Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
GARĀ DZĪVE

GARĀ DZĪVE

Izrādes tēma ir mūslaikos visnemodernākā parādība – vecums.
Darbības vieta un laiks – kāds komunālais dzīvoklis un viena diena tās iemītnieku dzīve. Viņu garajā dzīvē.

Lomās: Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka vai Liena Šmukste, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš

Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Monika Pormale

Izrāde notiek JRT Muzeja zālē (Talsu ielā 1)
Sabiedriskais transports līdz Ed.Smiļģa ielai: 2. tramvajs, 4., 4z., 7., 8., 21., 25., 38. autobusi
Izrādes ilgums: 1 h 50 min (bez starpbrīža)
Biļešu cena: EUR 22,00

Pirmizrāde: 2003. gada 9. decembrī

"Izrādes tēma ir mūslaikos visnemodernākā parādība - vecums.
Mūsu sabiedrība savus vecākos pilsoņus kopš 90.gadu sākuma ir diskriminējusi līdz stāvoklim, kuru varētu pielīdzināt zināmam antropoloģiskajam eksperimentam jeb savdabīgam realitātes šovam, kura spēles noteikumi ir joprojām neskaidri - vai uzvar tas, kurš nomirst pirmais, vai pēdējais?
Izvēle iestudēt izrādi par vecumu jau no sākuma likās bezcerīga. Pirmkārt, ar vecumu saistītās lietas nevienu neinteresē, jo tās nav tēmas, ko varētu reklamēt un pārdot. Otrkārt, ja sabiedrība ar valsts starpniecību ņirgājas par vecumu, tad vienīgais veids, kā skatītājus ieinteresēt - šo ņirgāšanos vēl pārspēt, tādējādi izraisot liekulīgu interesi un reakciju - kā jums nav kauna smieties par veciem cilvēkiem! Vecums - kā cirks. Jo kas tad cits atliek?
Izrādes pamatā nav luga. Iestudējuma autori ir visi tās dalībnieki. Izrāde radusies no mūsu personīgajiem novērojumiem un pieredzes, kurus iemantojām, iepazīstoties ar konkrētām vietām un konkrētiem cilvēkiem (tajā skaitā arī Latvijas veco ļaužu pansionātos).
Darbības vieta un laiks - kāds komunālais dzīvoklis, un viena diena tās iemītnieku dzīve. Viņu garajā dzīvē."

Alvis Hermanis

Video
Vārds: Baiba, 27.08.2017
Viedoklis: Paldies JRT par šo baudījumu! Brīnišķīga aktierspēle, režija un scenogrāfija! Notcēju 100%. Ģeniāli!
Vārds: Sintija, 25.08.2017
Viedoklis: Esmu viena no nedaudzajiem, kam šī izrāde nešķita ne izcila, ne fascinējoša. Pārāk uzspēlēta bija vecu cilvēku (iespējams, slimu cilvēku) vārgulība un trīcēšana. Es nenoticēju redzētajam, jo pati esmu kopusi vecus cilvēkus, tādēļ zinu, kā ir patiesībā. Dīvaini likās tas, ka šie cilvēki pārsvarā izdveš neartikulētas skaņas. Man nepatika.
Vārds: Elita, 24.08.2017
Viedoklis: Guna Zariņa ir ģeniāla aktrise - par to kārtējo reizi pārliecinos. Liktenīgā sieviete, lai tur vai kas- tas īstais smeķis, ko viņa ieleik katrā darbā, vienkārši fascinē. Un ļoti labi arī pārējie aktieri. Aizkustinoši, ik pa brīdim jāsaraujas no aizmiršanas, ka esmu teātrī, ka aktieri labi zin ko dara, jo tās situācijas tik ļoti balansē uz veselībai bīstamās robežas. PALDIES!!! Jā, un scenogrāfija- perfekta!!!!
Vārds: Juris, 21.06.2016
Viedoklis: Man nav īsti izprotams kāpēc cilvēkiem šī izrāde tik ļoti fascinē. Nepilnu divu stundu laikā tiek vizuāli atkārtota viena un tā pati doma - vecu cilvēku padumja un neveikla rīcība. Brīžiem tas lika atcerēties savus vecvecākus un ironiski uzsmaidīt, bet skatīties uz to divas stundas bij neinteresanti un garlaicīgi. Turklāt ,manuprāt, aktieri brīžiem pārāk stipri centās atdarināt trīcošus pensionārus. Tas neizskatījās reāli un lika man atgādināt, ka sēžu teātra krēslā. Vizuālais noformējums interjeram gan bij izcili nostrādāts. Kopsummā šai izrādei dodu maksimums 4 no 10 ballēm.
Vārds: Zane, 19.10.2015
Viedoklis: Uz teātri eju bieži, bet nekad vēl nebiju aizkustināta tik ļoti, lai raudātu. Vakar šī izrāde panāca, ka smējos no sirds un beigās arī raudāju kā mazs bērns. Paldies JRT par fantastisko un aizkustinošo sniegumu, kas lika aizdomāties vairāk nekā jebkura cita līdz šim redzētā izrāde.

Piecu vecīšu garā diena, Atpūta, 5.-11.12.2003, 23.12.2006, autors Dace Judina

Gara, rosīga dzīve, Diena, 12.12.2003, autors Dita Rietuma

Jauniestudējumi Latvijā, Kultūras Forums, 9.-16.01.2004, 12.12.2003, autors Ingrīda Vilkārse

Jauniestudējumi Latvijā, Kultūras Forums, 9.-16.01.2004, 12.12.2003, autors Guna Zeltiņa

Jauniestudējumi Latvijā, Kultūras Forums, 9.-16.01.2004, 12.12.2003, autors Silvija Radzobe

Garais Rekviēms, www.delfi.lv, 23.12.2003, autors Renāte Bāliņa

Vēlreiz par Garo dzīvi, Neatkarīgā Rīta Avīze, 13.02.2004, autors Līvija Akurātere

Smalkmehāniķi revidē dzīvi, Latvijas Avīze, 17.12.2003, autors Gundega Saulīte

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, 12.12.2003, autors Undīne Adamaite

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, 12.12.2003, autors Henrieta Verhoustinska

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, 12.12.2003, autors Maija Svarinska

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, 12.12.2003, autors Normunds Naumanis

Viedoklis, Jaunā avīze, 19.-26.12.2003, 12.12.2003, autors Gunārs Treimanis

Pieci stāsti bez vārdiem, Kultūras Forums, 12.-19.12.2003, 12.12.2003, autors Ieva Zole

Latviešiem pirmo reizi Krievijas „Zelta Maska”, Izglītība un Kultūra, 20.04.2007

Vieta, kur uzplaukt, Kultūras Diena, 26.08.2006, autors Normunds Naumanis

Jauniestudējumi Latvija, Forums, 9.01.2004, 26.08.2006, autors Ieva Zole

Jauniestudējumi Latvija, Forums, 9.01.2004, 26.08.2006, autors Līga Ulberte

Jauniestudējumi Latvija, Forums, 9.01.2004, 26.08.2006, autors Anda Butniece

Gestus tops decembrī, Delfi, 26.08.2006, autors Renāte Bāliņa

Gestus tops decembrī, Delfi, 26.08.2006, autors Linda Burda Vilkārse

Gestus tops decembrī, Delfi, 26.08.2006, autors Ingrīda Vilkārse

Tumsā viņi elpo, Diena, 20.12.2003, autors Nora Ikstena

Ar ilgām un klusumu piepildīts..., Diena, 16.12.2003, autors Normunds Naumanis

Piecu vecīšu garā diena
Atpūta, 5.-11.12.2003
23.12.2006
autors Dace Judina

Vecums kā mākslas kontrapunkts

Tas ir stāsts par vecumu. Jeb, kā deklarējis tās režisors Alvis Hermanis, par mūslaiku visnemodernāko parādību. Jo nevienam nav noslēpums, ka mūsu sabiedrība savus gados vecākos pilsoņus jau kopš 90. gadu sākuma diskriminē - no­bīda pie malas, ignorē, aizmirst, novedot līdz stāvoklim, kuru Hermanis pielīdzina «antropoloģiskajam eksperi­mentam jeb savdabīgam reali­tātes šovam ar neskaidriem spēles noteikumiem - vai uz­var tas, kurš nomirst pirmais vai pēdējais».

Komunālais dzīvoklis šķērsgriezumā - trīs istabas, virtuve, vannas istaba un tu­alete. Tepat Rīgā. Pieci vecī­ši - divi pāri un viens vientuļ­nieks. Arī - tepat Rīgā. Un viena diena viņu mūžā. Gara - no agra rīta līdz vēlam va­karam. Gandrīz tikpat gara kā dzīve...

Tā nav ņirgāšanās!

Alvis Hermanis uzskata -izvēle iestudēt lugu par ve­cumu mūsdienu apstākļos ir ja ne bezcerīga (jo ar vecu­mu saistītās lietas nevar ne reklamēt, ne pārdot), tad neticami grūta. «Ja sabied­rība ar valsts starpniecību ņirgājas par vecumu, tad vienīgais veids, kā ieintere­sēt skatītājus - šo ņirgāšanos pārspēt, tādējādi izraisot liekulīgu interesi un reakci­ju - kā jums nav kauna smie­ties par veciem cilvēkiem! Kas cits atliek?» Tomēr - šīs izrādes pamatā nav luga! Iz­rāde ir gabaliņš «iz dzīves», radies no tās dalībnieku per­sonīgajiem novērojumiem un pieredzes, iepazīstoties ar konkrētām vietām un cil­vēkiem (arī Latvijas veco ļaužu pansionātos) un iejū­toties to ādā. Vai tas nozīmē, ka abiem vecpāriem - Ģir­tam Krūmiņam un Gunai Zariņai, Vilim Daudzinām un Baibai Brokai - un vien­tuļniekam Kasparam Znotiņam ir reāli prototipi? Jā un nē. Atbilde uz šo jautājumu lai paliek skatītāju ziņā - pārāk tuvu, pārāk daudz intīmu nianšu un miniatūru detaļu. Šī iemesla dēļ izrādi vienlai­kus varēs skatīties ne vairāk par 44 skatītājiem.

Gars un dvēsele nenoveco

«Esmu priecīgs, ka esam tāda kompānija,» saka Vilis Daudziņš. Cik viegli trīsdesmitpiecgadīgam aktierim ie­justies sava vectētiņa pa­audzes ādā? Plus 50 gadu. Vi­lis savus vectēvus neatceras -abi krituši karā, katrs savā for­mā tērpts; arī vecmamma nu jau 10 gadus kā aizsaulē. «Traki ir. Iedomājies, cik slik­ti tev tādā vecumā strādā ro­kas, kājas un mugura, tā, ka, pirms ko dari, jāpārdomā, vai ir vērts. Iztēlojos sevi tad -būtu priecīgs, ja spētu izdarīt to, ko nodomājis. Tai jābūt jo­cīgai, nomācošai sajūtai - just, ka gars un dvēsele vēl aizvien jauni, bet tavs ķermenis, tavs darbarīks, sācis «uzdot»... Tad vienīgais jautājums - kā tu to vērtē? Kā uzbrukušu ne­laimi vai kā dzīves likumsaka­rību, ņemot no tās visu labā­ko, kas garajos gados noticis? Es zinu - manī būtu milzīga spīts dzīvot!»

