaspars Znotiņš – dēmonisko. Balti izoderētajā spēles telpā viņi ienāk, ģērbušies melnā (vien Krūzes tērpam balta apkaklīte un aproces), līdzi kā portfeļus/diplomātus vai mūsu laikos jau drīzāk – planšetdatorus nesot gaismas ķermeņus, kas izplata bezpersoniski zilganbaltu starojumu. No tiem iespējams salikt kopā ko līdzīgu galda virsmai, uz kuras kā anatomikumā var nostiept un preparēt sarunas biedru, tos var izmantot kā prožektorus, kas tiek spīdināti sejā intervējamai personai, tie var iezīmēt uz grīdas spožus laukumus vai pēkšņi izraut no nezināšanas vai nebūtības tumsas cilvēka seju. Tumsai gan ir arī tīri tehniska funkcija – atdalot dažādā pakāpē un fokusā izgaismotās ainas citu no citas, tā darbojas kā montāžas šķēres.

Izrādes nosaukumā ietvertā metafora nolasāma jau pirmajā aktieru uznācienā. Gaismotāji... Nu, protams, tie, kas uztur saikni starp 18. gadsimta apgaismes domātājiem, sabiedrības izglītotājiem, racionālu risinājumu atbalstītājiem un mūsdienu pasauli, kurā indivīds savu gaismas „portfelīti” var spīdināt, cik uziet, vienalga nonāks turpat, kur parasti, proti, pie apnicīgi neatbildamā jautājuma par dzīves jēgu.

Imitējot intensīvus atbildes meklējumus, aktieri nemitīgi mainās lomām, no intervējamiem kļūstot par intervētājiem, no vīriešiem par sievietēm, no ironizētājiem par ironijas objektiem, no agresoriem par agresijas upuriem, no iekšēji vienotām individualitātēm līdz sašķeltām būtnēm, kuru sašķeltība materializējas divu ķermeņu brīžam sinhronās, brīžam tīši nesaskanīgās kustībās. Slīdēšana cauri un pāri dzīvēm un dažādiem cilvēciskiem tipiem rada impresionistisku iespaidu ņirbēšanu, kurā vienu polaritāti veido rezignācija par laika zūdīgumu, otru – gargantijiska apetīte uz visu, ko no dzīves var paspēt paņemt. Žurnāls tēlojas kā tāds hameleons, kas maina savu identitāti amplitūdā no septiņpadsmitgadīgas meitenes līdz viedam filozofam.

Turklāt – izrādei ir arī turpinājums ārpus teātra. Savā ziņā tā veicina „Rīgas Laika” lasītāju loka paplašināšanos, jo programmā ietvertais izrādē izmantoto interviju saraksts vedina ieskatīties žurnāla arhīvā, lai ieraudzītu aiz runātajiem vārdiem, kas izrauti no oriģinālā konteksta, konkrētus cilvēkus un saklausītu viņu balsis – klasiskās filoloģes Ināras Ķemeres kvēli aizrautīgo vai postmodernās domas kopēja Ričarda Rortija kašķīgo intonāciju.

Miniatūrajā, pusotru stundu ilgajā uzvedumā no formas viedokļa viss šķiet asprātīgi un loģiski atrisināts un rada vēlēšanos Annu Viduleju arī turpmāk sastapt kā teātra režisori, bet – izrādes laikā neatstāj sajūta, ka te kāds blefo. Spriežot pēc tekstiem – pats „Rīgas Laiks”, kurš, izlikdamies gana atvērts, lai visus interesentus aicinātu savā klubiņā, patiesībā sajūtas elitārs un klusi ķiķina saujā par tiem, kuri ņem nopietni pseidodziļdomīgos pārspriedumus par dzīves jēgu vai to, kā ir – būt mirušam. Teātra maigā ironija par žurnāla centieniem sēdēt vienlaikus uz diviem krēsliem „lietu kārtībā” neko daudz nemaina, bet skatītājam izrādes laikā tiek dota iespēja lauzīt galvu, vai tas, kas viņam tiek vēstīts, kaut kas ir un, ja tas kaut kas ir, tad kas tas ir. Gribētāju netrūkst – biļetes izpārdotas jau ilgu laiku uz priekšu, un izrādes laikā valda mēms klusums, kas liecina par uzmanību pret spēles laukumā redzamajām norisēm. Dažs labs gan žāvājas, bet tas visticamāk ir no gaisa trūkuma Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē.

