Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
JĀŅONKULIS

JĀŅONKULIS

Antons Čehovs "Tēvocis Vaņa"

Antons Čehovs ir izcils stāstnieks. Arī šajā lugā savijušies vairāki stāsti. Viens no aizkustinošākajiem ir stāsts par Jāņonkuļa mīlestību, tam līdzās stāsts par jaunu pianisti, kura 17 gadu vecumā pārsteidzīgi kļuvusi par veca, slavena profesora sievu. Par lauku meitenes mīlestību pret lauku ārstu. Par daktera un precētas sievietes kaislību. Par pensionēta profesora cīņu par savu prestižu.Par lauku cilvēku darbu, pasaules izjūtu un mīlestību.

Lomās:
Aleksandrs Serebrjakovs – Ģirts Krūmiņš
Helēna, viņa sieva – Iveta Pole
Sofija, viņa meita no pirmās laulības – Guna Zariņa
Marija, profesora pirmās sievas māte – Aija Uzulēna
Jānis, saukts Jāņonkulis, viņas dēls – Gundars Āboliņš
Astrovs – Andris Keišs
Iļja, saukts Vafele – Jevgēnijs Isajevs
Marina, aukle – Regīna Razuma

Režisore – Māra Ķimele
Scenogrāfs – Reinis Dzudzilo
Kostīmu māksliniece – Kristīne Abika

Izrāde notiek Muzeja zālē (Talsu ielā 1)
Sabiedriskais transports līdz Ed.Smiļģa ielai: 2. tramvajs, 4., 4z., 7., 8., 21., 25., 38. autobusi
Izrādes ilgums: 2 h 30 min (2 cēlieni)
Biļešu cena: EUR 15,00

Pirmizrāde 2010. gada 18. martā

Čehova varoņus mēdz saukt par dīkdieņiem, kas tikai runā par darbu un laimīgu nākotni. Režisore Māra Ķimele un aktieru ansamblis „Tēvocī Vaņā” ieraudzīja cilvēkus, kuri visu mūžu ir strādājuši, dienām un naktīm, bez brīvdienām – kā jau laukos, sev netērējot nevienu lieku kapeiku. Lūk, par to arī izrāde. Par lauku cilvēku darbu, pasaules izjūtu un mīlestību. Arī par laucinieku un pilsētnieku mūžīgo tiekšanos vienam pēc otra un mūžīgo nesatikšanos, kuru, domājams, izjutis katrs Latvijas iedzīvotājs.

Izvēloties lugu, kas piedzīvojusi tūkstošiem klasisku iestudējumu un tikpat daudz eksperimentu, Māra Ķimele vēlas runāt par lauku un pilsētas problēmām mūsdienās, par laucinieku un pilsētnieku savstarpējām saitēm. Par pilsētnieku nespēju izdzīvot bez laucinieku atbalsta - ne vien materiālā, bet arī emocionālā un dvēseliskā. Stāsts būs arī par nabadzību, kalpošanu un alkām pēc mīlestības.

Vārds: Inga, 07.05.2015
Viedoklis: 07.05.2015 izrādē kaut kas pietrūka. Āboliņš un Zariņa fantastiski ! Taču nedaudz pietrūka konteksts, kāpēc piemēram divas sievietes tik pēkšņi ir iemīlejušās ārstā, kurš tiek saukts par gudru un atšķirīgu, lai gan izrādē par diži atšķirīgu viņu īsti nevarēja nosaukt. Man patika ārsts, tāpēc, ka man patīk Keišs, nezinu tad kā citiem. Un traucēja arī Ivetas Poles pārspīlēi dramatiskais tēlojums, daudzos brīžos sabojāja noskaņu ar savu spiegšanu, kur īsti nevarēja saprast vai viņa raud vai smejas. Izrāde jau it kā laba, bet gaidīju ko vairāk. Visskaistākais bija Zariņas beigu monologs !
Vārds: Jurate, 28.10.2014
Viedoklis: Man ļoti patika. Šī tēma vienmēr būs aktuāla un skars mūsu sirdis. Lielisks aktieru darbs. Tiešām bija sajūta, ka tas ir aktieru ansamblis, ne atsevišķi talanta izvirdumi. Paldies režisorei un aktieriem, un visiem pārējiem, kas radīja šo darbu!
Vārds: @PatsPutns / twitter.com, 14.05.2014
Viedoklis: Sākt jaunu dzīvi var jau rīt,vai vēl labāk, šodien, via"Jāņonkulis" @jrt_lv. Brīnišķīgs aktieru ansamblis, paldies!
Vārds: @t_o_m_s / twitter.com, 14.05.2014
Viedoklis: "Jāņonkulis" @jrt_lv bija absolūts un ļoti patīkams pārsteigums.1.cēliens ar lielisku humora devu,2.cēliens pamatīgas pārdomas raisošs.
Vārds: Elīna, 21.03.2014
Viedoklis: Paldies fantastiskajiem JRT aktieriem un Mārai Ķimelei par izrādi! Izrāde ļoti aizkustināja,vēl šodien jūtu kā smeldz sirds par šiem cilvēkiem, kuri nav atraduši laimi, vai arī ļāvuši tai paiet garām:( Bēdīgi likteņi... vienīgais kas notur pie dzīvības ir smags darbs . Viens vienīgs cilvēks šajā lugā bija atradis savu dzīves jēgu un piepildījumu, un tas bija Jevgēnija Isajeva atveidotais Vafele, kurš mīlēja, deva un negaidīja neko pretī, kas kārtējo reizi apliecina dzīves patiesību, ka lielāka laime ir dot, nevis saņemt! Īpašs paldies Gundaram un Gunai, kuru tēlojums lika asarām sariesties acīs...

