Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
LAKSTĪGALU MĀJA

LAKSTĪGALU MĀJA

Agata Kristi
LAKSTĪGALU MĀJA

Agatas Kristi varone izvedīs Jūs cauri savai dzīvei, liekot aizdomāties, cik lielā mērā mēs pazīstam tuvākos cilvēkus sev līdzās. Un vai tas maz ir iespējams? Vēl vairāk – vai mēs patiesībā pazīstam paši sevi? Un visbeidzot – kurš beigās izrādīsies slepkava?

Aleksa – Sandra Kļaviņa

Režisore un tulkojuma autore – Kristīne Krūze
Scenogrāfes – Austra Hauks, Kristīne Krūze
Kostīmu māksliniece – Jana Čivžele
Gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 30 min
Biļešu cena: 15,00; 18,00; 22,00 EUR

Izrādes video fragmenti apskatāmi šeit.
Sižets par iestudējumu LTV1 raidījumā "Dienas ziņas" (žurnālists Andrejs Volmārs, 06.11.2016.) apskatāms šeit.

Pirmizrāde 2016. gada 4. novembrī

PHILOMEL COTTAGE by Agatha Christie
Copyright © 1934 by Agatha Christie Limited. All rights reserved.
AGATHA CHRISTIE is a registered trade mark of Agatha Christie Limited in the UK and elsewhere. All rights reserved.
This mono performance is arranged under licence from Nordiska Aps,Copenhagen

Agatas Kristi stāsta galvenā varone ir Aleksa, kura ir tikko apprecējusies. Jaunlaulātie ir ievākušies pasakainā mājā. Un sievietes dzīve šķiet beidzot nokārtojusies un pilnīgi laimīga. Viņas vīrs ir īsts sapņu vīrietis – izskatīgs, bagāts, rūpīgs, uzmanīgs. Jebkura sieviete gribētu būt Aleksas vietā. Taču daži negaidīti notikumi sašūpo sievietes idillisko dzīvi un viņa pēkšņi vīru ierauga pilnīgi citā gaismā.

Iestudējums uzdod jautājumus, vai mēs varam līdz galam uzticēties un pazīt cilvēku sev līdzās? Vēl vairāk – vai mēs patiesībā pazīstam paši sevi? Otrs cilvēks vienmēr paliks kā līdz galam neatklāts kontinents. Dažkārt šīs apslēptās teritorijas var izrādīties bīstamas. Pat nāvējošas.

Jau pavisam drīz iestudējuma LAKSTĪGALU MĀJA pirmizrāde!
Jau pavisam drīz iestudējuma LAKSTĪGALU MĀJA pirmizrāde!
LTV1 Rīta Panorāma, Ilze Strenga. 01.11.2016.
LTV1 Rīta Panorāma, Ilze Strenga. 01.11.2016.
LTV1 Dienas ziņas, Andrejs Volmārs. 06.11.2016.
LTV1 Dienas ziņas, Andrejs Volmārs. 06.11.2016.
LTV1 Kultūras ziņas, Jānis Lācis, Anete Lesīte, 04.11.2016.
LTV1 Kultūras ziņas, Jānis Lācis, Anete Lesīte, 04.11.2016.
Vārds: Alīse, 26.06.2017
Viedoklis: Paldies par izrādi. Skatījāmies 22.06., kad teātrī tā bija pēdējā izrāde kā tāda, pirms lielās pārvākšanās. Emocionāli. Pati izrāde pagāja vienā mirklī, jo S. Kļaviņas spēlējums bija neatkārtojams, katra mazā detaļa, grimase ;)
Vārds: Ineta, 11.06.2017
Viedoklis: Ja šis būtu aktiermeistarības eksāmens Kultūras Akadēmijā, es ieliktu Kļaviņai 10 par centību... Bet es atnācu uz JRT! Un nevis skatīties, kā aktrise cenšas... Un nevis prātot, kāpēc teātra mākslinieciskais vadītājs šo izrādi "izlaidis" uz skatuves, ja tā iestudēta a la radio raidluga ar kustībām... Paldies Agatai Kristi, kura izglābj ne vien Aleksu, bet arī Krūzes "Lakstīgalu māju"!
Vārds: Uģis, 25.05.2017
Viedoklis: Skatijos izrādi 23/06. Esmu regulārs JRT skatītājs no 90tiem gadiem, taču tik vāju izrādi gan no režisūras gan no aktieriskās puses NEKAD neesmu redzējis. Ja nebūtu mono, izietu laukā! Izrādei jābūt nevis ilustratīvai, bet jēgpilnai!
Vārds: Elīna, 22.05.2017
Viedoklis: Izcili! Kā viena aktrise spēj uzburt perfektu ainu un lomu spēli.
Vārds: Dina, 16.02.2017
Viedoklis: Paldies par piedzīvojumu! Burvīgs ēnudienas pārsteigums jau garderobē,kur ēnoja cienījamais Gundars Āboliņš. Izrāde vienā elpas vilcienā un ar sirdsklauvēm.

