Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KALPA ZĒNA VASARA. SĀKUMS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

KALPA ZĒNA VASARA. SĀKUMS

Pēc J. Akuratera  “Kalpa zēna vasara”.

Izrādes režisors: “Šī ir mana tēva mīļākā grāmata. Mans tēvs ir cēlies no Zemgales zemniekiem. Tātad - no laukiem. Tāpat kā mēs visi. Jānis Akuraters to sarakstīja, dzīvodams tālu prom no Latvijas. Kaut kādā ziņā mēs visi šodien esam "tālu prom no Latvijas". Šī grāmata palīdz to atcerēties - no kurienes mēs nākam. Un kur tas viss sākās.”

Režija un telpa: Alvis Hermanis
Mūzika: Pēteris Vasks
Piedalās: Alvis Hermanis un 12 JRT studijas studenti (Agate Brence, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Marta Jančevska, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Arturs Muskars, Matīss Ozols, Elvita Ragovska, Lolita Sīle, Grēta Skara, Emīls Zagorskis)


Izrāde notiek JRT Mazajā zālē Miera ielā 58a.
Izrādes ilgums: 1 h 40 min

Biļešu cenas: 10,00 un 15,00 EUR.

Pirmizrāde paredzēta 2018. gada 17. novembrī.

Video
Vārds: ha, 30.11.2018
Viedoklis: Ļoti patika! Cik interesanti, ka baltās sienās var uzburt tik dzīvas lauku sētas dzīves ainas un emocijas!
Vārds: Inga, 24.11.2018
Viedoklis: Hermanis tik ļoi izbauda to tīrību,skaidrību un nesamaitātību savos zeļļos..un man bija pārsteigums redzēt uz skatuves mūsdienu jauniešus,kas spēj uzburt naktsvijoles smalkumu caur Akurateru un atrādīt latvieša kodu... beigās apraudājos,par pagājušo jaunību,par zirnekļa tīmeklīti un visu pārējo...
Vārds: https://twitter.com/udre_anna, 22.11.2018
Viedoklis: Alvja Hermaņa pirmizrādē "Kalpa zēna vasara" valdīja nevainība, biklums, uztraukums, vienkāršs skaistums, neviltotība, jaunība. Uz skatuves bija @jrt_lv studijas 12 jaunie studenti. Mana paaudze, ar kuru izdzīvosim cauri vasarai pretī zelta rudenim un veļu laikam...
Vārds: Linda Jāgere-Birzniece, skatītājas viedoklis no Facebook, 22.11.2018
Viedoklis: Kur satikt sākumu? Hermaņa režisētajā izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums” ar viņa auklēto lolojumu - Kultūras Akadēmijas 1. kursa studentiem, kuri pirmo reizi publiski kāpuši uz JRT skatuves. Skaisti un talantīgi jaunieši, turklāt tik nesamaitāti un cinisma neskarti, ka gandrīz apraudāties gribas. Ja nu ir vēlme arī pēc kādas atpazīstamas sejas, tad uz skatuves sākumā un beigās kā pieredzes simbols un kontrasts jaunības absolūtajai skaidrībai parādās pats Alvis Hermanis. Bet sākums - sākums vienmēr ir brīnišķīgs, jo viss labais un sliktais vēl ir priekšā un, iespējams, šī saldā neziņa par rītdienu arī ir vienīgā motivācija neapstāties. Ak jā, un Pētera Vaska mūzika..
Vārds: Raivis Dzintars, skatītāja viedoklis no Facebook, 22.11.2018
Viedoklis: Tikko pārnācu no Alvja Hermaņa izrādes “Kalpa zēna vasara”. Bija jāpaiet kādam mirklim, lai no ikdienas skrējiena varētu pārslēgties pavisam citā dimensijā, kurā skatītāju ieveda, atļaušos teikt, ģeniālais režisors un JRT aktiermākslas studenti jeb, Hermaņa vārdiem runājot, “jaunības eksperti”. Jāņa Akuratera valodas spēju bezgalība komplektā ar izsmalcināto priekšnesumu ļāva nevis vienkārši vērot līdz smalkākajai detaļai uzburtas ainas, bet arī izdzīvot to, ko katrs no mums kādā dzīves posmā ir pieredzējis, un arī to, kas zudis. Ko režisors licis priekšplānā – vēlmi caurstrāvot mūsu visdziļākās maņas ar skaudro sākuma un beigu neizbēgamības likumu vai devis smalku mājienu atgriezties pie tā, kas savā dziļākajā būtībā mēs esam? Te nu atbilde katram jāmeklē pašam. Katrā ziņā iespaids atstāts. Visdziļākā cieņa!

12 kalpa zēni un meitas
http://www.kroders.lv/verte/1178
19.11.2018
autors Toms Čevers

Alvja Hermaņa izvēle atrādīt savu jauno aktieru kursu ar Jāņa Akuratera bērnības atmiņu “Kalpa zēna vasara” lasījumu nepārprotami ir simboliska, un Jāņa Akuratera stāsts šim nolūkam ir ļoti pateicīgs. Aktieru kursa vadītājs un izrādes režisors Alvis Hermanis, bez šaubām, pats ir šis kalpa zēns, kas atģidies akmens namā pelēkā pilsētā, kuras gaiss piesūcies sodrējiem un kurā bruģis nodeldēts klaudz. Nevar nepiekrist režisoram, ka 20. gadsimta sākumā tapušajam darbam ir maz sakara ar reālismu un kur ne vēl ar sociālistisko reālismu – par spīti tam, ka kalpa gaitas uzsākušajam Jānim nav viegli lauku darbos, rokas ātri klāj tulznas, jāstrādā tikpat kā bez brīvdienām, bet mūžam neapmierinātais naudas vergs saimnieks izmaksā niecīgu algu. Jānis dzīvo it kā starp sapni un nomodu, viņa skats uz pasauli ir ārkārtīgi jūtīgs, viņš ātri uzbudinās un tikpat ātri arī nogrimst grūtsirdībā, viņā jaucas lepnums ar pazemību. Turpat līdzās viņam iet pulsējošā dzīve un bezcerīgs tukšums bez jebkādām nākotnes izredzēm.

