Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
ĪSUMĀ PAR VISUMU

ĪSUMĀ PAR VISUMU

ĪSUMĀ PAR VISUMU
1. daļa

“Ja tu kādu parādību nevari izskaidrot vienkārši, tad tu to nesaproti pietiekami labi.”
Alberts Einšteins

ĪSUMĀ PAR VISUMU ir redzesloku paplašinoša izrāde sākumskolēniem. Tā ir īsu epizožu virkne, kurās spilgti personāži runā par dabaszinātnēm, radot tēlainu priekšstatu par fizikas parādībām, telpas un laika mērogiem, kā arī par dzīvības un apziņas attīstības procesiem. Izrādes pirmajās trīs epizodēs tiks stāstīts par neaptverami milzīgiem skaitļiem, vismazākajiem dzīvniekiem un pašiem senākajiem mūsu vectētiņiem.

Lomās: Jana Čivžele, Edgars Samītis, Ivars Krasts

Režisors – Gatis Šmits
Scenogrāfs – Rūdolfs Baltiņš
Kostīmu māksliniece – Keita
Grafiskais dizains – Baiba Baiba
Teksts – Gatis Šmits, Marta Elīna Martinsone, piedaloties izrādes ansamblim

Izrāde notiek Muzeja zālē (Talsu ielā 1)
Sabiedriskais transports līdz Ed. Smiļģa ielai: 2. tramvajs; 4., 4z, 7., 8., 21., 25., 38., 39., 55. autobusi
Izrādes ilgums: 1 h 40 min
Biļešu cena:
7,00 EUR (bērniem 2-7 gadi, skolēniem)
10,00 EUR (pieaugušajiem)

Pirmizrāde 2016. gada 2. aprīlī

Vārds: Jurate, 06.10.2016
Viedoklis: Saskumu. Šodien sākās biļešu pārdošana uz novembri. Pkst.10 esmu jau netā, gribu nopirkt uz šo izrādīti visai ģimenei biļetes, bet nekā - vairāk par 4 biļetēm nav iespējams nopirkt. Kamēr samaksāju par tām četrām, visas biļetes bija jau izpārdotas. Kādam no mums būs jāpaliek mājās. :(
Vārds: Jurate, 30.08.2016
Viedoklis: Sakiet, kāda vecuma bērniem izrāde ir vairāk piemērota?
Vārds: Gita, 17.05.2016
Viedoklis: Daļa par senčim bija garlaicīga man un grūti nosēžama bērnam (jo darbības ir par maz, un Lūcijas tēlam, manuprāt, nav nekādas pievienotās vērtības) , pārējās daļas - aizraujošas gan bērniem, gan vecākiem. BIlance pozitīva!
Vārds: Dana, 04.04.2016
Viedoklis: Interesanti, savādāk... nav klasiska teātra izrāde, drīzāk zinātnisks eksperiments! Bērns ļoti priecīgs un vecāki arī! Aizraujoši!!
Vārds: Baiba, 02.04.2016
Viedoklis: Paldies! Lielisks antidepresants bērnu vecākiem! Poētiski un tēlaini, un nedaudz smeldzīgi.

Izrāde "Īsumā par Visumu" atraktīvā veidā stāsta par dabaszinātnēm
Rīgas Apriņķa Avīze (Rīga)
14.04.2016
autors Marta Ūdre

Pirms pāris dienām kopā ar ģimeni apmeklēju Jaunā Rīgas teātra izrādi „Īsumā par Visumu” kas teātri skatāma no 2. aprīļa. Aprakstā lasāms, ka „īsumā par Visumu” ir redzesloku paplašinoša izrāde sākumskolēniem. Tā ir virkne īsu epizožu, kurās spilgti personāži runā par dabaszinātnēm, radot tēlainu priekšstatu par fizikas parādībām, telpas un laika mērogiem, kā ari par dzīvības un apziņas attīstības procesiem. Izrādes pirmajās trīs epizodēs tiek stāstīts par neaptverami milzīgiem skaitļiem, vismazākajiem dzīvniekiem un pašiem senākajiem mūsu vectētiņiem. Noprotams, ka šī ir pirmā izrāde no plānotā dabaszinātņu izrāžu cikla, taču tas, cik daļas vēl tiks veidotas, nav zināms.

