Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
LATVIEŠU LAUPĪTĀJI
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

LATVIEŠU LAUPĪTĀJI

Pēc F. Šillera lugas "Laupītāji"
 

Tuvā nākotne. Aktieri meklē teātra zudušo spēku, iestudējot Šillera lugu "Laupītāji" - pirmo latviešu valodā uzvesto drāmas tekstu.
Divdesmitgadnieka slieksni nule kā pārkāpušais lugas autors jau 1781. gadā uzdeva jautājumu: kā cilvēkam tikt galā ar netaisnīgumu - valstī un paša ģimenē?
Kas vieno mūs, latviešus, tā kā bumba futbola komandu?

Režisors - Gecs Leinevēbers
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne
Lomās: Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Jevgēnijs Isajevs, Kaspars Znotiņš, Toms Veličko


2018./2019. gada teātra sezonas Spēlmaņu nakts balva Gada aktieris otrā plāna lomā (Vilis Daudziņš). 


Izrāde notiek JRT Lielajā zālē Miera ielā 58a.
Izrādes ilgums: 3h 30 min (2 cēlienos).
Biļešu cenas: 10,00, 15,00, 18,00 un 22,00 EUR.
Pirmizrāde 2018. gada 9. septembrī.

Vārds: Andris, 16.10.2019
Viedoklis: Pirmās padsmit minūtes ļoti cīnījos ar miegu. Bet palēnām kļuva aizvien interesantāk, otrajā cēlienā jau bija aizraujoši. Izdevās uztvert un novērtēt saspēli starp abām izrādēm. Telpas iekārtojums ir lielisks. Izrāde noteikti pelnījusi lielāku apmeklējumu.
Vārds: Anita, 19.09.2019
Viedoklis: Tik azartiska un aizraujoša izrāda! Par teātri un aktieriem, un arī mums pašiem. mūsu dzīvēm un kaislībām. Aizrāva vairāk kā visu gribētais hīts "Linda Vista", piedodiet :))
Vārds: Jānis, 19.09.2019
Viedoklis: Viedoklis: Neinteresanta, garlaicīga, ar samāksloti bezgala gariem monologiem izrāde. Pēc 1.puslaika vēlējos doties prom. Tikai aiz cieņas pret aktieru darbu un spēju iemācīties no galvas šos garos tekstus, nolauzu līdz beigām. Dažbrīd liekas, ka JRT parazitē uz kaut kādu radītu mītu pamatu, ka var radīt vislabākās izrādes Latvijā...
Vārds: Mīlu, 05.04.2019
Viedoklis: Bijām uz izrādi 21.02.2019. Vēl šodien nevaru aizmirst to laimes sajūtu, kas bija pārņēmusi, skatoties šo izrādi. Mums ir tā laimējies, ka dzīvojam kopā un tai pašā laikā ar šiem kolosālajiem cilvēkiem. Izrāde - process, izrāde-dzīve. Paldies visiem - Daudziņa varoņa skatiens vien ir ko vērts, Āboliņa balss tembrs, un tā par katru var rakstīt un rakstīt, protams arī scenogrāfei- visiem paldies!!! Labākā JRT izrāde! Iesaku tiem, kam vajadzīgs teātris kā brīnums.
Vārds: Inga Daugule (viedoklis no Facebook), 26.02.2019
Viedoklis: Teātris teātrī tās ir divas paralēlas paralēles. Par politiku Latvijā, par latvisko kodu, kā arī par aktieru attiecībām. Aizraujoša, ka pat nepamanīju, kā paskrēja 3.3 h

Spēlējam Šilleru
http://www.kroders.lv/verte/1151
autors Atis Rozentāls

Kopš Margarita Zieda strādā Jaunajā Rīgas teātrī, ir vērts apgādāties ar izrāžu programmiņām, jo tajās ir daudz vērtīgu materiālu. Izņēmums nav arī izrādes “Latviešu laupītāji” programma, kurā cita starpā citēts vācu literatūrkritiķis Marsels Reihs-Ranickis: “Luga ir tik spēcīga, tik dzīva, ka līdz pat šodienai nevienam nav izdevies to iznīcināt. Nevienam, pat ne teātru režisoriem.” Šī ironija labi sader kopā ar vācu dramaturga un režisora Geca Leinevēbera pieeju Šillera lugai, kuras pirmizrāde notikusi 1782. gadā un kuru 1818. gadā Dikļos uzveda muižas galdnieks Jānis Peitāns.
“Latviešu laupītāji” – šāds virsraksts mudina domāt par lokalizējumu, taču režisora pieeja ir cita – Jaunā Rīgas teātra aktieri atveido latviešu aktierus, visticamāk, amatierus, kuri “tuvā nākotnē” iestudē Šillera “Laupītājus”, un uz skatuves redzamais pārsvarā ir mēģinājumu process. Šāds uzstādījums režisoram ļauj neiespringt uz pamatteksta interpretāciju, bet aktieriem – vairāk vai mazāk ironiski virknēt dažādus priekšstatus un štampus, kā viduvēji un slikti aktieri spēlē klasiku. Kopā ar iestarpinājumiem par latviskuma tēmu rodas iespaids, ka vienīgais iemesls, kāpēc mūsdienu latvieti var interesēt Šillera luga, ir tieši vēsturiskais fakts par Peitāna iestudējumu Dikļos. Pavisam nedaudz tiek ieskicētas pašu tēlotāju – Gata, Georga, Staņislava, Māras utt. biogrāfijas un attiecības. Tomēr šķiet, ka šādā daļēji dekonstruētā versijā Šillera joprojām ir par daudz, bet latviešu – par maz. Rūpīgāka, sazarotāka paralēlā sižeta līnija vairāk attaisnotu virsrakstā definētos “latviešu laupītājus”, jo šobrīd Šillera teksts dzīvo savu dzīvi, bet aktieru refleksijas par latviskuma tēmu ir atsevišķi. Brīžiem šie strīdi par latviskā koda elementiem ir ļoti asprātīgi, un skaidri jaušams, ka aktieri paši ir tekstu autori, piemēram, Gundara Āboliņa Staņislavs gari un plaši iztirzā latviskā ēdiena tēmu. Savukārt, klausoties Viļa Daudziņa Gata tekstos par latviešiem čekistiem un Mārtiņu Lāci, nāk prātā, ka esmu dzirdējis aktieri par to runājam, kad īsi intervēju viņu pēc “Pēdējās Ļeņina eglītes”, kurā Daudziņš spēlēja Ļeņinu un par to saņēma laikraksta “Diena” Gada balvu kultūrā.
Tomēr lielāko vietu izrādes hronometrāžā aizņem Šillera luga Amandas Aizpurietes tulkojumā, un ar to režisors īsti nav ticis galā. Viņš ir veicis darbības, lai aktieriem atvieglotu uzdevumu – proti, luga tiek spēlēta šķietamā mēģinājuma režīmā.|
No aktieriem netiek prasīts nopietns līdzpārdzīvojums, drīzāk viņi var izspēlēties, parodējot priekšstatus par “cēlu” vai “daiļu” klasikas spēlēšanu, un nevar noliegt, ka Gundars Āboliņš un Guna Zariņa šajā žanrā ir spējīgi sasmīdināt pat akmeni.
Tomēr skatīties lielus teksta gabalus šādā interpretācijā vienā brīdī apnīk. Proti, parodijas manierē tiek izcelti lugas novecojušie aspekti, bet ne tas, kāpēc mēs “Laupītājus” joprojām uzskatām par klasiku. Turklāt aktieriem, kuru lielākā daļa ir izcili mākslinieki, tiek doti samērā atvieglināti uzdevumi, jo nav nopietni jāiedziļinās varoņu raksturos un motivācijā. Tiesa gan, rodas sajūta, ka aktieri pret saviem varoņiem izturas dažādi, un Vilis Daudziņš Kārli fon Moru uztver salīdzinoši nopietni, īpaši to jūt izrādes beigās. Paralēlā līnija par aktieriem, kas mēģina spēlēt Šilleru un “meklē teātra zudušo spēku”, vienā brīdī apsīkst, un paliek tikai “Laupītāju” sižets. Līdz galam neizspēlējas arī izrādes pieteikumā minētā “tuvā nākotne”, kurā risinās izrādes darbība. Kristīnes Jurjānes radītā spēles telpa ir nolaists birojs ar netīrām logu rūtīm un dibenplānā sakrautām avīžu pakām.
Tas, kas ir neapstrīdams, ir Jaunā Rīgas teātra aktieru meistarības līmenis. Viļa Daudziņa Gatis – Karls iemieso godīguma meklējumus, vienlaikus cietis neveiksmi privātajā dzīvē, par ko viņam atgādina Gunas Zariņas Māra – Amālija. Toties kā aktrise Māra ir visai štampaina frāžu skandētāja. Ģirta Krūmiņa Georgs – Francs lielā mērā iznes arī izrādes muzikālo pusi, spēlēdams uz klavierēm, un Jēkaba Nīmaņa veidotais skaņu celiņš ir viena no vērtībām, kas dzīvo savu, visai neatkarīgu dzīvi. Kā aktieris Georgs arī nespēj turēties pretī “varoņu” stila deklamācijas manierei, īpaši pēdējā monologā. Interesants tipāžs ir Kaspara Znotiņa Ēriks – Špīgelbergs – Hermanis, tāds neatšifrējams otrā plāna darbonis. Gundars Āboliņš vairākās lomās iedarbina savu komiķa, stilizētāja un parodētāja arsenālu. Otrajā plānā pa zīmīgai ainai arī Jevgeņijam Isajevam, kurš asprātīgi darbojas ar Pokaiņu koka zaru, un Tomam Veličko.
Izrāde ir profesionāla, un, to skatoties, nav jāgarlaikojas. Tomēr šādā interpretācijā tā pati sevi marginalizē.