Ābolu ķocis
Kultūras Diena un Izklaide
10.11.2016
autors Maija Svarinska

Izrāde Lakstīgalu māja – divu aktrišu debija. Kristīne Krūze debitē režijā un scenogrāfijas jomā, Sandra Kļaviņa pirmo reizi spēlē monoizrādi. Iznākumā – teātra pērlīte. Vai – spēle ar lielo burtu. Scenogrāfija (otrā autore Austra Hauks) – savā veidā stilizēts retro. Bilžu mozaīka, kas jautri pamirkšķina mūsu priekšstatiem par Agatas Kristi laiku, atsaucot atmiņā konkrētas reklāmas un kinokadrus, kuros triumfē sievišķīgas būtnes māka būt seksīgai un skaistai. Bet divi krēsli un galds – vīrieša pasaule. Smagnēja un stipra. Ne velti izrādes varone Aleksa ilgu laiku domā, ka tas ir viņas atbalsts, un laiski rotaļājas ap to gan sēžot, gan guļus, koķetīgi ceļot kājas augšup, kam netraucē viņas eleganti pavedinošā kleita (kostīmu māksliniece Jana Čivžele). Fifīgi un gudri strādā Sandra Kļaviņa, kura spēlē ne tikai mīlīgo Aleksu, bet arī vīriešus, kas ir tai apkārt. Arī to, kas, kā izrādījies, ir nevis balsts, bet drauds. Ieskaties tam acīs un saproti, cik viņš ir baiss. Taču Aleksai šīs bailes ir jāslēpj, un viņa mūsu acu priekšā apgūst aktiermeistarību. Virtuozais Sandras Kļaviņas tēlojums ir daudzslāņains kriminālstāsts par cilvēku attiecībām. Stāsts, kas izklāstīts rotaļīgi smalkā stilā. Paldies režisorei Kristīnei Krūzei.

Ābolu ķocis
Kultūras Diena un Izklaide
10.11.2016
autors Henrieta Verhoustinska

Triju aktrišu un scenogrāfes kopdarbs ir izdevies. Pirmkārt, tas ļauj skatītājam atkal ieraudzīt Sandras Kļaviņas aktierisko amplitūdu. No vieglprātīgas meičas līdz stiprai sievietei, kura nezaudēs galvu un satvers likteņa grožus savās viegli drebošajās rokās, no veca, šķība dārznieka līdz slepkavas deformētajam prātam – tas viss sadzīvo aktrises monologā tik pārliecinoši un biedējoši, ka izraisa gluži Hičkoka stila tirpas. Otrkārt, konsekventi tiek izturēts režisores Kristīnes Krūzes, scenogrāfes Austras Hauks un tērpu mākslinieces – arī JRT aktrises – Janas Čivželes radītais pin up stils. 40. gadu modes viegli piesegto, safrizēto un hipersievišķīgo, provokatīvās pozās izliekto meiteņu attēli pie sienām vieliski sabiezina to sievišķo seksualitāti, kas bija karavīru ilgu objekts un bildīšu veidā palīdzēja tiem pārdzīvot karu, tomēr radīja sievietēm striktus rāmjus, ko vajadzēja ievērot, lai, tautas valodā runājot, dabūtu veci. Kļaviņa šos rāmjus apdzīvo graciozi un drosmīgi, nebīstoties šķērsot pārspīlējuma sarkanās līnijas, tomēr virtuozi uz tām nobalansējot. Plakstu un balss trīsuļošana, tipināšana uz augstiem papēžiem, pat māju tīrot, svārku plivināšana, ļaujot pamanīt gan zeķu maliņu, gan apakšbiksīšu krāsu, – viss šis arsenāls tiek lietots, lai finālā nonāktu līdz atziņai, ka aiz tā slēpts dzelžains gribasspēks.

Lakstīgala mežģīņu zeķēs
Satori.lv
24.01.2017
autors Ieva Rodiņa

Par Sandras Kļaviņas monoizrādi "Lakstīgalu māja" Kristīnes Krūzes režijā, Jaunais Rīgas teātris.

JRT izrādes "Lakstīgalu māja" radošo komandu veido sievietes – aktrise Sandra Kļaviņa, režisore un scenogrāfijas autore Kristīne Krūze, scenogrāfe Austra Hauks, kostīmu māksliniece Jana Čivžele (izrādes programmiņa gan liecina, ka viņām "asistējis" arī viens vīrietis – gaismu mākslinieks Jānis Sniķers) un galu galā – rakstniece Agata Kristi. Arī iestudējuma mērķauditorija, par spīti pikanto skaistuļu pin-up (pie sienas piespraustu vintage erotisko fotogrāfiju) stilā iekārtotajai spēles telpai, ir Latvijas teātra apmeklētāju kvantitatīvākā daļa – proti, sievietes.

