Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KALPA ZĒNA VASARA. SĀKUMS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

KALPA ZĒNA VASARA. SĀKUMS

Pēc J. Akuratera  “Kalpa zēna vasara”.

Izrādes režisors: “Šī ir mana tēva mīļākā grāmata. Mans tēvs ir cēlies no Zemgales zemniekiem. Tātad - no laukiem. Tāpat kā mēs visi. Jānis Akuraters to sarakstīja, dzīvodams tālu prom no Latvijas. Kaut kādā ziņā mēs visi šodien esam "tālu prom no Latvijas". Šī grāmata palīdz to atcerēties - no kurienes mēs nākam. Un kur tas viss sākās.”

Režija un telpa: Alvis Hermanis
Mūzika: Pēteris Vasks
Piedalās: Alvis Hermanis un 10 JRT studijas studenti (Agate Brence, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Marta Jančevska, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Matīss Ozols, Elvita Ragovska, Lolita Sīle, Emīls Zagorskis)


Izrāde notiek JRT Mazajā zālē Miera ielā 58a.
Izrādes ilgums: 1 h 40 min

Biļešu cenas: 10,00; 15,00; 18,00 EUR.

Pirmizrāde paredzēta 2018. gada 17. novembrī.

Video
Vārds: Lauris, 15.02.2019
Viedoklis: Biklums. Neperfektums. Nesamākslotība. Tās ir izrādes vērtības, ko profesionāls aktieris nekad vairs nespēs nospēlēt. Kopā ar Akuratera jaunības atmiņām un dabas gleznu aprakstiem tas uzbur brīnišķīgu atmosfēru. Ļauj gremdēties lauku romantismā. Absolūti sajūtu un atmiņu izrāde – kā tāds sapņojums pie liepziedu tējkannas un zem vecmāmiņas deķa.
Vārds: Jānis, 09.02.2019
Viedoklis: Nepatika vispār. Nesaskatīju neko īpašu šajā izrādē. Varat mēģināt sev iepārdot ideju, bet kopumā viena no sliktākajām izrādēm, ko esmu redzējis.
Vārds: Jānis, 06.02.2019
Viedoklis: Vienkārši jauka izrāde...šķiet saņēmu Hermaņa vēstījumu par visiem 100... liels paldies.
Vārds: Meta, 06.02.2019
Viedoklis: Paldies par jauko programmiņu, jaunajiem aktieriem novēlu sasniegt grandu virsotnes
Vārds: ha, 30.11.2018
Viedoklis: Ļoti patika! Cik interesanti, ka baltās sienās var uzburt tik dzīvas lauku sētas dzīves ainas un emocijas!

12 kalpa zēni un meitas
http://www.kroders.lv/verte/1178
19.11.2018
autors Toms Čevers

Alvja Hermaņa izvēle atrādīt savu jauno aktieru kursu ar Jāņa Akuratera bērnības atmiņu “Kalpa zēna vasara” lasījumu nepārprotami ir simboliska, un Jāņa Akuratera stāsts šim nolūkam ir ļoti pateicīgs. Aktieru kursa vadītājs un izrādes režisors Alvis Hermanis, bez šaubām, pats ir šis kalpa zēns, kas atģidies akmens namā pelēkā pilsētā, kuras gaiss piesūcies sodrējiem un kurā bruģis nodeldēts klaudz. Nevar nepiekrist režisoram, ka 20. gadsimta sākumā tapušajam darbam ir maz sakara ar reālismu un kur ne vēl ar sociālistisko reālismu – par spīti tam, ka kalpa gaitas uzsākušajam Jānim nav viegli lauku darbos, rokas ātri klāj tulznas, jāstrādā tikpat kā bez brīvdienām, bet mūžam neapmierinātais naudas vergs saimnieks izmaksā niecīgu algu. Jānis dzīvo it kā starp sapni un nomodu, viņa skats uz pasauli ir ārkārtīgi jūtīgs, viņš ātri uzbudinās un tikpat ātri arī nogrimst grūtsirdībā, viņā jaucas lepnums ar pazemību. Turpat līdzās viņam iet pulsējošā dzīve un bezcerīgs tukšums bez jebkādām nākotnes izredzēm.

Tajā paša laikā stieptā intonācija un tikko slēptais smaids, Alvim Hermanim atklājot priekšnesumu ar vārdiem par dzelzīs kaltajām puķēm, kas liecas ap viņu un sveicina, par akmeņu kaulainajām mugurām, kas izsmiedami medī viņa soļus, un par mošanos klētiņā, smaidošās vasaras pamodinātam, diezgan ātri tekstu atbrīvo no simbolisma slodzes un liek uz to paskatīties ar racionālisma samaitātu 21. gadsimta skatienu. Tur mēs bijām, un te nu mēs esam, jeb Jāņa Akuratera vārdiem: “Un liekas man, ka es mūžam svešumā esmu; reiz esmu savu dzimteni atstājis un nevaru vairs atgriezties uz viņu.”

Arī visi 12 topošie aktieri – Marta Jančevska, Lolita Sīle, Agate Brence, Elvita Ragovska, Grēta Skara, Arturs Muskars, Gerds Lapoška, Jānis Grūtups, Ritvars Logins, Matīss Ozols, Emīls Zagorskis un Toms Harjo – ir kalpa zēni un meitas. Viņi pa vienam teicami nostādītās balsīs lasa Jāņa atmiņas, komentē tās saviem vārdiem un iepazīstina ar sevi. Ja viņu radošais skolotājs jau var vērtējoši atskatīties uz paveikto un pieredzēto, tad viņi savu laiku un spēku mākslai vēl tikai atdos, un no visa kā būs atkarīgs tas, kādām sajūtām viņi uz šo brīdi reiz atskatīsies.

Bet tagad viņi vēl ir tukšā telpā ar baltām sienām, un pagaidām tajās vēl ir divas durvis. Uz baltās gala sienas redzams vienīgi Ernesta Ebera gleznas “Ofēlija” (1876) fragments. No skatītāju rindām ir grūti saskatīt, vai baltā siena tikai aizsedz gleznu, vai arī šis gleznas fragments ir ierāmēts uz tās. Jebkurā gadījumā Alvis Hermanis, kurš ir arī telpas autors, arvien ar sentimentu atskatās uz zudušo pirmskaru pasauli un noteikti vēlas to padarīt par savu arī jaunajiem māksliniekiem. Interesanti, vai ar katru jaunu lomu un izrādi šīs baltās sienas paredzēts attīrīt un aktieriem atklāt sevī pasaules uzkrāto kultūras mantojumu, vai arī – uz šīs baltās sienas ar savām otām turpināt nelielo fragmentu un izlikt pie tās arī pārējās izrādes programmā nodrukātās modernistu gleznas, atklājot sev neaptveramo kultūras bagātību, kas jau radīta pirms viņiem? Bet, kamēr sienas vēl ir baltas, Petera Vaska gleznieciskā mūzika iztēlē it viegli ļauj uzburt mūsu lauku rāmās ainavas.

