Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KONTRABASS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

KONTRABASS

Patriks Zīskinds
KONTRABASS

Iestudējuma galvenais varonis ir valsts simfoniskā orķestra kontrabasists, kurš palicis viens ar sevi, mūziku un Visumu. Laimīgais... Bet vai tā ir? Izrādes darbība notiek dienā, kad viņš gatavojas operas "Reinas zelts" pirmizrādei un savas dzīves lielākajam notikumam.

"Kāds ir pats kontrabass? Ja Jums ir viesi, viņš tūlīt lien priekšplānā. Visi nepārtraukti runā tikai par viņu. Ja Jūs gribat būt divatā ar sievieti, viņš stāv blakus un uzrauga, kas notiek. Jūs kļūstat intīms – viņš noskatās." fragments no lugas "Kontrabass".

Režija, telpa – Ģirts Ēcis
Aktieris – Gatis Gāga

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h
Biļešu cena: 10,00 EUR

Pirmizrāde 2014. gada 12. decembrī
Pēdējā izrāde 2016. gada 9. oktobrī

Iestudēšanas tiesības izsniedzis Diogenes Verlag AG Zürich.

Latvijas Radio 1 žurnālistes Baiba Kušķes saruna ar izrādes režisoru Ģirtu Ēci un aktieri Gati Gāgu šeit

LTV1 raidījuma Kultūras ziņas sižets par jauniestudējumu KONTRABASS.

LTV1 raidījuma Rīta Panorāma sižets par izrādi.
 

Vārds: Ineta, 05.01.2015
Viedoklis: Patīkams pārsteigums. Ļoti kvalitatīvs, intelektuāli un emocionāli piesātināts G.Gāgas solo, kur netrūka arī smalka humora un dziļa sarkasma. Skumjš stāsts par viduvējību, kurš meklē un veiksmīgi atrod vainīgos savai impotencei (nespējai) visās dzīves jomās. Šķiet, izrādē pārāk vāji nolasāma alkoholisma tēma, kas ir vienīgā mākslinieka dzīves perspektīve, bet čurāt izlietnē - tas ir tikai ,,ceļa sākums,,. Iesaku visiem, sevišķi tiem, kas raud, ka netiek uz 12 krēsliem, jo Kontrabass šobrīd ir ,,gatavāks,,. P.S. Gada balvu otrā plāna debijai!
Vārds: Elīna, 05.01.2015
Viedoklis: Paldies par lielisko izrādi. Divas stundas paskrēja nemanot. Apbrīnojams Gata Gāgas darbs! Lai šīs visas mūzikas nianses, komponistus un interesantos faktus par komponistiem zinātu un atcerētos ir ieguldīts milzīgs darbs. Nojaušu, ka Gatis laikam pats ir beidzis mūzikas skolu, jo ja tas tā nav, tad es vispār nespēju iedomāties kā viens cilvēks, kas nav bijis saistīts ar mūziku šo visu var paturēt atmiņā! Jebkurā gadījumā tas ir īsts varoņdarbs ko Gatis paveica, jo monoizrādē noturēt skatītāju uzmanību, lai būtu interesanti, to var tikai ļoti talantīgi aktieri! Visiem iesaku apmeklēt šo izrādi.
Vārds: Zelda, 01.01.2015
Viedoklis: Ļoti „vācisks” darbs - psiholoģiski traģisks stāsts par infantilu fatālistu - cilvēku ar bērnībā traumētu psihi, kurš dzīvo noslēgtu dzīvi un paniski baidās mainīties un veidot attiecības. Lai gan savā dzīvē ir daudz ko sasniedzis - ir izglītots, zinošs un talantīgs mūziķis - tas nenes labumu, nesniedz gandarījumu un nav stiprinājis pašapziņu, jo sasniegumi gūti tikai ar vienu mērķi – atspēlēties un iespītēt vecākiem. Talantīga cilvēka bez jēgas dzīvota dzīve, kas paša acīs kaut kādu nozīmi iegūtu tikai tad, ja viņš spētu paveikt vienu kārtīgu huligānisku izlēcienu. Tai pašā laikā skatītājam nav iemesla skatīties uz galveno varoni ar žēlīgu augstprātību, jo viņš uzdod jautājumus, uz kuriem mums karam var būt grūti vai pat neiespējami atbildēt. Gāga lieliski līdzsvarojis Zīskinda darbā iekodēto traģiku, kuru ik pa brīdim atsvaidzina komiska sakāpinātība, radot dziļi aizkustinošu, bet ne nomācošu izrādi. Paldies!
Vārds: Gunta, 17.12.2014
Viedoklis: Gatis Gāga man palicis atmiņā pēc "Fundamentālista", kuru skatījos pirms vairākiem gadiem. Izrāde, uz kuru jāiet otrreiz, ne velti tik ilgi turas repertuārā. Un Gatis nelika vilties arī šajā izrādē. Paldies!
Vārds: Austra, 16.12.2014
Viedoklis: Izrāde it kā par orķestra mūziķi, kurš ļoti mīl klasisko mūziku, bet patiesībā par ikvienu, kas aizdomājas kādos dzīves mirkļos par savas profesijas izvēli un izaugsmi tajā, ka it kā jau varētu savā karjerā sasniegt ko vairāk, bet saproti, ka esi tam par neuzņēmīgu, slinku, nepašpārliecinātu. Un kuru tad vainot, ka esi tur kur esi, vai vērts gausties. Jauka, intīma izrāde ar izcilu Gati Gāgu.

