Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KĀRKLI

KĀRKLI

Kārkli ir sīksti un audzelīgi. Tie notur krastus un viegli iesakņojas vietās, kur ozoli neizdzīvotu. Ja kārkliem dod vaļu, tie ātri pārņem izcirtumus vai netīrītus grāvjus un ar katru gadu kļūst arvien grūtāk izraujami.

Izrāde ir veltījums Latvijas politiskajai dzīvei, kas sniedz daudz materiāla pārdomām, dusmām un komēdijai.

Lomās: Guna Zariņa, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš

Režisors – Gatis Šmits
Scenogrāfs – Rūdolfs Baltiņš
Kostīmu māksliniece – Keita
Gaismu mākslinieks – Lauris Johansons

Izrāde iekļauta Baltijas Drāmas foruma 2017 programmā

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē Miera ielā 58a
Izrādes ilgums: 1 h 40 min
Biļešu cenas: 10,00; 15,00; 20,00 EUR

Pirmizrāde 2016. gada 7. decembrī

Izrādē tiek izmantots stroboskops!

Interviju ar Gati Šmitu "Politikas purvā mīcāmies jau 20 gadus" Latvijas Vēstneša portālā lasīt šeit. Elīna Gulbe, 19.01.2017.

LTV Panorāma, Andrejs Volmārs, 7.12.2016.
LTV Panorāma, Andrejs Volmārs, 7.12.2016.
LTV Kultūras ziņas, Līga Gaigala, 8.12.2016.
LTV Kultūras ziņas, Līga Gaigala, 8.12.2016.
Vārds: Jānis, 11.11.2017
Viedoklis: ">>> Līga: Izcils aktieru darbs seklā, bezmērķīgā režijā." Sāpīgi, ka pēdējos gados arvien biežāk nākas to atzīt, skatoties JRT izrādes. Ir pagaisusi tā sajūta, ka katra pirmizrāde sola ko jaunu, negaidītu. Labākajā gadījumā - pieklājīgi profesionāli, bet ne vairāk. Par "Kārkliem" gan kauns, ka teātris var nolaisties līdz dzeltenās preses līmenim.
Vārds: Ink, 08.11.2017
Viedoklis: Lai arī neesmu zviedzamgabalu piekritēja, šī izrāde, izņemot sviestaini patosaino prezidenta beigu uzrunu, man tīri labi patika. Ceru, ka Kalnmeijera kungam ar humoru viss labi, jo es viņa vietā būtu uzmetusi lūpu. Bet kopumā iesaku.
Vārds: Anna, 31.05.2017
Viedoklis: Izcili! Protams, kā vienmēr izcilā aktierspēle, it sevišķi Vējoņa un Lemberga atveidotājiem! Sižets pats par sevi nav sarežģīts, bet atraktīvs un pasakas elements man ļoti patika. Nu nevajag visām izrādēm būt pārgudrām! :) Liels paldies JRT kolektīvam!
Vārds: Elīna, 22.05.2017
Viedoklis: Bija žēl izcilos aktierus, kuriem jāspēlē tik prasta luga, tā nebija JRT cienīga. Smieklīgākais brīdis, Keiša skatiens bez vārdiem....
Vārds: Alīse, 12.05.2017
Viedoklis: Ļoti patika! Kā obligātais priekšmets vidusskolā būtu jāuzliek deputātiem un MK apmeklēt. Protams, pašvaldību vadītājiem arī.

Latvijas politiķu vidē nolūkotie tēli JRT izrādē “Kārkli”
Latvijas Avīze
14.12.2016
autors Normunds Akots

Bezjēdzības sajūta, kas pārņem cilvēku, vērojot mūsu politiķu ciniskās aktivitātes, nupat sit tik augstu vilni, ka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieri, Gata Šmita pamudināti, izmisumā piekrituši ziedot savus augstos mākslas kritērijus uz politikas altāra un aicināt tautu ieskatīties dažos ātri atpazīstamos spoguļportretos. Vairākkārt pamainot skatīšanās leņķi, spoguļos vienmēr pastāv iespēja ieraudzīt ko tādu, ko mūsu tautas priekšstāvji labprāt rādīt nevēlas, un, ja vēl no šiem spoguļiem notīra politiķu miglaino runu raisīto aizsvīdumu, var gadīties, ka mēs ieraugām veselu rindu “sulaiņu, kuri sevi uzskata par karaļiem”.

