Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
KOPENHĀGENA

KOPENHĀGENA

Maikls Freins
KOPENHĀGENA

Kādas “slavenas draudzības beigas”.
Versijas un fantāzijas, kapēc izjuka divu izcilu atomfiziķu, Nobela prēmijas laureātu Nīlsa Bora un Vernera Heizenberga draudzība.

Izrāde ir klasisks mīlas attiecību trijstūris neparastā kaislībā – kaislībā uz fiziku – un reizē detektīvs, kur aizdomās turamie ir visi trīs lugas varoņi. Ceļojums laikā, mēģinot restaurēt abu zinātnieku vēsturisko tikšanos 1941.gadā Hitlera okupētajā Kopenhāgenā.

Lomās: Ģirts Krūmiņš, Regīna Razuma, Gatis Gāga

Režisore – Ilze Olingere
Māksliniece – Anna Heinrihsone
Komponists – Jēkabs Nīmanis

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h 30 min (2 cēlieni)
Biļešu cena: EUR 10,00

Pirmizrāde 2011. gada 25. februārī

Uzmanību! Izrādes laikā uz skatuves smēķē.

Verners Heizenbergs, Nīlss Bors un Bora sieva Margrēta mēģina atbildēt uz jautājumu, kāpēc galu galā Heizenbergs 1941.gadā ieradās nacistu okupētajā Kopenhāgenā. Viņš ir ienaidnieks un draugs, viņš rada briesmas cilvēcei un tomēr ir gaidīts viesis.

Heizenbergam ir cerības. Pat ne cerības. Mikroskopiski smalks varbūtības pavediens ar milzīgu neiespējamību...

Viņš uzdod jautājumu, vai fiziķim ir morālas tiesības strādāt pie atomenerģijas izmantošanas. Bet vai pats Heizenbergs nemēģina radīt Hitleram atomieročus? Un vai Bors jau nav iesaistījies sabiedroto kodolprogrammā? Kas tiek slēpts un kas tiek pārprasts – toreiz un šodien?

Video
Vārds: Puķe, 06.05.2017
Viedoklis: Paldies par izrādi! Īpaši režisorei. Jo tematika (karš, cilvēciskais, ētika utt.) ļoti aktuāla. Nepiekritīšu kritiķiem, kas uzsvēra R.Razumas pārteikšanos, šoreiz R.Razuma bija izcila! Traucēja aktieru pārteikšanās un arī, godīgi sakot, pārāk garie/sarežģītie teksti - bija bail, ka kaut ko nesajauc :) Bija sajūta, ka aktieriem visu laiku doma - kas būs jārunā tālāk.. Paldies!
Vārds: Sandra, 26.04.2017
Viedoklis: Mani neuzrunāja sižets. Aktieri izcili. Aizgāju pēc otrā cēliena prom.
Vārds: ...un, 09.11.2015
Viedoklis: Un, manuprāt, veselīgs līdzsvars starp emocijām un prātu. Pamodos un joprojām domāju par vakardienas izrādi. Pastāstīšu arī citiem.
Vārds: Skatītāja, 09.11.2015
Viedoklis: Ļoti aizkustināja šovakar redzētais. Paldies komandai, kas pie tā strādāja!
Vārds: Zane, 08.11.2015
Viedoklis: Tikko biju, esmu ļoti iespaidota... Sirsnīgs paldies visiem trim aktieriem, katrs lielisks savā tēlā - Ģirts Krūmiņš tik precīzi attēlo joprojām ģeniālu pusmūža zinātnieku: ambīcijas jau pieklusušas, prāts joprojām ass, darbīgs, arī kritisks. Patika, ka izrādē uzsvērta cilvēcības loma zinātnē, katra cilvēka iekšējais humānisms un personiskās dilemmas, kas darbojs neatkarīgi un negrib padoties valstu savstarpējām manipulācijām. Patika arī spēcīgais jaunā zintānieka tēlojums: dedzīgs, aizrautīgs, arī ģeniāls. Un dāņu zinātnieka sieva - sirdsgudra, mīloša sieviete, un laikam jau tā var nodzīvot līdzās ģeniālam prātam. Scenogrāfija jauka, precīza, uzrunājoša, sākot ar dzelteno vaska sveci izrādes sākumā. Zupa smaržīga:) Nu ja... stāsts, versija par diviem izciliem zinātniekiem, viņu iekšējo pasauli, atklājumiem. Paldies, ka atstāta vieta skatītājam izveidot arī pašam savu versiju par notikušo, kā jau parasti dzīvē... Irādes beigās asaras aktieru acīs izsauca asaras arī uz maniem vaigiem...

Mierlaiku kārtība
www.satori.lv
12.03.2011
autors Guna Kalniņa

Te būs teātris par uzvalkotu vīriešu problēmām, tā varēju secināt no Maikla Freina lugas „Kopenhāgena” reklāmas. Šķiet, kopš Jasmines Rezā „Mākslas” 1999. gadā JRT Mazajā zālē nav bijis šāda veida izrādes. Atmiņas par to izrādi man ir ļoti labas, tādēļ uz iestudējumu nācu jau noskaņojusies. Un nebiju izbrīnīta, teātra pagalmā sastopot premjerministru ar miesassargiem – tumšo uzvalku pasaules pašus galvenos pārstāvjus. Pilnīgi neobligāti uzzināju, ka sargiem nav jāskatās izrāde, bet viņi pa to laiku var iet pie teātra dežuranta skatīties hokeju. Arvo Perta koncertā Doma baznīcā prezidenta miesassargi, piemēram, klausījās kopā ar visiem, tikai skatījās apkārt.