Šoreiz, saprotams, katram no jauniešiem vēl atvēlēts pārāk maz skatuves laika, lai ko spriestu par viņu spējām un personības mērogu. To rādīs laiks. Atklājot kādu nejauši sadzirdētu skatītāja novērojumu, Alvis Hermanis studentiem māca cienīt klusumu un sadzirdēt pasaulē palaistu vārdu.
Viņi rimti un harmoniski slīd pār skatuvi, lai ieņemtu savu vietu uz taburetēm. Palikušiem bez citiem atbalsta punktiem, šobrīd interesanti raudzīties, kurš paļaujas tikai uz sevi un kurš ņem talkā žestus un ķermeņa valodu. Bet brīžam acīm ciet visi paceļ rokas pret debesīm, it kā diriģēdami savas dvēseles vibrācijas un cita starpā atgādinādami, ka arī šodien ir vērts tajās ieklausīties. Vai varbūt no rokām augšup sniedzas neredzami pavedieni, kurus režisors satvēris šņorbēniņos un pagaidām viegli šūpina pats pēc sava prāta?

Stāstu Jānis Akuraters noslēdz ar atziņu, ka viņš ir sasniedzis to, ko vēlējies, bet tas viss ir vien puķe ar tukšiem ziediem. Varbūt 1908. gadā pats rakstnieks un sabiedriskais darbinieks tiešām to domāja nopietni, jo Pirmais pasaules karš vēl bija tikai priekšā, neatkarīgas Latvijas ideja vēl bija tikai kaut kur ceļā pie tās īstenotājiem, viņš vēl nebija ieņēmis vairākus nozīmīgus amatus kultūras iestādēs un galu galā tieši “Kalpa zēna vasara” ir viens no viņa nozīmīgākajiem devumiem literatūrai. Ar šiem vārdiem izrādi noslēdz arī Alvis Hermanis. Ja režisors, kura sasniegumi mākslā nav apšaubāmi un atpazīstamība krietni pārsniedz Latvijas robežas, rakstnieka teiktajam patiesi piekrīt, tā jau būtu nepieklājīga koķetērija. Spožās gaismas lēni izdziest, un režisors nolasa arī rindas par savu mirušo jaunību, ko sveši cilvēki iznes uz nestuvēm. Panākumi paliek mūžībai, bet jaunība gan izplēn – pieaugot.

Smeldzes pilnā distance “Kalpa zēna vasarā”
Latvijas Avīze
21.11.2018
autors Anda Buševica

Balta siena. Grāmata. Salikums, no kura Jaunajā Rīgas teātrī režisors Alvis Hermanis radījis pusotru stundu garu izrādi “Kalpa zēna vasara. Sākums”. Tikai pirms pāris mēnešiem, mērķtiecīgi kūrētas mediju ieinteresētības apvīti, Latvijas Kultūras akadēmijā tika uzņemti Jaunā Rīgas teātra aktieru kursa studenti. Šķiet, arī turpmākais mācību process notiks skatītāju acu priekšā, jo pēc knapi trīs mēnešu ilgām mācībām jaunajiem jau ir jākāpj uz skatuves izrādē, kuras režisors ir arī viņu pedagogs.
Izrādes anotācijā Alvis Hermanis neslēpj, ka Jāņa Akuratera “Kalpa zēna vasara” ir viņa tēva mīļākā grāmata, arī pēc pirmizrādes Voldemārs Hermanis kāpj uz skatuves paklanīties kā ierosmes līdzautors.
Vai režisora iecere bijusi turpināt agrāk teikto par JRT kā ģimeni, kurā secīgi iespējama kādu vērtību pārmantošana paaudžu starpā? Vai pievērsties lielākas ļaužu kopības idejai – nācijai, valstij – un meklēt Latvijas sākumu Jāņa Akuratera, bēgot no piespriestā ieslodzījuma pēc Piektā gada nemieriem, Norvēģijā sarakstītajā sapnī par Latvijas laukiem?
Alvis Hermanis arī līdzšinējos iestudējumos nav vairījies sakāpināt jūtas, kas šim ciniskajam laikmetam pat tūkstoškārtīgā atšķaidījumā liekas jau pārāk sentimentālas, lai atvedinām atmiņā kaut vai kristālskaidrās dzejas un kokles stīgu skaņas pirms vairāk nekā desmit gadiem tapušajā izrādē “Fricis Bārda. Dzeja. Ambients”.
Arī Latvijas valsts svētku priekšvakarā pirmizrādītajā uzvedumā Pētera Vaska stīgu mūzika sajūtās ieņirbina ēnu spēli Latvijas vasaras dienvidū, tā varētu skanēt “vasara, kad es laimīgs biju”, kā raksta Jānis Akuraters “Kalpa zēna vasaras” ievadā.
Šo “Kalpa zēna vasaras” ievaddaļu Alvis Hermanis uz skatuves sev raksturīgajā intonācijā, ar pauzēm, nazālu pieskaņu, nolasa pats. Nevienu brīdi lasītājs necenšas mūs pārliecināt, ka mēs patiesi esam lauku sētā pēc Jurģiem, ka viņš ir tas Jānis, kas, jaunības spara un naivu cerību pilns, ieradies strādāt lauku darbus. Drīzāk kavējas grāmatas lappusē, kā atceroties ko sev mīļu, atkārtojot vārdus, kas reiz ko nozīmējuši, bet nu jau ir vairs tikai atmiņas.
Prologs arī sagatavo ceļu sajūtām, kas pārņems, kad Alvja Hermaņa vietu uz skatuves ieņems divpadsmit jaunie. Katrs nolasa pa nelielam fragmentam, komentē to, nosauc savu vārdu un vietas piederību: Arturs Muskars no Skultes, Matīss Ozols no Jelgavas, Grēta Skara no Rīgas u. c.
Komentāri ir diezgan asprātīgi: kāds brīnās, ka tolaik visi ēd no vienas bļodas, kādam uzmanība aizķērusies pie Akuratera aprakstītās skaņu ainavas, kad vakara gaiss starp lauku viensētām iznēsā trokšņus un sarunas. Taču galvenais, ka skatītājs šos jaunos cilvēkus šādi iepazīst kā personības, novērtē, kā darbojas viņu prāts, skopā informācija – vārds, izcelsme – rosina fantāziju un veido tēlu, arī vizuāli katrs no uzņemtajiem aktieriem ir atšķirīgs tipāžs.
Skatītāja prātā iedēstītos tēlus režisors tad arī izmanto turpmākajā grāmatas lasījumā: vienos un tajos pašos esejas personāžos iemiesojoties dažādiem aktieriem, vienmuļajā tekstā mainās toņkārtas un parādās atšķirīgs konteksts. Gluži cita Alma ir Agate Brence, cita – ēteriski vieglā Elvita Ragovska. Cits viņā iemīlējies Jānis – glīti noaugušais Jānis Grūtups vai lecīgais, šķietami neiederīgais Emīls Zagorskis.
Pat dabas tēlojumi, kas savā jutekliskumā Jāņa Akuratera tekstā noārda robežas starp cilvēku pasaules mīlu un dabas pilnziedu, ir gluži citi, vai par tiem stāsta Rit­vars Logins vai ar skanīgu zemu balsi, miesīgu augumu apveltītā Marta Jančevska.
Diezgan ātri top skaidri izrādes noteikumi, un līdz pat uzveduma beigām tie nemainās – arī “Kalpa zēna vasaras” noslēgumā lasījumu pabeidz Alvis Hermanis. Skaidrība rada drošības sajūtu, kāda piemīt kopīgi veicamam ritam vai kopīgam darbam.
Taču izrādes pēcgaršas sajūtas man kā skatītājai ir mazliet mulsinošas, kad apzinies, ka tam, kas tevi šai izrādē skāris visvairāk, patiesībā ir maz sakara ar teātri. Mani savaldzinājusi iespēja tuvplānā vērot jaunību, ­aizkustina šo jauno cilvēku dabiskums, cerību pilnā situācija kļūt par prestiža teātra aktieriem, skaistais, pareizais teksts, ko viņi skandē, apliecinādami cieņu tradīcijai.
Izrāde savas īstenās krāsas varētu parādīt, ja tā turpinātu dzīvot JRT repertuārā nākamos četrus gadus – visu topošo aktieru studiju laiku.
Būtu interesanti vērot, kā tā mainīsies, tās dalībniekiem apgūstot aktiermākslu, pieņemoties jaudā Akuratera tekstā atrast pašiem savu vēstījumu. Pašreizējā versijā izrāde vispirmām kārtām ir režisora ieceres īstenojums, kurā Alvis Hermanis apliecinājis savu talantu, šai skaisto ķermeņu un enerģētisko personību parādē radot stāstu nevis par vasaru un kalpa zēnu, bet daudz smeldzīgākām jūtām.
Gan Jāņa Akuratera tekstā, gan arī izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums” vēstījums ir par būšanu nelaikā. Vienmēr prom no tās vietas, emocionālās situācijas, dzīves brīža, kurā varējām būt laimīgi. Kad tādi bijām, kā Akuratera kalpa zēns smagajos vasaras darbos, visticamākais, to vispār neapzinājāmies. Jo jūtu skaistumu spējam novērtēt, apzināties tikai no attāluma – mākslas pastarpinājumā, epiloga situācijā. Kā Jānis Akuraters Oslo trimdā. Vai – šai gadījumā – izrādes skatītājs, kura priekšā skatuves augstumā pacelta jaunība.