Lauki pret aristokratismu
Teātra Vēstnesis Nr.2, 2010
15.09.2007
autors Zane Radzobe

Māras Ķimeles intervija Undīnei Adamaitei laikrakstā "Diena" mani uzrunāja viens teikums: ka tādu Jāņonkuļu ir daudz. Pie viņiem brauc paciemoties, aizbrauc uz pirti. Režisore mēģināja pamatot, kāpēc Antona Čehova "Tēvocim Vaņam" Jaunajā Rīgas teātrī bija jāpārtop par Jāni un onkuli, bet mani spēcīgi skāra pirts tēls, kas liekas uzsveram nevis cilvēka kvalitātes, bet gan funkciju. Tagad, pēc izrādes noskatīšanās, liekas — varbūt tieši tur slēpjas "Jāņonkuļa" potenciālais spēks un pašreizējais vājums vienlaikus. M. Ķimele radījusi oriģinālu, spēcīgu koncepciju par Latvijas lauku un pilsētas attiecībām. Trāpīgu. Sāpīgu. Tikai luga nav īstā.Programmiņā M. Ķimele raksta, ka grib reabilitēt A. Čehova varoņus un līdz ar to Čehovu pašu. Atbrīvot no padomju gadu iestudējumu uzslāņojuma, "izmirstošo aristokrātu" klišejas, uzsverot, ka, piemēram, Vaņa taču ir īsts lauku vecis — nevis filozofējošs dīkdienis, bet darba cilvēks, kam rokas nemitīgi kustas. Ilustratīvā līmenī izrādē tā tiešām ir — pēc Serebrjakova un Jeļenas aizbraukšanas lietišķā klusumā Reiņa Dzudzilo iekārtotajā telpā tiek nagloti trušu būri, kārtotas ādas. Dzīve rit. Tomēr režisores izvirzītajā uzdevumā izrāde dziļākā būtībā cietusi fiasko. Pārlieku koncentrējoties uz ārējo formu — Kristīnes Abikas kostīmi pilnasinīgi iemieso visklišejiskakos priekšstatus par lauku papiem un pilsētas cacām, aktieriem likts runāt krāsainos dialektos, ēvelēt kāpostus, dekoratīvi "spēlēt" kūtsmēslu smaku istabā un pašus mēslus uz zābakiem —, aizmirsies, ka dziesma jau nav par krekliem. Viens objektīvs atklājums gan režisorei izdevies, tiesa, ne gribēts, ne saukts. Proti —krievu klasiķis ir krietni specifiskāks — nekā klišejiski esam paraduši domāt. Acīmredzami Čehovam nepieciešami īpaši liela mēroga varoņi un dziļas attiecības. Citādi nesanāk.Režisore pirms pirmizrādes intervijās daudz runāja par lauku — pilsētas attiecību tēmu. Izrāde paradoksālā kārtā rāda, ka iedziļināšanās "pilsētnieciskumā" un "laucinieciskumā" bijusi virspusēja. Vai varbūt pareizāk teikt — ka precīzie vērojumi "no dabas" neiegulst A.Čehova zīmētajā metā, jo tas nav likumsakarības, bet gan izņēmuma zīmējums. Lauki, protams, ir dažādi. Ir sevi zaudējuši cilvēki, kas liec muguru katra atbraucēja priekšā. Un ir tādi, kuriem pilsēta tomēr nav nepārvarama garīga trauma. A. Čehova lauki pieder pie otrajiem. Un tajos iespējami tikai divi ceļi — mīlestība vai distance. Lauki pilsētu pārbauda, liekot jaunas un jaunas nastas virsū, lai kā iniciācijā noskaidrotu: esi gatavots no īsta materiāla? Esi cienīgs kļūt par savējo? Ar vienkāršām dzīves patiesībām ir neiespējami strīdēties, tāpēc  virsroka paliek lauku pusē. Ja neesi izturējis, par pilnu nekad neņems. Un nekad tu nebūsi savējais A Čehova "Tēvocī  Vaņā", tāpat kā, piemēram, "Ķiršu dārzā", "Kaijā" vai pie tuviem cilvēkiem tepat Latvijas laukos, iztapšana atbraucējiem nav mazvērtības komplekss vai pienākums, bet gan mīlestība. A. Čehova varoņiem — arī apbrīna, nonākšana pretrunīgo, bet valdzinošo lielo personību starojuma varā. Bet — vai "Jaņonkulī" var runāt par savējiem? Tur jau tas āķis, ka ne. Tātad liecas ne jau aiz mīlestības. Ne jau upurējoties. Bet velns viņ' zina, kādēļ.  Aiz garīgas dīkdienības? Aiz verdziskas citādā (tātad automātiski iedomāti labākā?) pielūgsmes?Salīdzinot A. Čehova lugu un M. Ķimeles iestudējumu, nākas secināt būtiskas nesakritības, vietas, kur luga acīmredzami pretojusies režisores koncepcijai. Un uzvarējusi, izlaužoties brīvībā. Viszīmīgākais no šādiem nesakritību punktiem, manuprāt, ir ģimene. A. Čehova varoņi ir tuvinieki, savējie, bez tam šī savējība pārsniedz bioloģiskās ģimenes robežas. To, kas ir A. Čehova varoņi cits citam, izsaka nelatviskais "bandas" vai latviskais "saimes" jēdziens. Tās, kā zināms, var sastāvēt no visatšķirīgākajiem cilvēkiem pasaulē, tomēr ir nesašķeļamas. Varbūt tieši tāpēc "Tēvocis Vaņa" (un ne tikai) A. Čehovam ir tik traģisks. Būt vientuļam starp savējiem ir iznīcinoši smagi.M. Ķimeles varoņi ir katrs par sevi. Ieskatieties uzmanīgi — kuram kurš te pa īstam svarīgs? Jūtas, ja tādas ir, lielākoties vērstas uz sava ego apkalpošanu. Lai cik talantīgs aktieris būtu Gundars Āboliņš, viņa tēlotā