Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KABALAS NOSLĒPUMI

KABALAS NOSLĒPUMI

Īzaks Baševiss Zingers
KABALAS NOSLĒPUMI*

Galvenais Baševisa Zingera motīvs, kurš caurvij visus viņa stāstus un romānus: nāves nemaz nav, un cilvēks ir nemirstīgs.
Hasīdi ir ortodoksāli jūdi, kuru kopienas apdzīvoja pirmskara Austrumeiropu un kara gados tika gandrīz pilnībā iznīcinātas. Tagad tās ir izkaisītas pa visu pasauli. Hasīdu dzīvesveids nesaraujami saaudzis ar reliģiju, bet ikdiena saistīta ar neskaitāmiem noteikumiem un ierobežojumiem, kuru mērķis ir cilvēku padarīt laimīgu. Šajā izrādē tiksimies arī ar ebreju izcelsmes dziedātāju Emiju Vainhausu un ar klezmeru mūziku.
Kas attiecas uz Kabalu, šeit nekādu paskaidrojumu nebūs, par ko liecina arī izrādes nosaukums.

Lomās: Elita Kļaviņa, Regīna Razuma, Gundars Āboliņš, Andris Keišs, Jevgēnijs Isajevs

Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Monika Pormale

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h 40 min (2 cēlieni)
Biļešu cena:
5,00; 7,00; 8,00; 10,00; 12,00; 15,00 EUR
 

Pirmizrāde 2012. gada 27. septembrī

Atbalsta:


Uzmanību! Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē.

*Adaptēts no stāstiem "Muļķis Gimpels" ("Muļķis Gimpels un citi stāsti"), © 1957, Īzaks Baševiss Zingers, © 1985, Īzaks Baševiss Zingers, un "Īsā piektdiena" ("Īsā piektdiena un citi stāsti"), © 1964, Īzaks Baševiss Zingers, © 1992, Alma Zingere; ar Farrar, Straus and Giroux, LLC. atļauju. Visas tiesības rezervētas.
Adaptēts no "Kabalas noslēpumi" ("Prieka diena"), © 1963, 1965, 1966, 1969, Īzaks Baševiss Zingers; ar Farrar, Straus and Giroux, LLC. atļauju. Visas tiesības rezervētas.
Adaptēts no stāstiem "Kapracis" ("Sena mīlestība"), © 1966, Īzaks Baševiss Zingers, un "Manuskripts" ("Spalvu kronis"), © 1970, Īzaks Baševiss Zingers. Ar Susan Schulman Literary Agency, New York atļauju. Visas tiesības rezervētas.

Šīs izrādes pamatā ir Nobela prēmijas laureāta Īzaka Baševisa Zingera pieci stāsti.
Šis ebreju rakstnieks, kurš rakstījis izmirstošajā idiša valodā, ir viens no maniem mīļākajiem autoriem. Jau divreiz esmu Vācijā (Schauspiel Köln un Münchner Kammerspiele) iestudējis izrādes pēc dažādiem viņa stāstiem. Šī izrāde Rīgā, esmu pārliecināts, arī nebūs pēdējais šī autora iestudējums manā dzīvē.
Rabīna dēls, uzaudzis pirmskara Polijā, bet jau 30.gadu vidū pārcēlies uz ASV, daudzus no saviem darbiem radījis, iedvesmojoties no hasīdu vides, kurā rakstnieks pavadīja dzīves pirmo daļu.
Hasīdi – ortodoksāli jūdi, kuru kopienas apdzīvoja pirmskara Austrumeiropu un kara gados tika gandrīz pilnībā iznīcinātas. Nedaudzie izdzīvojušie atjaunoja hasīdu kopienas dažādās pasaules vietās (lielākās no tām – Ņujorkā, Antverpenē, Monreālā, Cīrihē). Hasīdu reliģija un dzīvesveids ir nesaraujami saaudzis kopā. Viņu ikdiena saistīta ar neskaitāmiem noteikumiem un ierobežojumiem, kuru mērķis ir cilvēku padarīt laimīgu. Viņu reliģiskie uzskati ir tik lielā mērā radikāli, ka, piemēram, viņi joprojām neatzīst Izraēlas valsts dibināšanu 1947.gadā.
Pirms gada viesizrādēs Jeruzalemē redzēju viņus ik uz soļa. Jo īpaši pie Raudu mūra (galvenā jūdu svētvieta). Tomēr tur dzīvojošie hasīdi līdz pat šai dienai drīkst nemaksāt nodokļus Izraēlas valstij un ignorēt obligāto karadienestu (šovasar gan knesets ierosināja pārskatīt šo kārtību). Hasīdi uzskata, ka īsto Izraēlas valsti var atjaunot tikai Mesija, kurš joprojām tiek gaidīts.
Hasīdu “kosmoloģijā” mistiskais un cilvēciskais, pārdabiskais un ikdienišķais ir savijies cieši kopā. Gluži kā senajiem latviešiem, kuri dzīvi izjuta un izdzīvoja kā tādu transcendentālu mistēriju, kur cilvēks ir dabas sastāvdaļa, arī hasīdi dzīvo vienā laiktelpā ar garu pasauli.
Hasīdi dzīvo ļoti izolētu un ārējai pasaulei hermētiski noslēgtu dzīvi. Mēs viņus ikdienā satiekam varbūt tikai lidostās, kur viņi parasti pievērš uzmanību ar savu dīvaino izskatu (bārdaini un peisakaini vīri melnās hūtēs, sievas ar acīmredzami sintētiskām parūkām, gigantiski čemodānu krāvumi lidostas ratiņos un daudzskaitlīgs bērnu pulciņš riņķī).
Šai izrādē mēs satiksimies arī ar Emiju Vainhausu (ebreju izcelsmes mūziķi, kuras līdzība ar senebreju mitoloģiskajām varonēm Lilitu un Šiftu ir pārāk uzkrītoša) un klezmeru mūziku.
Galvenais Baševisa Zingera motīvs, kurš caurvij visus viņa stāstus un romānus ir: nāves nemaz nav, un cilvēks ir nemirstīgs.
Kas attiecas uz Kabalu, šeit nekādu paskaidrojumu nebūs, par ko liecina arī izrādes nosaukums.