Izrāde Kalpa zēna vasara. Sākums pārsteidz ar režisora Alvja Hermaņa atklātību
IR
22.11.2018
autors Zane Radzobe

Jauno izrādi, kas tapusi, Alvim Hermanim saspēlējoties ar sava aktierkursa audzēkņiem, principā negribas vērtēt «zvaigznīšu» matemātikā. Izrāde ir eksperiments, un divpadsmit jaunieši, kas praktiski bez sagatavotības (studijas taču sākās tikai septembrī!) debitē JRT, ir varoņi tāpēc vien, ka neģībst vai nejauc tekstu. Var, protams, gadīties, ka viņi nav paguvuši nobīties; Hermaņa paša, laba, bet krietnu laiku nespēlējuša aktiera, balsī uz skatuves, piemēram, spriedze ir stipri jūtamāka. Un tomēr — tas, ka Kalpa zēna vasara neliek par sevi runāt kā par studiju darbu, ir apbrīnojami. Hermanis demonstrē izcilu režisora meistarību un, šķiet, arī — atklātību.
Izrādes PR tika virpināts ap jauno aktierkursu, tomēr jāsāk ar rakstnieku Jāni Akurateru. Programmiņā režisors uzsvēris, ka Akuraters (pretēji, piemēram, padomju literatūrzinātnes interpretācijām) neraksta vis reālistisku stāstu par smagajām kalpa gaitām pie saimnieka — ekspluatatora, bet gan simbolismam piederīgu sacerējumu. Strikti runājot, Kalpa zēna vasara gan nav simbolisma darbs, bet taisnība — tas nav reālisms. Drīzāk impresionisms vai aizkavējušās romantisma vēsmas, ko režisors arī pats izmantojis izrādes vizuālajā noformējumā. Piemēram, programmiņā, kurā uzzinām ne vien spēlējošo jauniešu — Agates Brences, Jāņa Grūtupa, Toma Harjo, Martas Jančevskas, Gerdas Lapoškas, Ritvara Logina, Artura Muskara, Matīsa Ozola, Elvitas Ragovskas, Lolitas Sīles, Grētas Skaras un Emīla Zagorska — vārdus, bet lasāms arī solīds materiāls par Akuratera dzīvi un daiļradi, ko papildina pamatā pirmsmodernisma laika gleznu reprodukcijas.
Izrāde būtībā ir Akuratera grāmatas lasījums, ko metaforiski atver un aizver Hermanis, pēc ilgāka laika redzams aktiera ampluā. Viņš ienāk askētiskajā baltajā telpā, tērpies apmēram tā, kā esam JRT vadītāju pieraduši redzēt publiskajā telpā, un lasa stāsta sākuma un beigu nodaļas, kas kalpa Jāņa vasaras atmiņas par laukiem, darbu un pirmo mīlestību iekaļ drūmā ietvarā. Vasara ir pagājusi. Pat ja tā dzīvo atmiņās. Vai teātrī.
Kādā nesenā intervijā Hermanis izteicās, ka iestudēt Kalpa zēna vasaru ar jauniešiem pēc četriem gadiem nebūtu jēgas: patlaban viņiem trūkst profesionālu iemaņu, toties piemīt jaunības autentiskums. Jaunība kā pašvērtība no sākuma gan liek mazliet spuroties izrādei pretī.
Estētiski Kalpa zēna vasara ir Hermaņa 2006. gadā iestudētā Friča Bārdas. Dzejas. Ambienta mazā māsa un pieder Oblomova, Brodska/ Barišņikova vai Kaspara Hauzera «ģimenei», tāpēc mēs labi zinām: lai nospēlētu jaunību, pietiek ar talantu.
Par JRT jaunā kursa talantiem, protams, ir pāragri spriest. Pagaidām — daži piesaista uzmanību, citi mazāk; dažu balsis zaudē izteiksmīgumu, tiklīdz novērs no viņiem skatienu, citiem izdodas izspēlēt pat mazas etīdes. Taču šīs izrādes, gandrīz vai jāsaka ģenialitāte, slēpjas faktā, ka nav svarīgi, ko jaunieši izdara vai ne. Hermanis uzbūvējis iestudējumu, kurā studenti var justies drošībā, jo tas pats kompensē visu, ko jaunieši vēl nespēj. Balsu
muzikalitāti, emocionālo piesātinātību, daudznozīmību, piemēram, «nospēlē» Pētera Vaska brīnišķi atmosfēriskā mūzika. Jēgas vispārinājumu, dziļumu piešķir Hermaņa veidotā telpa — balts taisnstūris, kam nocelta ceturtā siena un vīd jaunas sievietes acs (Ernesta Ebera gleznas Ofēlija fragments). Gleznas izdruka spēles telpā pielīmēta gandrīz kā plakāts pusaudža guļamistabā un vedina uz asociācijām par jauniešu tiekšanos izrauties. Bet varbūt
otrādi. Ja ne nodevīgais skoča spīdums, kas dzirkstī prožektoru gaismās, plakāts tikpat labi radītu arī telpisku ilūziju — it kā sienā būtu mazs lodziņš, pa kuru šī acs raugās iekšā baltajā telpā. Jaunība, kas tiecas pārvarēt savu šaurību. Lielā pasaule, kas par varēm cenšas ielūkoties mazajā — atmiņu, mākslas, jaunības — telpā.
Un tomēr iestudējuma spēcīgākā, arī iemesls, kāpēc šis darbs tapis, šķiet, ir beigu aina. Jaunība, raksta Akuraters, ir mirusi meitene, ko garām nes veļi. Viss ir sasniegts, iegūts nav nekas. Hermanis to saka un, šķiet, tā arī domā. Koķetējot (izrādi galu galā sauc Sākums), ironizējot (viņa māksla nekad nav bijusi sentimentāla). Bet vienlaikus šķiet — arī nopietni. Tam var piekrist vai nepiekrist, bet nav noliedzams — spēcīgi. 