Kā JRT man nolaupīja gandrīz 4 stundas
http://skatuvesprieki.lv/
autors Ilva Lorence

Šī sezona JRT  būs par vecumu, par aktieru paaudzi, kura ir novecojusi un kuras vietā pagaidām nav kam stāties. Var gausties par to, bet var arī iet citu ceļu: apspēlēt šo situāciju ar dzīvu ironiju un smeldzīgu sāpi, un piedevām tam vēl piepildīt pilnas skatītāju zāles ar tāda paša vecuma publiku, kura arī izaugusi kopā ar JRT pamatsastāvu,  kas par to visu maksā.
Ar šādu uzstādījumu teātris jebkuru darbu var pielāgot savām vajadzībām un Geca Leinevēbera režīsētā izrāde “Latviešu laupītāji” tam ir labs pierādījums. Ņemam Šillera populāro lugu “Laupītāji” un pievienojam klāt JRT gudrās aktieru trupas asprātību kripatas par mūsdienu teātri, sabiedrību, mazliet samaisām un šedevrs gatavs! Bet šoreiz gan kaut kas ir nogājis greizi, jo no šedevra jūtama tikai vāja tā atblāzma. Iestudējums sanācis tāds smagnējs un ļoti neviendabīgs gan vēstījuma, gan aktierspēles ziņā. Ko režisors un radošā grupa gribēja pavēstīt ar šo? Ka latvieši nav naivie cietēji, baltie bāleliņi, kas mūžīgi ir bijuši citu apspiesti? Ka latvieši nepārzina savu vēsturi vai idealizē to? Ka latviešu teātrim nav nākotnes? Varbūt to, ka klasikas darbus iestudēt vairs nav tik vienkārši, jo skatītāji ir pieraduši pie dažādiem trikiem un cita spēles veida, kas īsti neiet kopā ar nopietno, pārlaicīgo klasikas vēstījumu? Manuprāt, radošā komanda pati vēl neapjauš, ko vēlas ar to pateikt, līdz ar to visi mani minējumi iespējams ir pilnīgi aplami.
Teātra mājaslapā par izrādi stāv rakstīts šāds teksts: “Tuvā nākotne. Aktieri meklē teātra zudušo spēku, iestudējot Šillera lugu “Laupītāji” – pirmo latviešu valodā uzvesto drāmas tekstu.” Kāpēc teātra spēks ir zudis? Kāpēc Šillera darbu mēģina iestudēt amatieri nevis profesionāli aktieri? Un kas tā ir par nākotni, kur viss liecina par pagājušā gadsimta padomju laika beigām? Uz šiem jautājumiem tā arī nerodu atbildes, noskatoties izrādi.
Lai kā tur arī nebūtu “Latviešu laupītāji” Jaunajā Rīgas teātrī pārsteidz ar divām paradoksāli pretējām parādībām: no vienas puses tā spēj pilnībā iemidizināt skatītāju, liekot klausīties Šillera lugas monotonajos tekstos, no otras puses, tā asprātīgi un meistarīgi ir noķērusi šā brīža JRT sajūtu un ik pa brīdim ļauj iemirdzēties labākajiem pasaules klases aktieriem. :)
Noskatoties izrādi, man nerodas vēlme pārlasīt Šillera lugu, es tikai gribu zināt, ko pīpēja radošā komanda, kad domāja, ka šis varētu būt lielisks kases grāvējs. Un piedevām, liekas, ka katrs ir pīpējis ko citu, jo tik ierasti saliedētais kolektīvs ir sašķelts, radot iespaidu, ka katrs ir pats par sevi. Tad nu katrs cīnās saviem spēkiem: kam vairāk talanta, tas pielieto kādu iespēlētu, veiksmīgu paņēmienu, kam mazāk talanta- vienkārši peld līdzi straumei, cerot uz izdošanos.
Gundars Āboliņš tēlo mazu jokdari (gan attēlojot veco Moru, gan kalpu Danielu, gan Stasu), kas pārcentīgi vēlas atmodināt pusaizmigušo publiku. Jevgēnijs Isajevs atkal tēlo sevi. Citā lomā es viņu diemžēl vēl neesmu redzējusi. Naivs, ne īpaši apdāvināts ar gudrību, atjautību, bezgala uzticīgs un pakļāvīgs. Manuprāt, viņu ņem izrādēs, jo viņam ir smieklīgs akcents un viņš ir apaļīgs, bet tās neizklausās pēc profesionālām aktiera meistarības kvalitātēm. Toms Veličko vēl meklē savu vietu gan šajā izrādē, gan teātrī kopumā. Jaunais mākslinieks centīgi pilda norādījumus no augšas, bet pagaidām tam nav skatāma piepildījuma, kas skatītāju aizrautu. Šķiet, ka viņš vēl nav pārliecināts, kādu grib sevi parādīt. Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš un Vilis Daudziņš ir labi kā vienmēr, bet vai tas liek elpai aizrauties? Nē, neliek gan, bet to norakstu uz kopējo izrādes režisorisko jucekli, kur lielākais smagums atstāts uz pašiem aktieriem. Kamēr Daudziņš spēlē izteikti reālpsiholoģiskā teātra manierē, Krūmiņš, Āboliņš un Isajevs tiecas uz spēles tipa teātri. Tas arī rada lielākos pārpratumus.
Tagad ar pāris dienu noilgumu saprotu, ka šo izrādi atcerēšos kā monodrāmu ar Gunu Zariņu priekšgalā. Lai arī uz skatuves atrodas kādi četri pieci aktieri, tieši viņa ir tā, kas pievērš manu uzmanību. Lai kuru varoni viņa spēlētu, tas ir piepildīts, aizraujošs un no iekšienes pamatots. Viņas iemiesotajos tēlos slēpjas JRT traģiskā esence, kas pēc izrādes liek arī par kaut ko padomāt. Pārslodze, štampu atražošana, kas rada panīkumu un nevēlēšanos vairs nodarboties ar mākslu. Tas raksturo viņas varoni un tā arī ir lielākā sāpe teātrim kā mākslas iestādei.
Kad izrādē skan kārtējais Šillera monologs vai dialogs, manas acis pievēršas scenogrāfijai (Kristīne Jurjāne), kas, manuprāt, ļoti veiksmīgi raksturo kāda maza, noputējuša biroja telpas. Novecējušas mēbeles, vecu papīru kalni, sasmacis gaiss un tāda kā padomju aura, kas apvij katru priekšmetu telpā. Telpa izveidota dziļi skatuves iekšienē, tā radot grūtības skatītājiem labi saredzēt, kas tad notiek mazā teātra džungļos. Sēdot otrajā rindā, viss bija ļoti labi redzams, bet baidos, ka sēdot 20. rindā, šī izrāde var šķist vēl gausāka un vienmuļāka, jo sīkās detaļas nav redzamas.
Gandrīz četru stundu garo izrādi nevar nosaukt par sliktu, bet vienmuļu un garlaicīgu gan.

