Ceļojošās ciltis. Cilvēku gājiens
Diena
autors Undīne Adamaite

Laiks aizplūst kā netīšām mežā apgāzta krūzīte (izrādes valodā -piena/kvasa vai jebkuras citas apreibinošas vielas trīslitru burka). Nesavācams. Neuzlasāms. Jaunības laiks iesūcas sūnās un pazūd uz neatgriešanos. Turpmāk tas jāmeklē visur. Grāmatās kopā ar starp lapām izkaltētām puķēm. Virtuves caurulēs. Bērnu "sārtajos dupsīšos" (Elsbergs). Vecās filmās un fotogrāfijās. Visur. Melodija paliek arvien čerkstošāka. Frekvence aizpeld. Bet brīžam tā uzrodas. Kā uzplaiksnījums. Negaidīts aplaimojums. Izrāde ir par vārdu "vairs". Par nostalģiju. Par zaudēto paradīzi, tāpat visās jēgas nozīmēs. Vai izrāde domāta veciem cilvēkiem? Noteikti nē. Tiesa, ir jābūt kaut ko piedzīvojušam un galvenais - kaut ko zaudējušam. Šiem cilvēkiem izrādei iespējams pieslēgties visdziļāk un visaptverošāk. Tajā pašā laikā, domāju, ka tā tikpat interesanta varētu būt arī tīņiem un divdesmitgadniekiem, kuri Klusumu skaņas var skatīties savā "skaņu celiņā" (kā retro modes komisku estētikā?). Svarīgi uzsvērt, ka izrāde nav retrokarnevāls par tēmu "60.gadi" vai pašmērķīga dauzīšanās ar stilu. Izrāde apzināti būvēta, iedarbinot pieslēgšanos visdziļākajā emocionālajā/arhetipiskajā līmenī. Pamatā ir atskārta, ka laiks nav izstiepjams pret lineāla malu. Tas iet pa apli. Lai kurā vietā mēs ar burciņu pie tā paklaušinātu, sadzirdēsim aptuveni vienu un to pašu. Klusuma skaņās mums rāda istabas, kurās briest bērni, nevis revolūcija. Mazās ainiņas - mikrosižeti kopā veidā gluži ko līdzīgu eposam. Cilvēces emocionālajai vēsturei. Izrāde ir tieši tāda, lai recenzentam būtu ļoti grūti par to uzrakstīt. Lai viņš/viņa rakstot nemitīgu uztrauktos kļūt pliekans un bezgaumīgs.
Vai spējat iedomāties, ka vienā visparastākajā trīslitru burkā dzīvotu viss labais un skaistais, ko jūs mūžā esat piedzīvojuši? Atraduši un zaudējuši? Dzīves novārījums, kā dzied Daksis. Tieši pie tik elementāri ģeniālas metaforas jaunajā izrādē ķeras JRT ansamblis. Klusums skan. Ir dzīvs. Atliek tikai pielikt ausi pie stikla burciņas, lai veci draugi atkal nāktu ar tevi parunāt. Klusuma skaņas izmet pār cilvēku dzīvēm smalkus neredzamus tīklus, kas savāc visu skaistāko cilvēces emocionālo pieredzi. "Nebeidzamā dalīšanās ar tumšo un zemo enerģiju ir absolūti garlaicīga," sarunā ar skatītājiem Berlīnē saka Alvis Hermanis. "Nežēlības šova terapijai varbūt bija jēga tad, kad Arto to radīja, bet tagad? Kāpēc cilvēki pieņem to?"

Vēl viena planēta Klusuma skaņas ir konceptuāla izrāde. Tapusi saskaņā ar A.Hermaņa šī perioda credo. "Teātra nākotne ir tikai kolektīvā jaunrades metodē". Šīs izrādes autori: aktieri Guna Zariņa, Sandra Zvīgule, Inga Alsiņa, Liena Šmukste, Iveta Pole, Regīna Razuma, Kristīne Krūze, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Edgars Samītis, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Ģirts Krūmiņš un Andris Keišs. Taisnības pēc jāpasaka, ka ilgāk kā gadu tapušās izrādes sākotnējais izejas punkts bijis apmēram 200 etīdes, kuras, iedvesmojoties no 60.gadu lirisko dziesminieku Saimona un Garfunkela melodijām, veidojuši visi JRT aktieri. Nevar nejust to cilvēcisko bagātību, ko visi ziedojuši izrādei. Pēc A.Hermaņa atlases izrādes kompozīcijā palikušas aptuveni 30-40 (kā it kā fiksēts vācu kritiķa pierakstos blociņā). Pie Klusuma skaņu autoriem noteikti jāmin scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Pormale. Skaņu meistars - Gatis Builis. Gaismu mākslinieki - Lauris Johansons, Krišjānis Strazdītis. Parūku meistare Sarmīte Balode un Ilze Trumpe. Jau kopš savas pirmās izrādes 1993.gadā Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās A.Hermanis pārsteidzis ar spēju radīt izrādi kā jaunu planētu. Klusuma skaņās šī spēja materializēt nemateriālas lietas, izrāde - kā vielisks, juteklisks kosmoss - matērija, izpaužas īpaši spilgti. Šoreiz tas vairāk kā jebkad tiešām ir kolektīvs nopelns. A.Hermanis ir uzticīgs sev. Arī šī izrāde skatītājam sagādā mākslā ne ar ko nesalīdzināmo baudu - nezināt, kas notiks nākamajā sekundē. Pilnīgi viss ir neparedzams. Skaistākās ainas ir tieši tās dīvainākās, kas nav racionāli slēdzamas un kur nu vēl aprakstāmas. Starp citu, runājot par kolektīvo jaunrades metodi, būtu jārīko skatītāju domrakstu sacensības par precīzāko Klusuma skaņu nospiedumu vārdos, līdzīgi kā senajā Grieķijā. Es noteikti šajā sacensībā neuzvarēšu, jo izrāde trāpa pārāk personiski. Kā citādi, ja mana mamma savas kāzu rozītes glabāja sinepju burciņā, mini kāzu kleita līdzinājās drīzāk krekliņam un es pati 80.gadu popa vietā sazin kāpēc klausījos Saimonu un Garfunkelu…
Man principā nepatīk apzīmējumi, kas sākas ar "viss". Tajā vienmēr slēpjas pārspīlējums. Tomēr jāsaka, ka Klusuma skaņas, šķiet, ir A.Hermaņa vispoētiskākā izrāde. Tajā koncentrējusies jau Liesmojošā tumsā, Arkādijā, Kasparā Hauzerā pieteiktais poētisms. Vārda formālā un tiešā nozīmē var saskatīt arī ģenētisku saistību ar Ledu (emocionālā ziņā - absolūti pretēju izrādi). Klusuma skaņas var saukt par kolektīvu S&G klausīšanos ar sirds palīdzību. Ko iesākt ar signāliem no intelektuālās pasaules (citātiem no kultūrtelpas), kas atsvaram (lai nekļūtu saldi sentimentāli) izlikti izrādes telpā? Man liekas - ne ko. Es vismaz ar citātu no Antonioni filmas Fotopalielinājums (vienīgais pašieraudzītais citāts) neiesāku pilnīgi neko, jo, manuprāt, izrāde nepārbauda intelektuālo līmeni. Tā nav jāatlauž kā seifs, nav jāieņem kā āķīgi sakrautas intelektuālas barikādes ar erudīcijas muskuļiem.

Patētiskā montāža

Klusuma skaņas pēc savas estētiskās uzbūves ir dzejas darbs ar dzejai raksturīgo patētisko montāžu. Dzejisks tamborējums sapņa estētikā, kur ņipras slaucējas no socreālisma plakāta lido kā Šagāla līgavas un pa komunālo dzīvokli lumpačo zilonis. Šķiet, Dalī pilnīgi noteikti bija vieglāk radīt savu sapņa estētiku, notecinot pulksteni gar galda malu. Daudz grūtāk ir radīt sapņa estētiku teātrī, kas pēc savas būtības ir pārāk tiešs un butaforisks. Tomēr tas ir izdevies. Izrādes uzbūve veidojas no ainiņu virknes, kura katra sastāv no epifāniskiem uzplaiksnījumiem - sprādzieniem/ kulminācijām (kā dzejolī).
Šoreiz Hermanim ir izdevies radīt gandrīz nevainojamu montāžu (kas mazliet pietrūkst, piem., Latviešu mīlestībā). Gandrīz, jo dažās ainās tomēr palikušas kopējā sapņa estētikā "neizkusušas" pārāk tīši ievietotas etīdes (kā kunkuļi mīklā).
Hermanis izrādes montāžā iepludinājis fascinējoši pretrunīgu intonāciju. Ja iespējams iedomāties naivisma estētiku savienotu ar Brehtiska atsvešinājuma efektu (fināls, kad ar klikšķa skaņu un šoka efektu mainās intonācija. No Aizspogulijas skatītājs tiek iestumts skumjās par "mīlas spiedogiem, ko pazemē ievelk skudras" (Kipras dzejnieks Zeki Ali)), tad tas ir par šo izrādi. Protams, Hermaņa sentimentālisms ir ļoti rafinēts un intelektuāls. Citādi izrāde jau pirmajās minūtēs iegāztos nebaudāmā cukursaldumā. Tik emocionālu iespaidu nevar panākt tikai ar kailām emocijām. Jābūt inženieriskām smadzenēm, lai radītu īpatnējo poētiskās groteskas toni, kādā ieturēta izrāde. Ļoti veiksmīgi un īstajā brīdī izrādē iemontēta dokumentalitāte - Andra Grīnberga 1972.gadā uzņemtā filma Pašportets un Māras Brašmanes fotogrāfijas no albuma Mana jaunības pilsēta, kas visam piešķir vēl papildu dimensiju. Var tikai apbrīnot smalkjūtību, ar kādu autori dzīvu cilvēku visīstākās dzīves padarījuši par mākslas tēliem.
Šķiet, Klusuma skaņas ir arī Hermaņa atzīšanās mīlestībā grāmatām un pēdējai sapņotāju paaudzei. Fantāzijas, iztēles pasaule ir vienādota ar laimi/nevainību. Izrādē starp reālo pasauli un iztēloto vispār nav nekādu sliekšņu. Brīnišķīga ir aina, kad lasītavā ieslīd Regīnas Razumas Emīlija Dikinsone un visi paļāvīgi kā bērnudārznieki pieķeras garā ķēdē viņai pie rokas. Šādu brīnumu (pasakainu draudzības, mīlestības, nevainības zaudēšanas u.c. metaforu) izrādē ir pa pilnam.
Kāds studenta vecuma skatītājs debatēs pēc izrādes festivālā Berliner Festspiele ierosina rādīt Klusuma skaņas kā diptihu saspēlē ar Garo dzīvi. Tas patīkami apliecina, ka A.Hermanim un Jaunajam Rīgas teātrim pievienojies arī starptautiskais skatītājs, kas jau spējīgs JRT izrādes salīdzināt un ievietot kontekstā. Viņa ideja ir saprotama, jo Klusuma skaņas horizontāli izstieptās komunālā dzīvokļa istabiņas visiem Garās dzīves skatītājiem jau šķiet labi pazīstamas un mīļas.