Alvis Hermanis

Raidījuma "Krējums... saldais" sižets
Raidījuma "Krējums... saldais" sižets
Vārds: qzRrrcVwTKaiJHrh, 10.01.2015
Viedoklis: HHIS I should have thhguot of that!
Vārds: WjPJNYPZGFHFkSjiCu, 30.12.2014
Viedoklis: sim claro pelo e-mail da CCC (que este1 no site, sim temos site! ali no canto direito este1 um link!)mas ne3o he1 stesrs! envie por correio um CD!gracias!
Vārds: bandzja, 22.09.2014
Viedoklis: Citiem patika, un citi... Par to kāpēc pirmo reizi dzīvē aizgāju no izrādes pirms beigām - http://bandzja.wordpress.com/2013/03/25/kabalas-noslepumi-jrt_lv/
Vārds: Klaburcūka, 17.05.2014
Viedoklis: Ne sevišķi. Tikai uz Āboliņa stāstu interese bija tūdaļ un par simt procentiem, bet teicamā tēlojuma, ne sižeta dēļ. Šī izrāde nav nekas tāds, kas jāliek sarakstā "Jāredz!".
Vārds: @Sarma_Freiberga / twitter.com, 14.05.2014
Viedoklis: Biju uz @jrt_lv Kabalu. Šis tas likās padaudz,bet tā noteikti atklāj reliģijas ietekmi uz cilvēka dzīvi, nodevu teātrim senu lietu-rekvizītiem

Hermanis meklē Dievu
Latvijas Avīze
02.10.2012
autors Linda Ģībiete

Lejuplādēt recenziju

Тайна каббалы: жить нужно с радостью
Час
28.09.2012
autors Oksana Doniča

Lejuplādēt recenziju

Kabalas noslēpumu pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī
Neatkarīgā
03.10.2012
autors Līvija Dūmiņa, Arno Jundze

Lejuplādēt recenziju

Kabalas piedzīvojumi
Ir
04.10.2012
autors Ilmārs Latkovskis

Lejuplādēt recenziju
Turpinājums

Visādi stāsti un viena metode. Sezonas sākuma pirmizrādes JRT
Delfi
08.10.2012
autors Dita Eglīte

Stilistiski izturēta izrāde Alvja Hermaņa labākajās tradīcijās: sākot jau ar spēles telpu kā lidostas bagāžas saņemšanas zāli, kas organiski saslēdzas ar ideju par ebrejiem kā mūžīgo klejotāju tautu; turklāt koferu ”tēma” tālāk tiek attīstīta arī ar stāstu sižetu saistītās epizodēs – asprātīgi transformējoties par grūtnieces vēderu, kapakmeņiem, zārkiem, kamīnu u.c. (kaut arī paņēmieni redzēti jau citu režisoru iestudējumos). Jaunā iestudējuma oriģinālākā komponente ir aktieru radītā kustību partitūra, kurā caur vizuālām zīmēm, iespējams, mēģināts iekodēt paralēlu vai slepenu vēstījumu (Kabalas noslēpuma daļu?). Tomēr stilizētā dievlūgšana, kas tomēr lielākoties izskatās vien pēc kāju ritmiskas kustināšanas, locīšanās un saliektu roku plivināšanas, kā arī jēdzieniski intensīvā informācijas plūsma no fona video un aktieru izteiksmīgā runa autora Īzaka Baševisa Zingera stāstus brīžiem it nemanot aizbīda fonā, attiecības starp tekstu un apkārt esošo anturāžu padarot disharmoniskas un pat garlaicīgas.

Pārfrāzējot JRT iepriekšējos iestudējumus, ”Kabalas noslēpumus” varētu dēvēt arī par ”Ebreju stāstiem”, tomēr ceļojums un meklējumi šķiet palikuši pusceļā. Var jau būt, ka, stāstot par ebrejiem, ironijā mazliet kautrējamies atļauties tik košus triepienus, kā smejoties par sevi. Bet var būt – ka tieši šī mierīgi samiernieciskā dzīves izjūta un latvieša izpratnē dīvainais humors ir tieši tas hasīdisma noslēpuma kodols, kuru meklēja iestudējuma radošā grupa. To gan mums ļauts tikai minēt, un JRT ”Kabalas noslēpumus” atliek ierindot pie teātra etapa iestudējumiem, gan – bez notikuma virsvērtības.

Dejiskas piezīmes par "Kabalas noslēpumiem"
dance.lv
30.10.2012
autors Inta Balode

Esmu ļoti, ļoti priecīga, ka beidzot „parasta” teātra izrāde ir iemesls tik daudz runāt un rakstīt par kustību. Tas no manis izrādei „Kabalas noslēpumi” piešķir piecus PUNKCus. Vēlos piedāvāt ieskatu citātos no septiņiem* viedokļiem par izrādi, kuros dažādos veidos aprakstīta „kabalistiskā kustība”. Tāpat arī nespēju novaldīties neizsakot pāris piezīmes no dejas skatupunkta par lietām, kuras lieliskā veidā demonstrē Alvja Hermaņa jauniestudējums Jaunajā Rīgas teātrī.

Pirmā daļa ar septiņām* apakšdaļām
No septiņām* recenzijām, kuras izlasīju, kustība pieminēta visās septiņās*. Proporcionāli dejas aprakstam atvēlēta lielāka daļa kā ierasts – no viena gara teikuma līdz pat veselai rindkopai. Turklāt vārdi piemeklēti īpaši rūpīgi, tiek runāts arī par plašāku kontekstu. Piedāvāju dažus izcēlumus, kas iecerēti kā mājieni par, manuprāt, ļoti būtiskām parādībām izrādē „Kabalas noslēpumi”.

