Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KAPUSVĒTKI
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

KAPUSVĒTKI

Jaunais Rīgas teātris sadarbībā ar Wiener Festwochen

Izrāde „Kapusvētki” ir noslēdzošais darbs Latvijas cilvēkpētniecības procesā. Septiņus gadus JRT aktieri un režisors Alvis Hermanis centušies izpētīt, atminēt, noskaidrot latviskās identitātes kodu. Viņu intereses lokā bijis gan cilvēku tuvplāns, gan vecums un laiks, mūsu attieksme pret lietām un notikumiem.

Tēmas noslēgumam ļoti īpaša un unikāla Latvijas tradīcija – kapusvētki. Izrādes aktieri  gada garumā ne tikai vākuši un veidojuši izrādes literāro materiālu, pētot Latvijas kapu kultūru, bet arī apguvuši pūšaminstrumentu spēli. Izrādē muzicēs speciāli šim iestudējumam tapušais Jaunā Rīgas teātra pūtēju orķestris. Īpašo kapusvētku noskaņu vizualizēt izrādē palīdz Mārtiņa Grauda fotogrāfijas. Izrādes veidotāji meklējuši arī līdzīgo dažādu tautu attieksmēs pret aizgājējiem un nāvi.

Piedalās: Vilis Daudziņš, Gundars Āboliņš, Andis Strods, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Edgars Samītis,  Andris Keišs,  Ģirts Krūmiņš,  Gatis Gāga,  Iveta Pole , Maija Apine, Jēkabs Nīmanis, Ansis Nikolovskis

Režisors – Alvis Hermanis

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 30 min (bez starpbrīža)
Biļešu cenas:
5,00; 7,00; 8,00; 10,00; 15,00; 17,00 EUR

Pasaules pirmizrāde 2010. gada 16. maijā Vīnē
Pirmizrāde Rīgā 2010. gada 28. augustā

Kas ir Kapu svētki? Kad tie notiek?  

Kapusvētku svinēšana arhīvos minēta jau 18.gs. beigās / 19.gs. sākumā. Kapusvētkus svin vasarā, katrā kapsētā savā noteiktā dienā. Tie notiek sestdienā vai svētdienā no jūlija līdz augustam, dažos kapos arī jūnija beigās vai septembra sākumā.
Pastāv leģenda, ka kapusvētki radušies šādi: 19.gadsimta sākumā kāds Zaubes mācītājs ievērojis, ka dievkalpojums nebija kupli apmeklēts. Izrādījās, baznīcā bija tukši soli, jo ļaudis rušinājās kapos, nevis izvēlējās klausīties mācītāja sprediķī. Tā nu mācītājs ar visu draudzes kori devies noturēt dievkalpojumu kapos. Pēc laika šāda prakse izplatījusies arī citās draudzēs.
Kapusvētkos mācītājs notur dievkalpojumu kapos - lasa sprediķi un kopā ar mirušo piederīgajiem dzied korāļus un kristīgās dziesmas. Bieži vien tiek pieaicināti mūziķi, kas kapusvētku atmosfēru papildina ar pašu izvēlētu repertuāru. Padomju gados, kad vara ierobežoja visas reliģiskās izpausmes, tika izveidoti „laicīgie” kapusvētki, kur Bībeles tekstus aizstāja dzeja un izvadītāja piemiņas vārdi aizgājējiem.

Dzīve šo reliģisko tradīciju apaudzējusi ar vēl citu - laicīgu - saturu. Pirms kapusvētkiem piederīgie rūpīgi sakopj tuvinieku atdusas vietas. Kapi izskatās kā krāšņi ziedoši dārzi. Mazpilsētās un laukos kapusvētki ir kļuvuši arī par radinieku un novadnieku galveno ikgadējo tikšanās reizi. Arī pilsētnieki atrod laiku, lai apkoptu senču atdusas vietas un tiktos ar radiem.

Vārds: Natālija, 20.10.2015
Viedoklis: Честно говоря,после"Latviesu milestiba",на которую обязательно хочу сходить еще раз,ибо даже не предполагала,что этот народ обладает самоиронией и хорошим чувством юмора,начала жалеть,что из-за перебора с извращением русской классики ( последней каплей было горьковское "На дне" в виде реалити -шоу "За стеклом",с которого чуть ли не в первый раз за богатую театральную жизнь бежала бегом) случился перерыв в посещении этого театра,во время которого Херманис решил изучить " латышский код".Похоже,что "Latviesu stasti" уже сняты с репертуара,но на последнее представление "Kapusvetki" мы все-таки успели. Как обычно у Херманиса : пустая сцена со стульями ,на которых сидят актеры( в этот раз они - музыканты оркестра на похоронах,сами играют на духовых!) и рассказывают истории с похорон на фоне слайдов с картинками с кладбища.И все это ,как ни странно,вполне смотрибельно(ну не 4 ,всего 1,5 часа!) и вызывает соответствующие и не очень( анекдот " с бородой" о еврее,советующим сыну третью жену латышку ,"потому что за могилкой хорошо ухаживает " тоже присутствует) эмоции. Что касается мотивирующего вопроса " почему svetki",я думаю так : у латышского народа так мало радостей в жизни,так мало поводов для праздника,что почему бы и не "kapu": и стол накрыть,и всех родственников увидеть,и с дедушкой потанцевать,и со вдовцом познакомиться. Жизнь продолжается! Кстати критики попеняли Херманису за неглубокое освещение вопроса и " похоронный марш латышской нации".
Vārds: Inga, 28.04.2014
Viedoklis: Izrādē viss bija tuvs un pazīstams, jo kādreiz piespiedu kārtā-brīvprātīgi bija jāiet uz kapusvētkiem. Ome vienmēr pieskatīja, lai esmu atbilstoši saģērbusies, neuzkrāsojusies...lai pārējām tantēm būtu pareizs viedoklis :) Lieliska izrāde, aktieri un noskaņa, perfektas fotogrāfijas un šis tas jauns par kapu kultūru. Nezināju, ka arī Meksikā ir kapusvētki. Paldies!
Vārds: Ēna, 15.11.2013
Viedoklis: Izrāde nepatika. Bija man par seklu. Tāda ķiķināšanas par kapusvētkiem, it kā pietrūka tāda dziļuma. Tādas - šīs labas latviešu tradīcijas aizstāvēšanas. Visi centās. Bet kopumā nav nekā īpaša pēc tās izrādes, nav pēcgaršas. Tādu populistiska. Vairāk varbūt domāta Eiropai ko rādīt - kāda LV ir tradīcija. Bet ne mums, kas te vēl dzīvojam. Neuzskatu, ka tā ir kā "Latviešu stāsti" nobeigums. Punkta tomēr nav :))))
Vārds: Linda, 13.11.2013
Viedoklis: Cerēju ieraudzīt-izdzirdēt par latviešu kapusētku tradīcijām....bet bija par ārzemnieku tradīcijām :( Izrādei nebuija kulminācijas, beidzās nekā...
Vārds: Ольга, 30.10.2013
Viedoklis: Ожидали совсем другого от этого спектакля и, увы, чего-то намного лучшего и "живого", что ли. И, к слову, в 14-м ряду было ОЧЕНЬ плохо слышно. Монологи актеров, не обладающих особенной внятностью языка были практически неразличимы. Зато приятно видеть, что актры обладают такими разными талантами - вот еще и на трубе играют. Но в целом на 3+ спектакль.