Dažos vārdos par izrādi “Kalpa zēna vasara. Sākums”
http://ugisseglins.lv/2018/11/21
21.11.2018
autors Uģis Segliņš

Jauno, topošo JRT aktieru izrāde “Kalpa zēna vasara. Sākums” ļoti aizkustināja. Šoreiz svarīgi bija arī ievadvārdi izrādes programmiņā, kas noskaņoja izraudzītajai stilistikai, pieteica simbolismu kā uztveres atslēgu.
A.Hermanis bija tēvišķi klātesošs, izvedot jauniešus publikas priekšā. Tāda saviļņojoša pleca sajūta – ļaut iepazīt vēl nezināmus vārdus, iedrošināt ļoti savpati izteikties par saprasto J.Akuratera rindās un akceptēt sacīto kā iespējamās “jaunības atmiņas, pieredzi”. Kad A.Hermanis sāka runāt J.Akuratera tekstu, es atcerējos, ka tieši tādā pašā intonācijā sāka runāt mana vecāmamma, kad viņai jautāja par seniem laikiem – tā kā dziedoši, tā kā monotoni, bet pacilāti, svarīgi izrunājot katru zilbi, it kā izpildot kādu rituālu.
Atmiņas ietērpt jauniešu atveidā šķiet it kā vienkārši, bet viedi – tas nudien nozīmēja daudz vairāk nekā situāciju izspēli. Viena slavena latviešu cilvēka – J.Akuratera - piedzīvotais un svešumā rakstītais iekrāsojās aizvien jaunos tipāžos, kuru izteikšanās nav vien teikumu intonācijas, bet arī sejas vaibsti, žesti, augumi, proti, atmiņu atveidi, formas, kurās tie ir dzīvi. Un tagad, veļu laikā, aizgājušajām dienām dot veļu metaforu… - tik daudz smeldzes. Un tik daudz dzīvības aizgājušajā! Kaut kas nevainīgs plašākā izpratnē – par cerību sākotnējo dabu, par tautas skaisto biklumu, par iztēlotās nākotnes sākšanos tieši šajā brīdī...
Skatītāju rindās neviena paša nejauša klepus vai krekšķa – klusums, kas pūlējās nenotraukt atmosfērai to rasas migliņu kā plūmei. Vien teksts un P.Vaska mūzika.
Veselas 2 stundas, kurā latviski trauslas vērtības nepaģērēja mobilo ierīču ierasti rūdīto ņirboņu. Uz skatuves bija A.Brence, J.Grūtups, T.Harjo, M.Jančevska, G.Lepoška, R.Logins, A.Muskars, M.Ozols, E.Ragovska, L.Sīle, G.Skara un E.Zagorskis.
Tik daudz aizkustinājuma tādam nogatavinātam skatītājam, kā man!

Trīs vienā
https://www.satori.lv/article/tris-viena
23.11.2018
autors Silvija Radzobe

Par Alvja Hermaņa izrādi "Kalpa zēna vasara. Sākums", Jaunais Rīgas teātris

Alvja Hermaņa sagatavoto un Valsts svētku priekšvakarā Jaunajā Rīgas teātrī parādīto uzvedumu "Kalpa zēna vasara. Sākums" es neuztveru vienīgi kā izrādi. Manuprāt, šim mākslinieciskajam vēstījumam ir vismaz trīs daļas jeb, precīzāk, slāņi. Par to liecina vairākas visai nepārprotamas skatuviskās zīmes.

Manifests. Uzveduma prologu un epilogu lasa pats Alvis Hermanis, veidojot gredzena kompozīciju. Vidū – pusotru stundu garajā izrādē Jāņa Akuratera 1907. gadā sarakstīto prozu runā, vairāk-mazāk iejūtoties tēlos, divpadsmit topošie aktieri, kas mācības uzsākuši tikai šajā rudenī. Viņi ir Latvijas Kultūras akadēmijas studenti, kas tiek audzināti kā mūsu teātra pasaules superkomandas – JRT – jaunais iesaukums. Kurš pedagogs gan nepazīst vilinājumu iziet tautā ar saviem skolēniem! Tāpēc gredzens. Vienotības un (pa)sargāšanas zīme. Solījums. Būt. Kopā.
Hermaņa noformētā skatuves telpa ir žilbinoši balta. (Nemainīgi baltā skatuves gaisma atgādina režisora pirmo izrādi Jaunajā Rīgas teātrī pirms gadsimta ceturkšņa (!) – "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās". Laiks skrien ļoti ātri.) Vienīgais rekvizīts – divpadsmit koka ķeblīši, uz kuriem jaunieši sēž, mainot savu konfigurāciju. Baltā, tīrā skatuve kā balta, tīra lapa, uz kuras topošie aktieri rakstīs savu mākslas stāstu. Un JRT – savu jauno jaunās mākslas stāstu. Sākuma iezīmēšana vēsturē. Bet ne tikai. Spilgti baltā telpā nepielūdzami top ieraugāma katra falša kustība, nepatiess žests, uzspēlēta intonācija. Izrādē to nav gandrīz nemaz. Nav forsētības, izlikšanās, ka jaunieši, kuri vēl nav aktieri, būtu baigi krutie skatuves mākslinieki. Arī spožā gaisma ir brīdinājums, ka skolotājs izķers jebkurus topošo aktieru skatuves melus. Un nepielūdzami neizbēgamas likumsakarības, domāju, nejaušs atgādinājums: viņu soļus mākslā vērtēs stingrāk, nekā tas bijis ar citu kursu audzēkņiem. Salīdzinās ar spilgto JRT meistaru paaudzi.
Taču ar to vēl telpas simbolika nav izsmelta. Prospekta centrā, kas pietuvināts proscēnijam, nogriežot skatuves dziļuma dimensiju, cilvēka acu augstumā neliels četrkantīgs iegriezums, kurā ievietots fragments no franču simbolista Ernesta Ebera nostalģiskās gleznas "Ofēlija". Blondas, ziediem rotātas jaunas sievietes sejas augšējā kreisā ceturtdaļa. Jaunība. Pavasaris. Bet arī – Ofēlija. Māksla. Traģiskā klātbūtne. Novietojums atgādina svētbildi. Paralēlās (mākslas) pasaules vilinājums. Un brīdinājums.

