Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
JAUNĀKĀ BRĀĻA VASARA
Image CAPTCHA

JAUNĀKĀ BRĀĻA VASARA

Visspēcīgie ideāli uzvar. Reālā dzīve nespēj stāvēt pretī. Tomēr šiem ideāliem realizējoties, neviens nesajūtas laimīgs. Šīs ir jaunākā brāļa krustceles – ideāli nesaskan ar sirdsbalsi. Traucē sirdsbalss? Neiespējami. Vai tiešām tik gaišie un jaukie ideāli?

Autors – Gunārs Priede
Režisors – Lauris Gundars
Scenogrāfs – Māriņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Rūta Kuplā
Lomās: Varis Piņķis, Vilis Daudziņš, Andis Strods, Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Māris Liniņš, Elita Kļaviņa, Aurēlija Anužīte, Vigo Roga, Maija Apine, Guna Zariņa, Māris Krūmiņš, Ģirts Ēcis, Regīna Razuma

Pirmizrāde: 2001. gada 26. janvārī

Leģendāri slavenās Gunāra Priedes pirmās lugas jaunais iestudējums.
Ir 1955.gads. Latvija. Jau desmitgadi – Padomju Latvija. Tikko celtniecības tehnikumu beidzis jauneklis Uģis Daugavietis dodas strādāt, likt lietā savas jauniegūtās zināšanas, tomēr reālajai dzīvei tās nav tik viegli pielāgojamas. Tāpat kā viņa gaišie ideāli.
Ir modē būt jautram, bezrūpīgam un laimīgam. Un tādi patiešām arī ir Uģa skolasbiedri. Ideāliem pūlas sekot arī Uģa vidējais brālis Egils ar topošo sievu Ēriku – viņi būvē jauku ģimenes mājiņu. Vienīgi viņa vecākais brālis, talantīgais gleznotājs Marts bojā šo ainu – nespēdams pielāgoties apkārtējai idillei, viņš dzer un aizbēdzis no mājām, balsina kolhoznieku istabas. Uģim ar Martu šeit sastopoties, sāk strauji risināties arī abu mīlas stāsti: jaunākais brālis ir nelaimīgi ieķēries par vecāko brāli jūsmojošajā Ilgā. Uģī gan iemīlas laukos sastaptā Dace, taču ideālu vārdā arī viņa salauž sevi, piespiezdama sevi iemīlēt kolhoza šoferi Kārli...
Visspēcīgie ideāli uzvar. Reālā dzīve nespēj stāvēt pretī. Tomēr šiem ideāliem realizējoties, neviens nesajūtas laimīgs. Šīs ir jaunākā brāļa krustceles – ideāli nesaskan ar sirdsbalsi. Traucē sirdsbalss? Neiespējami. Vai tiešām tik gaišie un jaukie ideāli?

“Turpat pusgadsimtu vēlāk, Uģis Daugavietis atkal uznāk uz tās pašas skatuves, kas tagad pieder Jaunajam Rīgas teātrim. Ne ticēt negribējās kam tādam, un kā šo zēnu, viņiem pēc būtības aizvēsturisku, uztvers skatītāji?”

Gunārs Priede