Izcilākās izrādes un skatuves darbs
IR, 9.06.2011
26.03.2010
autors Silvija Radzobe

Izrādi sapratu tikai pēc strīda ar kritiķi Z.R., kad atcerējos to, ko, likās, jau zināju: laikmetīgais teātris neatveido dzīvi pašas dzīves formās un nedod tiešu vērtējumu par redzamo. Pašapmierinātie bēru orķestranti, kas stāsta par citu nāvi jautrus notikumus, no vienas puses, ir profesionāļi, kas nevar nemitīgi raudāt, bet, no otras puses, viņi kļūst arī par simbolu deģenerētai latviešu kapusvētku tradīcijai, senam rituālam, tādējādi turpinot Hermaņa izrādes Melnais piens aizsākto apokalipses tēmu.

Lektorijs ar ragu mūziku
Kultūras Forums 3.-10.09.2010
26.03.2010
autors Līga Ulberte

Jaunā Rīgas teātra jauniestudējuma Kapusvētki pirmspirmizrādes kontekstā medijos aši tika uztverts režisora Alvja Hermaņa paziņojums, ka ar šo izrādi latviešu tēmai uz kādu brīdi tiek pielikts punkts. Pat ja šis izteikums ir tikai pašreklāmas gājiens, par Hermaņa jaunāko izrādi gribot negribot jādomā viņa iepriekšējo darbu kontekstā. Ja par JRT latviešu cikla izrāžu sākumu pieņemam Garo dzīvi, tad Kapusvētki patiešām varētu būt uzskatāmi par noslēgumu. Garajā dzīvē Gunas Zariņas un Ģirta Krūmiņa vecīši dienu sāka ar grābeklīša ielikšanu maisiņā, lai ietu pie dēla uz kapiem. Nu viņi ir atnākuši. Bet ne jau tas vien. Gara dzīve ir vienīgā šī perioda izrāde, kas atļāvās par nāvi arī jokot, rādīt ne tikai vecuma nežēlību, bet arī smieties par to. Par aiziešanu daudzējādā ziņā ir arī Ziedonis un visums un jo īpaši Melnais piens, kura minorīgā izskaņa pat vizualizē neizbēgamu kādas noteiktas dzīves kārtības bojāeju. Tomēr šīs izrādes nāvi vai tās priekšnojautu rāda tikai ka vienu posmu kādas garīgas pieredzes tapšanā, kamēr Kapusvētki jau nosaukumā skaidri piesaka pētījuma objektu.

Alvja Hermaņa ideja pievērsties kapu tēmai ir lieliska, oriģināla un tikai šķietami provokatīva, jo neapšaubāmi tam gudrajam, kurš teica, ka par tautu vislabāk var spriest pēc tās tirgiem un kapiem, ir taisnība. Tomēr jautājums par to, vai ar kapu kultūru ka vienu no raksturīgākajam latviskas identitātes zīmēm, vajadzētu tikai lepoties, ir ambivalents. No vienas puses veļu kults Latvijā nenoliedzami ir ar senām, ļoti noturīgām un neformālām tradīcijām, kurās daudz vairāk kā kaut vai nodzertajos Jāņos vai komercializētajos Ziemassvētkos ir saglabājusies patiesa garīga nepieciešamība apzināties savas saknes un nepazaudēt neredzamo saikni ar tiem, kas bijuši pirms mums. No otras puses latviešu tieksme uz pastaigāšanos pa kapiem un sveču dedzināšanu ikdienā bieži raisa pamatotu ironiju cittautiešos, jo rodas pamatots iespaids, ka rēni skumt par mirušajiem mums padodas labāk nekā rūpēties un sarunāties ar dzīvajiem.

Kapusvētku izrādes forma ir šķietami līdzīga citai Hermaņa izrādei - Zilākalna Marta. Nemainīga, frontāli statiska mizanscēna, tikai garā galda vietā nākušas nošu pultis, aiz kurām uznāk un pusapī apsēžas trīspadsmit dažādi cilvēki, lai pusotru stundu garā priekšnesumā paspēlētu pūšamos instrumentus un publikai kaut ko pavēstītu. Zilākalna Martā skatuviskais lakonisms gan bija mānīgs, jo vienkāršo priekšmetu atdzīvošanās aktieru rokās un pašu aktieru parmiesošanās no vienas puses individualizētos raksturos, no otras puses savdabīgos mediatoros starp izredzētās Martas -īpašajām spējām un parastajiem cilvēkiem ļāva šo izrādi uztvert ka konceptuālu simbolisma teātra paraugu.   Turpretī Kapusvētku  formāts  un  diemžēl  arī  saturs  atgādina  filharmonijas koncertuzvedumu vai izglītojošu sarīkojumu ar muzikāliem kuplinājumiem trīs daļās. Izrādes ievaddaļā Gundars Āboliņš kā visu laiku labākais vakara vadītājs uznāk uz skatuves, sasveicinās ar publiku un draudzīga, profesionāli atstrādātā manierē pats savā, Gundara Āboliņa vārdā, izstāsta visumā pat ļoti interesantu stāstiņu par Vīnes Centrālkapiem. Kaut arī šis materiāls acīmredzami veidots, domājot par Vīnes publiku, kurai Kapusvētki tikai pirmizrādīti vēl pirms Rīgas, no uzziņas viedokļa šī šķiet izrādes interesantākā daļa, jo piedāvā objektīvi nezināmu informāciju un ir skaidri definēts vēstītājs. Izrādes beigas līdzīgs stāstiņš tiek piedāvāts par Meksikas mirušo pieminēšanas svētkiem, tak šeit materiāla laikam bijis daudz mazāk un rezultāts iznācis ļoti formāls, radot iespaidu, ka tas vajadzīgs tikai iestudējuma gredzenveida kompozīcijas noslēgšanai. Kapusvētku centrālo daļu veido aktieru Gundara Āboliņa, Andra Keiša, Gata Gāgas, Ivara Krasta, Maijas Apines, Ģirta Krūmiņa, Anda Stroda, Ivetas Poles, Edgara Samīša, Viļa Daudzirņa un Vara Piņķa izstāstītas, savstarpēji nesaistītas epizodes par notikumiem kapos, ko savieno mūziķu Jekaba Nīmaņa un Anša Nikolovska aranžētas, iemācītas un diriģētas ragu mūzikas partijas. Stāstītie notikumi lielākoties ir amizanti, iz beru muzikantu, izvadītāju, kapu racēju pieredzes, tātad rādīti to cilvēku acīm, kuriem kapi ir darbs. Ar sev raksturīgo skatuvisko šarmu un humora izjūtu ,,galvenās lomas" te spēle Gundars Āboliņš un Andris Keišs, pa solo numuram ticis arī Gatim Gāgam, Ivaram Krastam un Ivetai Polei. Atsevišķas epizodes, kas veltītas individuālu cilvēku emocionālai pieredzei, bērējot tuviniekus, piemēram, Maijas Apines un Anda Stroda izpildījumā, izšķīst vispārējā jautrībā un kļūst it kā nebūtiskas. Nenoliedzot, ka aktieru kolektīvs ir iemācījies eleganti izpūst virkni melodiju un skatīties pašu spēlēšanas-pūšanas procesu ir interesanti, tomēr ļoti grūti saprast, kā iespējams uztaisīt tik bezpersonisku izrādi par norisi, ar ko taču agrāk vai vēlāk saskaras absolūti ikviens cilvēks.

