Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KAS IR SILVIJA?
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

KAS IR SILVIJA?

EDVARDS OLBIJS
KAS IR SILVIJA?

(The Goat, or who is Sylvia?)

"Pirmais uzvedums Brodvejā
ar Elizabeth Ireland McCann, Daryl Roth,
Carole Shorenstein Hays, Terry Allen Kramer, Scott Rudin,
Bob Boyett, Scott Nederlander, Sine/ZPI piedalīšanos”

Edvards Olbijs (1928–2016) ir pasaulslavens dramaturgs - cilvēkpētnieks, kura slavenāko lugu “Kam no Vulfa kundzes bail?” iemīļojuši arī daudzi skatītāji Latvijā.

“Kas ir Silvija?” ir skats uz ģimeni komiski absurdā rakursā. Ģimenes draugs, televīzijas žurnālists Ross, intervē ģimenes galvu jubilejas pārraidei, un negaidot atklājas skelets skapī...

Režisore – Māra Ķimele,
Scenogrāfs – Toms Jansons
Kostīmu māksliniece – Jana Čivžele

Lomās:
Stīvija - Elita Kļaviņa
Martins - Ģirts Krūmiņš
Billijs - Toms Veličko
Ross - Kaspars Znotiņš (16.10.) vai Gundars Āboliņš (28.09., 26.10.)

Izrāde notiek: JRT Mazajā zālē Miera ielā 58a
Izrādes ilgums: 2 h 10 min
Biļešu cenas: 10,00; 15,00; 18,00 EUR

Pirmizrāde 2018. gada 12. aprīlī

Līdz 16 gadu vecumam skatīties neiesakām!
Izrādē tiek izmantoti necenzēti vārdi.
 

 

Vārds: Vineta Vanaga no https://www.facebook.com/jaunais.rigasteatris/n, 17.04.2018
Viedoklis: Laba, viegla un kreizī izrāde. Būs tādi, kam tā patiks, būs tādi, kas par to šausmināsies. Viss atkarīgs no cilvēka un attieksmes kā raugāmies uz pasaules dīvainībām.
Vārds: Sanita Zikmane no https://www.facebook.com/jaunais.rigasteatris/, 17.04.2018
Viedoklis: Mazliet norauj jumtu šī izrāde, ne visai gribas ielūkoties tādās tumšajās pusēs, ēnās, krēslās ... pats Nelabais ieelpo pakausī. Un tomēr, izcila izrāde, humora, lieliskas aktierspēles pilna. Skatuviskie, skaņu, vizuālie risinājumi, viss kā harmoniskā gleznā. Vai mēs jebkam savā dzīvē varam būt gatavi ...
Vārds: https://twitter.com/anna_thars, 16.04.2018
Viedoklis: “Kas ir Silvija?” @jrt_lv ir viena no manām mīļākajām šīs sezonas izrādēm.Ļoti veiksmīga scenogrāfija,krietna humora deva,atstājot labu “pēcgaršu”. Svarīgi arī saprast netiešo domāšanu,novērtēju mēģinājumu mainīt teātra stilu.
Vārds: Agate, 16.04.2018
Viedoklis: Izrāde laba, aktieri izrādē VISI izcili spēlē, īpaši Elita Kļaviņa. Izrādes tēma nenoliedzami ir mulsinoša, pēc izrādes vajag laiciņu, lai pats sev atbildētu uz virkni jautājumu, kas rodas izrādes laikā, arī par izrādes noslēgumu, kur izskatās, ka laulātie it kā saglabās laulību, bet tikai jau kā fasādi tam, kā vairs nav. Par laimi sabiedrībā ir noteiktas robežas, kuras var padarīt nedaudz elastīgākas, bet ir robežas, kuras tomēr nevar pārkāpt, cerot vai kā pašsaprotamu pieņemot, ka otrs tuvs cilvēks to pieņems un akceptēs. Ļoti cerēju, ka izrādes beigas būs citādākas, piem., galvenais varonis atzīsies, ka ar kazu tomēr ir tikai platoniska abpusēja mīlestība, ko vēl tomēr varētu saprast, nevis notiek kā Kļaviņas asi pateiktajā – ka Tu taču to kazu izvaro, Tu tikai iedomājies, ka arī viņa Tevi mīl.. Ir robežas, kuras tomēr nevar pārkāpt, jo paliksi viens ar savu pārkāpto robežu.
Vārds: Gints, 16.04.2018
Viedoklis: Vāji noilustrēta un bez izpratnes par tajā attēlotajiem procesiem nospēlēta pasaules klases luga, ko neglābj pat vācu kolēģa šarms. Ar puķu podu stumdīšanu un trauku plēšanu vien nepietiek emocionālā stāvokļa atklāsmei.