Tas, ka „Īsumā par Visumu” nenotiks klasiskajā izrāžu formātā, top skaidrs, jau ierodoties teātri. Visi apmeklētāji tiek sadalīti trīs grupās, un katram tiek izdalītas atšķirīgu krāsu uzlīmes, ko pielīmēt pie apģērba. Mūsu grupu darbiniece sākumā nosauc par „zilajiem”, bet vēlāk tiekam saukti par „violetajiem”. Redzams, ka daudzi vecāki neizrāda īpašu sajūsmu, visticamāk, cerot, ka nebūs pārāk daudz jāiesaistās. Taču kautrīgais latvietis var neraizēties. Sadalījums grupās domāts tāpēc, lai zinātu, uz kuru izrādes epizodi doties vispirms. Trīs telpās vienlaicīgi notiek trīs miniizrādes, pēc tam skatītāju grupas mainās, līdz visi ir redzējuši visu. īsajos epizožu starplaikos kopīgajā telpā var iesaistīties dažādās aktivitātēs – skatīties mikroskopā, veidot sienas zīmējumus vai būvēt piramīdas no papīra glāzītēm, kas bērnos izraisa neviltotu sajūsmu un pamodina veselīgu sacensības garu.

„Īsumā par Visumu” pat grūti saukt par izrādi, tā drīzāk atgādina dabaszinātņu stundas ar aizraujošiem eksperimentiem. Pirmajā daļā (violetajai grupai) tiek stāstīts par milzīgiem skaitļiem, par uzskates līdzekli izmantojot smilšu graudiņus. Skatītāji sēž apkārt apaļam „galdam”, kas veidots no elastīga melna materiāla un simbolizē Visuma telpu. Iemetot tajā bumbu, redzams, kā telpa izliecas. Jautrākā daļa sākas tad, kad skatītājiem izdala bumbiņas un monētas, ko ripināt pa „Visumu” kā stilizētus debess ķermeņus, lai attēlotu to nebeidzamo rotāciju un gravitācijas spēka ietekmi. Arī aktieris Ivars Krasts uz interesanta braucamrīka gandrīz nepārtraukti riņķo apkārt skatītājiem. Rezultātā riņķošana paliek prātā kā viens no galvenajiem faktiem, ko atcerēties par Visumu.

Otrā daļa man personīgi šķita visinteresantākā. Edgars Samitis, iejuties dabas pētnieka, vārdā Alnis, lomā, stāstīja par vissīkākajām būtnēm, kas mīt uz Zemes visilgāk par visām dzīvajām būtnēm. Uz ekrāna lāzera palielinājumā tika rādīti dažādi mikroskopiski dzīvnieciņi, piemēram, garneļu kāpuri. Šīs daļas kulminācija bija skatītāju iesaistīšanās mikrobu zoodārza veidošanā. Katrs varēja paņemt vates kociņu, saslapināt galus mutē, paberzēt rokās un nodot materiālu kopējam „zoodārzam”. Pēc tam uz ekrāna varēja vērot, kādas izskatās baktērijas, kas dzīvo mums mutē un uz rokām. Pieaugušie smaidīja līdz ausīm, taču mans bērns pēc izrādes paziņoja, ka labāk to nebūtu uzzinājis!

Trešā daļa bija trīs dažādi stāstījumi par pirmcilvēkiem un to attīstību līdz mūsdienām, taču atraktivitātes ziņā šī daļa bija vispasīvākā. Skatītājiem bija vienkārši jāsēž un jāklausās ierakstā, skatoties uz milzīgu attiecīgā pirmcilvēka fotogrāfiju. Sākumā vienīgi Jana Čivžele, attēlojot kādu seno laiku būtni, kas nerunā, izdalīja skatītājiem našķus - dažādas augļu sukādes. Pozitīvi tas, ka šī daļa bērnos radīja iztēli un trenēja spēju mierīgi nosēdēt un koncentrēties stāstījumam. Kopumā priecājos, ka Jaunais Rīgas teātris uzsācis jauna veida ciklu, kurā izrādes ir ne tikai izklaidējošas, bet arī izglītojošas gan bērniem, gan pieaugušajiem.
 