Lai nomierinātu vienu otru satrauktu prātu, gan tūlīt jāsaka, ka “Kārklu” veidotāji gluži tik tālu tikuši nav un viņu spoguļu pucēšanas akcija šoreiz ir iestrēgusi kaut kur pusceļā starp teatralizētu žurnālistiku un komiskām bildītēm. Eņģeļa un Velna cīņa uz skatuves par tām trim nelaimīgajām dvēselēm, protams, ir smieklīga, taču kā sižeta virzītāja panaiva un juceklīga, bez rūpīgi izstrādātas iekšējās dramaturģijas. Ja jau reiz solām uz visu palūkoties no “Dieva dusmu skatpunkta”, tad vajadzēja uzreiz sākt ar jautājumu, kurā Dantes elles lokā ievietot mūsu personāžus? Iedomājieties, kādi apvāršņi un iespējas pavērtos fantāzijas lidojumam. Politiķu vidē nolūkotie un aktieru radītie tēli ar burvīgajiem raksturojumiem, groteskajām izdarībām un pielāgotajām runas manierēm kā vienmēr ir nevainojami un droši vien iejūsminās katru skatītāju ar gaidītām un negaidītām aktiermeistarības izpausmēm, bet problēmas šajā reizē rada kolektīvi sarūpētais teksts un tā pasniegšanas veids.

Skaidrs, ka izspiest trīs nepieciešamos “jā” vārdiņus no politiķiem nebūs viegli un Kaspara Znotiņa infernālajam varonim ar visu dīzeli un neatvairāmajām metamorfozēm nāksies krietni vien pasvīst. Situācijas atbalstam te lieti noderētu raits un stratēģiski izstrādāts dialogs, kas ļautu aktieriem izvairīties no tukšajām pauzēm, bet tādu sakompilēt pat ar konsultantu palīdzību izrādes veidotājiem nav izdevies. Ikdienā klausoties politiķus, mēs jau tāpat reizēm sākam šaubīties, vai vārdi vispār šajā pasaulē vēl ir domu izpausme, un uz skatuves atlika tikai eleganti pierādīt, ka zināmā vidē par to nav jāšaubās, taču mākslinieciskā argumentācija spēles gaitā jūtami pieklibo un pacelt skatītāja uztveri līdz ievērības cienīgam vispārinājumam arī neizdodas.

Mums ir samērā niecīga politiskā teātra pieredze, tāpēc nav pārsteigums, ka starp formu un saturu izrādē parādās daudz sīku plaisiņu. Varētu jau ieteikt režisoram papētīt kaimiņu teātra “NO99” praksi – kaut vai viņu izcilākās politiskās izrādes “Vienotā Igaunija” un “Kā izskaidrot bildes beigtam trusim”, bet galu galā savs ceļš viņam tik un tā būs jāatrod pašam. Šovi patlaban ir viens no izplatītākajiem politisko izrāžu struktūru veidojošiem elementiem, un jaunie lietuviešu režisori tos visai veiksmīgi izmanto publikas intelekta iešūpošanai. Galvenais te ir mērķtiecīgi izstrādāt jautājumu un atbilžu plūsmu, kas spēj skatītāju aizvest līdz aplūkojamās parādības saknei vai piespiest viņu domāt par jautājumiem, kurus sev uzdot cilvēki izvairās. JRT aktieru sastrādātais šova teksts diemžēl ir tikai vienkārša vispārzināmu faktu blakusnostatīšana, kas atsedz shēmošanas paņēmienu virskārtu, jo tāda vērtība kā godīgums politiķu ētiskajā arsenālā nepastāv, neraugoties uz to, ka par pieklājīgu nodokļu maksātāju naudas čupiņu viņi reizēm ir gatavi godīgumu tur iekļaut. Umberto Eko savā pēdējā grāmatā sacīja, ka “krāpšana ir prāta stāvoklis un tieši šādā prāta stāvoklī šodien dzīvo daudzas valstis”. Arī – mūsējā, un teātrim ir dažādas iespējas padarīt šo stāvokli visiem saskatāmu, jo māksla tomēr ir īpaša autoritāte patiesības jautājumos. Ja mūsu politisko lēmumu pamatā ir veikli sakompilētas patiesības drusciņas, kas ļauj nomaskēt īstos mērķus un padara šos lēmumus grūti apstrīdamus, tad kāpēc teātris to nevar atklāti parādīt un nopūlas ar bailīgu laipošanu apkārt lietas būtībai? Ja mēs visās dzīves jomās uzticamies speciālistiem, tad kāpēc šo ticību speciālistu kompetencei stūrgalvīgi neattiecinām arī uz politiķiem? Tikai pāris jautājumi, kuru dēļ vien mūsdienu teātrī ir vērts nodarboties ar politisko anatomiju, taču, darot to, nevajadzētu pazaudēt saikni ar mākslu. Žanriski politiskajā teātrī nepastāv nekādi ierobežojumi, un, ja izvēlamies farsu, tad mēģinām pilnībā izmantot tā iespējas “mest kūleņus” un piezemēties tur, kur citādi klāt tikt nevar. To prasa JRT statuss un pašu uzstādītie mērķi. Nav jēgas uz skatuves staipīt gumiju, kā to šova laikā ir spiesti darīt aktieri, tādēļ ka režisoram ir tieksme savos iestudējumos sagausināt ritmu un paspēlēties ar košās krāsās ieturētām mizanscēnām, lai visi kopīgi varētu pasmaidīt par acīmredzamo un labi zināmo.