Performance. Jaunieši – piecas meitenes un septiņi zēni - skatuvē uznāk pa prospektā gandrīz neredzami ierīkotām durvīm. Viņi tērpušies, cik noprotams, savās personiskajās drēbēs. (Un ja nē, tad viņu teātra kostīmi tādu iespaidu rada.) Meitenēm – kleitas īsas, garas un pusgaras, vienkrāsainas, raibas. Jaunekļiem – tēkrekli un krekli, vairāk gaišu nekā tumšu audumu atšķirīga piegriezuma bikses. Kad viņi sēž uz jau minētajiem ķeblīšiem vai stāv, rodas glezniecisks iespaids. Pēc kārtas katrs no viņiem nolasa nelielu fragmentu no "Kalpa zēna vasaras" un izsaka savas domas par to. Lielākoties tie ir minējumi, kāpēc vienā vai otrā epizodē stāsta galvenais varonis Jānis rīkojies tā un ne citādi. Varoņa iekšējās motivācijas skaidrojumi svārstās no pieaugušu cilvēku viedokļiem līdz bērnišķīgi apburošu nepieredzējušu pusaudžu izteikām. Tad studenti nosauc savu vārdu un uzvārdu, kā arī Latvijas vietu, no kurienes viņi nāk. Izrādē, kā liecina programma, piedalās Agate Brence, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Marta Jančevska, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Arturs Muskars, Matīss Ozols, Elvita Ragovska, Lolita Sīle, Grēta Skara, Emīls Zagorskis. Ar to arī performance "Iepazīšanās", kuras laikā skatītāji var dzirdēt dažādus balss tembrus un runas intonācijas, kā arī aplūkot gaidāmā mākslas materiāla fiziku, ir beigusies.

Izrāde. Alvis Hermanis izrādes programmā raksta, ka "Kalpa zēna vasara" ir nevis reālismam, bet gan simbolismam piederīgs darbs. Droši vien uz šīm Akuratera agrās jaunības atmiņām var skatīties arī tā. Neapšaubāmi, tas ir vairāk modernismam nekā reālismam piederīgs darbs. Es teiktu – tas ir impresionisms ar dažiem neparasti spēcīgiem simboliskiem tēliem un jūgendstilam raksturīgām tēmām. (Līdzīga rakstības maniere rodama tai pašā 1907. gadā tapušajā Jāņa Jaunsudrabiņa garstāstā "Vēja ziedi".) Vasara, diennakts dažādās stundas, daba attīstībā no agra pavasara līdz rudenim, galvenais varonis un viņa vairāk izsapņotā, ne reālā mīlestība Alma – pārejas vecumā no pusaudža uz pieauguša cilvēka statusu. Jāņa jūtu, izjūtu, sapņu, fantāzijas pasauli autors tēlo viegliem, noskaņu pārejās trausliem pieskārieniem, kas ātri nomaina cits citu, bet tomēr rada vienotu iespaidu par galveno varoni, kas ir latviešu klasiskajai, laikposmā līdz Pirmajam pasaules karam tapušajai literatūrai ļoti raksturīgs tēls. Iespējams, latviešu nacionālā rakstura arhetipisks tēls. Kautrs sapņotājs, kas atstāts viens pret vienu divcīņā ar skaudro pasauli, kas nesaudzē viņa bagāto dvēseli un gandrīz nekad nepiepilda sapņus. Mūsu agrīnā modernisma radīts vēlīnā romantiskā varoņa tips. Par to raksta Poruks, Skalbe, Blaumanis, Rainis, Jaunsudrabiņš... Arī Akuraters. Strādāt teātrī ar "Kalpa zēna vasaru" tātad nozīmē, apzināti vai neapzināti, bet nepārprotami pētīt latviešu nacionālo raksturu. Vismaz vienu, bet ļoti būtisku tā šķautni.
Visi izrādes dalībnieki visu izrādes laiku atrodas uz skatuves. Ķeblīši izkārtoti gar visām trim baltajām sienām. Centrā, pie skatuves prospekta nostājas (vai apsēžas) divi jaunieši, kas viens caur otru stāsta par kādu epizodi Jāņa vasaras gaitās. Izpildītāji runā bez kāda izkāpināta izteiksmīguma, it kā pat nedaudz atsvešināti, bet rada visai emocionālu iespaidu par kalpa zēna kautro sapņotāja būtību, kas nepārtraukti saduras ar realitātes asajiem stūriem. Pētera Vaska mūzikas klusināti maigais viļņojums it kā pasvītro notiekošā (garīgo) tīrību. Fragmenti ir īsi; vienu pāri ātri nomaina nākamais. Tā veidojas iespaids par zināmu skatuvisko impresionismu, kas perfekti atbilst teksta impresionismam.
Vairākas reizes izrādes laikā studenti aizver acis, paceļ plaukstas plecu augstumā un kustina pirkstus, it kā adītu kādu neredzamu audumu. It kā veiktu kādu kopīgu, mums nezināmu rituālu, kas palīdz koncentrēties un sadzirdēt citiem nedzirdamas balsis. Bet tas neatstāj tukšu, manierīgu iespaidu, kā varētu gadīties, ja viņi minēto norisi veiktu kaut tikai drusku pretenciozāk. Ievēroju, ka kādai trešdaļai jauniešu ir pārāk gļēva runas maniere – Akuratera teksta vārdi tiek it kā pavirši nomesti zemē, nevis mērķtiecīgi raidīti. Tāpat ievēroju, ka no pārējiem atšķīrās topošo aktieru pāris, kurš izpildīja ainu, kad ābeļu dārzā satiekas Alma un Jānis. Te jau varēja runāt par iejušanos tēlā, pārmiesošanos citā.
Izrādes prologu un epilogu, kā jau minēts, runā Hermanis. Sākumā rodas iespaids, ka viņš ir drusku uztraucies un bozīgs, beigās – ka nedaudz pašironiski noskaņots. Režisora runātais teksts ir dziļas nostalģijas piesātināts. Akuraters, lietodams "es" formu, raksta par atrašanos svešumā, kad dzimtene ir pazaudēta. Dzimtene atšifrējas kā jaunība, kuru autors redz kā mirušu meiteni uz nestuvēm, ko projām nes balti tēli bēru gājienā. Nezinu, vai iespējams vēl spēcīgāks neatgriežamās pagātnes tēls. Protams, veidojas teksta kontrasts, pat konflikts ar, maz teikts, izcili veiksmīgā, joprojām spēkpilnu vīrišķību iemiesojošā režisora tēlu. Ne visi, kā nācies lasīt, noticējuši Hermanim. JRT vadītājs ne reizi vien runājis, ka latviešu skatītāji ir naivi un sentimentāli. Es laikam arī piederu pie tiem. Jo, šķiet, sajūtu, ka Hermanis, lai arī nedzīvo Akuratera reālās trimdas situācijā, tomēr zina, ko šie vārdi nozīmē. Un izrādes fināls galu galā ir optimistisks, pretēji kā tas ir stāstā. Akuraters skumji sveicina pagātni – aizgājušās stundas. Hermanis enerģiski – nākotni, savus topošos jaunos aktierus.