Kad māksla kļūst par ierēdniecību
pudernica.wordpress.com
05.05.2015
autors Māra Bērtaite

Katrs mēs zinām tādu cilvēku: vai tas būtu kāds attāls onkulis, brālēns vai tēvmāsas vīrs, galu galā – un kāpēc gan ne – pati tēvamāsa. Ja tikai ir kāds, kas klausās, tad viņi stāsta. Nē, pat ne stāsta, stāstītāju tips ir cits, un tas pat būtu aizraujoši. Šie cilvēki lielās un sūdzas vienlaikus. Viņi, lūk, ir izcili, labākie, pirmie, svarīgākie! Bet, lūk, nenovērtēti, pārāk zemu atalgoti, neievēroti, nicināti… Un, ja šādiem cilvēkiem ļauj runāt labi ilgi, tad bieži vien viņu stāstījums, kļūstot atklātāks, pats apgāž un noplicina sākotnēji izlielītās kvalitātes, atklājot gluži citu ainu, bet stāstītājs to pat nemana.

Izrādē „Kontrabass” Gatim Gāgam, sauksim viņu par Vīrieti (jo izrādē vārds viņam nav piešķirts), ļauts runāt stundas divas, un pa tādu laiku var pagūt pateikt diezgan. Kā jau ieskicēju, šāda runāšana parasti sākas ar lielīšanos: Vīrietis ir kontrabasists valsts orķestrī, un viņš daiļrunīgi pārliecina, ka kontrabass ir vissvarīgākais orķestra instruments. Un tātad viņš spēlē svarīgāko instrumentu. Tātad viņš ir vissvarīgākais mūziķis, tāds kā orķestra dvēsele. Skatītājs, protams, tic, īpaši tāpēc, ka mūziķis – tātad mākslinieks. Valsts orķestris – tātad izcila kvalitāte, izcils talants. Uzstāšanās – tātad skatuves gaismas, iedvesma, aizgrābtība, lidojums mūzikā… Mēs automātiski pieņemam, ka ar daiļajām mākslām saistīti cilvēki caurcaurēm dzīvo šajā mākslā, atrodas nemitīgā iedvesmas pacēlumā, bohēmā, apgarotā noskaņā…

Bet kaut kas te neštimm, nu, tur, uz skatuves. Ausis dzird, bet acis neredz. Acis redz ar vīlēm uz āru uzvilktu apakškreklu, novalkātas sarkanas vilnas zeķes (zinājāt, ka sarkanās zeķēs mazāk salstot kājas nekā jebkuras citas krāsas zeķēs?), spartiski iekārtotu istabas un virtuves apvienojumu un galīgi nodriskātu kontrabasu. Tur nav ne bohēmas, ne mākslas, ne iedvesmas, ir tikai gauži mietpilsonisks, sīkdvēselisks Vīrietis, kurš gribētu domāt, ka ir īpašs, bet patiesībā ir tikpat pelēks un vienkāršs kā žurķis, kas apēd viņa pusdienu pārpalikumus.

Acij patīkama, viegli uztverama scenogrāfija – vienkāršas līnijas, ikdienišķas mēbeles un priekšmeti. Jau sākotnēji, aplūkojot melnās sienas un grīdas, nodomāju – kā ierakstu studijā! Jā, izrādās, ka melnais, viļņainais tapsējums nav tikai spēlmoments saistībā ar izrādes mūzikas līniju. To ir paredzējis jau autors Patriks Zīskinds kā vēl vienu no varoņa savdabībām, un nevis lai viņa vingrināšanās netraucētu kaimiņus, bet gan lai ārpasaules trokšņi neielauztos Vīrieša dzīvē. To varētu saukt par tādu hipertrofētu sevis saudzēšanu, par slīgšanu savā dīvainībā, cenšoties pat nepietuvoties sava komforta robežai. Rezultātā komforta iekšienē paliek ne vien fiziskais ķermenis, bet arī sapņi, idejas, vēlmes. Nekas jau netiek realizēts dzīvē, jo rīcība prasa pārvarēt inerto pozīciju attiecībā pret dzīvi…