    „Aktieri veic ātras neapzinātas kustības ar rokām, pirkstiem, visu ķermeni. Tā ir atsauce uz reliģisku eksaltāciju un vienlaikus veids, kā parādīt smalkas emocijas – dvēseles vibrācijas.” (Oksana Doniča „Тайна каббалы: жить нужно с радостью”, „Час”, 27. 09. 2012)
    „Aktieru fiziskā eksistence atgādina kaut ko līdzīgu ebreju tradīciju iedvesmotas pantomīmas un laikmetīgās dejas sajaukumam, ņemot vērā to, ka laikmetīgā deja ne vienmēr atgādina izpausmes, ko ikdienā saucam par dejošanu.” (Linda Ģībiete, „Hermanis meklē Dievu”, „Latvijas Avīze”, 01. 10. 2012)
    „man patika, kā viņi dejodami rādīja, kā maizīti cep…”, „kad viņi visu laiku tirināja pirkstus, tad man vairs nepatika”, „viņš īstenībā bija netīrs sasvīdis no lēkāšanas”, „kustības man bija vispatīkamākais pārsteigums šajā izrādē”, „nedaudz pārsteidza, ka ar savu masu spēj būt lecīgi plastisks. Un tā aizdusa bija dabiska.” (Ilmārs Latkovskis “Kabalas piedzīvojumi”, “Ir”, 03. 10. 2012)
    “Nebija grūti pamanīt, ka starpbrīdī un pēc izrādes daļa publikas pauda neizpratni par acij neierasto, pārsātināti tricelīgo izrādes kustību partitūru. Droši vien tā arī paliks – kāds to pieņems, kāds nepieņems. Kustības esot veidojušās, iedvesmojoties no hasīdu paraduma lūgt Dievu ar visu ķermeni un skatoties Marka Šagāla gleznas. Sava līdzība tajā visā noteikti ir, un laikam jau būtu dīvaini, ja kāds uz skatuves tādā paskatā dietu Gatves deju. Tomēr, šo kņadu skatoties, prātā nāca vēl kāds gleznotājs, kurš mīlēja runāt, burtiski tulkojot no angļu valodas, «par klusuma kabatām». Šo vīru sauca Marks Rotko. Tās izrādē veidojas, atstājot telpu, kur padomāt.” (Arno Jundze, www.nra.lv, 2012. gada 4. oktobris, Teātra ciba)
    “..izrādes enerģētiskā centra Gundara Āboliņa un Regīnas Razumas virtuozo dzīves–nāves deju pirmajā daļā”; „Minētā dzīves–nāves deja stāstā Īsā piektdiena skatuviskajā risinājumā ir spožākā izrādes epizode, kur stāsta jēga, kustība un balss modulācijas samiksējas kopā, aizmetot mezglu, aiz kura aizķerties gan prātam, gan emocijām. Citos stāstos kustība vairāk paliek atsevišķā celiņā, kļūstot par komiskas groteskas elementu (īpaši pirmajā gabalā, stāstā Manuskripts), kas ēdas ar saturu, bet atsvešinājums nestrādā.” (Līvija Dūmiņa, www.nra.lv, 2012. gada 4. oktobris, Teātra ciba)
    “Jaunā iestudējuma oriģinālākā komponente ir aktieru radītā kustību partitūra, kurā caur vizuālām zīmēm, iespējams, mēģināts iekodēt paralēlu vai slepenu vēstījumu (Kabalas noslēpuma daļu?). (..) stilizētā dievlūgšana, kas tomēr lielākoties izskatās vien pēc kāju ritmiskas kustināšanas, locīšanās un saliektu roku plivināšanas ..” (Dita Eglīte „Visādi stāsti un viena metode. Sezonas sākuma pirmizrādes JRT”, www.delfi.lv, 07. 10. 2012)
    „jūdaisma folklorā balstītu “ķermeņa zīmju valodas” pantomīma””, „Gundars Āboliņš vispār ārpus fiziskā ķermeņa tehniskajām robežām”, „Regīna Razuma plastiskajā precizitātē spridzina kā reti kad”, „Var tikai izteikt apbrīnu, ka izrādes bagātā plastiskā forma tapusi bez horeogrāfa līdzdalības.” (Normunds Naumanis, „Izrādes Kabalas noslēpumi recenzija. Labums mums”, „Diena”, 2012. gada 12. oktobris)

Otrā daļa ar septiņām* apakšdaļām

Izrāde „Kabalas noslēpumi” veic septiņus* būtiskus pakalpojumus dejas mākslai:

    Ja izrādē ir parodija par deju, jo īpaši par deju teātra izrādēs, tad tā ir talantīgu, rūpīgu un pacietīgu pusaudžu popielas līmenī. Pakalpojums dejai – dejas māksla nav sevī noslēgusies nesaprotama kabala, tā ir atvērta, demokrātiska un pieejama ikvienam.
    Ja izrāde ir kustības autentiskuma meklējumi, tad tā ir autentiskuma ne kā pašizpausmes, bet gan pirmā, kas nāk prātā un krīt acīs meklēšana. Pakalpojums dejai – viss atrastais ir tīrs un nevainīgs, bez ārējās acs iejaukšanās un top skaidrs, ka deja ir ceļš uz pieredzes un priekšstatu veidojošo elementu atrašanu.
    Ja izrādes mērķis ir radīt ņirboņu, jo „debesīs visu zina, uz zemes neko nezina”, tad tas ir lieliski izdevies. Pakalpojums dejai – dejas māksla ir tik ietekmīga, ka spēj ņemt virsroku pār tekstiem.
    Ja izrādes mērķis ir iepazīstināt mūs tuvāk ar katra aktiera varēšanu un mācēšanu kustēšanās jomā, tad mērķis ir sasniegts. Pakalpojums dejai – lai cik atšķirīgi indivīdi neķertos pie kustības radīšanas un rādīšanas, bez papildus iemaņām viss izskatās diezgan līdzīgi un standartizēti.
    Ja izrādes mērķis ir parādīt, cik specifiska un sarežģīta, un no teātra atšķirīga ir dejotāju un horeogrāfu profesija, varam gavilēt. Pakalpojums dejai – ātri top redzams, ka dejas spēja katru kustības niansi un ķermeņa pozu pārvērst par ko citu, nevis tikai to, pēc kā tas izskatās, paliek rezervēta iesvētītajiem.
    Ja izrādes mērķis ir likt kritikai un skatītājam skatīties uz kustību vērīgāk, tad kustības padarīšana par tik uzkrītošu izrādes sastāvdaļu, lieliski sasniedz šo mērķi. Pakalpojums dejai – visi skatās, ka viņi dejo.
    Ja izrādes mērķis ir pateikt, kamēr kusties, tikmēr dzīvo, tad arī tas ir pateikts gana skaļi un skaidri. Tieši tāpēc aina, kur Regīna Razuma un Gundars Āboliņš abi sēž mierā, jo ir kapā, ir visskaistākā. Kā reiz teica nelaiķis profesors Raitis Vilciņš: „Ir vērts nocirst 7 miljonus hektārus meža (skaitlis manis izvēlēts – I. B.), lai izgudrotu sērkociņu. Pakalpojums dejai –  ir vērts tirināties trīs stundas, lai cilvēki, skatoties dejas izrādes, sāktu redzēt arī to deju, kas ir starp kustībām.