Tajā paša laikā stieptā intonācija un tikko slēptais smaids, Alvim Hermanim atklājot priekšnesumu ar vārdiem par dzelzīs kaltajām puķēm, kas liecas ap viņu un sveicina, par akmeņu kaulainajām mugurām, kas izsmiedami medī viņa soļus, un par mošanos klētiņā, smaidošās vasaras pamodinātam, diezgan ātri tekstu atbrīvo no simbolisma slodzes un liek uz to paskatīties ar racionālisma samaitātu 21. gadsimta skatienu. Tur mēs bijām, un te nu mēs esam, jeb Jāņa Akuratera vārdiem: “Un liekas man, ka es mūžam svešumā esmu; reiz esmu savu dzimteni atstājis un nevaru vairs atgriezties uz viņu.”

Arī visi 12 topošie aktieri – Marta Jančevska, Lolita Sīle, Agate Brence, Elvita Ragovska, Grēta Skara, Arturs Muskars, Gerds Lapoška, Jānis Grūtups, Ritvars Logins, Matīss Ozols, Emīls Zagorskis un Toms Harjo – ir kalpa zēni un meitas. Viņi pa vienam teicami nostādītās balsīs lasa Jāņa atmiņas, komentē tās saviem vārdiem un iepazīstina ar sevi. Ja viņu radošais skolotājs jau var vērtējoši atskatīties uz paveikto un pieredzēto, tad viņi savu laiku un spēku mākslai vēl tikai atdos, un no visa kā būs atkarīgs tas, kādām sajūtām viņi uz šo brīdi reiz atskatīsies.

Bet tagad viņi vēl ir tukšā telpā ar baltām sienām, un pagaidām tajās vēl ir divas durvis. Uz baltās gala sienas redzams vienīgi Ernesta Ebera gleznas “Ofēlija” (1876) fragments. No skatītāju rindām ir grūti saskatīt, vai baltā siena tikai aizsedz gleznu, vai arī šis gleznas fragments ir ierāmēts uz tās. Jebkurā gadījumā Alvis Hermanis, kurš ir arī telpas autors, arvien ar sentimentu atskatās uz zudušo pirmskaru pasauli un noteikti vēlas to padarīt par savu arī jaunajiem māksliniekiem. Interesanti, vai ar katru jaunu lomu un izrādi šīs baltās sienas paredzēts attīrīt un aktieriem atklāt sevī pasaules uzkrāto kultūras mantojumu, vai arī – uz šīs baltās sienas ar savām otām turpināt nelielo fragmentu un izlikt pie tās arī pārējās izrādes programmā nodrukātās modernistu gleznas, atklājot sev neaptveramo kultūras bagātību, kas jau radīta pirms viņiem? Bet, kamēr sienas vēl ir baltas, Petera Vaska gleznieciskā mūzika iztēlē it viegli ļauj uzburt mūsu lauku rāmās ainavas.

Šoreiz, saprotams, katram no jauniešiem vēl atvēlēts pārāk maz skatuves laika, lai ko spriestu par viņu spējām un personības mērogu. To rādīs laiks. Atklājot kādu nejauši sadzirdētu skatītāja novērojumu, Alvis Hermanis studentiem māca cienīt klusumu un sadzirdēt pasaulē palaistu vārdu.
Viņi rimti un harmoniski slīd pār skatuvi, lai ieņemtu savu vietu uz taburetēm. Palikušiem bez citiem atbalsta punktiem, šobrīd interesanti raudzīties, kurš paļaujas tikai uz sevi un kurš ņem talkā žestus un ķermeņa valodu. Bet brīžam acīm ciet visi paceļ rokas pret debesīm, it kā diriģēdami savas dvēseles vibrācijas un cita starpā atgādinādami, ka arī šodien ir vērts tajās ieklausīties. Vai varbūt no rokām augšup sniedzas neredzami pavedieni, kurus režisors satvēris šņorbēniņos un pagaidām viegli šūpina pats pēc sava prāta?

Stāstu Jānis Akuraters noslēdz ar atziņu, ka viņš ir sasniedzis to, ko vēlējies, bet tas viss ir vien puķe ar tukšiem ziediem. Varbūt 1908. gadā pats rakstnieks un sabiedriskais darbinieks tiešām to domāja nopietni, jo Pirmais pasaules karš vēl bija tikai priekšā, neatkarīgas Latvijas ideja vēl bija tikai kaut kur ceļā pie tās īstenotājiem, viņš vēl nebija ieņēmis vairākus nozīmīgus amatus kultūras iestādēs un galu galā tieši “Kalpa zēna vasara” ir viens no viņa nozīmīgākajiem devumiem literatūrai. Ar šiem vārdiem izrādi noslēdz arī Alvis Hermanis. Ja režisors, kura sasniegumi mākslā nav apšaubāmi un atpazīstamība krietni pārsniedz Latvijas robežas, rakstnieka teiktajam patiesi piekrīt, tā jau būtu nepieklājīga koķetērija. Spožās gaismas lēni izdziest, un režisors nolasa arī rindas par savu mirušo jaunību, ko sveši cilvēki iznes uz nestuvēm. Panākumi paliek mūžībai, bet jaunība gan izplēn – pieaugot.