Bērniem par Visumu
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
03.05.2016
autors Ilze Kļaviņa

Gata Šmita bērnu izrāde nevis cenšas minēt brīnumu, bet gan to izskaidrot

Sākotnēji recenziju par Jaunā Rīgas teātra izrādi bērniem "Īsumā par Visumu. 1. daļa" nebiju iecerējusi, jo mēdz teikt, ka pirmie kucēni jāslīcina. Režisora Gata Šmita talants līdz šim mērķējis un īstenojies labos trāpījumos kino, mūzikla, psiholoģiskas drāmas un operas virzienos, tāpēc pavērsiens uz mazo skatītāju auditoriju ir negaidīts. Taču jaunā izrāde ir ne vien oriģināla, bet arī rosina plašākas pārdomas par šodienai raksturīgo teātra uztveri.

Saskaņā ar teātra anotāciju "Īsumā par Visumu" iecerēta kā "redzesloku paplašinoša izrāde sākumskolas skolēniem", kas īstenojas trijās epizodēs par triju zinātņu – astronomijas, bioloģijas un cilvēku evolūcijas – pamatiem. Lai cik sarežģīti skanētu jēdzieni, to būtībā ietverti fundamentālie elementi, kas katram bērnam tā vai citādi jāzina.

"Īsumā par Visumu" konstruktīvais koncepts atbilst mūsdienīgas pasaules lietu kārtībai, kādā bērni orientējas ikdienā. Režisors racionālo attieksmi pārceļ uz mērogos gigantiskām, ar ikdienas prātu neaptveramām lietām, un no šādas savietošanas rodas paradoksāls secinājums. Kā tas, kas izskaitļojams ciparos un pat ieraugāms ar tehnikas palīdzību, samērojams ar cilvēka izjūtu mērogu?

Skatītāju vidū pamanīju režisores Rozes Stiebras vērīgās acis, tāpēc, lai precīzāk formulētu izrādes būtību, izvēlējos atsauci uz šābrīža izstādi "Uzminēt brīnumu. Rozes Stiebras un Anša Bērziņa animācijas filmas" Kino muzejā, kas veltīta aplikācijas un zīmētās animācijas klasiķiem. Atšķirībā no viņu pieejas Šmita izrāde veic pretējo – nevis cenšas minēt brīnumu, bet gan to izskaidrot. Tēlainība cita, rakursi citi. Multfilmas "Fantadroms" kaķa Indriķa XII, Peļu mammas un citu kosmisko būtņu attiecībās valda psiholoģiskas saites vienam pret otru, kā, piemēram, ilgošanās, kas uzveic gaismas gadu attālumus, draudzība, kas siltāka par uguni, bet JRT teātra skatītājiem jārēķinās ar argumentāciju, ko sniedz skaitļi, fotošops, mikroskops un citas tehniskas iespējas. Vai racionāla attieksme dabas izpētē ir jauna? Nē, to apliecina kostīmu mākslinieces Keitas "citētais" 19. gadsimts, kad tehnikas attīstība ļāva ielūkoties līdz tam nezināmās dabas parādībās un lielie ģeogrāfijas atklājumi bija īpaši populāri. Kostīmu stilizācijas rosina pārcelties Žila Verna grāmatu varoņu laikos, un tajos īstenots romantizēts priekšstats par ceļojumiem laikā un telpā.

Izrāde sākas, visus skatītājus dalot trijās grupās, lai izstaigātu trīs melnos kabinetus (scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš). Mērķtiecīgi piepildīts laiks starp epizodēm, aicinot bērnus zīmēt, būvēt, kustēties. Katra spēles epizode ir pietiekami gara, lai kopumā nerastos "kā, jau beidzās?" sajūta, kas nereti pavada bērnu īsmetrāžas iestudējumus. Simpātiski un pārdomāti no teātra puses ir iedrošinoši gidi, kuri vadā grupas, līdzi dodot palīgintrumentus – kabatas lukturīti, palielināmo stiklu vai bumbiņu. Katrā kabinetā saimnieko viens aktieris – epizodes vadītājs –, tērpies stilizētā tērpā. Aktieriem – Janai Čivželei, Edgaram Sainītim, Ivaram Krastam – jāīsteno Alberta Einšteina citētais moto, kas vienlaikus ir uzdevums: "Ja tu kādu parādību nevari izskaidrot vienkārši, tad tu to nesaproti pietiekami labi."

