Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
GRIMĒTAVA
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

GRIMĒTAVA

Kunio Simidzu
GRIMĒTAVA: beigās viss aizgājušais pārvēršas dārgās atmiņās…

Četras aktrises gatavojas iziešanai uz skatuves, sapņo par neizspēlētām lomām, ķildojas, aprunā cita citu un skaidro attiecības. Kaislība uz teātri dažām no viņām likusi aizkavēties grimētavas telpās arī pēc nāves. Baisās parādības savos dialogos iepin Čehova un Šekspīra rindas, piedzīvotās Otrā pasaules kara traumas un daudzslāņainu pašironiju. Luga mērķtiecīgi izkristalizē aizskatuves dzīves noskaņu, vienlaicīgi nojaucot realitātes un nerealitātes telpas.

Lomās: Regīna Razuma, Liena Šmukste, Inga Tropa, Kristīne Krūze vai Inga Alsiņa-Lasmane

Režija, telpa – Ģirts Ēcis
Kostīmi – Liene Rolšteina
Kustību konsultante – Simona Orinska

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 30 min
Biļešu cena: 12,00 EUR

Pirmizrāde 2015. gada 30. oktobrī

© 1977 Shimizu Kunio

Vārds: Didzis, 09.04.2017
Viedoklis: Pirmās piecas minūtes bija ne pārāk, bet pēc tam izrāde aizrāva. Katrā ziņā interesanti pavērot dramaturģijas paņēmienu: teātris teātrī. Varbūt būtu vēl labāk, ja būtu iespējams pamainīt oriģinālās lugas tulkojumu, bet tik un tā ne mirkli nebija garlaicīgi (ja neskaita pašu sākumu). Patika arī ainas izgaismošana, kur katra aktrise pārmaiņus aizdedzināja sērkociņu - tas piešķīra dialogiem dzīvīgumu.
Vārds: Biroja darbinieks, 07.04.2017
Viedoklis: Izrāde, kur noteikti viedokļi dalās divās daļās - vai nu patika vai nē. Aktrišu spēle un scenogrānija bija izcila. Tie kaijas kliedzieni gāja caur kauliem. Es laikam piederu pie tiem, kam patika. Sākumā bija sajūta, ka esmu nokļuvusi trakomājā, pēc tam tu tajā atmosfērā iejūties. Tai pašā laikā es apzinos, ka es kā racionāls biroja darbinieks līdz galam nespēju saprast radošās mākslas mokas, nepiepildītās cerības. No otras puses mums katram ir pa kādam nepiepildītam sapnim ( lomai).
Vārds: Iveta, 17.02.2017
Viedoklis: ŠĪ ir tā reize, kad es nespēju paburkšķēt pie sevis, izmest biļeti un aizmirst. Man šī izrāde izvērtās gandrīz vai traumatiska. Es tīri fiziski nespēju to izturēt, kas tur notika uz skatuves. Man palika slikti, no tās drausmīgās ķērkšanas sākās panikas lēkme. Jā, izcietu līdz galam, jo man bija kauns celties un iet āra, tipiskais latvietis. Tā vaibstīšanās,, ķērkšana, kliegšana, un citas ārprāta izpausmes...Man bija sajūta, ka skatos kaut kādu neveiklu un grotesku izvarošanas mēģinājumu trakonamā, kur arī upuri, kaut arī cieš, bet spēlē līdzi sev vien izprotamu spēli.. Es cenšos būt atvērta un vienmēr saskatīt interesanto, labo, oriģinālo visā. Nav visam jābūt uķi-puķi pūkaini. Mana problēma, ka esmu tik jūtīga? Es ļoti atvainojos visiem, kuri ieguldījuši smagu darbu. Bet man ir sajūta, ka nav panākts iecerētais. Jo es uztvēru tikai aktrišu tehnisko izpildījumu, kurš bija lielisks. Bet tas arī viss.. palika rūgtums un skumjas. Un neizpratne.
Vārds: Klinta, 23.11.2016
Viedoklis: Pretstatā daļai atsauksmju man gan patika. Jā, pirmās piecas sākuma minūtes šķita diezgan dīvainas, bet pēc tam sapratu stāstu. Un izgāju no teātra ar labu sajūtu. Iepriekš biju redzējusi gan "Kaiju", gan "Trīs māsas", tāpēc bija jauki atpazīt citātus. Paldies izrādes komandai! Aktrises visas talantīgas, un režisoram skaisti izdomāta beigu epizode ar sērkociņiem. Žēl, ka tuvākajā laikā izrādi nav paredzēts izrādīt, labprāt ieteiktu draugiem.
Vārds: Renāte, 20.02.2016
Viedoklis: FANTASTISKI! IZCILI!!! Akierspēle, istudējums un scenografija - patiess brīnums no pirmā līdz pēdējam izrādes mirklim. PALDIES!