Dzīve sapņa formātā
Diena
autors Normunds Naumanis

I cēliens Sapnis

Have a dream - bet to tagad iztēlē nedzied vis ABBA; man patiešām bija šis sapnis: mēs aizvakar ciemojāmies pie Džemmas Skulmes viņas burvīgajā Mežaparka mājā - Alvis, es, Anna V., Ģirts K. un Paradžanovs. Kamēr aiz plašajiem logiem lēnām sniga sniegs, turklāt nevis slapjš kā draņķis, bet mīksts, pūkains un pat negrasījās kust, mēs, bruņojušies īstiem kalebasiem ar kreftīgu matē tēju, runājām par nākamo izrādi, un Alvis bija nolēmis, ka Džemma veidos tai kostīmus, bet Paradžanovu viņš bija paķēris līdzi, lai tas ar visu savu autoritātes spēku piespiestu spītīgo gleznotāju "mainīt orientāciju"- vienreiz kļūtu par kostīmu mākslinieci.
Hermanim vajadzēja kaut ko spāņu stilā (jo viņš grasījās iestudēt Kalderona de la Barkas Pastāvīgo princi vai varbūt Dzīve ir sapnis - nevaru droši apgalvot, ka sapratu, kuru īsti...), un Džemma nez kādēļ viņam visā Latvijā šķita ideāls, kas varētu "uzbliezt" temperamentīgas spāņu drānas trakiem cilvēkiem (uz skatuves). Es provēju iepīkstēties, ka varbūt vajag tūliņ piezvanīt citam gleznotājam - Antonio Tapjesam, lai viņi abi ar Skulmi veido izrādes scēnisko konceptu, jo man nez kādēļ bija aizdomas, ka "viņu abu starpā ir kaut kāda ķīmija".
Tagad, kad esmu attapies un mēģinu racionāli analizēt, kas ir kopīgs divu ģeniālu gleznotāju - Skulmes un Tapjesa - darbos, atrodu, ka šis kopīgais ir vieliskums. Pastozs, spēcīgs, dzīvs triepiens, stiegri, precīzi tēli, pat ja tie ir visfantastiskākie, un - viņu māksla nekad nav mīkstčaulīga. Tā. Bet Paradžanovs šiem abiem piemet klāt visādus kruzuļus, grabuļus, spožas stikla pērlītes, spoguļu lauskas, spalviņas, pēc veca pūdera smaržojošu teatrālu ekscentriku un tieši to nepieciešamo falšuma (vai varbūt kiča?) kripatiņu, kas vajadzīga, lai mēs tomēr neaizmirstu, ka darīšana te ir ar mākslu, nevis socreālisma "dzīvi dzīves formās" jeb realitāti imitējošiem meliem.
Pilnīgi neiespējamā vīzē A.Hermaņa jaunākā izrāde - kopā ar Berliner Festspiele veidotais creation/"radījums" (tā tagad Eiropā franču valodā smalki sauc "netradicionālas" formas teātra darbus) Klusuma skaņas jeb Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika - izraisa spēcīgas asociācijas vispirms tieši ar glezniecību. Tagad pat - lai atvieglotu sev ciešanas aprakstīt Hermaņa trīs stundas ilgo "dzejolīti" (kā var izanalizēt iracionālu poētisku tēlu kaskādi - dzeju?), kā viņš sauc izrādi, uz rakstāmgalda kaut kā paši no sevis "uzprasījās" sešdesmito - septiņdesmito gadu vizuālo mākslu elku Endija Vorhola, Larija Riversa, Roberta Raušenberga, Roja Lihtenšteina darbu albumi. Ja tā nomināli pieņem, ka viņi ir emblemātiski sava laika gara izteicēji, tad nav iespējams nepamanīt, ka vispārliecinošāk to izteikuši asamblāžas formā (jā, biežvien halucinogēnu vielu stimulētas radošās fantāzijas lidojuma un dzīves "kadru"- reāliju dokumentālas montāžas - plakātiski dekoratīvu panno un glezniecisku instalāciju darbi ar noteiktu politisku kontekstu, lai arī tradicionāli apgalvoja, ka viņu māksla ir brīva no politikas). Pie viena - arī Džemma, tāpat kā mūsu glezniecības intelektuālis Ojārs Ābols, ir sešdesmito gadu paaudzes "bērni", kaut atšķirībā no citiem radošajiem - Maijas Tabakas, Imanta Kalniņa, Māras Ķimeles, Valda Celma, Jura Zvirgzdiņa, Andra Grīnberga... - nebija bieži manīti tusējam Kazā. Bet, sorry, arī Hermaņa izrādi inspirējušais pamatelements - nosacīto hipijlaiku populārie bardi Saimons un Garfunkels nebija nekādi tur tipiskie hipiji, puķu paaudzes bērni, kam tikai vējiņš jeb zālīte galvā, bet "apakšā"- pāris nedēļu iestāvējušās aiz brīvās mīlas dāsni piespermotas apenes, drīzāk margināli autsaideri, sava veida Amerikas garīgā elite, dzejnieki - intelektuāļi, labās augstskolās studējušas pārtikušu Ņujorkas ebreju ģimeņu atvases, kuri savā lieliskajā dzejā, kas vēsi var sacensties ar sešdesmito "labākajiem no labākajiem"- Odenu vai Dilanu Tomasu, teiksim, un ja S&G piesauc Emīliju Dikinsoni (viņa elegantā sudrabzaļā kleitā parādās arī izrādē!) un Robertu Frostu ne jau labskanīga, tak tukša ponta pēc, bet gan tāpēc, ka attīstīts, trenēts prāts pieder pie personības bāzes vērtībām.
Un te man uzreiz jāpasaka, ka es gadiem ilgi nebiju manījis aiz šķietamas sirsnīgās vienkāršības maskētu tik intelektuāli izsmalcinātu, laika gara/Zeitgeist un eksistenciālo zīmju kodos sašifrētu un arī teatrālā valodā komplicētu izrādi, kāda ir Klusuma skaņas - nu, bezmaz vāgnerisku Gesamtkunstwerk! Ja ir kāds salīdzinājums Hermaņa un JRT līdzautoru darba rezultāta formveides principam, tad tas būtu Virdžīnijas Vulfas radītais "zemapziņas plūsmas" romāns, kas tek kā mierīga un lēna upe un savā nesteidzīgajā straumē savilcis visādu "drazu"- sapņus, atmiņas, niekus un jokus, konkrētas, precīzi sāpīgas emocijas un "bezfilmas mirkļus", ieceru dūmus un labo nodomu miglu, pasakas par "jaunību, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas" un šo lēno, bet nenovēršamo plūšanu pretī baudai un nāvei pilnībā attaisno bezvārdu etīžu un improvizāciju stils, kādā virknējas tās ainas, ko Hermanis, skaidri redzams, ir "montējis" kā filmā kadrus - mikrodramaturģijas ķieģelīšus. (Berlīnē kāds man priekšā sēdošs kritiķis ar absolūti indiferentu ģīmi bloknotā pedanti reģistrēja katru no tām - kopumā 43 gab., nezinu gan, pa kuru laiku viņš paspēja izbaudīt pašu mākslu...). Bet labi, jāķeras vērsim - izrādei - pie astes un sākšu no "vēsturiskā gala", pie viena ieriebjot caurmērā ļoti paviršajai un kreisi orientētajai vācu teātra kritikai, kas masveidā pārmet Hermaņa & JRT izrādei politisku ignoranci - kā, a kur tad references uz 1968.gadu, Mao, Če un Staļina kultu un tankiem Prāgas ielās?!

II cēliens Politika bez politikas

Kad Vorhols sietspiedē pavairoja komunistiskā fašista - Ķīnas nācijas garīgā tēva Mao Dzeduna portretu, uz jautājumu, kādu politisko zemtekstu šis darbs pauž, XX gadsimta nozīmīgākais popārtists pateica atbildi, kura būtu ideāla arī Hermaņa izrādes "politiskās vienaldzības" sakarā: man Mao ir tas pats, kas Campbells zupa, Mona Liza, elektriskais krēsls vai ASV dolārs - (citas superpopulāras Andy Warhol grafikas - tagad jau mūsu laikmeta mākslinieciskie simboli - N.N.) tikai bildīte. Just a picture.
"Viņu", politiski angažēto vācu kritiķu, kas katrā izrādē meklē vārdos ērti formulējamu "idejisko vēstījumu", bet, to neatrodot, dusmojas vēl trakāk par latviešu kritiķēm, problēma ir tā, ka, pirmkārt, konceptuālās un logocentriskās režijas laiks ir teātra aizvakardiena, otrkārt, mūsdienu teātrī aizvien nozīmīgāku vietu ieņem skatītāja kā aktīva izrādes veidotāja līdzdalības process (citiem vārdiem, režisors nevis izklaidē mākslas patērētāju, bet rēķinās ar viņa spriestspēju un personiskajā pieredzē balstītu drosmi orientēties arī visai sarežģītos izrādes formas un domu labirintos). Šī daudzdimensionālā pieeja komunikācijai izrāde -skatītājs ir absolūti nepieciešama arī Klusuma skaņās. Protams, ir un būs ļaudis, kas jutīsies nekomfortabli, "nenolasot" pa tiešo, ko tad režisors gribēja pateikt (ar "ko" tradicionāli saprotot skaidru morālētisko pozīciju attiecībā pret izrādes problemātiku), sauks to par "režijas manipulāciju" ar skatītāju, kaut gan režisors gluži naivi saka vien - ir, vecīt, domā taču pats ar savu galvu arī!
Ja četrdesmitgadīgais mākslinieks Hermanis un viņa kolēģi 14 aktieri Klusuma skaņu idilliskajā pasaulē, šajā "ģimenes portretā interjerā" jeb apliecinājumā mīlestībā savu vecāku paaudzei sāktu "režisēt" un izlikt politiskus akcentus, vēlams, kreisus, domāju, ka es nebūtu vienīgais, kurš apsūdzētu viņu bezjēdzīgā moralizēšanā - tipa "mīļie mamma un tēti, uz ielām lija asinis, bet jūs savās migās sapīpējušies zāli, Saimonu ar Garfunkelu klausīdamies, kniebāties uz nebēdu kā truši, fui!"

III cēliens Zudušā laika meklējumos

Jo izrāde ir pilnīgi par ko citu - un, pats paradoksālākais, ne mazāk skarbu kā dižvaru politiskās spēles. Par to, ka laime ir vienreizēja kā nevainības zaudēšana, un laiks nav pagriežams atpakaļ, lai cik necilvēcīgas pūles mēs tērētu un - pats svarīgākais - burtiski kā izrādes Big Revelation/Lielā atklāsme! - ir jāspēj saņemt drosmi dūrītē un jāiemācās atžirgt no laimes. Atžirgt no laika, kad biji jauns un visa pasaule, pie velna, mētājās jebšu gulēja pie kājām kā allaž atdevīga būtne - ņem un lieto! Ne nu ņēma, ne lietoja. Un - daudzi tā arī neatžirga, neatjēdzās no laika, kas katram savs. Mira, iestrēga un aizrijās, noslīka laika upē, vārdā Stiksa, savu Hāronu tā arī nesagaidījuši.Un tas viss (gluži vieliski un naivi uzskatāmi) ir redzams, dzirdams un jūtams izrādē. Kur nu vēl vairāk un konkrētāks politisks message - savam un vecāku laikmetam. Klusuma skaņu politiskā poēzija griež kā ar nazi, pasludinot, ka cilvēce ar šo sociāli utopisko projektu - hipiju, pacifistu un make love not war paaudzi -, pēdējo kolektīvās laimes projektu XX/XXI gadsimtā, ir atvadījusies ne vien no savas nevainības (pēc Osvencimas tas būtu drusku tā kā par daudz liekulīgi), bet, Hermaņaprāt, ir neatgriezeniski zaudējusi kolektīvās laimes un jūtu iespēju kā tādu - šis orgāns civilizācijai ir pašas muļķības dēļ amputēts. Lai aizirtos līdz sasistai kolektīvisma silei, nav jābazūnē Dantes Dievišķās komēdijas Paradīzes eņģeļu vai Elles lokos mītošo monstru balsīs, pietiek ar stikla burciņu un tajā skanošo Robinsones kundzi, lidojošu grāmatu kāšiem komunālā dzīvokļa šaurajā "mīlestības kvadratūrā", rituāldarbībām ar uzkasītajām pričenēm - burkām, atmošanos pēc "pirmās nakts" ar tik fizioloģisku šausmu/laimes sajūtu, kas izpaužas palaga ostīšanā (etīžu sērija izrādē), visbeidzot - ar milzu sirsnību apaugļotu "viņu jaunības" dzīves pamatsituāciju izspēli, kuru laikā skatītāja ķermenis tiek pakļauts pamatīgai teatrālai inkvizīcijai - no nesaturētu smieklu lēkmēm, apspiestas ķiķināšanas, līdz smeldzei un asarām.
Man tiešām jāatvainojas visiem aktieriem, ka te nav vietas izcelt katru solistu ansamblī, bet sajūta, ka redzi tik intensīvu četrpadsmit mākslinieku kopeksistenci, tik atdevīgu un piepildītu partnerību - tā ir laime, un fināla četru minūšu "klusā daba" ar savu mēmo traģismu vienkārši paralizē. Jāatzīmē arī telpogrāfes Monikas Pormales un jo sevišķi skaņu režisora Gata Buiļa apbrīnojamais ieguldījums izrādes efekta pilnskaņas radīšanā. Bet izrādes seši zilonīši man joprojām paliek mīkla. Kas pateiks, ko viņi tur dara, izmaksāšu pudeli piena!
Un tad vēl "trubas" sienās, pa kurām tek tikai un vienīgi mūžīgais piens (izrādes metaforu pasaulē piens ieguvis tik daudz jēgu, ka bail sākt uzskaitīt - narkotiska viela, laime, mīlestība, sirsnība, godīgums, atklātība... Otrs tāds "aizgājušo laiku relikts" ir grāmatas - var pat teikt, ka Hermanis pēdējiem izmisuma spēkiem cenšas reabilitēt grāmatas kā cilvēces garīgā mantojuma simbola jēgu, tik liela cieņa un mīlestība izrādē valda attiecībā pret drukātu burtiņu bagātībām grāmatām. Trešais - stikls.) Tik mātes Civilizācijas pupa vairs nav. Sausajā atlikumā - Siāmas brālīši Ratio un Ego, kuriem tu esi "lietderīgais cilvēkresurss". Kamēr tāds esi - lietojams.
Citstarp, šis "poētiskās politikas" process Hermaņa daiļradē sākās jau ar Vision express/Spoku vilcienu un turpinājās pēc Gorkija strukturētajā Tālāk un jo īpaši Sorokina Ledū jeb Kolektīvā grāmatas lasīšanā ar iztēles palīdzību (Rīgā, Frankfurtē, Rūrā). Acīmredzot režisoram būtiska tēma ir gan sociālo kustību pētniecība (siržu valodā runājošo sekta no Ledus), gan dokumentālā un fantasmagoriskā teātra simbioze, kas Klusuma skaņās sasniegusi to meistarības brieduma pakāpi, tuvu ģeniālai, kad tu, skatītājs, ar laimei līdzīgu gandarījumu apjēdz, ka kaut ko tādu - vienlīdz vienkāršu, pat elementāru un vienlīdz aiz racionāliem skaidrojumiem ejošu - neesi spējīgs "uzradīt" pat savos labākajos sapņos. Te fantāzija, banāli sakot, nepludo un nefontanē, tā vienkārši atdzīvojas un IR - veselas trīs stundas no vietas.
Cita raksta tēma ir divas novatoriskas tehnoloģiskas lietas, ko Alvis Hermanis ar aktieriem ievieš. Pirmā - no Garās dzīves radikāli atšķirīgs "dokumentālās realitātes sirrealizēšanas" ceļš ar pilnīgi unikālu naratīvo metodi (it kā XX gadsimta dižākie pozitīvi lādētie teātra sirreālisti Pīna Bauša un Filips Žantī būtu pie Klusuma skaņu šūpuļa stāvējuši), kura ģenerē absolūto labvēlību, kas dominē pēcizrādes "garšā". Otrs - kinematogrāfa iracionālās montāžas paņēmieni (jeb t.s. trešā kadra efekts pēc Eizenšteina), kas iezīmē plašu, faktiski neierobežotu perspektīvu, kā skatītājs var "montēt" pats savu izrādi. Un, protams, vēl arī sajūsmīgi aprakstīt, cik labi, ka māksla baro mākslu! Atsauču jeb vēru saraksts, cik asprātīgi un kā Klusuma skaņās transformēta, "lokalizēta" kino un glezniecības ietekme, aizņemtu dikti daudz vietas, bet silti iesaku pirms vai pēc JRT izrādes pārlūkot vismaz tādus kino šedevrus kā M.Nikolsa Graduate/Absolvents, M.Antonioni Blow Up/Fotopalielinājums un M.Skorsēzes Tribute to Woodstock/Vudstoka. Katrā ziņā par ļaunu miegam noteikti nenāks.