Smeldzes pilnā distance “Kalpa zēna vasarā”
Latvijas Avīze
21.11.2018
autors Anda Buševica

Balta siena. Grāmata. Salikums, no kura Jaunajā Rīgas teātrī režisors Alvis Hermanis radījis pusotru stundu garu izrādi “Kalpa zēna vasara. Sākums”. Tikai pirms pāris mēnešiem, mērķtiecīgi kūrētas mediju ieinteresētības apvīti, Latvijas Kultūras akadēmijā tika uzņemti Jaunā Rīgas teātra aktieru kursa studenti. Šķiet, arī turpmākais mācību process notiks skatītāju acu priekšā, jo pēc knapi trīs mēnešu ilgām mācībām jaunajiem jau ir jākāpj uz skatuves izrādē, kuras režisors ir arī viņu pedagogs.
Izrādes anotācijā Alvis Hermanis neslēpj, ka Jāņa Akuratera “Kalpa zēna vasara” ir viņa tēva mīļākā grāmata, arī pēc pirmizrādes Voldemārs Hermanis kāpj uz skatuves paklanīties kā ierosmes līdzautors.
Vai režisora iecere bijusi turpināt agrāk teikto par JRT kā ģimeni, kurā secīgi iespējama kādu vērtību pārmantošana paaudžu starpā? Vai pievērsties lielākas ļaužu kopības idejai – nācijai, valstij – un meklēt Latvijas sākumu Jāņa Akuratera, bēgot no piespriestā ieslodzījuma pēc Piektā gada nemieriem, Norvēģijā sarakstītajā sapnī par Latvijas laukiem?
Alvis Hermanis arī līdzšinējos iestudējumos nav vairījies sakāpināt jūtas, kas šim ciniskajam laikmetam pat tūkstoškārtīgā atšķaidījumā liekas jau pārāk sentimentālas, lai atvedinām atmiņā kaut vai kristālskaidrās dzejas un kokles stīgu skaņas pirms vairāk nekā desmit gadiem tapušajā izrādē “Fricis Bārda. Dzeja. Ambients”.
Arī Latvijas valsts svētku priekšvakarā pirmizrādītajā uzvedumā Pētera Vaska stīgu mūzika sajūtās ieņirbina ēnu spēli Latvijas vasaras dienvidū, tā varētu skanēt “vasara, kad es laimīgs biju”, kā raksta Jānis Akuraters “Kalpa zēna vasaras” ievadā.
Šo “Kalpa zēna vasaras” ievaddaļu Alvis Hermanis uz skatuves sev raksturīgajā intonācijā, ar pauzēm, nazālu pieskaņu, nolasa pats. Nevienu brīdi lasītājs necenšas mūs pārliecināt, ka mēs patiesi esam lauku sētā pēc Jurģiem, ka viņš ir tas Jānis, kas, jaunības spara un naivu cerību pilns, ieradies strādāt lauku darbus. Drīzāk kavējas grāmatas lappusē, kā atceroties ko sev mīļu, atkārtojot vārdus, kas reiz ko nozīmējuši, bet nu jau ir vairs tikai atmiņas.
Prologs arī sagatavo ceļu sajūtām, kas pārņems, kad Alvja Hermaņa vietu uz skatuves ieņems divpadsmit jaunie. Katrs nolasa pa nelielam fragmentam, komentē to, nosauc savu vārdu un vietas piederību: Arturs Muskars no Skultes, Matīss Ozols no Jelgavas, Grēta Skara no Rīgas u. c.
Komentāri ir diezgan asprātīgi: kāds brīnās, ka tolaik visi ēd no vienas bļodas, kādam uzmanība aizķērusies pie Akuratera aprakstītās skaņu ainavas, kad vakara gaiss starp lauku viensētām iznēsā trokšņus un sarunas. Taču galvenais, ka skatītājs šos jaunos cilvēkus šādi iepazīst kā personības, novērtē, kā darbojas viņu prāts, skopā informācija – vārds, izcelsme – rosina fantāziju un veido tēlu, arī vizuāli katrs no uzņemtajiem aktieriem ir atšķirīgs tipāžs.
Skatītāja prātā iedēstītos tēlus režisors tad arī izmanto turpmākajā grāmatas lasījumā: vienos un tajos pašos esejas personāžos iemiesojoties dažādiem aktieriem, vienmuļajā tekstā mainās toņkārtas un parādās atšķirīgs konteksts. Gluži cita Alma ir Agate Brence, cita – ēteriski vieglā Elvita Ragovska. Cits viņā iemīlējies Jānis – glīti noaugušais Jānis Grūtups vai lecīgais, šķietami neiederīgais Emīls Zagorskis.
Pat dabas tēlojumi, kas savā jutekliskumā Jāņa Akuratera tekstā noārda robežas starp cilvēku pasaules mīlu un dabas pilnziedu, ir gluži citi, vai par tiem stāsta Rit­vars Logins vai ar skanīgu zemu balsi, miesīgu augumu apveltītā Marta Jančevska.
Diezgan ātri top skaidri izrādes noteikumi, un līdz pat uzveduma beigām tie nemainās – arī “Kalpa zēna vasaras” noslēgumā lasījumu pabeidz Alvis Hermanis. Skaidrība rada drošības sajūtu, kāda piemīt kopīgi veicamam ritam vai kopīgam darbam.
Taču izrādes pēcgaršas sajūtas man kā skatītājai ir mazliet mulsinošas, kad apzinies, ka tam, kas tevi šai izrādē skāris visvairāk, patiesībā ir maz sakara ar teātri. Mani savaldzinājusi iespēja tuvplānā vērot jaunību, ­aizkustina šo jauno cilvēku dabiskums, cerību pilnā situācija kļūt par prestiža teātra aktieriem, skaistais, pareizais teksts, ko viņi skandē, apliecinādami cieņu tradīcijai.
Izrāde savas īstenās krāsas varētu parādīt, ja tā turpinātu dzīvot JRT repertuārā nākamos četrus gadus – visu topošo aktieru studiju laiku.
Būtu interesanti vērot, kā tā mainīsies, tās dalībniekiem apgūstot aktiermākslu, pieņemoties jaudā Akuratera tekstā atrast pašiem savu vēstījumu. Pašreizējā versijā izrāde vispirmām kārtām ir režisora ieceres īstenojums, kurā Alvis Hermanis apliecinājis savu talantu, šai skaisto ķermeņu un enerģētisko personību parādē radot stāstu nevis par vasaru un kalpa zēnu, bet daudz smeldzīgākām jūtām.
Gan Jāņa Akuratera tekstā, gan arī izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums” vēstījums ir par būšanu nelaikā. Vienmēr prom no tās vietas, emocionālās situācijas, dzīves brīža, kurā varējām būt laimīgi. Kad tādi bijām, kā Akuratera kalpa zēns smagajos vasaras darbos, visticamākais, to vispār neapzinājāmies. Jo jūtu skaistumu spējam novērtēt, apzināties tikai no attāluma – mākslas pastarpinājumā, epiloga situācijā. Kā Jānis Akuraters Oslo trimdā. Vai – šai gadījumā – izrādes skatītājs, kura priekšā skatuves augstumā pacelta jaunība.