Likmes ir augstas.

JRT gaišās alejas. Hermaņa studentu izrādes 'Kalpa zēna vasara. Sākums' recenzija
https://www.delfi.lv/kultura
27.11.2018
autors Dita Jonīte

Tas ir drosmīgs solis no režisora Alvja Hermaņa puses – vien pāris mēnešus pēc iesildīšanās aktiermākslas studijās parādīt savus audzēkņus tik spožās prožektoru gaismās. Uz Jaunā Rīgas teātra skatuves iestudējumā "Kalpa zēna vasara. Sākums" redzami gandrīz visi šovasar Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursā uzņemtie jaunieši. Jaunajā uzvedumā viņi šķiet spēka pilni, gaiši un gudri.

Izrāde gan sākas (un arī beidzas) ar paša režisora un skolotāja uznācienu. Un arī tas zināmā mērā ir drosmīgs solis, jo Alvis Hermanis nemaz nemēģina paslēpties aiz jauniešu neveiklības un izlikties, ka jauniešu varēšana vai nevarēšana uz viņu pašu nekādi neattiecas. Viņš tiem ir blakus, līdz ar to jaunais iestudējums ir pārsteidzoši personisks katram iesaistītajam. Arī pašam Hermanim. Taču pirmziemniekiem tās ir īstas ugunskristības teātrī: gan kā aktieriem, gan kā personībām.

21. gadsimta teātrī mēs diezgan noraidoši izturamies pret tā dēvēto rādīšanas metodi, kad režisors aktieriem rāda priekšā, kā ir jāspēlē. Ir labi zināms, ka Jaunajā Rīgas teātrī aktieri strādā ļoti patstāvīgi, tādēļ jo īpaši aizkustina tie brīži, kad izrādes gaitā jauniešu žestos un intonācijās saklausu un saskatu kādu kopētu nieku no Alvim Hermanim raksturīgajām manierēm. No vienas puses, tas neviļus atklāj, ka Hermanis tiem ir īsta autoritāte, kam gribas sekot it visā. No otras puses – daži mirkļi Alvja Hermaņa solo epizodēs šķiet tādi kā izteiksmībā pārspīlēti, nedabiski, sarēķināti...? Tas savukārt lieliski uzzīmē aprises iestudējuma zemtekstam par skaisto, skaidro un vēl nesamaitāto jaunību. Tā var būt paša režisora jaunība, mūsu literatūras un kultūras, kā arī valsts jaunība, jo iestudējums tapis Latvijas simtgades projektu ietvarā un pirmizrādi piedzīvo 17. novembrī, dienu pirms svētku kulminācijas.

Vēl vairāk topošo aktieru klātbūtni iestudējumā paspilgtina ievaddaļā iekļautā katra jaunieša "vizītkarte". Katram dots savs mazs solo iznāciens: īss fragmentiņš no Jāņa Akuratera teksta, tad personisks komentārs par kādu detaļu, apstākļiem vai faktu tajā un iepazīstināšana ar sevi (vārds un vieta, no kurienes jaunais cilvēks nācis). Tā ir gan savdabīga teksta analīze, caur kuru kaut ko vairāk uzzinām par autoru un darbu, gan zibenīgs ieskats katra jaunā cilvēka personībā. Šādi veidotā mini priekšnesumā vērotājam ļauts sadzirdēt vismaz trīs dažādas intonācijas, ievērot jaunā aktiera ķermeņa saspringuma/atbrīvotības variācijas, spēju vai nedrošību būt kontaktā ar tekstu, skatītāju un skatuvisko uzdevumu.

Seko nosacīta izrādes otrā daļa, kurā Akuratera teksta fragmenti jau tiek izspēlēti pa pāriem, pārmaiņus kādam no septiņiem jaunajiem puišiem identificējoties ar galveno stāsta varoni Jāni. Meitenes savukārt mainās ar sieviešu lomām vai papildina Jāņa runāto, pārdzīvoto, cilvēkos vai dabā ieraudzīto. Alvis Hermanis spēles telpu veidojis kā garenu, izteikti gaišu, ar trim sienām ieskautu priekštelpu. Vienīgie rekvizīti ir trijkāju koka ķeblīši. Šajā nosacītajā vidē, vien ar kursabiedru atbalstošo plecu līdzās, jaunieši it nemaz neizskatās bezpalīdzīgi. Parasti iesācējam visgrūtāk ir novaldīt rokas, kuras nereti ceļo uz kabatām vai tiek pārmēru vicinātas. Arī ar šo stresu te it labi tikts galā, tieši tāpat kā ar spēju ļoti ātri panākt uzticēšanos skatītājos. Vai šis uzdevums ir vieglāks tāpēc, ka jaunajiem aktieriem "kaujas gatavībā" jābūt tikai uz dažām minūtēm, lai kādu brīdi atkal nemanāmi apsēstos maliņā? Ar izglītojamiem publiskās "parādēs" tā ir pareizākā taktika: rādīt tikai to, ko māk. Lai nav neērti ne pašiem, ne skatītājiem.

Šķietami vienkārši veidota ir izrādes spriedzes dinamika: sākotnēji ar mazajiem teksta fragmentiem aktieri runā par dabu, tikai nedaudz pieskaroties cilvēku iekšējām emocionālajām noskaņām, tad pamazām atklāj arvien kaismīgākus pārdzīvojumus. Jauniešus ieraugām arvien dinamiskākās savstarpējās saspēlēs un ekspresīvākās varoņa jūtu izpausmēs. Dramaturģiski spriedze veidojas arī, mijot laimes mirkļus un negaidītu vilšanos. Īpašais šajā Akuratera stāsta interpretācijā ir tas, ka te manāma tikai maza šķipsniņa no mūsdienu teātrim raksturīgās pašironijas. Ir gluži neticami, ar kādu maigumu šos mūsdienu jauniešus atklāj Alvis Hermanis. No izrādes staro milzīgs gaišums un mīlestība plašākā nozīmē.

Tuvojoties finālam, ir kāda aina, kas savukārt labi demonstrē ansambļa izjūtu: puiši, sēžot uz ķeblīšiem, imitē pļaušanu un, vaigus piepūtuši, šņāc. Tikmēr meitenes apkārt slīd kā pļava, daba vai varbūt pati saule. Te nav solistu, pat neraugoties uz to, ka konkrētajās epizodēs tikai viens ir Jānis. Protams, iestudējumu var skatīties arī tikai un vienīgi kā skolas darbu, tomēr tam piemīt kāds netverams dzejiskums, kas raksturīgs arī citiem Jaunā Rīgas teātra darbiem. Un tieši tāpat arī "Kalpa zēna vasara. Sākums" kārtīgi pabaro manu latvietes dvēseli.