Jāņa jūtām pret sprigani nervozo Ivetas Poles Helēnu šajā izrādes zīmējumā grūti noticēt. Aktierim acīmredzot dots uzdevums "laucinieciskot" smalko intelektuāli  Vaņu, pierādot, ka Latvijas Jānis ir tāds pats kā simtiem, nē, tūkstošiem vīru mūsu laukos. Bet nav jau. Ne jau A. Čehovam. Dzirksteles nav arī Helēnas un Andra Keiša Astrova starpa. Iemesli līdzīgi Bez tam aktieri spēlē ar iedvesmu, iejūtoties spilgtos, no zāles skatoties, teiktu — komiskos, raksturos. Starp šiem cilvēkiem neatradīsiet liktenīgo kaislību. Bet ir iespējams iedomāties, ka līdz ārprātam garlaikoti un (paradokss, vai ne?) ne ar ko nenodarbināti cilvēki ar pašradītu mīlestības tēlu mēģina ja ne dzīvi padarīt saturīgāku, tad vismaz īslaicīgi izklaidēties. Ģirts Krūmiņš Serebrjakova lomā šādu pieeju dzīvei iemieso līdz niansēm precīzi. Bet Serebrjakova tēlam jau šāds lasījums der. Ja tā traktē Vaņu un Astrovu, jābūt dzelžainai (līdz galam izturētai un pierādītai!) koncepcijai, kādas "Jāņonkulī" trūkst.Izņēmums šajā egoistu — spēlētāju pulciņā ir Gunas Zariņas Sofija un Regīna Razuma nelielajā Aukles lomiņā. R. Razuma īsajā skatuves laikā piepilda skatuvi ar savas gandrīz nemanāmās varones tomēr jūtamo garīgo, emocionālo klātbūtni. G. Zariņai izdevies Sofiju izveidot kā putnēnu, kas izvēlies no ligzdas un mēģina lidot. Nesanāk, protams, bet procesā ir kas aizkustinošs. Soņas traģēdija "Jāņonkulī" ir tā, ka viņa izjūt sevi kā neeksistējošās, tikai vārdos deklarētās ģimenes daļu un attiecīgi gaida, ka pārējie izturēsies atbilstoši lomām. Nāk prātā, ka, iespējams, tieši tas izrādē ir Astrova un Sofijas attiecību neiespējamības pamatā. G. Zariņas Soņa mīl nevis tāpēc, lai pašapliecinātos, bet tāpēc, ka nespēj nemīlēt. Viņa mīlestību nevis izdomā, bet jūt.  Astrovam tāda mīlestība nav vajadzīga, jo tā uzliktu apgrūtinošu pienākumu pieiet attiecībām pēc būtības. Bet būtība allaž sagādā kādas neērtības. Tā — pavirši slīdot dzīvei pa virsu — dzīvot vieglāk. Absolūtu patiesīguma pakāpi citādi, šķiet, šajā izrādē deklaratīvajos A. Čehova tekstos izdodas sasniegt tikai G. Zariņai, bez tam kulmināciju uzaudzējot tieši visgrūtākajā, jo didaktiskākajā lomas posmā. Soņas monologs izrādes beigās izskan ne kā meli, pat ne kā mierināšanas vārdi, bet absolūtā patiesība, ko iemiesos varones nesatricināmā ticība kaut kādām pozitīvām vērtībām dzīvē, ceļam, jēgai."Jāņonkulis" izvirza grūti atbildamu jautājumu — ja aktieris spilgti izpilda komisku lomu, kas īstenībā iecerēta traģiska, vai to var uzskatīt par labu darbu? Un kā neveiksme tā ir — aktiera, kas pakļāvies izrādes zīmējumam, vai režisora, kurš šo zīmējumu izveidojis? G. Āboliņš un A. Keišs abi kļūst par izrādes centru, bet dīvainā kārtā kā komiskie varoņi, zālei jautri smejoties par jociņiem. "Tēvoča Vaņas" iestudējumā tas būtu pat oriģināli, ja vien aiz komiskās fasādes būtu aizslēpta tā nekomiska sāpe, kas ir katra A. Čehova varoņa kodolā, "Jāņonkuļa" problēma, šķiet, ir tā, ka varoņos šīs sāpes nemaz nav. Padarot A. Čehova tēlus par "ikvienu", izrādās, viņi tiek iznicināti. Jo tie savā dziļākajā būtībā ir izņēmums dzīves straumē. Droši vien ne tikai šodien, bet ari lugas rakstīšanas laikā. Kad M. Ķimeles izrādes kulminācijas ainā, Serebrjakovam paziņojot par "projektu" pārdot kopējo saimniecību, G. Āboliņa Jānis apvainoti "iziet no sevis", viņš trako tāpēc, ka viņu fiziski apzog. Mājas pārdos, naudu viņš neredzēs kā savas ausis. A. Čehova varoņus apzog garīgi. Viņiem nozogot sapni, vienīgo, kas varbūt šajā bezcerībā uztur, — apziņu, ka to upuris nes kādu labumu. M. Ķimeles varoņi nav upurējušies. Nekādas citas perspektīvas jau te nevienam nav bijis. Tie nav A. Čehova izsmalcinātie gara aristokrāti, kas apzinās sevī nobendētu to dzīvi, kurai viņi bija dzimuši. Kad G. Āboliņa Jāņonkulis vai Andra Keiša Astrovs gaužas, ka dzīve aizritējusi velti, ka viss palaists garām, viņi nedomā kādu nepiepildītu misiju, neizdarītu darbu vai nodotu talantu. Viņi domā par to, ka dabūt sievieti (var Helēnu, bet vispār jau nav tik būtiski, kuru) vajadzēja pirms gadiem desmit. Dzīve būtu ērtāka. Būtu kāds, kuram pienākums piepildīt tavu tukšumu. Nav M. Ķimeles varoņi skaistā R. Dzudzilo radītā tēla — dekoratīvie trusīši gaļas trušu būros — iemiesotāji dzīvē. Kārtīgi gaļas truši. Ne smalkie pilsētnieki.