 

Bukstiņputra ar Šilleru, kartupeļiem un latvietību
autors Māra Bērtaite

Jauna veida satura vai formas radīšana ir viena no teātra pamatpraksēm, un tomēr skatītājs ir pieradis pie avangarda līmeņa un stila, ko piedāvā jau zināmi režisori un viņu mākslinieciskās ambīcijas. Pieaicinot citas valsts kultūrtelpai piederošu režisoru strādāt ar latviešu skatītāju, notiek zināms eksperiments, kā veidosies savstarpējā sapratne un pieņemšana. Jaunais Rīgas teātris ir devis iespēju ar Frīdriha Šillera “Laupītājiem” un latviešu publiku strādāt vācu režisoram Gecam Leinevēberam. Ar lugu viss skaidrs, taču skatītāji… tie laikam vēl būs jāpieradina.
Izvēloties iestudēt tieši šo lugu, redzami centieni nošaut vairākus trofejas cienīgus zaķus ar vienu piegājienu: izrāde spēlē nozīmīgu lomu gan vācu, gan latviešu kultūrās (pirmajiem tas ir nacionālais lepnums, kamēr otriem – teātra nozares pirmsākumi), to iestudē vācu režisors ar latviešu aktieriem, tā ir vienlaikus gan klasiska (jeb laika pārbaudi izturējusi), gan novecojusi un tādēļ atjaunināma… Plašas iespējas interpretācijām un variācijām, jo vairāk tādēļ, ka Šillers tīrā veidā uz mūsdienu skatuves, šķiet, vairs nebūtu baudāms, ja nu vienīgi vēsturiska reveransa nolūkos.
JRT aktieri, atveidojot kādu nezināma teātra (bijušā teātra? amatierteātra?) paputējušo, bet kopā kaut kā nebūt savākto trupu, vienlaikus iestudē un spēlē īstos “Laupītājus”, cenšoties vēlreiz iekāpt tai pašā upē: gan tādā ziņā, lai caur šo iestudējumu tuvotos pirmajai Latvijā uzvestajai teātra izrādei, gan lai atkārtotu kādas šo pašu aktieru nesenā pagātnē spēlētas izrādes panākumus. Var nojaust, ka šeit JRT mazliet koķetē ar skatītāju, jo, tā kā “Laupītāji” labi sen pie mums nekur nav tikuši iestudēti, bet programmiņā norādīts, ka pašreizējās izrādes darbība noris “Latvijā, tuvā nākotnē”, tad noprotams, ka tiek runāts par „Latviešu laupītāju” nākotnes panākumiem.
Dažkārt vienkāršība ir panākumu atslēga, un jāteic, ka šajā gadījumā izrāde varētu būt izplānota pārāk smalki un sarežģīti, lai aizrautu lielāko daļu skatītāju. Šillera teksti ir gari un aristokrātiski, sarakstīti stilā, kādā ne tikai mēs nerunājam, bet pat vairs neprotam uztvert un saprast. Autentiskums un pelējums tajos noteikti ir sagaršojams. Kāds noteikti sapratīs, ka pelējums ir dažu augstvērtīgu sieru nepieciešamība, taču lielai daļai varētu rasties dusmas par sabojāta produkta piedāvāšanu. Savukārt īpatnā tagadnes – pagātnes, īstenības – spēles miksēšana rada patiesu apjukumu, kas turklāt pats nepāriet, izrādei ritot. Ir ļoti jāgrib koncentrēties, iedziļināties un domāt līdzi, lai saprastu un pieņemtu uz skatuves notiekošo.
BET! Pēc ilgiem meklējumiem man šī atkal bija izrāde, kurā būtiskākais nebija sižets, bet gan teātra spēlēšana kā process, kā norise. Ar baudu vēroju neskaitāmās nianses, kas telpas iekārtojumā, kostīmos, rekvizītos, ārpusšillera tekstā vai aktierspēlē meta tiltus no 18.gadsimta Vācijas uz 21.gadsimta Latviju, atainoja kādu zināmu, novecojušu, bet neizskaustu vidi un ieskicēja latvieša problēmkodu.
No vienas puses, izrādes plūdums ir saraustīts, jo bez jebkāda brīdinājuma un konsekvences notiek pārslēgšanās no “teātra teātrī” uz “teātri”: pilnīgi nopietni izspēlēti un gari Šillera “Laupītāju” fragmenti mijas ar humoristiskiem iestarpinājumiem vai “aktieru” sadzīves ainām un savstarpējo attiecību izvērsumu. Tiklīdz skatītājs ir pieslēdzies vienam vai otram, iedzīvojoties gan sižetā, gan noskaņā, tā tīksmais līdzsvars tiek nojaukts. Izrāde uztur tonusu, neļauj atslābt un relaksēti vērot.
Ļoti priecēja Kristīnes Jurjānes scenogrāfija, jeb, kā šoreiz gribētos teikt, telpa, iekārtota kā morāli novecojis kabinets vai arhīvs, vai vienkārši brīva telpa bezcerīgā iestādē, kurā sagrūsts iekšā viss, kam citur nav atradusies vieta. Tur ir pāris rakstāmgaldi, daži arhīva skapji, grēdās sakrautas, ar preses auklu pārsietas arhīva materiālu ķīpas vai varbūt vienkārši makulatūra, izsēdēts dīvantelis un pat klavieres (kuras daudz un skaisti spēlē Ģirts Krūmiņš (!!!)). Pie sienas karājas Latgales keramikas šķīvis, virs durvīm – liels, kantains elektroniskais pulkstenis ar zaļiem cipariem, kādi reiz bija teju katrā modernā iestādījumā. Logiem, protams, eiroremonts ar plastmasas paketēm un žalūzijām, nekas, ka pussaplīsušām un šķībām. Tik pazīstami. TIK latviski. Tik, sasodīts.
K.Jurjāne rūpējusies arī par aktieru vizuālo tēlu, kas arī man šķita gauži tīkams. Izrādi visi aktieri uzsāk „civilajā” jeb ikdienas drēbēs, kādas valkā to atveidotie mūsdienu tēli (vienīgi nesapratu Ģirta Krūmiņa atveidotā Georga stilu, kas man likās ja ne arhaisks, tad katrā ziņā ļoti neiederīgs ansamblī vai, kā minimums, aktierim nepiestāvēja). Tērpi papildina izrādes saturu, raksturojot savus valkātājus, dažbrīd varbūt pat labāk, nekā ja to censtos izteikt neveiklos vārdos.  Piemēram, Staņislava (Gundars Āboliņš) aizsargkrāsas kostīms ar uzvārda uzšuvi uz kabatiņas uzreiz iezīmē militārajā jomā nodarbinātu un ar to apsēstu personu, Māras (Guna Zariņa) korektais kostīms vedina domāt par stereotipos un štampos ieslīgušu prātu, bet Leo (Toms Veličko) absurdais, zīdaiņa „lācītim” vai pidžamai līdzīgais viengabala tērps, pilnīgi pretēji dod mājienus par tā valkātāju kā neordināru, pieņemto kārtību lauzt gribošu personu.
Izrādes gaitā aktieri nemanāmi nomaina tērpus, pa detaļai vien aizstājot tos ar „Laupītāju” kostīmiem, līdz finālā skatītājs vairs nav liecinieks izrādes iestudēšanai, bet pirmizrādei.