 

Piezīmes par Hermaņa izrādi «Kalpa zēna vasara. Sākums»: Baltā lapa
https://www.lsm.lv
24.12.2018
autors Kitija Balcare

Svaiga gaisa malks. Tīrs personību kailums uz žilbinoši baltas lapas. Režisors Alvis Hermanis  sava tēva mīļāko grāmatu – Jāņa Akuratera stāstu “Kalpa zēna vasara” – ļauj izstāstīt nevienam citam kā pašai jaunībai.
Jaunība šoreiz iemiesojusies režisora nupat rudenī jaunuzņemtajā Jaunā Rīgas teātra aktieru kursā, kas divpadsmit balsīs skicē ainu pēc ainas izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums”. Triepienu pēc triepiena žilbinoši balto telpu topošie aktieri piepilda ar atšķirīgas intensitātes iedomu ainām.
Ar divpadsmit gaiša koka trīskāju ķebļiem pildīta baltā skatuve, ko idejiski iekārtojis pats Alvis Hermanis, nepieļauj kļūdas. Uz baltā ik mazākais puteklis ir pamanāms. Lai arī baltais ir gaišuma, tīrības un viegluma vārds, šāda izvēle jauniešu darbu ir tikai un vienīgi padarījusi vēl izaicinošāku.
Baltais kā neizbēgams prožektors izgaismo ikkatru (turklāt pakausī vēl kā atslēgas caurumā mazā leļļu namiņā ar vienu caururbjošu aci lūkojas 19. gadsimta franču mākslinieka Ernesta Heberta gleznotā etēriskā Ofēlija).
Viegli un pārliecinoši – Agate Brence, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Marta Jančevska, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Arturs Muskars, Matīss Ozols, Elvita Ragovska, Lolita Sīle, Grēta Skara, Emīls Zagorskis – piecas jaunas dāmas un septiņi enerģiski puiši – uznākot uz teātra skatuves, plīvojot gaišu toņu kleitām un brīviem krekliem (iztiek bez melnās krāsas), atsauc atmiņā izlaiduma ainu. Beigas, bet vienlaikus sākumu vienvirziena ceļam.
Izlutināts teātra skatītājs, kam šoreiz ir iespēja paskatīties no malas uz laiku pirms, uz nokavēto vai jau aizgājušo laiku, var tvert kāri jauno aktieru etīdes. Tās režisors papildinājis arī ar mazu iepazīšanās epizodi, ļaujot katram pievienot savu zemrindas skaidrojumu lasītajam stāsta fragmentam, nosaukt savu vārdu un piederību ģeogrāfiski. Uz mirkli pazib sajūta par mūsdienās tik klasisko talantu šova formātu: īsas etīdes, kurās jāieliek savs spēks, jo visi vērtē.
Vienlaikus šāda etīžu kompozīcija izrādē nenogarlaiko skatītāju, kas ir risks gadījumā, kad aktieri uz skatuves vēl tikai mācās. Viņu biklums mijas ar aizrautību. Atmiņā paliekoši balsu tembri (piemēram, Gerda Lapoškas balss – zema un sulīga) mijas ar kustību izteiksmīgumu. Jauno aktieru balsis dažbrīd šķiet spēcīgākas par to neverbālo sniegumu. Atsevišķās ainās, ļaujot iemiesot vienu lomu vienlaikus vairākiem aktieriem, režisors tādējādi pasvītro to, ka tas nav stāsts par kādu kalpa zēnu.
Tas ir stāsts par ikvienu, par ikviena jaunu dienu rītu, par katra jaunību, kas sastapta vaigu vaigā.
Lai arī jauno aktieru ducis ir tikai pašā sākumā, ieliekot viņus divu meistaru – Alvja Hermaņa un Pētera Vaska – rokās, jaunieši iekāpj stāstā ar savu jaunības degsmi, centību un mazliet arī ar naivumu. Tieši šī nepārspīlētā atklātība atbruņo skatītāju, prātā tinot paša sākuma dienas lielajā dzīvē, jo emocijas ir tik sūrstoši uzpazīstamas. Un neviens jau neklausīsies, ko saka tie, kuru dzīves ritējums tuvojas miglā skautajam veļu laikam.
Jo jaunība ir tik dumpinieciski neatkarīga un ar tik sliktu dzirdi, ka katru savu klupienu izdzīvos, pārdzīvos pati lepnā vienatnē. Un tikai šis ceļš var slīpēt katru par neatkārtojamās pieredzes dimantu – kā dzīvē, tā profesionāli. Šo jauniešu mirdzums vēl tikai būs.
Maģiski pievilcīga ir aina, kad jaunie aktieri diriģē savu emociju toņkārtas aizvērtām acīm, pār viņiem kā rīta rasai līstot komponista Pētera Vaska debešķīgajām nošu līnijām. Mūzika, kas nav radīta izrādei, bet atlasīta tai no jau iepriekš komponētiem darbiem, pil uz baltās skatuves neredzami, bet vienlaikus piesātināti. Tieši mūzika rokrokā ar jauniešu personību daudzkrāsainību piešķir izrādei impresionistisku noskaņu.
Skatītāja priekšā ir krāsu un toņu palete, ļaujot režisoram apliecināt, ka Jāņa Akuratera darbs ne tuvu nav reālistisks stāsts par sūro kalpa zēna darbu lauku sētā, bet tieši pretēji – smalki izjusta dzīves ainava, romantizējot jaunības dienas, kad roka pirmo reizi sniedzās pēc sulīgā ābola ābelē (un te jau samanāma arī atsauce uz simbolismu).
Pats režisors kādā sarunā paudis: jo mazāka paliek saite ar dabu, jo mazāk mēs esam latvieši. Izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums” daba kalpo par simbolisku laika ritējumu cilvēka mūžam.
Pelēko noskaņu kā rīta dūmaku agrā pavasarī un vēlā rudenī iedveš paša Alvja Hermaņa lasījums – kaili rīta monologi kā nekrologs jaunībai un atmiņām par to.
Gredzenveida kompozīcija noslēdz stāsta vieglumu, izbalsojot jaunību no savām rindām.
Tas, kā acu priekšā jaunie aktieri, mainot lomas un mainoties vietām, vienā elpas vilcienā vienā izrādes cēlienā izstāstīja šo Akuratera daļēji atmiņu, daļēji iedomu stāstu, vien pastiprina sajūtu, cik zūdošs ir šis mirklis. Cik caurspīdīgs ir laiks, kas izgaro no plaukstas, kas cenšas to satvert aiz neredzamā pavediena.

Izrādes Kalpa zēna vasara. Sākums recenzija. Kopīgs sākums ar Akurateru
Diena (Kultūras Diena)
01.12.2018
autors Atis Rozentāls

Režisora Alvja Hermaņa jauniestudējuma nosaukums Kalpa zēna vasara. Sākums ir konceptuāls, jo iezīmē situāciju, kādā radīta izrāde. Pašlaik tās aktieru dzīvē tiešām viss tikai sākas. Atzīšos – es izkopēju no Jaunā Rīgas teātra mājaslapas divpadsmit studentu vārdus un uzvārdus. Dažus jau atceros, bet visus pilnīgi noteikti ne. Ja viss ritēs, kā plānots, ar laiku jauno aktieru lomas piespiedīs mūs iegaumēt katru no viņiem.
Agate Brence, Jānis Grūtups, Toms Harjo, Marta Jančevska, Gerds Lapoška, Ritvars Logins, Arturs Muskars, Matīss Ozols, Elvita Ragovska, Lolita Sīle, Grēta Skara, Emīls Zagorskis. Uzņemti vasarā, sākuši studēt rudenī, un novembrī viņi jau ir uz skatuves. Ar to šis kurss iezīmē savu atšķirību, un tā vadītāja JRT līdera Alvja Hermaņa klātbūtne izrādē norāda, ka attiecībā uz šiem jaunajiem cilvēkiem viņam ir nopietni, tālejoši plāni.