Apjukums un apskaidrība
Latvijas Avīze
17.04.2018
autors Ilze Kļaviņa

Māras Ķimeles iestudējumam "Kas ir Silvija" JRT izdodas izkāpt ārā no zināmajiem absurda, traģiskas katarses vai dramatisko standartu rāmjiem

Jaunā Rīgas teātra iestudējums "Kas ir Silvija?" pēc dramaturga Edvarda Olbija lugas "Kaza jeb kas ir Silvija" rada cieņpilnu attieksmi vismaz divu iemeslu - izvēlētā intelektuāli sarežģītā materiāla un lomu izvērsuma dēļ. Turklāt režisores Māras Ķimeles pieeja materiālam un aktierdarbiem vērsta nevis uz gatavu patērējamu produktu, kas ierindojams žanru klišeju plauktiņā "traģikomēdija", "gandrīz traģēdija" vai "situāciju komēdija", bet gan uz aktierspēles "šeit un tagad" procesu. Izrādei - stāstam par kādas amerikāņu, bet tiklab latviešu ģimenes un arī pusmūža vīrieša garīgo un fizisko krīzi izdodas izkāpt ārā no visiem zināmajiem TV šova, absurda, traģiskas katarses vai dramatisko standartu rāmjiem. Pat vēl vairāk - 12. aprīļa pirmizrādes vakars radīja iespaidu par atvērta mēģinājuma konceptu, kad lomas traktējumam iespējamas vairākas vienlīdz nozīmīgas pieejas. Sagaidāms, ka aktieru Elitas Kļaviņas, Ģirta Krūmiņa, Toma Veličko, Kaspara Znotiņa vai Gundara Āboliņa lomu psiholoģiskā daudzveidība būs katrā izrādē citāda. Līdzīgu koncepciju demonstrēja Ķimeles iestudējums "Taisām Jūlijas jaunkundzi" 2004. gadā, kad Jaunā Rīgas teātra skatītājiem bija iespēja vairākus mēnešus piedalīties izrādēs mēģinājumos, sekojot tēlu raksturu apguvei aktieru darba gaitā un lugas teksta pārveidei par pilnasinīgu izrādi. Atšķirībā no tām izrādēm, šoreiz režisore kā pilntiesīga izrādes dalībniece nav uz skatuves, taču viņas netiešā klātbūtne nolasāma pieminētajā atvērtajā pieejā lomām.

Ķimeles koncepts trāpīgi un tieši nolasāms izrādes audiovizuālajā koptēlā, kas tapis sadarbībā ar scenogrāfu Tomu Jansonu, video mākslinieci Inetu Sipunovu un skaņu partitūras autoru Ernestu Ansonu. Režisores vēlme paplašināt izrādes kontekstu ar sengrieķu mitoloģiskiem slāņiem un vispārinājumiem par dabas un civilizācijas attiecībām redzama vizuālajos kodos. Programmiņas tekstā Ķimele akcentē: "(..) Edvards Olbijs, rakstot par dīvaino mīlas objektu kazu, ir balstījies Antīkās Grieķijas tradīcijā. Traģēdija (grieķu valodā -траушб(а) burtiskā tulkojumā nozīmē "āža dziesma". Izrāde ir par robežām. Taču nevis par seksuālām robežām, kuras vajag vai nevajag pārkāpt, bet par domāšanas robežām."