Lai arī uzdevumi līdzīgi, aktieri tiek ar to galā ar dažādām sekmēm. Epizožu atšķirības ir ievērojamas ne vien tēmu ziņā, bet arī tēlainības ietilpībā. Visracionālākie bērni par spilgtāko atzīs Edgara Samīša zinātnisko epizodi, kurā ar spēcīgu mikroskopu ielūkojamies, aktiera vārdiem runājot, "sīkaliņu" pasaulē. Palielinājumā redzam vismazākos planētas iemītniekus, kuri te ir daudz ilgāk par mums. Jauki, ka E. Samītis atradis personiskus mīļvārdiņus supersīkajām būtnēm, kuru daudzums patiesībā nav pārsteigums ne vien pieaugušajiem, bet arī bērniem. Epizode vairāk par citām līdzinās lekcijai, un saskarsme ar bērniem ir visciešākā. Aktiera atbildes uz tiešajiem jautājumiem, no kuriem viņš neizvairās, ir abpusēja gandarījuma vērtas.

Epizodē par senākajiem "mūsu vectētiņiem" nākas vairāk klausīties nekā redzēt. Kaspara Znotiņa balss neitrālā vēstījumā runā par dažiem Homo sapiens sugas priekštečiem, individualizējot atsevišķus eksemplārus ekrāna projekcijās. Ministāstiņi par Tobija, Anselma un Helmūta dzīves gadījumiem tomēr ir tekstuāli tik pieblīvēti ar sarežģītiem vārdiem, ka sākumskolas skolēniem, vēl jo vairāk klātesošiem bērnudārza vecuma bērniem, paslīd garām. Garlaicību pastiprina tumsa, bezpersonisks mūzikas fons un aktrises Janas Čivželes svinīgā "vecvectēvu" portretu nēsāšana, kas nekādu attieksmi nepauž. Arī ieslēgt gaismas lukturīšus nav īstas vajadzības.

Toties emocionāli atvērtākos bērnus gaida iedvesmojošs pārsteigums Ivara Krasta iedzīvinātajā epizodē par neaptverami milzīgiem skaitļiem. Iepazīstinot ar sevi, aktieris sevi nosauc par Vienu. Tādējādi ir atrasts atskaites punkts citādi grūti saprotamām skaitļu virknēm un mērogiem. Skatītāji drīkst pataustīt vienu smilšu graudu, tad 10, tad 100,1000 utt. Tālāk aktieris turpina tekstu par lieliem mērogiem, planētām, Galaktiku, attālumiem, bet pats vienlaikus skrituļo ap galdu, ap kuru sēž skatītāji. Apļveida kustība ir saskaņota ar gravitācijas spēka modeli – melna galdu. Arī ap galvu riņķojošā Mēness figūra, noslēpumaini zili mirdzošais punktiņš pie aktiera cepures, kurš nepārtrauktā kustībā rotē ap skatītājiem, atdarina planētu pārvietošanos. Balss intonāciju, precīzo tekstu un darbības caurvij skumjas vientulības atmosfēra. Aizraujoša ir iespēja katram skatītājam ripināt lodītes sfēriski izliektajā audumā. Bēdīgā lelle Če če Čimpidrilka un sērīgā dziesmiņa papildina koptēlu. Šai epizodē parādās tas režisors – perfekcionists, kurš savulaik Dailes teātra izrādē "Naži vistās" precīzās sliedēs ievirzīja aktieru dvēseļu mikrošūpoles, un poētiķis, kurš, piemēram, iestudējumā "Mežonīgā pilsēta" sataustīja slēptākās un trauslākās lirikas stīgas.