Lasījums ar komentāriem
JRT reklāmas materiālos tiek uzsvērts, ka nule skatuves gaismu ieraudzījušais Jāņa Akuratera 1908. gadā sarakstītais darbs ir režisora tēva mīļākā grāmata. Ir kaut kas skaists tajā, ka zināmā mērā veltījumu tēvam Alvis Hermanis sagatavojis ar studentiem. Sagatavojis ar absolūtiem iesācējiem, labi apzinoties, ka šauj vairākus zaķus – ne tikai iestudē konkrēto darbu, bet arī apmierina skatītāju interesi par to, kas tad ir uzņemti šajā kursā, pasteidzas uzlikt jauniešiem tādu kā savas proves zīmogu, manifestējot, ka šī ir JRT nākotne, un apliecina savu personisko ieinteresētību tajā. Tas ir svarīgi, jo pierāda, ka nav bijuši tukši Alvja Hermaņa vārdi par to, ka viņš vairāk pievērsīsies savam teātrim, nevis uzvedumiem ārvalstīs.
Režisora mārketinga triks – atrādīt savus pirmos studentus (viņš nekad nav vadījis kursu) tādā kā cāļu mātes lepnumā –, protams, ir riskants, jo faktiski skatītājs maksā par priekšnesumu, kuru par īpašu padara tieši tas, ka to iestudējis Alvis Hermanis. Citādi tas, stingri ņemot, ir prozas lasījums ar etīžu elementiem. Režisora klātbūtne izrādes sākumā un beigās iezīmē atmiņu stāsta rāmi un vienlaikus uzdod toni – viņš sev atvēlēto tekstu uzsvērti lasa, nevis visu runā no galvas. Tā arī studenti, sevi piesakot, lasa Akuratera tekstu, cītīgi lūkodamies grāmatā, pēc tam stāsta, kā lasīto uztvēruši, īsi analizē to kā seminārā, visbeidzot pasaka savu vārdu un dzīvesvietu.
Šķiet, režisors nav pārāk "ķemmējis" to, ko jaunieši grib un var par konkrēto nolasīto fragmentu izsecināt. Tas ir tieši tik tīri un naivi, kāds ir arī galvenais varonis Jānis, nonākot laukos. Tālāk jau rit Akuratera teksts bez komentāriem, un jāteic, ka dikcijas un domas raidīšanas jomā ir sasniegts tik agram studiju procesam gluži iepriecinošs rezultāts. Teksts plūst brīvi, nav pārlieku akcentēts, ir saprotams.

Tīrība atbruņo
Izliekot ikdienas drānās tērptos topošos aktierus uz žilbinoši balta fona, režisors ļauj skatītājam pamanīt pirmos personības aizmetņus, kas atklājas, kad viņi runā prozas tekstu un ar kustībām iezīmē situāciju. Piemēram, tajā, kā katrs puisis "pļauj", var just atšķirības ķermeņa plastikā. Iznākot skatītāju priekšā, jaunieši ir satraukti, un tiem, kam iepazīšanās sesijā jārunā pēdējiem, ir grūti to slēpt. Tieši tāpēc lieliski, ka ir dažas ainas, kurās izdevies panākt kaut ko virs teksta, un var jau runāt par tēlu attiecībām.
Lai gan lasījumā, kurā teksts sadalīts "uz galviņām", ir grūti izveidot konkrētu priekšstatu par galveno varoni, akcentētais teksts par fiziskām grūtībām, kādas viņam jāpārvar, sapņi par grāmatām, ko viņš vēlas pirkt par sapelnīto naudu, saimnieka teiktais, ka naudas ir mazāk, jo puisim ir gājis grūti, ļauj iztēloties šo varoni kā ne pārāk spēcīgu jaunu cilvēku, kurš savu nākotni saista ar tālāku izglītošanos. Teksts strukturēts tā, lai runājamā pietiktu arī piecām meitenēm, un vēstījuma centrālais notikums ir Jāņa neveiksmīgie tuvināšanās mēģinājumi ar saimnieka meitu. Tieši šajā bikluma atveidojumā izrādē jaušama principiāla konfrontācija ar mūsdienu jauniešu pasaules uztveri, kas ir ievērojami tiešāka.
Varbūt tas nav bijis iestudējuma mērķis vai nav tā definēts, taču Alvis Hermanis ir nostājies pret viedokli, ka jauniešus teātrī var ievilināt tikai ar mūsdienu tematikas piesātinātu repertuāru, kurā valda nemitīga spriedze. Esmu drošs, ka gados jaunais skatītājs visai labi ņems pretim Akurateru tieši tāpēc, ka viņa varoņa izjūtas un vērojumi patiesi ir jauna cilvēka piedzīvoti un tā arī pārraidīti. Tas, kas iestudējumā atbruņo, ir tīrība. Vienkāršība formā, tīrība saturā. Pētera Vaska mūzikas emocionalitāte, nekādas jūtināšanās. Izstāstīts kādas dzīves fragments, notikums, kas nav pagaisis no galvenā varoņa apziņas, jau esot pilsētas mūru ielokā un sāpīgi apjaušot, ka jaunība ir neatgriezeniski pagājusi.
2017. gadā Vīnes Valsts operā iestudētajā Riharda Vāgnera Parsifālā Alvis Hermanis Svēto Grālu saskatīja cilvēka smadzeņu bezgalīgajā ietilpībā. Liekas, ka jaunajā uzvedumā režisors meklē jaunības noslēpuma atslēgu un atrod to godīgumā, kas staro no Akuratera darba.
Protams, izrāde uzdod jautājumu, vai Alvis Hermanis turpinās vismaz reizi gadā atrādīt studentu meistarības kondīciju arī turpmākajās sezonās. Interesanti būtu nākamā gada sākumā noskatīties Kalpa zēna vasaru vēlreiz, lai saprastu, vai izrādes uzstādījumā ir iekodēta iespēja attīstīties. Un vēl, lai man piedod režisors, – es šo izrādi kaut kādā mērā uzskatu par kļūdas labojumu. 2004. gadā, kad teātrī ienāca nosacītais otrais iesaukums, no kura šopavasar ar skaļu blīkšķi pēc vairāku gadu darba teātrī tika atskaitīts bariņš aktieru, JRT mākslinieciskais vadītājs ar viņiem īpaši nenodarbojās un atsevišķu izrādi neiestudēja. Pašlaik, sācis gatavot paša audzinātos, Alvis Hermanis izvēlas pretēju taktiku. Un pareizi dara.