Izrāde atstāj mulsinošu iespaidu. Skaidrs, ka "Jāņonkulis" nav A. Čehova, bet ir M. Ķimeles darbs. Vai tas, ko iestudējumā varēja nolasīt pirmizrādē, ir viss, ko režisore vēlējusies pateikt skatītājam, vai ari kas pazudis, A. Čehovu "lauku vienkāršībā" tulkojot? Atbildes izrādē nav. Toties viens nu pēc "Jāņonkuļa" ir skaidrs. A. Čehova varoņi tomēr ir tieši "izmirstošie aristokrāti". Nevis lauku veči.

Sofija un Jāņonkulis
Diena
28.03.2010
autors Henrieta Verhoustinska

Režisore Māra Ķimele jau pirms iestudējuma „Jāņonkulis” pirmizrādes pavēsta: «Lielākajai daļai kritiķu un skatītāju viņi nepatiks, jo tādi cilvēki nepatīk. Nepatīk šie smirdošie laucinieki.» Tā nav. Patīk tieši laucinieki. Un viņi nesmird.LAUKU DZĪVES AINAS

Lai liktu no jauna palūkoties uz Čehova varoņiem, režisore Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pieķērusies autora dotajam lugas žanram «lauku dzīves ainas». Teātra muzeja telpās scenogrāfs Reinis Dzudzilo iekārtojis lauku mājas interjeru ar simpātiskiem trušiem būros, dažādām saimniecībā noderīgām lietām, nekārtību, kas lauku mājās iestājas karstākajā darba laikā, un pilsētniekiem par prieku gaismā izvilktām vecām klavierēm un goda krēsliem. Nedz Gunas Zariņas Sofija, nedz Gundara Āboliņa Jāņonkulis nav nekādi muižnieki, kuri vada saimniecību, vien dodot rīkojumus - viņi strādā smagu fizisku darbu, viņu zābaki ir kūtsmēsliem notraipīti. Fiziska darba klātbūtne ir svarīga režisorei, jo nogurums, par kuru runā, piemēram, Sofija, ir nevis manierīgs dzīves apnikums, bet tieši nogurums no darba, kas lāgiem ir tik smags, ka nolaižas rokas. Taču pirmajā cēlienā darbs tiek pasniegts pārlieku butaforiski. Sofija ar ķerru (istabā?) tomēr acīmredzami ienāk no aizkulisēm, nevis no pagalma. Un notašķītus zābakus arī lauku mājās pirms ienākšanas mēdz noslaucīt vai pat novilkt. Tāpat ir šādās Latvijas lauku mājās - dažbrīd klūp teksta loģika (kādus gan zemnieku bērnus dīkajai pamātei iesaka mācīt Sofija?). Tiesa, otrajā cēlienā neatbildētajās jūtās līdz serdei satriektās Soņas un Jāņonkuļa izmisīgā ķeršanās pie ierastajiem darbiem ir attaisnota līdz pēdējam sīkumam.

Taču visnegaidītākais āķis, ko režisore līdz ar aktieriem izmet skatītājiem, ir laucinieku/ pilsētnieku nošķiršana ar valodas palīdzību. Proti, laucinieki runā pareizā latviešu valodā, taču ar Latgales puses dialektu. Gan Sofija, gan Jānis (par kādu kļuvis Čehova Vaņa), gan Andra Keiša mačo - dakteris Astrovs. Par to publika smejas. Bet nav šajos smieklos nedz nicinājuma, nedz augstprātības, vien prieks par aktierspēles vieglumu. Dialekts - tā vienmēr ir nobīde, ko gluži kā pielīmētu degunu pamana vispirms, tāpēc, no vienas puses, aktieriem tas ir spilgts pieteikums, no otras -uzreiz arī barjera ceļā uz Rīgas skatītāju līdzdzīvošanu, ko no sākuma līdz galam vienlīdz pārvar tikai Gunas Zariņas Sofija.STIPRAS SIEVIETES POSTSKad Pēterburgas teātros un vēlāk arī Krievijas provincē parādījās pirmie Čehova lugas „Tēvocis Vaņa” iestudējumi, pats autors bija pārsteigts, cik labi lugu vērtēja skatītāji un kritiķi. Kā jaunumu tolaik (pirms 110 gadiem) uztvēra, pirmkārt, sižeta otršķirīgumu, priekšplānā izvirzot lugas «noskaņu» un varoņu «attiecības». Īpaši „Tevocī Vaņā” darbība šķietami nekur neved, notikumi beidzas, īsti nesākušies (kā Vaņas mēģinājums nošaut Soņas tēvu - profesoru vai Astrova un Jeļenas Andrejevnas nenotikušais romāns). Otrkārt, diskusijas izraisīja tas, ka Čehova varoņi ir tādi... nevaroņi. Nekādi Maķedonijas Aleksandri un Mēdejas. Tādā ziņā Ķimeles Čehova iestudējumi Jaunajā Rīgas teātrī - gan „Trīs māsas”, gan „Jāņonkulis” - ideāli ierakstās šī teātra koncepcijā, kur uz skatuves it kā vienkāršos cilvēkos - mūsu laikabiedros, ierindas pilsoņos - ieraugām veselu visumu. Vienlaikus M. Ķimele turpina jau I. Ābeles lugas „Sala” iestudējumā sākto - viņa šo visumu koncentrē nevis inteliģentās ciešanās par nerealizēto talantu, bet mīlestības jūtās, ko cits citam garām raida vai visi izrādes personāži. Kā noprotu, līdzīgi tas bijis režisores iestudētajā „Tēvocī Vaņā” Valmieras teātrī 1983. gadā.

Par izrādes „Jāņonkulis” emocionālo un jēdzienisko centru kļūst Gunas Zariņas Sofija. Viņa šajā daļēji lokalizētajā Čehova lugas interpretācijā kļūst par tādu kā latviešu sievietes esenciālu simbolu. Sievietes, kas spēj darīt arī vīrieša darbu, ja stiprais dzimums ir saļimis zem nelaimju nastas vai alkohola iespaidā. Gunas Zariņas Sofija ir stipra pat tad, kad raud, un arī tad, kad kautrīgi ķiķina, atskāršot savu iemīlēšanos. Arī tad, kad runā par savu neglītumu un gaida, kad atbrauks viņas neatbildētā mīlestība. Viņā ir pašcieņa un ticība pirmām kārtām sev, tāpēc Soņas beigu monologs par atpūtu, kas sagaida tikai mūža beigās, lai arī bezgala skumjš, tomēr nav bezcerīgs, jo viņa redz visam jēgu.

Savukārt Gundara Āboliņa Jānonkuļa kodols ir vājums. Viņi ar māsasmeitu Sofiju ir kā pusītes no viena kamola, ko veido piņķerīgs nelaimīgu jūtu un šaubu mudžeklis. Gundara Āboliņa Jānis, ko visi dēvē par Jāņonkuli un kurš pats apradis ar savu omulīgo, lādzīgo lauku radinieka funkciju, pēkšņi tiek izsists no līdzsvara. Visbanālākajā veidā. Viņš iemīlas. Viņš kļūst smieklīgs, un man patīk, cik nopietni teātris rāda to, ka mīlestība - arī nelaimīga - var padarīt cilvēku smieklīgu. Jo tieši tā padara smieklīgu arī Ģirta Krūmiņa inteliģento profesoru Serebrjakovu, kura otra nelaime pēc tās, ka viņam ir jauna sieva, ir tā, ka viņš patiešām neiederas pie saviem lauku radiem. Pat savu meitu viņš uzlūko kā būtni no citas planētas, tāpēc arī nesaprot, ko nodara, ierunājoties par māju iespējamo pārdošanu.