Gara, rosīga dzīve
Diena
12.12.2003
autors Dita Rietuma


Kopš aiziešanas no skatu­ves 75 gadu vecumā seš­padsmit gadus Marlēne Dītriha gaidīja galu savā Parīzes dzīvoklī, saraujot kontaktus ar pasauli. Viens teikums, kas pat neļauj nojaust, kā slims, vecs cil­vēks piepildījis laiku pirms aizieša­nas. Visviens, vai tā ir Dītriha, ku­ras bildes turpina rotāt glancētus žurnālus (Marlēnes bikškostīmi šosezon atkal modē!), vai tas ir mūžības mērogos pieticīgāks ve­čuks — kāds no tiem pieciem, kas čubinās, čabinās, rosās un piebāž laiku ar ikdienišķas, sadzīviskas jē­gas blīvām darbībām Alvja Herma-ņa režisētajā Garajā dzīvē — satri­cinošā, traģikomiskā — nē, ne ve­cuma, bet katra mūsu neizbēgamā laicīgā gala tuvplānā. Ja Garā dzīve JRT ir izrāde, kādu mēs — starp ta-lantu fabrikas un privātdzīves sirreā­lismu iesprūdušie — sen esam pel­nījuši, šķiet par skarbu un attur no pretgrumbu krēmu iepirkšanas (kāda jēga naudu šķiest?), pievērsī­simies optimistiskākiem stāstiem. Mūžīgās, nevīstošās jaunības kults vairs neesot aktuāls – modē nāk glīti novecojušas dāmas, kuru sejās spoguļojas laiks un dzīves pieredze — tās esot kosmētikas biznesa svaigākās tendences. Pat bizness, kas balstīts spējā uzturēt ilūziju par laika (jaunības) konserva iespējamī­bu, sākot meklēt citus konceptus un piedāvā saukli — noveco skaisti, noveco ar pašcieņu! Ironiski, ka tā iemiesojums ir atrasts britu aktri­ses Šarlotes Remplingas personā, kura drīzumā sāks reklamēt smal­kas firmas smalku kosmētiku, kaut pirms pāris gadiem nevienai firmai šīs aktrises vārds prātā nebūtu nā­cis. Remplinga? Tā tāda aizlaiku — 70.gadu britu kinozvaigzne, kas bija gana traka un brīva, lai filmētos desmitgades vienā no skandalozā­kajām filmām Nakts portjē — kon­centrācijas nometnes ieslodzītās un nacista mīlasdrāmā, ko abi spiesti izdzīvot vēlreiz, nejauši satie­koties pēc kara, — līdz galam, līdz nāvei. Pagājušās nedēļas nogalē Šarlote Remplinga saņēma 2003.gada labākās Eiropas aktrises titulu par britu detektīvu rakstnie­ces, rūdītas vecavas lomu Fransuā Ozona Baseinā (to joprojām rāda kino Rīga), kas skaisti apzīmogo ti­kai 58 gadus vecās aktrises atgrie­šanos. Pēc spožā sākuma un izaici­nošām lomām, ar kurām jauniņā Remplinga bēga no pašas ģimenes traģēdijām (māsas nāve, mātes ār­prāts), iestājās pauze — laiks, kurā ar aktrisi neviens nerēķinājās. Par to laiku «tukšajām desmitgadēm» viņa runā maz un negribīgi: tur pa­likušas depresijas, atkarība, terapi­ja. .. «Norakstītas aktrises dzīvei» svītru pavilka talantīgais francūzis, jauneklis Fransuā Ozons, kas aktri­si ir padarījis nu jau par divu savu filmu — Zem smiltīm un Baseins — centru un jēgu. Tiem, kas dala bal­vas, bija jāpierod pie Remplingas at­griešanās — ar pirmo piegājienu vi­ņa tika pamanīta un nominēta Eiro­pas kino balvai, ar otro — uzvarēja. Tas par mākslu. Par krēmiem?

Piespēlējot «novecosim skaisti!» lozungam, Remplinga kļūs par vie­nu no vecākajām «modelēm», kas jelkad reklamējusi kosmētiku. Re, kāda saspēle: laikā, kad globālais laika konservēšanas un krēmu biz­ness novecošanu mēģinās pārdot kā «ekskluzīvu», Garās dzīves auto­ri vecuma bezspēku un bezlaiku piedāvā kā «smiekli caur asarām» realitātes šovu, kurā nav ne smakas no skaistiem meliem.

Jauniestudējumi Latvijā
Kultūras Forums, 9.-16.01.2004
12.12.2003
autors Ingrīda Vilkārse


Emocionāli piesātināts, grotesks un reize skumjš psiholoģisko etīžu bezvārdu stāsts par vienas dienas sīka­jām/nozīmīgajām norisēm vecu cilvēku dzīvē. Ar apbrīnojamu mieru, harmoniju, iekšēju sapratni un piepildījumu savu dienu izdzīvo B. Brokas, G. Zariņas, V. Daudzina, Ģ. Krūmiņa un K. Znotiņa veco cilvēku tēli, kas mitinās kāda komunālā dzīvokļa vairākās istabās. Režisors A. Hermanis kopā ar scenogrāfi M. Pormali un profesionālo aktieru komandu izveidojis vizualizētu vēstījumu, kas rit mierīgi un nesteidzīgi kā apziņas plūsma un katrai norisei piedod gluži vai eksistenciālu nozīmību. Sīkais kļūst liels, lielais kļūst sīks, jo visam ir tikai viens atskaites un mērauklas rādītājs - nāve.

Jauniestudējumi Latvijā
Kultūras Forums, 9.-16.01.2004
12.12.2003
autors Guna Zeltiņa


Iepriecina teātra vēlme reaģēt uz to, kāds laiks uz ielas- proti, uz sociālo situāciju šodienas Latvijā un līdz izmisumam novesto veco ļaužu likteņiem. Apbrīnas vērta irtā profesionalitāte un meistarība, ar kādu savu varoņu psihofiziskās īpatnības, gaitu, plastiku, balsi u.tml., un galvenais - domāšanas veidu un izpausmes atklāj aktieri Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš un citi. Daudz trāpīgu vērojumu, kas katram skatītājam dod iespēju atcerei, apcerei un vismaz iekšējām asarām. Tomēr izrāde ir pārāk izstiepta un saskaldīta atsevišķajās fiziskajās darbībās un darbībiņās; lielāka mērķtiecība un atlase, arī striktāka iekšējā dramaturģija tikai spēcinātu tās emoci­onālo iespaidu.

Jauniestudējumi Latvijā
Kultūras Forums, 9.-16.01.2004
12.12.2003
autors Silvija Radzobe


Izrādē ir daudzas lietas, kas raisa sajūsmu. Pirmkārt, jauno aktieru B. Brokas, V. Daudzina, bet jo īpaši G. Zariņas, K. Znotiņa, Ģ. Krūmiņa fenomenālā meistarība, pilnībā spējot kā fiziski, tā psihiski pārtapt ļoti vecos cilvēkos. (Savulaik līdzīgu uzdevumu P. Putniņa Gaidīšanas svētkos izvirzīja Ā. Šapiro, kur veci aktieri lieliski spēlēja ma­zus bērnus.) Otrkārt, apbrīnojams ir scenogrāfes M. Pormales pat fanātisms, vācot un izvietojot tūkstošiem vecu lietu un lietiņu, lai radītu komunālā dzīvokļa naturālistisku nolaistību. Tomēr, manuprāt, izrādei ir eksperimentāls raksturs - tā primāri trenē aktieru un režijas meistarību, meklējot ceļu uz jauna līmeņa izteiksmes, bet ne satura patiesību. Varbūt izteiksme ir saturs? Varbūt pietrūkst luga kā vēstījums? Izrādi iesakāms noskatīties katram, jo tā­das formas nav nevienā citā Latvijas izrādē. Bet- kas tad irtas īpašais, ko teātris grib pateikt par vecumu kā pro­blēmu? Oriģinālo vecums - cirks pārsvītro (nevis pastiprina) tradicionālais priekšstats vecums - drāma.