Režisors “Latviešu laupītājus” izveidojis par divpusēju izrādi. No vienas puses, mērķis ir izstāstīt Šillera “Laupītājus” – iepazīstināt ar šo klasikas stūrakmeni, palūkoties, vai un kas no pārsimt gadus senas pagātnes ir aktuāls šodien. No otras puses, “Latviešu laupītāji” ir ieskats latvietībā, tikai ne varbūt no ierastās vērtību, tikumu, principu, tradīciju un citu smalku lietu puses, bet drīzāk zaglīgs skats caur vārtrūmi uz mūsu klupšanas akmeņiem. Ne velti izrādē tiek meklēts latviskais kods: vārdos tas atrodas cildens un cēls, taču bilde, kas iezīmējas, kad netiek runāts par augstām matērijām, rādās gluži cita. Izrāde godīgi paskatās uz latviešiem no malas un liek atzīt,ka vēl daudz ir, kurp tiekties. Jāteic, ka tīši vai ne, bet šobrīd, nepilnu mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām, izrāde iegūst vēl lielāku nozīmi, atgādinot par muļķīgo sašķeltību, nespēju pārkāpt savām interesēm un grūtībām apvienot spēkus kopēja labuma vārdā.
“Latviešu laupītāji” atgādina, ka [mēs, latvieši] esam mazskaitlīga kopiena (daži pārpalikuši trupas aktieri), kas, par spīti saviem niecīgajiem izmēriem, nespējam vienoties par būtiskām lietām (kā iestudējama izrāde), par vienīgajiem un labākajiem uzskatām tos, kas ir aizgājuši vai miruši (tie esot bijuši paši labākie un kā gan bez viņiem vispār izrāde ir iespējama), paši neticot saviem spēkiem un nevirzoties uz priekšu. Toties, kad kāds izrāda iniciatīvu un līderību, tad tiek noriets par uzkundzēšanos (nevajag te aktierim pusmūžā pēkšņi sākt režisoru tēlot, ja?). Mēs esam sīkumaini un greizsirdīgi, svētu turam ideju par latvieti kā mūžīgo cietēju, turklāt – kādus gan ideālus mēs spētu sasniegt vai virzīt, ja netiekam galā katrs ar savām privātām lietām?
Paralēli visai neromantiskajam un principos balstītajam lugas vēstījumam iestudējumā tā autoriem ir izdevies ieblēdīt arī nedaudz jūtu dzīves, piešķirot Karla un Amālijas lomu atveidotājiem Gatim (Vilis Daudziņš) un Mārai (G.Zariņa) vairāk nekā koleģiālas attiecības. Kā izrādās, Gatis ir Māras bijušais vīrs un bērna tēvs. No skopajām, bet izteiksmīgajām replikām uzzīmējas sērīgi tipiskais stāsts par ģimeni pametušo tēvu, kas nespēj / neprot / negrib parūpēties par atvasi,  un māti, kas netiek pāri aizvainojumam pret bijušo vīru. Taču skumjākais, ka tieši Māras ietiepīgā aizņemtība ar apskādēto pašlepnumu neļauj pamanīt Gata tiecību atpakaļ. Vārie centieni tuvoties (ciešs acu skats, satverta roka) tiek nomīti saknē. Nu ja. Latvietim tak kaut kā jāuztur dzīva drūmā statistika par šķirto laulību skaitu un zemo iedzīvotāju laimes reitingu.
Izrādē atrodama [mūsu] nespēja atzīt mīlestību, publiska vešas mazgāšana, par nacionālo svētumu pasludinātā latvieša kā mūžīgā cietēja ideja, sīkumainība, greizsirdība… Tam pa vidu ir tiešām skaisti kopsavilkumi par to, ko latvieši dažādos laikos ir spējuši lielu paveikt. Skatītājam atliek pašam izvēlēties, kurai nometnei viņš pieskaita sevi un savu – latviešu – tautu: tiem nespējīgajiem vai tiem varošajiem. Tāds sapurinājiens pirms ikčetrgades pirmās oktobra sestdienas.
Finālā jau izrāde, negribot palikt pavisam depresīva un bezcerīga, tomēr sapurina aktieru/latviešu saujiņu, liek tiem savākties un paveikt paveicamo. Tas neatrisina visas problēmas, bet ir solis vēlamajā virzienā, vērsts uz konstruktīvu sadarbību. Mazs happy-end, kas vairāk gan ieskicēts kā jābūtība, ne likumsakarīgs iznākums. Par to, redzams, brīnās arī paši aktierus spēlējošie aktieri, paceļot galvas no savām mirušo pozām un ar interesi un aizrautību vērojot kolēģu sniegumu. Mēs varam, ja gribam.
Aktieru sastāvs šoreiz ir tiešām žilbinošs ne vecu lauru dēļ, bet tieši šīs izrādes snieguma ziņā. Vilis Daudziņš atkal ir pārspējis pats sevi: viņa teju amorfā un tādējādi bezgalīgi pārtapt spējīgā aktieriskā būtība jau robežojas ar mistiku. Spēlēt astoņpadsmit vai astoņdesmitgadīgu? Lūdzu, jebkurā laikā! Un būs izcili abi. Nastavševa ome? Lai iet! Spīdoši! “Latviešu laupītājos” dīkdienīgs rastafari? Jā, bez problēmām! Jāatzīst, ka tērpu māksliniece izcili piestrādājusi, ar vienkāršiem, nepārspīlētiem paņēmieniem (moderna klōzīte, afrikāņu bizītes un mazliet melnās krāsas uzacīm) padarot aktieri gadus 20 jaunāku. V.Daudziņš, savukārt, ir spējis atrast tādas kustības un izturēšanos, kas viņa tēlu dara ne vien atpazīstamu, bet arī ļoti reālu un dabisku.
Kamēr citi aktieri izrādes gaitā maina spēles stilu no uzspēlētas komēdijas līdz psihoreālismam un atpakaļ, Vilis Daudziņš paliek uzticīgs nopietnībai. Viņš ir tikpat īsts Karls Mors, cik Gatis. Tieši viņa dēļ šis teātris teātrī ir divas paralēlas realitātes, nevis īstā un neīstā puse.
Arī pārējā aktieru trupa piedāvā teicamu sniegumu, taču īpaši jāpiemin Toms Veličko. Leo / Kosinska loma ir pirmā no redzētajām, kurā saskatu to T.Veličko talantu, kura dēļ viņš ir piepulcināts JRT aktieru saimei. Izrādās, ka šim jaunajam cilvēkam nevar ļaut tēlot statistu, bet viņam ir jāliek runāt: rezultāts būs neticami brīvs, pārliecināts un pārliecinošs. Visu cieņu, Tom, gaidīšu lielas lomas.
Gundara Āboliņa Staņislavam izrādē ir monologs par putrām kā latviešu nacionālo ēdienu. Latvieši kā putru tauta. „Latviešu laupītāji”, iecerēti kā smalks ratatouille, tomēr ir nedaudz pārvārījušies un sagājuši putrā, līdz ar to zaudējot vispārējas sajūsmas iespēju par šo komplicēto, paškritikas pilno un niansēm bagāto darbu. Taču kaut kas tajās putrās laikam ir, jo – man garšoja.

