Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KONTRABASS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

KONTRABASS

Patriks Zīskinds
KONTRABASS

Iestudējuma galvenais varonis ir valsts simfoniskā orķestra kontrabasists, kurš palicis viens ar sevi, mūziku un Visumu. Laimīgais... Bet vai tā ir? Izrādes darbība notiek dienā, kad viņš gatavojas operas "Reinas zelts" pirmizrādei un savas dzīves lielākajam notikumam.

"Kāds ir pats kontrabass? Ja Jums ir viesi, viņš tūlīt lien priekšplānā. Visi nepārtraukti runā tikai par viņu. Ja Jūs gribat būt divatā ar sievieti, viņš stāv blakus un uzrauga, kas notiek. Jūs kļūstat intīms – viņš noskatās." fragments no lugas "Kontrabass".

Režija, telpa – Ģirts Ēcis
Aktieris – Gatis Gāga

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h
Biļešu cena: 10,00 EUR

Pirmizrāde 2014. gada 12. decembrī
Pēdējā izrāde 2016. gada 9. oktobrī

Iestudēšanas tiesības izsniedzis Diogenes Verlag AG Zürich.

Latvijas Radio 1 žurnālistes Baiba Kušķes saruna ar izrādes režisoru Ģirtu Ēci un aktieri Gati Gāgu šeit

LTV1 raidījuma Kultūras ziņas sižets par jauniestudējumu KONTRABASS.

LTV1 raidījuma Rīta Panorāma sižets par izrādi.
 

Vārds: Kovalova, 17.10.2015
Viedoklis: Zinu vienu kontrobasistu, kursh 40 gados pameta kontrobasu un kluva par tango skolotaaju. Kad noskatiijos izradi padomaaju, ka lugas teema ir novecojusi. Ja jau kaut ko uzvest, tad aktuaalu teemu.
Vārds: Arta, 17.10.2015
Viedoklis: Vakar biju jau otro reizi. Vnk,lai pārliecinātos, ka tiešām aktieris, izrāde, luga ir lieliska. Paldies!
Vārds: Sandra, 27.05.2015
Viedoklis: Kaut kā neaizskāra. Nav jau tā, ka doma nebūtu saprotama un, ka aktierspēle nebūtu meistarīga, un būs jau arī citāti, kas uzturēsies galvā vēl kādas dienas, bet kopā vairāk iespaids kā no cītīgi un apzinīgi izpildīta eksāmena darba, nevis stāsta, kam jāaizrauj.
Vārds: Vitolds, 26.04.2015
Viedoklis: Laba izrāde, t.i. laba luga, bet aktierim ir vāja mimika. Malkojot alu, sejas izteiksme ir tāda ka viņš būtu dzēris urīnu. Alu ir jādzer ar baudu. Labs gājiens bija ar žurku. Kopumā izrāde ļoti laba un aktieris arī labs.
Vārds: (via twitter) @SigitaPaula , 18.03.2015
Viedoklis: Šovakar 2 stundas pavadīju, ielūkojoties mūzikas pasaulē no cita skatu punkta. Gatis Gāga - apbrīnojama aktierspēle!

Kad māksla kļūst par ierēdniecību
pudernica.wordpress.com
05.05.2015
autors Māra Bērtaite

Katrs mēs zinām tādu cilvēku: vai tas būtu kāds attāls onkulis, brālēns vai tēvmāsas vīrs, galu galā – un kāpēc gan ne – pati tēvamāsa. Ja tikai ir kāds, kas klausās, tad viņi stāsta. Nē, pat ne stāsta, stāstītāju tips ir cits, un tas pat būtu aizraujoši. Šie cilvēki lielās un sūdzas vienlaikus. Viņi, lūk, ir izcili, labākie, pirmie, svarīgākie! Bet, lūk, nenovērtēti, pārāk zemu atalgoti, neievēroti, nicināti… Un, ja šādiem cilvēkiem ļauj runāt labi ilgi, tad bieži vien viņu stāstījums, kļūstot atklātāks, pats apgāž un noplicina sākotnēji izlielītās kvalitātes, atklājot gluži citu ainu, bet stāstītājs to pat nemana.