Vispretrunīgākais izrādes elements ir tā saucamā “prezidenta runa” fināla ainā. Tā ne tikai rada plaisu iestudējuma mākslinieciskajā audumā, bet vienlaikus atklāj arī aktieru apjukumu un režisora nevarību žanra priekšā. Tekstā ietvertā metafora par kārkliem un vītoliem ir ļoti trāpīga un aizkustinoša, it kā kāds būtu pa spraudziņu ielūkojies mūsu dvēselē, ieraudzījis, kas tur mājo, par ko tā sapņo, un pačukstējis priekšā domu par pārvērtībām. Pateikt to publiski izrādē lielais politiķis nez kādēļ spēj, tikai paslēpies zem “drosmes” cepures ar noļukušām lāča ausīm. Ko tas īsti nozīmē? Vai to ka, ka važas esam sarāvuši, bet ķēdi joprojām velkam sev līdzi?

Visu cieņu Andra Keiša politiskajai atmodai, kas fināla monologā ir likusi viņam tik ļoti aizrauties ar vēstījuma nozīmību, ka publika vienā mirklī no satīriska šova tiek pārcelta uz politisku mītiņu. Aktiera aicinājums iztaisnot mūsu saliektās muguras izskan pārliecinoši, bet nu nekādi nepārliecina režisora centieni pārvērst teātri par tribīni. Turklāt patosa pilnās intonācijas, ja vien epizode nav iecerēta kā karikatūra, ir bīstamas, jo vēsture sen ir pierādījusi, ka šajos toņos mūždien mēdz paslēpties liekulība. Straujā un nemotivētā izteiksmes maiņa, maigi izsakoties, izrādi ir ievedusi riska zonā – neizvēlīgs skatītājs varbūt arī nepievērsīs uzmanību iekšējai pretestībai, ko raisa runas piepaceltās intonācijas, bet ko teiks tā publikas daļa, kuru Jaunais Rīgas teātris ir izaudzinājis ar savām labākajām izrādēm…?

Viena vakara vīpsna. Par Gata Šmita izrādi "Kārkli" Jaunajā Rīgas teātrī
www.satori.lv
20.12.2016
autors Valda Čakare