Vairāku iepriekšējo Alvja Hermaņa izrāžu sakarā ik pa brīdim iezīmējies jautājums, cik lielā mēra un vai vispār režisors un aktieri identificējas ar saviem varoņiem - vienkāršajiem, drusku dīvainajiem latviešiem. Tomēr rūpīgā iedziļināšanās reālu cilvēku dzīvesstāstos un gan ikdienišķas, gan ekscentriskas pieredzes atzīšana par teātra uzmanības vērtām līdzšinējās JRT ,,latviešu" izrādes ļāva uztvert primāri kā sirsnīgu simpātiju apliecinājumu mūsu pašu vājībām. Kapusvētkos vairs tik nešaubīgi režisora attieksmi definēt nevar. Kā dominējošais vizuālais materiāls izmantotās Mārtiņa Grauda izteiksmīgās fotogrāfijas atklāj kapusvētkus kā teatrālu un visai grotesku pasauli, un to apmeklētājus rāda gan aizkustinošos un sirsnīgus, gan arī smieklīgus un nožēlojamus. Dokumentāla melnbaltā fotogrāfija ir ļoti spēcīgs, atmaskojošs ierocis, un diemžēl nerodas pārliecība, ka tur redzamie cilvēki paši zina, kam tiek izmantoti. Režisora konkrētās izrādes iecere acīmredzot tiešām tikusi vērsta tikai uz vienu, visai šauru aspektu – rādīt kapusvētkus kā drusku smieklīgu dzīves svinēšanu svinībām pagalam nepiemērotā vietā. Ja būtu bijusi vēlēšanās rakt šo tēmu dziļumā un runāt par latviešu patiesajām attiecībām ar  aizgājēju pieminēšanu, tad daudz iedvesmojošāks fenomens ir Mirušo piemiņas diena - novembra pēdēja svētdiena, kad Latvijas tumsajā, aukstajā, nereti jau sniegotajā rudenī visas luterāņu kapsētas ir svecīšu piesildītas un Brāļu kapos desmitos vakarā ir vairāk cilvēku nekā uz Brīvības ielas pikstundā. Bet tā jau tad būtu cita izrāde.

Nu ko, laikam taču JRT latviešu studijas ir apstāvētas un sēru maršs nopūsts. Tikai žēl, ka tik ļoti pa vieglo.

Paldies Dievam, Kapusvētki ir klāt
Neatkarīgā Rīta Avīze, 2.09.2010
26.03.2010
autors Līvija Dūmiņa

Kapusvētki Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) tiek pieteikts kā pēdējais darbs Latvijas cilvēkpētniecības procesā, ar ko aktieri un Alvis Hermanis nodarbojās septiņus gadus, sākot ar Garo dzīvi, cenšoties «izpētīt, atminēt, noskaidrot latviskās identitātes kodu». Neticamas šķita vēsās kritiķu atsauksmes pēc Kapusvētku pirmizrādes Vīnē, taču, noskatoties pirmizrādi, bilde noskaidrojas. Saturiskais šķidrums, kas kapu kopšanas tradīcijas par svētām turošam latvietim vismaz varētu saausties ar personīgo pieredzi, citur var arī nestrādāt, jo specifiskais ir spēcīgāks par vispārcilvēcisko un anekdotes par kapu un bēru tēmu paliek tikai anekdotes.

Trīspadsmit cilvēki uz Jaunā Rīgas teātra Lielās zāles skatuves, sasēduši puslokā, spēlē pūšamos instrumentus, stāsta stāstus, reizi pa reizei pielec kājās, un reiz visi arī ēd - vārītas olas, maizītes, gurķus un ko vēl ne, piedzerot pa mēriņam no dažādiem traukiem. Viena vieta starp viņiem ir brīva. Kā bēru mielastā pie galda. Divi no trīspadsmit nav aktieri, tamdēļ tikai spēlē - komponists Jēkabs Nīmanis un mūzikas pedagogs Ansis Nikolovskis. Aiz viņu mugurām tiek projicētas Mārtiņa Grauda lielformāta melnbaltās fotogrāfijas, kas fiksē gan Vīnes kapu, gan mūsu pašu kapusvētku dokumentālās ainas. Kad stāsts nonāk līdz Meksikai, bildes iegūst krāsas, arī daļa jau rādīto melnbalto.

Tas, ka JRT aktieri spēlē mūzikas instrumentus, veidojot savdabīgu pūtēju orķestri, nav nekāds ārkārtējais notikums. Pirms dažiem gadiem turpat JRT tāds precedents jau bija - Alvja Hermaņa izrādē Fricis Bārda. Dzeja. Ambients četras aktrises (viena no viņām, Maija Apine, piedalās arī pūtēju projektā) trinkšķināja kokles, runājot Friča Bārdas dzeju. Izrāde bija mediatīvi iemidzinoša, bet stilistiski tīra, dzejas teksti - vērtība pati par sevi. Par jaunās izrādes materiālu to sacīt nevar. Latviskās identitātes koda pētniecībā, minēšanā un noskaidrošanā šoreiz palikts pusceļā.