ZVAIGZNE IET UN DEG, UN...
Teātra vēstnesis, 2007.gads Nr.4, 14.lpp
autors Edīte Tišheizere

MISTĒRIJA ABSURDA PASAULĒ

Alvja Hermaņa "Klusuma skaņas" ir pa­matīgi uzbūvētas. Tām saskatāms ļoti nopietns prototips - viduslaiku mistērija. Tautai domā­ta, aizgrābjoša māksla, kad simultānu ainu kopumā skatītāju acu priekšā aizrit kristīgās cilvēces vēstures mezgla punkti: laimīgā dzīve Ēdenē un grēkā krišana, nevainīgā ieņemšana un Piedzimšana. Šajā shēmā būtībā ir iekodē­tas visu pasaules lugu pamattēmas - cilvēka attiecības ar Dievu, sievietes un vīrieša at­tiecības, vaina, izpirkšana, piedošana. Tā tas būtu normālā pasaulē.

Taču Alvis Hermanis šo shēmu piemēro ačgārnai, pēc absurda likumiem eksistējošai realitātei. Mītu par cilvēces vēsturi Hermanis samēro ar ne mazāk mītisku gadskaitli - 1968. Vienādi nozīmīgu abās dzelzs priekškara pu­sēs.

Ir 1968. gads Rīgā. Precīzās laika un vie­tas koordinātes savērpj un izkropļo pat uni­versālus jēdzienus: Ēdene nav laimīgā neziņa nevainīgas dabas vidū, bet apzināta, zināšanu radīta aiziešana, lai dzīvotu dabiski; grēkā krišana nav uzzināšana, bet acu aizvēršana un aizmiršanās; varbūt tikai nevainīgā ieņemšana patiesi ir nevainīga, bet Piedzimšana (tā laika valsts valodā - Roždestvo) ir prieks, kas pārvēr­tīsies sava bērna upurēšanā. Jo bērns ienāk pasaule, no kuras vecāki ir centušies aizbēgt. Un līdz nākamajām Lielajām ilūzijām būs jānodzī­vo ilgi 20 gadi.

ILŪZIJU MIESA 

Precīzā hronoloģija rada bezgalīgas iz­teiksmes iespējas tēmu skatuviskajā ie­miesošanā.

Vienkārši parādīt dzīves inscenēšanas dokumentus - jo nedz Māras Brašmanes fo­togrāfijas, nedz Andra Grinberga filma nav realitātes fiksējums mērogā 1:1, bet drīzāk vēlēšanās paturēt atmiņā dzīvi tādu, kāda tā būtu varējusi būt. Dokumentēta nav dzīve, bet ilgošanās pēc tās. Šo ilūziju enerģija sit pa pirkstiem joprojām.

Atgādināt tā gada modes un norises. Trapecveida silueti, svārciņi īsi, vēl īsāki un vēl druscītiņ īsāki. Meitenēm mandeļveida acis ar augšupvērstu svītriņu acu kaktiņos, puišiem baķenes un brilles raga ietvaros. Ma­goņu piens, puķu bērnu ilūziju barība, kas cit­viet pārvēršas ikdienas pārtikā, bet pēc tam -mātes pienā. Grāmatas, tikpat nepieciešamas kā tas piens. Grāmatas - visdārgākais, jo tie ir vienīgie iespējamie spārni.

Restaurēt realitāti un ļaut tai brīvi pārlēkt citā - metaforas dimensijā. Meitenes taisa copes, rūpīgi, šķipsnu pēc šķipsnas, glaužot matus pāri puslitra burciņai. Miniatūra rotaļu automašīnīte - droši vien no kāda ārzemju kuģa nācis prieks - ieved aizliegtajā un reizē liecina par notiekošā bērnišķību. Radioamatieris ķer raidstacijas, un pamazām kolektīvā lēkāšana ar antenām pārvēršas baletā, viņiem vien dzirdamas mūzikas pavadībā. Cilvēki tic tehnikas visspēcībai, bet nedrīkst uzticēties cits citam, nepārliecinājušies, ka acis nem­elo. Emīlija Dikinsone, puķu bērnu mūza, tā vienkārši ienāk telpā, un viņi gatavi tai sekot nedomājot - kā bērni Himmelinas žurku ķērā­jam.

Visfantastiskākā no Hermaņa iedomām ir mūzika kā viela. Ar visiem jutekļiem fiksējama garīga substance, kas eksistē pilnīgi neat­karīgi, neierobežojama un nekādiem "zāģiem" nenoslāpējama. Mūzika kā sublimējies laiks, kurā, ja laimējas, var arī iestigt, noslīkt un pa­likt. Mūzika kāpj pāri žogiem, ko uzceļ prāts un politika.

Jo izrāde ir visnotaļ politiska, man šķiet, kaut arī tajā nav norādes nedz uz "Prāgas pavasara" nosaldēšanu Austrumos, nedz uz Parīzes studentu nemieriem Rietumos. Poli­tiska ir klusēšana. Izrādes dalībnieki atsakās no runāšanas tāpat, kā puķu bērni atteicās no piedalīšanās nepieņemamā realitātē. Jo kāpēc gan lai nerunātu tīnes, kas ieskrējušas un apmaldījušās tukšajā komunaļņikā, kāpēc lai vārdos savu atzīšanos neizteiktu mīlētāji, kāpēc telefona jāmurmina, nevis jāiekliedz savas gaidas? Atsacīšanās no vārdiem, to no­liegšana un principiāla klusēšana ir mākslinie­ciska metafora, kas izriet no mākslinieka Al­vja Hermaņa gribas, nevis notiekošā loģikas. Atšķirībā no izrādes "Garā dzīve", kur varoņi klusēja dabiski - viss jau bija izrunāts garajā, garajā dzīvē, un to', kas šķietami nāks no jauna, drusku mainījies, 20.30 pateiks "Panorāmas" diktori.

"Klusuma skaņu" režija ir neiedomājami interesanta. To pētīt ir bauda. Izrādes shēma ir universāli iedarbīga. Mūžīgās tēmas jau tā­pēc ir mūžīgas, ka tās ikvienam risināmas no jauna un pilnīgi personiski. Hermaņa fantāzi­ja ir neierobežota, taču intelekta, gribas un mērķtiecības vadīta. Asociāciju telpa, ko ta rada, ir neizsmeļama. Turklāt, definējot izrādes žanru kā "sapni", režisors padarījis savu darbu praktiski neievainojamu. Kādas gan var būt pretenzijas pret svešu (un pat savējo) sapni.

Tad kāpēc, aizverot izrādes telpas durvis, man ir tik skumja vilšanās sajūta?

IZVĒLES, KURU, IESPĒJAMS, NEMAZ NAV

Vilšanās rodas tajā brīdī, kad saproti, cik vienkārši, cik vienkāršoti un plāni ir līdzekļi, ar kuriem režisors operē, iemiesojot savas idejas. Izrādes laikā iešaujas prātā: ja es skatītos šo iestudējumu kāda festivālā un to spēlētu pil­nīgi nepazīstami aktieri, kuru talants, prasmes, skatuves liktenis galu galā ir pilnīgi vienal­dzīgs, man droši vien viss patiktu. Vai nepa­tiktu, un gribētos tomēr politiskas atsauces un tamlīdzīgi. Katrā gadījumā man būtu vienalga, vai aktieris veido tēlu vai darbojas savā paštēlā, un kuro reizi es redzu viņu tieši tādu, tik­pat dziļu vai seklu, ne par matu nepavirzījušos savas profesijas izpratnē. Nebūtu no svara, ka profesionāli aktieri strādā tā, kā pirmā vai otrā kursa studenti - izspēlē īsas etīdes ar ļoti plāniņu psiholoģisko noslogojumu un parāda tēlu, kas, Dž.Dž.Džilindžera vārdiem runājot, ir krietni vienkāršāks par pašu aktieri.

Bet šie nav aktieri "vispār", kas kaut kur citā valstī un teātrī varbūt paralēli spēlē lielās lo­mas. Un man nav vienalga. Man kļūst skumji un garlaicīgi.

Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadī­tājs ir definējis, ka dzīve - katra cilvēka dzīve -ir interesantāka un svarīgāka par Šekspīra lugu kaislībām. Lai būtu tā.

Alvja Hermaņa aktieri ļoti labi pazīst dzīvi un cilvēkus. Un tā ir ļoti liela daļa no aktiera profesijas. Taču uzdevumi, ko viņi veic no iz­rādes izrādē, viņu pamatīgais un, jādomā, nebūt ne vieglais izpētes darbs, ir ierobežots noteiktā plaknē, par kuru dziļāk viņiem nav "jārok". Dzīve, lai kā mēs mētātos ar vārdiem: "Ak, tas ir tik traģiski!", ikdienas situācijās ne­prasa nemaz tik daudz. Garlaicības un rutīnas tajā ir vairāk nekā ekstrēmu dvēseles stāvokļu. Bīstos, ka, pazīdami dzīvi, Hermaņa aktieri nemaz tik labi nepazīst sevi, savus zemapziņas pagrabus, ceļus līdz tiem un atgriešanās iespē­jas. Bet tā ir profesijas otra, bīstamākā daļa. To pazīst tie, kam ir Daugavpils teātra rūdījums kā Ģirtam Krūmiņam. Vai smagas, dziļas lomas kā Kasparam Znotiņam un Gunai Zariņai. Taču ari šos aktierus izmantot tikai tā vien ir tāda pati izšķērdība kā, teiksim, datoru izmantot kā plauktiņu kafijas tasītes nolikšanai.

Bet ir jaunie, kuriem tā visa nav bijis un kuru personība nav tik spilgta un koncen­trēšanās spēja tik spēcīga, lai saistītu, arī "neko nedarot". Vai gadiem spēlēt etīdes būtu viņu izvēle, ja viņiem patiešām tāda būtu? Vai dzejnieks būtu ar mieru, ka viņam ļauj rakstīt tikai iepazīšanās un bēru sludinājumus?

Alvis Hermanis ir atradis savu starptau­tiskas zvaigznes ceļu (vai nišu) un iet to, un deg mākslinieka pārliecībā, un nevienam nav tiesību apstrīdēt viņa izvēli. Viņš veido izrādi kā mozaīku, kur vietā ir tiklab pērle, tiklab silikātķieģeļa atlūza. Tā, atkārtoju, ir viņa izvēle un talanta ceļš. Taču iešana pāri "silikātķieģeļiem" draud nonākt strupceļā.

Zvaigzne - Hermanis - atradīs citu ceļu, virstalanta cilvēka attīstības konsekvences nav prognozējamas. Gluži iespējams, viņam atkal būs vajadzīgi aktieri "pilnā apjomā", un tie, kas šim prasībām neatbildīs, paliks zvaigznes ceļā kā izdedži.