Garais Rekviēms
www.delfi.lv
23.12.2003
autors Renāte Bāliņa


Alvja Hermaņa lecīgi asais izteikums, ka sabiedrība ar valsts starpniecību ņirgājas par vecumu, diskriminējot savus vecākos pilsoņus līdz stāvoklim, kuru varētu pielīdzināt zināmam antropoloģiskajam eksperimentam vai savdabīgam realitātes šovam, ar neskaidriem spēles noteikumiem - vai uzvar tas, kas nomirst pirmais vai pēdējais, ir iebakstījums katra, kas to dzird, acīs.A.Hermaņa izrāde "Garā dzīve" ir tapusi kā laboratorijas darbs, režisoram un aktieriem, sākumā, iespējams, intuitīvi, bet vēlāk jau apzināti, veidojot iestudējumu, kas ierindojas Eiropas teātra aktualitātes -jaunās jeb sociālās jeb dokumentālās drāmas, new writing izrāžu plejādē. Šis jaunās drāmas, kuras izcelsmes avoti meklējami Krievijā, Vācijā un Anglijā, mērķis ir atklāti, tāpēc epatējoši rādīt sabiedrības černuhu, vides traumatisko iedarbību, zemāko slāņu, deklasēto elementu vai vienkārši indivīdu instinktu un zemapziņas stāvokļus. Šai punktā JRT izrāde būtiski atšķiras no piedāvātajām risinājumiem, jo vērtību skalā tā netiecas uz negatīvo pusi bezgalībā. "Garā dzīves "izrādes veidotāju titāniskais un kreatīvais darbs sniedz traģigrotesku redzējumu par tēmu - vecums. Iestudējuma aktieri kā rakstnieki ir izveidojuši piecu cilvēku dzīvesstāstus, no kuriem var atainot tikai vienu dienu mūža norietā. Gandrīz bez vārdiem, ar smalkumu, trāpīgumu, ironiju un mīļumu aktieri par saviem tēliem atklāj daudz vairāk un dziļāk nekā tas būtu nepieciešams hronoloģiskam un dokumentālam dienas gaitas ritējumam.Izrāde notiek nevis uz ierastās teātra skatuves, bet blakus ēkā, kur mēģinājumu zāles "Minūte" telpa tagad transformēta komunālajā dzīvoklī. Gar vienu sienu ir izvietotas divas garas skatītāju rindas, no kurām soļa attālumā stāv vecas koka mājas fasāde. Gaismai dziestot, mājas ārsiena tiek demontēta un nesta prom, atklājot tumsas slēptos gultu, skapju, galdu siluetus. Skan krākšana, bubināšana, runāšana miegā, līdz ar 6.00 no rīta Latvijas Radio kā modinātāju atskaņoto himnu "Dievs, svētī Latviju!" šņākuļošana apklust, kāds lēni izraušas no gultas, iededz galda lampu un diena sākas... Skatītāju acis tekalē apkārt, rīta agrās noskaņās apgūstot telpu, kurā dzīvo mūsdienu varoņi(?), nevaroņi(?) - vecie ļaudis. Neesošās, "nobrukušās" starpsienas atklāj ēkas šķērsgriezumu: piecas telpas - trīs istabiņas, virtuvi un vannasistabu. Virmo pelējuma, sirdszāļu, vēl kādi nenosakāmi smārdi, kuri vienmēr liecina par vecuma un trūkuma klātbūtni.Komunālā dzīvokļa naturālisms, mēbeļu, trauku, lupatu, sīku priekšmetu pārbagātība rada autentisku vidi, un ir "vainu pastiprinošs apstāklis", kas skatītājiem liek sev priekšā notiekošo pieņemt par 100% patiesību, un palīdz aktieriem iejusties un dzīvot veca cilvēka veidolā (māksliniece Monika Pormale). Smalkā un vērīgā darba rezultātā, pētot vecu ļaužu psihofiziku, domāšanu, paradumus, trīsdesmitgadīgi jauni cilvēki, bez nekādiem palīglīdzekļiem (grimu, parūkām) savus slaidos ķermeņus un gludās sejas ir spējuši pārvērst vecu cilvēku nevarīgajās un kuslajās miesās. (Jūtu vainas apziņu, ka, ja godīgi, man būtu jāuzraksta vēl piecas recenzijas - katram aktierim sava. Ceru, ka to noteikti izdarīs kāds cits, un tas saglabāsies žurnāla vai grāmatas formātā nekā interneta mainīgajās rakstu gūzmās). "Garā dzīves "varoņi - Kaspara Znotiņa Arnolds, Gunas Zariņas Janīna, Ģirta Krūmiņa Konrāds, Baibas Brokas Dorita, Viļā Daudzina Nikolajs ir skrupulozi veidoti tēli, katrs ar savu individualitāti un raksturu, un tai pat laikā tas ir vispārinājums vēl simtiem tūkstošu sirmgalvju.Izrāde uzrunā, emocionāli aizskar vai pat rada kādu iekšēju sprādzienu, ja notiek identifikācija, - kad tu skaties uz aktiera atveidoto tēlu, bet redzi savu vecmāmiņu, vectēvu, tanti, kaimiņu, veikalā pie kases rindu aizkavējošu večuku vai sabiedriskā transportā sastaptu tantuku, kas ar savu tūļāšanos bremzē spēcīgo pilsoņu dzīves ritmu. Redzi un saproti vecumu kā procesu, kad ir gan garīgā, gan fiziskā nevarība, bezspēcība dzīvespriekšā. Cilvēka vientulība un nevajadzība.Ir saglabājies sens nostāsts par kādu dēlu, kas uz mežu ar ragaviņām aizvedis savu veco tēvu ar nodomu tur atstāt (nosalt), bet paša mazais dēlēns lūdzis neatstāt ragutiņas, lai vēlāk būtu ar ko tēvu aizvest, tas sabijies no sava grūtā likteņa un vedis sirmgalvi atpakaļ uz mājām. Vai vēl viens variants - paņēmuši atpakaļ, jo bez vecā tēva padoma jaunie nav pratuši vadīt saimniecību. Tās īstenībā ir pasakas.Piemēram, "Garā dzīves" varoņu mūža pieredze, darbi, lietas nevienam nav vajadzīgi, jo kardināli ir mainījies arī laiks. Vecie žurnāli, grāmatas, krēsli, segas, džemperi, krelles, glezniņas, maz lietotie virspalagi, šujmašīna, notis, zeķbikses, burkas, kvarca lampa nevienam nav vajadzīgi. "Garā dzīves" varoņi bez ikdienas rutinētajiem procesiem: mazgāšanos, ģērbšanos, ēšanas gatavošanas, došanos ārpus mājām, knibināšanos, meistarošanu, savā ziņā nodarbojas ar radošām lietām - dzied, spēlē, tamborē krāsainus lupatu deķīšus, šuj, apglezno sveces, bet tas viss paliek tikai viņu pašu lokā, sev par prieku un nepieciešamību dzīvot un darboties. Viņi ir vajadzīgi viens otram, bet globālā mērogā - nevienam.Izrāde nav sociālais projekts. JRT mākslinieki uzrāda parādības, nevis tās risina praktiskā dzīvē. "Garā dzīves" lēnais ritms un noskaņa liecina, ka čuksts vai klusums var būt iedarbīgāks līdzekli nekā agresija.

Vēlreiz par Garo dzīvi
Neatkarīgā Rīta Avīze
13.02.2004
autors Līvija Akurātere


Pārdomas pēc izrādes

Esmu lūgta izteikt savas domas par izrādes Garā dzīve saturu. Acīmredzamais iemesls – mana vecuma sakritība ar to darbības personu vecumu, šajā gadījumā, man liekas, labāk būtu teikt – ar to varoņu vecumu, kurus aktieri ar lielu koncentrāciju un meistarību attēlo šajā izrādē.

Tā kā izrādes laikā mana uzmanība, vismaz sākumā, galvenokārt bija piesaistīta tieši šim aktieru darbības perfektumam, tad es nemaz tik viegli pie izrādes Garā dzīve satura nenokļuvu. Jo saturs nav informācija, kurā nepārprotami un tieši no redzamā nolasīt, piemēram: "Re, gliemezis lien pa ceļu!", bet gan apjēga, kas tad ir gliemeža ceļš, un kāda kopsakarība, teiksim, starp viņa, lauvas un cilvēka ceļu.

Jāatzīst, ka man pirmā doma šajā virzienā bija: "Šausmas! Režisors Alvis Hermanis kopā ar lomu tēlotājiem ved mani, savu skatītāju, vēl tālāk pa to pašu secinājumu ceļu: "Kas tad ir cilvēka dzīve?", ko tik dziļi un sāpīgi risina Stāsts par Kasparu Hauzeru."

Vai tad cilvēka ikdiena vispār nav zināma varonība, pat tad, ja to piepilda darbs, kas viņam patīk, un kuru, vakarā pabeidzis, viņš izjūt patīkamu nogurumu un gaida nākamo rītu ar jaunu sauli un jauniem iespaidiem? Un ja nu darbs ir vienmuļš? Un sauli redz maz? Un uz pārmaiņām nav ko cerēt?

Nu tad atliek vienīgi apziņa par izdarīto pienākumu. Esības pienākumu. Karavīra, kas nobruņojies sevī, izturība un pacietība. Lepnums!

Bet izrādes Garā dzīve radīto iespaidu uzkrājuma brīdī mani pārņem sajūta, ka te taču nevar būt vairs ne runa ne par kādu pienākumu! Kāpēc cilvēkiem jādzīvo? Kāda nežēlība! Palīgā, glābiet!

Taču izrāde rit tālāk. Aptuveni sešpadsmit stundu garš vienas šo izrādes varoņu dzīves dienas nomods meistarīgi sapresēts aptuveni divu stundu garā izrādē. Un, kad tā tuvojas noslēgumam, manas šausmas varbūt pieklust. Esmu pārsteigusies, jo nav taču nekur teikts, ka izrādes Garā dzīve varoņi pēc tādējādi aizvadītas dienas vismaz paši, vakarā aizmiegot, neizjūt zināmu gandarījumu. Man tuvumā redzamais vīrietis, kurš gandrīz visu dienu pavadījis, nodarbodamies ar savu mūzikas aparatūru un istabā izdiedzētiem lociņiem, un blakusistabā dzīvojošās kaimiņienes iesaistīšanu savās akustiskajās nodarbībās, pēc visu dzīvokļa iemītnieku kopējā tikšanās brīža aizmieg apmierināts. Noteikti. Es to redzu.

Miegs pārklāj šo niecīgo Visuma daļiņu tāpat kā visus uz niecīgās zemeslodes dzīvojošos cilvēkus, un arī šai esamībai šādā stāvoklī, kādu to redzam izrādē Garā dzīve, ir sava likumsakarīga jēga. Un man pēkšņi gribas to pielīdzināt bērna pirmajām dienām, rāpošanai apkārt un aizmigšanai šūpulītī.

Tie tur, ko teātris man parādījis, līdzinās bērniem. Par ko tad man uztraukties? Tas ir vienkārši jāiztur. Tā, kā to iztur izrādes Garā dzīve varoņi – kā daļu no neizbēgamā dzīves ritējuma.

Un viņi taču savā veidā ir izbaudījuši katru šīs savas dienas mirkli. Izbaudīt to taču var arī, pārvietojoties ar lielu palēninājumu. Vai tad tāda diena no tajā ietilpinātās un tātad kopīgi tomēr papildinātās patiesās cilvēcības uzkrājumu vērtības nav vērtīgāka par kādas citas cilvēku kopas dzīšanos apkārt luksus mašīnās, savstarpējām cīņām, apmelošanu...

Piecu jaunu aktieru demonstrētā kolosālā koncentrācija divu stundu garumā, tēlojot vecuma saliektus, kustībās ierobežotus cilvēkus, ir likusi man apjaust ko ļoti būtiski. Tā ir izvedusi mani cauri veselam domu lokam. Samierinājusi ar neizbēgamo un parādījusi, ka arī šajā cilvēkdzīves likumsakarībā ietverts savs skaistums.

Protams, to apjēgt man palīdzējusi mākslas prizma un izrādē Garā dzīve ieliktā dramaturģija, tāda tur ir, jo dramaturģija nav teksts, bet tas, kā organizēta attiecīgā teksta jēgsakarība. Tāpat kā baleta izrādē izrunāto vārdu tikpat kā nav un teksts jānolasa no varoņu rīcības. No redzamā. Tātad tas ir pirmais Alvja Hermaņa mēģinājums nevis pastarpināti ar citu autoru starpniecību, bet tiešā ceļā, izmantojot dzīves materiālu, radīt savu dramaturģiju. Uzskatu, ka tas ir izdevies, kaut arī kādā izrādes etapā, nonākusi zināmā hipnozes stāvoklī, domās izsaucos: "Cik ilgi tā var!" Izrādās, varēja. Radās uzkrājums, kulminācija un nobeigums. Tikai tas nenozīmē, ka es nevēlētos uzzināt, ko Alvis Hermanis vai kāds cits no viņa inspirētās komandas locekļiem varētu izdarīt, piesaistot kā komponentu vārdu, arī īstu dialogu (jo es nezinu, vai viņiem bija vai nebija dramaturģiskās kompozīcijas izveidošanas gaitā vēl kāds īpašs palīdzētājs ar šādu izjūtu). Ne šajā materiālā, protams, bet citā, atbilstošā. Bet varbūt taisni tā ir viņu apzinātā griba: iet prom no vārda. Ir tik grūti atdot vārdam viņa nozīmīgumu, viņa īsto vērtību.