Kaut kādā ziņā lugā „Kopenhāgena” konflikts starp bijušajiem draugiem ir līdzīgs, praktiski, tas pats, kas Mākslā – viens dara ko grib, un viņam viss izdodas, otrs arī varētu, arī it kā visu saprot un zina, bet tomēr ne, kaut kas traucē, kaut kā nesanāk. „Kopenhāgenā” to otro spēlē Gatis Gāga. Viņš Vernera Heizenberga lomā 2. cēlienā tik sirsnīgi šķendējas par to, ka nebija izrēķinājis vienādojumu, it kā svarīgākais būtu nepalikt ar neizpildītu mājasdarabu, būt perfektam. Tāds āriešu zinātnieka un latviešu zemnieka krustojums. Tā papildu dimensija, kāpēc manas kā skatītājas simpātijas bija Gāgas Heizenberga pusē, ir tāda, ka viņš, neizrēķinājis uzdoto, neizgudroja atombumbu Vācijai Otrajā pasaules karā. Paldies viņam par to.

No fizikas nesaprotamības izrādē galīgi nav jābaidās, ar vidusskolas apjoma zināšanām ir pilnīgi pietiekami, lai sekotu notikumiem. Maikls Freins padarījis fiziku skatītājam draudzīgu – kaut vai tēlainais salīdzinājums no atoma uzbūves, ka cilvēks kopā ar savu tautu uzvedas kā vilnis, bet personīgi – kā daļiņa.

Bet Ģirta Krūmiņa Nilsam Boram viss veicas, viņš ir mierīgi pašpārliecināts, jo viņu interesē tikai teorētiskā fizika, viņš nepievērš nekam citam pārāk lielu nozīmi, kad viņam ielej liķieri, izmet to kā ogu, nesagaidījis ne tostu, ne rituālu. Aktieris Ģirts Krūmiņš savās lomās ir tāds kā Uldis Dumpis – vienmēr izskatās pats pēc sevis un katrreiz ir citāds –, uzreiz var skatīties, ko dara tas tēls, kas viņš tajā brīdī pilnīgi noteikti ir, šoreiz Krūmiņš (man pilnīgi nesaprotami) ir kļuvis par maza auguma padzīvojušu ebreju intelektuāli. Ar Heizenbergu Bors nemaz netaisās konfliktēt, par visu tikai nosaka „tas ir interesanti”, bet ir jau sacīto sapratis, atcerējies un izmantos to, noteikti izmantos. Un pat ja pingpongu uz rakstāmgalda zaļā tūka viņš spēlē sliktāk par Heizenbergu, to neviens neievēro vai uzreiz aizmirst. Un viņam ir labs melns vilnas mētelis (māksliniece Anna Heinrihsone). No bērnības es atceros to aso, smago mēteli, manam tēvam arī tāds bija, laikam visiem tādi bija. Un Boram ir saprātīga sieva.

Regīna Razuma sievas lomā ir aizķērusi kādu neizrunātu lietu. Zinātnieku sievām Nobeli nav par ko dot, bet viņai, daudzreiz pārrakstot vīra darbus uz mašīnas, neapšaubāmi ir bijis jāsaprot, par ko ir runa, un, gadiem esot blakus, pārrunājot un pierakstot, viņa jau zina ne mazāk un spēj spriest līdzi. Protams, viņa nekādu kodolreakciju neatklāj, tās nav viņas idejas, viņa klāj galdu, pasniedz zupu, novāc pusdienu traukus, uzklāj kafijas galdu. Tā nav vienīgā vieta izrādē, kur es nopriecājos, cik labi režisorei Ilzei Olingerei izdevies lugas tekstu pagriezt citādi ar atšķirīgām vai pat tekstam pretrunīgām darbībām, bet man bija ļoti interesanti vērot, kā visi trīs ēda dzelteno biezzupu, varbūt ķirbju un ingvera, bet drīzāk šķelto zirņu, ja jau karš. Taču par to neviens no abiem vīriešiem nerunā, ne paldies nepasaka, tikai dzen uz priekšu savu nesaprašanos, tikai izspēlē variantus, kas ko teica, ko tas nozīmēja, kas ar to bija domāts, bija tā vai citādi. Razumas Margarēte pierastām ikdienišķām kustībām nēsājas ar traukiem turp un atpakaļ, tomēr paspēj ne uz brīdi neatstāt bez kontroles vīriešu sarunu, lai tā neskartu politiku vai vismaz lai nenāktu par sliktu Boram. Noteikti jāpievērš uzmanība Razumas prasmīgi improvizētajam tango, jo kaut kas svarīgs no solītā attiecību trijstūra parādījās tieši šajā dejā ar Gāgas Heizenbergu.