Izrāde Kalpa zēna vasara. Sākums pārsteidz ar režisora Alvja Hermaņa atklātību
IR
22.11.2018
autors Zane Radzobe

Jauno izrādi, kas tapusi, Alvim Hermanim saspēlējoties ar sava aktierkursa audzēkņiem, principā negribas vērtēt «zvaigznīšu» matemātikā. Izrāde ir eksperiments, un divpadsmit jaunieši, kas praktiski bez sagatavotības (studijas taču sākās tikai septembrī!) debitē JRT, ir varoņi tāpēc vien, ka neģībst vai nejauc tekstu. Var, protams, gadīties, ka viņi nav paguvuši nobīties; Hermaņa paša, laba, bet krietnu laiku nespēlējuša aktiera, balsī uz skatuves, piemēram, spriedze ir stipri jūtamāka. Un tomēr — tas, ka Kalpa zēna vasara neliek par sevi runāt kā par studiju darbu, ir apbrīnojami. Hermanis demonstrē izcilu režisora meistarību un, šķiet, arī — atklātību.
Izrādes PR tika virpināts ap jauno aktierkursu, tomēr jāsāk ar rakstnieku Jāni Akurateru. Programmiņā režisors uzsvēris, ka Akuraters (pretēji, piemēram, padomju literatūrzinātnes interpretācijām) neraksta vis reālistisku stāstu par smagajām kalpa gaitām pie saimnieka — ekspluatatora, bet gan simbolismam piederīgu sacerējumu. Strikti runājot, Kalpa zēna vasara gan nav simbolisma darbs, bet taisnība — tas nav reālisms. Drīzāk impresionisms vai aizkavējušās romantisma vēsmas, ko režisors arī pats izmantojis izrādes vizuālajā noformējumā. Piemēram, programmiņā, kurā uzzinām ne vien spēlējošo jauniešu — Agates Brences, Jāņa Grūtupa, Toma Harjo, Martas Jančevskas, Gerdas Lapoškas, Ritvara Logina, Artura Muskara, Matīsa Ozola, Elvitas Ragovskas, Lolitas Sīles, Grētas Skaras un Emīla Zagorska — vārdus, bet lasāms arī solīds materiāls par Akuratera dzīvi un daiļradi, ko papildina pamatā pirmsmodernisma laika gleznu reprodukcijas.
Izrāde būtībā ir Akuratera grāmatas lasījums, ko metaforiski atver un aizver Hermanis, pēc ilgāka laika redzams aktiera ampluā. Viņš ienāk askētiskajā baltajā telpā, tērpies apmēram tā, kā esam JRT vadītāju pieraduši redzēt publiskajā telpā, un lasa stāsta sākuma un beigu nodaļas, kas kalpa Jāņa vasaras atmiņas par laukiem, darbu un pirmo mīlestību iekaļ drūmā ietvarā. Vasara ir pagājusi. Pat ja tā dzīvo atmiņās. Vai teātrī.
Kādā nesenā intervijā Hermanis izteicās, ka iestudēt Kalpa zēna vasaru ar jauniešiem pēc četriem gadiem nebūtu jēgas: patlaban viņiem trūkst profesionālu iemaņu, toties piemīt jaunības autentiskums. Jaunība kā pašvērtība no sākuma gan liek mazliet spuroties izrādei pretī.
Estētiski Kalpa zēna vasara ir Hermaņa 2006. gadā iestudētā Friča Bārdas. Dzejas. Ambienta mazā māsa un pieder Oblomova, Brodska/ Barišņikova vai Kaspara Hauzera «ģimenei», tāpēc mēs labi zinām: lai nospēlētu jaunību, pietiek ar talantu.
Par JRT jaunā kursa talantiem, protams, ir pāragri spriest. Pagaidām — daži piesaista uzmanību, citi mazāk; dažu balsis zaudē izteiksmīgumu, tiklīdz novērs no viņiem skatienu, citiem izdodas izspēlēt pat mazas etīdes. Taču šīs izrādes, gandrīz vai jāsaka ģenialitāte, slēpjas faktā, ka nav svarīgi, ko jaunieši izdara vai ne. Hermanis uzbūvējis iestudējumu, kurā studenti var justies drošībā, jo tas pats kompensē visu, ko jaunieši vēl nespēj. Balsu
muzikalitāti, emocionālo piesātinātību, daudznozīmību, piemēram, «nospēlē» Pētera Vaska brīnišķi atmosfēriskā mūzika. Jēgas vispārinājumu, dziļumu piešķir Hermaņa veidotā telpa — balts taisnstūris, kam nocelta ceturtā siena un vīd jaunas sievietes acs (Ernesta Ebera gleznas Ofēlija fragments). Gleznas izdruka spēles telpā pielīmēta gandrīz kā plakāts pusaudža guļamistabā un vedina uz asociācijām par jauniešu tiekšanos izrauties. Bet varbūt
otrādi. Ja ne nodevīgais skoča spīdums, kas dzirkstī prožektoru gaismās, plakāts tikpat labi radītu arī telpisku ilūziju — it kā sienā būtu mazs lodziņš, pa kuru šī acs raugās iekšā baltajā telpā. Jaunība, kas tiecas pārvarēt savu šaurību. Lielā pasaule, kas par varēm cenšas ielūkoties mazajā — atmiņu, mākslas, jaunības — telpā.
Un tomēr iestudējuma spēcīgākā, arī iemesls, kāpēc šis darbs tapis, šķiet, ir beigu aina. Jaunība, raksta Akuraters, ir mirusi meitene, ko garām nes veļi. Viss ir sasniegts, iegūts nav nekas. Hermanis to saka un, šķiet, tā arī domā. Koķetējot (izrādi galu galā sauc Sākums), ironizējot (viņa māksla nekad nav bijusi sentimentāla). Bet vienlaikus šķiet — arī nopietni. Tam var piekrist vai nepiekrist, bet nav noliedzams — spēcīgi. 