*Tora sākas ar pantu, kurā ir 7 vārdi un 28 burti (dalās ar 7). Kabala māca, ka 7 attēlo pilnību un noslēgtību. Pēc 7 dienām pasaule bija gatava. Pasaule ir 6 virzieni (ziemeļi, dienvidi, austrumi, rietumi, uz augšu un uz leju). Pievieno vietu, kur esi tu, un sanāk 7 atskaites punkti. Katrs mēris Ēģiptē ilga 7 gadus. Dievs radīja 7 paradīzes līmeņus. Pasaulē ir 7 kontinenti. Ir 7 notis. Neviens nezina, kāpēc Dievs izvēlējās ciparu “7”, lai apzīmētu pilnību. Viss, ko varam darīt, ir spekulēt, vērot un brīnīties (dati ņemti no apšaubāma interneta avota).

Stāsts par mums
kroders.lv
27.11.2012
autors Silvija Radzobe

Ievads. Kroders.lv man uzticēja iespēju izteikt savas domas par Jaunā Rīgas teātra izrādi Kabalas noslēpumi jau septembrī. Pēc pirmizrādes noskatīšanās pārņēma liela vilšanās: aktieri pretenciozi plātījās ar rokām, atveidodami hasīdiskus žestus, neveikli mētāja pa gaisu čemodānus un vienmuļi priecīgā tonī stāstīja Īzaka Baševisa Zingera stāstus uz ilustratīvu video fona. Garlaicīgais priekšnesums, kas vilkās nepanesami ilgi, kur pretēji citām šī teātra izrādēm nebija neviena noslēpuma, pretenciozi bija pie tam nosaukts par Kabalas noslēpumiem. Kritiķiem, kas izteica jaunā uzveduma mākslinieciskās kvalitātes apšaubošu viedokli, varēju simtprocentīgi pievienoties. Par to, ka septembrī izrādes faktiski vēl nebija, liecina arī Normunda Naumaņa slavinošajā rakstā (Kultūras Diena, 5.10.2012,  lasiet šeit) atrodamais apgalvojums: „Kabalas noslēpumus ir maldīgi uzskatīt par stāstu par mums! Tā ir principiāli novatoriska attieksme, kas šķir Kabalas noslēpumus no, piemēram, Latviešu stāstiem vai Latviešu mīlestības. Distance, nedaudz, nedaudz atsvešinājuma – lūk, atslēga, kurā slēpjas šķietamais Kabalas noslēpumu intonāciju vēsums un iluzorā neemocionalitāte. Jo tas ir stāsts par viņiem.” Vērojums par atsvešinājumu un emociju trūkumu jau ir precīzs, vienīgi secinājums ne, tādēļ ka ar skaļo principiāla novatorisma formulu apzīmēta negatavi izlaistas izrādes nekvalitatīvā kvalitāte.

Kāpēc recenziju neuzrakstīju toreiz? It kā lielās aizņemtības dēļ. Bet pa vidu taču paspēju apcerēt trīs citas izrādes. Varbūt tādēļ, ka principā viss bija pateikts un ka man nebija ko piebilst. Nedomāju, ka man būtu bijis bail no Alvja Hermaņa dusmām, kaut gan viņš, tāpat kā daudzi citi mākslinieki, un kā liecina pēdējo nedēļu notikumi, nu jau pat teātru direktori, ir ļoti jūtīgs pret kritisku kritiku. Varbūt es vēl cerēju uz izrādes piedzimšanu – pateicībā un atmiņās par citās šī režisora izrādēs gūto? Oktobrī izrādi noskatījos vēlreiz. Nu jau bija labāk, par ko liecināja fakts, ka, izmantojot Bībelisku asociāciju, vairākos brīžos no upuraltāra dūmi jau pacēlās pret debesīm, respektīvi, konkrētās skatuviskās norises bija tik precīzas, ka nepārprotami signalizēja par tajās iekodēto slēpto jēgu jeb, izmantojot Staņislavska formulu, darīja saprotamu izrādes virsuzdevumu. Taču tikai vietumis un fragmentāri. 24. novembrī izrādi noskatījos trešo reizi. Un biju pateicīga apstākļiem, kas mani kavēja izteikties agrāk – jo beidzot izrāde ir piedzimusi, atklājot ieceres šausminošo lieliskumu pilnā mērā.

Maskas nepieciešamības pamatojums. Masku teātrī var lietot daudz un dažādu cēloņu dēļ, bet cēlonis parasti ir. Var lietot, lai izliktos/kļūtu par kādu citu. Lai pasvītrotu, ka dzīvā seja kaut kādu iemeslu dēļ aizgājusi bojā. Lai akcentētu antagonismu starp būtību un parādību, respektīvi, cilvēka divām dabām. Lai karnevāliski izdauzītos. Var arī paslēpties zem maskas, lai pastāstītu to, ko ar atklātu seju ir grūti vai pat neiespējami. Jo tas ir pārāk intīmi vai biedējoši. Uz Kabalas noslēpumiem, manuprāt, visai precīzi attiecas tieši pēdējais variants.