Margarētes skaistās un stilā precīzās pirmskara laika kleitas izraisa kādu nepārvaramu nostalģiju, kas jau ierakstīta lugā, bet ko vēl akcentē režisore kopā ar izrādes mākslinieci – ilgas pēc lietu kārtības. „Kopenhāgenā” ir atmiņas par zaudēto mierlaika dzīvi un vēlēšanās saglābt vismaz kaut ko no stabilitātes. Tas ir lieliski – vīrietis mētelī un sieviete ar rūpīgi ieveidotu frizūru. Bet ne jau tikai vizuāli. Laikā starp abiem kariem pasaules labākie zinātnieki tiešām arī strādājuši kopā vislabāk iekārtotajā laboratorijā. Viņiem ir bijusi iespēja uzreiz savas idejas realizēt, nekādas finansējuma grūtības nav eksistējušas, talantīgākie fiziķi, protams, savā starpā visi bijuši pazīstami, apmainījušies domām un pētījumu rezultātiem. Kara laikā viņi visi ir izkliedēti, pētījumu finansētāji karo savā starpā, spiežot naidoties arī fiziķiem. Attiecības kļūst arvien grūtāk noturēt pirmskara solīdumā, bet tieši to dara šie trīs labi izglītotie cilvēki, kad viss draud sabrukt. Ir tikai viena – cilvēcības problēma, ko cenšas risināt Heizenbergs, nākot ar ierosinājumu – nu, sarunājam nedarīt ļaunu. Redzēsiet, nekādas valdības, nekādas Lielvācijas vai ASV neko nevarēs iesākt, ja mēs to pasūtīto produktu neizgudrosim. Radošajiem jābūt stiprākiem par nomenklatūru.

Neizbēgamā Kopenhāgena
IR, 3.03.2011
12.03.2011
autors Andrejs Panteļējevs

LUGAS KOPENHĀGENA IESTUDĒJUMĀ UZ SKATUVES REDZAM DIVUS NEAPSTRĪDAMUS FIZIKAS ĢĒNIJUS UN REIZĒ - NOŽĒLAS VĒRTUS GĻĒVUĻUS

Jaunajā Rīgas teātrī iestudētās angļu dramaturga Maikla Feina lugas pamatā ir reāli fakti, kad 1941.gada rudenī pēc tikšanās Kopenhāgenā izjuka divu 20.gadsimta fizikas ikonu - Nīlsa Bora (Ģirts Krūmiņš) un Vernera Heizenberga (Gatis Gāga) -zinātniskā un personīgā draudzība. Virspusēji skatoties, tandēma izjukšanas iemesli liekas triviāli un pašsaprotami - Heizenbergs tolaik sadarbojās ar Hitlera režīmu un strādāja pie Vācijas atomu pētniecības programmas, savukārt dāņu zinātnieks Bors, kurš turklāt bija pa pusei ebrejs, ienīda hitlerisko režīmu un bija sācis slepenu sadarbību ar sabiedrotajiem. Tomēr abu zinātnieku biogrāfiju pētniekiem palicis neatbildēts jautājums - kāpēc Heizenbergs ieradās apciemot savu bijušo skolotāju laikā, kad frontes līnija jau bija vairāk nekā skaidra, un kāda ir bijusi viņu sarunas būtība, it sevišķi tāpēc, ka abi pēckara gados to interpretējuši pilnīgi pretēji. Heizenbergs apgalvoja, ka ieradies brīdināt savu kolēģi par briesmām, ar ko draud Vācijā (un jebkurā citā valstī) veicamie atomu skaldīšanas pētījumi. Savukārt Bors uzskatīja šo vizīti par mēģinājumu viņu savervēt hitleriskās Vācijas atomprogrammas realizēšanai. Patiesību acīmredzot mēs vairs nekad neuzzināsim, bet šī intriga ļāvusi lugas autoram izvērst savu stāstījumu. Stāstu par izvēles brīvību un atbildību. Vai, precīzāk sakot, par bēgšanu no atbildības.

Žans Pols Sartrs ir teicis, ka cilvēks ir notiesāts uz brīvību. Un par savu brīvo izvēli pēc tam viņš atkal tiks tiesāts. Bet jebkurš notiesātais, kā zināms, par katru cenu mēģina attaisnoties. Manuprāt, tieši par to ir šī luga - par taisnošanos un par pašapmānu, kas ar to neizbēgami saistīts. Heizenbergam saruna ar skolotāju ir vajadzīga, lai nodrošinātu liecinieku saviem it kā pareizajiem nolūkiem, lai iesakņotu versiju par to, ka viņš īstenībā no iekšienes sabotē hitleriešu mēģinājumus izveidot atombumbu (un tajā pašā laikā pinas iekšējās pretrunās starp «negribu» un «nemāku»). Savukārt Boram ir vajadzīgs vainīgs (un tikai vainīgs!) Heizenbergs. Jo, pateicoties likteņa ironijai, Heizenbergs vāciešiem bumbu taisīja, bet neuztaisīja, taču Bors personīgi piedalījās amerikāņu projektā, kas beidzās ar simtiem tūkstošu cilvēku nogalināšanu atombumbu sprādzienos Hirosimā un Nagasaki.