Dažos vārdos par izrādi “Kalpa zēna vasara. Sākums”
http://ugisseglins.lv/2018/11/21
21.11.2018
autors Uģis Segliņš

Jauno, topošo JRT aktieru izrāde “Kalpa zēna vasara. Sākums” ļoti aizkustināja. Šoreiz svarīgi bija arī ievadvārdi izrādes programmiņā, kas noskaņoja izraudzītajai stilistikai, pieteica simbolismu kā uztveres atslēgu.
A.Hermanis bija tēvišķi klātesošs, izvedot jauniešus publikas priekšā. Tāda saviļņojoša pleca sajūta – ļaut iepazīt vēl nezināmus vārdus, iedrošināt ļoti savpati izteikties par saprasto J.Akuratera rindās un akceptēt sacīto kā iespējamās “jaunības atmiņas, pieredzi”. Kad A.Hermanis sāka runāt J.Akuratera tekstu, es atcerējos, ka tieši tādā pašā intonācijā sāka runāt mana vecāmamma, kad viņai jautāja par seniem laikiem – tā kā dziedoši, tā kā monotoni, bet pacilāti, svarīgi izrunājot katru zilbi, it kā izpildot kādu rituālu.
Atmiņas ietērpt jauniešu atveidā šķiet it kā vienkārši, bet viedi – tas nudien nozīmēja daudz vairāk nekā situāciju izspēli. Viena slavena latviešu cilvēka – J.Akuratera - piedzīvotais un svešumā rakstītais iekrāsojās aizvien jaunos tipāžos, kuru izteikšanās nav vien teikumu intonācijas, bet arī sejas vaibsti, žesti, augumi, proti, atmiņu atveidi, formas, kurās tie ir dzīvi. Un tagad, veļu laikā, aizgājušajām dienām dot veļu metaforu… - tik daudz smeldzes. Un tik daudz dzīvības aizgājušajā! Kaut kas nevainīgs plašākā izpratnē – par cerību sākotnējo dabu, par tautas skaisto biklumu, par iztēlotās nākotnes sākšanos tieši šajā brīdī...
Skatītāju rindās neviena paša nejauša klepus vai krekšķa – klusums, kas pūlējās nenotraukt atmosfērai to rasas migliņu kā plūmei. Vien teksts un P.Vaska mūzika.
Veselas 2 stundas, kurā latviski trauslas vērtības nepaģērēja mobilo ierīču ierasti rūdīto ņirboņu. Uz skatuves bija A.Brence, J.Grūtups, T.Harjo, M.Jančevska, G.Lepoška, R.Logins, A.Muskars, M.Ozols, E.Ragovska, L.Sīle, G.Skara un E.Zagorskis.
Tik daudz aizkustinājuma tādam nogatavinātam skatītājam, kā man!

Trīs vienā
https://www.satori.lv/article/tris-viena
23.11.2018
autors Silvija Radzobe

Par Alvja Hermaņa izrādi "Kalpa zēna vasara. Sākums", Jaunais Rīgas teātris

Alvja Hermaņa sagatavoto un Valsts svētku priekšvakarā Jaunajā Rīgas teātrī parādīto uzvedumu "Kalpa zēna vasara. Sākums" es neuztveru vienīgi kā izrādi. Manuprāt, šim mākslinieciskajam vēstījumam ir vismaz trīs daļas jeb, precīzāk, slāņi. Par to liecina vairākas visai nepārprotamas skatuviskās zīmes.