Hasīdi kā maska. Intervijās pirms izrādes režisors daudz runāja par hasīdiem – 18. gadsimtā Austrumeiropā dzimušās jūdaisma sektas locekļiem, kas, atšķirībā no ortodoksālā jūdaisma piekritējiem ar rabīnu institūciju priekšgalā, patstāvīgi meklēja ceļu pie Dieva, atrodot to priecīgā kalpošanā. Pamats tam bija acīmredzams, jo vairāki izcilā ebreju rakstnieka Īzaka Baševisa Zingera stāstu varoņi, kas darbojas izrādē, var tikt uzskatīti par hasīdisma piekritējiem. Manuprāt, manipulācijas ar hasīdiem režisoram bija vajadzīgas vismaz divu, bet varbūt pat trīs apstākļu dēļ, ja ņem vērā, ka vispirms Kabalas noslēpumi tika iestudēti Ķelnē. Bet, pirms ķeros pie šiem apstākļiem, gribu atgādināt, ka rudenī ap jaunās izrādes iznākšanas laiku nedēļas divas visi par hasīdiem un Kabalu vien runāja, ja arī zināšanas bija pasmeltas vien Vikipēdijā vai Svešvārdu vārdnīcā. Tāpat savulaik bija ar Kasparu Hauzeru, Jevgeņiju Griškovecu, Hakimu Beju, Vladimiru Sorokinu, Melno kvadrātu, ambientu, stompu, Juriju Lotmanu un vēl citām personām un jēdzieniem – laikmetīgās kultūras ikonām. A. Hermaņa autoritāte bez visa cita veic arī sabiedrības izglītošanu, kā to laikam nedara neviens cits Latvijas režisors. Vismaz pašreizējā periodā.

A. Hermanim kā māksliniekam, manuprāt, patīk slēpt savu ieceru pēdas un maskēties, runāt intervijās par visu citu, bet ne par saviem patiesajiem nolūkiem, veidojot izrādes. Un viņam, protams, tas arī nav jādara. Tāpat hasīdi, manuprāt, ir maska – neskatoties uz to, ka kostīmu māksliniece Monika Pormale ir sarūpējusi vīriešu personālam gluži vai autentiskus ebreju apģērbu gabalus, bet parūku un grima māksliniece Sarmīte Balode gādājusi par īpatnējām matu sprogām pie ebreju cepurēm un cepurītēm. Varbūt hasīdi nebija maska (vai bija, bet daudz mazākā mērā) Ķelnē, kur režisors gluži izaicinošā kārtā atļāvās vēsturiskās vainas joprojām māktajiem vāciešiem piedāvāt stāstu par ebrejiem. Bet Kabalas noslēpumi Rīgā ir stāsts par latviešiem, par mums. Uz to norāda arī (bet, protams, ne tikai) vairāki neuzbāzīgi akcenti izrādes telpā, ko Monika Pormale organizējusi kā bagāžas saņemšanas telpu lidostā. Tā pie sienas citu starpā ir plakāts ar sešstūrainu ebreju zvaigzni un uzrakstu angļu valodā Jūs esat daļa no mums. Mēs esam daļa no jums. Kaut arī pirmā stāsta darbība norisinās Telavivas lidostā, lidmašīna, kas piezemējas videoprojekcijā aiz stikla sienas skatuves dibenplānā, pieder mūsu lidsabiedrībai air Baltic, pie tam, ja nekļūdos, tā ir Rīgas, nevis Telavivas lidosta. Un – izrādes finālā aktieri skatītāju acu priekšā noņem piekarinātās bārdas, cepurītes ar matu sprogām un citu hasīdisko anturāžu. Lai episkajam teātrim raksturīgā manierē uzsvērtu, ka nupat redzētais ir spēle. Bet ne tikai – arī lai pasvītrotu, ka spēle bija par mums. Un ne par viņiem, kādiem eksotiski svešajiem. Taču ir arī kāda varbūt apstrīdama, bet varbūt tieši otrādi - ļoti aktuāla – līdzība starp hasīdiem un latviešiem: tās ir atkāpes no kanoniskās reliģijas, mēģinājumi savienot oficiālo bargo Dievu ar kaut ko tautas organiskai eksistencei vitālāku, tuvāku, mūsu gadījumā tas ir sava veida panteisms.

Kabala kā maska. Izrādes virsrakstā ietvertais jēdziens uzvedumā atšifrējas divējādi. Pirmkārt, par Kabalas noslēpumiem sauc romāna manuskriptu, kas tiek sadedzināts pirmajā stāstā. Katra nākamā stāsta sākumā kāds no aktieriem, turēdams rokā sadegušā papīra plēksni, uz tās izburto stāsta nosaukumu, kurš tūlīt tiks parādīts, bet melnais papīrs sabirst pelnu pārslās, kas tiek pamestas gaisā, lai lēni noplīvotu zemē. Tātad izrāde kā aktieru atdzīvināti sadedzinātā romāna stāsti. Tā iezīmējas pirmais līmenis, kas saista abus centrālos uzveduma izpētes objektus un sakarības to starpā – nāve un dzīvība. Aktualizējas teātra pašapceres tēma: teātris spēj atdzīvināt (uzcelt no miroņiem) sadegušu manuskriptu (kārtējo reizi apliecinot jau par štampu kļuvušā Mihaila Bulgakova aforisma Manuskripti nedeg aktualitāti), vairs neeksistējošus cilvēkus un varbūt pat tautas...

Uzveduma laikā Kabalas vārds tiek piesaukts vairākkārt, arī izsakot atziņu, ka to var/drīkst lasīt tikai nobrieduši prāti. Taču man izrādē radās iespaids, ka arī Kabala ir maska, kam visai attāls sakars ar 13. gadsimtā Spānijā tapušo ebreju pasaules skaidrojumu mistisku zīmju valodā. Es teiktu drīzāk dzīvības un nāves mistērija. Vai noslēpums. Lielākais. Pēdējais. Noslēpuma noslēpums, kam arī pieskarties var mēģināt vienīgi nobrieduši prāti. Un arī tad...

Man šķiet, pirmā sērija Kabalas noslēpumiem bija jau pirms diviem gadiem - izrāde Kapusvētki, kas Noslēpumu noslēpuma tēmu risināja komēdijas formā, kas, protams, nespēja to izsmelt, bet atzīmēja kā režisora intereses objektu. (Kā palimpsests, kas fragmentāri atblāzmo Kapusvētkus, jaunās izrādes finālā strādā Katrīnas Neiburgas video ar visai līdzīgiem kapu kopiņu attēliem.)

Teksta funkcionalitāte. Četros no pieciem stāstiem (Manuskripts, Īsā piektdiena, Kabalas noslēpumi, Muļķis Gimpels, Kapracis) sižets saistīts ar nāvi. Taču vairāk nekā verbāli noformulētais naratīvs ietekmē jēdzienos grūti noformulējamā izrādes valoda, kas skar dziļi, pat intīmi personiski un ārkārtīgi emocionāli.