Taču vissmieklīgākais - pat par daudz -savā vaislas gaiļa gājienā cauri apbrīnas pilno sieviešu pulciņam ir Andra Keiša Astrovs, kurš cenšas pavedināt Ivetas Poles trīcošo Zaķīti, piedošanu, Helēnu gluži kā Vilks krievu animācijas seriālā Nu, pagaidi! (multenē gan zvērs cenšas upuri apēst). Ņemot vērā, ka Astrovs ir Čehova pašironisks portrets (autors arī ir ārsts, kuram nākas atkauties no pielūdzējām, mīļi sauktām par antonovkām, un arī apsēsts ar koku stādīšanu), un pat to vērā neņemot, aiz uzsvērtajām provinces donžuāna manierēm un alfa tēviņa pašpārliecinātības nekas cits tā arī neparādās. Otrajā cēlienā, kur Sofija nonāk līdz rūgtai atskārsmei, ka dzīve diez vai kļūs labāka, bet Jāņonkulis vēl cenšas to sagremot - mokoši un nemaz vairs ne smieklīgi -, šāds Astrovs kļūst apnicīgs.

NĀRA NO PILSĒTASVismazāk ko teikt pagaidām ir par Ivetas Poles Helēnu - visu izrādes vīriešu magnētu. Aktrises trumpis ir viņas noslēpumainais sfinksas paštēls. Ne velti lugā Vaņa viņu nosauc par ūdensmeitu, par nāru. Tomēr režisore šīs īpašības aktrisei likusi pārlieku kāpināt un izlutušās pilsētnieces vietā Helēna ir vēl vairāk dabas bērns, spontāna, kautrīga būtne nekā viņas pameita Sofija. Helēnas biklums pagaidām pārlieku sajaucies ar pašas aktrises nedrošību, un izprast viņas varoni ir grūti. Pirmajā cēlienā aktrisi iegāž kleita bez lencītēm - atraisītās, laiskās plastikas vietā vērojami centieni noturēt virs krūtīm nost slīdošo apģērba gabalu. Citādi Kristīnes Abikas tērpi atbilst kolorītam un parāda, ka glīti var ģērbties, arī mēslus mēžot. Šādā interpretācijā, kur krietni īsinātas sarunas par inteliģenci, par Serebrjakova izgāšanos zinātnes laukā (šīs sižetiskās līnijas dēļ lugā saskatīja ņirgāšanos par Krievijas profesūru un lugu izņēma no Pēterburgas imperatorisko teātru repertuāra), par progresu utt, dekoratīvas un tādas kā liekas šķiet abas kukažiņas - Regīnas Razumas aukle Marina un Aijas Uzulēnas Marija (Jānonkuļa māte, Sofijas vecmāmiņa), lai arī abas aktrises korekti tiek galā ar uzdevumu atveidot par sevi krietni vecākas lauku večiņas, un arī Jevgeņija Isajeva «liekēdis» Iļja neienes izrādē neko papildus rosībai, ko dažās ainās ir prasījusi režisore.

Gorkijs, noskatoties Čehova „Tēvoci Vaņu”, esot «raudājis kā bāba». Vēstulē Čehovam viņš raksta, ka luga ir kā «āmurs, ar kuru jūs sitat pa publikas tukšajiem pauriem». JRT izrāde pieklauvē pie sirds, ar cieņu, bez banalitātēm.

Laucinieki pret pilsētniekiem jeb Jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā!
Līvija Dūmiņa
28.03.2010
autors Neatkarīgā Rīta Avīze 26.03.2010.

Šosezon mūsu teātros ļoti pamanāmi uzmanības lokā ir nācis mazais cilvēks un viņa problēmas – vai tie būtu bezdarbnieki un kantora strādnieki (Kazimirs un Karolīne, Topdogi Homo erectus), Vīna un nezāļu t.s. vienkāršo cilvēku krāšņā buķete vai Slaktiņa dieva tikpat vienkāršie vecāki. Arī Māra Ķimele (JRT), Antona Čehova lugas Tēvocis Vaņa darbību pārceļot uz kādu Latgales nostūri, runā ne jau par kādiem krievu inteliģentiem un viņu nesasniedzamajiem ideāliem. Režisores, scenogrāfa Reiņa Dzudzilo un kostīmu mākslinieces Kristīnes Abikas sadarbībā redzam cilvēkus un telpu, kur puķaini halāti un gumijas zābaki ir ikdienas forma, lai dienētu, ņemot vērā stingro, laika rituma reglamentēto, nebeidzamo darbu kārtību, savdabīgo lauku darbadienas filozofiju. Ja neesmu kaut ko aizmirsusi vai nepieskaitījusi, jo neredzējusi, Jāņonkulis ir trešā izrāde šosezon, kurā dzirdam latgaļu valodu (vēl – Ja mana sieva uzzinās... un No saldenās pudeles). Šeit dalījums ir skaidrs, kāds mēdz būt laiks – pilsētnieki Serebrjakovs un viņa sieva Helēna runā literārā latviešu valodā, laucinieki Soņa, Astrovs, Jāņonkulis un pārējie – dialektā.