Lai arī Bors dziļi sirdī labi saprot, ka nepastāv «labās» un «sliktās» atombumbas, teorētiskā iespēja, ka viņa skolnieks var uzbūvēt šo nāves ieroci Hitleram, kalpo viņam par izmisīgu attaisnojumu iesaistīties masu iznīcināšanas ieroču radīšanā sabiedroto pusē (vai jums nerodas asociācijas ar neatrastajiem masu iznīcināšanas ieročiem mūsdienu Irākā?). Bet — vai tiešām kalpo? Redzam uz skatuves divus neapstrīdamus cilvēces ģēnijus un reizē - divus nožēlas vērtus gļēvuļus. Cilvēciskus, par daudz cilvēciskus. Pīdamies savos argumentos un pretargumentos, brīžiem slēpdamies aiz sarežģītiem fizikas formulējumiem, lugas varoņi bēg no sevis, neapzinādamies, ka neeksistē tāda teritorija, uz kuru no sevis var aizbēgt. Līdzīgi kā paša Heizenberga noformulētajā nenoteiktības principā -neviens eksperiments nav atsvešināms no paša eksperimentētāja. Arī pie skatītājiem lugas varoņi nevar nobēgt - paldies Dievam, luga ir veidota tā, ka nav skatītāju spēkos tās varoņus iztiesāt. Viņi paliek vieni ar savu atbildību. Kā tas vienmēr notiek ar jebkuru, gala beigās.

Nobeigumā nedaudz par pašu uzvedumu. Manuprāt, tajā ir par daudz didaktikas un par maz drāmas, lai gan uzrunātā morāles tēma noteikti ir drāmas vērta. Par daudz tiek runāts teksts, un par daudz tiek paskaidrots, it kā neuzticoties skatītājam. Brīžiem liekas, ka vērojam lugas teksta lasījumu, gandrīz vai lektoriju, nevis iestudējumu. Hroniski trūkst dramatismam tik ļoti nepieciešamā elementa - neizsacītā vārda, aizkadra. Līdz ar to uzvedums pamatā uzrunā prātu, nevis sirdi. Lai gan ir viens motīvs lugā, kas patiesi emocionāli aizskar. Tā ir Heizenberga mīlestība pret Vāciju - tādu, kāda tā ir. Pat Heizenbergu atveidojošais aktieris uz brīdi patiesi iejūtas, kad viņa varonis runā par savu dzimteni (vai var nemīlēt savu valsti, pat ja tā rīkojas aplami, jautā Gata Gāgas atveidotais tēls). Varbūt tas uzrunā tāpēc, ka šis jautājums tagad tik sāpīgi aktuāls ir mums - latviešiem?

Pasaules liktenis ģēniju pretstāvē
Latvijas Avīze (Nedēļas kabatā), 4.03.2011
12.03.2011
autors Zigmunds Bekmanis

Jaunajā Rīgas teātrī iestudēts stāsts par atomfiziķiem Nobela prēmijas laureātiem Nīlsu Boru un Verneru Heizenbergu.

Ja skolas gados fizika nav bijusi starp mīļākajiem priekšmetiem, teju trīs stundas garajā izrādē var uzzināt svarīgāko par Bora atklāto atoma uzbūvi, viņa talantīgākā skolnieka Heizenberga formulēto nenoteiktības principu un abu  ieguldījumu  kvantu mehānikas tapšanā. Taču angļu dramaturga Maikla Freina luga "Kopenhā gēna", lai gan pārsātināta ar fizikas terminoloģiju, tomēr ir par cilvēku attiecībām - divu izcilu personību draudzību, kas pārtrūkst 1941. gadā.

Šis varētu būt gana nopietns iegansts, lai skolotājs, turklāt ebreju izcelsmes, vairs nevēlētos redzēt savu skolnieku, bet vēstures fakti liecina ko citu. Vācija tā arī nepaspēja radīt atombumbu (pastāv viedoklis, ka Heizenbergs tās izveidi apzināti novilcinājis), toties amerikāņiem tas izdevās, un kaunpilnā Japānas traģēdija met ēnu arī uz Boru, kurš viņiem palīdzēja.

Šķiet, režisore Ilze Olingere nopietni pētījusi izcilo zinātnieku likteņus, jo pat abu aktieru āriene līdzīga viņu varoņiem brieduma gadu fotogrāfijās. Gatis Gāga ar īstena ārieša pareizajiem sejas pantiem noteikti uzskatāms par Olingeres (pirms tam pazīstamas kā Rudzītes) aktieri, jo pēdējos gados spēlējis katrā šīs režisores iestudējumā. Heizenbergs viņa atveidojumā atklāj cilvēces nenovērtēta humānista, drauga apjūsmota, bet cilvēciski nesaprasta spoža talanta personīgo traģēdiju un atzīstams par vienu no pārliecinošākajiem Gata aktierdarbiem. Savukārt Ģirta Krūmiņa Bors ar savu nenoteiktību it kā netieši atspoguļo Heizenberga formulēto principu dzīvē. Pa vidu šiem ģēnijiem un viņu teorijām atrodas Bora sieva (Regīna Razuma), kas, protams, ir vīra pusē, kaut Heizenberga aizrautība viņai simpatizē.

Var tikai apbrīnot aktierus, kuri sarežģīto fizikas terminu ekvilibristiku apguvuši tā, ka ne mirkli nerodas šaubas - viņi paši tiešām izgudrojuši to, par ko runā.

Atombumba viesistababā
Latvijas Avīze (Nedēļa kabatā) 4.03.2011
12.03.2011
autors Linda Ģībiete

Režija ****

Aktierdarbi*****

Scenogrāfija****

Kostīmi****

Mūzika*****

Ilze Olingere ir laba režisore- saviem aktieriem ļaunu nedara. Viņas iestudētajā Maikla Freina lugā "Kopenhāgena" Jaunajā Rīgas teātri intelektuālās un vienlaikus emocionālās diskusijas par atomfizikas, zinātnieka ētikas, politikas un cilvēciskās draudzības jautājumiem, kas reiz, 1941. gadā, Kopenhāgenā, iespējams, risinājušās starp dāņu fiziķi Nīlsu Boru un viņa skolnieku vācu fiziķi Verneru Heizenbergu, tiek izspēlētas bez neviena fizikas kabineta atribūta klātbūtnes.