Manifests. Uzveduma prologu un epilogu lasa pats Alvis Hermanis, veidojot gredzena kompozīciju. Vidū – pusotru stundu garajā izrādē Jāņa Akuratera 1907. gadā sarakstīto prozu runā, vairāk-mazāk iejūtoties tēlos, divpadsmit topošie aktieri, kas mācības uzsākuši tikai šajā rudenī. Viņi ir Latvijas Kultūras akadēmijas studenti, kas tiek audzināti kā mūsu teātra pasaules superkomandas – JRT – jaunais iesaukums. Kurš pedagogs gan nepazīst vilinājumu iziet tautā ar saviem skolēniem! Tāpēc gredzens. Vienotības un (pa)sargāšanas zīme. Solījums. Būt. Kopā.
Hermaņa noformētā skatuves telpa ir žilbinoši balta. (Nemainīgi baltā skatuves gaisma atgādina režisora pirmo izrādi Jaunajā Rīgas teātrī pirms gadsimta ceturkšņa (!) – "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās". Laiks skrien ļoti ātri.) Vienīgais rekvizīts – divpadsmit koka ķeblīši, uz kuriem jaunieši sēž, mainot savu konfigurāciju. Baltā, tīrā skatuve kā balta, tīra lapa, uz kuras topošie aktieri rakstīs savu mākslas stāstu. Un JRT – savu jauno jaunās mākslas stāstu. Sākuma iezīmēšana vēsturē. Bet ne tikai. Spilgti baltā telpā nepielūdzami top ieraugāma katra falša kustība, nepatiess žests, uzspēlēta intonācija. Izrādē to nav gandrīz nemaz. Nav forsētības, izlikšanās, ka jaunieši, kuri vēl nav aktieri, būtu baigi krutie skatuves mākslinieki. Arī spožā gaisma ir brīdinājums, ka skolotājs izķers jebkurus topošo aktieru skatuves melus. Un nepielūdzami neizbēgamas likumsakarības, domāju, nejaušs atgādinājums: viņu soļus mākslā vērtēs stingrāk, nekā tas bijis ar citu kursu audzēkņiem. Salīdzinās ar spilgto JRT meistaru paaudzi.
Taču ar to vēl telpas simbolika nav izsmelta. Prospekta centrā, kas pietuvināts proscēnijam, nogriežot skatuves dziļuma dimensiju, cilvēka acu augstumā neliels četrkantīgs iegriezums, kurā ievietots fragments no franču simbolista Ernesta Ebera nostalģiskās gleznas "Ofēlija". Blondas, ziediem rotātas jaunas sievietes sejas augšējā kreisā ceturtdaļa. Jaunība. Pavasaris. Bet arī – Ofēlija. Māksla. Traģiskā klātbūtne. Novietojums atgādina svētbildi. Paralēlās (mākslas) pasaules vilinājums. Un brīdinājums.

Performance. Jaunieši – piecas meitenes un septiņi zēni - skatuvē uznāk pa prospektā gandrīz neredzami ierīkotām durvīm. Viņi tērpušies, cik noprotams, savās personiskajās drēbēs. (Un ja nē, tad viņu teātra kostīmi tādu iespaidu rada.) Meitenēm – kleitas īsas, garas un pusgaras, vienkrāsainas, raibas. Jaunekļiem – tēkrekli un krekli, vairāk gaišu nekā tumšu audumu atšķirīga piegriezuma bikses. Kad viņi sēž uz jau minētajiem ķeblīšiem vai stāv, rodas glezniecisks iespaids. Pēc kārtas katrs no viņiem nolasa nelielu fragmentu no "Kalpa zēna vasaras" un izsaka savas domas par to. Lielākoties tie ir minējumi, kāpēc vienā vai otrā epizodē stāsta galvenais varonis Jānis rīkojies tā un ne citādi. Varoņa iekšējās motivācijas skaidrojumi svārstās no pieaugušu cilvēku viedokļiem līdz bērnišķīgi apburošu nepieredzējušu pusaudžu izteikām. Tad studenti nosauc savu vārdu un uzvārdu, kā arī Latvijas vietu, no kurienes viņi nāk. Izrādē, kā liecina programma, piedalās Agate Brence, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Marta Jančevska, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Arturs Muskars, Matīss Ozols, Elvita Ragovska, Lolita Sīle, Grēta Skara, Emīls Zagorskis. Ar to arī performance "Iepazīšanās", kuras laikā skatītāji var dzirdēt dažādus balss tembrus un runas intonācijas, kā arī aplūkot gaidāmā mākslas materiāla fiziku, ir beigusies.

