Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
GRENHOLMA METODE

GRENHOLMA METODE

Žordi Galserāns (Jórdi Galcerán)
GRENHOLMA METODE

Sadarbībā ar The Susan Gurman Agency, LLC, Ņujorka

Četri pretendenti ieradušies uz darba interviju. Visi četri nonāk telpā, kur jātiek galā ar neredzamu novērotāju dotiem uzdevumiem. Vai nauda un ieņemamā amata prestižs izrādīsies svarīgāks par pašcieņu un cilvēciskumu? Tas noskaidrosies aizraujošā psiholoģiskā eksperimentā.

Lomās:
Mersedesa – Iveta Pole vai Inga Alsiņa-Lasmane
Enrike – Vilis Daudziņš
Fernando – Gatis Gāga
Karloss – Ivars Krasts

Režisors – Ģirts Ēcis
Māksliniece – Kristīne Abika

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h (bez starpbrīža)
Biļešu cenas:
7,00; 10,00; 15,00; 17,00; 22,00 EUR

Pirmizrāde 2012. gada 1. septembrī

Raidījuma "Krējums... saldais" sižets
Raidījuma "Krējums... saldais" sižets
Vārds: Zanda, 09.05.2017
Viedoklis: Biju uz šo izrādi divas reizes un abas reizes nebija vilšanās (vienīgi Alsiņa bija labāka, šī nebija Poles loma). Gatis Gāga ļoti pārliecināja (tāpec arī gāju otro reizi) - tik precīzi un dabiski!! Skarba tā Personāla atlases sistēma ir palikusi un tas veiksmīgi tika arī parādīts. Smieklīgi un vienlīdz smeldzīgi. Vairāk tādu izrāžu, kas liek aizdomāties....padomāt.....
Vārds: Didzis, 22.01.2017
Viedoklis: Varbūt būtu interesanti šo izrādi apskatīt uz mazākas skatuves, bet arī par šo formātu un izpildījumu varu teikt tikai tos labākos vārdus.
Vārds: Andris, 25.10.2016
Viedoklis: Bravo, režisoram! Izcils darbs. Notur spriedzi visas izrādes garumā. G.Gāgas aktierspēle pārliecina par visiem 100%. Ir vērts redzēt šo izrādi, lai paskatītos uz sevi no malas. Izcili. Bravo. Paldies par teicamu darbu.
Vārds: Evija, 22.10.2016
Viedoklis: Aizraujoša izrāde, ļoti patika! Izcils aktieru ansamblis ar katram vispiemērotāk izvēlēto tēlu, īpaši patika I.Krasta un G.Gāga tēlojums, protams, V.Daudziņš un I.Pole arī lieliski savā elementā. Izrāde, kas ļaus gan pasmaidīt, gan visu laiku līdzi domāt:)
Vārds: Gita, 30.09.2016
Viedoklis: Lieliska izrāde, visu laiku sekoju un minēju kāds tad būs atrisinājums. Lielo korporatīvo uzņēmumu darbiniekiem noteikti sanāk savilkt paralēles ar pāris ikdienas situācijām.

"Grenholma metode" Jaunajā Rīgas teātrī
Easyget.lv
autors Helija Tetere

Līdz ar jauno mācību gadu, tradicionāli sezonu atklāj Jaunais Rīgas teātris, skatītājiem piedāvājot izrādi "Grenholma metode". Izrādes režisors ir Ģirts Ēcis, bet lugas "Grenholma metode" autors ir kataloņu literāts Žordi Galserāns, un tā ir viens no viņa zināmākajiem darbiem.