Starp vēsturi un šodienu
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
autors Ilze Kļaviņa

Jaunā Rīgas teātra (JRT) sezonas otrā pirmizrāde "Latviešu laupītāji" piesaka vēstures tēmu, ko režisors un dramaturgs Gecs Leinevēbers risina ar vācu "Vētru un dziņu" laikmeta spilgtākā autora Frīdriha Šillera drāmas "Laupītāji" starpniecību.
Iestudējums noris paralēlēs starp šodienu un vēsturi – seno un gluži neseno.
Par laika spēlēm liecina izrādes reklāmas foto ar aktieru Viļa Daudziņa un Ģirta Krūmiņa sejām piemeklētām zemnieciska grima un grimašu izteiksmēm, kas ļoti līdzīgas divu nezināmu vīriešu fotoportretiem 1894. gadā. Izrādes programmiņā ievietoti abi foto. Salīdzinājumi un laika pārnesumi caurvij iestudējumu dažādos veidos.
Dramatiskā darbība balstās uz divu veidu dramaturģiju – 18. gs. poēziju un mūsdienu sadzīves valodu, tomēr abu tipu teksti savstarpēji nesasaistās. Aktieri Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs un Toms Veličko atveido divas lomas, katram ir doti divi vārdi – šodienīgs un Šillera lugas varoņa (Āboliņš vienīgais atveido trīs klasiskās lugas tēlus).
Lai arī attiecības starp mūsdienu raksturiem un klasiskās lugas varoņiem ir iezīmētas, tomēr atbildēt, kāpēc tieši Māru pametušais Gatis spēlē laupītāju vadoni Karlu, kurš kaislīgi mīl Amāliju (aktrise Guna Zariņa izrādē spēlē abas sievietes), bet Staņislavs atveido vairākas lomas, var tikai ar minējumiem.
Vienīgā skaidrā un apvienojošā darbība ir visu tēlu piedalīšanās topošās Šillera lugas mēģinājumos šodienīgā atmosfērā. Epizožu izvēli un secību nosaka divi iemesli – sižets un ainas, kas visspilgtāk atsedz raksturus.
Zīmīgi, ka izrādes beigas ir vācu klasiķa darba noslēgums, tā arī neatklājot mūsdienu varoņu attiecību stāstu līdz galam.
Līdz ar izvēlēto lugu nosacīta zināma vācu–latviešu teātru sasaukšanās to vēsturiskajos pirmsākumos.
Būtiska ir lugas "Laupītāji" pirmizrāde 1782. gada 13. janvārī Manheimas teātrī, kam bija sensacionāli panākumi un kas jauno Šilleru vienā vakarā padarīja slavenu visā Vācijā. Autors lugu sāka rakstīt septiņpadsmit gadu vecumā, viņa vecuma jaunietis pēc apmēram trīsdesmit pieciem gadiem to sāka tulkot latviski. Latviešu teātra pirmdzimtā izrāde, par kādu var uzskatīt Dikļu šķūnī 1818. gada pavasarī latviešu kalpu zēna Jāņa Peitāna iztulkoto un uzvesto vācu klasikas tekstu, ir zīmīga latviešu kultūras sastāvdaļa.

Vienlaikus izrāde stāsta par latvietību, sākot no Jāņa Ivanova, Pētera Vaska, Jāzepa Vītola un kokles mūzikas līdz aktieru replikām par latviešu teātra autentiskumu un mājieniem par šodienas aktuālo politiku. Izrāde ir arī par netaisnību, ik pa brīdim atplaiksnī sociālās nevienlīdzības tēma, kas attaisno laupītāju vardarbību, mudina buntoties, mest akmeņus kungu mājokļu logos.