 

Elementārdaļiņas
Diena
28.11.2013
autors Normunds Naumanis

Mazajā melnajā vakarkleitā tērpušies visi – doma mīl skaidrību. Jaunā Rīgas teātra iestudējuma Gaismotāji. Pēc žurnāla Rīgas Laiks motīviem pirmizrāde

leganti planšetgaldi. Trīs. Ceturtais veido šūpoles, tik neveiklas, bet arī iederīgas blāvajā vidē, kurā minimālisma koncepts satiekas ar lietišķību: tā varētu būt Gaismas pils lasītava, kurā uz ērtām plaknēm caurskatīt dokumentus. Arhīvs, nedaudz līķiskas gaismas apspīdēts. Matēta gaisma, kas caurspīd galdiem. Vai tomēr krēsliem? Arhitektoniskas atsauces. Bauhaus vai Roberts Vilsons? Nē, vienkārši mākslinieks Andris Breže – tīrība un vēss funkcionāls dizains. Telpa, kas dīvainā kārtā nomierina, ja nomierinoša var būt vide, no kuras doties izplatījumā. Sci-fi/zinātniskās fantastikas vides konstrukcija, kurā trīs cilvēki nav zaudējuši savu humāno veidolu. Viņi sarunājas. Viņi rotaļājas. Viņi katru mirkli ir citi, paliekot tie, kas tie ir. Aktieri. Spēles cilvēki.

Domātavas centrifūga

Kaspars Znotiņš, pārmiesošanās meistars, kura plastiskā un, jā, intelektuālā virtuozitāte, šķiet, jau vairs nepazīst robežas. Skaistā Regīna Razuma atkal atguvusi to silto un pārliecinošo balss intonāciju, ka ikviens teikums skan kā no mūžības akas. Vai Platona alas? Ēteriskā Kristīne Krūze, kuras naivitātē jaušas kas plēsonīgs un nevainīgs vienkop. Būtne no zviedru jūgenda stilista Kārla Lārsona ilustrācijām – uz koka galda izlijis piens un asinis.

Atvainojiet. Modes jēdziens "mazā melnā vakarkleita", kas apzīmē lakonisma un stila esenci, pilnā mērā attiecināms uz JRT jauniestudējumu Gaismotāji. Pēc žurnāla Rīgas Laiks motīviem (pirmizrāde notika 12. novembrī). Pārsteidzošā kārtā tas ir debitantes teātrī, Londonā skolojušās kinorežisores Annas Vidulejas darbs. Trausls, jā, mazs un skaists un intelektuālā jaudīgumā darbojas kā putekļsūcējs – žviukt, un tu esi "domātavas" centrifūgā, rotē ap savu un svešām prāta asīm, nemaņā nenojēgdams, kas tās par planētām, planējošām zivīm, savdabju izteikām, divdabju ekscentriādēm – atdzīvojies hesisks maģiskais teātris jeb cirks, kurā vienkopus putrā virst Blumbergs ar Misāni, Jurkāns ar fizikas profesoru, Tīrons (o, īpaši jau nu šis paradīzes putniņš), druskas no Rītupa, visādas sīkbūtnes un htoniski zvēri, domas, idejas, viedas frāzes un muļķības, blēņas un aforismi.

Nojēgumu magma

Mazajā melnajā vakarkleitā tērpušies visi – doma mīl skaidrību. Vai vismaz dziļuma simulakru. Kā jau tipiski Rīgas Laikam, paplūdušam Dalī laikrādim, kas aptek tevi savā nojēgumu magmā, ka par maz neliksies. Ir patīkami. Ir bauda. Bauda lasīt tekstus, sarunas, dialogus, štrunts par bitēm. Laiks iztek kā ūdens tērcītes caur Stiksas aci. Laiks ir visuresošs gandrīz kā cilvēks.