Jāatzīst, ka režisores ideja – Čehova Voiņicki padarīt par ūsainu lauku papu rūtainā kreklā vai ārstu Astrovu – tikpat ūsainu un traktoristam izejamās drēbēs līdzīgu ("lielas ūsas, mazas spējas") – šķiet visai ekstravaganta. Māra Ķimele izrādes programmiņā klāsta, ka ar šo iestudējumu grib reabilitēt Čehova varoņus, kurus mēdz saukt par dīkdieņiem, kas tikai runā par darbu, kaut Tēvocī Vaņā, kā Čehovs raksta, – varoņi visu mūžu smagi strādājuši. Kā jau laukos. Tāpēc Jāņonkuļa tēliem filozofēt par dzīvi ļauts mazāk, tā vietā viņi rosās, pārcilājot trušu būrus, karinot krēslus pie sienas, kaut ko teju nemitīgi kārtojot, vārdu sakot, rādot sen zināmo lauku dzīves likumu, ka rokas klēpī salikušiem sēdēt nav laika, jo darbs taču dzen darbu. Šo Tēvoča Vaņas versiju var uzlūkot kā veltījumu mūsu izmirstošajiem, cilvēku pamestajiem laukiem, jo latvietim zeme ir sirds, dzīvības simbols, kas ar valdības ilgi un rūpīgi koptu politiku pukst arvien neritmiskāk un vārgāk. Māras Ķimeles iecere: "Mēs vēlamies runāt par laucinieku un pilsētnieku savstarpējām saitēm" izrādē atklājas kā pilsētnieku (Helēnas un profesora) parazitēšana uz laucinieku un, kas būtiski, jo īpaši nežēlīgi, ģimenes rēķina. Šī sāpe, kas velk līdzi visu deķi par velti nodzīvoto dzīvi, un tikai pēc tam – aizkustinoši nospēlētā mīla uz daiļo Helēnu un greizsirdība kož līdz kaulam Gundara Āboliņa Jāņonkuli. Viņa traģiskā kļūda ir tā, ka pret nenormālo, tas ir, profesoru, izturējies kā pret normālu, ļaujot savai dzīvei ilgus gadus griezties ap viņa asi, pelnot tam iztiku un pa naktīm pārrakstot netalantīgos tekstus. (Raugoties uz Ģirta Krūmiņa spēlēto Serebrjakovu, ļoti labi varēju iedomāties akadēmiķus, kuru pašapziņa ir krietni smagāka par mūža veikumu zinātnē.) Tādēļ arī Jāņonkuļa šaudīšanās uz Serebrjakovu ir pat ļoti motivēta un saprotama reakcija, jo neciešami kaprīzā profesora manierīgi paustais paziņojums par lēmumu pārdot mājas, vēl izrunājoties, ka strādāt vajag, latgalieša temperamentam var kalpot tikai kā bullim sarkana lupata. Cita lieta, ka jautājums par Jāņonkuļa intelektuālo potenciālu paliek atklāts, jo "as varieju beut Šopenhauers" no viņa mutes skan gan ekscentriski, gan komiski, bet ne ticami.

Māra Ķimele aristokrātus no pārējiem šķir ar – saukšu to par mīlestības testu. Īstenie aristokrāti, gara aristokrāti šeit ir tie, kas strādā un spēj mīlēt, un tiem pieder režisores simpātijas. Ja Helēna spēlē klavieres un sūdzas, ka neprot nevienu no lauku darbiem, savukārt Astrovs pat aizrautīgi runā par mežu stādīšanu un nogurdinošo ārsta darbu, taču arī uzsver, ka ne mīl kādu, ne arī mīlēs, viņi testu neiztur pēc definīcijas. Ivetas Poles darbs Helēnas lomā vēl ir visai aptuvens, taču ticamāka izskatās versija, ka Helēnas un Astrova attiecībās valda uzšvirkstējusi kaisle un tikai. Skats, kā Andris Keišs bīda nelaimīgo, bet visai dedzīgo Helēnu no viena kakta uz otru – "atbrauc reit iz mežnīceibu", vien ir ko vērts. Var just, ka aktierim patīk inteliģenta Astrova latgaļu babņika versija, skatītājiem arī, taču viņa visai nopietni paustajai sāpei par mežu likteni noticēt gan grūti, un to var uztvert vien kā muldēšanu muldēšanas pēc.

Protams, nekāds aristokrāts nevar būt Ģirta Krūmiņa spēlētais, karikatūriskais intelektuālais, emocionālais un fiziskais impotents Serebrjakovs. Toties kā mīl īstenie darbarūķi Jāņonkulis un Soņa! Aizkustinoši, sāpīgi, nelaimīgi. Gundara Āboliņa Jāņonkulis un Gunas Zariņas Soņa ir šā iestudējuma labākie darbi – grodi uzbūvēti tēli ar intensīvu jūtu dzīvi, kas atklāj Čehova uzrādīto neatrisināmo konfliktu starp cilvēku un tam piespriesto dzīvi.

Izrādē ir lieliski radīta atmosfēra – ar lietu atvērtās durvis, pērkona grāvieniem, āmura radītajiem trokšņiem, naglojot trušu būrus, kāpostu ēvelēšanu un maizīšu smērēšanu. Taču šis naturālisms dažbrīd kļūst dekoratīvs, falšs, jo tam pietrūkst organiskas darbības loģikas, un šķiet, ka trušu būrus pārkrauj vai krēslus uz vadža kar tādēļ, lai imitētu darbošanos. Taču dzīvie truši būros pats par sevi ir spēcīgs, ietilpīgs simbols tai dzīvei, kas vairāk nekā divās stundās Jāņonkulī tiek attēlota. Par tādu trusi būrī var uzlūkot ne tikai skaisto Helēnu, bet arī Soņu, Jāņonkuli un pārējos lauciniekus – darbīgās večas Aijas Uzulēnas Mariju un Regīnas Razumas Marinu, kā arī Jevgeņija Isajeva Vafeli. Daži apzinās būri sev apkārt, daži – tik gremo un dzīvo nost. Un tās ādiņas, ko Regīnas Razumas aukle krauj grēdā izrādes izskaņā, lieliski sabalsojas ar Soņas pašsuģestējoši paustajiem tekstiem par darbu kā vienīgo atlikušās dzīves jēgu, ļaujot nožēlot nepiepildīto mīlestību kā šo kažociņu valkātāju dzīvības, kas ziedotas siltumam un skaistumam.

Čehovu, protams, var lasīt dažādi, un šo interpretāciju var saukt par interesantu, lai arī ne viscaur labi izstāstītu. Starp saprotu, izdomāju, jūtu līdzi saliņām ir tukšie laukumi, kad kļūst visai garlaicīgi. Kā dzīvē?