Gribēju beigt savas pārdomas par redzēto ar frāzi: "Redzēsim, kas būs tālāk," taču Tālāk Jaunajā Rīgas teātrī jau ir.

Smalkmehāniķi revidē dzīvi
Latvijas Avīze
17.12.2003
autors Gundega Saulīte


Uz izrādi ejam pa garu gaiteni, kur pie sienas trīs vienādi elektrības skaitītāji, kāds vecmodīgs ledusskapis, mēbeļu gabali. Gaitenis šķietas nesamērīgi garš, priekšā vēl pagrieziens, tikai tad nonākam skatītāju zālē. Apsēdušies esam spiesti lūkoties garu mūžu piedzīvojušas koka mājas ārsienā ar aplupušiem logu rāmjiem. Patiesībā mēs jau piedalāmies izrādē, drīz vien skatuves strādnieki kā veikli celtniecības firmas montieri darbības laukumam nomontēs ceturto sienu un skatienam pavērsies scenogrāfes Monikas Pormales iekārtotās komunāla dzīvokļa trīs istabas, virtuve, vannas istaba kopā ar tualeti. Izrādes nosaukums "Garā dzīve", to režisora Alvja Hermaņa vadībā iestudējis Jaunais Rīgas teātris un izrāde no jauna apgūtā vecā Dailes teātra mēģinājumu zālē, kam kopš Smiļģa laikiem ir nosaukums Minūte.

Mūsu priekšā viena diena šā dzīvokļa iemītnieku dzīvē — no Valsts himnas radioviļņos rīta agrumā līdz vakaram, ko noslēdz televīzijas Panorāmas ziņas. Varoņi ir pieci veci cilvēki, viņu dienas gaitām izseko apmēram trīsdesmit gadus veci aktieri, kas spēlē bez grima un iztiek gandrīz bez vārdiem.

Pilnīgi novatoriski ir tas, ka izrādes pamatā nav dramatiska viela, tā tapusi etīžu ceļā: noskaidrojot kopīgo virzību un katru dalībnieku rosinot pētīt, vērot dzīvi un cilvēkus visapkārt, atlasīt savam tēlam vajadzīgo, apdzīvot telpu, apdvēseļot priekšmetisko vidi, pielāgoties darbības apstākļiem un partnera piedāvājumam. Šī dzīves pētniecība, būtībā nopietns, piņķerīgs smalkmehāniķa darbs, nu summējusies divarpus stundu ilgā piedzīvojumā, kur visu piecu personu dienas gaitas rit līdztekus (uz kuru īsti skatīties?). Līdz ar spožu pārtapšanas meistarību, pārvēršoties līdz pat nepazīšanai, kā Baiba Broka nelatvietes pensionāres lomā, kā Kaspars Znotiņš inteliģentā vientuļnieka mūziķa lomā, izrāde pauž arī kādu dziļi cilvēcisku vēsti, kādu atziņu kopumu ne tikai par mūsu laiku un cilvēkiem, bet arī par daudz plašākām kategorijām. Piemēram, par dzīves ceļu tīri filozofiskā aspektā.

Šo divu stundu laikā daudz esam smējušies, tie ir gaiši smiekli, tāpat kā labsirdības pilna ir izrādes autoru attieksme pret saviem varoņiem. Kā lai nesmejas par Viļa Daudziņa enerģijas pārpilno vīreli! Ko tikai viņš nepieprot: gan vāzītes gatavot, gan finierī iededzināt gleznas ar nārām, gan dzīvokli remontēt. Kā lai nejūsmo par traģikomiskos augstumos nospēlēto uzvalka pielaikošanas ainu, kad vecais drēbniekmeistars — Ģirts Krūmiņš — kaimiņam — Daudziņam — liek iegulties gultā, jo nespēj aizsniegt viņa plecu augstumu, turklāt šūts taču tiek mirstamais uzvalks. Kā lai nesmaida par pensionētās medmāsas — Gunas Zariņas — slēptajām alkām vienkārši ieiet kaimiņa istabā, lai pabūtu kaut mirkli kopā. Ir jau arī skaudrāki akcenti — kā brīdis, kad senie laulātie draugi Gunas Zariņas un Ģirta Krūmiņa atveidā pazaudē viens otru dzīvokļa plašumos un katrs no abiem apjēdz savu nespēju būt vienam.

Režisora Alvja Hermaņa izrādēm piemīt maģiska vara: pēc noskatīšanās labu laiku tās nav iespējams aizmirst. Redzētais nodarbina, liek prātam strādāt, tirda ar visnegaidītākiem jautājumiem, un atbildes uz tiem rodas mokoši. Tās atrast un sev noformulēt liekas bezgala svarīgi, bez šīm atbildēm, tā vien šķiet, nav iespējams tālāk dzīvot. Taču neaizmirsīsim — iesākumā bija mākslas fakts, Alvja Hermaņa izrāde.

Jaunajai izrādei "Garā dzīve" šis pēcdomu periods ir ļoti garš un smags. Es netieku vaļā no redzētā un pārdzīvotā un tajā pašā laikā saprotu — tātad ir piepildījusies režisora iecere ne tikai rādīt, bet provocēt uz aktīvu reakciju. Spēcīgi jutekļos ieķērusies šīs "Garās dzīves" atmosfēra, ko rada izrādes skaniskā puse un atveidojamai videi raksturīgā aromātu partitūra. A. Hermaņa iestudētajā "Revidentā" skan sabiedriskās virtuves katlu vāku un pannu simfonija, bet šajā iestudējumā darbības tonalitātē ievada nakts trokšņu skaņdarbs — aizmigušu cilvēku svilpienu, šņācienu, nopūtu koris. Darbojas arī aromātu partitūra, kur kopā jaucas vecu drānu, vārītas veļas, pelējuma smakas, lai buķete būtu pilnīga, Znotiņa varonis vēl virtuvē cep reņģes... Paradoksāli, bet ir tā, ka līdz vissmalkākajai niansei izstrādātajā sadzīves reālismā jaušama arī kāda poēzijas klātbūtne. Tā piedzimst vienā laikā un vietā dzīvojošu cilvēku saskarēs, viņu kopā būšanā. Te nevienu netiesā, nenosoda, bet dzīvo, kā pieraduši, kā spēj un var atļauties.

Šis iestudējums, bez šaubām, ir provokācija. Izaicināts tiek valdošo aprindu trulums un neieinteresētība pret veciem cilvēkiem, izaicinātas arī skatītāja uztveres spējas un vainas apziņa šīs problēmas priekšā. Un, ja kaut kā patiešām žēl, tad tā, ka vienlaikus "Garo dzīvi" var noskatīties tikai četrdesmit skatītāju. Bet varbūt tā ir īpaša teātra uzticība mums, ka varam būt izredzēti līdzi just un apjēgt?

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
12.12.2003
autors Undīne Adamaite


* * * * *
Bija drausmīgs risks taisīt izrādi tieši šādā veidā par tieši šādu tēmu. Proti, trīsdesmitgadniekiem izlikties, ka līdz elpas vilcienam izprot astoņdesmit deviņdesmitgadīgu vecu cilvēku (sa)dzīves gaišās un tumšās puses. Un ne jau par grimu te runa. Koķetērija, karikatūra, plakāts, stilīgums, ekstravaganta konkjunktūra u.c. — viss, kas varēja būt, bet nav šajā iestudējumā. Par laimi. Uz apbrīnu raisošās aktieru meistarības prasmes (īpaši K.Znotiņa, G.Zariņas, Ģ.Krūmiņa) un visa ansambļa (neaizmirstot M.Pormali) dziļās cilvēcības rēķina, režisora unikālās spējas no katram pieejamas tēmas atkal radīt neatkārtojamu māksliniecisku būvi (piebildes ir, bet ar marginālu raksturu). A.Hermanis nesildās Revidenta panākumu tauku mētelīti, bet risina praksē teorijas jautājumus (līdzīgi kā L.fon Trīrs Dogvilā) par realitātes, patiesības izjūtu XXI gs. teātrī. Garā dzīve nav stāsts par vecumu cinisku pensiju nozīmē. Man vēl tagad ausīs griežas viņu pēkšņie vientulības kliedzieni, apmaldoties virtuvē, un acu priekšā staro G.Zariņas un K.Znotiņa mīlošās acis.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
12.12.2003
autors Henrieta Verhoustinska


* * * *
Ja aktieri nebūtu tik precīzi un jūtīgi attieksmē pret atveidotajiem vecīšiem, es droši teiktu — tā ir parodija. Par vecumu, par Staņislavska sistēmu, kas, grozies, kā gribi, guldīta šīs lieliskās tēlu galerijas pamatā. Un tā arī ir parodija, tikai bez "izkropļotās būtības". Tieši aktieru un režisora attieksme, kas brīžam bīstami zvārojas starp maigumu, ironiju un grotesku, ir tā, kas etīžu virkni padara par episku vēstījumu. Tādi mūslaiku Straumēni ar savu nebeidzamo ciklisko laika ritumu. Tas, ka smieklīgi, ir labāk nekā asaru tecināšana, lai gan skatītāja aizkustinājuma pakāpe paliek katra paša ziņā. Precizitāte un rūpība it visā — nevien vecišķajā krekšķī un gāzelīgajā gaitā (tai pašā laikā ne miņas no grima un parūkām!), bet arī savilkto relikviju detalizētajā bagātībā, ko apvij sirdsdrapju un viegla pelējuma smarža (scenogrāfe Monika Pormale, ko līdz šim pazinām kā Dostoevsky trip stilīgā iekārtojuma autori).