Viedoklis
Studija, 2007.decembris/janvāris

Alvja Hermaņa jaunākais darbs "Klusuma skaņas. Slmon & Garfunkel koncerts Rīgā 1968. gadā, kas nekad nenotika" tapa, Jaunajam Rīgas teātrim sadarbojoties ar Berliner Festspiele, "Eiropas sezonas" veidotājiem, un rēķinoties ar divām atšķirīgām auditorijām - Vācijas un Latvijas. To, ka šīs auditorijas nav gluži vienādas, liecināja preses atsauk­smes nākamajās dienās pēc Berlīnē notikušās pirmizrādes. Kritiķi visi kā viens brīnījās par intensīvo prieka straumi, kas plūda no skatuves trīs stundu garumā, īsti nesagriežoties dziļākos konfliktos, sadursmēs, jautājumos un izrādei attīs­toties vienā līmenī - stāstā par dzīvošanas prieku un tā galīgumu, beigšanos. Cilvēkos un viņu kopā būšanā.Tīrais prieks par dzīvošanu bez jelkādam politiskām re­fleksijām saistībā ar 1968. gadu, kas likts izrādes nosauku­mā un katram Vācijas skatītājam automātiski asociējas ar izteikti politiski domājošu laiku un cilvēkiem, raisīja pārme­tumus par intelektuālas refleksijas trūkumu šajā darbā un vienlaikus arī pēc informācijas izmisīgi slāpstošu jautājumu -kāds īsti bija 1968. gads Rīgā? Bet, kamēr avīzes pildījās kri­tiskiem viedokļiem, "Klusuma skaņu" skatītājs pēc izrādes sarīkoja aplausus ar kāju rībināšanu, un tas nudien notiek tikai izrādēs, kas berlīniešiem patīk. Skaidrs, ka ne visiem simtprocentīgi un tomēr.Par šo vācu-latviešu mazo kultūrkonfliktu ir interesanti domāt. Vai tā tiešām ir, ka "Klusuma skaņu" piedāvātais skatiens uz šo laiku ir patukšs no domām un refleksijām, piedāvājot vien krāšņu faktūru un ar to saistītus pārsteigu­ma priekus? Kas tad šajā izrādē tomēr parādījās no pēdējās kolektīvās utopijas? Kas ieskanējās klusumā? Jāpiekrīt, ka diez vai izrāde sniegs izsmeļošu stāstu par sešdesmit astotā gada Rīgu tiem, kuri neko nezina par šo laiku Rīgā, un tādi ir lielākā daļa Vācijas izrāžu skatītāji, lai kā mums visiem jau padsmitiem gadu liekas, ka visi par visu zina. Par Latviju joprojām neko daudz un dziļi "vidējais vācietis" nezina, kur tad nu vēl par sešdesmit astoto gadu, kad Latvija atradās lielajā Padomju Savienībā un bija sinonīms Krievijai. Ar uzskatiem, ka Latvija un Krievija ir viens un tas pats, Berlīnē nākas sastapties vēl šodien, dzirdot nedrošu jautājumu - kā tad mēs, žurnālisti, Latvijā strādājam, politiskās cenzūras apstākļos? It kā lielās līnijās ir skaidrs - kas bija Prāgas pavasaris un kas bija Krievija šajā laikā. Bet kas bija Latvija?Atbildes uz šo jautājumu sagaidīt vedina arī skatītāja ceļš uz izrādi cauri koridoram, kurā no sienām pretī veras Māras Brašmanes fotogrāfijās dokumentētie laikabiedri, kas lielformātā veido arī skatuves priekškaru. Rādot cilvēkus, kas nevienā brīdī neliekas pelēki, samocīti, bezsejas un bezdomu padomijas zombēti produkti. Tieši otrādi -fotogrā­fijās redzami skaisti cilvēki un aiz viņiem, starp viņiem sajūtams brīvas un pilnvērtīgas dzīves starojums."Klusuma skaņas" sākas tāpat kā "Garā dzīve" - atnāk skatuves strādnieki, atzāģē mājai vaļā fasādi, un varam ielūkoties, kas atrodas aiz tās. Aiz tās atrodas teātra reali­tāte. Šoreiz Monikas Pormales tūkstoš lietu muzeju, kas visā savā autentiskuma neprātā šokēja un fascinēja "Garajā dzīvē", nesot līdzi biezu informācijas slāni, šo grandiozo priekšmetu krātuvi nomainījusi pilnīga askēze-telpas ar nolupušām tapetēm, dažviet kailu apmetumu, kam vēl dziļāk cauri izgrauzies laikazobs, ļaujot ieraudzīt sienas iekšējos slāņus. Maz sadzīves priekšmetu un daudz sasai­ņotu grāmatu. Grāmatas un mūzikas aparāti. Tukšas stikla burkas. Askētiskā telpa koncentrē skatienu uz cilvēku, kas tajā ienāk. Bet ienāk tajā ļoti teatrāli tēli. Gan pelēki cilvē­ciņi, gan tērpu griezumā, krāsās un frizūru veidojumā satriecošas būtnes. Šajā līmenī līdzīgas dzīvam dokumen­tam, taču pašu šo cilvēku eksistences veids uz skatuves ir stilizēts, teatrāls, uz reālismu nepretendējošs. Izrāde par 20. gs. 60.-70. gadu kultūru runā metaforiskā veidā, teatrālā līdzību valodā. Laiks uzradās atsevišķās zīmēs, kas atbalsojas kā Latvijas, tā Rietumu realitātē, tikai katrā maz­liet citādāk.Mikelandželo Antonioni filmas Blow Up citātam pāri klājas žurnāla "Rīgas Modes" fotosesiju lapas un Māras Brašmanes dzīves fotografēšana, no cita laikmeta skatuves telpā ienākošo dāmu vācieši "nolasa" kā Emīliju Dikinsoni, jo tajā brīdī Simon & Garfunkel dziesmas tekstā tiek piesaukts tieši šis amerikāņu romantisma vitālais tēls, bet Latvijas skatītājs izlasīs arī stāstu par Rundāles fenomenu tālaika Latvijā. Līdz visbeidzot Andra Grīnberga filmas "Pašpor­trets" fragments uzplēš teatrālo nosacītību un dokumenta formātā atklāj, ka Sanfrancisko līča fenomens Summer of Love tieši tādās pašās formās, tikai citos mērogos un ap­stākļos tika izdzīvots arī Rīgā. Šādu dokumentālu pieskā­rienu un atsauču izrādē ir visai maz, dominē teātra etīžu forma par vispārcilvēciskām saskarsmēm, un var arī rasties sajūta, ka par šo laiku ir pastāstīts diezgan maz.Tomēr ir vēl viens līmenis, ar ko Jaunā Rīgas teātra izrā­de sasaucas visbūtiskāk, izvēloties "Klusuma skaņās" kon­centrēties uz aizgājušā laika living prieku - dzīvošanas prie­ku. Uz pēdējo reizi atskanējušo kolektīvās utopijas ideju par laimes iespējamību. Jaunā Rīgas teātra izrāde ļoti savādā veidā nodarbojas ar to pašu, ar ko dzīvoja leģendārās Ņujor­kas grupas The Living Theatre 1968. gadā veidotais darbs Paradise now, kuru viņi radīja, pārcēlušies uz Eiropu, un kurš sarīkoja pamatīgu traci Aviņonas festivālā tā gada vasarā.Lielās mīlestības izrādes, kurās uz skatuvēm pilsētu ielās un laukumos mīlestībā savienojās The Living Theatre dalīb­nieki, aicinot pievienoties arī skatītājus, bija tapušas uz visai sazarotu ideju bāzes, kas tika aizņemtas no Austrumu filozofijas, tantrisma, kabalas un attīstītas neiesvaidītajiem ne tik vienkārši saprotamā struktūrā, taču katram cilvēkam saprotamā vēstījumā: laime ir iespējama. Paradīze ir iespē­jama. To ir iespējams piedzīvot - turklāt šeit un tagad. Šajā kontekstā svarīgi atcerēties, ka The Living Theatre nebija sektantu grupiņa, bet indivīdu, spēcīgu personību kopa, kuru paradīzes teorija sakņojās ļoti skaidrā uzstādījumā, ka tas ir katra cilvēka darbs ar sevi. Izrāde Paradise now nebija tapusi uz kādas lugas vai cita rakstīta teksta bāzes, tajā arī nebija tikpat kā neviena vārda, tas bija kolektīvs kopdarbs, kura vēstījums pārraidījās caur izdzīvotajām skatuves nori­sēm, kas aicināja cilvēkus būt laimīgiem, savienoties mīlestī­bā un harmonijā. Kā stāsta laikabiedri, šis darbs esot bijis enerģētiski tik pozitīvi uzlādēts, ka to bijis neiespējami nesa­just, un tieši tas bijis īstais iemesls, kāpēc cilvēki instinktīvi devušies "mākslas darbā" iekšā un pievienojušies kopīgās laimes radīšanā un izdzīvošanā.Radikālā nevardarbīgās pretošanās revolūcija, par kuru iestājās The Living Theatre, aicinot cilvēkus nevis cīnīties pret sistēmu ar ieročiem rokās, bet konsekventi izvēlēties citu dzīvesveidu un dzīvot citādāk, savu atbalsi guva arī 60. un 70. gadu Rīgā, kurā arī daļa cilvēku izvēlējās dzīvot pilnīgi citādāk, nekā Brežņeva Rīgā bija paredzēts. Gan The Living Theatre, gan Rīgas gadījumā politika izpaudās caur viņu dzīvesveida izvēli, nevardarbīgi protestējot katram pret savu sistēmu, kas ieskāva viņu dzīves telpu, pilnībā to ignorējot savas dzīves modelī.Kā to visu pārraidīt šodienas teātrī? Jaunā Rīgas teātra aktieri atšķirībā no The Living Theatre nevelk nost drēbes, lai savienotos mīlestībā, neiet ielās un laukumos, tieši otrādi, pārceļas pavisam nelielās telpās un atver kanālus pozitīvās enerģijas raidījumam, lai atcerētos šo laiku, kad cilvēkiem vēl likās, ka tas ir iespējams - visiem kopā piedzī­vot laimi. Ļaujot sajust caur pozitīvās enerģijas pārraidījumu, ka laime tiešām pastāv. Tur - kaut kur. Un pavisam konkrēti - šajā kopīgajā teātra realitātē. Taču aktieri nenoārda dzīves un teātra barjeras, jo tad mūsu šodienas situā­cijā patosa būtu par daudz. Sound of Silence paliek tikai kā klusuma atgādinājums.

Atgriešanās Hipiju laikos
Saldā dzīve, 2007. gada 28.jan – 3.feb, 39 lpp
autors Sigita Treibere

Iespēja paceļot laikā ir ar Alvja Hermaņa Jaunā Rīgas teātra izrādes «Klusuma skaņas» palīdzību. Tā ir atgriešanās 1968. gadā, kad pret ka­ru Alžīrijā barikādes cēla studenti, bet Čehoslovakijā uzplauka bēdīgi sla­venais «Prāgas pavasaris» Hermanim tā ir izrāde «par jaunību, par zaudēto nevainību, arī par īpašo laiku, kāds bija 60. gadu beigās, kad cilvēks vēl loloja ilūziju par kolektīvu laimi». Šo gadu atmosfēru, kurā neviens no izrādes dalībniekiem nav īsti pieredzējis, te mēģināts raksturot ir Simona un Garfunkela dziesmām. Izrādē kā pierādījums tiek izmantotas foto­grāfes Māras Brašmanes tajā laikā tapušas bildes, kurās zinātāji atpazīst ne vienu vien mākslinieku vai kafejnīcu «Kaza» un «Putnu dārzs» apmeklētāju. Plus visam klāt tā laika slavenākā bohēmista Andra Grinberga filmētā aizkustinošā amatierfilma.Grinbergs, noskatījies izrādi un no­trausis asaru, saka: «Tur viss ir ļoti gai­ši un nevainīgi. Ilūzija cilvēkam pēc cilvē­ka. Nav nekā brutāla. Viss ir uz sajūtām un līdz galam nepateikts. Tāds sapnis par to, kā varētu būt, ja būtu. Tas bija cerību laiks.» «Klusuma skaņas» pirmizrāde no­tika Berlīnē, un vācu publika to uzņēma ar sajūsmu, daudz smējās, lai gan viņi ne­saprata politisko kontekstu. «Rīgā ar politiku hipiji toreiz nodarbojas vismazāk. Katrs bija aizņemts pats ar savu pasauli. Savukārt Vācijā toreiz visi bija brī­vi — varēja ģērbties, kā grib, un arī darīt, ko grib. Taču Rīgā meitenēm pietika uz­vilkt melnas zeķes un puišiem ataudzēt garus matus, lai viņi uzreiz tiktu pierakstīti pūstošajam kapitālismam un aizvilkti uz milicijas bērnu istabu. Toreiz uzskatīja, ka melnas zeķes nēsā tikai prostitūtas,» atceras Grinbergs un vienlaikus uzslavē kostīmu mākslinieces Monikas Pormales darbu izrādē. Viņa Rietumu «secon hand» veikalos esot piemeklējusi autentiskus tērpus, kas rada sajūtu, ka tas viss patie­šām ir no 40 gadu senas pagātnes.

Cilvēki runā bez vārdiem
Latvijas avīze
autors Aija Kaukule

Jaunā Rīgas teātra režisora jaunākā izrāde ar pagaro nosaukumu „Klusuma skaņas. Saimona un Gerfunkela koncerts Rīgā 1968. gadā, kurš nekad nenotika” tapusi sadarbībā ar „Berliner Festspiele” šis ir pirmais gadījums, kad JRT pirmizrāde vispirms notika ārpus Latvijas – 9. novembrī uz Berlīnes teātra festivāla Lielās skatuves Martina Gropiusa namā.