Šis tad nu būtu stāsts par otru pusi. Par to, ka smokingā tērptajos orķestra mūziķos mīt visdažādākie cilvēki, tai skaitā arī tie prozaiskie, gļēvie, mazdūšīgie, bailīgie, tie valsts ierēdņi (šī vārda stereotipiskajā un sliktākajā nozīmē) un meža dīvainīši, kas zina no galvas katra komponista balss reģistru un kontrabasa stīgu skanējuma hercus, bet nespēj iepazīties ar iepatikušos sievieti. Tie, kas spēlē vissvarīgāko instrumentu, bet, izrādās, to ienīst, jo instruments izrādās emocionāli spēcīgāks par pašu spēlētāju. Un, kā runas laikā izrādās, tad vissvarīgākais instruments patiesībā ir gauži nevērtīgs, un visa tā cildināšana sanāk tukša lielība, uzdodot vēlamo par esošo.

Vēl šis stāsts ir par mazo cilvēku, kurš gribētu būt liels (bet nespēj). Tā ir sāpīga apziņa – ka tev trūkst talanta, spēju, lai būtu izcils, un ka visu mūžu tu esi un paliksi tāds kontrabasists, kas spēlē diezgan neglīti skanošu instrumentu un ir nobāzts orķestra tālākajā stūrī, tāds tuttists*, uz kuru neviens skatītājs, visticamāk, tā arī visā uzstāšanās laikā nepaskatīsies. Tu sapņo izdarīt ko pārdrošu, paveikt ko izcilu, bet, atvēris acis, nostājies savā tuttista vietā un dari visu, kā līdz šim, labākajā gadījumā nospēlējot visas notis, bet sliktākajā – tikai kādu piektdaļu.

Bija reiz tāda lieliska karikatūra, kur pirmajā bildītē pilnā sabiedriskajā transportā viens cilvēciņš domā par to, cik lielas lietas notiek viņa galvā, cik īpaša ir viņa jūtu pasaule atšķirībā no tā trulā pūļa viņam apkārt. Un otrajā bildītē, kas ir teju identiska pirmajai, redzam, ka tā domā ikviens transportā braucošais. Tā ir tāda mānīga savas unikalitātes apziņa un izrāde parāda mums sevi spogulī – te nu tu esi, vienreizējais un neatkārtojamais tuttist! Uz skatuves viss ir tā viegli, ar smaidu – līdz brīdim, kamēr skatāmies uz Vīrieti kā uz „trulo pūli”. Bet vai šādu izrādi nevar taisīt par katru no mums? Vai zem iedomātās brīnišķīgās virskārtas neesam tomēr par bailīgu, par neuzņēmīgu, par kūtru, lai būtu izcili un īpaši?

Ļoti piemērota loma Gatim Gāgam – spoži nospēlēt pelēku viduvējību tā, ka divu stundu laikā uzmanība neatslābst, ir jāprot. Gata īpatnējais, nedaudz neskaidrais un saraustītais valodas plūdums ļoti piestāv izrādes varonim, sasaucoties ar tā iekšējo sašķeltību. Gāga kā aktieris ar šo sniegumu manās acīs noteikti ir strauji pakāpies.

Izsakoties pavisam vienkārši – man patika. Ik pa laikam iedomājos, ka diez, kā izrādi uztver cilvēki, kas nav pazīstami ar mūzikas teoriju, kādas izrādē ir gana daudz, turklāt tā nav pasniegta gluži ābečnieka līmenī. Tomēr pieņemu, ka vidusmēra izglītots teātra skatītājs kaut ko no mūzikas terminiem ir dzirdējis un nejutīsies pilnīgi pazudis, tā teikt, tulkojumā.

Uzteicams ir humora līmenis – es smējos daudz un no sirds, tomēr šī ir atkal tā izrāde, kas ir smieklīga, bet nav komēdija. Nu, jūs zināt.

Nobeigumā vēl divi pusnopietni ieteikumi: neejiet uz izrādi izsalkuši, tur smaržos tā, ka jūsu vēdera rūcienus dzirdēs arī garderobē. Un nesēdiet pirmajās rindās, ja jums ir bail no sīkbūtnēm, tas ir, grauzējiem. Citādi dāmu spiedzieni un paceltās kājas novērš uzmanību no Gata Gāgas un viņa brīnišķīgās skatuves partneres.