Izrādē ieviestas simboliskas erotikas zīmes - milzu kaktusu falliskie atveidi un Pāns kā cilvēka pirmatnējās būtības iemiesojums, kas tomēr raisa ilustratīvas sajūtas un atgādina ironisku plakātu par pseido "dabu" ap šodienas cilvēkiem debesskrāpju, helikopteru, digitālu pusaudžu videospēļu, dronu veidolos. Ne vienmēr zīmes saslēdzas ar aktieru spēles slāni. Lai arī videoprojekciju "laika apstākļi" aiz loga mainās vienlaikus ar tēlu iekšējām izjūtām, tomēr sasaistes nav, piemēram, kaijas lidojums aiz loga nekā neietekmē Stīvijas emocionālo atklāsmi. Arī Pāna tēls, kas līdzīgi supervaronim parādās un pazūd, tomēr, reāli satiekoties ar Martinu, būtībā neko nemaina galvenā varoņa izvēlē un darbībā.

Lugā iesaistītie četri tēli atveido attiecības ģimenē, kur vienlaikus notiek svētki (apaļa jubileja, profesionāla atzinība) un krīze. Krīzes garīgo dimensiju iemieso centrālais tēls Martins, ko aktieris Ģirts Krūmiņš jau no pirmajām izrādes minūtēm precīzi iezīmē kā intelektuāli brīvu personību. "Ko es te daru? Kas ar mani notiek?" - Martina jautājums izskan ne tikai kā personāža vēršanas iekšēji pie sevis paša, bet pār plecu, it kā skatītājiem, tādējādi paplašinot vaicājuma jēgu ne vien uz lugā atveidoto, bet arī uz ģimenes iespējamiem modeļiem vispār. Lai arī Ģirts Krūmiņš lomu spēlē lielā mērā sāniski un ar muguru pret skatītāju, viņā nepārtraukti jaušams kaut kas no apjukuma emocionālā stāvokļa un kaut kas no apskaidrības apziņas. Aktieris meistarīgi balansē starp vienu un otru, panākot, ka dubultā atvērtā nenoteiksme aktīvi provocē skatītājus gan kritiski domāt, gan just līdzi. Atzinīgi jāpiezīmē, ka Martina sajūtās ne mirkli nav vietas priekšstatam par to, kā varētu izskatīties kazas un cilvēka burtiskā kopošanās. Riebums pret šādu ainu jānospēlē viņa sievai, kas atspoguļo krīzes fizisko pusi. Tieši Stīvijas tēlam jārisina lugas pretruna starp reālistisko psiholoģiju un situācijas absurdumu, ko režisore atzīst sarunā "Latvijas Radio 3". Aktrises Elitas Kļaviņas varonei jāreaģē reizē sadzīviski un filozofiski, vienlaikus kā greizsirdīgai sievai un kā 21. gs. civilizācijas būtnei, kura dzīvo vispārpieņemtos standartos. Uzdevumu neatvieglo attiecību traktējums, kas rāda pārliecinošu harmonisku līdzšinējo laulības dzīvi ar Martinu.

Kaspars Znotiņš atveido ģimenes draugu, televīzijas žurnālistu Rosu, kurš intervē ģimenes galvu jubilejas pārraidei un negaidot atklāj Martina aizraušanos. Saprotošais un līdzīgi Martinam novecojošais Ross darbojas kā koučinga treneris. Lomā izcila pirmā cēliena epizode ar video montāžas zīmēm par tēla pašironiju, lepnumu, godkāri un nogurumu.

Toma Veļičko nospēlētais Billijs, kas brīžiem atgādina komiksa varoni, trāpīgi un spilgti nospēlē gan zēna svārstīgo raksturu, brīžiem uzvedoties kā pusaudzis un brīžiem kā jaunietis, gan dēla pieķeršanos vecākiem.