Izrādei nav fināla, kopsaucēja vietā – pārdomas par poētiku, kas ir ietilpīgāka par racionālo pieeju, kādā cenšamies izskaitļot Visumu. Labs starts nākamajai pasaules telpas apguves daļai, kurā, pieļauju, būs vairāk no tā teatrālā izjūtu fenomena, kas piešķir JRT izrādēm kvalitātes zīmolu.

Trijatā par Visumu
www.satori.lv
05.05.2016
autors Aiga Dzalbe

Nesen apmeklēju režisora Gata Šmita jauno izrādi "Īsumā par Visumu" divu jaunu dāmu kompānijā. Trešās klases skolniece Eiženija tieši atbilda gaidītās auditorijas vecuma grupai, bet  septītklasniece Elizabete pieteicās strādāt kā bērnības kontekstus labi pārzinoša kritiķe. Pēc mirkļa es iespēju robežās mēģināšu saskaņot mūsu visai pretrunīgās domas par izrādi "Īsumā par Visumu", bet pirms tam vēl ātri izmantošu ekskluzīvo iespēju izstāstīt savu sāpi: sakiet man, lūdzu, kas tā par nejēdzīgu teātru politiku, ka visā mūsu kulturālajā valstī nav nevienas vietiņas, uz kuru puslīdz droši var doties ar pamatskolas vecuma bērniem? Tieši tajā brīdī, kad 10–15 gadu vecumā personības beidzot sāk mērķtiecīgi meklēt savu īsto ceļu, tām tiek piedāvāts nekas cits kā vai nu izšķīst Radio 5 popā vai silti ierušināties fantāzijas un fantastikas plaukta kino un literatūrā (kas gan, jāatzīst, pateicoties Laurai Dreižei, Ievai Melgalvei, Arno Jundzem u.c., mēdz būt visai baudāma pusaudžiem adresēta latviešu oriģinālliteratūra). Vai arī vecāku neprāta dēļ jaunieši var uzrauties uz tādiem klasikas robus bez lasīšanas aizpildīt vilinošiem teātru iestudējumiem kā "Bāskervilu leģenda" Latvijas Nacionālajā teātrī vai "Žanna d'Arka" Dailes teātrī (tā es, piemēram, pēc kaunpilnas izgāšanās "Bāskervilu leģendā" meitai iesolīju savu bērnībā iemīļoto detektīvu "Stāsti par Šerloku Holmsu", bet viņa to pat nevarēja palasīt, jo, tikko kā sākoties dialogi, tā viņai acu priekšā uzpeldot aktieru grimases, intonācijas, scēnas un nākot virsū smējiens). Protams, var jau arī bērnus pa tiešo mest iekšā pieaugušo dramaturģijas pasaulē, jo viņi taču aug tik zibenīgi ātri... Tomēr tad varētu domāt, ka mūsu režisoriem, aktieriem, teātra menedžeriem nav lielākas ieinteresētības par saviem pusaudžu gados nonākušajiem pēcnācējiem kā kurpniekam par paša kurpēm zināmos laika posmos. Svaigākais, ko izdodas atrakt atmiņas arhīvos, ir teātra apvienības "Nomadi" mācību pētījums ar drāmas palīdzību 2012. gadā, tomēr "Meitene A" bija adresēts vidusskolām.

Tīņu jautājums mūsu teātros tātad nezin kāpēc ir novirzīts kategorijā "slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās". Par laimi, vismaz mazajiem bērniem Latvijas teātros ir daudz, ko darīt, – klasiskāki un eksperimentālāki iestudējumi bērniem pēdējo gadu laikā šķiet uzņēmuši ievērības cienīgus apgriezienus. Jaunā Rīgas teātra uzvedums "Īsumā par Visumu" kopējā klāstā iezīmējas ar līdz šim nemanītu pretenziju izglītot, paplašināt bērnu redzesloku dabaszinātņu jomā. Lūk, te būs mūsu trijotnes iespaidi, pārdomas, vērtējumi par jauno Gata Šmita izrādi, ko apmeklējām 6. aprīlī.

Eiženija: Mēs bijām iedomājušās, ka ejam uz parastu teātri, bet šeit jau pašā sākumā bija jāsadalās pa grupām. Katrai grupai iedeva savas krāsas uzlīmes, un katra grupa devās uz savu telpu, kur mūs gaidīja aktieri. Labi, ka varēja arī izteikties un darboties līdzi.