„Klusuma skaņu” pirmizrāde, kas starptautiskai publikai tiek piedāvāta, atbalsojot visiem zināmās Saimona un Gerfunkela dziesmas nosaukumu – „The sound of silence”-, notika ikgadējā skatuves mākslas festivālā „Spielzeit Europa” – kā turpinājums iepriekšējam Alvja Hermaņa projektam „Garā dzīve”, kas godalgots vairākos starptautiski pazīstamos teātra festivālos.

„Klusuma skaņas” ir it kā iepriekš iestudētās „Garās dzīves” turpinājums, tikai pretējā hronoloģiskā virzienā, komentē izrādes veidotāji. Izrādes darbība notiek tajā pašā komunālajā dzīvoklī, tikai četrdesmit gadus iepriekš, kad „Garās dzīves” varoņi vēl bija jauni. Izrāde par jaunību, par zaudēto nevainību. Arī par īpašu laiku, kāds bija 60. gadu beigās, kad cilvēkus vēl vienoja ilūzijas par kolektīvu laimi. 1968. gada utopijas – Vudstoka, Saimons un Gerfunkels, sapnis par mieru, mīlestību un labāku pasauli…

Skaņas, kas dzirdētas nedzirdot
Kultūras Forums, 2007.gada, 30.nov – 7.dec
autors Līga Ulberte

Izrāde Klusuma skaņas. Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968. gadā, kurš nekad nenotika ir ne­beidzams pārsteigums. Etīžu montāžā balstīts vairāklīmeņu uzvedums, kurā, no vienas puses, ir režisora strikti racionāli izveidota konstrukcija, bet, no otras puses, arhetipisku metaforu ķēde, kas skatītājā izraisa dziļi subjektīvu pārdzīvojumu. Šis nu reiz ir gadījums, kad, rakstot it kā par izrādi, bezgala vilinoši ir rakstīt par sevi. Nevis par to, kas notiek uz skatuves, bet par to, kas notiek ar mani. No Hermaņa pēdējo gadu iestu­dējumiem šis noteikti ir siltākais un poētiskākais jeb, paša Hermaņa pasen teiktajiem vārdiem runājot, bliez ar maigumu.

Daži formālie iestudējuma aspekti ir neapšaubāmi, lai arī uzrakstīti, izklausīsies triviāli banāli. Pirmkārt, Klusuma skaņas ir kolektīvs darbs, kurā autori ir visi: režisors Alvis Hermanis, aktieri Guna Zariņa, Sandra Zvīgule, Inga Alsiņa, Iiena Šmukste, Iveta Pole, Regīna Razuma, Kristīne Krūze, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Edgars Samītis, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Ģirts Krū­miņš, Andris Keišs, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Pormale, grima un parūku meistares Sarmīte Balode un Ilze Trumpe. Otrkārt, izrādes uzbūves pama­tā ir etīdes. JET unikālajā pieredzē uztrenētie aktieri profesionāli nevainojami veido etīdes kā miniatūras, jēdzieniski noslēgtas epizodes, kuras režisors pakārto savai izrādes konstrukcijai. Nevar apgalvot, ka visi ak­tieri tiek galā vienādā kvalitātē. Pat ja tehniskais tēla zīmējums tiek realizēts, tikai noņemot garmatainās parūkas, atklājas (vai neatklājas) ari paša aktiera privātā pieredze, tā, kas sadzīvota, sakrāta un atstājusi nospie­dumus, kuras aktualizāciju režisors šķiet provocējis ļoti apzināti. Citiem vārdiem sakot, ļoti var just, kuram ir ko teikt. Gunai Zariņai, Sandrai Zvīgulei, Andrim Keišam, Ģirtam Krūmiņam, Gatim Gāgām, Kasparam Znotiņam, Regīnai Razumai ir ļoti daudz ko teikt. Arī citiem ir, kaut arī mazāk.

Klusuma skaņām iespējamās atslēgas ir vairākas. Hipiju kultūras, Saimona un Garfunkela mūzikas, Alv­ja Hermaņa līdzšinējās daiļrades vai izrādes universālā metaforiskā vēstījuma atslēga. Tikpat labi var šķirt izrādes formu no satura un katru sadalīt reizinātājos, lai saprastu, kā veidojas rezultāts. Pareizas atbildes tā vai citādi iznāks vienkāršot, jo nozīmes, ko piedāvā iz­rādē izmantotie tēli, ir vairākas. Piemēram, 1968. gads izrādes nosaukumā. Tas var būt dramatiskais Prāgas pavasara gads ar tam sekojošo PSRS iebrukumu Čehoslovākijā. Kaut ari izrādē nav it nekādu tiešu politis­ku ilūziju, tas vēl nenozīmē, ka šo notikumu tur nav. Viens no Klusuma skaņu stāstiem ir par jaunību, kas dzīvo nezinot to, kas notiek ārpusē (aiz dzelzs priekš­kara vai kaimiņu sienas), bet tai pašā laikā izrādes sākumā četri saņukātos uzvalciņos ietērpti vīri austiņās klausās kādu neatļautu, bet viņus ļoti saviļņojušu informāciju, tātad kaut ko par to, kas notiek tur, ārā. 1968. gads var būt ari amerikāņu folkroka dueta Pola Saimona un Arta Garfunkela skaļākais slavas bridis, kad iznāk viņu albums Bookends un dziesma Mrs. Robinson kļūst par vispasaules hītu, kas Padomju Sa­vienību gan, protams, sasniedz tikai pagrīdes variantā. Un vēl 1968. gada vasara tiek uz­skatīta par hipiju kustības sākumu padomju Latvijā, kad pa vidu starp slavenajiem Monterejas (1967) un Vudstokas (1969) festivāliem puķu bērnu pulcēšanās sākas ari Rīgā. Galu galā tam visam var ari ne­piešķirt nekādu nozīmi, jo 60. gadu otrā puse vienkārši ir laiks, kad pa­saulē nāk izrādes režisors un viņa laikabiedri un gaisā virmo pa drus­kai no visiem nosauktajiem un vēl citiem notikumiem.

Klusuma skaņu analīzei vienī­gā iespējama formā ir izrādes proto­kols, jo fokusēt uzmanību vienlaicī­gi uz visām simultānajām darbības ligzdām un nozīmēm fiziski nav iespējams. Tāpat kā fiksēt daudzos citātus no paša Hermaņa iepriek­šējo gadu izrādēm (kaut vai no Tā­lāk, Garās dzīves un Soņas, kā ari citiem kultūrfaktiem). Tomēr ir vismaz trīs tēli, kuru poētiskā ietilpība ir fascinējoša: grāmatas, burciņas un piens. Grāmatas izrādes cilvēku pasaulē saistās tikai ar tīro, skaisto un trauslo. Ar to pūkaino spalviņu, ko varoņi ar elpu mēģina pēc iespējas ilgāk noturēt gaisā; ar aristokrātisko Regīnas Razumas Emīliju Dikinsoni, kas, iznirusi no grāmatu lappusēm, gluži kā pielīmētus sev līdzi gājputnu gājienā aizved visus izrādes varoņus; ar to mazmazītiņo grāmatiņu, ko Gata Gāgas pagrīdes bibliotekārs kā dvēseli izvelk sev no mutes/sirds, lai gluži kā Ojāra Vācieša sviestmaizi atdotu meitenei no manas klases. Piens, kas ir gan dzīvības avots, ko sa­krāt burciņās pa pilienam vien; gan apreibinātājs, kas nomierina, vienalga vai ar caurulīti izfiltrēts, vai caur salmiņu izpūsts burbuļos, caur smidzinātāju krītainos putekļos vai ari pārvērties sintētiskā putukrējumā.

Visbeidzot burciņas. Reālas ausis uz kaimiņa ista­bu/brīvo pasauli/ mīļotā cilvēka sirdi. Tik pievilcīga Lienas Šmukstes sieviņa, kuras trīslitru burkā glabājas ... mūzika. Tā pati, kas prieks, laime, cerība. Tas ir prieks, ko izpurina virs galvas līgavai, ko ielej zīdainīša pirm­ajā vanniņā, ko katram gribas noķert savā burciņā un nekad nelaist prom, bet kurā iespējams ari noslīkt. Var jau, protams, šai mirklī atcerēties Eimunta Nekrošus izrādes trīs māsas, kuras tikpat ļoti gribēja noķert sa­vās glāzītēs Veršiņina pūstos cigaretes dūmus, bet var to ari neatcerēties.

Vēl viens no atslēgas vārdiem ir ari sapnis. Gan tas, ko izsapņo miegā, gan tas, ko nomodā. Tukšajā un pamestajā, bet sadzīviski atpazīstamajā komunālajā dzīvoklī (kaut ari skaidrs, ka atsauces uz Garo dzīvi ir gribētas un konceptuālas, tomēr Alvja Hermaņa un Monikas Pormales izrāžu telpa kopš Garās dzīves ir kļuvusi bīstami prognozējama, konsekventi realizēta tādā kā autentisko lietu muzeja estētikā) ienākušās hu­ligāniskās Ivetas Poles un Sandras Zvīgules meitenītes izrādes sākumā atdzīvina šeit kādreiz dzīvojušo cilvēku sapņus un cerības, lai beigās tos tikpat brīvi sagāztu, piebremzējot tikai pie bērnu ratiņiem. Te īstajā sapnī pazūd sienas un kājas pašas mēnessērdzīgi atrod to, pēc kura ilgojas sirds; bet nomoda sapnī atdzīvojas uz sienas uzzīmēts zilonis. Ir atsevišķas epizodes kā mazas glezniņās ar noslēgtu iekšējo dramaturģiju: kā Guna Zariņa māca caur burciņu bučoties vispirms draudze­ni, bet pēc tam jau ari puisi; kā telefona zirnekļa tiklos cīnās Sandra Zvīgule un Andris Keišs; kā meitenes ie­mīlas, apprecas un dzemdē bērnus un puikas kļūst par tētiem u.c. Bet kopumā ļoti gribas ticēt, ka šī Alvja Her­maņa izrāde runā ar skatītāju bez aprēķina un, ja uz ko ari provocē, tad uz uzticēšanos.

Režisors programmiņā raksta, ka šī ir izrāde "par mūsu vecāku jaunību, par laiku, kad viņi mūs iecerēja, kad mēs tikām ieņemti, kad vēl bijām mūsu mammām vēderos". Jā, tieši tā ari ir. Mammas dziedāta vai klau­sīta dziesma, tēta smiekli, kafijas dzirnaviņu dūkoņa. Mana mamma, gaidot mani, strādāja pie filmas Ceplis un montējot bija spiesta atkal un atkal klausīties Mar­ģera Zariņa un Margaritas Vilcānes Es sirdi izrauju un aizmetu to suņiem. Tās ir manas klusuma skaņas. Tā ir pieredze pirms pieredzes. Ģenētiskā un emocionālā informācija, kas mūsos objektīvi ir, kaut mēs paši to ne­maz nezinām. Skaņas, kas dzirdētas nedzirdot.

Vācijā saprata un novērtēja
Latvijas Avīze
autors Māra Brašmane*

Bet ko tur liegties, Vācijas teātri pirms izrādes sākuma tomēr urdīja ziņkāre: intere­santi, kā šejienes skatītāji uz­tvers no skatuves raidīto vēsti par 60. gados padomju laikos dzīvojušu jauniešu izjūtām? Lai gan Jaunā Rīgas teātra aktieri tās  atklāj  ārkārtīgi smalki un pārliecinoši, spē­lē patiesi izdzīvojot dažādos stāstus par jaunību un visu, ko cilvēks izjūt pirmo reizi mūžā, - vai mūsu pagātnes iekārtu nekad nepazinusī publika sapratīs? Jo pat Lat­vijā jaunāka gadagājuma cil­vēki man bija vaicājuši - ko tam pienam trīslitru burkās jūsu laikā lēja klāt, ja dzerot tā reiba?...Filozofiski dzīvi tverot, varētu atbildēt, ka jaunībā reibst ari no svaiga piena, bet taisnības labad negribu izvairīties: šo dienišķo pār­tiku stipruma labad mē­dzām papildināja ar veik­smīgi iegūtu lāsīti spirta... Citi mani laikabiedri, šo izrādi skatoties, atminēsies, kā mācījušies skūpstīties un cik aizraujoši skolas ballītēs bija "griezt pudeli" cerībā, ka buču varēsi dot tieši tam, par kuru klusībā sapņoji. Apbrīnojama ir aktieru spē­ja iedzīvināt tik dažādus tē­lus, atklājot sarežģītas jūtas un notikumus.Ļoti atpazīstamas man izrādē ir daudzas situācijas, kur redzu pašas piedzīvoto padomju laikā, kad infor­mācijas ieguve par pasauli, vēsturi, kultūru ārpus PSRS bija visai sarežģīta un smal­ki dozēta ar dažādiem pie­ejas līmeņiem. Ja laimējās un bija draugi, tad - kā to­laik teica - "par blatu varēja tikt pie informācijas un lite­ratūras". Tāpēc vēl jo vairāk patīkami pārsteidza vācu skatītāju neviltotā atsaucība un reakcija ne tikai uz aktie­ru īpaši nospēlētām ainām, bet ari vietās, kuru saturs un jēga, kā man likās, ir vai­rāk saprotamas mums, kuri izdzīvojuši to cenzūras nejē­dzīgajiem liegumiem pilno laiku, par kuru izrādē liecina vien smalkas nianses. Taču, izrādās, meistarīgi veidota uzveduma smalkās nianses pareizi uztver arī vācieši, turklāt Rietumberlīnē dzī­vojošie. Publika reaģēja gan ar smieklu šaltīm komis­kās situācijās, gan absolūtā klusumā pēkšņi spontāni aplaudējot. Un balsī smē­jās ainā, kur bibliotēkā pie aizliegtās, taču ļoti kārotās Rietumu mūzikas varēja tikt, vienīgi uzrādot "biedra karti".Jā, šī ir izrāde bez vār­diem. To aizstāj Saimona un Garfunkela dziesmu teksti angļu valodā, kuri vienlīdz uztverami kā latviešiem, tā vāciešiem. Bet acīmredzot šajā gadījumā lielākā nozīme ir tai vispārcilvēcisko sajūtu valodai, kuru apguvuši un iemācījušies izplatīt Alvja Hermaņa izrādes dalībnieki.Vācijā satiku savu paziņu no Lietuvas - galeristi Giedzi Barholdi, kura Berlīnē re­dzējusi visas tur rādītās Alv­ja Hermaņa izrādes un, pro­tams, bija ieradusies ari uz "Klusuma skaņām". Arī viņa teic, ka izrāde ir izdevusies lieliski. Varu tikai piekrist, un man ļoti gribētos, lai arī citur pasaulē skatītāji šo uz­vedumu saprastu un skatītos ar baudu. 