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
12.12.2003
autors Maija Svarinska


Man bija interesanti. Pirmo pusstundu. Apmēram tik ilgi spēju emocionāli un ar prātu apbrīnot aktieru perfekto psihofizisko iejušanos vecā cilvēka eksistencē. Pēc tam sāku dīdīties neziņā — kā vārdā šī izrāde ir tapusi. Vai tiešām tikai tādēļ, lai mums atgādinātu, cik daudz brīvajā Latvijā ir nabadzībā iestumtu cilvēku? Bet vai ir atrodams kāds, kas to apšauba? Turklāt Padomju Latvijā diez vai trūcīgo ir bijis mazāk, tikai apgalvot to nedrīkstējām. Tagad varam — lūk, divas stundas, pamatīgi ar visiem uzskates līdzekļiem. Bet līdzpārdzīvojuma tomēr nav. E.Cērpas uzvedums Daudz laimes, lāci! arī ir pievērsies dzīves atstumtajiem, taču tas vēstī nevis par slimu miesu, bet par mūžīgo dvēseli. Turpretī šī izrāde ļoti daudz runā par veco (imitēto) ķermeni un pavisam maz par tā valdnieci — dvēseli. Nav kam atsaukties. Var, protams, katram aktierim par labu darbu piešķirt ābolu, bet nebūs godīgi, jo kopīgi sanāk veseli pieci, ko izrāde, manā skatījumā, nav pelnījusi. Tādēļ nevienam neviena.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
12.12.2003
autors Normunds Naumanis


* * * * *
Nezinu, kā latviešu valodai pielāgot krievu vārdu trepetnij, taču tieši tāda — iekšēja maiguma apstarota — ir izrāde, kuru var saukt arī par sāpīgi spožas aktiermeistarības (groteskas, precīza psiholoģisma un smalkas mikrodramaturģijas pārvaldīšanas) etīdi — improvizāciju, kurā pieci partneri jūt cits citu teju kā otru ādu. Šoks, bijība, traģikomisks apmulsums — pirmās reakcijas, iegrimstot to — svešo garo dzīvju — fizioloģiskajās un materiālajās telpās kā piķī. Un tu/es apjēdz, ka vides, atmosfēras raksturošanai neder banalitātes (dzīves nogale — bezjēdzīga, mokoša, skaista, mīlestības un rūpju rituālu pilna). Jo kā gan savu (potenciālo) nākotni raksturosi pliekaniem vārdiem?

Kā mākslas faktā priecē, ka jūtama ansambļa kreatīvā bagātība: ir daudz telpas izrādes iekšējai attīstībai — detaļu pieslīpēšanai, solistu iespējamai izmaiņai (patlaban eksistenciālās būtības kodolu "iznes" Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš, mazliet ekscentriskāks, tāpēc bez tik spilgtas traģiskuma smeldzes pāris Baiba Broka + Vilis Daudziņš). Jā, un par vārdu neesmi — kāpēc runāt, ja viss tāpat jau gadiem skaidrs? Šī it kā izrādes vājā vieta, tāda kā piespiedu kroplība man šķiet īpaši amizanta: kā nu katrs uz to reaģē (ka nav luga).

Viedoklis
Jaunā avīze, 19.-26.12.2003
12.12.2003
autors Gunārs Treimanis


Pieci veci cilvēki gan brīžam izdvesīs kādu skaņu (visvairāk ar sevi sarunāsies Kaspars Znotiņš), būs maza ballīte, tad gan atskanēs pa dziesmai. Bet lugas tradicionālajā izpratnē nav.Ir mimodrāma - žanrs. Ir gleznas no trīsistabu komunālā dzīvokļa. Tajā dzīve sākas agri no rīta tumsā - labu brīdi atskanēs krākšana, visvisādi trokšņi, kad cilvēks vēl murgo. Tad radio, raida „Dievs, svētī Latviju”, istabās iedegas gaisma. Pieci tizli stāvi tuntuļojas laukā no segām. Vienam ­tas izdodas vieglāk, otram kreklu izdodas uzvilkt ar otra cilvēka piepalīdzību. Un tad sāksies viena diena, kas atkal beigsies ar „Panorāmas” visatbaidošāko notikumu izklāstu - par nebūšanām valsts līdzekļu sadalē, par pašvaldības likstām utt.Prieks dzīvot!Visu izrādes laiku (2,5 stundas) manī urdījās atmiņas, sākot pat no bērnu dienām. Kā vecmāmuļa lika rakt bedres ģimenes dārziņā, lai ieziemotu saknes, un uz manu netīksmi, ka nav vērts, „krievs” tik un tā bedres atraks, strupi atteica: «Vienalga, valdīs vācietis vai krievs, ēst tu gribēsi!» Šī pati Rozālija 89 gadu vecumā dienu pirms nāves mazgāja veļu, iedzēra mazu deviņvīru spēka šļuku un bija laimīga par padarīto.Tāpēc «Garā dzīve» nav tikai Alvja Hermaņa spoža iedziļināšanās astoņdesmit, deviņdesmitgadīgu cilvēku izjūtās, šīs ainas stāsta par apsūdzību paaudzei, kas atstumta, nonicināta, aizmirsta. Taču apsūdzība nav plakātiska, komiska vai ar atbaidošu zīmuli kariķēta. Mīļums, dvēseliskums, pilnasinīgums, trauslums un arī skurba dzīvotgriba - viss liecina, ka tie ir dzīvi cilvēki, sīksti kā pa­eglis, skarbi kā Daugavas vēji, pa­zemīgi kā neaizmirstulītes zieds.Dziesma bez vārdiemArī tā varētu dāvāt redzēto. Staņislavskis būtu sajūsmā par tik reālu darbošanās patiesīgumu, kādu to redzam piecu aktieru ek­sistencē uz skatuves. Mēs par vi­ņu jaunību varam tikai fantazēt. Piemēram, Kaspara Znotiņa vistvirtākais iemītnieks, kas visu laiku murmina, «ved dialogu» ar kā­du, noteikti ir bijis mākslinieks, kuram sintezators ir vistuvākais biedrs. Un ainā, kad nejauši ista­bā ieklīst Guna Zariņa., rodas kāds neizsakāms kontakts, pavisam cita ritma glezna pat teiktu - atmi­ņas par mīlestību, ko pauž abu ak­tieru acis, gaita, elēģiskā noskaņa. Pat mikrofona bāšana mutē, vāzē, burkā ir vesela glezna. Kur tad vēl bezgalīgā rūpe par sīpollociņiem, kas ik rītu jāaplaista... Mākslinieks no galvas līdz kājām. Fan­tastisks Kaspara Znotiņa meistar­darbs. Viņa dēļ vien jāiet «Garo dzīvi» skatīties otrreiz.Nemitīga dzīveVilis Daudziņš mūžīgi kaut ko vīlē, metina, viņš nav radis sēdēt, iespējams, iepriekšējā dzīvē bijis lidotājs.Ne mirkli nav mierā un ne vienmēr izdabā Baibai Brokai, kas guļ atsevišķi, jo šai kundzei, kura ballītē uzliek sudrablapsu, ir tirdzniecības darbinieces zīmogs. Visu laiku cilvēki rosās. Pro­tams, uznāk arī vājuma brīži, kad Ģirts Krūmiņš un Guna Zariņa taisās doties uz kapiņiem, bet tā­lāk par slieksni netiek. Prototipi šiem vecīšiem ir uz katra soļa. Viena no man pazīstamām kun­dzēm tik līdzīga Gunai Zariņai gan ar grīļīgo gaitu, mūžam uzlā­dēto pukošanos par vīra neizdarīgumu, gan romantisko dzīves tvērumu, un, kad viņa dzied «Rozes sen jau novītušas...», gribēju aiz prieka smieties pilnā kaklā. Taču publika pirmizrādē bija tik šokē­ta, ka manus smieklus uztvertu kā nevietā izsprukušu nepieklājī­bu. Publika vispār ko tādu nav re­dzējusi.Divas saulesapspīd šo veco cilvēku sejas. Viena - intensīvā ziemas saule ar nepārejošo sniegu. Tā rada ilgas. Šiem «Garās dzīves» varoņiem (nebaidos tā teikt) ilgas ir brīžos, kad viņi raugās kādā punktā (kaut vai klājot gultu), jo zina, ka dzīve tos nolikusi tajā vietā un ne citus.Otra saule nāk iz būtības dzi­ļumiem, tā ir dvēseļu mūzika, dziesma jubilāram, fantastiskā tieksme būt kopā, nevis ierakties sava ūka sienās. Un, kaut scenogrāfe Monika Pormale ir izvēlēju­sies naturālistisku vidi, jo neatce­ros vēl izrādi, kur tik daudz rek­vizītu, butaforiju, un attaisno­jums tam ir: vecs cilvēks neko ne­spēj izmest ārā, no aktieru attiecībām verd plašums, domu ener­ģija, traģikomiska smeldze, ka uz­vedumam ir dinamiska vadlīnija: ne jau vecums dominē, bet gara stiprums, laipnība, godīgums, uz­ticība, absolūts aprēķina trūkums. Pat visikdienišķākajās vietās (van­nas istabā, tualetē) dominē mūžī­gā dzīvības straume.

Pieci stāsti bez vārdiem
Kultūras Forums, 12.-19.12.2003
12.12.2003
autors Ieva Zole