Ir bezjēdzīgi analizēt mazās, baltās izrādes struktūru un tehnoloģiju. Jo neiespējami ārdīt subtilu tamborējumu, vārdā mežģīnes. OK, viss jau ir šķietami elementāri – no dažādu gadu Rīgas Laika intervijām pamatīgas atlases rezultātā radīta autonoma luga, un ir uzteicami, ka šo tekstu autori/intervējamie/intervētāji ir norādīti tikai izrādes programmiņā, citādi zustu papildu intriga – minēšana, kurš ko paudis vai samuldējis. Teksti tiek asprātīgi izspēlēti etīdēs, kurās konkrētajai autorībai vairs nav nozīmes – tā, ka teksts/dialogs sāk patstāvīgu dzīvi, un tas nudien ir aizraujoši. Teksts iegūst citu kontekstu, brīžam pat jaunu paradoksālu jēgu, un tas jau ir akurāt tas, kas tik ļoti iet pie sirds Rīgas Laika ciltstēvam Tīronam un viņa garīgajam apustulim Rītupam (uz stundu un 45 minūtēm, kamēr Gaismotāji spīdinās, aizmirsīsim, ka abiem ir vārds – Uldis un Arnis).

Taujāsit, kāds ir šī pasākuma semiotiskais diskurss un ontoloģiskā noģiezma? Paprovējiet atbildēt, kāda ir semiotika Gustava Mālera Zemes dziesmai? Vai Šūberta pašnāvnieciski erotizētajām raudām.

Aktieri cenšas, līdzīgi Higsa bozoniem (pie velna, kas tie tādi un ko ziemā rij?), saskrieties, sakontaktēties, rast saskarsmes punktus – reizēm izsmejot citam citu (Gaismotājos ironijas deva ir liela), reizēm paplucinot citam cita patmīlību – tas Krūzei, Razumai, un jo sevišķi Znotiņam, labi sanāk. Galu galā tēlveides meistari taču. Sevišķi krāšņa ir Kaspara Znotiņa reinkarnētā plaša profila meitene Misāne un trioleta/trejspēle ar šķietamā Ilmāra Blumberga piedalīšanos, kur mākslinieks uzplaukst trejādās saulēs – ilustrējot tik blumberdziski budistisko "viss ir viens" – te visi trīs ir viens, bet viens ir visi trīs... Reizēm aktieru rotaļām piemīt sadomazohistiska nianse. Tikai nianse, kas nepārkāpj labas gaumes robežu.

Lai gan – kas ir laba, kas slikta gaume? Kas vispār ir dzīves jēga – kā refrēns izrādē skan mazas meitiņas (Kristīne Krūze) mulsais jautājums, šūpolēs veidojot gaisa švīkas – turpu, šurpu, turpu, šurpu... Banāli atzīties, taču tieši ar atbildes meklējumiem uz šo dumjo mīklu – kas ir dzīves jēga? – nodarbojas Rīgas Laika veidotāji. Viņu naivitātei nav robežu. Aktieru fantāzijai, šķiet, arī. Ja jūs gribat būt līdzdalīgi un arī uztērpt mazo melno vakarkleitu, paspīguļoties mēnesgaismā un piemērot šedevrālos dizaina galdkrēslu priekšmetus, lūgtum uz Rīgas Laika izgaismošanu.

Gaismotāji. Pēc žurnāla Rīgas Laiks motīviem ****

Šifrētāji
www.satori.lv
06.03.2014
autors Ieva Lejasmeijere

Par Annas Vidulejas izrādi "Gaismotāji. Pēc žurnāla "Rīgas Laiks" motīviem" Jaunajā Rīgas teātrī

Sākot rakstīt, vajadzētu paskaidrot, kas raksta, citiem vārdiem sakot – definēt savu pozīciju. Attiecībā uz "Rīgas Laika" intervijām, kas ir Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādes "Gaismotāji" materiāls, esmu tāda kā vuāristiska skolniece vai skolnieciska vuāriste, jo līdz šim man visvairāk ir paticis žurnālu lasīt "pār plecu" – atšifrējot žurnāla redaktoru intervijas un pēc tam lasot jau publicēto. Tā kā mana pirmā profesija ir sekretāre-mašīnrakstītāja, reizēm ar prieku sadzenu datorā tekstus no interviju audioierakstiem. Starpība, kas pēc tam rezonē ausīs vai kur nu kuro reizi, ir mana intervēšanas un rakstīšanas skola. Piemēram, fotografējot "pār plecu", ko man arī ļoti patīk darīt, jūtu un apzinos, ka tikai fotografēju, kā kāds cits fotografē, bez mazākās nojausmas, kas īsti ir tā viņa fotografēšana. Ar koķetēšanu un spiegošanu, bet bez zināšanām. Ar rakstīšanu ir līdzīgi, bet pavisam citādi.