*Viens no iedvesmas avo­tiem Alvja Hermaņa jaunā­kajam iestudējumam "Klu­suma skaņas jeb...” ir arī fotogrāfes Māras Brašmanes 60. gadu portreti; ielu situāci­jas. Viņas darbi izmantoti arī izrādes noformējumā, bet pati attēlu autore Berlīnes teātrī "Festspiel" noskatījās uzvedu­ma pirmizrādi.

Pasaka par mūsu vecāku jaunību
Latvijas Avīze
autors Linda Ģībiete

"Tas noteikti nav doku­mentālais teātris!" tā savu svaigāko iestudējumu "Klu­suma skaņas" raksturo Jaunā Rīgas teātra (JRT) režisors Alvis Hermanis. Arī šī, tāpat kā "Garā dzīve", ir izrāde bez teksta, un tās pamatā nav lugas, stāsta vai romāna, kā tradicionālā teātri pieņemts. Lai ieintriģētu skatītājus, "Klusuma skaņas" dēvētas arī par "Garās dzīves" tur­pinājumu, tikai - pirms 40 gadiem.  Vai atceries?... Atceries, kā mēs dzīvojām 60. gadu beigās - devītajā vil­nī, vai ne? Atceries, Rīgā sēdē­jām "Skapī" un dziedājām tā trakā, bohēmiskā liepājnieka Imanta Kalniņa dziesmas? Un kā mēs lasījām grāmatas un klausījāmies Luksemburgas radio? Tur skanēja Bītli, Dženisa Džoplina, Džimijs Hendrikss, Saimons un Garfunkels, un arī "Rolling Stones" toreiz vēl bija jauni. Bet mums pašiem bija "Me­nuets" un "BBM", atceries? Tiesa, plates toreiz nevarēja dabūt, bet, atceries, tev dažas atsūtīja no ārzemēm, un mēs to visu tad pārkopējām uz lentēm. Jā, un kādus importa zābakus es toreiz nopirku no viena jūrnieka - koši dzelte­nus, lakādas, traks var palikt. Un mūsu tukšo piena pudeļu krājumus atceries? Kā mēs tās stiepām nodot... Toreiz taču tetrapakas vēl nebija iz­gudrotas. Ai, toreiz varējām stundām sēdēt mājās, gai­dot svarīgu telefona zvanu, jo bezvada tālruņu toreiz vēl nebija. Tu taču atceries?Diemžēl atcerēties to lai­ku es nespēju: man tāpat kā lielākajai daļai JRT ak­tieru bija lemts ienākt šajā pasaulē krietni vēlāk. 60. gadu beigas ir mūsu vecāku skaistā jaunība, kas uz skatuves atdzīvināta jaunākajā JRT iestudējumā "Klusuma skaņas" jeb, kā vēstī izrādes apakšvirsraksts - "Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968. gadā, kurš nekad neno­tika". Jau tas vien norāda, cik lielā mērā šī izrāde ir atkarī­ga tieši no aktieru iztēles spē­jām, no viņu radošās aktivi­tātes, spēlēm ar popkultūras ikonām, saviem un mūsu priekšstatiem par puķaina­jiem, bohēmiski brīvdomīgajiem un naivi utopiskajiem sešdesmitajiem.Šeit nav jāmeklē doku­mentālās patiesības, lai gan, kā stāsta tā laika aculieci­nieki, pilnīgi visas situācijas, apstākļi un atgadījumi ir ja ne nokopēti līdz vissīkākajai detaļai, tad atmosfēras ziņā par visiem simts procentiem atbilst 60. gadu beigu no­skaņai Latvijas bohēmiskās inteliģences aprindās. Tomēr viss, ko daudzajās etīdēs re­dzam uz skatuves, ir arī pa­saka par sešdesmitajiem. Tā reālā dzīve, kādu to redzējis un gleznojis mākslinieks ro­mantiķis, - glezna ir ārkārtī­gi skaista. Un tieši tāpēc gluži brīnumaini šķiet tas, ka JRT aktieriskas 60. gadus nav iz­baudījuši uz savas ādas, šo atmosfēru spējuši radīt. Tas pierāda visu izrādes aktieru iztēles neierobežotās iespējas un labi uztrenēto meistarību tieši etīžu veidošanas un iz­spēlēšanas tehnikā.  Kā montāžas režisors Kā stāsta iestudējuma dalībnieki, izrādes tapšanas procesā radītas apmēram 200 etīdes, no kurām vēlāk atlasītas labākās, spilgtākās un noskaņas ziņā atbilsto­šākās. Taču jājautā, kāds tad šajā gadījumā bijis režisora A. Hermaņa uzdevums - vai tikai ģeniālas idejas ģenerē­šana un uzdevumu došana aktieriem? Nebūt ne, Herma­nis šoreiz darbojas kā talan­tīgs montāžas režisors kino, no mazajiem notikumiem, dažāda satura un noskaņas etīdēm viņš salicis kopā, uz­būvējis savu - loģisku, emo­cionāli niansētu stāstu ar ievadu un nobeigumu un ar precīzu tēlu attīstību, atrodot iestudējumā vietu katram no četrpadsmit aktieriem. Režisors radījis šķietami vienkāršu, bet ārkārtīgi patiesu un uz cilvēciskām pamatvērtī­bām balstītu dramaturģisko materiālu, lai arī šajā izrādē nav neviena paša vārda.Bet kur gūta iedves­ma? Gan filmās, gan Mā­ras Brašmanes fotogrāfijās, gan dokumentālos stāstos, aptaujājot 60. gadu beigas piedzīvojušos paziņas, gan priekšstatos par šo brīvdomīgo hipiju laikmetu. Taču lielākais iedvesmas avots, va­rētu pat teikt - izrādes izej­materiāls - šoreiz ir mūzi­ka. Tāpēc "Klusuma skaņas" drīkst dēvēt arī par traģēdijas dzimšanu no mūzikas gara, - ja ar vārdu "traģēdija" mēs šoreiz izprotam jebkuru dra­maturģisko darbu, ne tikai tādu lugu, kuras iznākums ir īpaši skumjš vai fatāls. Pētot antīko teātri, Nīče secinājis, ka teātris attīstījies tieši no tautas mūzikas. Šoreiz teāt­ris burtiskā nozīmē radies no mūzikas. Katra "Klusuma skaņu" etīde atgādina savādu klipu, kas radīts kādai no daudzajām izrādē skanoša­jām dziesmām, kuru secība nebūt nav nejauša.  Izejmateriāls Par dramaturģisko un atmosfērisko iestudējuma pamatu režisors izvēlējies amerikāņu dueta - Pola Saimona un Arta Garfun­kela - dziesmas, kas tapušas no 1964. līdz 1970. gadam un savā laikā nebūt nav uz­skatītas par pašām spilgtā­kajām hipijiskās filozofijas paudējām. Arta eņģeliski tīrais tenors un Pola liriskās, harmoniskās un rotaļīgās kompozīcijas neatbilda tai psihodēliskajai noskaņai, kas bija modē 60. gadu bei­gās. Saimona un Garfunke­la aktīvā darbība noslēdzās jau pašā 70. gadu sākumā, taču īsajā laikā gūtā popula­ritāte un sarakstīto dziesmu apjoms ir visai ievērojams. Izdoti veseli pieci mūzikas albumi, no kuriem otro tieši tā ari sauc - "Klusuma ska­ņas" ("Sounds of Silence"). Šis duets bieži tiek dēvēts par autsaideriem savā laikā, taču mūsdienās gan kino, gan nu jau ari teātri viņu plates tiek uzliktas visai bieži, kad vien jārada 60. gadu atmosfēra.A. Hermanis izvēlējies tieši šos "autsaiderus", lai paustu laikmeta naivo, gai­šo, pozitīvo pusi. Jo, salīdzi­not ar 21. gadsimta sākumu, toreiz, šķiet, patiešām bija daudz vairāk pozitīvā garī­gā sprieguma un pozitīvas, nevis destruktīvas radošās enerģijas. "Klusuma skaņas" pārnestā nozīmē tik tiešām varētu dēvēt ari par muzikā­lu izrādi, jo visā iestudējuma garumā mūzika neapklust gandrīz ne mirkli.  Par visvienkāršāko Bet par ko tad ir JRT veidotais stāsts? Par -pašu vienkāršāko - par cilvēka dzīves ritējumu, pasaules iepazīšanu un iejušanos tajā, par pirmo mīlestību, pieaugšanu, patstāvīgas dzī­ves uzsākšanu, par ģimeni, bērniem un par prieku un gaišumu, ar kādu šo dzīvi, izrādās, iespējams piepil­dīt. "Klusuma skaņās" visas pasaules vietā uz skatuves redzams tikai viens, turklāt stipri nolaists, komunālais dzīvoklis, bet cilvēci sim­bolizē neliels hipijiski no­skaņotu jauniešu bariņš vai varbūt komūna.Viņu dzīve uz skatuves nav nedz reālistiska, nedz dokumentāli precīza. Tā ir spēle ar iztēli, teatrālas rota­ļas, vizuāli spilgti efekti, košas mākslinieciski pārspīlē­tas ainas, - gluži kā pasakā. Bet tik ļoti gribas šai pasakai noticēt!... Gribas cerēt, ka pa­saulē arī šodien, 21. gadsimta sākumposmā, ir iespējams tikpat patiess pozitīvisms. Un pēc izrādes patiešām gribas teikt: jā, jā, es atceros gan, kā mēs toreiz, 1968. gadā, no stikla pudelēm dzērām pienu un pa kluso klausījāmies Luksemburgas radio...

Pilnīgi nepareizi!
Kultūras Forums, 2007.gada, 23.nov - 30 nov
autors Agnese Kusmane

Svarīga ir atgriešanās padomju laikā, kas iespējama, skatoties Alvja Hermana jaunāko izrādi Klusuma skaņas. Svarīga, jo nekas tāds vairs nenotiek tagad, lai gan, manuprāt, tas ir pilnīgi nepareizi: šodien gars un ķermenis ieguvis abpusēju vienaldzību, un pēdējais parasti vismazāko daļu uzmanības. Mēs tiekam izglītoti ar neparasti lielu kredītpunktu skaitu augstskolās un informācijas daudzumu medijos, tikmēr ķermenis pilda dekoratīvas vai praktiskas darbības. Personības dalīšanās. Savukārt, Hermana izrādē gars atrodas ķermenī, un kur lai citur tas būtu, tā ir vienīgā drošā telpa, kur tam eksistēt personības apspiestības laikā. Tā ir vienīgā drošā telpa, kur tas var starot.

Un tāpēc nav brīnums, ka ķermenis raida mū­ziku - Saimona un Garfunkela gabalus, kas 1968. gadā (laikā, par kuru ir izrāde) aiz brīvības alkām un niknuma rada asaras acīs. Ķermenis tiek ap­segts ar grāmatām - visdārgāko padomju valūtu - kā zīme par vislielāko tuvības pakāpi. Skan radio - grūti uztverama programma - kuru vislabāk var dzirdēt tad, kad antena ir pieskārusies sievietes ādai, vai vēl vairāk - atrodas viņas ķermenī. Meite­ņu augumi kļūst par mūzikas instrumentiem puišu rokās, un visumā banālā alegorija Hermana izrādē iegūst to reto skaidrojumu, kas attaisno šīs alego­rijas eksistenci. Klusuma skaņās tiek citēts arī lat­viešu performances mākslinieks A. Grīnbergs, kurš mīlēšanos padara par mākslu. Un pats svarīgākais - gara radinieki kļūs par ķermeņu radiniekiem, un izrādei ir happy end, ar vienu izņēmumu - puisi, kas pārdeg.