Aktieri sēž frontāli pret skatītāju zāli un, stāstot vai runājot dialogā, skatās mums it kā acīs. Tādējādi teksta pasnieguma veids iemanto kādu nereālistisku līmeni – eposa vai leģendas statusu. (Es negribētu pasteigties notikumiem pa priekšu un apgalvot, ka tā varbūt runātu, ja varētu runāt, tie, kuri vairs nevar runāt. Bet varbūt...) Aktieru runa ir ārkārtīgi niansēta un intonatīvi bagāta. Tieši intonāciju dažādība un to virtuoza maiņa ir tā, kas reālo situāciju pieslēdz kādai citai dimensijai jeb pasaulei. Piemēram. Andra Keiša (dēla) dialogs ar Gundaru Āboliņu (tēvs) stāstā Kabalas noslēpumi pēkšņi trāpa – jā, vai tad patiesi dzīvei nav cita līmeņa kā vienīgi sadzīviskais? Jevgeņija Isajeva pusaudzis pat pašsacerētus bandītu stāstus atklāj noslēpumaini dziedošā intonācijā. Gundars Āboliņš un Regīna Razuma stāstā Īsā piektdiena laulātā pāra mīlestības un dzīves harmoniju iemieso tieši ar dialoga saskaņotības augsto līmeni, kad vīra teikto atbalso jeb turpina sieva (arī otrādi) kā nepabeigtu teikumu, lai kopīgi radītu teksta musturi, kas skan kā dziesma prozā. Andris Keišs ar piecreiz atšķirīgās intonācijās atkārtotu vārdu sīpoli uzskatāmi pauž kaprača pakāpenisko dzīves spēku izsīkumu. Aktieru ansamblis ir saskaņots, varbūt vienīgi Elitai Kļaviņai ir mazāk intonāciju (tās svārstās starp kaprizitāti un nedaudz mākslīgi uzputotu kaisli), bet viņas reakcijas uz notiekošo ir precīzas. Taču visvirtuozāk ar balss resursiem strādā Gundars Āboliņš. Ja parastai ģitārai, piemēram, ir septiņas stīgas, tad Gundara Āboliņa balsij ir, mazākais, septiņpadsmit. Balss pievelk, attālina, iedur, pažēlo, ieaijā, sasmīdina... Dara ar zāli, kas vien ienāk prātā, respektīvi, piesaista skatītājus tā, ka nav iespējams atrauties. Un tas jau nav vienīgais brīnums, ko izdara šai izrādē G. Āboliņš. Stāstā Muļķis Gimpels aktieris nospēlē vienlaikus Līra un Edipa arhetipus – redzīgi neredzīgais, kaut tikai vienreiz, bet tomēr sagrēkojušais cilvēks, kurš soda sevi, dodoties pasaulē, lai kļūtu par Mūžīgo žīdu – nekad nesadzīstošo sirdsapziņu


Skatītāju emocijas savā varā tur arī izrādes izsmalcinātā muzikālā partitūra, sākot ar E. Vainhausas dziesmu melodijām un beidzot ar ebreju tradicionālās mūzikas iedvesmotām modernistu kompozīcijām.

Diemžēl neizdevās uztvert aktieru roku kustību partitūru, kas caurvija visu izrādi – dažkārt tās atgādināja liesmas un bija īsti vietā, citkārt palika kā tukši formāls un pat traucējošs elements, piemēram, stāstā Kabalas noslēpumi, kad abas aktrises šādi ņēmās ap A. Keiša un J. Isajeva galvām. Savukārt brīnišķīga ir pantomīma, kurā R. Razuma un G. Āboliņš vārda tiešā nozīmē izdejo šūšanas procesu.

Nāves tēlu variācijas. Lidostas bagāžas zāle izrādē traktēta kā pēdējā pietura pirms galīgas šķiršanās no šīs zemes, kā sava veida šķīstītava. (To uzsver arī neona uzraksts angļu valodā Izeja skatuves labajā pusē.) Telpas nerealitāti akcentē koferi, kuri aktieru rokās atgādina lidojošus ķermeņus bezsvara stāvoklī, kas tikai ar grūtībām novaldāmi. Skatuves dibenplānā stikla siena, aiz kuras video kadri demonstrē citu dzīvi. Šī mīklainā „aiz” teritorija, manuprāt, pieļauj atšķirīgus skaidrojumus. Tā var būt dzīves valstība. Vai – kolektīvā zemapziņa. Vai – nāves sfēra. Ļoti būtiski, tā dinamiski mainās – sākotnēji tās norises šķiet reālistiskas (ebreju rituāli, ebreju bērni skolā, kolektīvās raudas), pakāpeniski tās kļūst aizvien dīvainākas, līdz sairst sirreālistiskākos fragmentos. Vispirms cilvēku sejas šķietami apklāj baltas pusmaskas vai maskas (tas acīmredzot panākts, dokumentālos kadrus apstrādājot kādā īpašā tehnikā), kas raisa asociācijas ar viduslaiku vizuāliem priekšstatiem par nāvi. Tad cilvēku sejas it kā pilnībā tiek izdzēstas, to vietā atstājot vien sejas aprises saglabājošus baltus tukšus laukumus. Daļēja (personas, apziņas, ķermeņa) sadalīšanās, pēc tam pilnīga? Tad attēli kļūst aizvien neskaidrāki, no dūmakas izsviežot vien roku un kāju atsevišķus fragmentus, kas ļoti aktīvi kustas.

Senajās A. Hermaņa izrādēs Slepenas bildes un Tālāk ar stikla sienu no aktieriem bija atdalīti skatītāji, kuri skatījās uz māksliniekiem. Šoreiz it kā otrādi: cilvēki no teritorijas aiz stikla sienas ne vienmēr, bet dažkārt nepārprotami skatās uz aktieriem un arī mums, radot aizdomas, ka ar kaut ko mēs ļoti atšķiramies no viņiem. Un ne jau ar nacionalitāti, jo viņi ir ebreji, bet mēs latvieši. Varbūt, ka viņi jūt/redz kādas pazīmes par nāves tēlu vairošanos mūsu ar aktieriem kopējā teritorijā.