Izrādē „Kontrabass” Gatim Gāgam, sauksim viņu par Vīrieti (jo izrādē vārds viņam nav piešķirts), ļauts runāt stundas divas, un pa tādu laiku var pagūt pateikt diezgan. Kā jau ieskicēju, šāda runāšana parasti sākas ar lielīšanos: Vīrietis ir kontrabasists valsts orķestrī, un viņš daiļrunīgi pārliecina, ka kontrabass ir vissvarīgākais orķestra instruments. Un tātad viņš spēlē svarīgāko instrumentu. Tātad viņš ir vissvarīgākais mūziķis, tāds kā orķestra dvēsele. Skatītājs, protams, tic, īpaši tāpēc, ka mūziķis – tātad mākslinieks. Valsts orķestris – tātad izcila kvalitāte, izcils talants. Uzstāšanās – tātad skatuves gaismas, iedvesma, aizgrābtība, lidojums mūzikā… Mēs automātiski pieņemam, ka ar daiļajām mākslām saistīti cilvēki caurcaurēm dzīvo šajā mākslā, atrodas nemitīgā iedvesmas pacēlumā, bohēmā, apgarotā noskaņā…

Bet kaut kas te neštimm, nu, tur, uz skatuves. Ausis dzird, bet acis neredz. Acis redz ar vīlēm uz āru uzvilktu apakškreklu, novalkātas sarkanas vilnas zeķes (zinājāt, ka sarkanās zeķēs mazāk salstot kājas nekā jebkuras citas krāsas zeķēs?), spartiski iekārtotu istabas un virtuves apvienojumu un galīgi nodriskātu kontrabasu. Tur nav ne bohēmas, ne mākslas, ne iedvesmas, ir tikai gauži mietpilsonisks, sīkdvēselisks Vīrietis, kurš gribētu domāt, ka ir īpašs, bet patiesībā ir tikpat pelēks un vienkāršs kā žurķis, kas apēd viņa pusdienu pārpalikumus.

Acij patīkama, viegli uztverama scenogrāfija – vienkāršas līnijas, ikdienišķas mēbeles un priekšmeti. Jau sākotnēji, aplūkojot melnās sienas un grīdas, nodomāju – kā ierakstu studijā! Jā, izrādās, ka melnais, viļņainais tapsējums nav tikai spēlmoments saistībā ar izrādes mūzikas līniju. To ir paredzējis jau autors Patriks Zīskinds kā vēl vienu no varoņa savdabībām, un nevis lai viņa vingrināšanās netraucētu kaimiņus, bet gan lai ārpasaules trokšņi neielauztos Vīrieša dzīvē. To varētu saukt par tādu hipertrofētu sevis saudzēšanu, par slīgšanu savā dīvainībā, cenšoties pat nepietuvoties sava komforta robežai. Rezultātā komforta iekšienē paliek ne vien fiziskais ķermenis, bet arī sapņi, idejas, vēlmes. Nekas jau netiek realizēts dzīvē, jo rīcība prasa pārvarēt inerto pozīciju attiecībā pret dzīvi…

Šis tad nu būtu stāsts par otru pusi. Par to, ka smokingā tērptajos orķestra mūziķos mīt visdažādākie cilvēki, tai skaitā arī tie prozaiskie, gļēvie, mazdūšīgie, bailīgie, tie valsts ierēdņi (šī vārda stereotipiskajā un sliktākajā nozīmē) un meža dīvainīši, kas zina no galvas katra komponista balss reģistru un kontrabasa stīgu skanējuma hercus, bet nespēj iepazīties ar iepatikušos sievieti. Tie, kas spēlē vissvarīgāko instrumentu, bet, izrādās, to ienīst, jo instruments izrādās emocionāli spēcīgāks par pašu spēlētāju. Un, kā runas laikā izrādās, tad vissvarīgākais instruments patiesībā ir gauži nevērtīgs, un visa tā cildināšana sanāk tukša lielība, uzdodot vēlamo par esošo.