Izrādes veidotāji JRT Mazajā zālē piešķīruši šim ierasti lakoniskajam spēles laukumam netipisku telpiskuma efektu (māksliniece - Anna Heinrihsone). Telpu kā priekškaru starp tagadni un pagātni ieskauj tumšas, biezas drapērijas, kuras paverot caur logiem zālē iespīd mākslīgi radīta, tomēr ticama āra gaisma. Nedaudzās sarkankoka mēbeles un laikmetam atbilstošie kostīmi saturiski sarežģītajam iestudējumam piešķir eleganci. Dziļuma dimensiju un sajūtu, ka aiz zāles robežām izrādes pasaule nebeidzas, rada iespēja caur durvju spraugu ielūkoties palīgtelpās, kur iezīmējas izrādes varoņu virtuve un priekšnams - šķietami nesvarīgs sīkums, kam nosacītajā un bieži vien nevērīgajā teātra pasaulē tomēr ir būtiska nozīme. Aizdomas raisa vien VEF radio aparāts, kas redzami radīts 50.gados, un sīkā detaļa - laikraksts "Deutsches Zeitung im Ostland", ko uzveduma sākumā lasa Heizenbergs un kas iznāca Rīgā, tāpēc diezin vai būtu iecienīta lasāmviela vācu okupētajā Kopenhāgenā. Tomēr ir patīkami baudīt izrādes "bildi", kas atgādina 40. gadu "noir" filmu estētiku, tikai - krāsās.

Starp citu - "film noir" elementi iezīmējas arī iestudējuma saturiskajā līmenī, jo profesionālo un privāto attiecību noskaidrošana, ko veic abi galvenie varoņi - 20. gadsimta zvaigznes fizikas jomā -, līdzinās izmeklēšanas procesam. Bet noziegums, bez kura klātbūtnes "noir" filmas darbība nevar notikt, šajā gadījumā ir jautājums, vai fiziķim ir morālas tiesības strādāt pie atomenerģijas izmantošanas. Dramaturgs šo jautājumu risina, liekot varoņiem ceļot laikā, gan atsvešināti stāstot skatītājiem par minētā 1941. gada tikšanos, gan pēkšņi iemiesojoties atstāstītajos notikumos, gan atmiņā aizceļojot vēl senākā pagātnē.

Reta, bet tāpēc jo īpaši uzteicama prakse pēdējā laikā Latvijā ir iespēja teātrī dzirdēt pašmāju komponistu oriģināldarbus. Turpretī izrādei "Kopenhāgena" Jēkabs Nīmanis sacerējis savu pirmo stīgu kvartetu, kas iestudējumā strādā kā labs tempa kāpinātājs, veidojot darbīgi radošu skanisko atmosfēru, kāda gan dzirdēta ari citos, piemēram, kino žanra stāstos par ļaudīm, kuru dzīves kaislība ir zinātne vai cita intelektuāli aktīva nodarbe. Bet manām muzikāli netrenētajām ausīm emocionāli iedarbīgāka šķiet J. Nīmaņa veidolā trokšņu partitūra, kas varbūt pat dziļāk par izvērsto tekstuālo materiālu ļauj nojaust izrādes varoņu vēlmes, bailes, atbilžu meklējumus un šaubas.

Režisores un aktieru kopdarbā tapušie tēli pārsteidz ar eksistences dabiskumu, kas visai sarežģītai diskusiju un spriedumu kaskādei līdzīgajā lugā ir pārsteidzošs sasniegums. Un ne jau tālab, ka tēlotāji spējuši "iemācīties no galvas" visus vārdiņus, kuros emocijas mijas ar zinātniska satura tekstiem. Viņiem izdevies vēsturiskajās personībās iepūst dzīvību, turklāt neliekot šaubīties, vai slavenie atomfiziķi tolaik bija tieši tādi un vai skatuve nemelo. Ģirts Krūmiņš Bora un Gatis Gāga Heizenberga lomā izstrādājuši nelielas, bet smalkas personības nianses. Par dzīviem raksturiem liecina gan tas, cik lēni, bet neatlaidīgi Bors sūc pīpi un cik strauji "izmet" liķieri, kamēr Heizenbergs ilgi groza pirkstos mazo glāzīti, bet, sēžoties pie viena galda ar savu profesoru, ieņem neredzēti stīvu skolnieciskas nopietnības pozu vai pieglauž jau ideāli gludos matus. Mazāk paveicies Regīnai Razumai Bora sievas Margarētas lomā, kurai lugā piešķirta trešā liekā, tomēr neaizstājamā vidutāja funkcija, taču viņas sevišķā sievišķā nozīmība Bora dzīvē pagaidām nav jaušama.

Šķietami niecīgas nianses veido raksturus, kas liek aizmirst jautājumu, cik daudz paši aktieri zina par to teksta daļu, kurā nav ne vārda no "parastajiem" cilvēkiem saprotamām sfērām, toties ir ļoti daudz teorētiskās fizikas jēdzienu.