Alvis Hermanis ir režisors vienai no programmatis­kās šīssezonas izrādēm Jaunā Rīgas teātri Garā dzīve, kas pēc gadu veiktiem vērojumiem uz ie­lām, ģimenēs un pansionātos pārtapusi stāstā par vie­nu dienu komunālā trīs istabu dzīvokļa piecu iemītnie­ku dzīvē, viņiem visiem esot vecumā grupā pēc septiņ­desmit. Varoņiem ir atņemti vārdi, no vienas puses vi­ņus depersonalizējot, no otras - vispārinot līdz jebkurai atziņai par vecumu, kas sagaida ikvienu utt. (tiesa, par vienu varoni Janīnu mēs uzzinām gan, bet Konrāda vārdu izdodas uztvert ar pūlēm, un pieļauju, ka var arī neizdoties). Bet - viņiem ir piešķirtas viņu lietas un līdz adatu spilventiņam reāla vide īpaši uzbūvētā dzīvokļa šķērsgriezumā (scenogrāfe Monika Pormale līdz abso­lūtam novedusi Stikla zvērnīcā aizsākto naturālismu scenogrāfijā). Tāpat kā īpašvārdi, varoņiem ir atņemti vārdi vispār, sarunas uz skatuves ir tik maz un tik klu­sas, ka tās nekādā ziņā nav adresētas skatītājiem (tie­sa, skan dziesmas, katram ir viņa solonumurs no tā re­pertuāra, ko sauc par klasiku tradicionālās latviešu ģi­menēs, ko var noliegt, bet ko katrs no mammas vai vec­māmiņas ir dzirdējis). Bet - viņiem ir pārpārēm pie­šķirta darbošanās ap sevi, savu mitekli un svētku va­kars, kopā sanākot. Darbošanās, sapresēta izrādes laiktelpā, ir intensīvāka, nekā ar viņu gadiem un jau­šamo veselības stāvokli (par žirgtu un kustīgu nosauk­si tikai vienu varoni), ir iespējama, bet no darbošanās izriet gan viņu pašreizējais, gan spēka gadu dzīves­stāsts, saāķējas kopā acīmredzot pēc etīžu principa vei­dotie vērojumi, no fragmentiem izaug izrāde, kurā no aktieriem tiek prasīta augsta meistarība, spēlējot ne­esošus gadus un grūti iedomājamu dzīves pieredzi, un psihofizisko stāvokli, savukārt no skatītājiem zināms jūtīgums un, šķiet, zināma pieredze saskarē ar vecu­mu. Stāstus, kas netiek izstāstīti, var minēt. Kaspara Znotiņa stāstsViņš, kalsens, gadus 70 vecs, mitinās istabā, kura viss liecina - te dzīvo cilvēks-mākslinieks. vismaz dzīves mākslinieks. Latvijas un Valsts prezidentes pat­riots. Pie durvīm prezidentes fotogrāfiju kolekcija, uz galda pārsegts sintezators, bet pati svarīgākā dzīves daļa, jo uzliek atbildību, ir istabas biedri - dzīvi, zaļo­jošie sipollociņi, kas kairu dienu jāaplaista un jātur zem lampas, nodrošinot siltumu. Šis virs ir vienīgais, kas dzīvo viens, bet nav viens - viņš aprunājas ar kā­du, jādomā, sievu, no rīta pieceļoties un veroties gul­tā. Viņš ir rūpīgs, tīrīgs un taupīgs, un ir jokupēteris, jo ierāda kaimiņienei, kad tā ienākusi aicināt uz va­karēšanu, jokus ar mikrofona skanēšanu, kad to ie­bāž - mutē, burkā, vāzē... Viņam ir fiziski grūtāk ru­nāt kā citiem viņa kaimiņiem, bet, rādās, visvairāk ko teikt. Brīžiem viņa skatiens apstājas, viņš kavējas at­miņās, lai gan arī par šodienu viņš domā lēnāk nekā citi. Padomā, padomā, novērtē pats savu lēmumu, un tad rīkojas. Gan istabā, gan virtuvē pie galda, ziežot maizi un tecinot krūzē kefīru. Gunas Zarinas...Peļastes biezuma bizīti. ķemmi, kas satur nepa­klausīgos baltos matus, pa māju šī mammīte staigā halātā, bet neticami plikiem stilbiem vakarā. Kad iz­iet no mājas, apsienas dzeltenu vilnas lakatiņu, un, rādās, ka ganu gaitas nemaz nav bijušas tik sen. Vār­di, kam nav ļauts nākt pār lūpām, nevis tāpēc, ka ir jau izrunāti, bet tāpēc, ka tādi spēles noteikumi, sa­stinguši puspavērtās mutes sāpīgā izteiksmē. Žēl, jo šai sievietei ir ko teikt ne tikai tāpēc, ka viņa dzīvo ko­pā ar savu vecīti, bet tāpēc, ka joprojām viņu mīl, un arī dzīvo viņi tikai tāpēc, ka var to darīt kopā. Ik mir­klis, kad viens no viņiem aizkavējas istabā vai virtu­vē, uzdzen pēkšņas un neizskaidrojamas bailes otrā. Viņi pošas uz kapiem, bet neaiziet, jo vīram slikti, vi­ņi palīdz viens otram nomazgāties (ar tām pūlēm ap iekāpšanu vannu gan tā diskutējami, ja nu vienīgi tie­ši šī ir tā pirmā reize, kad viņi saprot, ka tas vairs nav pa spēkam) un apģērbties un iztaisnot krampju rauto kāju, un.... Laimīgie ...un Ģirta Krūmiņa stāstsViņa varonis ir Gunas Zariņas spēlētās mammī­tes dzīvesbiedrs. Drusku sabozies, ar kūju un brilli uz deguna. Skroderis pēc amata. Par seno pārticību lie­cina vien krājkasīte tautiskās lelles Baibas vēderā Sieva arī viņam ne tikai kā gaiss, bet kā rokas un kā­jas, kas neklausa. īpaši — šujot kaimiņam bēru ancu-ku. Kad kājas nevar pamīt šujmašīnas pedāli, abi sēstas blakus, sieva min, pats šuj. Kad sieva blakus, miers tāds, ka iemigt var uz līdzena? vietas, kad nav... Kā tie gulbji, kas mirst kopā, nāve arī šos pa­ņems reizē. Baibas Brokas stāstsŠī nav nekāda mammīte. Ik stunda veltīta tam, lai visi saprastu - kundzīte arī mūža nogali vada kā kun­dze, ne tante. Ik stunda —jo nakts pavadīta, guļot uz ruļļiem, izkāpusi no gultas viņa iepako sevi mājas tērpā, sataisa fri­zūru. Uz tirgu viņa dodas, ap­likusi krelles, bet pie kaimi­ņienes vaka­rēt, uzcirtusi sudrablapsu. Ik rekvizīts stāv  savā plastmasas maisiņā un gaida savu stundu. Rekvi­zītu ir daudz, bet dzīve gara. tālab tie sau­dzējami. Un šeptmanīgās saimnieces da­ba to ļauj darīt ar prieku (ož pēc tirdzniecī­bas darbinie­ces pagātnes). arī viņa nedzī­vo viena, bet atšķirībā no kaimiņienes vīru no gultas izsviedusi, ērtībai, protams, ne naida pēc. Viņa ir ģimenes galva, matrona, ja gribat. Sieviete ar pašcieņu, bet kā citādi - ar tik māksliniecis­ku un neprognozējamu dzīvesbiedru, kāds viņai gadī­jies. Viļa Daudziņa stāstsŽirgtais onkulis ir mākslinieks-racionalizators, un savai ikdienu viņš vēl vecumā galā piepilda ar dzīves uzlabošanu. Uzlicis uz deguna brilli, ar profesora svarī­gu sejas izteiksmi, viņš visu dara apbrīnojami aši un savai cienīgmātei allaž ne pa prātam. Viņam ir sava piepildīta dzīve - te viņš aši izdedzina glezniņu, ko tik­pat aši, gluži karstu sprauž pie sienas, te lej sveces, te paremontē istabu. Viņam ir arī sava mānija — tieksme atrasties augstāk par zemi, it kā mūžīgi saltu kājas, un varbūt arī kalnos kāpēja vai būvstrādnieka pagātni, jo večuks ir kā traks uz kāpšanu. Pat spēlējot paslēpes va­kara saviesīgajā daļā, viņš, skatītājiem par šausmām, pamanās uzlīst uz kaimiņa skapjaugšas, kas kaimi­ņieni, protams, pierasta lieta. Arī šis onkulis nav vien­tuļš, drīzāk nesaprasts, jo kad kundze piesēstas viņam blakus liet sveces, viņš ir laimīgs. Arī palīdzot izžāvēt niile kā vārīto veļu. viņš ir priecīgs, ja ir noderīgs un var izdarīt pa prātam. Bet neizdodas jau vienmēr. Post scriptum vietāDokumentālisms kino ir bezgalīgs. Alvis Herma­nis ar šo sezonu rāda, ka teātrī arī. Tiesa, viņam par la­bu strādā laiks, kas teātrim piešķīris tik daudzveidīgu dabu, ka teātris ir viss, kam radoša mērķtiecība un pro­fesionālisms īstenojumā.Izrādē vecīšu ikdienu vēl piepilda darbošanās, pret vakaru viņi sapulcējas kopā, visu dienu tam palē­nām gatavojušies. Droši vien tā ir viena no gaišākām gada dienām, bet nav nemaz tik grūti iztēloties, kas no­tiek pārējās, kad jāceļas, lai uzēstu, un. jāgaida vakars, lai ietu gulēt. Tāpēc blakus šai izrādei droši vien būtu varējusi tapt līdzīga - ar vienu visparastāko un tukšu­ma nomocītāko dienu veca cilvēka dzīvē, pavadītu pil­nīgā vientulībā (vienmuļībā). Tad vēl lielāka vērība bū­tu jāpievērš šī cilvēka iekšējai pasaulei, tam, kā caur ārēju pasivitāti un nekustību ļaut nolasīt galveno, kas viņa dzīvē bijis un kas notiek šodien viņa domās un iz­jūtās, precīzāk, nolasīt nevis to, kas ir, bet to, kas sāp. kas sagādā prieku - emocionālo pasauli.Garās dzīves varoņiem palīdz ārējo izpausmju per­fekcijas meklējumi; nav masku un grima, bet atrastais ir tik nostrādāts, ka kalpo par masku, bet aiz tās pa­slēpts par mata tiesu vairāk, nekā es kā skatītais, kas gaida savus astoņdesmit ar pagaidām lielu neziņu, vē­lētos. Veci cilvēki ļoti bieži izsauc negaidītu siltumu, žē­lumu un mīlestību, vēlmi runāties un uzzināt bijušo, uzņemties atbildību, būt kopā. Un tikpat bieži viņi iz­sauc apcerīgas un neiedvesmojošas pārdomas par to. kas tevi pašu gaida pēc gadiem, prieku šķirties un do­ties savās gaitās mazdrusciņ šausmu, un mazdrusciņ žēluma, bet - pret sevi. Garo dzīvi skatoties, līdzās ap­brīnai i par ideju, i tās īstenojumu, ir šī otrā sajūta. Bet varēja būt abas.

Latviešiem pirmo reizi Krievijas „Zelta Maska”
Izglītība un Kultūra
20.04.2007

Jaunā Rīgas teātra (JRT) režisors Alvis Hermanis un izrādes „Garā dzīve” radošais ansamblis Maskavā saņēmis Krievijas teātra augstāko atzinību – festivāla „Zelta maska” balvu nominācijā „Labākā pagājušās sezonas ārzemju izrāde”.
Teātra kritiķi un žurnālisti JRT izrādi „Garā dzīve” atzinuši par labāko starp visām 2006. gadā Krievijā spēlētajām ārzemju izrādēm.
Festivāls „Zelta maska” notiek kopš 1995. gada, un katru pavasari Maskavā pulcējas labākās pagājušās sezonas Krievijas teātra izrādes. Kopš 2000. gada festivāls pasniedz balvas arī Krievijā notikušām ārzemju trupu izrādēm.
Iepriekšējo gadu laikā balvas saņēmuši franču, itāliešu, lietuviešu un vācu teātri. Pirmo reizi balva piešķirta latviešu teātra izrādei. Balvu nepiešķir katru gadu, bet tikai tad, ja noticis spilgts un nozīmīgs teātra notikums.
A. Hermaņa iestudētā „Garā dzīve” Maskavā spēlēta 2006. gada maijā festivāla NET laikā. Rudenī JRT izrāde piedalījās starptautiskajā festivālā „Baltijskij dom” Sanktpēterburgā. Šā gada festivālā „Zelta maska” Hermanis piedalījās ar divām izrādēm – "Garā dzīve" un „Soņa”. Abas saņēma publikas un teātra profesionāļu atzinību.
Avīzes „Izvestija” kritiķe Marina Davidova nosauca A. Hermani par teātra gada personu. „Balvas, ko viņš saņem, nav tikai talantīgam iestudētājam. (..) Tās ir cilvēkam, kas radījis savu režijas stilu. (..) Ne attiecības starp cilvēkiem, ne sociālās kataklizmas, ne esamības nolādētie jautājumi – Alvja Hermaņa teatrālās pētniecības galvenais objekts ir laiks, steidzīgs, nežēlīgs, dzīves promnesošs, kas aiz tām atstāj vien likteņiem piepildītas drazu kaudzes.”