Izrāde. Alvis Hermanis izrādes programmā raksta, ka "Kalpa zēna vasara" ir nevis reālismam, bet gan simbolismam piederīgs darbs. Droši vien uz šīm Akuratera agrās jaunības atmiņām var skatīties arī tā. Neapšaubāmi, tas ir vairāk modernismam nekā reālismam piederīgs darbs. Es teiktu – tas ir impresionisms ar dažiem neparasti spēcīgiem simboliskiem tēliem un jūgendstilam raksturīgām tēmām. (Līdzīga rakstības maniere rodama tai pašā 1907. gadā tapušajā Jāņa Jaunsudrabiņa garstāstā "Vēja ziedi".) Vasara, diennakts dažādās stundas, daba attīstībā no agra pavasara līdz rudenim, galvenais varonis un viņa vairāk izsapņotā, ne reālā mīlestība Alma – pārejas vecumā no pusaudža uz pieauguša cilvēka statusu. Jāņa jūtu, izjūtu, sapņu, fantāzijas pasauli autors tēlo viegliem, noskaņu pārejās trausliem pieskārieniem, kas ātri nomaina cits citu, bet tomēr rada vienotu iespaidu par galveno varoni, kas ir latviešu klasiskajai, laikposmā līdz Pirmajam pasaules karam tapušajai literatūrai ļoti raksturīgs tēls. Iespējams, latviešu nacionālā rakstura arhetipisks tēls. Kautrs sapņotājs, kas atstāts viens pret vienu divcīņā ar skaudro pasauli, kas nesaudzē viņa bagāto dvēseli un gandrīz nekad nepiepilda sapņus. Mūsu agrīnā modernisma radīts vēlīnā romantiskā varoņa tips. Par to raksta Poruks, Skalbe, Blaumanis, Rainis, Jaunsudrabiņš... Arī Akuraters. Strādāt teātrī ar "Kalpa zēna vasaru" tātad nozīmē, apzināti vai neapzināti, bet nepārprotami pētīt latviešu nacionālo raksturu. Vismaz vienu, bet ļoti būtisku tā šķautni.
Visi izrādes dalībnieki visu izrādes laiku atrodas uz skatuves. Ķeblīši izkārtoti gar visām trim baltajām sienām. Centrā, pie skatuves prospekta nostājas (vai apsēžas) divi jaunieši, kas viens caur otru stāsta par kādu epizodi Jāņa vasaras gaitās. Izpildītāji runā bez kāda izkāpināta izteiksmīguma, it kā pat nedaudz atsvešināti, bet rada visai emocionālu iespaidu par kalpa zēna kautro sapņotāja būtību, kas nepārtraukti saduras ar realitātes asajiem stūriem. Pētera Vaska mūzikas klusināti maigais viļņojums it kā pasvītro notiekošā (garīgo) tīrību. Fragmenti ir īsi; vienu pāri ātri nomaina nākamais. Tā veidojas iespaids par zināmu skatuvisko impresionismu, kas perfekti atbilst teksta impresionismam.
Vairākas reizes izrādes laikā studenti aizver acis, paceļ plaukstas plecu augstumā un kustina pirkstus, it kā adītu kādu neredzamu audumu. It kā veiktu kādu kopīgu, mums nezināmu rituālu, kas palīdz koncentrēties un sadzirdēt citiem nedzirdamas balsis. Bet tas neatstāj tukšu, manierīgu iespaidu, kā varētu gadīties, ja viņi minēto norisi veiktu kaut tikai drusku pretenciozāk. Ievēroju, ka kādai trešdaļai jauniešu ir pārāk gļēva runas maniere – Akuratera teksta vārdi tiek it kā pavirši nomesti zemē, nevis mērķtiecīgi raidīti. Tāpat ievēroju, ka no pārējiem atšķīrās topošo aktieru pāris, kurš izpildīja ainu, kad ābeļu dārzā satiekas Alma un Jānis. Te jau varēja runāt par iejušanos tēlā, pārmiesošanos citā.
Izrādes prologu un epilogu, kā jau minēts, runā Hermanis. Sākumā rodas iespaids, ka viņš ir drusku uztraucies un bozīgs, beigās – ka nedaudz pašironiski noskaņots. Režisora runātais teksts ir dziļas nostalģijas piesātināts. Akuraters, lietodams "es" formu, raksta par atrašanos svešumā, kad dzimtene ir pazaudēta. Dzimtene atšifrējas kā jaunība, kuru autors redz kā mirušu meiteni uz nestuvēm, ko projām nes balti tēli bēru gājienā. Nezinu, vai iespējams vēl spēcīgāks neatgriežamās pagātnes tēls. Protams, veidojas teksta kontrasts, pat konflikts ar, maz teikts, izcili veiksmīgā, joprojām spēkpilnu vīrišķību iemiesojošā režisora tēlu. Ne visi, kā nācies lasīt, noticējuši Hermanim. JRT vadītājs ne reizi vien runājis, ka latviešu skatītāji ir naivi un sentimentāli. Es laikam arī piederu pie tiem. Jo, šķiet, sajūtu, ka Hermanis, lai arī nedzīvo Akuratera reālās trimdas situācijā, tomēr zina, ko šie vārdi nozīmē. Un izrādes fināls galu galā ir optimistisks, pretēji kā tas ir stāstā. Akuraters skumji sveicina pagātni – aizgājušās stundas. Hermanis enerģiski – nākotni, savus topošos jaunos aktierus.

Likmes ir augstas.

JRT gaišās alejas. Hermaņa studentu izrādes 'Kalpa zēna vasara. Sākums' recenzija
https://www.delfi.lv/kultura
27.11.2018
autors Dita Jonīte

Tas ir drosmīgs solis no režisora Alvja Hermaņa puses – vien pāris mēnešus pēc iesildīšanās aktiermākslas studijās parādīt savus audzēkņus tik spožās prožektoru gaismās. Uz Jaunā Rīgas teātra skatuves iestudējumā "Kalpa zēna vasara. Sākums" redzami gandrīz visi šovasar Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursā uzņemtie jaunieši. Jaunajā uzvedumā viņi šķiet spēka pilni, gaiši un gudri.

Izrāde gan sākas (un arī beidzas) ar paša režisora un skolotāja uznācienu. Un arī tas zināmā mērā ir drosmīgs solis, jo Alvis Hermanis nemaz nemēģina paslēpties aiz jauniešu neveiklības un izlikties, ka jauniešu varēšana vai nevarēšana uz viņu pašu nekādi neattiecas. Viņš tiem ir blakus, līdz ar to jaunais iestudējums ir pārsteidzoši personisks katram iesaistītajam. Arī pašam Hermanim. Taču pirmziemniekiem tās ir īstas ugunskristības teātrī: gan kā aktieriem, gan kā personībām.