"Grenholma metode" Jaunajā Rīgas teātrī

Ne velti tiek vilktas paralēles ar izglītību - zināms, ka pēc vienas skolas nāk cita, par pakāpi augstāka, bet pēc tās atkal cita – vēl augstāka. Tā var turpināt bezgalīgi un realitātē tas notiek ikkatra dzīvē, daudziem pat neapzinoties mācību procesu. Attīstība turpinās un nav būtiski, vai esi pastnieks, vai ietekmīgas bankas mārketinga nodaļas vadītājs, jo svarīgākais ir personas vēlme tiekties augstāk. Arī tad, kad šķiet, ka konkrētajā profesijā viss ir sasniegts, vienmēr pastāv iespēja apgūt jaunu, pavisam atšķirīgu dzīves jomu. Lūk, izaugsme un panākumi ir dzinējspēks, ar ko aizsākas luga "Grenholma metode" .
Izrāde sākas ar kaitinošu klusumu, skatam paverot dekorācijas, kas liek nojaust, ka stāsts būs mūsdienīgs un notiks tagadnes formā. Tā ir istaba, kas atgādina nopratināšanas telpu, vienīgās mēbeles – galds un četri krēsli, bet vienīgais logs - cieši aizvilkts ar žalūzijām. Klusumu pārtrauc tikpat kaitinošs mobilā telefona zvans, kas skatītāju pilnajā zālē var samulsināt, radot aizdomas, ka kāds neapdomīgais nav izslēdzis zvana skaņu. Ar pārliecinātu kustību, pie auss telefonu liek aktieris uz skatuves, ar šo žestu kliedējot skatītāju bažas, vienlaikus apmierinot ilgas pēc darbības sākuma.
Gludā uzvalkā tērpts ar nospodrinātām kurpēm kājās, sarunu sāk Gata Gāgas spēlētais viens no kandidātiem, kas ieradies uz darba interviju. Šķietami, nenozīmīgā telefona saruna patiesībā ir viena no atslēgām, kas turpmākajā izrādes gaitā, palīdzēs šķetināt detektīvu cienīgus notikumus. Pēc brīža viņam šajā telpā pievienojas vēl viens amata kandidāts, bet vēl pēc brīža – veseli divi, no kuriem viena ir sieviete. Kopumā telpā atrodas četri kandidāti, kas ieradušies uz darba interviju, pretendējot uz vadošu, ļoti labi apmaksātu amatu internacionalā uzņēmumā.
Četrotnes komunikācija izvēršas sarežģītā, intelektuālā spēlē, kuras noteikumi atklāj, ka viens no telpā esošajiem cilvēkiem patiesībā ir uzņēmuma iesūtīts personāla atlases speciālists, bet pārējiem jāatšifrē, kurš tas ir. Pārbaudījumi risinās, varoņiem saņemot norādes zīmīšu veidā, ko tie atrod mehāniskā iedalījumā, kas ik pa laikam atveras telpas sienā. Rodas ilūzija, ka uzņēmuma vadība viņus novēro un noklausās, vienlaikus turpinot profesionālu iztaujāšanu un atklājot katru no kandidātiem psiholoģiskā šķērsgriezumā.
Izrāde ir detektīvs, kas kļūst par psiholoģiski spraigu trilleri ar komēdijas elementiem, diemžēl finālā pārtop par traģisku drāmu. Skatītājs tiek vazāts aiz deguna līdzīgi kā viens no amata kandidātiem. Neatklāšu, kurš izrādās iesūtītais uzņēmuma darbinieks, jo nav interesanti spēlēt šahu, ja gājieni sarakstīti priekšā uz lapas. Skatītājs izrādes laikā turēs aizdomās ikvienu no četriem kandidātiem, taču atbilde taps skaidra tikai izrādes beigās, un, visticamāk – nesakritīs ar aktuālo versiju. Nepacietīgie norādes var meklēt Agatas Kristi romanā "Austrumu ekspresis".

Обмани меня
Бизнес&Балтия
autors Maša Nasardinova

Recenziju lasiet šeit

Pasaka par vērdiņu
Diena (Kultūras Diena)
autors Undīne Adamaite

Recenziju lasiet šeit

Metode "kuces dēla" atrašanai
kroders.lv
09.10.2012
autors Silvija Radzobe

Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi "Grenholma metode" Ģirta Ēča režijā.

Reti kuram zināmā katalāņu rakstnieka Žordi Galserāna pirms 9 gadiem uzrakstītā luga Grenholma metode mūsdienu teātra pasaulē guvusi gluži neticamus panākumus: kā raksta Undīne Adamaite (Diena, 14.09., raksts pilnībā izlasāms šeit), tā iestudēta jau 30 valstīs. Arī Latvijā apmēram gada laikā tapuši veseli divi uzvedumi – gada sākumā M. Čehova Rīgas Krievu teātrī to interpretēja viesrežisors Sergejs Golomazovs, bet septembrī ar Grenholma metodi Ģirta Ēča režijā sezonu atklāja Jaunais Rīgas teātris. (Latvijas grenholmisko piesātinājumu līdz pārākai pakāpei veicināja nupatējās Maskavas Nāciju teātra viesizrādes Rīgā.) Domāju, ka lugas popularitāti vairāk nekā oriģināli mākslinieciskie aspekti veicina tās veiklā tehniskā uzbūve, relatīvi pieticīgās prasības teātriem, kā arī, protams, atsevišķi precīzi pieskārieni dažām mūsu laikmetu raksturojošām globalizācijas grimasēm.