Pasaka un politika

Kas kopīgs pasakai un Latvijas politiskajai dzīvei? Varētu domāt, ka nekas, jo politikā brīnumi nenotiek. Ja liekas, ka notiek, tad mēs vienkārši kaut ko nezinām. Taču izrādes "Kārkli" režisors Gatis Šmits, režisora asistente Marta Elīna Martinsone un Jaunā Rīgas teātra aktieri, sapludinot realitāti ar kolektīvo iztēli, tieši pasaku izvēlējušies kā satvaru, kurā ievietot pēdējo gadu politiskās dzīves notikumus un personības. Iecere pati par sevi asprātīga un solās būt arī auglīga, jo pasaka ir stāsts, ko raksturo fantastika: neticami notikumi un neiespējamas parādības. Tādējādi izrādes veidotāji ne tikai iegūst pilnīgu brīvību spriest un vērtēt, neriskējot izraisīt prototipu publiska sašutuma lēkmi, bet arī liek skatītājam palūkoties uz labi zināmiem cilvēkiem un notikumiem ar distancēti kritisku aci.
Izrādes scenārijs (par kuru teātris apgalvo, ka drukāta teksta formā tāda nav vai vēl nav), spriežot pēc programmas lapiņās ietvertās informācijas, ir kolektīvs darbs. Par to, ka JRT aktieri materiāla vākšanas nolūkā apmeklē Saeimas sēdes, ziņu portālos varēja lasīt jau labu laiku pirms pirmizrādes. Tāpat informatīvajos rakstos tika uzsvērts, ka izrādes veidotājus iedvesmojusi apziņa: nedrīkst stāvēt malā un klusēt, ja valsts bīstami steberē gar pašu grāvja malu.

Intriģējošs prologs

Pirmizrādes elektrizēto atmosfēru vēl vairāk elektrizēja skats, kas atklājās, atveroties priekškaram. Uz kreisās puses kulisēm projicējās rēgaini tumšs mežs, bet labajā pusē vīdēja tikpat rēgains, mākoņu strīpas pāršķelts mēness ripulis – 19. gadsimta romantisma teātra lieliskais atradums, kas dara iespējamu noslēpumainu vietu atveidi un spoku klātbūtni. Gatis Šmits prot uzburt "atmosfērisku" vidi, kas sasaucas ar šausmu kino vai film noir noskaņu. Rēgainajā telpā aci pret aci sastopas divi pārdabiski spēki – eņģelis un velns. Jāteic gan, ka tie drīzāk atgādina Raiņa pasaku lugas tēlus – Balto tēvu un Melno māti –, kuri piedzīvojuši dzimuma inversiju. Gunas Zariņas Baltā māte ar taisni izslietu muguru un Kaspara Znotiņa kā dēle lokanais Melnais tēvs stājas viens otram pretī, lai cīnītos par politiķu un augstu amatpersonu dvēselēm. Sadalāmo dvēseļu skaits neliels – tikai trīs –, toties pats dvēseļu zvejošanas process: vienkārši elegants. Baltā māte aizlienē Melnajam tēvam smalku gribas paralizēšanas instrumentu – spudūcekli, kas atgādina burvju nūjiņu ar tādām kā jaungada konfekšu bārkstīm galā. Ar to visi trīs kandidāti tiek aši vien savaņģoti un cits pēc cita Riharda Zaļupes sarūpētā slāpēti draudīgā mūzikas ritmā aizsoļo līdzi Melnajam tēvam meža biezoknī, lai pēcāk stātos pārdabisko spēku bargās komisijas priekšā. Ja ietekmīgās amatpersonas TV šova formātā organizētos pārbaudījumus neizturēs, nonāks Melnā tēva alias velna rīcībā, ja izturēs – iegūs Baltās mātes atbalstu. Tāds, lūk, intriģējošs prologs, kas aizturētu elpu liek gaidīt turpmākās norises.

Dusmu izteiksme

Taču tas, kas notiek turpmāk, rāda, ka intrigas pieteikums būs bijis izrādes augstākais spriedzes punkts. Varbūt kļūdos, bet iestudējuma veidotāji, šķiet, nepretendē ne uz faktu un notikumu analīzi, ne uz likumsakarību atklāsmi. Vispārzināmi un plašsaziņas līdzekļu no visām pusēm apzelēti konkrēti piemēri (pensionāru apūjināšana, spēles ar deputātu mandātiem, prezidenta vizīte dzīvnieku patversmē u.tml.) un atbildīgu amatpersonu rakstura un uzvedības stila īpatnības tiek izspēlētas kā pašvērtība un izrādes galvenais trumpis. Lai šim materiālam piešķirtu teatrālu veidolu, izmantots sarunu šova, televīzijas spēles vai intervijas formāts, kura ietvaros katrs no politiķiem piedzīvo kaunpilnu atmaskošanu, parādot, ka izvairās no patiesības teikšanas un slēpj savas rīcības īstenos motīvus. (Jāpiezīmē, ka šādas prasmes gan nav gluži pametumos norakstāmas, jo pieder pie politiķu profesionālo instrumentu arsenāla.) Liekas, ka izrādes veidotāju visnotaļ pamatotajām dusmām (intervijās tās tiek minētas kā temata un izteiksmes veida ierosinātājas) pietrūcis gan augstāka mērķa, kas būtu ļāvis izvairīties no atsevišķu vispārzināmu gadījumu inventarizēšanas, gan konsekventi realizētas dinamiskas formas, par kuru būtu varējis parūpēties dramaturgs.