Intriģējošais jautājums par kazu Silviju kā garīgu pamošanos provocējošu objektu paliek atvērts, līdz ar to sagaidāmas radošas atklāsmes aktieru spēlē, jo īpaši, kad tajās iesaistīsies šarmantā Gundara Āboliņa personība.

Kazas traģēdija
Diena (Kultūras Diena un Izklaide)
19.04.2018
autors Līga Ulberte

Jaunā Rīgas teātra izrāde Kas ir Silvija? ir sarežģīts rēbuss gan skatītājiem, gan aprakstniekiem

Galveno sižeta intrigu atklāt nedrīkstētu, jo tieši tāpēc jau tā ir intriga. Tomēr, to neatklājot, runāt par režisores Māras Ķimeles jauniestudējumu ir neiespējami. Tā kā lugas nosaukums oriģinālvalodā atrodams arī programmiņā, jāpieņem, ka galvenais sižeta noslēpums tomēr vairs nav noslēpums – kāda ilggadēja pāra harmoniskā laulība liktenīgi sagrīļojas, kad izrādās, ka vīrs ir iemīlējies kādā Silvijā, kas izrādās… kaza.

Tās ir eimenīdas

XX gadsimta absurda dramaturģijas klasiķa Edvarda Olbija luga Kaza jeb Kas ir Silvija?
tapusi 2000. gadā un arī pēc gara ir neapšaubāms XXI gadsimta darbs. Proti, minētais notikums risinās pasaulē, kas kļuvusi (vai vismaz mēģina kļūt) iecietīgāka pret atšķirīgo, citādo visdažādākajās nozīmēs un neļauj vairs novilkt nepārprotamas robežas starp to, kas ir vai nav «normāli ».

Luga ir uzrakstīta visai viltīgi un piedāvā vismaz trīs (patiesībā – noteikti vairāk) uzreiz pamanāmus iespējamos skatuves žanra variantus: «gandrīz traģēdija», absurda traģikomēdija un reālistiska drāma ar naturālisma elementiem. Māras Ķimeles izrādes valoda – gan režijas, gan telpas, gan aktierspēles līmenī – zināmā mērā respektē visas šīs iespējas, skaidri tomēr neizšķiroties ne par vienu no tām. Tā arī kļūst par izrādes galveno problēmu.

Vispirms par «gandrīz traģēdiju». Šo dramaturga doto apzīmējumu kā uzmanības vērtu faktoru iestudējuma veidotāji uzsvēruši vairākās intervijās pirms pirmizrādes, atceroties vispirms jau traģēdijas grieķiskā vārda semantisko izcelsmi – āža dziesma, ko izpilda satīri, slavējot Dionīsu.

Arī darbībā izrādes otrajā daļā, kad kaislības jau ir pamatīgi eskalējušās, režisore vairākas reizes uz skatuves liek parādīties mītiskajam auglības dievam Pānam – pārdabiskai būtnei ar kazas kājām, cilvēka ķermeni un dzīvnieka galvu –, kurš, tāpat kā vīna dievs Dionīss un viņa āžveidīgie pavadoņi, simbolizē atbrīvotas dziņas un iekšējo robežu nojaukšanu.

Tomēr Olbija aktīvais radošais mūžs sakrīt ar laikmetu, kad traģēdijas estētisko kategoriju jeb lielo varoņu un pārcilvēcisku konfliktu laiks mākslā ir beidzies un traģēdijas žanra deformācija neizbēgami notikusi – cildenais ir kļuvis smieklīgs, un katarses vietā palikusi tikai nožēla. Pilnīgi droši var apgalvot, ka Olbijs arī šo «gandrīz traģēdiju» iecerējis ironiski, drīzāk kā dekonstruējošu spēli ar traģēdijas kanona formu un tēliem. Nedomāju, ka Pāna maskā pārģērbtā būtne, kas pastaigājas pa JRT skatuvi, būtu iecerēta nopietni, tomēr smiekli zālē arī neskan. Savukārt asprātīgā aina, kad lugas un izrādes sākumā Ross ar Martinu (un līdz ar viņiem arī skatītāji) dzird kādu dunošu skaņu un, nespējot noskaidrot tās avotu, lietišķi vienojas, ka tās ir eimenīdas, faktiski paslīd garām, jo, pirmkārt, absolūti lielākā publikas daļa nenojauš, kas ir eimenīdas (viens no sengrieķu atriebības dieviešu – erīniju – apzīmējumiem), un, otrkārt, turpmākajā darbībā šī detaļa vairs nekādi neparādās.
Kaut faktiski tā ir tā pati Čehova bise, kas pirmajā cēlienā karājas pie sienas, lai beigās izšautu, – liktenīgās soģes kaut kur jau asina nažus, lai finālā tos burtiskā nozīmē liktu lietā.