Vieta, kur uzplaukt
Kultūras Diena
26.08.2006
autors Normunds Naumanis

Notikums ir JRT izrādes Garā dzīve iekļaušana EIF oficiālajā programmā — tā ir arī Latvijas debija starptautiski tik nozīmīgā pasākumā

Vasaras svelmē Skotijas kalnainā ainava parūpējas, lai cilvēks arī pilsētā nejustos kā uz pannas un viduslaicīgās sakarsušu akmeņu būvēs iesprostots. Kā tas notiek ar vairākiem simtiem tūkstošu ļautiņu, kuri nolēmuši šturmēt mākslu vai mīlīgāk — ziedot savu atvaļinājuma laiku, iepazīstot svaigākās vēsmas teātrī, operā, baletā, jo tieši vasara ir īstais brīdis, kad skatuvju mākslinieki "uz vietām" ir atsvabinājušies no regulārā peļņas darba savās zemēs un var doties pildīt radošās klaušas par prieku internacionālai publikai. Bet, piemēram, Francijas Avinjonā, slepenajā pāvesta pilsētā — cietoksnī, līdzenuma nokaitētais klimats padara mākslas baudīšanu iespējamu tikai vēlā vakarā, kad arī pēc 21 sākas vairākums izrāžu šajā tradicionāli uzskatītajā par Eiropas prestižāko, jo senākajām tradīcijām svaidīto, starptautisko teātra festivālu. Tomēr taisnība arī tiem, kas uzskata par Avinjonai līdzvērtīgu, ja ne svarīgāku, tieši Edinburgas festu, kas notiek uzreiz pēc jūnija/jūlija Avinjonas, ik gadus augustā — septembrī kompaktajā un skaistajā Skotijas pilsētā. Svarīgāks tai nozīmē, ka EIF (Edinburgh International Theatre festival) ir plašākais anglosakšu kultūras jeb angliski runājošajās valstīs un kā sevišķa rūpe pasākuma direkcijai ir Amerikas un Eiropas "angliešu" mākslas pieredzes apmaiņas stratēģija (tādēļ nav brīnums, ka par festivāla centrālajiem notikumiem noteikti kļūst arī kāds Amerikas teātru sniegums — pirms dažiem gadiem tāds bija bijušā rīdzinieka Mihaila Barišņikova White Oak Dance Project modernās dejas teātra triumfs, šogad acīmredzami par Notikumu kļūs slavenā poļu dramatiskā metafiziķa Kristiana Lupas Trīs māsu iestudējums American Repertoire Theatre). Mums, saprotams, Notikums ir Jaunā Rīgas teātra izrādes Garā dzīve iekļaušana EIF oficiālajā programmā — tā ir arī Latvijas debija starptautiski tik nozīmīgā pasākumā.

Kā vairākums starptautiskas sadarbības mākslas salidojumu Eiropā, arī Edinburgas starptautiskais teātra festivāls dibināts tūdaļ pēc kara — 1947.gadā. Laikam jau kolektīvi pārdzīvotās šausmas prasījās kompensējamas arīdzan kopīgos kultūras priekos. Edinburgas fests jau kopš pirmsākumiem akcentējis savu īpašo darbības formulu: Edinburga kā daudzas skatuves, kur uzplaukt cilvēka radošajam garam. Proti, — līdztekus rūpīgi festivāla vadības un ekspertu atlasītajai oficiālajai festivāla programmai (tajā parasti tiek iekļauti 20 muzikāli nozīmīgi notikumi, 5 —7 operas, 6 — 9 baleta izrādes un tikai 4 — 6 dramatiskā teātra darbi), Edinburgā notiek arī slavenais teātru gadatirgus — Edinburgh Fringe jeb atvērtā skatuve, kurā par savu naudu var ierasties katrs, kas jūtas saistīts ar teātra mākslām un grib savus sasniegumus demonstrēt ieinteresētai publikai (jo uz Edinburgu šajā laikā sabrauc ne tikai ap 300 tūkstoši kultūrtūristu, bet arī vadošie Eiropas un Amerikas kritiķi un producenti, starp citu, līdzīgs frindžs notiek vēl tikai Avinjonā). Reiz uz Edinburgh Fringe, piemēram, sapakoja čemodāniņus un devās mazā Maijas Apines teātrīša trupa un rādīja savu Gulbju ezeru.

Šī gada festivāla highlights jeb spices pasākumu vidū no oficiālās programmas noteikti jāmin dzīvā klasiķa Pētera Šteina režijas gigantisms — meistars uzstājas gan kā Čaikovska operas Mazepa, gan Šekspīra vēsturiskās drāmas Troils un Kresīda režisors Skotijas Nacionālajā operā un Karaliskajā Šekspīra teātrī. Ļaunas mēles gan melš, ka Šteina darbības aktivitātes saistītas ar EIF vadības maiņu — pie jaunās klasiķim, kuru uzskata par izpumpējušos, nebūs tāda rīcības brīvība (un divas izrādes — tas tiešām ir ārkārtas izņēmums festivāla vēsturē).

Kritiķi jau paspējuši slavināt Fransuā Žirāra asprātīgo, krāšņo Kurta Veila un Bertolda Brehta muzikālo izrādi Lindberga lidojums no Lionas operas. Sevišķi cerīga solās būt Nīderlandes baleta teātra premjera H2 — ārkārtīgi talantīgā dueta Pols Laitfūts + Sols Leons horeogrāfijā. Publika ar aizturētu elpu alkst "saplosīšanai" ieraudzīt skandalozā kataloņu režijas provokatora Kaliksto Bjeito jaunāko izrādi — un arī dramatizējuma autors ir tikpat karsts vārds Mišels Velbeks un viņa romāns Platforma. Ar nedalītām simpātijām mūzikas speciālisti aplaudējuši speciāli Edinburgai sacerētās mūsdienu operas Koks — slepkava autoriem — komponistam Stjūartam Makrī un tekstu autoram Saimonam Ārmitedžam. Kristians Lupa sola maģiskā reālisma paraugstundu Trīs māsās. Bet kronis šīssezonas Edinburgai laikam tomēr kļūs vienīgā Nirnbergas meistardziedoņu izrāde — Vāgners pilnībā, izrāde, kas ilgs sešas ar pusi stundas 2.septembrī un kurai mobilizēti trīs Lielbritānijas operteātri, BBC simfoniskais orķestris, Edinburgas festivāla koris un pats slavenais Deivids Robertsons pie diriģenta pults. Par mūsējo — Alvja Hermaņa un Garās dzīves — gaitām ziņošu no vietas.

Jauniestudējumi Latvija
Forums, 9.01.2004
26.08.2006
autors Ieva Zole

„Perfekta forma ne tikai katram aktierim atsevišķi, apgūstot un pēc tam atkārtojot (nospēlējot) sava vecīša/večiņas pašreizējo, par garu garo kļuvušo dzīvi, bet arī pirmslugas biogrāfiju – dzīvesstāstu, intereses, emocionālo pasauli un raksturu. No šī viedokļa par milimetra simtdaļu uzvar Kaspars Znotiņš. No satura – pārbaudot, ko bez vārdiem aktieris var izteikt tikai ar savu psihofiziku vien, šķiet, ka eksperimentam jumts ir vaļā – jo nevar būt, ka neesošie vārdi būtu tie, kas padarītu skatītāju ne tikai par vērotāju, ko vēl JRT aktieri spēj sasniegt savā meistarībā.”

Jauniestudējumi Latvija
Forums, 9.01.2004
26.08.2006
autors Līga Ulberte

„Pieci virtuozas aktiertehnikas paraugi – B.Broka, G.Zariņa, Ģ.Krūmiņš, V.Daudziņš, K.Znotiņš, katrs ļoti īpašs un unikāls, un katrā zem spilgtās formas slēpts arī kāds ļoti konkrēta cilvēka liktenis. Katra tēla psihofizikā ir atrodams arī kaut kas pazīstams, no savu tuvinieku loka identificējams, varbūt tāpēc man Ģ.Krūmiņa varonis ir vismīļākais. Mazliet gan pietrūkst paša stāsta, lai formas precizitāte dažbrīd nekļūtu par pašmērķi. Izcila Monikas Pormales radītā telpa, kur katrai lietai piemīt sava unikāla nozīme un kāda garās dzīves brīža liecinieces statuss. Ja šīs lietas prastu runās, tās varētu pastāstīt vismaz tikpat daudz, cik to īpašnieki.”

Jauniestudējumi Latvija
Forums, 9.01.2004
26.08.2006
autors Anda Butniece

„Jauno aktieru pārtapšana izrādē ļoti vecos cilvēkos ir apbrīnas vērta. Sekojot piecu sirmgalvju līdz niansēm atklātam dzīve ritumam dienas garumā, iezīmējas katra raksturs, nolasāma biogrāfija, interešu loks. Tas liecina par augstu meistarības pakāpi, jo vairāk tāpēc, ka darbība noris gandrīz tikai klusējot. Tik pazīstams ir satraukums un bailes par tuvākā veselību un dzīvību, ko tik smalkjūtīgi un sāpīgi atklāj G.Zariņa un Ģ.Krūmiņš. Neaprimusī darbošanās dziņa, saglabāto mantu pārcilāšana – bijušā skaistuma un panākumu liecinieces – palīdz aizmirst vientulību un īsināt laiku B.Brokas un V.Daudziņa varoņiem. Sirdij sažņaugties līdzjūtībā visvairāk man liek sīkstais, ar māksliniecisko dvēseli apveltītais K.Znotiņa vientuļais vīrs, manuprāt, bijis leģionārs. Patiesa mīlestība citam pret citu un pret savu tēvzemi ir tā gaisma, kas stiprina un palīdz izturēt. Kā lūgšana, gulēt ejot, skan Ģ.Krūmiņa klusi dziedātā dziesma par Dzimteni. Tas ir viens no nedaudzajiem mirkļiem izrādē „Garā dzīve”, kurā sajūtu gara klātbūtni. Gribētos, lai to nenoslāpē materiālo grūtību, sadzīviskās rosīšanās un vecuma likstu muklājs.”