21. gadsimta teātrī mēs diezgan noraidoši izturamies pret tā dēvēto rādīšanas metodi, kad režisors aktieriem rāda priekšā, kā ir jāspēlē. Ir labi zināms, ka Jaunajā Rīgas teātrī aktieri strādā ļoti patstāvīgi, tādēļ jo īpaši aizkustina tie brīži, kad izrādes gaitā jauniešu žestos un intonācijās saklausu un saskatu kādu kopētu nieku no Alvim Hermanim raksturīgajām manierēm. No vienas puses, tas neviļus atklāj, ka Hermanis tiem ir īsta autoritāte, kam gribas sekot it visā. No otras puses – daži mirkļi Alvja Hermaņa solo epizodēs šķiet tādi kā izteiksmībā pārspīlēti, nedabiski, sarēķināti...? Tas savukārt lieliski uzzīmē aprises iestudējuma zemtekstam par skaisto, skaidro un vēl nesamaitāto jaunību. Tā var būt paša režisora jaunība, mūsu literatūras un kultūras, kā arī valsts jaunība, jo iestudējums tapis Latvijas simtgades projektu ietvarā un pirmizrādi piedzīvo 17. novembrī, dienu pirms svētku kulminācijas.

Vēl vairāk topošo aktieru klātbūtni iestudējumā paspilgtina ievaddaļā iekļautā katra jaunieša "vizītkarte". Katram dots savs mazs solo iznāciens: īss fragmentiņš no Jāņa Akuratera teksta, tad personisks komentārs par kādu detaļu, apstākļiem vai faktu tajā un iepazīstināšana ar sevi (vārds un vieta, no kurienes jaunais cilvēks nācis). Tā ir gan savdabīga teksta analīze, caur kuru kaut ko vairāk uzzinām par autoru un darbu, gan zibenīgs ieskats katra jaunā cilvēka personībā. Šādi veidotā mini priekšnesumā vērotājam ļauts sadzirdēt vismaz trīs dažādas intonācijas, ievērot jaunā aktiera ķermeņa saspringuma/atbrīvotības variācijas, spēju vai nedrošību būt kontaktā ar tekstu, skatītāju un skatuvisko uzdevumu.

Seko nosacīta izrādes otrā daļa, kurā Akuratera teksta fragmenti jau tiek izspēlēti pa pāriem, pārmaiņus kādam no septiņiem jaunajiem puišiem identificējoties ar galveno stāsta varoni Jāni. Meitenes savukārt mainās ar sieviešu lomām vai papildina Jāņa runāto, pārdzīvoto, cilvēkos vai dabā ieraudzīto. Alvis Hermanis spēles telpu veidojis kā garenu, izteikti gaišu, ar trim sienām ieskautu priekštelpu. Vienīgie rekvizīti ir trijkāju koka ķeblīši. Šajā nosacītajā vidē, vien ar kursabiedru atbalstošo plecu līdzās, jaunieši it nemaz neizskatās bezpalīdzīgi. Parasti iesācējam visgrūtāk ir novaldīt rokas, kuras nereti ceļo uz kabatām vai tiek pārmēru vicinātas. Arī ar šo stresu te it labi tikts galā, tieši tāpat kā ar spēju ļoti ātri panākt uzticēšanos skatītājos. Vai šis uzdevums ir vieglāks tāpēc, ka jaunajiem aktieriem "kaujas gatavībā" jābūt tikai uz dažām minūtēm, lai kādu brīdi atkal nemanāmi apsēstos maliņā? Ar izglītojamiem publiskās "parādēs" tā ir pareizākā taktika: rādīt tikai to, ko māk. Lai nav neērti ne pašiem, ne skatītājiem.

Šķietami vienkārši veidota ir izrādes spriedzes dinamika: sākotnēji ar mazajiem teksta fragmentiem aktieri runā par dabu, tikai nedaudz pieskaroties cilvēku iekšējām emocionālajām noskaņām, tad pamazām atklāj arvien kaismīgākus pārdzīvojumus. Jauniešus ieraugām arvien dinamiskākās savstarpējās saspēlēs un ekspresīvākās varoņa jūtu izpausmēs. Dramaturģiski spriedze veidojas arī, mijot laimes mirkļus un negaidītu vilšanos. Īpašais šajā Akuratera stāsta interpretācijā ir tas, ka te manāma tikai maza šķipsniņa no mūsdienu teātrim raksturīgās pašironijas. Ir gluži neticami, ar kādu maigumu šos mūsdienu jauniešus atklāj Alvis Hermanis. No izrādes staro milzīgs gaišums un mīlestība plašākā nozīmē.

Tuvojoties finālam, ir kāda aina, kas savukārt labi demonstrē ansambļa izjūtu: puiši, sēžot uz ķeblīšiem, imitē pļaušanu un, vaigus piepūtuši, šņāc. Tikmēr meitenes apkārt slīd kā pļava, daba vai varbūt pati saule. Te nav solistu, pat neraugoties uz to, ka konkrētajās epizodēs tikai viens ir Jānis. Protams, iestudējumu var skatīties arī tikai un vienīgi kā skolas darbu, tomēr tam piemīt kāds netverams dzejiskums, kas raksturīgs arī citiem Jaunā Rīgas teātra darbiem. Un tieši tāpat arī "Kalpa zēna vasara. Sākums" kārtīgi pabaro manu latvietes dvēseli.