Tēli un prototipi

JRT aktieri savās lomās ir spoži – kā arvien. Teātris tālredzīgi norobežojas no iespējamiem tiesas darbiem, kas varētu draudēt, kādu no izrādes nevaroņiem saucot vārdā. "Līdzinās", "stipri atgādina", "daži saskata" – tā izrādes reklāmas rakstos tiek pieteikti prototipi. Tajā pašā laikā darbības personas ir tik trāpīgi iedzīvinātas, ka pārprast neko nav iespējams. Solvitai Āboltiņai "līdzīgās" politiķes taisnā mugura, apvaldīto kustību repertuārs, kuplā matu sasuka un lietišķais runas stils Baibas Brokas izpildījumā ir atpazīstams jau ar pirmo uznācienu. Tāpat kā Ģirta Krūmiņa atveidotā ģenerālprokurora ļenganā liekvārdība un necaursitamais "a ko jūs man varat padarīt?" miers. Andris Keišs pat ļoti "stipri atgādina" Latvijas prezidentu ar lāga vīra gestus, kurā ietilpst mīlestība pret dabu, "svojaka" vienkāršība un madonieša akcents. Kaut gan ir grūti saprast, kāpēc tieši šie cilvēki izvēlēti par parodijas objektiem. Radioraidījums "Kultūras rondo" vēsta, ka konkrētos tēlus visbiežāk pieminējuši kādi mītiski konsultanti, kas pieaicināti izrādes tapšanas procesā. Tomēr izrādes darbību (ne ārējo, ne iekšējo) šie tēli nevirza; kā vispārinātas vai uz labu laimi izvēlētas reprezentācijas zīmes visam politiķu korpusam tie arī, šķiet, nav iecerēti, tālab tiek eksponēti tikai kā spilgtas publiskas personības.

Pārvērtības

Jautājumus raisa pārdabisko spēku iemiesošanās konkrētās politiskās figūrās. Ar Kaspara Znotiņa Melno tēvu viss ir puslīdz skaidrs. Ja velns pārvēršas Aivaram Lembergam līdzīgā tipā, tas šķiet pat loģiski, ņemot vērā publiskajā telpā izveidojušos priekšstatu par Ventspils mēru kā par politisko marionešu bīdītāju un gandrīz vai infernālām spējām apveltītu shēmotāju, kam visa Latvija kabatā. Kaspars Znotiņš virtuozi imitē gan pašapmierināto intonāciju, gan balss tembru, gan izaicinoši klaunisko uzvedību, turklāt vēl uzskatāmi nodemonstrē pārvērtības procesu, kad lemberģizētais sātans apvelk papagailiskas drēbes, uzkrāso sarkanus vaigus, degunu un sāk veikli zibināt spožas un vērīgas acis. Ne tik loģiska ir Baltās mātes pārmiesošanās KNAB darbiniecē, kurā "daži saskata" Jutu Strīķi. Gunai Zariņai piemīt nevainojama humora izjūta: īpaši šarmantas ir epizodes, kurās Baltā māte/KNAB darbiniece pārvēršas necilā kukažiņā, lai noskaidrotu, kā pārbaudei pakļaujamās dvēseles izturēsies pret vienkāršu ikdienas cilvēku. Taču pasakas žanrs, tāpat kā kriminālfilma, prasa skaidru nošķīrumu starp labu un ļaunu. Pretrunīgi vērtētās, nebeidzamā atlaišanas un atkal darbā atjaunošanas teātrī iesaistītās KNAB darbinieces tēls kā maskošanās līdzeklis Baltajai mātei kaut kā nepiedien (ja vien Baltā māte nav politisko spēļu spēlētāja, kas uzņēmusies godīguma un taisnprātības aizstāves lomu). Tas, ka tieši no viņas rokām prezidents saņem burvju cepuri – drosmes vairotāju –, šķiet vismaz divdomīgi.