Teātra zinātniece Valda Čakare recenzijā portālā "Kroders.lv" cienījami analizē izrādi "Gaismotāji", rakstot, ka "skatītājam izrādes laikā tiek dota iespēja lauzīt galvu, vai tas, kas viņam tiek vēstīts, kaut kas ir un, ja tas kaut kas ir, tad kas tas ir." Nezinu, kā vispārinātajam skatītājam, bet man nekāda galvas lauzīšana nesanāca – viss bija skaidrs uzreiz un līdz pat izrādes beigām – tā ir māksla. Galvas lauzīšana sākās pēc tam, mēģinot saprast, kā tad tā – māksla? Jo it kā mūsu acu un ausu priekšā ir teātra izrāde, kas veidota pēc vairāku gadu garumā žurnālā publicētu interviju, tātad – žurnālistikas tekstu motīviem. Tomēr šo interviju mērķis nekad nav bijis ievākt informāciju par intervējamiem, mērķis nav bijis arī jauki parunāties un aizpildīt laukumu, mērķis nav vairot trendīgu personu pīāru, šo interviju mērķis pat nav demonstrēt intervētāju erudīciju vai citus muskuļus. Tās ir intervijas pašas par sevi. Šo tekstu tematiskās, izteiksmes un citas robežas nosaka kaut kāda brīva, lielākoties toleranta izvēle – it kā intervētājs veidotu sarunu kā neliela, diviem vai trim instrumentiem rakstīta skaņdarba pirmatskaņojumu, sekojot nošu rakstam, kas koncerta laikā vēl tikai rodas.

Vispār jau, tieši rakstot "Rīgas Laikam", apjautu, ka tas, ko daru tad, kad rakstu, lielākoties ir māksla un nevis kaut kas cits, kaut kāda mākslas kritika vai publicistika, vai esejistika. Te varētu atsaukties, piemēram, uz Trumenu Kapoti (RL 21013/6), kuram arī intervija ir māksla, bet laikam jau nevajag, to jau visi tāpat zina, un šī recenzija jāraksta par izrādi, nevis par pašām intervijām.

Tātad – skatītājiem izrādē "Gaismotāji" ir iespēja lasīt žurnālu it kā "pār plecu", proti, ieraugot, kā šīs intervijas top. Interviju fragmenti tiek nospēlēti. Un nevis kā reāl- vai nereālpsiholoģiski skeči, bet gan kā vizuāli tēli, spējot parādīt gan attiecīgās sarunas dalībniekus, viņu attiecības, gan sarunu kopā – kāda tā ir visa kopā. Tas ir kaut kas tāds, kas reizēm uzaust pēc kāda raksta vai intervijas izlasīšanas, ja iespaids ir bijis pietiekami spilgts, nav steigas un ir iespēja drusku padomāt par izlasīto. Kaut kas no tā tiek lietots vizuālajā mākslā, piemēram, Leonards Laganovskis savulaik uz vienas lapas izdrukāja visu "Jaunās Derības" salikumu, lai parādītu, ka tā ir, kāda tā ir visa uzreiz un vienlaikus, un uzreiz visiem, kas uz to raugās. Tomēr izdrukāti burti, vienalga, cik maziņi un cik blīvi samaketēti, nesniedz ieskatu teksta saturā. To tāda drukāta māksla nevar. Bet "Gaismotāji" var. Turklāt, tā kā izrādes materiālu veidoja interviju autori, aktieru uzburtie tēli izpaudās un improvizēja noteiktos dokumentālos ietvaros, zinot, kā intervijas notika – ar visu mulsumu, stīvēšanos, iztaisīšanos, melošanu, klusēšanu, domāšanu. Ar ieklausīšanos, uzbrukšanu, pielīšanu. Vispār jau kāda tur māksla, tikpat labi to, kas notiek "Rīgas Laika" intervijās, varētu salīdzināt ar virves vilkšanu. Vai picas mīklas lidināšanu, vai kā nu to sauc – kad kaut kāds nesaprotams, pilnīgi plūstošs saturs ir jāiedabū uztveramā formā.