Gestus tops decembrī
Delfi
26.08.2006
autors Renāte Bāliņa

”Izrāde nostāda pozīcijās: es/mēs un viņi – vecie ļaudis, un spēlē uz jūtām. „Garās dzīves” autori kā rakstnieki ir izveidojuši piecu cilvēku dzīvesstāstus, no kuriem viņi, gandrīz bez vārdiem, ataino tikai vienu dienu cilvēka mūža norietā. Kā virtuāls novērotājs iekļuvis kādā komunālajā dzīvoklī, pārvēršoties gandrīz vai par kādu viņu mantu, esi klāt vecu cilvēku neievērojamajā ikdienā, viņu somnambuliskajā ritmā. Ir žēlums un neticība par patiesību, kas tev liekas absurda, bet viņiem tā ir norma – dzīve. Par fenomenālu uzskatu aktieru psihofizisko eksistenci soļa attālumā no skatītāja, bez grima un parūkām, kā iluzionistiem savā vietā likt skatītājiem redzēt vecu cilvēku nevarīgās un kuslās miesas.”

Gestus tops decembrī
Delfi
26.08.2006
autors Linda Burda Vilkārse

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka režisors A. Hermanis pa savam teātrim ir darījis ļoti daudz un laba darba, bet ar izrādi “Garā dzīve”, neliekuļojot, profesionāli un ētiski ir veicis precīzu, gluži vai svētu darbu. Jaunā Rīgas teātra komanda šajā izrādē parāda psiholoģiskā teātra katarses iespējamības kalngalu, aktierspēles kardiogrammā iezīmējot dramatiskās mākslas traģisko triecienspēku, kas mijas ar komiskās groteskas izmisumu. Emociju, teatrālās un cilvēciskās pieredzes izpaušanas verbālajā vakuumā, kas iestājas pēc šī mākslas darba noskatīšanās, atliek vien paklanīties vēlreiz un vēlreiz šī kopdarba autoriem Kasparam Znotiņam, Ģirtam Krūmiņam, Gunai Zariņai, Baibai Brokai, Vilim Daudziņam, scenogrāfei Monikai Pormalei un ak, jā, Alvim Hermanim, vēlreiz!

Gestus tops decembrī
Delfi
26.08.2006
autors Ingrīda Vilkārse

”Režisoram A. Hermanim atvērusies kāda trešā pasaules sajūtu acs – nekļūdīgi un dziļi pēc būtības, ar apbrīnojamu intuīcijas klātbūtni, tajā pašā laikā – ar skaidri nolasāmām intelekta veidotām zīmēm – režisors kopā ar meistarīgu aktieru komandu izveidojis etīžu garstāstu par vienu dienu vecu cilvēku dzīvē. Emocionāli uzrunājošs un jūtīgs, komisks un reizē dramatisks ir vēstījums, kuru apbrīnojami augstā profesionalitātes līmenī izspēlē/izdzīvo G. Zariņa, Ģ. Krūmiņš, K. Znotiņš, B. Broka un V .Daudziņš. Kārtējo reizi sevi lieliski apliecina scenogrāfe Monika Pormale.”

Tumsā viņi elpo
Diena
20.12.2003
autors Nora Ikstena

Tumsā viņi elpo savu naktselpu. Pamalē svīst ziemīga gaisma. Kur es atrodos?

Šaurā, horizontālā zālē. Ar viņu mošanās brīdi man sajūk laiks. Tad tā tas notiek — laika vienkārši nav. Tepat manu acu priekšā — ne jau uz skatuves. Mēs atrodamies vienā — laika, domu, emociju telpā. Un lai gan prāts sākumā atgādina — viņi taču ir aktieri, viņi nemaz nav aktieri. Katra viņu kustība — kleitas pārvilkšana, mazgāšanās, bārdas skūšana, reņģīšu cepšana, pošanās uz kapiņiem, svečturīšu darināšana, konfekšu ēšana, apsauļošanās — ir kā atsauce uz kaut ko noredzētu, kurai izdevies pārvarēt bezcerīgo telpu starp divām realitātēm, kā to Klasīšu spēlē aprakstīja Hulio Kortasārs.

Tumsā viņi elpo savu naktselpu. Svīst gaisma. Kur es atrodos?

Garās dzīves liecinieku dzīves laikā šaurajā, horizontālajā JRT teātra telpā man sajūk realitātes. Es nespēju tās nošķirt, un vienu brīdi mani pārņem trauksmes sajūta. Es raujos kājās, skrienu uz izeju, kura, izrādās, ir tikai ieeja, atduros pret melnu, drapētu sienu. Uztraukta sieviete saka, jums jāiet cauri zālei, lai tiktu ārā. Vai jums ir slikti? Nē, nav, tikai trauksmes sajūta. No milzīgas īstuma devas. Viņi, tie ļaudis dvakojošajā, lietām piebāztajā komunālajā miteklī, man pasniedza roku un zibenīgi pārrāva pāri bezcerīgajai telpai, kāds pastāv starp dzīvi un mākslu.

Brīdi es stāvu tumsā starp drapēto sienu un aizkaru. Tikai skaņas, trokšņi, reta balss murdoņa atgādina — garā dzīve turpinās. Es dodos atpakaļ uz vietu, dziesma, ko dzied viens no viņiem, starp smiekliem un asarām noslāpē trauksmi.

Tumsā viņi elpo savu nakstelpu. "Māksla ir dzīvnieks, kas iemērcis purnu rasā." Tur, šaurajā horizontālajā zālē, viņa piedūra man savu rasaino purnu. Es to sajutu, un trauksme rimās.

Ar ilgām un klusumu piepildīts...
Diena
16.12.2003
autors Normunds Naumanis

„Nepamet sajūta, ka, lai cik arī uztrenēts būtu tavs vērtētāja orgāns, viņi tur, uz skatuves, zina par "garo dzīvi" un tās pieciem iemītniekiem daudz, daudz vairāk par tevi. Paldies režisora un aktieru mēra sajūtai (varbūt tā arī ir tā īstā meistarība jeb talants?) — nekas Garajā dzīvē nav tīši aizspīlēts līdz nolasāmas metaforas līmenim, kuras tik ļoti mīl šifrēt kritiķi. Saku to bez pašnoniecināšanās prieka. Un ne tāpēc, ka metaforiskais teātris būtu sliktāks/labāks par jebkuru citu teātra formu.

Tāpat varu saprast tos, kas "nepieslēdzas" izrādei un kuriem šķiet, ka viss, kas notiek šajās divās stundās un desmit minūtēs, ir viena gara etīde no skolas bērnu teātra repertuāra par tēmu "vecums". Tikai, protams, meistarīgi izpildīta. To, kā audzis JRT aktieru (Baibas Brokas, Gunas Zariņas, Viļa Daudziņa, Ģirta Krūmiņa, Kaspara Znotiņa) meistarības un psihofiziskās nekautrības līmenis, var tikai apskaust. Arī nepamanīt to profesionālis nevar. Tāpat kā muļķīgi naivi ir domāt, ka šī izrāde netiek režisoriski (Alvis Hermanis) un mākslinieciski (Monika Pormale) kontrolēta: tā teikt, aktieri pašplūsmā demonstrē visu, kas tiem ienāk prātā. Gluži otrādi, — biedējoši priecē Garās dzīves dramaturģiskā struktūra, jo tieši tā uzrāda šī mākslas darba ideoloģiju. Un tā nav diez ko iepriecinoša. Ne kā sociāls vēstījums, ne kā vispārinoša atziņa. Par dzīvi "kā tādu".

Garā dzīve rāda, ka paļauties tu (es, mēs, droši vien — katrs) vari tikai uz sevi. Ne valstij, ne sabiedrībai gar tevi nav nekādas daļas. Tu esi dubultnolemts — vispirms no Dieva, kurš iespundējis čaulā, pakļautā fiziskai iznīcībai, kaut arī garai un ilgai, tad — no paša sevis, jo vien tava izturība un gara spars piešķir privilēģiju atrast sabiedroto kopīgai novecošanai. Dzīve nav seriāls, kur katrai pelnrušķītei providence piemeklējusi pa kurpju liestei. Dzīve ir lēns gājums pretī nāvei. Nekā jauna vai oriģināla. Tomēr — sāpīgi. Fatālisms ar humoru — tā var saukt ainas, kas slīd mūsu, vērotāju, acu priekšā. Mums, skatītājiem, viegli, jo esam malā stāvētāji. Pagaidām.

Distancēties gan neļauj režisora piedāvātais intīmais tuvplāns: tikai četrdesmit četri skatītāji piedalās kādas Rīgas (?) koka mājeles ārsienas nojaukšanā, līdz tam — arī skaitā pa pieci, tikpat cik izrādes varoņi — izvesti cauri "autentiskam" komunālā dzīvokļa koridoram. Kad siena nojaukta, esam pielipuši siltām piecām telpām, ar savām smakām, ierīvēto veco ķermeņu kampara tvaikiem un virtuves trūcīguma izgarojumiem, nespēcīgu roku mazgātas veļas žāvēšanas aromiem, vecu, mīļu, tasmumsvēlnoteiktinoderēs lietu un krāmu esencēm. Laiks te izpaužas smaržās, kurām ir tā vecuma garša, kas liecina — nu te jau viss vēsta ne par unikālu muzejisko gaisotni, bet par ikdienas izdzīvošanu. Par kādu tur eksistences cīņu! Par dzīvību, kuru ierobežo mazi notikumi: kā par spīti neveiksmīgais gājiens uz kapiem pie dēla, par svešai ausij baisiem nakts murgiem par māti, par sadzīvisko naidu un mīlestību vienā miteklī, par čuru spaini istabā, par... ak, tik daudz par ko.

Mani emocionāli šokē dziesmas, ko viņi dzied Arnolda sintezatora pavadījumā, — tas ir aizkustinoši un šausmīgi vienlaikus. Smieklīgi un traģiski. Kā joks un kā visdziļākās sāpes. Kā kopābūšanas svētki un izmisīga turēšanās vienam pie otra, lai kādas arī nebūtu šo cilvēku — kaimiņu savstarpējās attiecības (izrādē ir daudz vielas katram šķetināt savu "komunālā dzīvokļa" stāstu, patiešām bagātīgu katra varoņa biogrāfiju, tiek prasīts vien nedaudz — vērīgums un prasme no detaļām salikt kopainu).

Izrāde nav būvēta uz lugas pamata, un tajā tikpat kā nav teksta. No vienas puses, protams, ir brīži, kad klusēšana šķiet tāda kā nedabīga (jo viņiem, velns lai parauj, pēc loģikas vajadzētu runāt!), no otras puses, varbūt šāda prasība rodas tādēļ, ka esam pieraduši visu saņemt sagremotu un izstāstītu verbālā formā? Mani tekstu neesamība netraucē. Pat uzskatu, ka luga, kurā viss būtu salikts pa plauktiņiem, būtu traucēklis Garajai dzīvei būt tam, kas tā ir, — arī spilgtam formas eksperimentam latviešu teātrī."