Ne pazust tekstā
Diena (Kultūras Diena)
12.03.2011
autors Zane Radzobe

MAIKLA FREINA KOPENHĀGENA. REŽISORE ILZE OLINGERE. RETI NOVĒROJAMS IZNĀKUMS -IESTUDĒJUMS, KURĀ TIK LIELA VIETA ATVĒLĒTA TEKSTAM, ĻĀVIS UZVARĒT SPĒLES MĀKSLAI

Uz to lugu neiešu. Pirms 20 gadiem jau redzēju,- pirms dažiem gadiem par jaunu izrādi man teica kāda literatūras teorētiķe. Frāze aizķērās atmiņā. Ir tik viegli piemirst, ka karš īstenībā nav beidzies. Šīs recenzijas analīzes objekts ir Ilzes Olingeres Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā brita Maikla Freina Kopenhāgena - stāsts, kurā būtisku lomu spēlē joprojām līdz galam nepabeigtais Otrais pasaules karš, bet īsto cīņu izrādē tomēr izcīna teātris un literatūra. Reti novērojams iznākums - iestudējums, kurā tik liela vieta atvēlēta tekstam, ļāvis uzvarēt spēles mākslai.

UZ SKATUVES - LUGA

Pēdējos gados pasaules teātrī modē nāk literāras lugas un to «literāri» iestudējumi. Kāpēc tā notiek, saprotams. Pētījumi rāda, ka skatītājs, kas šodien nāk uz teātri, ir principiāli atšķirīgs no tā, kas izrādes skatījās, teiksim, pirms 10 gadiem. ASV «vidējais aritmētiskais» pusaudzis mēneša laikā nosūta ap 200 īsziņu. Ja vēl atpaliekam, tad tikai finansiālu ierobežojumu dēļ. Esam trenēti domāt Tiwitter formātā - 140 rakstu zīmēs. Lielākajai daļai cilvēku nepietiek laika pat avīzei, kur nu vēl romānam vai monogrāfijai. Informāciju par pasauli iegūstam Google vai Wikipedia, nevis izsvērtos, analītiskos aprakstos.

Teātris piemērojas. Ja skatītājs nelasa, tas gatavs lasīt priekšā. Jūs nepētāt? Nekas -mēs jūsu vietā... Zināmā mērā pat cildeni. Tomēr tā ir arī labprātīga atteikšanās no grūti izcīnītās neatkarības, kas pēc gadu simtu diskusijām par teātra pirmsākumiem (vārds vai rituāls?) rada apstākļus, lai spēles māksla atkal tiktu iekalta teksta ķēdēs, kļūstot par literatūras palīgnozari slinkiem lasītājiem.

Pirmās divdesmit I. Olingeres izrādes minūtes izliekas šāda inteliģenta teksta koplasīšana. M. Freina luga, šķiet, ir ne tik daudz iestudējama, cik lasāma, un teātris arī lasa - Regīna Razuma pat komentē: «Tad iestājās klusums. .. Ilga pauze. .. Tagad viņi domā...» Tas nav viņas varones komentārs. Tā ir izlasīta, nevis iedzīvināta remarka. Ja iestudējums beigtos pēc pusstundas, varētu secināt, ka patiesībā tā ir nevainojamā tehniskā līmenī izpildīta luga.

Tomēr izrāde jau ir sākusies, pat ja to pirmajā brīdī nav viegli pamanīt. Kaut arī teju trīs stundas ilgajā iestudējumā līdztekus tekstam uz skatuves redzēsiet burtiski tikai vārdos minētās darbības (pusdienas, kafija, konjaks, galda tenisa spēle), izrāde ir aktierisks meistardarbs smalki izanalizētā un iedzīvinātā teksta blāķī, iestudējums, kas fascinē ar smalku, variācijās tikko jūtamu temporitmu.

DIVI FIZIĶI UN ATOMBUMBA

Kopenhāgena ir stāsts par diviem izciliem fiziķiem Nilu Boru un Verneru Heizenbergu. Lugā par pamatu ņemts vēsturisks fakts -pēc īsas tikšanās nacistu okupētajā Dānijas galvaspilsētā izjūk 20 gadu koptas attiecības. Vienā mirklī. Ir zināms, ko kurš kuram teica. Nav saprotams, kas notika. Objektīvi fakti jau reti spēj izskaidrot notikušo. Pirms gāju uz izrādi, biju dzirdējusi, ka tā esot par fiziku. Pēc sižeta varētu teikt - arī par politiku. Bors pa daļai ir ebrejs, Heizenbergs ir vācietis. Bors piedalīsies amerikāņu atombumbas izstrādē, Heizenbergs vada nacistu kodolprogrammu. Kā zinātnieki katrs ir līdz kaulam pārliecināts par savas atšķirīgās pētījumu metodoloģijas, pat darba stila pārākumu. Katram ir sava politiskā pārliecība. Satiekas ienaidnieki, konkurenti. Satiekas arī draugi, biedri, jo Bors ir Heizenberga skolnieks, asistents, draugs. Tuvāks varbūt par paša bērniem.

Luga piedāvā analītisku rāmi pētījumam par šīm attiecībām. Trīs darbības personas - Ģirta Krūmiņa Nils Bors, Regīnas Razumas Margrēta Bora un Gata Gāgas Verners Heizenbergs - satiekas ārpus laika un telpas kaut kādā pēcnāves stāvoklī. Kopā viņi vairākkārt atgriežas Kopehāgenā - konkrētā namā konkrētā vakarā - un no jauna vēl un vēlreiz izspēlē vienu un to pašu situāciju.