Helikopters aiz loga

Vistuvāk dionīsiskajam principam pēc būtības izrādes varoņi nonāk brīžos, kad zem glītajām «kārtīgu un slavenu» cilvēku maskām parādās nudien dzīvnieciska daba.

Kad tēvs, kurš tikko maigi dūdojis par savām jūtām pret kazu, dusmu uzplūdā vairs nespēj noslēpt, ka viņam patiesībā riebjas geji, to vidū paša nīkulīgais dēls.

Vai kad uzticams vīra draugs pēkšņi metas glābt sava drauga laulību, kaut pats ar prieku viņam organizējis mīļākās.
Absurda stilistikas potenciāls savukārt slēpjas Olbija radītās situācijas šķietamajā neiespējamībā. Vīrs un sieva, kas nemitīgi vārdos apgalvo, ka visu mūžu gribējuši tikai viens otru, pēkšņi pilnā nopietnībā veselu cēlienu vālē vaļā, vai un kāpēc viens no viņiem tomēr jau pusgadu «drāž kazu». Izrādē par absurda klātbūtni ļauj nojaust asprātīgais scenogrāfa Toma Jansona un videomākslinieces Inetas Sipunovas skatuves iekārtojums, kurā kādā Amerikas penthausā eleganti ģērbti (precīzs kostīmu mākslinieces Janas Čivželes darbs) un labi audzināti cilvēki priecājas par milzīgiem eksotiskiem kaktusiem, lauž mēbeles un plēš gleznas, savukārt aiz loga ik pa brīdim palido garām helikopters (un ne tas vien).

Kaut aktieru spēles veidā virsroku ņem trešais, proti, reālistiski sadzīviskais līmenis, interesantāk skatīties ir tajos brīžos, kad nevar skaidri saprast, kas notiek. Īpaši tas attiecas uz pirmo cēlienu, kad Ģirta Krūmiņa Martina šķietamais apjukums un dezorientācija paša dzīvē šķiet absolūti ticama un līdz ar to intriģējoša. Vai šim pievilcīgajam, viegli iesirmajam kungam ir tikai īslaicīga psiholoģiskas panikas lēkme, ko izraisījusi 50 gadu dzimšanas diena, vai varbūt tomēr pie vainas ir agrīna Alcheimera slimība, vai arī viņš vienkārši visus muļķo?

Otrajā cēlienā šī neviennozīmība pazūd.

Tās vietā nāk reālistiski risināta laulāto attiecību skaidrošana ar pazīstamām atsaucēm uz mūžīgo dzimumu kara tēmu, arī Latvijas teātros vairākkārt ļoti interesanti interpretēto tā paša Olbija Kam no Vulfa kundzes bail?. Māras Ķimeles izrādē to skatīties ir diezgan grūti. Elita Kļaviņa Stīvijas lomā lielākoties turas diezgan nemainīgā, histēriski uzbrūkošā intonācijā (kad skatījos izrādi otrreiz, aktrises sakāpinājums bija ievērojami mazinājies un stāsts kopumā no tā tikai ieguvis), bet Ģirta Krūmiņa Martins pārsvarā atbild ar pārsteigumu par sievas pārsteigumu, kas, ņemot vērā situācijas neparastumu, nav pilnībā psiholoģiski ticama reakcija.