Lugas darbība risinās nemainīgā vidē, kuras noformēšana neprasa lielus kapitālieguldījumus. Kristīnes Abikas brūnos dabiska koka toņos iekārtotā sapulču zāle bez logiem liela starptautiska uzņēmuma 35. stāvā rada nedaudz klaustrofobisku iespaidu. Lielais četrstūrainais galds telpas vidū ar četriem krēsliem ap to un 4 minerālūdens pudelēm uz tā turpina un pabeidz vides bezpersonisko, pret jebkādām subjektivitātēm vienaldzīgo iespaidu. Par telpu kā savdabīgu slazdu, biedējoša, pat infernāla eksperimenta vietu liecina sienā iekārtotā atvilktne, kas ik pa laikam, nezināmu spēku vadīta, pati no sevis atveras, lai četriem ap galdu sēdošajiem cilvēkiem piegādātu kārtējo jauno, uz lapiņas uzrakstīto uzdevumu. (Vēlreiz jāatsaucas uz Undīnes Adamaites rakstu, kur kritiķe noslēpumaino sienā iemontēto mehānismu ļoti trāpīgi salīdzina ar Harolda Pintera klasiskās absurda lugas Mēmais viesmīlis personalizēto liftu, kas telpā bez izejas ieslodzītajiem varoņiem nez no kurienes piegādāja dažādus eksistencei nepieciešamus priekšmetus. Rodas asociācijas: 20. gadsimta 50. gadu absurda fantāzija šodien vērsusies realitātē.)

Ģ. Ēcis nosvītrojis nedaudzos konkrētos lugas faktus, acīmredzot lai vispārinātu, respektīvi, universalizētu lugas situāciju. Rezultātā otra lielākā mēbeļu firma pasaulē kļuvusi vienkārši par lielu starptautisku uzņēmumu, kurš meklē komercdirektoru, kas par pienākumu veikšanu saņems pasakainu algu. Tāpat svītroti daudzie necenzētie izteicieni Asnates Siliņas mūsdienīgā leksikā veiktajā tulkojumā. Lugas autors gan nav vairījies arī no didaktiskās atziņām, piemēram: „Mums vajadzīgs kuces dēls, kas izskatās pēc laba cilvēka, nevis labs cilvēks, kas izskatās pēc kuces dēla”.

Dramaturgs gandrīz visā lugas laikā veiksmīgi prot noturēt publikas uzmanību, sižetā miksējot detektīvintrigu ar vairāk/mazāk negaidītām personāžu reakcijām jeb lomu, respektīvi, masku maiņām. Sacensībā par augsto, finansiāli izdevīgo posteni trešajā pārbaudes kārtā satikušies četri pretendenti, kuri visai drīz uzzina, ka viens no viņiem ir uzņēmuma darbinieks. Skatītāji, tāpat kā pārbaudes dalībnieki neatslābstoši gudro, kurš tad ir neīstais. (Finālā izrādās, ka īstenībā tikai viens ir bijis īstais.) Jaunā Rīgas teātra aktieri Inga Alsiņa (Mersedesa), Gatis Gāga (Fernando), Vilis Daudziņš (Enrike), Ivars Krasts (Karloss) veiksmīgi uztur spriedzi, radot iespaidu, ka ikviens no viņu atveidotajiem personāžiem tikpat labi var būt īstais, kā neīstais.