Toreizējais, 19. gs. sākuma, protests, kad kungs un vācietis bija sinonīmi, nav salīdzināms ar šodienu, kad atrast nacionālu pamatojumu nevienlīdzībai nav iespējams.
Arī protesta formai ir cita izteiksme. Romantiskā "Vētras un dziņu" laika dzeja, ar kādu skatītājus saviļņojoši uzrunā Viļa Daudziņa Karls, tomēr paliek tur, aiz skatuves rampas, vēsturē, jo 21. gs. realitātē noteicošie ir racionālie apsvērumi.
Spēles laiks norādīts gan 18. gs., gan tuvā nākotnē, ko scenogrāfe un kostīmu autore Kristīne Jurjāne risina, savietojot divu laikmetu detaļas, taču nesakārtojot to nozīmes un attiecības. Zemessarga forma un krinolīna kleita, picas kaste un antikvāra kokle – tas viss vienlaikus rada muzeja, arhīva vai bibliotēkas telpas iespaidu, kur notiek teātra mēģinājumi.
JRT programmiņā uzsvērts, ka "Laupītāji" ir jauna autora darbs un viņa lugas tēli pārsvarā ir ļoti jauni cilvēki un ka "šajā jaunības telpā ieiet un to nospēlēt mēģinās Jaunā Rīgas teātra aktieri – meistari". Vienlaikus aktieri izspēlē arī sava teātra – JRT – vēsturi un attiecības, kādas tās bija pirms pieciem, desmit gadiem un šodien.
Tas ir jautājums par vecām un jaunām vērtībām, par līderi, individualitāti un kopību.
Arī – par ziedošanos un ētisko maksimālismu, piemēram, vai šodien kāds, līdzīgi lugas tēlam Šveiceram, vadonim dotā un neturētā solījuma dēļ ir gatavs mirt?
Šie jautājumi riņķo starp Šillera teksta rindiņām. Vienas atbildes nav. JRT aktieru spilgtās artistiskās personības un pieejas Šillera–Leinevēbera materiālam ir tik atšķirīgas, cik dažnedažādi ir mākslinieku profili (stils, gaume, pieredze), sākot no Toma Veļičko skolnieciskās jūsmas līdz Gundara Āboliņa vācu teātrī rūdītajai artistiskajai meistarībai, kas katrā etīdē ļauj parādīt viņa pašrežijas spējas.
Vai senā Dikļos spēlētā izrāde varētu būt bijusi citāda, sabalansēta, mākslinieciski vienota? Noteikti – ne. Iespējams, vienīgo sievietes tēlu Amāliju spēlējis kāds lakatā ievīkšīts puiškāns un tekstu priekšā teicis pats Peitāns, vienlaikus atveidojot galveno lomu. Vācu režisors Gecs Leinevēbers, ko raksturo kā vienu no Eiropas labākajiem dramaturgiem, literārajiem konsultantiem un kurš attīstījis izrādes kopā ar pasaules izcilākajiem režisoriem – Andreu Brētu, Annu Fībroku, Mārtinu Kušeju, Dimiteru Gotčevu un Alvi Hermani –, šo iestudējumu latviešu teātra vēsturē ierakstījis kā sasaukšanos starp dažādiem laikmetiem.

 

Divi brāļi. Vidi ļābri
Teātra Vēstnesis
autors Ieva Struka

Par izrādēm “Latviešu laupītāji” un “Veidenbaums un Veidenbaums”