Toma Veličko Billijs, ieģērbts asprātīgā Dienvidparka džemperītī, ticami spēlē sprādzienbīstamu pusaudzi, kura emocionāli galējās reakcijas precīzi atbilst noteiktam vecumposmam. Reālistiski, kaut mazliet atšķirīgi atkarībā no aktiera temperamenta parādās arī ģimenes draugs Ross. Gundara Āboliņa varonis ir vienkāršāks, respektīvi, par savu nekļūdīgumu pārliecinātāks, līdz ar to arī skarbāks.

Kaspara Znotiņa Ross ir neviennozīmīgāks, viņš līdz pat beigām it kā mēģina saprast to, ko saprast nav iespējams.
Izrādes fināls ir negaidīts, jo režisore Olbija atvērtajām beigām tomēr pieliek gudru un konceptuālu punktu, un izrādās, ka nekas nav tā, kā izskatās. Skatītāju reakcija gan liek domāt, ka fināla atsvešinājums tomēr nepārspēj iepriekšredzētā reālistisko ticamību. Kāda kundze, ejot ārā no zāles, ar savu līdznācēju dalījās mulsās pārdomās: «Viņi tā spēlē, ka man beigās bezmaz vai sāka kļūt žēl kazas, bet tas taču nav normāli.»

Kas tu esi, kaza?
IR
26.04.2018
autors Edīte Tišheizere

Māra Ķimele Jaunajā Rīgas teātrī iestudējusi absurda meistara Edvarda Olbija lugu Kas ir Silvija?, droši vien rēķinādamās ar skandālu un neizpratni.

Olbijs patiešām izdarījis tipisku absurda dramaturģijas autora gājienu — pasviedis savas lugas sižetu kā kaulu režisoriem, kritiķiem, skatītājiem: ķeriet, plēsieties par to! (Vai, pareizāk sakot, par tiesībām būt vienīgajam pareizajam «tā» sapratējam.)

Tie, kas redzējuši izrādi, zina šo sižetu, tiem, kas nav redzējuši, jāzina, lai neviltos. Edvards Olbijs uzzīmē laimīgas laulības dzīves ainas, kurās ielaužas fakts, ka vīrs Martins, sacīdamies joprojām mīlam sievu Stīviju, tomēr atzīstas, ka viņa dzīve ir galīgi nojukusi, jo viņš iemīlējies Silvijā, kas izrādās kaza. Te, man liekas, sākas pats interesantākais — mēģinājumi saprast, ko Olbijs ar to domājis un kas tad īsteni ir šī kaza.

Absurda dramaturģija ir tieši tikpat dažāda kā pārējā. Semjuela Beketa, teiksim, Plikpaurainajā dziedonē pulkstenis mēra varoņu laiku, zvanot bezgalīgi daudz reižu, un katrs darbības gabaliņš ir šķietami atbilstošs sadzīves loģikai, bet kopā veido neatmežģamu mīklu, savukārt Olbijs Silvijā ieliek mīklu pašā lugas centrā un pārējo uzraksta tik skaidri un saprotami, ka prieks. Vismaz šķietami skaidri un saprotami.

Paradoksālā kārtā Māras Ķimeles izrādē autora ieprogrammētā kautiņa nav. (Un ļoti žēl, ka tā.) Jo režisore dīvainā un viņai galīgi neraksturīgā taisnprātībā atminējusi mīklu un padarījusi kazu par... kazu. Ar īstu, materiālu pierādījumu beigās.