Uzveduma atturīgo eleganci filigrāni papildinošajā Annas Heinrihsones telpā G. Gāga pa divviru durvīm «kā pirmo reizi» ienāk, šķiet, kādas reizes piecas. Sākotnēji liekas, ka atšķiras tikai vārdi, varbūt tas, kurš pirmais kļūst agresīvs, ka izrāde mums piedāvā vienu attiecību dažādus variantus -tādu, kurā notikušajā provalā vainojams viens, tādu - kurā otrs. Bors, protams, upuris. Tad drusku sarežģītāk - varbūt Heizenberga meklējams kas cienījams, bet Bors nemaz nav tāds gaišais tēls. Shematiski un ne pārāk interesanti. Līdz ievērojat, ka I. Olingere lugas ainas jēdzieniski izkārtojusi nevis citu aiz citas kā pārējās citas izslēdzošu, izsvītrojošu notikumu variantu, bet gan kārtās. Konkurējošās versijas ir patiesas visas un vienlaikus.

TILTS PĀR BEZDIBENI

To, kā aktieri šo konceptu izspēlē, līdz galam nav iespējams aprakstīt, tikai redzēt un sajust. Attiecības attīstās un mainās milisekundēs, varonim te atrodot, te mirklī atkal pazaudējot pārsvaru smalkajā spēlē, kurā katrs grib paturēt morālu virsroku. Reakcijas izstrādātas tik smalki, un aktieri tās tik precīzi īsteno, ka patiesi notici - varoņi intelektuāli netiek līdzi trakajam tempam un nesaprot, varbūt tikai sajūt, kas notiek. Izdevies attaisnot pat shematisko Margrētas tēlu. R. Razumas varone te ir ne tikai literārs paņēmiens faktoloģijas izklāstā (lai nezustu loģika, pašiem strīdniekiem atreferējot notikumus iz sendienām, ko viņi taču tik labi zina), aktrises Margretai ir savs viedoklis, versija par notikumiem, protams, arī ieinteresētība tajos. Bet - jo vairāk viņa uzrāda «objektīvos» iemeslus, kāpēc Boram un Heizenbergam neiespējami būt vienā pusē, jo vairāk izrādei izdodas parādīt, cik patiesībā abi vīrieši ir tuvi. Izrāde prasa intelektuālu piepūli, jo darbība teksta korpusā nav viegli nolasāma. Taču cik daudzkārt pārāka par tekstu ir šī darbība! Jo luga jau sākas ar saprašanos, Boram un Heizebergam runājot par ikdienišķiem notikumiem, lai noslēgtos ar konfliktu, ko atklāj nesamierināmi pretējie uzskati. Izrāde ir gudrāka. Te satiekas svešinieki, bet finālā sēž ļoti tuvi, viens otru dziļi izpratuši un sajutuši cilvēki, daudzslāņainas, sarežģītas personības.

Taisnība - nav pasaulē tāda zinātnieka, kurš negribētu sasniegt savas nozares virsotnes, pat ja Everests konkrētajā brīdī izrādās atombumba. To izrādes beigās par Heizenbergu saprot Boru, bet izvēlas neteikt. Un ne tāpēc, ka pašiem nav gluži tīra sirdsapziņa. Nekas jau nav tik vienkārši.

Tango ar atomu, lapu un sievu
Diena, 2.03.2011
12.03.2011
autors Līga Ulberte

***
Maikla Freina luga un Ilzes Olingeres izrāde ir klasisks intelektuālās dramaturģijas un teātra paraugs. Garos un gudros dialogos, šai gadījumā par fiziku, satiekas divas patiesības, tēze un antitēze, lai skatītājs, spraigi domājot līdzi, nonāktu pats pie saviem secinājumiem par to, kuram tad beigās izrādījās taisnība. Vēsturiski intriģējošo divu fizikas ģēniju - Nila Bora un Vernera Heizenberga - tikšanos savulaik dramatizējis arī latvietis Mārtiņš Zīverts, bet Freina teksts ir interesantāks, jo piedāvā vairākus iespējamos galveno varoņu attiecību scenārijus. Priecē, ka Ģirts Krūmiņš Bora un Gatis Gāga Heizenberga lomā garos, fizikas terminiem piebārstītos tekstus spējuši padarīt par saviem,   ko   gan  -   vismaz pirmizrāde - vel nevarēja teikt par Regīnas Razumas Mēriju. Darbojoties Annas Heinrihsones radītajā mājīgajā interjerā, visiem trim izrādes aktieriem izdodas radīt interesi par saviem varoņiem kā dzīviem, pretrunīgiem cilvēkiem, tomēr izrādes kopiespaids paliek mulsinošs. It kā runa būtu tikai par atomfizikas un Eiropas politiskās vēstures, nevis universālām dzīves patiesībām.