Katrai izrādei savs mūžs, turklāt vecāki, tas ir, izrādes veidotāji, nopūlas šūpulī ielikt to labāko. Ar Jaunā Rīgas teātra izrādi LATVIEŠU LAUPĪTĀJI ir dīvaini. No vienas puses, tā paslīdējusi garām gandrīz nepamanīta, sezonas atklāšanas burzmā to aizēnoja gan grandiozie PŪT VĒJIŅI Nacionālajā teātrī, gan smējīgā LINDA VISTA turpat JRT, gan provokatīvā LULŪ Dailes teātrī. No otras puses – vācu režisora Geca Leinevēbera debija Latvijā ne tikai ir analīzes vērta, bet veido neparastas kopsakarības ar aktuālo latviešu teātrī, tostarp mūzikas namā Daile skatāmo izrādi VEIDENBAUMS UN VEIDENBAUMS. DIVI BRĀĻI.
KĀ VĀRDĀ RUNĀT
Bet – nekādas tamlīdzīgas domas man neradās, skatoties LATVIEŠU LAUPĪTĀJU pirmo cēlienu. Lauku kultūras nama noskretušājās telpās (Kristīnes Jurjānes scenogrāfija) ievietotie pašdarbības kolektīva aktieri, kas, pieņemsim, arī par godu Latvijas simtgadei, bet principā – pētot latviešu teātra pirmsākumus, bija nolēmuši iestudēt Šillera LAUPĪTĀJUS, cīnījās ne tikai ar organizatoriska rakstura problēmām, kas skar jebkuru amatierkolektīvu jebkurā nozarē, bet arī estētiska rakstura jautājumiem. Kā spēlēt, kā apgūt tekstu, kā veidot ansambli. Respektīvi, uz skatuves bija viss, ko varētu saukt par darbošanos ap tēmu “teātris teātrī”, mazliet lokāli joki, viegla pašironija par profesiju, neveiklas atsauces uz politiku valstī. Turklāt ar norādi, ka tiem, kurus interesē māksla, tā ir ne tikai glābiņš no ikdienas problēmām, bet arī pašiem no savas “mazspējas” izprast un ietekmēt sabiedriski politiskos notikumus.
Kamēr uz skatuves aktieri runāja Šillera varoņu tekstus, ko mēģināja režisēt Gunas Zariņas Māra, publika pieklājīgi centās saprast, par ko te vispār būs stāsts. Toties, kad Vilis Daudziņš runāja aktiera Gata, nevis Kārļa Mora vārdā, attiecīgi – Ģirts Krūmiņš Georga (nevis Franča Mora), Kaspars Znotiņš Ērika (nevis Špīgelberga), Gundars Āboliņš Staņislava (nevis fon Mora), Jevgēnijs Isajevs Eižena (nevis Šveicera) un Toms Veličko Leo (nevis Šufterles) vārdā, kad parādījās šodienas atsauces un aktualitātes, skatītāji atviegloti uzelpoja un sāka dzīvot līdzi ironiskajiem komentāriem par medībām, atskaitēm, stulbajiem Šillera tekstiem, “no kuriem neko nevar saprast”. Jāatzīst, ka es līdz pat pirmā cēliena beigām tekstiem no pašdarbības aktieru dzīves nekādu pievienoto vērtību nesaskatīju. Kad cits pēc cita otrajā cēlienā atklājās daudzie paralēļu, atsauču, komentāru, spēles stilu slāņi un konfrontācijas, sapratu, ka tādi bijuši iecerēti arī pirmajā daļā. Tomēr, kaut kādām izrādes sastāvdaļām nesavienojoties pareizajās vietās, tad tie bija nolasāmi tikai daļēji. Turklāt tos pamanīt varēja, tikai racionāli pieslēdzoties izrādei un to preparējot jau skatīšanās laikā. Un tāda skatīšanās tomēr nevarētu būt izrādes veidotāju ideāls. Tomēr arī pirmajā cēlienā mani darīja uzmanīgu tas, ka vairākās vietās Šillera teksti šķietami nepiemērotos brīžos tiek pārtraukti vai nu ar ironisku komentāru, vai smiekliem, vai pārspīlētu deklamāciju, vai kāda cita varoņa iejaukšanos, un veido it kā strauju un neloģisku pagriezienu uz citu izrādes stāsta attīstības pusi.
Es nevaru precīzi pateikt, kurš bija tas mirklis otrā cēliena sākumā, kad manī kā skatītājā ieslēdzās brīdinājuma signāls, liekot domāt, ka tā nevarētu būt režisora un JRT nopietnība – likt man vērot, kā pašdarbnieki iestudē Šilleru. Man šķiet, tas bija izmisušais un rezignētais Kaspara Znotiņa skatiens, ar kādu viņš vēroja izmēģināmo ainu, un es sāku šaubīties, vai tas ir Znotiņa, Ērika, vai Špīgelberga skatiens uz šo situāciju. Šāds trīskāršs stāsts – par JRT aktieri, pašdarbības aktieri un tēlu – attiecas arī uz visiem citiem izrādes dalībniekiem. Centrā, protams, izvirzījās Viļa Daudziņa, Ģirta Krūmiņa un Gunas Zariņas varoņi, kas padarīja “caurspīdīgu” izrādes trīskāršo struktūru, piedevām ļaujot ieraudzīt atsauces uz citām savām lomām. Kopš šā brīža izrāde pārvērtās nevis sižetiskā, bet estētiskā piedzīvojumā, pat detektīvā. Tā kulminācija, protams, ir izrādes fināls, kurā parādās stilizētie laikmeta kostīmi, parūkas, grims un Gunas Zariņas tēlotā Māra ne tikai kautrīgi vai steidzīgi lasa Amālijas tekstu ar eksemplāru rokās, bet ir šī Amālija no Šillera jaunības “vētru un dziņu” laikmeta traģēdijas. Un ieslēdzas vēl viens aspekts, kā raudzīties uz izrādi: JRT vadošie pusmūža aktieri, večiņas un večus izspēlējušies, šoreiz saskārušies ar izaicinājumu spēlēt tēlus, kas divreiz jaunāki par viņiem pašiem.
LIELĀ KLASIKA UN MIRKĻA PĀRRĀVUMS
Bet nu par dažiem problēmu lokiem, ko izrāde skar gudri un rafinēti. Jautājums, ko darīt ar tā saukto “lielo Rietumeiropas klasiku”, no kuras lielākā daļa sarakstīta stingrā pantmērā, 21. gadsimta teātrī kļuvis aktuāls divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, visus šos darbus caurauž svētsvinīga nopietnība par to, ka civilizācija nevar attīstīties bez labā un ļaunā cīņas, bez varoņa, kurš šai cīņā dodas vai nu likteņa, vai paša izvēles dzīts, un bez upura. Respektīvi, visa tā, kas apzināti vai neapzināti 20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimta sākumā gājis cauri karnevāliskai “smieklu nāvei”, tapis apšaubīts līdz pat pamatiem. Otrs iemesls ir poētiskā izteiksmes forma, kas tekstam piešķir nevis dzīves, bet mākslas patiesību, uzstādot to kā augstāko un vienīgo īsto. Par poētiskā teātra estētiskajām transformācijām rak-stījām žurnāla iepriekšējā numura tēmā, bet jautājums netika un netiek atrisināts – ko vēl bez ironijas iespējams darīt ar poētisko tekstu un dzejas valodu, lai to padarītu uztveramu ne tikai auditorijai, bet arī pašiem 21. gadsimta aktieriem. Šādā kontekstā top skaidrs, ka Šillera, izteikta romantiķa, lugas, to sižeti un izvēlētā valoda ir sarežģīti estētiski fenomeni. Turklāt savu aktualitāti nav zaudējušas arī divas svarīgas tēmas Šillera dramaturģijā: ne varas un indivīda konflikts, ne viltība un meli kā savās acīs attaisnojami instrumenti mērķa sasniegšanai.
Kad izrādes laikā aktieri vairākkārt vietās, kad tuvu bija emocionāla vai sižetiska kulminācija, pārtrauca tekstu, pirmajā mirklī tā likās vardarbība, kuras vienīgais mērķis ir apliecināt, ka ar veciem tekstiem nav iespējams neko pateikt. Iedziļinoties šķiet, ka būtiskāka par pārtrauktu tekstu bija pārtraukta iekšējā darbība: aktieris (vienalga, amatieris vai JRT profesionālis), iedziļinoties tēla domāšanā, notic, padara romantisko tekstu par savu, runā to publikas (izrādē – kolēģu, citu tādu pašu amatieru) priekšā, un brīdī, kad tūlīt, tūlīt kaut kam jānotiek viņā pašā vai skatītājā, viņš tiek pārtraukts. Var to pielīdzināt erotiskām izpausmēm, ja tā vieglāk saprast. Bet šajā pārrāvumā saskatāmas asociācijas ar daudzām dzīves norisēm – ar ceļu, kas šķiet, tūlīt aizvedīs pie mērķa, bet pēkšņi pagrieziens un priekšā vēl vairāki kilometri; ar cepeti, kas no cepeškrāsns izvilkts desmit minūtes par agru, un tamlīdzīgi. Skatoties izrādi, sapratu, ka tikpat labi tas ir aktieru sveicines jebkuram režisoram, kam piemīt tieksme mēģinājumā pārtraukt monologu vai ainu tieši tai brīdī, kad liekas – vēl mirklis, un monologs/dialogs/aina piedzimtu. Arī kolēģiem, jo viņiem palaikam tas izdodas tikpat sekmīgi. Tādā gadījumā tas ir arī “pētījums” par profesijas specifiku: kā atsākt no vietas tādā pašā iekšējā temperatūrā vairākas reizes, kā neļaut izsist sevi no lomas nekādiem ārējiem traucējumiem, pie kuriem pieder gan klepus un mobilie telefoni, gan arī kolēģa tavā radošajā virtuvē neieinteresētais acu skatiens.