Ja izslēdzam iespējamo versiju, ka visi izrādes tēli ir uz brīdi teātra atdzīvināti viesi no viņsaules, arī tad dzīvo miroņu uz skatuves ir pietiekams skaits. E. Kļaviņas varone, kas grimēta un kostimēta kā ebreju princese Emija Vainhausa un dzied viņas dziesmu, par mikrofonu izmantojot pūdera slotiņu, ir mirušās mākslinieces emanācija. Fināla stāstā nomirusī kaprača mīļotā sieva Šoša, ko atveido R. Razuma, tiek apglabāta koferī un pēc tam izvilkta no tā kā kaprača otrā sieva, kura tā arī nespēj atdzīvoties un, nosēdināta uz krēsla, nemitīgi gāžas uz sāniem. Bet pats garā auguma kapracis A. Keiša personā, nespējis iekārtoties koferī kā kapā, apsēžas skatuves malā, paceļ rokas un nemirkšķinot raugās zālē. Kādu brīdi pirms tam viņš pārsedzis dažus stāvus pieceltus koferus ar nesaprotamām zīmēm ebreju valodā klātiem auduma gabaliem, radot nepārprotamus kapu pieminekļus, kas korespondē ar tiem, kas šai brīdī redzami video, signalizējot par dzīvi kā grandiozu kapsētu. Tādējādi kaut kādā mērā Kabalas noslēpumi korespondē ar tādām A. Hermaņa agrākām izrādēm kā jau minētie Kapusvētki, bet vēl vairāk ar Kasparu Hauzeru un Melno pienu.

Kaut arī izrādes tēma ir Noslēpumu noslēpums un tās uztveršana un pieņemšana prasa zināmu drosmi, tomēr to skatīties nav nomācoši. Lai arī galvenais, kas notiek ar skatītāju, ir tas, ka pēc tās tu vairs neesi tāds kā pirms tam. Atklāts gan paliek jautājums par tiem skatītājiem, kas JRT Kabalas noslēpumus redzēja septembrī un oktobrī...

 

Izrādes Kabalas noslēpumi recenzija. Labums mums
Kultūras Diena
12.10.2012
autors Normunds Naumanis

Alvja Hermaņa iestudējumu Kabalas noslēpumi ir maldīgi uzskatīt par "stāstu par mums". Tā arī ir principiāli novatoriska attieksme.

Viss, kas duras acīs kā dadži, ka "grēka alga ir nāve" (saka, manuprāt, ģeniāls latviešu grafiķis Harijs Brants Rīgas Laikā, kas tikko iekrita pastkastītē), ka Prāta vētras jautrā Kur ir manas lidmašīnas? patiesībā ir kabalistiska dziesma (pēc Hermaņa Kabalas noslēpumu latviešu versijas noskatīšanās es ar aizdomām raugos pat uz tādiem "neizsakāma prieka avotiem" kā putekļsūcējs un sunītis Sāra - tak ne velti tieši Sāra!), ka viss, kas ar mums notiek, beigu galā dāvā mums absolūto labumu. Bet ne vienmēr mēs šo labumu saredzam. Tādēļ jau arī taujājam Dievam pēc redzama un saprotama "labuma" (modernā kabalisma galvenā propagandista rabīna Ravas Ichāka Ginzburga alias hasīda Ļubaviča tvītojums). Es pat uzreiz ievēroju tos dažus pamuļķīšus Rīgas publiskajā telpā, kas - nevar saprast, Madonnai sekojot vai kā - nēsā ap roku sarkanu diedziņu, kabalas kopienas "firmas zīmi", bet, vai viņi zina, ko šī trauslā sārtā līnija nozīmē?

Galvenais - nenosodi

Kabalas noslēpumi ir mums visapkārt. Viduslaiku ebreju mistiķu, tātad zinātnes vīru, gudru galvu, radītā kosmogonijas mācība mūsdienās kļuvusi par sava veida trendu, ar kuru kā Louis Vuiton dizaina ekskluzīvu varāna ādas vīģes lapu piesegt savu vēlēšanos būt oriģinālam. Populāro frāzi "Jūs zinājāt, ka Ļeņins bija sēne?" neizgudroja meskalīnu sapļumpējušies krievu anarhohipiji - tā radusies kabalistiskās atklāsmes rezultātā. Arī latvjiem sakrālais jautājums "Kas es esmu?" nāk no kabalistikas repertuāra, gluži kā Torā meklētais "mūžīgā prieka avots". Man pazīstams cadiks reiz teica: tas prieks, kuru tu meklē, slēpjas tevī pašā - vajag tikai biežāk sarunāties ar Dievu. Visas desmit Dzīvības koka sefirotas slēpjas cilvēkā. Un tu tās pamanīsi. Jau šīs dzīves laikā. Galvenais - nenosodi. Tā, atbraucām. Steidzami jāatkārto mantra: keters, hohma, bina, heseds, gvura, tifarets, necahs, hods, jesuds, malhuts… It īpaši hohma un heseds, gudrība/viedums un mīļums/labvēlība.

Pēc kabalas priekšrakstiem "pieczvaigžņu sistēmā" vērtēt Jaunā Rīgas teātra izrādi Kabalas noslēpumi ir bezjēdzīgi. Ne tāpēc, ka atnāks ļaunā ragana Šikra un uzliks lāstu - par provi, sarkanu ugunspleķi uz pieres vai ko citu sliktu (bet arī tāpēc, protams).

Ja "pa lielam" - taisnība, katrs no Kabalas noslēpumiem aiznesīs savu. Visi, nav šaubu, iespējams, pirmoreiz latviski dzirdēs piecus lieliskus Īzaka Baševisa Zingera stāstus - darbības ainu secībā: Manuskripts, Īsā piektdiena, Kabalas noslēpumi, Muļķis Gimpels, Kapracis -, kuru sižetu ij negrasos te pārstāstīt. Tāpat kā oponēt tiem, kas pukst: "Atkal Alvis Hermanis ar tiem stāstiem!" Bezjēdzīgi, jo tieši stāstu stāstīšanas tehnikā JRT šoreiz iet vēl radikālākas attīstības virzienā, ko sapratīs ikviens, kas vispār seko teātra valodas tehnoloģijām. Varu tikai piebilst, ka, manuprāt, apvienot jūdaisma folklorā balstītu "ķermeņa zīmju valodas" pantomīmu ar nedaudz atsvešināto storytelling manieri - te JRT komanda jau tuvojas šī "žanra" virtuoza Toda Solondza meistarības augstumiem. Un, atvainojiet, neredzēt principiālu atšķirību starp Kabalas noslēpumu stilu un Latviešu mīlestības stilu var tikai akls.