Izrāde ir bez vārdiem, dzirdami vienīgi reti spurdzieni vai vaidi. Un daudzi vācu auditorijas smieklu cēlieni. Tas tiešām neizbrīna, jo vācu kultūrai izie­šana no ķermeņa garā (intelektā - būtu precīzāk) laikam ir raksturīga. Un, lūk, atgriešanās, kaut vai izrādes laikā, ir kā nemitīga kutināšana: uzbudino­ša un valdzinoša. Arī visdažādākie padomju artefakti vāciešiem patika: tērpi, burkas matu veidošanai, raskladuškas, radio, fēni, bērnu ratiņi. Brīžiem šķi­ta, ka izrāde nebeigsies, kamēr netiks atrādīti visi mākslinieces/scenogrāfes M. Pormales atradumi. Brīžiem šķita, ka izrāde ir par garu, jo teju visiem aktieriem (izņemot R. Razumu) pietrūka mīmiskas lokanības, ar ko aizpildīt brīžus, kuri parasti tiktu aizpildīti runājot. Vēl dažkārt nāca prātā domas par to, ka citāti (Grīnbergs, Antonioni) nerod attaisnojumu, bet ir kaprīza dīžāšanās ar režisora kultūras bagāžu. Pieļauju, ka tas ļaus izrādi kritiķiem nosa­ukt par formālistisku, lai gan tajā ir atrodamas arī citas idejas. Un tās ir lieliskas.

Piemēram, ideja par laika bezgalību. Laiks, kas Rietumu sabiedrībā ir cieši saistīts ar naudu (Ber­līnē mans darba telefons minūšu vietā uzrāda cen­tus, ko esmu norunājusi), visās iespējamās kultūras jomās demonstrē kapitālisma degradējošo raksturu. Hermanis laiku ir izbalinājis (ne pavisam izdzēsis), tas it kā atkārtojas, ko atkārtodamies panāk Saimo­na un Garfunkela gabali, vai ari daudzās etīdes, kas viena otrai līdzīgas rada deja vu efektu, kas ari ir zi­nāma riņķošana, bet ne nosacīta virzība uz priekšu. Nekāda progresa. Nevienam te laika nav žēl - laiks ir, cik gribi, tas pienākas draugiem, grāmatām, ra­dio un bērniem. Nauda un laiks te nenozīmē neko. Un tā dzīvot noteikti ir laimīga sajūta. Un laime nav pilnīga, iekams nav zudušas visas saites ar planētu - to nodrošina reibinošs piens trīslitrenēs. To iedzēruši, stāsta dalībnieki līksmo, atstājot mūs pārdo­māt to, par ko īsti sērojam.

Biļetes uz izrādēm Berlīnē bija izpārdotas!

Skaisti! Ģeniāli!
Kultūras Forums, 2007.gada 2.nov-9. nov, 1lpp
autors Linda Ģībiete

1968. gads Brālīgajā Čehoslovākijā padomju armija apspiež Prāgas pavasari, tepat Liepājā dziesmas un simfonijas raksta Imants Kalniņš, Jūrmalā sāk spēlēt ansamblis, kas nosauc sevi par Menuetu, jaunie bohēmisti vairāk laika pavada nevis mācībās, bet slavenajā Skapī, aizraujas ar grāmatu la­sīšanu, izvairās no stukačiem, kas pamanās iefiltrēties ikvienā kompānijā, un slepus cenšas uztvert Rietumu raidstacijas, piemēram, Luksemburgas radio, kur skan lielākie hīti no tā laika popzvaigzņu repertuāra. Bītlu, Rolling Stones, Dženisas Džoplinas, Džimija Hendriksa un Saimona un Garfunkela gabali tiek ierakstīti lentēs, pārkopēti, aizdoti, kopīgi klausīti, bet kādam veiksmi­niekam aizjūras radi, iespējams, atsūtījuši oriģinālās plates. Tie ir gadi, kad pienu vēl pilda stikla pudelēs, kad telefoniem vēl nepieciešami vadi un kad pasaule griežas daudz lēnāk, bet visu tik un tā var paspēt. Tas ir laiks, kad cilvēkiem daudz biežāk jāsatiekas aci pret aci, nevis tikai jāuzklikšķina pāris taustiņu un jāsaru­nājas skaipā.

Tie ir fakti, priekšstati un varbūt daļēji ari sapņi par 60. gadu beigu - puķu bērnu laikmeta - atmosfē­ru. Jaunā Rīgas teātra aktieri režisora Alvja Hermaņa vadībā izrādē Klusuma skaņas šīs atmiņas pratuši ma­terializēt uz skatuves. Zinātāji, tie, kas jaunību piedzī­vojusi 60. gadu beigās, stāsta, ka ir gatavi parakstīties teju zem katras etīdes, ko iestudējumā izspēlē aktieri, un teikt -jā, tā bija! un tā ari bija! un tas ir par mani! Šodienas jaunatnei, 70. un 80. gadu bērniem, pie ku­riem pieder ari lielākā daļa izrādes aktieru, Klusuma skaņas varētu būt skaista, liriska pasaka par aizgājušo laiku, par to, kādā pasaulē dzīvoja viņu mammas un tēti, par to, no kādas netverami gaisīgas un bohēmiski brīvas atmosfēras viņi ir piedzimuši - gandrīz kā Venē­ra no jūras putām.

Kur atrasta iedvesma? Filmās, fotogrāfijās, doku­mentālos stāstos, priekšstatos? Varbūt mūzikā? Patie­šām, izrādi Klusuma skaņas varētu dēvēt ari par tra­ģēdijas dzimšanu no mūzikas gara, ar vārdu traģēdija šoreiz izprotot jebkuru dramaturģisko darbu. Par galve­no dramaturģisko un atmosfērisko iedvesmas avotu re­žisors izvēlējies tieši amerikāņu dueta - Pola Saimona un Arta Garfunkela - dziesmas, kas tapušas no 1964. līdz 1970. gadam un savā laikā nebūt nav uzskatītas par pašām spilgtākajām hipijiskās filozofijas paudējām. Arta eņģeliski tīrais tenors un Pola liriskās, harmonis­kās un rotaļīgās kompozīcijas neatbilda tai psihodēliskajai noskaņai, kas bija modē 60. gadu beigās, taču Alvis Hermanis izvēlējies rādīt tieši šī laikmeta naivo, gaišo, pozitīvo pusi.

Klusuma skaņām dots koķets apakšvirsraksts Sa­imona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968. gadā, kurš
nekad nenotika. Alvis Hermanis, gluži kā montāžas režisors kino, atlasījis, izkārtojis un savienojis daudzās etīdes, veidojot vienkāršu, bet būtisku stāstu par... Par ko gan citu, ja ne par dzīvi, par jaunu cilvēku ieskatīšanos tajā, par iepazīšanos, par mīlestību, par nevainības zaudēšanu, par piedzimšanu un arī par nāvi, par to, kā laikmets spēj pacelt un ari sadedzināt cilvēkus. Reži­sors kopā ar aktieriem ir izstāstījis pasaku par 60. gadu beigām Rīgā, kādā komunālajā dzīvokli, iespējams, tajā pašā, kur vēlāk mitināsies Garās dzīves večukiņi. Un varu droši apgalvot, ka tas, par ko tagad stāsta pasa­kas, kādreiz bija īstenība.

Viedoklis
Diena
autors Zane Radzobe

Alvja Hermaņa izrāde, kas pirmizrādi piedzīvoja 9. novem­brī festivālā Berliner Festspiele, no ceturtdienas tiek rādīta Mū­zikas un teātra muzejā Talsu ie­lā 1, zālē, kur iepriekšējās sezo­nās Jaunais Rīgas teātris rādījis A.Hermaņa iestudēto Ledu, Soņu, Garo dzīvi. Interesentiem gan nāksies samierināties ar JRT izrādēm jau ierasto vietu trūkumu. Visas biļetes uz no­vembra un decembra Klusuma skaņu. Saimona un Garfunkela koncerta Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika izrādēm izpārdotas dažu stundu laikā. Kā uz­sver teātris, rindas šobrīd ne­tiek veidotas, un biļešu pārdo­šana uz janvāra izrādēm tiks izsludināta decembra pirmajās dienās.

«Mums gāja loti labi — bija skatītāju ovācijas, atmosfēra bi­ja draudzīga, pozitīva. Par mums ļoti rūpējās,» trupas iespaidus izrādēs Berlīnē rakstu­ro JRT mārketinga daļas vadītā­ja Andra Rutkeviča. Skatītāju interese bijusi sakāpināta, un «arī Berlīnē ne visi, kas vēlējās, varēja dabūt biļetes, ne tikai Rī­gā».

Izrāde Vācijā piecas reizes ti­ka rādīta zālē, kas paredzēta 250 cilvēkiem. Talsu ielas zāle spēj uzņemt tikai 100 skatītāju, tādēļ JRT jau iepriekš uzsāka plašāku telpu meklējumus, bet līdz šim tie nav vainagojušies panākumiem.

Kā stāstījis A.Hermanis, Klu­suma skaņas ir Garās dzīves turpinājums — tās pašas mājas dzīve pirms četrdesmit gadiem.

Līdzīgi kā Garajā dzīvē, arī šeit pāri aktieru lūpām neskanēs ne vārds. Toties mūzikas būs daudz — Saimona un Garfun­kela balsīs izskanēs gan tēlu prieki, gan bēdas. Izrādē pieda­lās četrpadsmit JRT aktieri — Guna Zariņa, Sandra Zvīgule, Inga Alsiņa, Liena Šmukste, Ive­ta Pole, Regīna Razuma, Kristī­ne Krūze, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Edgars Samītis, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Ģirts Krū­miņš un Andris Keišs. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece — Monika Pormale.

Pa starpu izrādēm Berlīnē un pirmizrādei pašu mājās JRT trupa paspējusi viesoties arī Helsinkos — starptautiskajā teātra festivālā Baltie Circle 18. un 19.novembrī rādīta A.Her­maņa pēc V.Sorokina romāna Ledus veidotā izrāde.

Latvijas teātra ābolu ķocis
Diena
autors Inese Lūsiņa

Kā dažos vārdos izteikt to, kas dara Alvja Hemaņa un vi­ņa 14 aktieru ansambļa izrādi tik lielisku — vienlaikus iz­smalcinātu un gudru, sirsnī­gu un ironisku, rafinētu un nostalģisku, patiesu un sir­reālu, trāpīgu un poētisku, beigās atstājot visgaišākās cil­vēkmīlestības caurstrāvotu pēcgaršu? Turklāt, ja tas viss (un ne jau pirmo reizi A.Hermaņa jaunradē) paveikts bez vārdiem, visu padarot ar ķer­meņu valodā precīzām mizanscēnām Saimona un Garfunkela mūzikas fonā, kas ir būtisks izrādes teksts.

Režisoram, viņa iztēles tel­pas radītājiem un tās iedzīvo­tājiem izdevies necilā sešdes­mito gadu «komunaļņikā» uz­burt ļoti gaišu, sirsnīgu izrādi — cilvēcības oāzi, kuras cilvēkmīlas un naivuma kon­centrācija arī manī kā skatītā­jā neatvairāmi modina «ko­lektīvās laimes izjūtu». To pat bīstami konfrontēt ar šodie­nas atsvešinātību. Iespējams, tikai tie, kuri vēl piedzīvojuši padomjlaikus, nolasīs zem­tekstus —piemēram, komiski aizkustinošajā ainā ar radiofrekvences tveršanu cauri skaņas traucētājiem vai grā­matu lasīšanu un tālākdošanu, pirms tam vērīgi un pie­sardzīgi ieskatoties nācējam acīs. Starptautiski konvertēja­mā vērtība ir JRT aktieru iz­koptā, runājošā ķermeņa va­loda. Fascinējošais, trāpīgais, cilvēkus un laikmetu precīzi raksturojošais teātris: nevis vēsturiskajā faktoloģijā, bet gan cilvēkmērogā, izjūtu to­nalitātē.

Latvijas teātra ābolu ķocis
Diena
autors Evita Mamaja

Ja Garā dzīve sākas ar veču­ku krākšanu, tad Klusuma skaņas — ar tīnīšu ķiķinā­šanu. Precīza zīme izrādei par pirmajām reizēm. Par lietām, kuras tiek zaudētas, tās iegūstot. Cilvēces nevainības laikmets un zaudētā laika meklējumi — tas, protams, ir uzpērkošs vadmotīvs, turklāt iezīmē arī zināmu skaudru­mu. Zinām taču, kas no tā visa sanāca... Tomēr lielā­koties Klusuma skaņu etīžu sērijas ir saldas kā cukurvate — mīļš smaids par margrie­tiņu bērniem 1968.gada Rīgā, kuri mīl, kopojas, nemitīgi izģērbjas, malko pienu, sprauž šinjonus un klausās ārzemju popu, kamēr Prāgas ielās izbrauc krievu tanki, Parīzē labāko aprindu atvases organizē kultūras revolūciju un dedzina klasiķu manu­skriptus, bet Vjetnamā karo amerikāņi. Izrādes autoru fantāzija ir patiesi bagāta, lai arī pārlieku izstieptā ritma dēļ iestudējums brīžiem buksē un šķiet, ka šoreiz tiešām — mazāk būtu vairāk. Smalks kostīmu mākslinieces (Moni­ka Pormale) un skaņu meista­ra (Gatis Builis) darbs. Taču tik intīmā tuvplānā un atkailinātos spēles nosacīju­mos nežēlīgi parādās nepār­varamā plaisa starp tiem aktieriem, kuri spēlē, un tiem, kuri spēlē, ka spēlē.