Dzīvi truši un nesaskaņa
Latvijas Avīze
28.03.2010
autors Gundega Saulīte

Māras Ķimeles interpretācijā izrāde "Jāņonkulis" ir izteikts autordarbs, un tā sakaru ar krievu klasiķa A. Čehova lugu "Tēvocis Vaņa" visprecīzāk izteiktu formulējums "pēc motīviem".

Ne jau Čehova radītā darba būtībai pietuvoties, bet izteikt savu ideju, izmantojot lugas tēlu sistēmu, attiecību shēmu, dialogus: tāds ir režijas mērķis, izveidojot šo visai savdabīgo radījumu – skatuves darbu, kas norisinās nekonkrētā laikā un vietā, kurā varoņi veic pavisam ikdienišķus, konkrētus darbus, piemēram, dzen naglas trušu būros. Viņi runā kādā Latvijas austrumu novadā noklausītā dialektā, galveno varoni mīļi dēvē par Jāņonkuli, citus turpretī sauc krievu vārdos. Aktieriem līdzās spēles laukumā ir arī truši.

Patiesībā tas ir pirmais izrādes komponents, ko gribas apšaubīt un novērtēt kā inscenētājas untumu. Ja truša pašpietiekamā eksistence, čabinoties pa būri, iecerēta kā tēlaina metafora vai simboliska norāde uz izrādes varoņiem, kuri tāpat visu laiku sīki ņemas, dzen naglas, pārcilā dēļu galus, kastes, mēbeles, tad – šāda paralēle pārsteidz ar elementāru taisnvirziena ilustratīvismu.

Ja pamatojums ir cits, piemēram, aktieru īpašas pašsajūtas radīšana, liekot tiem saskarties ar dzīvu, pūkainu būtni, – arī tad tas uztverams vienīgi kā kaprīze.

Izraisa līdzpārdzīvojumu

Stāstā par lauku darbos nodzītiem cilvēkiem galveno lomu tēlotājiem izdodas izdzīvot laimes alku kaisli un nepiepildītas mīlestības izmisumu. Kad izrādes beigās Gunas Zariņas Sofija runā par pienākumu turpināt dzīvi, viņas vārdos jaušams sīksts spēks, kaut pa vaigiem līst asaras. Pārāk daudz ilūziju ir zaudēts, nekas nav palicis nākotnei, taču līdz ar nolemtību šī trauslā būtne iemantojusi arī kaut ko lepnai pašcieņai līdzīgu.

Turpat līdzās Gundara Āboliņa Jāņonkulis, pirms neilga brīža cietis sakāvi gan dzīves jēgas, gan jūtu frontē, vēl nespēj izslieties pretī turpmākai eksistencei. Divu cēlienu garumā šis brūnacainais vīrs ar liela bērna paļāvību ir gājis pretī likteņa piespēlētiem pārbaudījumiem, ij nenojauzdams, ka nāksies rūgti pievilties cilvēkos. Vienīgi ciešā saikne un bezvārdu saprašanās ar māsasmeitu Sofiju varētu būt viņa nākotnes cerība.

Savukārt Andra Keiša atveidotais dakteris Astrovs, nepārtraukti cīnīdamies pats ar sevi, savu nedrošību un kaislību pret daiļo pilsētnieci, profesora sievu Helēnu, ir pametis šo namu, cilvēciski iztukšots. Arī viņam zudis pamats zem kājām.

Šī trijotne darbojas precīzi un dziļi, radot ietilpīgus tēlus un izraisot saviļņojošu līdzpārdzīvojumu, kas arī ir izrādes vislielākā vērtība. Tāpat izcili precīzs un jēgā viscaur attaisnots ir Ģirts Krūmiņš profesora Serebrjakova lomā. Bez jelkāda pārspīlējuma, kariķējuma vai "rakstura taisīšanas" – tas ir cilvēks no citas pasaules, kurš slikti jūtas laukos, rēni mīl savu jauno sievu un ilgojas pēc sev pierastiem darba apstākļiem, arī viņš ir un paliek pārējo nesaprasts. Tikai viņa zāļu soma – kārtīgas kartupeļu kastes lielumā – izraisa ironisku smaidu par daudzkārt pieminētām vainām

Lielā nesaskaņa

Diemžēl citi ansambļa dalībnieki neaizsniedz uzdoto spēles nopietnības un dziļuma pakāpi un pārējie tēli paliek ilustrāciju līmenī. Iveta Pole Helēnas lomā izpaužas ar kaķenes plastiku. Mainot vismaz četrus absolūti atšķirīgu stilu un raksturu tērpus, ko veidojusi kostīmu māksliniece Kristīne Abika, aktrise katrā darbojas pavisam citādi, un priekšstats par tēla būtību tā arī īsti neveidojas. Savukārt Aijas Uzulēnas tēlojumā neko vairāk par cenšanos atdarināt vecas sievietes pazīmes nevar saskatīt. Īsti labi aukles Marinas lomā nejūtas Regīna Razuma, bet Jevgeņijs Isajevs Vafeles lomā izrādē vienkārši bija uz skatuves. Līdz ar to ansamblis gan aktierisko izpausmju, gan tīri uzdevumu mērķtiecības ziņā ir stipri nelīdzsvarots.

Bet pati uzkrītošākā nesaskaņa vērojama starp izrādes formveides principiem. Tēlotāji darbojas konkrētā, pat naturālistiskā ievirzē, cenšoties pārliecināt – viņi strādā. Taču tad, kad Sofija telpā iestumj ķerru ar dēļu galiem, izgāž to uz grīdas un citi ņemas no dēļiem vilkt ārā tur reiz jau iedzītas naglas, itin neviļus piezogas doma par absurdu, bezmērķīgu pašapmānu, kas skatītājam tiek piedāvāts kā režisores daudzkārt intervijās uzsvērtā nopietnā attieksme pret darbu, ko dara šīs izrādes varoņi. Atsevišķos skatos varoņu rīcība ir stipri vien pretrunā reālistiskam vai naturālam īstenības atveidam, – kā nakts ainā, kad profesors sūdzas par sāpēm, bet viņa naktskreklā tērptā sieva nevīžo aizvērt durvis, aiz kurām skaisti līst lietus.