Izrādes centrā, loģiski, ir spilgts sievietes tēls, kas aktrises izpildījumā un radošās komandas saskanīgi veidotajos akcentos neapšaubāmi parādīts ironiskā gaismā. Iestudējums runā par sievieti kā mājsaimnieci, seksuālas iekāres objektu, pavedinātāju, upuri u.tml. – visām tām lomām, kuras katra sieviete kaut reizi dzīvē kādā situācijā ir apzināti vai pret savu gribu ieņēmusi. Turklāt režisores atrastā vizuālā atslēga piedāvā visas šīs lomas it kā sapludināt vienā – ambivalentā tēlā, kuru Sandra Kļaviņa nospēlē ar sev raksturīgo brīnišķīgo pašironiju. Ieģērbta sievišķīgā 40.–50. gadu kleitiņā, ar dziļu dekoltē un melnām mežģīņzeķēm, viņas Aleksa, gaidot mājās vīru, uzmauc kājās rozā čībiņas grīdas pulēšanai, rokā kā brīnumnūjiņu paņem putekļu slotiņu un laižas sievišķīgā dejā, kuras mērķis ir ne tik daudz mājas tīrīšana, kā savu sievišķīgo formu eksponēšana: pat brīžos, kad klāt nav neviena (proti, vīrieša), kas to varētu vērot.

Izrādes atslēgvārds ir "spēle" – gan spēle ar un par sievietes lomu (vīriešu) pasaulē, gan spēle un spēlēšanās kā galvenais aktierspēles motīvs. Jo tieši tā – spēlējot un spēlējoties – galveno (bet zīmīgi – ne vienīgo) lomu izrādē iemieso Sandra Kļaviņa. Neslēpta koķetērija, kas šajā – monoizrādes – formātā veltīta skatītāju zāles nošarmēšanai, vieglums un šķietama spontanitāte kustību partitūrā, ko vienlaikus veido ļoti pārdomāts estetizētu ķermeņa pozu virknējums, it kā caur ironisku filtru izlaižot uz sienas redzamo Otrā pasaules kara laika "seksīgo mājsaimnieču" fotoattēlus, – bet tam pretstatā izrādes finālā kā caur zīdpapīru saskatāmā deformētas psihes domāšana. Sandras Kļaviņas aktierspēli izrādē varētu salīdzināt ar pianistu, kurš piesēžas pie klavierēm un bez paštīksmināšanās, absolūti organiskā koķetērijā ar publiku it kā pusnopietni, puspajokam "nobliež" skaņdarbu tā, ka klausītājs attopas tikai pēc pēdējā akorda izskanēšanas.

Uz šī aktierdarba rēķina gan kā neveikli nošūtas vīles smalkā audumā izceļas dažas režijas nepilnības. Aktrisei Agatas Kristi stāsta dramatizējumā pašai jāizpilda arī trīs vīriešu lomas – dārznieks, vīrs un bijušais mīļākais. Divas no tām – vīrs Džeralds un mīļākais Diks – iestudētas pārliecinoši, izmantojot tikai nedaudz pārveidotu balss tembru/intonāciju un "vīrišķīgāku" (t.i., salīdzinot ar "piesprausto" sieviešu stingri reglamentētajām pozām, brīvāku un dabiskāku) ķermeņa ekspresiju. Trešā – dārznieka Čārlza loma – drīzāk atgādina pārpratumu: aktrisei jāaizžmiedz viena acs, jālauza rokas un čerkstoši jāsmejas, imitējot vecu večuku, jādomā, ar mērķi radīt groteski draudīgu tēlu a la Hičkoka filmu stilā, tomēr panāktais efekts ir drīzāk neveikli komisks.

Par gaumi nestrīdas, tomēr man izrādē pietrūka Agatas Kristi. Rakstnieces talantīgā spēja šķietami sadzīviskos sižetos uzturēt neatslābstošu detektīvintrigu šeit šķiet "izšķīdusi" sīkās detaļās. Kristi stāstam piemīt izteikti noveliska struktūra, arvien kāpinot spriedzi un izvēršot kaķa un peles spēli starp Aleksu un viņas "ideālo" vīru, par kura pagātni, izrādās, viņa nezina gandrīz neko. Arī izrādē, kāpinot tempu un pievienojot precīzus mūzikas un gaismu akcentus, tiek meklēts vainīgais noziegumā, kura vienīgais pierādījums ir rakstāmgalda atvilktnē atrasti veci avīžu izgriezumi un to iniciētās baisās fantāzijas Aleksas galvā, kas, atbilstoši pin-up stila standartiem, ir drīzāk naiva nekā intelektuāli attīstīta. Tomēr kopumā nepamet sajūta, ka izrādē vairāk uzmanības pievērsts stila eksperimentiem, mazāk – paša stāsta izstāstīšanai.

Par Kristīni Krūzi kā režisori gan vēl pāragri spriest – monoizrāde ir žanrs, kurā režisoram viegli "nomirt aktierī", un tā tas noticis arī šajā gadījumā. "Lakstīgalu māja" ir pieklājīga debija, kaut visai drošos spēles noteikumos.