Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KAIJA
Image CAPTCHA

KAIJA

Šo skumjo lugu par mīlestību autors nodēvējis kā komēdiju. Šķiet, kas gan smieklīgs ir cilvēku ciešanās, kad tie bez nodarbes dīki pavada vasaru provincē? Bet - varbūt tieši tas? Dažādu paaudžu ļaudis pulcējas ''maģiskā ezera'' krastā, lai izrādītos, ka tos visus vieno un šķir nepiepildītas jūtas, likteņi, nerealizēti dzīves mērķi. Gan aktrisi, rakstnieku, kas slavas augļus jau izbaudījuši. Gan tos censoņus, kas vēl tikai grib kļūt par rakstniekiem, aktrisēm. Gan tos, kas ''visu mūžu gribējuši''... Kaut ko...

Autors - Antons Čehovs (Krievija)
Režija, telpa - Alvis Hermanis
Kostīmu māksliniece - Večella Varslavāne
Leļļu māksliniece - Tamāra Čudnovska
Lomās: Regīna Razuma, Aurēlija Anužīte, Līga Karlivāne, Maija Apine, Oļģerts Kroders, Arnolds Liniņš, Alvis Hermanis, Ģirts Krūmiņš, Vilis Daudziņš, Kārlis Anuševics, Romualds Vilciņš

Pirmizrāde: 1996. gada 24. septembrī

Ja pirms simts gadiem kāds būtu paredzējis, ka Kaija ar saviem ''simts pudiem asaru un mīlestības'' kļūs par vienu no visiestudētākajām lugām pasaules teātros, tās autoram Antonam Čehovam, nenāktos pēc pirmizrādes smagās izgāšanās Pēterburgas Aleksandra teātrī cauru nakti klīst pa pilsētu ar domām, ka lugu rakstīšanai jāmet miers. Tomēr Kaija ir un paliks viens no noslēpumainākajiem darbiem, kas teātrim radīts.
Šo skumjo lugu par mīlestību autors nodēvējis kā komēdiju. Šķiet, kas gan smieklīgs ir cilvēku ciešanās, kad tie bez nodarbes dīki pavada vasaru provincē? Bet - varbūt tieši tas? Dažādu paaudžu ļaudis pulcējas ''maģiskā ezera'' krastā, lai izrādītos, ka tos visus vieno un šķir nepiepildītas jūtas, likteņi, nerealizēti dzīves mērķi. Gan aktrisi, rakstnieku, kas slavas augļus jau izbaudījuši. Gan tos censoņus, kas vēl tikai grib kļūt par rakstniekiem, aktrisēm. Gan tos, kas ''visu mūžu gribējuši''... Kaut ko...
Šī KO noskaidrošanai tapusi JRT Kaija. Šoreiz ar dažādām - jaunām un vecām - teātra formām, ar dzīviem aktieriem, dzīvniekiem un lellēm. It kā strīdoties, kas vispār ir jauns un vecs. Ar to teātra izpratni, kāda, pēc izrādes veidotāju domām, varētu šodien būt interesanta mūsdienīgam skatītājam, runājot par šķietami mūžīgiem un nekonkrētiem jautājumiem.
Kādēļ cilvēki mīl viens otru? Kādēļ tie, ko mīlam mēs, savukārt, nemīl mūs? Kādēļ ir pāri, kas nolemti mūžīgai nelaimībai? Kādēļ viens dzīves notikumus uztver vieglprātīgi un rotaļīgi, bet cits par to pašu cieš un gatavs mesties nāvei kaklā? Kādēļ vieniem veicas, bet citiem - ne, un vai vispār veiksmei var būt īpašnieks?