Elizabete: Bērniem bija pa prātam, ka izrāde ir sadalīta trīs īsās daļās ar starpbrīžiem pa vidu. Šeit gan nevarēja skriet uz kafejnīcu pēc kokteilīšiem, toties varēja darboties ar mikroskopu, zīmēt alu cilvēku zīmējumus un būvēt tornīšus no papīra glāzēm.

Es: Izrādes laikā katra epizode tika izspēlēta trīs reizes, lai visi visu redzētu. Mums pirmā trāpījās daļa, kurā Viens (Ivars Krasts) stāstīja par zvaigznēm un vislielākajiem skaitļiem, otrajā daļā Alnis (Edgars Samītis) demonstrēja vismazākos dzīvniekus pasaulē, bet trešajā daļā Lūcija (Jana Čivžele) lika iztēloties vissenāko pasaules cilvēku dzīvi. Drīzumā šīm daļām piepulcēšoties vēl trīs citu Jaunā Rīgas teātra aktieru izspēlētu etīžu trijotne.

Par 1. daļu

Elizabete: Katrā no daļām bija kaut kas interesants, un kopumā varu teikt, ka liela daļa no stāstītā arī manā vecumā bija jaunums. Nezināmā informācija lika kustināt smadzenes, lai gan nekāda emociju pārpilnība neradās. Vislabāk man patika pirmā daļa – gan telpas iekārtojums, gan aktiera lēnais un izteiksmīgais runas veids. Varēja labi uztvert un vēl paspēt apdomāt vārdus. Skolā mums parasti daudz ātrāk nober jauno vielu. Maģisku noskaņu radīja bumbiņu ripināšana pa elastīgā auduma galdu ar tādu kā kosmisko melno caurumu vidū.

Es: Man arī šķita, ka tur kā ar burvja mājienu tika uzburta Visuma sajūta – bumbiņām ripojot pa melno apli, aktierim uz dīvaina braucamrīka riņķojot ap mums – saujiņu skatītāju, kas sēž ap lielo galdu un ripina bumbiņas... vai arī tās bija monētas?

Elizabete: Tas braucamrīks varēja nebūt – nebija patīkami brīžos, kad aktieris runāja aiz muguras.

Eiženija: Man tomēr jāsaka, ka mani šī daļa interesēja vismazāk, jo tur stāstīja tikai par skaitļiem, kosmosu. Un tie dīvainie skaitļi... nezinu gan, vai tādi patiešām ir – sekstiljoni ar divdesmit vienu nulli un tamlīdzīgi. Un aktierim bija tikai viena vienīga dziesma: "Viena saule, viens es..." Otrajā daļā man bija interesantāk.

Par 2. daļu

Elizabete: Man gan tieši otrajā daļā radās aizdomas, ka mums stāsta blēņas. Alnis (skolotājs no filmas "Es esmu šeit") rādīja mikroskopā visādas sīkbūtnes un baciļus, ko sauca par vicaiņiem, sīkučiem un ņukučiem. Līdz galam nesapratu, kad viņš teica patiesību, kad jokoja.

Es: Tā jau gudrie ļaudis vienmēr dara – mēģina bērniem mazliet arī blēņas sastāstīt, kad runa ir par traki sarežģītām lietām. Turklāt mēs taču bijām teātrī, nevis laboratorijā, un teātrī svarīgi ir noturēt skatītāju uzmanību, rosināt un vest savā pavadā visu klātesošo iztēli. Manuprāt, tomēr Alnis ļoti daudz no zinātnieku pierādītām konkrētām lietām izstāstīja un izrādīja – par vienšūņiem, garneļu kāpuriem, baktērijām, kas cilvēkā ikdienišķi uzturas ap 100 miljoni. Skaitļi, protams, izklausās pagalam abstrakti, piemēram, 2,5 miljoni gadu – ko gan tas patiesībā izsaka? Bet kā jums patika ieraudzīt savas personiskās baktērijas?

Eiženija: Kad visiem izdalīja vates kociņus, Elizabete nočukstēja, ka tagad no mums gribēs savākt DNS, bet viņa gan nedošot.