Tango ar atomu, lapu un sievu
Diena, 2.03.2011
12.03.2011
autors Valda Čakare

***
Britu rakstnieka un žurnālista Maikla Freina reputāciju uz latviešu skatuvēm veidojusi asprātīgā situāciju komēdija par teātra laužu ķibelēm Lampu drudzis. Varbūt tāpēc pirmajā mirklī šķiet, ka Kopenhāgenai, kas tematiski sasaucas ar Dirrenmata slavenajiem Fiziķiem, pietrūkst teatralitātes izjūtas. Vairākkārtējās tikšanās starp Nilu Boru un Verneru Heizenbergu, klātesot Bora sievai Margarētai, lugā tiek izspēlētas kā mirušu cilvēku atmiņas par dzīvo pasauli, kurā atšķirības uzskatos par zinātnieka ētiku ietekmē tiklab Otrā pasaules kara gaitu, kā abu fiziķu attiecības. Garumgarajās fizikas jautājumiem veltītajās teksta pasāžās režisore Ilze Olingere saskatījusi iespēju psiholoģisku tuvplānu virknējumiem, kurus pēkšņi pārtrauc šāviens, argentīniešu tango vai spontāns ilgi slāpētu jūtu izvirdums. Regīna Razuma (Margarēta) Annas Heinrihsones retro kleitās izskatās valdzinoša, turpretim abi vīrieši Ģirts Krūmiņš un Gatis Gāga, aizstāvot katrs savu taisnību, cītīgi ecējas. Kaut arī stāstam vajadzētu būt par attiecībām, nevis par fiziku, pirmizrādē bija jūtams, ka aktieriem atomu skaldīšanas, nenoteiktības relācijas principa un citu kodolfiziku leksikas paraugu atcerēšanās sagādā pārāk lielas grūtības, lai cauri fizikai izlauztos līdz lirikai.

Tango ar atomu, lapu un sievu
Diena, 2.03.2011
12.03.2011
autors Undine Adamaite


**** Man patīk šī izrāde,  jo «tā liek padomāt par daudzām lietām». Šis naivais teikums no kādreizējās pamatskolas «ārpusklases redzētā» klades labi der. Vai ģeniāls talants nāk no Dieva vai velna? Kā vienam mirstīgam to cienīgi izlietot tik sarežģītā un sātaniskiem kārdinājumiem pilnā gadsimtā kā XX  gadsimts? Par zinātni un ētiku, protams. Par kārdinājuma - būt Visuma valdniekam - robežām. Par spīti, cerams  - pagaidu, defektam (Regīnas Razumas nevienmērīgā cīņa ar hipersarežģīto tekstu), patīk skatīties un noklausīti cilvēkos, kas pie zupas šķīvja  kaismīgi strīdas par atomu dalīšanos un turpina šos strīdus vēl pie tējas, iesaistot lomās istabas priekšmetus i sievu. Publiskā telpa šodien jau nemaz tik bieži nepiedāvā intelektuālus rēbusus, lai nerastos zināma eiforija no tēmas vien. Šķiet, izrādes īstā auditorija būs cilvēki, kur vilina, pat maz vai neko nes protot, tādas grāmatas kā Stīvena Hokinga Visums rieksta čaumalā un Edgara Imanta Siliņa Lielās patiesības meklējumi. T.i., kurus suģestē disputi par fiziku un metafiziku kā poētisks spriegums vai  vienkārši - melodija koncertā. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone un komponists Jēkabs Nīmanis radījuši izrādei retro kinematogrāfisku patinu, kurā Gatim Gāga (Verners Heizenbergs) un Ģirtam Krūmiņam (Nils Bors) aizkustinoši nodemonstrēt fizikālu likumību - pretējs pievelkas. Un atgrūžas. Lai arī lugā ir izteiktas intelektuālās dramaturģijas iezīmes, tai piemīt arī patīkams impresionisms, kā vienmēr, kad darīšana ar cilvēku atmiņām. Varbūt viss notika tā. Bet varbūt - pavisam citādi.

Man patīk šī izrāde,  jo «tā liek padomāt par daudzām lietām». Šis naivais teikums no kādreizējās pamatskolas «ārpusklases redzētā» klades labi der. Vai ģeniāls talants nāk no Dieva vai velna? Kā vienam mirstīgam to cienīgi izlietot tik sarežģītā un sātaniskiem kārdinājumiem pilnā gadsimtā kā XX  gadsimts? Par zinātni un ētiku, protams. Par kārdinājuma - būt Visuma valdniekam - robežām. Par spīti, cerams  - pagaidu, defektam (Regīnas Razumas nevienmērīgā cīņa ar hipersarežģīto tekstu), patīk skatīties un noklausīti cilvēkos, kas pie zupas šķīvja  kaismīgi strīdas par atomu dalīšanos un turpina šos strīdus vēl pie tējas, iesaistot lomās istabas priekšmetus i sievu. Publiskā telpa šodien jau nemaz tik bieži nepiedāvā intelektuālus rēbusus, lai nerastos zināma eiforija no tēmas vien. Šķiet, izrādes īstā auditorija būs cilvēki, kur vilina, pat maz vai neko nes protot, tādas grāmatas kā Stīvena Hokinga Visums rieksta čaumalā un Edgara Imanta Siliņa Lielās patiesības meklējumi. T.i., kurus suģestē disputi par fiziku un metafiziku kā poētisks spriegums vai  vienkārši - melodija koncertā. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone un komponists Jēkabs Nīmanis radījuši izrādei retro kinematogrāfisku patinu, kurā Gatim Gāga (Verners Heizenbergs) un Ģirtam Krūmiņam (Nils Bors) aizkustinoši nodemonstrēt fizikālu likumību - pretējs pievelkas. Un atgrūžas. Lai arī lugā ir izteiktas intelektuālās dramaturģijas iezīmes, tai piemīt arī patīkams impresionisms, kā vienmēr, kad darīšana ar cilvēku atmiņām. Varbūt viss notika tā. Bet varbūt - pavisam citādi.