Vislielākā mīkla

Tomēr vislielākā mīkla ir izrādes fināls, kurā valsts prezidents vēršas pie tautas, respektīvi, pie skatītājiem. Pēc īslaicīgas memļāšanās viņš beidzot uzliek galvā Baltās mātes dāvāto aksesuāru – drosmes cepuri – un raida zālē aicinājumus būt apņēmīgiem, lepniem un atbildīgiem. Prezidenta runā tiek paskaidrota izrādes nosaukumā minētā kārklu metafora. Saņemot īsi – kārkliem piemīt lokanība, kas nepieciešama izdzīvošanas režīmā, bet dzīvošanas režīmā Latvijas sabiedrībai vajadzīgas pavisam citas īpašības: stājas stingrība un nelokāmība, kas kārklus pārvērtīs vītolos, lasi, vērtīgos un ilgtspējīgos kokos. Andris Keišs, protams, pat putekļusūcēja lietošanas instrukciju spētu pārvērst elpu aizraujošā manifestā, taču Raimondam Vējonim "līdzīgā" cilvēka runa ar savu dedzību raisa apjukuma un pat neērtības sajūtu. Var jau būt, ka tāds ir teātra nolūks – atstāt attieksmi pret šo runu tieši tik atvērtu, lai nevarētu saprast, vai tā ir nopietna vai ironiska. Ja nopietna, tad runa nolasāma kā varas ideoloģiju tiražējoša retorika par tēmu "mēs esam stipri, mēs esam vareni". Ja ironiska, tad – par ko tomēr ir stāsts? Par dažām politiskām figūrām, kuras ir vien slimības simptomi, nevis tās izraisītāji?

Lakoniski un pievilcīgi

Izrādes vizuālais tēls ir pievilcīgi lakonisks. Scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš spēles laukuma centrā novietojis paaugstinājumu, kurš kalpo vienlaikus kā skatuve un kā amatpersonu atmaskošanas vieta. Fona prospekts, Laura Johansona lietpratīgi izgaismots, ļauj ieraudzīt te Saeimas namu, te elles priekškambari, te virtuvi prezidenta dzīvoklī. Gaismu noskaņas mainās niansēti un jūtīgi, darot telpu dinamisku. Keitas kostīmi – eņģeļa plandošais ģērbs, ko nomaina lietišķi džinsa svārciņi, velna spilgtās žaketes un prezidenta raibais virtuves priekšauts – kalpo kā daiļrunīgi valkātāja raksturotāji.
Īpašu uzmanību pelna mūzika, jo līdzās Riharda Zaļupes dažbrīd noslēpumainajiem, dažbrīd draudīgajiem motīviem izrādē ieskanas arī pa kādai populārai dziesmai. Gluži apstulbinošas transformācijas piedzīvojis savulaik iecienītais šlāgeris "Taurenīt, mans taurenīt", ko amatpersonu ansamblis dzied ar vārdiem "Pē-se-res, mans pē-se-res". Vai tā būtu zīme, ka politiķi netiek vaļā no nostalģijas pēc padomju režīma? Nevar nepiekrist kāda skatītāja komentārā lasītajam – izrādes patoss visai atgādina žurnāla "Ir" slejās pausto viedokli. Piebildīšu, ka cita vidū šo viedokli raksturo tieksme demonizēt padomju pagātni un par to atbildīgo austrumu kaimiņu, vienlaikus idealizējot Rietumus.

Politiskās dzīves grimases un vainīgo meklēšana

Šķiet, ka iestudējuma veidotājiem pietrūcis sava aptveroša skatījuma uz faktiem, notikumiem, cilvēkiem, tālab iznākusi tāda kā pavīpsnāšana par politiskās dzīves grimasēm apvienojumā ar vainīgo meklēšanu, kaut auglīgāk būtu meklēt cēloņus. Bet ir tā, kā ir. No izrādes pāri paliek vairākas ar prieku pārstāstāmas epizodes, trāpīgi portreti un sajūta, ka vēl kaut kas būtisks kārklu jautājumā būtu sakāms.