Nereti kļūstu nervoza, ja kādām publiskām sarunām, piemēram, televīzijas diskusijām, trūkst skaidra fokusa (iztēlojieties, cik nepatīkami skatīties neasu attēlu), bet "Gaismotāju" fokuss bija mierinoši precīzs – intervijas, un viss. Nevis vispār žurnāls un vispār tā raksti vai to autori, vai vēl sazin kas, saistīts ar "Rīgas Laiku", bet tieši intervijas. Gaismas stari tātad nemaisās riņķī, bet mērķtiecīgi dodas vienā punktā, lai virzītu skatītāju uzmanību. Izrādi skatoties, sajutos ļoti koncentrēti, tāpat kā lasot "Rīgas Laika" intervijas, tāpat kā rakstot par mākslu un tāpat kā skatoties, uztverot, sazinoties ar labiem vizuālās mākslas darbiem. Nepratīšu sakarīgi izteikties par režisores Annas Vidulejas un aktieru – Regīnas Razumas, Kristīnes Krūzes un Kaspara Znotiņa – darbu, jo neko nesaprotu no teātra teorijas, turklāt neiedomājos, kā atcerēties izrādes detaļas, jo to taču nevar patīt atpakaļ. Tomēr fiksēju, ka dārgākie brīži izrādē bija no intervijām ar mākslinieku Ilmāru Blumbergu, arhitektūras teorētiķi Aleksandru Rapaportu un politiķi Jāni Jurkānu.

Laikam tieši Jurkāna intervijas tēls atgādināja par izrādes materiāla saistību ar žurnālistiku, ar kādu retu parādību Latvijas žurnālistikā, proti, spēju vadīt sarunu tā, lai, neraugoties ne uz ko, mēģinātu izdabūt no intervējamā atbildi. Izrādes Jurkāna gadījumā liekas, ka svarīgi ir ne tik daudz tas, ko intervējamais atbild vai neatbild, bet gan tas, lai viņš pamanītu, ka šī nav saruna, kurā var atļauties kaut ko iestudētu, formālu vai paviršu, ka tā saruna tiešām notiek un ka tā, kas notiek, tiešām ir saruna starp dzīviem cilvēkiem, nevis politiskiem amatiem vai sociāliem statusiem. Divu aktieru spēlētais Ilmārs Blumbergs vispār aiziet pa gaisu un cenšas visādi izvairīties no ierosinājuma parunāt par to, par ko viņš labprātāk pazīmētu, un beigās saliecas, kā jau jāsaliecas Blumberga sarunas tēlam – pazemīgā pateicībā, piemēram, sarunai par iespēju mēģināt savākties un ievākties tās piedāvātajās robežās kā patvērumā, no kura izejot atkal ir nenoteikts jūklis. Visdārgākajā izrādes brīdī Regīna Razuma, kura spēlē Uldi Tīronu, saritinās klēpī Aleksandram Rapaportam un aizmieg. 

Kaut arī uz līdzekļiem, kas bijuši vajadzīgi, lai šo izrādi dabūtu gatavu, varu raudzīties vien kā uz zaķīti no burvju mākslinieka cepures, izrāde nostiprināja vienu miglainu un grīļīgu mākslas jēdziena versiju. Iznāk, ka māksla ir tad, kad forma (vienalga – teksts, saruna, izrāde, domāju, ka tā var darīt arī gleznas, filmas un instalācijas), mēs nekad nezinām, cik ilgi un varbūt mokoši meklēdama un taustīdamās, bet, beidzot nofokusējusies, dodas uz mērķi. Pat ja mērķi nevar saskatīt uzreiz un varbūt vispār nevar ne saskatīt, ne nosaukt, bet nav šaubu, ka mērķis ir.