Kompilējot dažādus, lielākoties amizantus gadījumus par bēru, kapu un aizkapa tēmu, īpaši tālāk par faktu konstatējumu nav tikts. Jā, ir mums tāds fenomens kapusvētki, kuros pulcējas visu paaudžu ļaudis un (šķībi) spēlē pūtēji. Tiek iezīmēta sociāli krāsotā laikmeta aina, salīdzinot kapu pūtēju padomju laika iespējas (uzreiz prātā nāk Mans draugs - nenopietns cilvēks) ar jauno laiku ierobežoto rocību un sintezatoru ēru. Bet kāpēc kapu kultūra ar visām savām īpatnībām Latvijā tik dzīva, nav izpētes objekts - tas ir fakts, ko visi a priori it kā zina, un Kapusvētki ar smaidu noraugās uz to. Atšķirībā no citām Alvja Hermaņa stāstu izrādēm (Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība) šoreiz nejutu pāri stāvošo attieksmi, kas smaidā par t.s. vienkāršajiem ļaudīm, ietver nicīgu smīnu un par ko t.s. JRT inteliģentā publika, ņirdz locīdamies.

Par izrādes vēstījuma nesējiem izraugoties kapu pūtējus un izvadītājus, kuriem kuriozu gadījumu iz darba dzīves, protams, netrūkst, un tos saistot ar pašu šķībi spēlētajām melodijām, kas ir komiskais elements jau pats par sevi, panākta tā intonācija, kas raksturīga bēru mielastiem - nelaiķis zem zemes, ēdam, dzeram, pieminam, atceramies viņa mūžu, koncentrējoties uz labo-jautro un dzīvojam tālāk. Cerot, ka pašus šāds liktenis tik drīz nepiemeklēs. Distance, ko izrāde liek ieņemt, tik intīmu un jutīgu tēmu kā nāve un ar to saistītos rituālus, skatot caur komiskā prizmu (no anekdotēm taču neviens negaida līdzpārdzīvojumu, vai ne?) dažbrīd ļauj pat ļoti sirsnīgi pasmieties. Visskaļāk par to, kā Ivars Krasts demonstrē luterāņa un katoļa sliešanos augšā no kapa pastarajā dienā (tas par - kurā galā krustu likt - tēmu). Savukārt stāsts par vīra, kas nāca kopt sievas kapu un sievas, kas aprūpēja vīra kapu, satikšanos ir viens no retajiem filozofiski poētiskajiem uzplaiksnījumiem, kad komikas mētelītim krītot, karalis nepaliek kails.

Visumā izrādes intonācija man ir pieņemama, jo ko tad mēs patiesībā par aizkapa dzīvi zinām... Dzirdētās un tiražētās versijas ir tikai pieņēmumi un kāpēc lai tos atražotu ar svētsvinīgi nopietnu izteiksmi? Kad šovasar aizgāja mana vecmamma, un radu saime sāka diskutēt par atceres devīto, 30. vai 40. dienu, katrs klāstot savu versiju par to, kur kurā brīdī dvēsele atrodas (un tas bija traģikomiski), punktu pielika mācītājs. Viņš sacīja - tas ir bizness. Piebilda arī, ja kāds kaut ko pārliecināti par dvēseles viņsaules dzīvi vēsta, tad lai tā arī pasaka, ka atklāsmes nosapņojis, jo neviens no tās pasaules nav atgriezies un liecinājis.

Par aktiera karjeru sapņojošiem šī izrāde varētu radīt pilnīgi greizu bildi par profesiju, jo gada laikā iemācīties pūst tauri, lai varētu atpazīt meldiņu, nudien nav vajadzīga pat ne mūzikas skola, tikai labs skolotājs un regulāri treniņi. Un tik daudz teksta, cik ir vairumam aktieru, pat pirmklasniekam daiļlasīšanas konkursā nieks vien būs. JRT aktieru aiz skatuves palikušo talanta mērogu atkārtot būs grūtāk. Visvairāk veicies Andrim Keišam un Gundaram Āboliņam, kuru harismai ir kur izpausties - viņi ir galvenie orķestra runasvīri -, taču arī Viļa Daudziņa stāstnieka talants nav kā svece zem pūra paslēpjams, pat ja būtu jārunā par elementārdaļiņu klasifikāciju. Vēl no godprātīgā orķestrantu pulka atmiņā paliek arī Ivetas Poles atveidotā izvadītāja kā precīzi tverts tipāžs.

Bet sākums bija tik daudzsološs. Kad Gundars Āboliņš stāstīja par Vīnes centrālkapiem, nelaiķu katapultēšanu, dižgariem, kas atdusas šajos kapos bez nogrieztajām galvām un svešinieku, kas par to visu viņam it kā vēstījis, bet brīdī, kad saucis savu vārdu, skaņu pārmākusi lidmašīnas rūkoņa, uzjundīja intriģējoši noslēpumainu atmosfēru, ko paspilgtināja Vīnes kapu fotogrāfijas. Tā vien šķita, kļavlapas pacelsies virpulī, starp pieminekļiem iznirs Volanda stāvs un dzims brīnums ar neparedzamām beigām. Bet tas jau ir cits stāsts.

Memento mori pazaudē nāvi
Kultūras Diena, 3.09.2010
26.03.2010
autors Zane Radzobe

Alvja Hermaņa Kapusvētki liek jautāt – vai dzīve, nāvi neapzinoties, vispār ir iespējama?

Trīspadsmit aktieri sēž uz Jaunā Rīgas teātra lielās skatuves. Fonā – ekrāns, uz kura tiek projicētas Mārtiņa Grauda fotogrāfijas. Priekšplānā – krēsli un statīvi notīm. JRT kolektīvs spēlē pūšamos instrumentus, imitējot neliela orķestra sastāvu. Skan spalgi un griezīgi, tieši tā, kā mēdz skanēt Latvijas kapos. Tēma – izcila. Potenciāls – neizmērojams. Bet rezultāts liek recenziju par Alvja Hermaņa jaunāko izrādi JRT sākt ar gandrīz vai neiedomājamu konstatāciju – aizvadītā pusgada triloģija Latvijas teātra vēsturē ieiet ar vienu smalku izrādi, vienu spēcīgu izrādi un… Kapusvētkiem. Kādu adjektīvu tiem piemeklēt, netieku gudra.

Divās dimensijās

Kapusvētkus JRT trupa pirmizrādīja Vīnē maijā, Rīgas pirmizrāde notika augusta beigās. Režisors teicis, ka izrāde ir noslēgums Melnā piena iesāktajai, Ziedoņa un Visuma turpinātajai “nekrologa Latvijai” sērijai, arī iestudējums, kas uz laiku pieliks punktu Latviešu stāstiem. Pieļauju, ar to A. Hermanis domājis ne tik daudz, ka neinteresēsies par latviešiem, cik - ka ieturēs pauzi attiecībā uz stāstiem, un jaunā izrāde par to neliek skumt. Nepiederu metodes noliedzējiem. Gluži pretēji. Uzskatu, ka “arheoloģija” (kā to saucis pats teātris) vai “antropoloģija” (kritiķu biežāk lietots apzīmējums) stāstos ir bezgalīgi izmantojama – kamēr vien talants, iztēle un darbaspējas ļauj. Kapusvētki ir viens no diviem – vai nu JRT emocionālās temperatūras radikālas izmaiņas, vai arī (kas liekas ticamāk) – līdzsvars starp trim elementiem izjucis. Respektīvi – pietrūcis darbaspēju.