"Sliktā ebreju princese"

Otrs no izrādes gūs citu ko - prieku par virtuozo aktierspēli. Gundars Āboliņš vispār planē jau kaut kur ārpus saprāta un fiziskā ķermeņa tehniskajām robežām, Regīna Razuma intonāciju un plastiskajā precizitātē spridzina kā reti kad, puscentimetru pagaidām atpaliek emijvainhausiskā vellata Elita Kļaviņa un pārāk sirsnīgais Andris Keišs, trīsarpus centimetru - tipāžists Jevgeņijs Isajevs, senā dailēniešu Sapņa vasaras naktī "ēzeļa" Ilgoņa Švikas reinkarnācija JRT. Tomēr, šķiet, aktieru brīvjušanās strikti noteiktās stilistikas rāmī ir tikai laika un "iespēlēšanās" jautājums. Var tikai izteikt apbrīnu, ka izrādes bagātā plastiskā forma tapusi bez horeogrāfa līdzdalības.

Trešs novērtēs - veselu katalogu ar kultūratsaucēm un «paralēlo jēgu nojēgumiem» izrādes vizuāli plastiskajā tēlā: sākot ar Marka Šagāla lidojošajiem icikiem, "čubidāniem", Mihaila Bulgakova "degošajiem/nedegošajiem manuskriptiem", grandiozo ievada ainu lidostā, kad airBaltic "dzelzsputniņš" lēni iebrauc Monikas Pormales par bagāžas izsniegšanas termināli pārvērstajā skatuvē, un kas uzreiz atmiņā sauc veselu gūzmu impresiju - Džeisona Raitmena filmu Up In The Air (cilvēks, kas dzīvoja starp debesīm un zemi, tātad - nekur, - raksturojums, kurš attiecināms arī uz visiem izrādes varoņiem), Bībelē un Dantes Dievišķajā komēdijā aprādīto purgatoriju, šķīstītavu (lidosta ir pārāk spēcīgs, varbūt pat ilustratīvs tēls, starptelpa starp zemes dzīvi un debesīm, kurās, kā pasakās māca, uz mākoņa maliņas sēž Dievs un smejas, un smejas, un smejas). Bet - lidosta ir viesnīca pazudušajām mantām, labākās naktsmājas bezpajumtniekiem, ja ticam Stīvenam Spīlbergam citā filmā, The Terminal.

Ak femme fatale, dziedātāja Emija Vainhausa, kuru režisors Hermanis nosauca par slikto ebreju princesi (ja kas, Vainhausa bija kabaliste un arī viņas vecāki ortodoksāli jūdi), kuras liktenīgais hits Mīlestība ir zaudēta spēle piešķir savveida skanisko kodu izrādei, kurā vispār ir pamatīgs ebreju muzikālās folkloras slānis. Tieši šī slavenās balādes crossover stilistika - ne īsti džezs, ne roks, ne "popsa" - signalizē arī par kādu, manuprāt, jēgas nobīdi, optisko apmānu, kurā tiek aicināts piedalīties izrādes skatītājs. Nē, neprecīzi. Nevis "piedalīties", bet vērot. Novērot.

Distance, iluzorā neemocionalitāte

Kabalas noslēpumus ir maldīgi uzskatīt par "stāstu par mums"! Tā arī ir principiāli novatoriska attieksme, kas šķir Kabalas noslēpumus no, piemēram, Latviešu stāstiem vai Latviešu mīlestības. Distance, nedaudz, nedaudz atsvešinājuma - lūk, atslēga, kurā slēpjas šķietamais Kabalas noslēpumu intonāciju vēsums un iluzorā neemocionalitāte. Jo tas ir stāsts par viņiem. Par vienu noslēgtu, jā, diezgan noslēpumainu sabiedrību, kurā kurš katrs netiek sagaidīts ar atplestām rokām. Hasīdu pasaulē kurš katrs latviešu bāleliņš nejutīsies "kā mājās", kā "starp savējiem", lai gan, saprotams, Zingera stāstu tēmas ir vispārcilvēciskas - mīlestības jēga, nemirstības meklējumi, kas ir dvēsele, kas gods, lepnums, sirdsapziņa… It kā viss tas pats, mums tik mīļš un pazīstams, un tomēr - mazītiņš brīdinājuma uzraksts "nekāp, nositīs!" arī turpat blakus vien rēgojas. Kas nepamanīs, var sanākt liels konfūzs.

Kabala māca, ka dvēsele sasniegs savu "pilnību" (materializēsies) atklāsmes rezultātā, bet atklāsme slēpjas tekstos. Ja uzlūko Jaunā Rīgas teātra Kabalas noslēpumus kā "tekstu", tad tas visupirms atgādina - cieni un esi uzmanīgs pret visu svešo. Un nelien ar savu dziesmu grāmatu svešā augļu dārzā.

Zingers raksta: "Kad biju mazs puika un stāstīju visiem dažādus notikumus, mani sauca par meli. Tagad mani cienījami dēvē par rakstnieku. Solis attīstībā, protams, ir liels, tomēr rakstnieks un melis taču ir viens un tas pats." Tiek apgalvots, ka Zingers visos stāstos raksta par cilvēka un Dieva attiecībām. Pēc izrādes Kabalas noslēpumi atliek noskaidrot katram sev, vai Dievs mums viens, vai lidmašīnas mums vienas un vai dienišķā maize, ko dod mums, nav slacīta kāda cita asarās. Tieši šī doma man ļāva lidostas koferu sagaidīšanas telpā saskatīt arī morga aprises. Izrādē viens no poētiskākajiem mirkļiem ir epizode, kad Andris Keišs rabīna vai cadika tēlā pārklāj "neaizlidojušo" čemodānus ar drāniņām, kas pārvērš materiālās pasaules mantas ebreju kapu kopiņās. Mūsdienu kabalistikas mācību kanonā Talmūdā eserā sefirotā rakstīts, ka dvēseles dzīves galvenais mērķis ir gaisma un prieks. Cik savādi. Bet kabala tāda ir - jo cēlusies no vārda "dot". Un, kā teicis kabalists Rainis, - dodot gūtais neatņemams.