Tā kā visai ātri noskaidrojas – personāži primāri ir nevis neatkarīgas personības, bet pakļautas paklausīgas figūras, ar kuru palīdzību autors būvē savu intelektuālās domas līniju, par svarīgāko kļūst izsekot rakstnieka secinājumiem, to loģikai, pie viena, protams, priecājoties par krāšņo, aizraujošo artistiskumu, ar kādu JRT mākslinieki garšīgi atveido šīs šaha figūras. Vairāki no aktieriem pat atraduši jaunas krāsas, salīdzinot ar iepriekšējām lomām (vai arī šīs krāsas pārgrupējuši negaidītās konfigurācijās). Pārliecinošu un pat pievilcīgu, jo šķietami dabisku, lietišķās sievietes tēlu radījusi Inga Alsiņa, kura melnajā parūkā ar taisnajiem pusgarajiem matiem pirmajā brīdī ir gandrīz neatpazīstama. Arī Viļa Daudziņa spēlē ir daudz svaigu, negaidītu momentu – viņa atveidotā Enrikes mažorā gatavība sadarboties ar citiem grupas locekļiem, atsevišķas vienkāršā puiša iezīmes, kā arī sāpēs (kā vēlāk izrādīsies – šķietamās) izmocītais stāsts par savas ģimenes problēmām; ne mirkli nepavīd aktierim citās lomās allaž raksturīgās ironijas dzirkstis. Salīdzinot ar citiem izpildītājiem, diemžēl izceļas Ivara Krasta ne tikai zināma sasaistītība, bet arī viņa atveidotā tēla plikā funkcionalitāte. Aktieris, nezinu, apzināti vai neapzināti, mazāk nekā citi rūpējies, lai radītu priekšstatu par Karlosu arī kā par konkrētu cilvēku, apmierinoties ar viņam doto tekstu pārraidīšanu, kas nepieciešami sižeta bīdīšanai. Protams, lugā ir ļoti maz materiāla, ko autors dod savu figūru pilna cilvēciskuma radīšanai. Tādēļ jo augstāk jānovērtē citu aktieru ieguldītais patstāvīgais jaunradošais darbs lomu izveidē. Un tieši centieni cilvēciskot, sarežģīt Ž. Galserāna visai vienkāršo ideju ne pārāk sarežģītos ruporus šķiet īstais ceļš, lai noturētu skatītāju interesi. Gandarījumu toties sagādā Gata Gāgas spilgtais, drošais, smalki izstrādātais tēlojums galvenā varoņa, kaut kādā mērā arī upurjēra, Fernando lomā. Kaitinošs tips, kas vienmēr pārliecināts par sava īpašā viedokļa neapšaubāmo patiesīgumu, tai pat laikā sajūsmina ar pieradumu, pat drosmi lomu spēlēs provokatīvi ignorēt daudzus mūsdienu Eiropas politkorektumus un tādējādi izaicināt gan zālē sēdošos, gan uz skatuves kopā ar viņu līdzdarbojošos personāžus.

Tā, piemēram, Fernando pauž brutālu ironiju par Karlosa dzimumu maiņas nolūkiem, bez mazākās šaubīšanās atsakās atstāt atbildīgā amatā dēļ izjukušas ģimenes depresijā nonākušu agrāk veiksmīgu darbinieku Enriki, pūlas pierunāt Mersedesu doties pie nule kā mirušās mātes ne dēļ cilvēciskas līdzjūtības, bet dēļ nolūka novākt konkurenti cīņā par kāroto amatu...

Taču finālā Fernando amatu tomēr nedabū. Skaidrojot notikušo, izrādē, manuprāt, drusku nojūk autora dzelžainā loģika. Rodas iespaids, ka Fernando netiks pieņemts tādēļ, ka ir slikts (neiejūtīgs, akmensciets, pašpārliecināts...) cilvēks. Netiks pieņemts, jo viņš nav bijis atklāts, slēpis faktus par savu privāto dzīvi, pat melojis. Jo noskaidrojas (kā melodrāmā) – Fernando pašam piemituši visi viņa citos tik dedzīgi apkarotie grēki (brālim homoseksuāla orientācija, nesen mirusi māte, atstājusi sieva, ārstējies no depresijas...), Fernando nav bijis viņš pats, bet gan tēlojis kādu lomu. (Itin kā firmu interesētu patiesie un godīgie...) Taču īstenība ir tāda, ka firmu Fernando interesējis tieši kā ievainots/ievainojams cilvēks, kurš visai veiksmīgi spēlējis pašpārliecināta nekauņas lomu, veiksmīgi noliedzot sevi un savu pieredzi, jo ar ievainotajiem vajadzības gadījumā vieglāk manipulēt. (Kaut kādā mērā, droši vien pretēji autora un teātra iecerei, arī man Fernando spēle uz visu banku šķiet apbrīnas cienīga.) Fernando vaina ir tā, ka viņš nolūst pēdējā brīdī, kad viņam publiski atklāj viņa privātās dzīves tumšās alejas. Tātad varonī, tieši otrādi, salīdzinot ar to, kas pasvītrots uzvedumā, vēl ir pārāk daudz cilvēcības, lai viņš derētu firmas nolūkiem, lai kļūtu par globalizācijas laikmeta varoni.