Kapusvētki, pretēji līdz šim redzētajām A. Hermaņa izrādēm, ir plakans iestudējums – bez dziļuma dimensijas. Trūkst saikņu starp atsevišķiem elementiem, trūkst ierastās nozīmju daudzslāņainības, kas A. Hermaņa izrādes parasti ļauj baudīt kā līdz galam neatminamu noslēpumu. Vai nu šoreiz plakanība ir apzināta (par to mazliet vēlāk), vai arī – neveiksme, neizstrādājot izrādi līdz galam.

Foto, nodevas un anekdotes

Jāpiekrīt austriešu kolēģiem, kas vasaras sākumā izrādi asi kritizēja, - Kapusvētkos ir tikai viena neapšaubāma vērtība, un tā ir Mārtiņa Grauda fotogrāfijas. Projekcijās uz ekrāna skatītāji ielūkojas gan Vīnes Centrālkapos, gan Meksikā, gan Latvijas lauku kapusvētkos. No attēliem staro tik humāna (visās šīs vārda nozīmēs) enerģija, ka kļūst silti. Kā katru reizi, kad satiecies ar ko cilvēcisku, labsirdīgu un dziļu. Starp fotogrāfijām un izrādi tomēr neveidojas pilnasinīga saikne. Bet tām nozīmēm, kuras iespējams izsecināt, kā grāmatvedim izjaucot izrādi pa sastāvdaļām, grūti noticēt divu iemeslu dēļ. Tās noliedz JRT iestrādāto „firmas zīmi” – iejūtīgu interesi par katru tēmu, ieraugot tajā pretrunīgo, daudzslāņaino. Grūti pieņemt, ka ansamblis, kurā spēlē Maija Apine, Iveta Pole, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Gundars Āboliņš, Ģirts Krūmiņš, Andis Strods, Varis Piņķis, Edgars Samītis, Gatis Gāga, Ivars Krasts, kā arī Jēkabs Nīmanis un Ansis Nikolovskis, nespētu bez pārpratumiem iemiesot režisora ieceri, ja tāda būtu.

Uz skatuves atrodas divas atšķirīgi lādētas emocionālas telpas – M. Grauda iemūžinātā pasaule un tā, ko rada aktieri, runājot tekstu, izspēlējot nelielas etīdes. Atmetot G. Āboliņa kā pašvērtību interesanto stāstījumu par Vīnes Centrālkapiem, kas tomēr ir acīmredzamas, iestudējuma kompozīcijā pat īsti neiekļautas nodevas izrādes finansētājam Wiener Festwochen, un Meksikas „stāstus”, kas, šķiet, Kapusvētkos iekļuvuši eksotikas dēļ (radot beigās didaktisku, „skaistu”, bet ar iestudējuma saturu kopā slikti savelkamu vispārinājumu), pāri paliek „latviešu” daļa. Aktieri spēlē izvadītājus un kapu muzikantus, kas stāsta anekdotes, pļāpīgus joku stāstus. Kaut kas aiz šiem stāstiem – pārdomas, emocijas, bailes vai samierināšanās - īsajā izrādē ieskanas reizes divas. Aktieru darbā dominē dažādi, cauri gadiem un izrādēm izstrādāti štampi.

Divas izrādes

Jēdzieniskais bezdibenis, kas šķir aktierus no fotogrāfijām, ir tik uzkrītošs, ka jājautā – kur notiek izrāde? Uz ekrāna? Tā priekšā? Vai varbūt – robežjoslā, kurā abi vēstījumi tomēr nesatiekas? Pēdējā izrāde, ja tā nebūtu tikai intelektuāla konstrukcija, bet eksistētu uz skatuves, starp citu, līgani saslēgtos vienā ķēdē ar Melno pienu un Ziedoni un Visumu. Abas pirmās cikla izrādes runā par Latvijas vērtībām un to nāvi. Nedaudz shematizējot, par to, kas mēs esam (bijām) (Melnais piens) un kā mēs nomirām (Ziedonis un Visums). Kapusvētki tad būtu izrāde par to, kas ir palicis pāri, un tas būtu šausmīgs stāsts. Jo – ko tad reāli spēlē JRT aktieri? Nāves profesionāļus, kuriem pašiem tā neko nenozīmē. (Lielisks šādā ziņā ir G. Āboliņa solo – dedzīga recepšu atstāstīšana, kura apraujas ar liekulīgi asarainu stāstu tikai tāpēc, ka acīmredzams – kolēģi izkrišanu no „nopietnās lomas” nosoda.) Maitu lijas, kas, sasēdušās ap aizgājēja līķi - fotoalbumā herbarizētajiem kapusvētkiem -, lietišķi ieknābā pa olai vai gurķītim, uzdzer aliņu un laiski dalās nozares pastāstiņos. Nāk prātā Raiņa kraukļi, kuriem pie zārka stikla kalnā droši vien bija tikpat garlaicīgi kā JRT aktieru iemūžinātajiem personāžiem un kuri tāpat pašapmierinātā, atlaidinātā padarīta darba sajūtā saķērcās. Tiesa, Kapusvētkiem trūkst Raiņa dziļuma, jo nav jau arī to aizliegto vārdu, kurus izķērkt nekādi nedrīkst, lai aizgājējs nepamostos. Skarbi.

Kapusvētkos šobrīd ir visi elementi, kas ļauj izrādi šādi interpretēt, izņemot vienu – pārāk daudz „iepriekšēju zināšanu” iestudējumā jāienes pašam skatītājam, pārāk acīmredzami, ka aktieri savus tekstus pasniedz kā „īstu mantu”, bez tēmas izstrādes. Tāpēc man īsti neizdodas sevi pārliecināt, ka tieši to izrāde vēlas teikt. Atliek ticēt publiskajā telpā izskanējušajam – ka Kapusvētki stāsta par latvisku, dzīvi apliecinošu tradīciju. Kaut arī tieši to izrāde nedara.