Es: Elizabete laikam par daudz kriminālfilmu skatās.

Elizabete: Bet tas bija aizdomīgi, ka jādod siekalu paraudziņi... Tos vēl aplipināja ar roku baciļiem, tad sajauca visus kopā un apskatīja mikroskopā. Sanāca diezgan briesmīgs skats.

Par 3. daļu

Eiženija: Trešā daļa par cilvēku vēsturi man ļoti patika. Varēja klausīties, uzzināt par mērkaķiem un senajiem cilvēkiem un iztēloties. Tie bija īsti stāsti, no kuriem vislabāk atceros par Riekstkodi. Labi, ka varoņiem bija izdomāti vārdi, jo tas palīdz labāk atcerēties.

Es: Stāstus par cilvēku senču dzīvi esot sacerējuši izrādes dalībnieki paši, konsultējoties ar zinātniekiem, vēsturniekiem, tādēļ tie bija reizē tēlaini un informatīvi. Tie skanēja Kaspara Znotiņa balsī, līdzdarbojoties pirmcilvēka atveidam uz lielā ekrāna un tam abos sānos nostatītajiem stāstu varoņu portretiem tradicionālos formātos.

Elizabete: Man ir iebildums pret šiem stāstiem – tajos bija ļoti uzsvērts, ka cilvēki ir radušies no pērtiķiem. Bet principā bērniem būtu uzreiz jāuzzina visas trīs versijas: pirmā, ka mūs radīja Dievs, otrā, ka mūsu senči ir atceļojuši no kosmosa, un trešā, ka cilvēki ir attīstījušies no pērtiķiem. Skolās bērni domā diezgan šauri, bet literatūra un vēsture liek domāt plašāk, uzklausīt dažādus viedokļus. Nav labi, ka uzspiež vienu patiesību, kā parasti vecāki mēdz bērniem kaut ko vienu iegalvot, tāpēc ka paši par to daudz nedomā. Katram būtu jāļauj izvēlēties savu versiju.

Es: Piekrītu, tā ir.

Elizabete: Trešajā daļā es jutos kā senlaicīgā kino ar nekustīgiem attēliem, un kaltētās dzērvenes, kuras Lūcija visiem dalīja, bija kā popkorns kinoteātrī. Lūcija pati gan bija pabriesmīga ar savu grezno 18. gs. kleitu un šausmīgajām neandertālieša uzacīm. Viņa nerunāja, tikai nopētīja mūs, atnesot un novietojot pērtiķcilvēku un zvēru portretus.

Eiženija: Man gan Lūcija nemaz nelikās briesmīga, un viņas dotās ogas man ļoti garšoja.

Es: Nezinu, kā jums, bet man bērnībā šāda izrāde būtu ļoti nākusi par labu. Atzīšos, es biju jau diezgan liela, kad vēl iztēlojos, ka Zeme ir apaļa kā šķīvis, nevis kā lode, kaut arī mums mājās uz rakstāmgalda stāvēja papes globuss.

Eiženija: Šajā izrādē daudz varēja uzzināt un saprast par pasauli.

Elizabete: Es arī varu teikt, ka pusi no tā, ko mums stāstīja, es īstenībā nezināju, kaut arī izrāde bija domāta sākumskolēniem. Gan kostīmi, gan vizuālais noformējums likās labi izdevies, kaut arī viss notika mazās, melnās telpās, tomēr saprotu, ka citādi nevarētu izmantot ekrānus. Labi, ka nevienā brīdī neparādījās zinātnieks baltā halātā pie mēģenēm, kas būtu pārāk tipiski. Tomēr kaut kas uzsprāgt izrādē jau nu gan varēja! Tad teātris radītu vairāk emociju.

Lai arī mūsu domas detaļās dalījās, mēs vienojāmies, ka izrāde kopumā ir tikpat izglītojoša, cik iztēli rosinoša, bet bez iztēles un interpretācijas taču nevar ne notvert, ne paturēt atmiņā lietu būtību. Iesakām izrādi apmeklēt visiem bērniem, kas grib kļūt gudrāki, un gaidām turpinājumu!