Trušu žēl…

Ņemot vērā fiziskas darbošanās konkrētību, pilnīgi nekonkrēts priekšstats ir par darbības laiku un ģeogrāfisko vietu. Tāpēc vēl arvien nākas prātot – kādā satiksmes līdzeklī uz pilsētu aizbrauc profesors ar sievu, vedot līdzi dāsnos lauku labumus. Ar pajūgu? Ar automašīnu, varbūt gaisa balonu? Un galu galā uz kuru pilsētu viņi aizbrauc?

Ne jau piekasīšanās pēc to minu, bet gan tādēļ, ka ar naturālistisku patiesību šāda aptuvenība nesader kopā. Izrādes celtne iznākusi nelīdzsvarota. Un smagnēja arī. Talantīgie un rūdītie aktieri galvenos varoņus nospēlē spoži, taču Reiņa Dzudzilo scenogrāfijā un Māras Ķimeles režijā manā ieskatā ir daudz lieka un pašmērķīga. Trušu arī žēl.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
26.03.2010
autors Guna Zeltiņa

****

M. Ķimeles iecere pazīstamo lugu interpretēt kā lauku dzīves ainas vistiešākajā nozīmē ir respektējama, taču tās realizācijā ir ne mazums diskutablu risinājumu. Var, protams, pārvērst Čehova inteliģento tēvoci Vaņu, kurš laukos jūtas teju kā piespiedu izsūtījumā, par īstenu lauku darbarūķi Gundara Āboliņa ducīgā Jāņonkuļa atveidā, ko aktieris kā superprofesionālis arī pārliecinoši realizē. Taču šajā izrādē ir tik aktieriski spilgts Astrovs - A. Keišs -, ka galvenā varoņa nerealizētās dzīves drāmu abi aktieri faktiski nospēlē duetā. Spēcīgu emocionālo un garīgo virsotni izrādē veido G. Zariņas Soņa, īpaši fināla monologā, kuru reti kurai aktrisei izdodas īstenot bez liekas patētikas un iežēlināšanas. Precīzs visās izpausmēs ir Ģ. Krūmiņa Serebrjakovs, taču pārējā ansambļa veikums vēl tikai stabilizējas. Vietumis režisore pārlieku aizrāvusies ar lauku vides un darbu ārējo norišu tēlojumu. Liekot Soņai stumt ķerru ar dēļiem istabā u.tml., rodas nevajadzīgs ilustratīvisms. Kopumā - viena no sezonas dzīvākajām un saviļņojošākajām izrādēm. G. Āboliņa un A. Keiša varoņu pilnasinīgā dzīve sniedz nojausmu ne tikai par to Čehovu, kurš cieta un staigāja kājām pa Sahalīnu, bet arī izmīlēja ne mazums sieviešu (skat. Donalda Reifīlda grāmatu par Čehova dzīvi, 2006)

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
26.03.2010
autors Henrieta Verhoustinska

****

Ķimele jau pirms 20 gadiem Valmierā ir iestudējusi Tēvoci Vaņu, par ko vēsture liecina - tā bija izrāde nevis par abstraktu «inteliģenci», nerealizētajiem sapņiem, bet pavisam konkrētām attiecībām un neatbildētu mīlestību. Arī šoreiz - režisores stiprā puse ir visā sāpīgumā un drusciņ arī komismā atsegt sievietes un vīrieša attiecību sarežģītos līkločus, kas bija arī Ķimeles turpat Teātra muzejā iestudētās I. Ābeles Salas kodols. Tas nebūt nenoplicina lugas tematiku, gluži otrādi: Čehova varoņu verbālo urdzēšanu mūslaikos reti kurš spēj nekritiski identificēt ar sevi, tāpēc īsinājumi un akcentā atpazīstami Latvijas lauku personāži iepretim nepraktiskajiem pareizi runājošajiem rīdziniekiem ir asprātīgs paņēmiens, kā izsist skatītāju no gatavības ierastajam Čehovam. Lai arī pretnostatījums - īstie, dabiskie lauku cilvēki un nervozie, bezjēdzīgie pilsētnieki - ir diskutējams, īpaši, ja 1. cēlienā tas atklāts dekoratīvā rosībā, ko rotā mēsliem aplipuši zābaki u.tml. Taču 2. cēlienā neatbildētajās jūtās līdz serdei satriekto Soņas un Jāņonkuļa izmisīgā ķeršanās pie ierastajiem darbiem ir attaisnota līdz pēdējam sīkumam. Izcili aktierdarbi ir G. Zariņas Sofija un - īpaši 2. cēlienā - G. Āboliņa Jāņonkulis.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
26.03.2010
autors Silvija Radzobe

****

Estētisks teatrāls eksperiments ar diviem uzdevumiem. 1. Noskaidrot, vai Čehova varoņu attiecības ir universālas, attiecināmas uz visiem sabiedrības slāņiem jebkurā laikmetā, jo darbība pārnesta uz mūsdienu Latvijas lauku saimniecību, kur varoņi sparīgi naglo trušu būrus, ēvelē kāpostus, cilā kastes ar āboliem. 2. Pārbaudīt, vai ar mehāniskiem paņēmieniem (dialektu) iespējams «laikmetiskot» varoņu literāri normētos cildenās leksikas monologus, kā arī atrisināt Čehova drāmu komēdijisko (autora paša uztverē) dabu. Jaunas dimensijas lugā šāda pieeja, manuprāt, neatklāj, bet interesanti vērot, kā netradicionālajos «dotajos apstākļos» cīnās aktieri. Guna Zariņa tiek pāri dialektam, neko nezaudējot no A. Čehova smalkuma, - Soņa aizkustina un smīdina reizē. It pārliecinoši šķiet arī Andra Keiša Astrovs un Gundara Āboliņa Jāņonkulis, lai gan, uz viņiem skatoties, visu laiku gribas smaidīt, jo pašlaik viņi vairāk atgādina aktierus lauku tēmai veltītā karnevālā: viņu cilvēciskā būtība šķiet dziļāka nekā tā, ko atļauj striktie režijas rāmji. Vairāk veicies ar dialektu neapgrūtinātajiem pilsētniekiem - Ģirts Krūmiņš (Serebrjakovs) un Iveta Pole (Helēna) savos nopietni tvertajos tēlos atraduši svaigas nianses.