Kapusvētki nav kļuvuši par latvisku memento mori – atgādinājumu par mirstīgumu dzīves pilnbrieda kulminācijā. Protams, neizbēgami jādomā par saviem kapiem, bet riskēšu apgalvot, ka tas nav izrādes, bet vienkārši tēmas nopelns. Šī asociāciju ķēde katram latvietim ir automātiski ieprogrammēta. Var jau būt, ka izrāde grib būt termometrs, ar ko katram pašam izmērīt savas dzīves temperatūru – esi vēl dzīvs vai nē. Varbūt. Tiesa, tad grūti sagremot faktu, ka „atskaites skalas” uz skatuves nav. Raksturi ar nelieliem izņēmumiem tur nezina, kas ir nāve. Liekas, ka cilvēkos uz skatuves trūkst kāda būtiska dvēseles mehānisma, kas ļautu nāvi sajust. Var saprast, ja aktieri nav gribējuši tēmu pa īstam sevī ielaist – tā katram un vienmēr ir ārkārtīgi personiska un sāpīga. Bet bez šādas ielaišanas kapusvētki pa īstam nemaz nav iespējami. Tāpat kā pilnasinīga dzīve, kur nu vēl tās svinēšana.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
01.09.2010
autors Henrieta Verhoustinska

Mīļi un ierasti aizrit JRT antropoloģiskā pētījuma par latviešiem noslēdzošā daļa, kas, loģiski, vēstī par nāvi. Līdzīgi kā Melnajā pienā, (tajā visai banālās atziņas par Latvijas lauku dzīvi gan oriģinālākas darīja skaistas vizuālās metaforas, kā arī dažu ragaiņu un vecmāmuļu spilgti portreti), Kapusvētki necenšas pārsteigt – tie vērsti uz atpazīšanu. Skatītājs ierauga situācijas, izdzird atgadījumus, aplūko fotogrāfijas, kas viņam atsauc atmiņā paša vai vismaz radu pieredzi. Šoreiz gan rodas jautājums, vai atlasītie gadījumi ir tie raksturīgākie, vai, gluži otrādi, savdabīgākie, jo ne visi izskan vienlīdz spēcīgi. Bēru muzikantu pūtējorķestrī (kas skan tieši tik šķībi, kādu savām ausīm esmu dzirdējusi spēlējam bērēs) nav spilgtu personību – režisora mērķis tik tiešām bija radīt orķestri. Plašāka vieta/laiks izpausmei atvēlēta vien Gundaram Āboliņam, kas to aizpilda ar īstu konferansjē meistarību, un Maijai Apinei, kuras ezotēriskā atrautība no grēcīgās zemes dažkārt nojauc lomas robežas, tomēr ir arī vienīgais tēls, kas liek aizdomāties par cilvēka/gara attiecībām ar nāvi. Jo pats it kā atrodas uz robežas ar to. Ja fotogrāfijas tiktu projicētas labākā kvalitātē, kapusvētkus varētu nosaukt par izrādi – instalāciju, jo Mārtiņa Grauda attēli spēlē daudz lielāku lomu kā dzirdētie stāsti (mazliet naivs un no ētikas viedokļa diskutabls šķiet sižetiskās ilustrēšanas paņēmiens, kad bilde tiek saturiski pieskaņota stāstam – vai tajā attēlotie ļaudis zina par kontekstu, kādā tiek ievietoti?). Tomēr izrāde  - arī salīdzinoties ar Vīnes kapiem un Meksikas kapusvētkiem – vairāk līdzinās ilustrētai populārai enciklopēdijai, ne dziļam pētījumam vai dzejolim.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
01.09.2010
autors Normunds Naumanis

Nāves kulta slavinājums JRT izrāde noteikti nav, latviešiem tik dabiskās vides (kapu) pārcēlums teātra mēmajā telpā nedz pretendē, nedz rada priekšstatu par mūsu kapusvētku krāšņo rituālu (toties to papilnam veido M.Grauda fotofilma no Vīnes, Meksikas, Latvijas kapiem uz ekrāna), arī 13 aktieru – kapu pūtējorķestra dalībnieku - muzicēšana ir sēri žēla gan pēc formas, gan satura (kaut publikai dikti patīk Bītlu Yesterday «kapu formātā»). Vai šāds režijas minimālisms spēj izaicināt prasīgu, ar JRT kolektīvās daiļrades izcilajiem produktiem (Garā dzīve, Latviešu mīlestība, Melnais Piens, Vectēvs) izlutinātu skatītāju uz eksistenciāli dziļu sarunu par godīgas askēzes nepieciešamību – gan teātrī, gan dzīvē – ir un paliek, kā Odesā teiktu, viens dikti liels jautājums. Koncepts – JRT latviešu identitātes epopeju noslēgt ar skopu teatrāli muzikālu mesu – ir lielisks. Bet realizācija atstāj mazuma piegaršu. Varbūt izrāde - oratorija tikai ar foto fonu būtu bijusi efektīgāka? Tagad – par daudz pašdarbniecisku māžu orķestrantu - tipāžu funkcijas pildot.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
01.09.2010
autors Silvija Radzobe

11 aktieri un 2 mūziķi sēž uz tukšas skatuves rindā novietotos krēslos. Katram rokā kāds pūšamais instruments. Viņi stāsta anekdotes par kapu svētkiem, ko periodiski pārtrauc, lai kopīgi «nopūstu» kādu J.Nīmaņa aranžētu muzikālu gabalu. Aktieri, sparīgi atražojot savus štampus, atveido kādu provinces bēru pūtēju orķestri. Taču bēda tā, ka teātris šoreiz it kā paliek šo provinciāļu apziņas līmenī. Neizdevās sajust to neredzamo, bet nepārprotamo otro dimensiju, kas, savienota ar sadzīvisko, visiem zināmo vulgāro viedokli par lietām, parasti veido A.Hermaņa izrāžu neatkārtojamo pievilcību, unikālo traģikomisko stilu. Ir vēl bēdīgāk: ja izrādē neizskanētu A.Stroda varoņa nopietnais monologs par tēva bērēm, varētu domāt, ka uz JRT skatuves ir cilvēki, kuri nezina, ko vispār nozīmē nāve. Uz ekrāna nemitīgi mainās M.Grauda kolorītas fotogrāfijas, kurās redzami nevarīgi, vecuma sakropļoti, kā arī resni, negaumīgi (no tirgus lētajām būdām) ģērbušies cilvēki  dažādās kapu svētku situācijās. Rodas neērtības sajūta. Itin kā teātris augstprātīgi vīpsnātu par neaizsargātajiem, resp., par t.s. «vienkāršajiem cilvēkiem», pie kuriem pats sevi nepieskaita. Ar pārsteigumu programmā izlasīju, ka teātris plānojis pētīt latviešu «unikālo tradīciju, kāda nav nevienā citā Eiropas zemē – kapusvētkus». (Mākslinieciski un loģiski nevarīgs ir Latvijas «kapeņu stāstiņu» papildinājums ar ieskatu Vīnes un Meksikas kapos.) Kāpēc neizdevās superoriģinālā iecere? Laika trūkuma vai noguruma dēļ? Pašpārliecinātība («gan jau aizies» pats no sevis) vainīga? Vai arī sevi sāk izsmelt kolektīvā radīšanas metode?