Ģirts Ēcis, iestudējot tādas izrādes kā Dostojevskij-trip, Čīkstošais klusums, Vigīlija, Melnais strazds un tagad Grenholma metode, veiksmīgi aizņēmis gandrīz pilnīgi tukšu nišu latviešu teātra ainavā: režisoru interesē nereālistiski, absurda manierē ievirzīti sižeti, kas blakus indivīda dzīves problemātikai skar dažādus mūsdienu sociālās dzīves aktuālus aspektus. Šādas dramaturģijas iestudējumos primāri nozīmīgs ir autora intelektuālās domas izsekojums, kas prasa ārkārtēju precizitāti, kuras JRT izrādes finālā nedaudz pietrūcis. Bet režisors kopā ar aktieriem spējis radīt cilvēciski apjomīgus raksturus gluži vai no nekā, balstoties uz radošā kolektīva un savu fantāziju, kā arī improvizācijas prasmi. Jo mākslā uzmanību spēj piesaistīt nevis verbālas funkcijas veicoši roboti, bet gan dzīvi cilvēki. Īpaši tad, ja teksts neizceļas ar ārkārtēju oriģinalitāti.

Kaut arī vakaru teātrī aizvadīju labā noskaņojumā, priecājoties par JRT aktieru meistarību, nevaru teikt, ka Grenholma metodi vēlētos skatīties atkārtoti. Es to varētu salīdzināt ar vienreizējās lietošanas traukiem, kuri savā reizē aktuāli vajadzīgi, bet kurus neuzglabā. Vai ar krustvārdu mīklu, kas īsina laiku garos autobusa vai lidmašīnas pārbraucienos. Pārāk pliki tomēr šķita Ž. Galserāna tēli, lai es spētu ar tiem identificēties un kā savas pārdzīvot globalizācijas laikmeta pieprasītās maskarādes.

 

Visādi stāsti un viena metode. Sezonas sākuma pirmizrādes JRT
Delfi
08.10.2012
autors Dita Eglīte

Ar šo Ģirta Ēča iestudējumu Jaunā Rīgas teātra sezona 1. septembrī tika atklāta. Balstoties uz šobrīd jau daudzviet pasaulē iestudētās Žordi Galserāna lugas materiālu, repertuārā ienākusi kvalitatīvas izklaides vienība, kas veiksmīgi līdzsvaro teātra meklējumus stāstu stāstīšanā.
Režisoram kopā ar aktieriem pamatā izdevies radīt gan spriedzi, gan noturēt intrigu visu izrādes laiku (nepilnas divas stundas bez starpbrīža) – īpaši aizraujoši sekot autora dotajām asprātīgajām situācijām un komiskas ironijas pilnajām vārdu kaujām Viļa Daudziņa un Gata Gāgas aktiersniegumā. Un Gatis Gāga atveidotā varoņa eksplozīvajā prastumā un emocionālajā brutalitātē pilnīgi noteikti ir izrādes zvaigzne. Arī Vilim Daudziņam lieliski izdodas pārliecināt par spēlētā varoņa ”dubultdibenu”. Atsvešinātāks, vairāk prāta konstrukcijas būvēts, līdz ar to – ar mazāku intrigu un uzminamāks šoreiz iznācis Ingas Alsiņas tēls, viņas varone atdzīvojas vien fināla epizodēs, kad ”kārtis” beidzot atklātas. Ekspresīvāku un kolorītāku būtu gribējies redzēt arī Ivara Krasta atveidoto ”transpersonu”. Bet var jau arī tā interpretēt lugas vēstījumu – ka psiholoģiskā ”dienesta” darbiniekiem spēlītes ar intervējamajām personām izdomāt ir daudzkārt interesantāk nekā tās pēc tam izspēlēt.