Taču starp aktieriem notiekošais ir daudz smalkāks, aizplīvurotāks un interesantāks. Ģirts Krūmiņš Martina lomā nospēlē noslēpuma klātbūtni. Vīrietis, sastapies ar mistēriju, kas nu plēš viņu vaļā, ļaujot katram, kurš būtu tam gatavs, ieraudzīt un saprast iekšējās trīsas, jūtu un jutekļu mulsumu, kāds droši vien pārņem mirklī pirms apskaidrības. Tūlīt viņam atklāsies kāda augstāka, visiem vajadzīga patiesība, un viņš dalīsies ar to. Turklāt šajā grandiozajā atklāsmes tuvumā nav nekā patētiska, Ģirta Krūmiņa Martins ir tik mierīgs un ikdienišķs, cik vien tas vispār iespējams, taču aktieris nepārtraukti uztur tādu iekšēju strāvu, zumēšanu, it kā viņā, es nezinu, notiktu visu atomu pārkārtošanās. Vienu brīdi tā zumēšana izlaužas un kļūst dzirdama katram. Izklausās pēc spārniem, nosaka jaunības draugs Ross (Gundars Āboliņš). Varbūt eimenīdas, pieļauj Martins, pasacīdams to pavisam sadzīviski un pašsaprotami. Eimenīdas jeb erīnijas senajiem grieķiem bija nenovēršamās atriebes dievietes, spārnots un ķērcošs bars, kas sekoja likteņa piemeklētajiem. Ģirta Krūmiņa Martins laikam gan tāds jūtas.

Līdzvērtīgā toņkārtā Elita Kļaviņa spēlē Stīviju, kura cenšas saprast, kas notiek ar vīru. Viņiem ir savs kopējs apziņas un emociju lauks, un nu viens no viņiem izjauc tā vienotību. Elita Kļaviņa un Ģirts Krūmiņš nospēlē šo dramatisko, jā, eksistenciālo un misteriozo pasaules sabrukumu. Tik traģisku iesaistītajiem, tik smieklīgu vērotājiem no malas, nolūkojoties, par kādu primitīvu būtni cilvēks pārvēršas izmisuma bezspēcībā. Viņu saspēlei piemīt neatšķetināma burvīga divdabība — tiklab kaut kā neizzināma, grandioza klātbūtne, tiklab pilnīgi ikdienišķa iespējamība, ka tā Silvija ir, teiksim, augstās tehnoloģijas, zemledus makšķerēšana, alkohols, cita sieviete vai kaza. Man vienalga. Un vienalga tas ir arī viņiem.

Diemžēl pavisam citā skatuves patiesības līmenī ir risinātas divu notiekošā rezonieru — drauga, TV žurnālista Rosa un Martina un Stīvijas dēla Billija — lomas. Gundars Āboliņš (lomā arī Kaspars Znotiņš) un Toms Veličko spēlē organiskus, līdz detaļām un niansēm konkrētus raksturus, patiesus un uzpazīstamus. Tikai. tie piezemē notiekošo un padara kazu par kazu, un kazas drāšanu par kazas drāšanu. It kā režisore viņiem lomai būtu iedevusi pavisam citu atslēgu.

Šie divi dažādi vērstie skatieni jūtami arī citās izrādes daļās. Scenogrāfs Toms Jansons radījis telpu, kurai piemīt noslēpums, jo 21. gadsimta drošību no «džungļiem», mistiskās, atsvešinātās, no zemes atrautās pilsētas šķir tikai plānītiņa stikla siena, un beigās Stīvija i to pašu iznīcina. Taču pavisam blakus šai tēlainībai parādās nebaudāmas butaforijas, no kurām vienai vajadzētu iemiesot kaut ko mītisku, proti, Pānu vai viņa satīru, bet kas izskatās vienkārši pēc kāda, kam uzlikta dzīvnieka galva un pārējais «mītiskums» rātni aizsegts ar nātnām biksēm.

Tieši tāpat kā, manuprāt, nepareizā atslēga iedota arī skatītājiem, pamatīgajā un, kopš teātra literārās daļas vadītāja ir Margarita Zieda, parasti ļoti noderīgajā programmas grāmatiņā režisorei atsaucoties uz antīko Grieķiju, kad mītiskās domāšanas stadijā «cilvēki nespēja atšķirt, kas ir kas».

Šī ir tā reize, kad izrāde skatītājam diezgan lielā mērā jāveido sev pašam. Manējā noteikti ir par mistēriju, kas ielaužas dzīvē un sagrauj to. Un tad jau ir vienalga, kādu veidolu tā mistērija pieņem.