Latvijas teātru ābolu ķocis
Diena
autors Silvija Radzobe

Tukšā telpā ar piecām dur­vīm, bet bez sienām, kas aso­ciējas ar pagātnes, iztēles, spēles lauku, 14 aktieri metaforiskā teātra valodā bez tek­sta rekonstruē utopisku mītu par cilvēku kopības zelta laik­metu, kam par modeli kalpo­jusi 60.gadu hipiju kultūra. Lai arī scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Pormale radījusi apbrīnojami precīzu 60.gadu materiālo vidi (mini, «uzkasītās» frizūras, krimplēns, kļošenes...), izrāde nav dokumentāla, tas drīzāk ir sapnis par zaudēto paradīzi, kas īpaši aktuāls mūsdienu ironijas un atsvešinātības, vientulības laikmetā. Izrāde ir sapnis kā saturiskā, tā kompozicionālā aspektā — reži­sors aktieru kolektīvā jaunra­dē sacerētās etīdes ir montē­jis sirreālistiskā kompozīcijā, kur priekšmeti (burkas, grā­matas, piens) un tēli nemitīgi transformējas, mainīdami nozīmes, un kur viena aina brīvi pārplūst otrā. Aktieri spēlē «naivā reālisma» jeb skatuviskā primitīva stilā, uz­vedumu raksturo aizkustino­ša poēzija un silts humors, kas raisa spēcīgu līdzpārdzīvojumu, modinot atmiņas par personiskās dzīves noti­kumiem, kā arī iespaidiem dažādās mākslas sfērās un lie­kot domāt, kas ir tas burvju spēks, kurš rada mūziku (mī­lestību) un liek pasaulei ska­nēt.

Provokatīvs sarunu biedrs
Diena
autors Margarita Zieda

Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra ceļojums laika mašīnā — izrāde The Sound of Silence. Simon&Garfunkel koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nav noticis — 9. novembrī piedzīvoja pirmiz­rādi Berlīnes starptautiskajā teāt­ra festivālā Spielzeit Europa, kas risinājās ar devīzi Paradise now, uzdodot jautājumu — kas šodien ir palicis pāri no utopijām un cil­vēku ilgām?

Festivāla programmas otrā iz­rāde The Sound of Silence/ Klusu­ma skaņas izsauca lielu vācu pre­ses ievērību, gan šo pirmizrādi gaidot, gan arī to izvērtējot. Par Baltijas Mārtāleru dēvētais Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teāt­ris (Vācijas un Francijas televīzi­jas kultūras kanāla Arte formulē­jums), savā jaunajā darbā pievēr­šoties 1968.gada fenomenam un piedāvājot savu skatījumu uz šo laiku Rīgā, ir izrādījies visnotaļ provokatīvs sarunas biedrs spēcī­gi politizētajā kultūrā dzīvojoša­jiem Vācijas skatītājiem. Tas at­spoguļojas arī izrādes izvērtēju­mā Vācijas medijos.

Lielākā Berlīnes dienas avīze Der Tagesspiegel raksta:

«Alvja Hermaņa teātrim no Rī­gas piemīt reta kvalitāte: tas izstrāvo maģiju. Ikdienas maģiju. Un cik spoža ideja būtībā: Her­manis un viņa ansamblis stāsta par laiku, kurā viņi bija vēl mazi bērni. Tas bija seksuālās atbrīvošanās laiks, atklājums, ka mūzika (Rietumu) maina apziņu. Viņi iz­mēģina mīcīšanos, pudeles grie­šanu, grupveida seksu, eksperi­mentē ar neskaidras izcelsmes narkotikām, šuj puķainus tērpus un veido neredzētas frizūras. Tik mežonīga bija arī Austrumeiropa. Tik nevainīga un paklausīga. Her­maņa skatuviskajās rotaļās mājo ilgas pēc laikmeta veseluma, kurā lietām vēl piemita nozīme. Grāmata bija dārgums, popdziesma – atklāsme, radio – bēgšanas iespēja, telefons – no citām planētām atceļojis priekšmets, un mīlestība – savāda lieta, kurai var atgriezt vaļā vēderu, lai ieskatītos iekšā. Sajūtama tāda kā skaudība, skatoties uz vecāku paaudzi. The sound of Silence. Nekādi Doors, nekādi Dylan, Stones vai Beatles. Baltijā hipiji, kurus reinkarnējis Hermanis, klausījās aizvien tikai Simon&Garfunkel. Acīmredzami viņi neko nebija dzirdējuši ne par Prāgas pavasari, ne par Varšavas pakta iestāšanos, katrā ziņā Hermanim politika nav tēma. (..) Kas bija 1968. gads? Kas bija 1968. gads Rīgā? Padomju Savienības jaunatnes romantiskā apgaismība iegūst groteskus vaibstus”

Vēl kritiskāk uz šo izrādi skatās žurnāls Der Spiegel:

„Atšķirībā no Garās dzīves vai Hermaņa aizraujošajiem Latviešu stāstiem, kuros aktieri nodarbojās ar pa­matīgu izpētes darbu, portretējot īstus cilvēkus — bērnudārza au­dzinātāju, karavīru vai bāra dejo­tāju, The Sound of Silence jūties tikai kā labi izskaitļotā, siltā, pa­sargātā teātrī; starptautiskiem festivāliem piemērots darbs — ne tikai tāpēc, ka tā veidotāji ir gudri apgājušies ar iespējamām valodiskām sapratnes grūtībām, bet arī tāpēc, ka šis darbs ir abso­lūti brīvs no sāpēm. Neviena politiska vai cita kāda problēmiņa šeit netraucē regresijas prieku.»

A.Hermaņa nepolitizēto ska­tienu uz 1968.gada paaudzi ir gatava pieņemt teju vai vienīgi Berliner Zeitung:

«Hermanis ar meditatīvu spēku atklāj savas ve­cāku paaudzes jaunību. Viņš uz šiem cilvēkiem neskatās kritiski, bet kā uz nevainīgām, naivi poē­tiskām būtnēm. Tā kā vecāki ska­tās uz saviem bērniem vai vecve­cāki uz mazbērniem — aizvien arī ar dvēseli nospiedošu smagumu, zinot par priekšā stāvošās dzīves un nāves nopietnību.

Un šī nopietnība iekvēlojas pēc izrādes starpbrīža — meite­ņu piebriedušajos vēderos... Ak­tieriem spēlējot pašiem savus ve­cākus, viņi vēlreiz atrod sevi liela­jos vēderos. Tas ir mazs, drau­dzīgs brīnums, kas sniedzas pāri vienas paaudzes identifikācijai un ko tā var izspēlēt tikai teātrī. Šeit, kur nāve nenozīmē neko un poēzija — visu... Šajā ziņā pēdē­jos četrdesmit, pēdējos desmit tūkstoš gados nekas nav mainī­jies, un mēs neesam kļuvuši ne par sekundi vecāki un ne par ma­tu gudrāki.»

Berliner Morgenpost simpati­zē izrādes estētiskajiem atradu­miem un vienlaikus kā problēmu uzlūko tās saturisko piepildīju­mu:

«Izrādei piemīt tik liela ska­tuviskā fantāzija, ka ducim mazāk apdāvinātu režisoru ar to pietiktu, veidojot visu savu tālāko karjeru.» Un tomēr: «Trīs stundas šim vakaram ir par garu. Kaut kādā brīdī, par spīti visai fantāzijai, viena Burka liekas atvērta par daudz. Izrāde ir pārāk mīļa un pārāk brīva no konfliktiem. Bet Alvis Hermanis jau pieder jauna­jiem Eiropas režisoriem, kas pa­tiesību nemeklē pilns izmisuma, nolaižoties tumsības valstībā, ku­ras robežas bija pārkāpusi Sāra Keina, lai tur nomirtu.»

Bet: «...kļūst vēlreiz skaidrs, ka sešdesmito gadu utopija bija pē­dējā, kas cilvēkiem apsolīja ko lī­dzīgu laimei. Un aiz visa šī naida pret sešdesmit astoto gadu, kas tieši šodien atkal tiek rūpīgi kopts, slēpjas arī skaudība, kas mājo ta­jos tipos, kuri spēj cilvēkiem pie­dāvāt tikai naudu un muskuļus, bet nezina neko par laimi.

Viedoklis
Diena
autors Normunds Naumanis

Jaunā Rīgas teātra un Berliner Festspiele projekts, kurš starptautiskajā teatrālajā ap­ritē figurē ar nosaukumu „The Sound of Silence”, jo tieši tā sauc puķu bērnu jeb hipiju paaudzes populāro bardu Pola Saimona un Arta Garfunkela dziesmu, kas sa­cerēta 1968.gadā un kas emocio­nāli inspirējusi izrādes veidotā­jus, paša režisora vārdiem, ir viņa pirmais «pasūtījuma darbs» — Klusuma skaņas jeb Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā, 1968.gadā, kurš nekad nenotika tapis pēc Berlīnē notiekošā starp­tautiskā sezonālā teātra festivāla Spielzeif Europa (notiek jau trešo reizi, no oktobra līdz februārim) programmas mākslinieciskās di­rektores Brigites Fīrles iniciatīvas. Arī finansējums ir kolektīvs — iz­rādi, kuras aptuvenais budžets ir 120 tūkstoši eiro, ap 2/3 finansē Berliner Festspiele, 1/3 JRT.

Stāstā — «izrādē par mūsu ve­cāku jaunību, par laiku, kad viņi mūs iecerēja, kad mēs tikām ie­ņemti, kad mēs vēl bijām mūsu mammām vēderos» (A.Herma­nis), piedalās četrpadsmit Jaunā Rīgas teātra aktieri, scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Moni­ka Pormale, izmantotas Rīgas 60. gadu jeb «Kazas laiku» pazīstamo personāžu Māras Brašmanes fo­togrāfijas un Andra Grīnberga amatierfilmas fragmenti. Berlīnē tiks spēlētas septiņas Klusuma skaņas izrādes (divas preses pār­stāvjiem, piecas — publikai; biļe­tes jau pilnībā izpārdotas).

Uz Dienas jautājumu, kādēļ festivālā Spielzeif Europa/Eiro­pas spēles jeb teātra laiks, kura devīze šogad ir no hipiju eblemātiskā saukļa aizgūtais prasī­jums Paradīzi tūlīt!/ Paradise Now, kas atspoguļo pacifisma/ anarhisma kustības ilūzijas par labāku nākotni jau šodien un kas kā zīme raksturo Rietumu pasaules vēlīnos sešdesmitos, kopš Ņujorkas Living Theatre sarīkoja grandiozo muzikāli māksliniecisko akciju Summer of Love/Mīlas vasaru, par vienu no centrālajiem programmas notikuma veidotāju izvēlēts Al­vis Hermanis — gados salīdzi­noši jauns cilvēks no bijušās «dzelzs priekškara» zemes, kurā hipiju kustība bija ieguvusi du­bulta protesta un dubultu ilūzi­ju formu (ne tikai pacifistiskajā „make love not war” mīlējies, ne karo, bet ari Latvijas politiskajā kontekstā), Brigita Fīrle telefon­intervijā atbild: «Pirmkārt, Alvis Hermanis un viņa lieliskā trupa Eiropā ir slaveni, Hermanis ir ļo­ti slavens, īsta zvaigzne, jūs pat iedomāties nevarat, kāda ažio­tāža ap izrādi valda šeit, Berlīnē. Mēs esam spiesti atteikt ietek­mīgiem Eiropas teātra un masu mediju pārstāvjiem vietas un sūtīt viņus izrādi novembra bei­gās skatīties Rīgā (Latvijas pirm­izrāde paredzēta 22.XI — NM). Otrkārt, kad pirms pāris gadiem strādājām kopā ar Alvi Frankfur­tē, izkristalizējās doma — kā būtu ar laika mašīnu pārcelties at­pakaļ Garās dzīves personāžu jaunībā? Teātrī tas ir iespējams, kaut arī it kā varoņu vecuma zi­ņā gluži ne viss saskan, taču tas nav būtiski, — Alvim dzima ide­ja sajūtu un emocionālā līmenī izpētīt tieši šo sešdesmito gadu fenomenu, viņam pašam nepie­dzīvoto, bet arī Latvijā tik mito­loģisko, kas pasaulē iezīmējās ar Vudstoku, marihuānu, bītliem, brīvo mīlu, cerībām zemi pada­rīt par labāko vietu dzīvošanai... Alvis iedegās par Saimona un Garfunkela mūziku, kas ir vien­laikus naiva, sirsnīga, smeldzī­ga. Dabiski atkrita arī vajadzība pēc vārdiem — tas ir stāsts bez dramaturģiska teksta, taču ar stingru dramaturģisko struktū­ru. Cik zinu, aktieri kopā ar reži­soru pusgada mēģinājumu laikā atsijājuši vismaz kādas divsimt etīdes..