Vīnes džungļu stāsti – III. Dēls meklē tēvu, bet iemaldās latvju kapusvētkos
Kultūras Diena, 5.06.2010
01.09.2010
autors Normunds Naumanis

Joprojām moto: “Viņš ir labs cilvēks. Viņam nav nekādas morāles.”

Georgs Bīhners (no lugas Voiceks)

Lidkompānijas Lufthansa starpkontinentu spārneklī maršrutā no Frankfurtes uz Londonu mirst jauna sieviete. Pirmā, kas līķi pamana, ir slavena operdziedātāja, kuru iztraucējušas nerimstošas zīdaiņa raudas. Puisēns mirušas mātes klēpī – ar tik spēcīgu pieta metaforu, kas pēc deviņām teātrī pavadītām stundām atkārtosies, tikai jau apvērstā veidā (vispirms dēls, kurš klēpī tur mirušo māti, līdz visus trīs sava operiski plašā žesta aizvējā pārņem operdīva) – nu jau leģendāru izrādi Lipsynch aizsāk kanādiešu starptautiski pazīstamākais teātra triku ģēnijs Robērs Lepāžs.

Teātra maratons – deviņi cēlieni, deviņi stāsti, tapuši “kolektīvās dramaturģijas” metodē un ir absolūti brīva improvizācijas teātra perfekta imitācija – izrādes timing jeb partitūra ir sacerēta burtiski pa minūtēm (stāsti grupējas šādi: Ada – 55 minūtes, Tomass – 40 min., Marī – 40 min., Džeremijs – 55 min., Sāra – 40 min., Sebastjans – 25 min.,  seko publikas ēdināšanas starpbrīdis 45 min., Džeksons – 40 min., Mišela – 45 min., Lupe – 40 min., starp katru cēlienu ir maza pīppauze).
(..)

Pēc daudzām formālām pazīmēm Alvja Hermaņa darbība “latviešu projektā” un konkrēti Vīnē pasaules pirmizrādi piedzīvojušajos Kapusvētkos arī līdzinās Lepāža teātra modelim: ilglaicīgs darbs ar tēmu (Hermanim – deviņos gados astoņas “latviešu izrādes”, Lepāžam – septiņu gadu darbs pie deviņstundu Lipsynch), kolektīvā dramaturģija kopā ar trupu, personīgo stāstu drāmas princips un etīžu metodes pielietojums, netradicionālas teatralitātes paņēmienu meklējumi, mūsdienīgās vizuālās mākslas un jaunāko tehnoloģiju iesaiste teātrī, mūzikas/trokšņu partitūras būtiska loma izrāžu kanvā u.t.t.). Brīžam, skatoties kanādieša izrādi, pieķēru sevi pie “neķītras”domas – tas gan būtu vareni, ja JRT sarīkotu visu astoņu “latviešu izrāžu” divu diennakšu maratonu - visi priekšnesumi joprojām taču ir JRT repertuārā!

Taču pusotru stundu “īsie” Kapusvētki, šī koncertizrāde, kurā 13 aktieri tēlo kapu pūtējorķestra dalībniekus (kas ir amizanti, ja mīlat JRT aktierus, bet problemātiski, ja nākas atbildēt uz vācvalodīgo kritiķu lielāko pārmetumu režisoram – vai gan šī pieticīgā mērķa, šī bērnu mūzikas skolas līmeņa ansambļa izveidei bija vērts nodarbināt talantīgo JRT aktieru komandu?), lai laiku pa laikam lielisku Mārtiņa Grauda Vīnes, Latvijas un Meksikas kapusvētkos uzņemtu fotogrāfiju fonā izstāstītu pa jokainam “kapeņu stāstiņam”, patiešām samulsina. O.K., stāsti šoreiz virknējas amplitūdā no anekdotēm par kapu orķestrantu piedzīvojumiem dažādos laikos līdz atmiņām par tēmu – kā es apglabāju savu vistuvāko cilvēku (un uz šī “neobligātā repertuāra” fona izdevīgi izceļas Gundara Āboliņa krāšņais Vīnes Centrālkapu apraksts – spoža literāra eseja, arī Maijas Apines, Ivetas Poles, Anda Stroda un Ivara Krasta maķenīt apjomīgākie stāstījumi, jo tiem vismaz ir pretenzija uz cilvēciska subjektīva notikuma formu, pārējiem ir, kā saka, vien replikas – un, manuprāt, ar Kapusvētku literāri dramaturģisko uzbūvi kaut kas nav īsti lāgā), taču nerod īstu sazobi ar iespaidīgo vizuālo rindu, kas tiek demonstrēta aiz sēdošo aktieru mugurām uz liela ekrāna. Izrādes Kapusvētki galvenais varonis (-e) ir fotogrāfija, precīzāk – fotofilma, jo tieši tās dramaturģija izšauj ar varenu Auroras zalvi… pa centīgi komisko orķestrantu – aktieru galvām.

Protams, Hermanis & Co pat tik miniatūrā “koncertizrādē” ietilpina veslu gūzmu neatbildētu nozīmju jēgu: piemēram, trāpīgo novērojumu, ka kapi/kapu rituāli (kapusvētki) ir palikuši par vienīgo latviešu tautas identitātes apliecināšanas dabisko vidi. Lozungi un manifestācijas sen vairs “nestrādā”, kapos nav piedienīgi pārlieku nodoties runām par poltisko prostitūciju kā Latvijas varas galveno brendu, kapusvētki galu galā ir vienīgā vieta, kur latviešiem satiekas vēture ar tagadni un liek jo skaudrāk izjust, ka nākotnes var arī nebūt. Ja Kapusvētkus analizē kā “nacionālo vēstījumu”, tad gan viss nostājas savās vietās – aizsācies ar Garo dzīvi (kas nekad nebeigsies, līdz nosprāguši nebūs pēdējie pensionāri no “laika, par kuru mums tagad oficiāli ir kauns”), Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra latvietības mērīšanas projekts ir izgājis vienīgi iespējamo loģisko evolūciju: pierādot, ka latvieši Visuma zvaigznājā ir oriģināli, unikāli īpatņi, kas palēnām iznīkst. Jo viņi neprot savākt paši savu vēsturi, dievam žēl. Novārdotais indīgais melnais piens kļūst par ūdeni puķu vāzītēs kapos, uz kuru vārtiem droši vien jau tagad var rakstīt – aiz šiem vārtiem vaid zeme – jo te guļ pēdējie latvieši, kas dikti mīlēja dziedāt, bet padirsa valsti, jo nespēja vienoties, kā dzīvot rītdienai. Kapusvētki ar rēnu nostalģiju atrāda vakardienu, šodienu, bet nākotni, saulaino tāli ir kā sālsakmeni nolaizījusi vai nu kāda zilā govs vai kāds no daudzajiem vecajiem/jaunajiem politshēmotājiem, kas spieto ap Latvijas līķa atliekām – ko vēl varētu ievilkt nāsīs vai uzsist gaisā? Tādā jēgā Kapusvētki nu nemaz nav komēdija. Requiem Light gan. Latvijas jautri mazohistiski orientētajai publikai patiks.