GRIBU SPĒLĒT ŅINU ZAREČNAJU
Kultūras Diena un izklaide
05.11.2015
autors Atis Rozentāls

Jaunā Rīgas teātra izrādes Grimētava varones ir pilnīgi pārņemtas ar teātri - ne par ko citu viņas nav spējīgas domāt un runāt.

Ielūkojoties pieejamos avotos, iespējams uzzināt, ka japāņu rakstnieks Kunio Simidzu lugu Grimētava sarakstījis 1977. gadā un tā Japānā kļuvusi ārkārtī­gi populāra. Luga režisora Ģirta Ēča versijā ieguvusi nosauku­mu Grimētava: beigās viss aiz­gājušais pārvēršas dārgās atmi­ņās, un šis pagarinātais nosau­kums mazliet maldina tos, kuri domā, ka izrādes varones aktri­ses varētu atklāt kādus noslē­pumus, kas ir arī ārpus teātra. Nekas tāds nenotiek, jo Simi­dzu varones, kuru vārdi ir Aktrise A, Aktri­se B, Aktrise C un Aktrise D, dzīvo tikai te­ātrī un teātrim, un nekas cits nav svarīgs. Dzīve ir tikai tā, kas ir lomā, - un arī pēc nāves gari nedodas vis uz citu pasauli, bet paliek turpat grimētavā dzīvot paralēlo dzīvi un ilgoties pēc iziešanas uz skatu­ves. Turklāt šīm aktrisēm sapņu lomas saistās tieši ar Čehovu.

MIRT LOMAS DĒĻ

Regīnas Razumas tēlotā primadonna tu­ras pie Ņinas lomas ar zobiem un nagiem, kaut viņai sen jau laiks pāriet uz Arkadinu (kuru, kā labi atceramies, R. Razuma JRT ir spēlējusi pirms visai daudziem gadiem). Tieši šis ir āķis, kas neļauj vienkārši un skaidri novilkt līniju, ka izrādē ir reāli un nereāli tēli, respektīvi, dzīvas un nedzīvas būtnes, kas vienlaikus atrodas grimētavā. Šķietamā realitāte liekas izkāpināta un groteska, jo «normālā» teātrī Ņinu Zarečnaju Kaijā nedotu spēlēt ne tādai aktrisei, kādu to rāda Regīna Razuma, ne arī tādai, kādu mums rāda Liena Šmukste, kura iz­rādē turklāt uzvedas kā mēnessērdzīgā. Aktrises A un B - Inga Tropa un Kristīne Krūze (šajā lomā arī Inga Alsiņa-Lasmane) -, kuru eksistence ir jau citās dimensi­jās, savās izpausmēs ir teatrālas, taču daudz racionālākas nekā primadonna un viņas sāncense.

Izrādes sākumā pilnīgā tumsā atskan čuksti. Simidzu lugas eksemplārā teikts, ka čukst spoguļi. Ēča izrādē viena liela spoguļa priekšā (telpu iekārtojis režisors pats) redzam trīs aktrises, kuras, no čukstiem pārejot uz pusbalsi, izrunā ma­ģisku tekstu, veidojot savstarpējas atbal­sis, ceturtā aktrise sēž šūpolēs aizvērtām acīm, piespiedusi sev spilvenu. Izrādei ie­silstot, skatītājs klausās garu Ņinas mono­logu no Čehova Kaijas - turklāt tas ir pē­dējais monologs, kad Ņina ir jau salauzta, uz neprāta robežas. Taču Regīnas Razumas tēlotā aktrise tieši šajā tekstā atrod to, kā dēļ ir vērts dzīvot, - tās emocijas, kas, iespējams, viņai kā reālai būtnei ir liegtas.