Vēl šis stāsts ir par mazo cilvēku, kurš gribētu būt liels (bet nespēj). Tā ir sāpīga apziņa – ka tev trūkst talanta, spēju, lai būtu izcils, un ka visu mūžu tu esi un paliksi tāds kontrabasists, kas spēlē diezgan neglīti skanošu instrumentu un ir nobāzts orķestra tālākajā stūrī, tāds tuttists*, uz kuru neviens skatītājs, visticamāk, tā arī visā uzstāšanās laikā nepaskatīsies. Tu sapņo izdarīt ko pārdrošu, paveikt ko izcilu, bet, atvēris acis, nostājies savā tuttista vietā un dari visu, kā līdz šim, labākajā gadījumā nospēlējot visas notis, bet sliktākajā – tikai kādu piektdaļu.

Bija reiz tāda lieliska karikatūra, kur pirmajā bildītē pilnā sabiedriskajā transportā viens cilvēciņš domā par to, cik lielas lietas notiek viņa galvā, cik īpaša ir viņa jūtu pasaule atšķirībā no tā trulā pūļa viņam apkārt. Un otrajā bildītē, kas ir teju identiska pirmajai, redzam, ka tā domā ikviens transportā braucošais. Tā ir tāda mānīga savas unikalitātes apziņa un izrāde parāda mums sevi spogulī – te nu tu esi, vienreizējais un neatkārtojamais tuttist! Uz skatuves viss ir tā viegli, ar smaidu – līdz brīdim, kamēr skatāmies uz Vīrieti kā uz „trulo pūli”. Bet vai šādu izrādi nevar taisīt par katru no mums? Vai zem iedomātās brīnišķīgās virskārtas neesam tomēr par bailīgu, par neuzņēmīgu, par kūtru, lai būtu izcili un īpaši?

Ļoti piemērota loma Gatim Gāgam – spoži nospēlēt pelēku viduvējību tā, ka divu stundu laikā uzmanība neatslābst, ir jāprot. Gata īpatnējais, nedaudz neskaidrais un saraustītais valodas plūdums ļoti piestāv izrādes varonim, sasaucoties ar tā iekšējo sašķeltību. Gāga kā aktieris ar šo sniegumu manās acīs noteikti ir strauji pakāpies.

Izsakoties pavisam vienkārši – man patika. Ik pa laikam iedomājos, ka diez, kā izrādi uztver cilvēki, kas nav pazīstami ar mūzikas teoriju, kādas izrādē ir gana daudz, turklāt tā nav pasniegta gluži ābečnieka līmenī. Tomēr pieņemu, ka vidusmēra izglītots teātra skatītājs kaut ko no mūzikas terminiem ir dzirdējis un nejutīsies pilnīgi pazudis, tā teikt, tulkojumā.

Uzteicams ir humora līmenis – es smējos daudz un no sirds, tomēr šī ir atkal tā izrāde, kas ir smieklīga, bet nav komēdija. Nu, jūs zināt.

Nobeigumā vēl divi pusnopietni ieteikumi: neejiet uz izrādi izsalkuši, tur smaržos tā, ka jūsu vēdera rūcienus dzirdēs arī garderobē. Un nesēdiet pirmajās rindās, ja jums ir bail no sīkbūtnēm, tas ir, grauzējiem. Citādi dāmu spiedzieni un paceltās kājas novērš uzmanību no Gata Gāgas un viņa brīnišķīgās skatuves partneres.


*tuttists – atvasinājums no mūzikas termina tutti (itāliešu val. – visi), ko lieto nošu pierakstā, apzīmējot visu mūzikas instrumentu vai balsu iesaisti pretstatā iepriekš skanējušai solo partijai. Šajā kontekstā – mūziķis, kam netiek uzticēts spēlēt solo.