*tuttists – atvasinājums no mūzikas termina tutti (itāliešu val. – visi), ko lieto nošu pierakstā, apzīmējot visu mūzikas instrumentu vai balsu iesaisti pretstatā iepriekš skanējušai solo partijai. Šajā kontekstā – mūziķis, kam netiek uzticēts spēlēt solo.

Kontrabasista aizkulises
jest.lv
26.10.2015
autors DĀRTA DĪRIŅA

Un cik daudz jūs zināt par orķestra lielāko, zemāko stīgu instrumentu? Dodoties uz Ģirta Ēča režisēto Patrika Zīskinda monologu vienā cēlienā, kurā galveno lomu atveido Gatis Gāga, es zināju ļoti maz, lai neteiktu vairāk.

Pirmizrāde notika 2014. gada 12. decembrī un joprojām, gluži kā visas pārējās Jaunā Rīgas teātra izrādes, “Kontrabass” ir izpārdots līdz pēdējai biļetei.

Divas stundas garā monoizrāde pārsteidz ar galvenā varoņa iekšējās pasaules bagātību. Kontrabasists ir viens savās mājās un, pagatavojot sev pusdienas, iedzerot aliņu, mazgājot zeķes, savdabīgā veidā gludinot drēbes vakara koncertam, pāris reižu uzspēlējot arī pašu kontrabasu, izstāsta savu dzīves stāstu par vientulību, alkām pēc laimes un mīlestības. Milzīgais instruments ir kā iedomāts šķērslis un traucēklis, bet tajā pašā laikā arī visa viņa dzīve.

Te netrūkst pašironijas, smalkas humora izjūtas un komisku pārspīlējumu, kas rada aizkustinošu, bet ne nomācošu sajūtu skatītājā. Tas ir stāsts par darbaholiķi, kurš spēj pasmieties pats par sevi, bet tajā pašā laikā pārdzīvo lielo vēlmi pēc sievietes mīlestības.

Neskaitāmi, fakti, gadi, komponistu vārdi, ar muzikoloģiju saistīti termini izrādes gaitā līst kā lamuvārdi krievu reperu dziesmās. Tie dažubrīd liek pat apšaubīt, vai Gatis Gāga tiešām nav mūziķis pēc izglītības. Visu izrādes laiku mani nepameta doma – kā būtu šo visu klausīties īstam kontrabasistam? Vai aktieris nav netīšām pateicis ko greizi? Jo, ja tā, tad mēs, cilvēki parastie, noteikti to pat nepamanītu.

Melnais skatuves iekārtojums ir kā trāpīgs fons, kas palīdz uzmirdzēt aktiera talantam un sajust katru sīkāko kustību. Arī mazā zāle nostrādā savu, radot tiešu klātesamības sajūtu, reizēm šķiet, ka Gatis Gāga skatās tieši acīs un runā ar mani, ar manu kuplajām formām apveltīto blakussēdētāju, pensionāri ar skanīgajiem smiekliem vai klepojošo onkuli priekšpēdējā rindā.

Gribētos pieminēt, ka gluži viens visas izrādes laikā Gāga nebija – ja neskaita uzticamo cīņubiedru kontrabasu, tad izrādē prožektoru gaismās savu lomu teicami nospēlēja arī mazākā līdz šim redzētā aktrise. Kādā brīdī uz skatuves parādās maza žurciņa, kas mielojas ar sieru, padzīvojas kontrabasista rokās un tad mierīgi atgriežas tur, no kurienes nākusi. Mazs, bet interesants sīkums, kas palīdz noturēt uzmanību.

Monoizrāde ir liels izaicinājums ikvienam aktierim. Redzama katra krunciņa, katra mīmikas nianse aktiera sejā, jo visa auditorijas uzmanība koncentrēta uz vienu cilvēku. Drosmīga, bet saprotama ir režisora izvēle iestudējumu rādīt divās stundās bez pārtraukuma. Pēc starpbrīža, iespējams, būtu bijis vieglāk nosēdēt, bet izrāde bez pauzes rada viengabalaināku, nesadrumstalotu iespaidu, ļaujot iedziļināties monologā pilnībā. Gatis Gāga savu lomu attaisno un neļauj skatītājam garlaikoties, izrādot savu aktiera talantu visā krāšņumā. Izrāde atstāj labu pēcgaršu un rada vēlmi nākamajā operas izrādē meklēt pēdējā rindā sēdošos kontrabasistus, domāt, vai tie jūtas tāpat kā vācu dramaturga Zīskinda lugas galvenais varonis.