Dzīvot lomai, mirt lomas dēļ, nogalināt lomas dēļ - šī izkāpinātība, kas raksturīga Simidzu varonēm, rada iespaidu par aktiera profesiju kā galēja fanātisma kon­centrātu. Vīrieši šo sieviešu dzīvē pastāv tikai lomu tekstos. Divas aktrises, kas patiesībā ir tikai suflieres, A un B dalās ar nenospēlētajām lomām un spēlē tās priekšā viena otrai. JRT izrādes veidošanā piedalī­jusies buto dejas teātra konsultante Simona Orinska, radot uzticības ilūziju, ka spē­les veids, kādu demonstrē aktrises, īpaši atveidojot klasikas fragmentus, atbilst ja­pāņu teātra tradīcijai. Laimīgā kārtā aktri­sēm un režisoram piemīt pašironija, kas varoņu fanātismu rāda ar zināmu distan­ci un grotesku izkāpinātību. Japāņu teātra valodas atšķirības pirms un pēc Otrā pa­saules kara, kas arī aplūkotas lugā, latvie­šu skatītājam var nešķist būtiskas, un iz­rādē iekļautais japāņu lugas fragments drīzāk ir eksotika kā tāda, nevis iespēja salīdzināt spēles stilus, kā to noteikti dara japāņu skatītājs. Citādi ir ar Šekspīra Makbeta citātiem, kur patiešām izmantoti divi atšķirīgi tulkojumi. Abu aktrišu saspēle ir azartiska, tomēr skatītājs saspringti (kāds varbūt garlaikoti) gaida, kad tad sāksies īstais stāsts.

RĒGI SĒRKOCIŅU GAISMĀ

Taču arī «īstais» izrādās reizē dīvains un negaidīti vienkāršs. Jauna aktrise, kas bi­jusi primadonnas sufliere un ilgstoši slimojusi, ierodas pie savas līdzšinējās dar­ba devējas, pieprasa sev Ņinas lomu un piebilst, ka primadonnai sarunājusi vietu kopējā slimnīcas palātā. Jaunā aktrise, ku­ru Liena Šmukste atveido kā ar savu pa­tiesību pilnīgi pārņemtu, arī gana nekau­nīgu un ne pārāk gudru būtni, cīņu zaudē un pārceļas uz otro realitāti, kur tiek sa­ņemta atplestām rokām, - tur, paralēlajā pasaulē, divas citas teātrim upurējušās būtnes beidzot varēs nospēlēt Čehova Trīs māsas. Taču režisors jau visā izrādes gaitā Šmukstes varoni rāda ar tādu atsvešinājumu, ka ir skaidrs - viņa, lielā mērā dzīvo­dama iedomās, jau ir ārpus realitātes, un lēnais gājiens gar pašu skatuves paaugsti­nājuma malu reizē ir balansēšana starp reālo dzīvi un citu dimensiju.

Ģirts Ēcis izveidojis lakonisku, taču rū­pīgu grimētavas tēlu ar lielu spoguli, kuram apkārt iedegas un dziest spuldzes. Vienkārši organizēta telpa, kuras teatrali­tāti uzsver zemu uz statīviem izvietotie papildu prožektori. Lienes Rolšteinas melnie kostīmi un Ilzes Trumpes grims palīdz panākt vajadzīgo atsvešinājumu, teatralitāti, reizē japānisku kolorītu. Izrā­des beigu daļā zināmu rēgainības klātbūt­ni vairo tas, ka trīs aktrises sēž tumsā, un tikai uzrauto sērkociņu liesmiņas un to atspulgi ļauj epizodiski saskatīt viņu se­jas. Mūzikas atlasē režisors ļāvies postmo­dernai brīvībai, miksējot dažādus motī­vus no Baha līdz The Doors. Izrāde ir ne­noliedzami rūpīgi nostrādāta un inteli­ģenta, aktrises strādā gana precīzi, soli pa solim atklājot skatītājam grimētavas du­bulto dzīvi. Piemēram, to, kā Regīna Razuma apspēlē katras aktrises ienaidnieku - vecumu un gatavību aizstāvēt lomu kā privātīpašumu -, var skatīties ar patiesu interesi.

Tomēr pēc nepilnu pusotru stundu ri­tējušā priekšnesuma rodas jautājums par tā mērķauditoriju un - plašāk - vispār iestudēšanas mērķi. Izņemot aktrišu nodar­binātību, vairāk par savu jau iepriekš pa­manīto profesionālo spēju demonstrējumu viņas nesasniedz, respektīvi, īpašu pārsteigumu nav. Taču, ja neskaita vēro­jumus par aktierspēles manieru atšķirību un nekritisku Čehova dievināšanu, vēl un vēlreiz atgriežoties pie Kaijas un Trīs mā­su citātiem, izrāde ideju līmenī ir samērā skopa. Rezultāts ir drīzāk eksotisks nekā pārliecinošs, bet luga taču nav par to, ka ikviena japāņu aktrise alkst spēlēt Ņinu Zarečnaju! Izrāde lielā mērā pie šīs atzi­ņas apstājas. Un tas nav pārāk daudz.