Kontrabasista aizkulises
jest.lv
26.10.2015
autors DĀRTA DĪRIŅA

Un cik daudz jūs zināt par orķestra lielāko, zemāko stīgu instrumentu? Dodoties uz Ģirta Ēča režisēto Patrika Zīskinda monologu vienā cēlienā, kurā galveno lomu atveido Gatis Gāga, es zināju ļoti maz, lai neteiktu vairāk.

Pirmizrāde notika 2014. gada 12. decembrī un joprojām, gluži kā visas pārējās Jaunā Rīgas teātra izrādes, “Kontrabass” ir izpārdots līdz pēdējai biļetei.

Divas stundas garā monoizrāde pārsteidz ar galvenā varoņa iekšējās pasaules bagātību. Kontrabasists ir viens savās mājās un, pagatavojot sev pusdienas, iedzerot aliņu, mazgājot zeķes, savdabīgā veidā gludinot drēbes vakara koncertam, pāris reižu uzspēlējot arī pašu kontrabasu, izstāsta savu dzīves stāstu par vientulību, alkām pēc laimes un mīlestības. Milzīgais instruments ir kā iedomāts šķērslis un traucēklis, bet tajā pašā laikā arī visa viņa dzīve.

Te netrūkst pašironijas, smalkas humora izjūtas un komisku pārspīlējumu, kas rada aizkustinošu, bet ne nomācošu sajūtu skatītājā. Tas ir stāsts par darbaholiķi, kurš spēj pasmieties pats par sevi, bet tajā pašā laikā pārdzīvo lielo vēlmi pēc sievietes mīlestības.

Neskaitāmi, fakti, gadi, komponistu vārdi, ar muzikoloģiju saistīti termini izrādes gaitā līst kā lamuvārdi krievu reperu dziesmās. Tie dažubrīd liek pat apšaubīt, vai Gatis Gāga tiešām nav mūziķis pēc izglītības. Visu izrādes laiku mani nepameta doma – kā būtu šo visu klausīties īstam kontrabasistam? Vai aktieris nav netīšām pateicis ko greizi? Jo, ja tā, tad mēs, cilvēki parastie, noteikti to pat nepamanītu.

Melnais skatuves iekārtojums ir kā trāpīgs fons, kas palīdz uzmirdzēt aktiera talantam un sajust katru sīkāko kustību. Arī mazā zāle nostrādā savu, radot tiešu klātesamības sajūtu, reizēm šķiet, ka Gatis Gāga skatās tieši acīs un runā ar mani, ar manu kuplajām formām apveltīto blakussēdētāju, pensionāri ar skanīgajiem smiekliem vai klepojošo onkuli priekšpēdējā rindā.

Gribētos pieminēt, ka gluži viens visas izrādes laikā Gāga nebija – ja neskaita uzticamo cīņubiedru kontrabasu, tad izrādē prožektoru gaismās savu lomu teicami nospēlēja arī mazākā līdz šim redzētā aktrise. Kādā brīdī uz skatuves parādās maza žurciņa, kas mielojas ar sieru, padzīvojas kontrabasista rokās un tad mierīgi atgriežas tur, no kurienes nākusi. Mazs, bet interesants sīkums, kas palīdz noturēt uzmanību.

Monoizrāde ir liels izaicinājums ikvienam aktierim. Redzama katra krunciņa, katra mīmikas nianse aktiera sejā, jo visa auditorijas uzmanība koncentrēta uz vienu cilvēku. Drosmīga, bet saprotama ir režisora izvēle iestudējumu rādīt divās stundās bez pārtraukuma. Pēc starpbrīža, iespējams, būtu bijis vieglāk nosēdēt, bet izrāde bez pauzes rada viengabalaināku, nesadrumstalotu iespaidu, ļaujot iedziļināties monologā pilnībā. Gatis Gāga savu lomu attaisno un neļauj skatītājam garlaikoties, izrādot savu aktiera talantu visā krāšņumā. Izrāde atstāj labu pēcgaršu un rada vēlmi nākamajā operas izrādē meklēt pēdējā rindā sēdošos kontrabasistus, domāt, vai tie jūtas tāpat kā vācu dramaturga Zīskinda lugas galvenais varonis.