Hermaņa rekviēms
IR, Nr.8. 27.05. – 2.06.2010
01.09.2010
autors Uldis Mākulis

Pēc Kapusvētku pūšamo instrumentu orķestra pēdējiem akordiem kļūst skaidrs, ka skatuve tiem nav izvēlēta nejauši. Theater AKzent, izrādes norises vieta, ir Vīnes darba ņēmēju arodbiedrības dibināts teātris. Alvja Hermaņa Kapusvētki ir izrāde par kalpiem, pār Tās valstības kalpiem, kā saka kāds no izrādes varoņiem. Arī palicēju «kalpiem» -par kapu svētku dalībniekiem, bēru viesiem, to inscenētājiem un rīkotājiem. Izrāde par dzīvi, par laiku, kurš mums atvēlēts. «Kamēr mēs esam dzīvi, mums vairāk jāuztur saites,» nepavisam nevilšus saka aktiera Ģirta Krūmiņa varonis.

Kapusvētki man lika atcerēties 2009.gadā Hermaņa Mūnchnier Kammerspiele iestudētos Īzaka B.Ziņgera Vēlos kaimiņus, arī vienu no viņa pēdējām JRT izrādēm Zilākalna Martu. Tajās daudz formālu līdzību ar jauno izrādi. Kapusvētki ir kā telepātiski traģikomisks seanss ar pūšamo instrumentu orķestra mūziku. Seanss, kurā gribas atgriezties atkal un atkal.  Seanss, kurā nav nekā kopēja ar nekrofilismu. Alvis Hermanis un Jaunā Rīgas teātra aktieri izcili raksturo naivo un māņticīgo, apgaroto un pastulbo, strādīgo un godīgo latvieti. Un šie ir tikai daži no viņa (lasi, latvieša) aspektiem. Seanss par mums, latviešiem un Latvijā esošajiem. Alvis Hermanis, veidojot izrādi, nav koķetējis ar līdzproducentu Wiener Festvvochen. Izrāde ir Savējo saruna par savējiem. Patiesībā - izrāde ikvienam.

Tas ir seanss, kurā skatītāji tiek «katapultēti», līdzīgi kā tas reiz bija iecerēts ar Vīnē mirušajiem*, gan uz Vīnes Centrālajiem kapiem, gan kapusvētkiem dažādos Latvijas un Meksikas novados. Seansu starp mūsu un To pasauli vada 13 mediji. Viņu lomās kalpo 11 aktieri un divi profesionāli mūziķi, aktieri pārdzimst par mūziķiem, mūziķi kļūst par aktieriem. Jā, kopā viņi ir 13. Bet ir kāds četrpadsmitais. Tas ir Mārtiņš Grauds. Viņš nāk ar savu tēlu armiju. Tās ir fotogrāfa dažādās Latvijas kapsētās, Meksikas un Vīnes Centrālajos kapos fiksētās fotogrāfijās. Uz skatuves valda vairākas pasaules - aktieru stāstu un Grauda varoņu pasaule. Ir tāda neaprakstāma sajūta, kā tām līdzās ir ari Viņi, no Viņsaules. īpaši spilgti ir Maijas Apines, Gundara Āboliņa, Andra Keiša, Ivara Krasta un Ivetas Poles tēli, kaut orķestris ir kolektīvs, ne solistu sapulce, un tajā katram ir īpaša, nozīmīga loma un vieta.

Hermaņa skatuves telpa iekārtota askētiski. Uz tās atrodas tikai krēsli mūziķiem un ekrāns Mārtiņa Grauda fotogrāfiju projekcijām. Tas ir kā platforma sarunai par mūsu, par palicēju pasauli, durvis sarunai ar Viņpasauli. Skatuves askētismu režisors skaidro ar teātra dramatisko finansiālo situāciju, kaut jāatzīst, ka tā ne mirkli nav tukša. Izrādes dramaturģijā un formā nav nekā kopēja ar barokālajām XIX gadsimta Vīnes aristokrātijai piemītošajām mirušo izvadīšanas procesijām, pat ar latviešu vai meksikāņu kapusvētku kņadu. Aktieri kā notikumu aculiecinieki stāstot mūs ieved kapusvētku un nelaiķu izvadīšanas mistērijās. Gundaram Āboliņam ir tāda kā medija, tulka loma starp šo reālo un to, kapusvētku pasauli. Vīnē pazīstamais aktieris izrādi sāka ar stāstījumu vācu valodā par piedzīvoto Vīnes Centrālajos kapos pērn novembri Mirušo piemiņas dienā un vēlāk ar līdzīga veida stāstījumu pietuvina Austriju un Latviju Meksikai, stāstot par Meksikas kapusvētku tradīcijām.

Hermanis veiksmīgi savijis stāstus par kapusvētkiem un bērēm, liedzot iezagties garlaicībai. Savukārt aktieru stāstus caurauž Jēkaba Nīmaņa aranžējumi pūšamo instrumentu orķestrim, kurus aktieri izpilda tik labi, ka liek viņiem noticēt. Spēle ne mirkli nav garlaicīgi perfekta, tās neprecizitātei ir īpašs šarms, tas ir garants zināmai spriedzei. Atskanot pūtēju orķestrim, skatuves apgaismojums kļūst niansētāks, pat mistiskāks.

Hermanis izrādes programmas tekstā atzīst, ka Kapusvētki ir pēdējā izrāde Latvijas un latviešu identitātes pētniecības izrāžu ciklā, kurš aizsākās 2003.gadā ar Garo dzīvi. Metodei bijis patiešām garš un sekmīgs mūžs. Kapusvētki ir sava veida rekviēms Hermaņa un viņa domubiedru radītajam izteiksmes veidam. Intīms darbs bez nevajadzīga patosa un ambīcijām. Jācer, ka šis beigas ir kā jauna sākums! Bet pirmie šā rekviēma akordi Rīgā ieskanēsies pēc pāris mēnešiem, jo jauniestudējuma pirmizrāde Latvijā notiks tikai augustā. 

* Vīnē 1918.-1928.gada gribēja ierīkot pazemes tuneļu sistēmu, pa kuru līkus no pilsētas centra katapultēt uzkapsētu pilsētas nomalē