Nezinu, vai, šādi preparējot Šillera tekstus, var adekvāti spriest par viņa dramaturģiju un tās aktualitāti. Taču LAUPĪTĀJU fenomens gaisā acīmredzot virmo – pirms pāris gadiem Hamburgas Thalia teātrī iekrita redzēt spožu Laupītāju interpretāciju Nikolasa Štērmana režijā, un arī tur izmantoja kontrastu starp 18. gadsimta beigām un 21. gadsimta sākumu. Pirmo iemiesoja baroka mūziķi, otro – instrumentālā grupa ar sinte-zatoru, bungām un ģitārām, katrai grupai bija sava neliela skatuvīte, un pa vidu tika izspēlēta luga, vēsturiskos kostīmus te izmantojot, te ne.
IRONIJA UN PAŠIRONIJA
Protams, līdzko jebkas, ko iecerēts pārraidīt nopietni, cerot, ka to arī uztvers nopietni, top dekonstruēts, neizbēgami palīgā tiek ņemta ironija. Mūsdienu mākslā un arī dzīvē tā kļuvusi tik klātesoša, ka zaudējusi savu daļu iedarbības spēka. LATVIEŠU LAUPĪTĀJOS ironiskie iespraudumi pārvērtās par simbolisku šāvienu pašiem sev kājā. Jo īpaši tas nostrādāja Viļa Daudziņa Kārļa monologā izrādes beigu daļā. Gan atkal jāatceras, ka Kārli Moru iemiesoja nevis JRT aktieris Vilis Daudziņš, bet viņa atveidotais pašdarbnieks Gatis, stāvēdams kultūras nama zālē (asociatīvi lauku kultūras namam ir tā pati funkcija, kas vēsturiskajam Dikļu šķūnim, kurā pirmajai LAUPĪTĀJU izrādei pulcējās Jāņa Peitāna, septiņpadsmit gadus vecā muižas galdnieka, aicinātie apkārtnes jaunieši). Un patiesi – kad Gatis, pārvarējis dažādas peripetijas, kas saistījās ar teksta izpratni, kolēģu noticēšanu projekta jēgai, organizatoriskiem jautājumiem, stāvēja centrā un runāja Kārļa Mora tekstus, kļuva skaidrs, ka viņš tiem tic, un tad tie vārdi vairs nav ne patētiski, ne salkani romantiski, bet īsti. Dzimst izrāde, šeit un tagad, mūsu acu priekšā, bet – tieši tai brīdī to pārtrauc kārtējais sadzīves troksnis. Brīnums izzūd, jo robeža ir trausla. Un visticamāk, arī tas nebija nejauši no režisora puses.
Savdabīgu vietu izrādē ieņem Kaspara Znotiņa Ēriks, kam jāspēlē Špīgelbergs – cilvēks, kurš provocē abu brāļu konfliktu, mēģinot to ievirzīt sev vēlamā gultnē un gūstot baudu no paša manipulācijas procesa. Šķietami pasīvs spēlētājs, kura rīcībai ir vērā ņemamas sekas. Tālākā atblāzma šai lomai nāk no Jago, tuvākā no Kurcuma filmā HOMO NOVUS, un kaut kādā mērā jāpiemin arī intervija ar Znotiņu, kurā viņš stāsta, ka labākā un sliktākā viņa īpašība ir spēja pielāgoties. Jau minēju rezignēto skatienu, ar kādu Znotiņš vēro notiekošo uz skatuves. Un tieši tāpēc, ka nevar pieķert, vai tas ir Ēriks, Špīgelbergs vai Znotiņš, kurš ieņem šo malā stāvētāja pozīciju, ļaujot abiem brāļiem risināt savas attiecības un brīdī, kad tas ir ērti, ieņemot vadošo vietu, izrāde kļuva par intelektuālu rēbusu, sagādājot azartu un baudu.
LAIKS UN VECUMS
Ieraugot Vili Daudziņu, tā uzreiz netop skaidrs, vai dredi, kas saņemti astē, ir aktiera Gata vai Kārļa Mora frizūra. Laikam jau tomēr Gata, un tas bijis viens no iemesliem, kāpēc tieši viņš šai pagasta teātrī ticis pie protagonista lomas, par spīti acīm redzamajam pusmūža briedumam. Tā sakot, pirmais puisis ciemā, kas zina, kā kūrēt lietas, kuram ir viedoklis un autoritāte. Pirmajā mirklī, turklāt līdzās redzot Tomu Veličko un viņa tēlotā aktiera Leo mirdzošās acis un entuziasmu, liekas, ka Gecs Leinevēbers gluži vienkārši galvenajai lomai izvēlējies teātra vadošo aktieri, bet tad saproti, ka tas ir kļūdains pieņēmums – Vilis Daudziņš spēlē Gati, kuram uzticēta Kārļa Mora loma, jo viņš ir ārpusteātra dzīves līderis un arī ar lielāko aktierisko potenciālu. Lai cik komisks savā otrā jaunībā izskatās Gatis, tēlodams jaunekli Kārli Moru, tad, kad mēģinājumu process sasniedz savu kulmināciju un mēs dzirdam pagaro Kārļa monologu, mūsu acu priekšā notiek brīnums un nu jau nevis Gatis, bet Vilis Daudziņš pārliecina par to, ka ir jauns. Līdzīgi, cita starpā, notiek ar Gunas Zariņas ātri mulstošo, bet apņēmīgo un apzinīgo Māru. Ietērpta stila kostīmā, viņa jūtas neērti, bet tad sajūt rampas ugunis, un nu mēs jau redzam Amāliju visā tās jaunības un nevainības pievilcībā. Arī Ģirts Krūmiņš, kurš tāpat vairs nav jauneklis, Franča lomā spiests risināt jauna cilvēka dilemmu, kādiem līdzekļiem iekarot savu statusu sabiedrībā un kā par savu padarīt brāļa iecerēto. Viņa aktieriskie izteiksmes līdzekļi savukārt ir viegla distance starp visām trim lomas šķautnēm – sevi pašu, amatierteātra aktieri Georgu un Franci Moru. Protams, skatoties uz katru lomu kā uz tādu, kas apvieno trīs dažādas lietas, margināla kļuva sižeta līnija par divu brāļu vienādajām asinīm, bet dažādajiem likteņiem, atšķirīgi saprotot, kas ir mīlestība, pienākums un gods. Un arī Šillera jautājums kļuva otršķirīgs, šodienas teātra estētikas problēmām iznirstot priekšplānā. Dīvainā kārtā brāļu tēma aktualizējās dienu vēlāk, sakritības dēļ pēc LATVIEŠU LAUPĪTĀJIEM apmeklējot izrādi VEIDENBAUMS UN VEIDENBAUMS. DIVI BRĀĻI mūzikas namā Daile.
BRĀĻU BŪŠANA
Arī te Vilis Daudziņš bija Kārlis, arī te viņa brālis bija viņa pretmets, arī te galvenā tēma bija alkas pēc izglītības, pēc brīvības, pēc pašizpausmes dzejas formā, un arī te stāsts bija par diviem ļoti jauniem cilvēkiem, kam tuberkulozes dēļ bija lemts īss mūžs. Savādā kārtā līdzība bija arī izrādes estētikā, jo abu pamatā ir aktieru pētījums par konkrēto darbu vai konkrētiem autoriem. LAUPĪTĀJUS pētīja pašdarbnieki, bet patiesībā jau arī JRT aktieri kopā ar Gecu Leinevēberu un Margaritu Ziedu, Divos brāļos pētījumu bija veikuši Vilis Daudziņš un Mārtiņš Meiers, izrādei izvēloties lekcijas formu un pieaicinot talkā komponistu Jēkabu Nīmani.
Uz skatuves ir diaprojektors, aiz aktieru mugurām ekrāns, uz kura tiek rādītas ne tikai abu brāļu ģīmetnes, bet arī ainas, kas īsi raksturo laiku un vietu, turklāt paplašinot apskatāmo teritoriju līdz pat īsam ekskursam Krievijas impērijas būtiskākajos notikumos 19. gadsimta beigās un piesaucot vēl divus brāļus – Vladimiru un Aleksandru Uļjanovus. Ar Šillera LAUPĪTĀJIEM Veidenbaumus vieno ne tikai brāļu tēma, bet arī talanta un personības lieluma jautājums. Jauka ir ideja izcelt dienas gaismā piemirstos Kārļa Veidenbauma dzejoļus un nolikt tos līdzās Eduarda Veidenbauma dzejai, tādējādi parādot, cik talantīgi bija latviešu zemnieku puiši, cik radošs viņu gars un cik nelielas viņu iespējas to likt lietā. Taču top skaidrs, ka pirmajam tie ir panti privātās dienasgrāmatas ierakstu līmenī, kaut arī kārtoti rindās ar precīzām atskaņām, - jauki sentimentāli, bet bez iekšējās enerģijas un spēka. Kamēr otrā ir īsta dzeja ne tikai ar spēcīgu enerģijas lādiņu, bet arī stilistiski un tematiski daudzveidīga, dzeja kā pašvērtība, kas neko neattēlo, bet sauc, smeldz, kliedz, arī ironizē. Cita starpā, ironija tam laikam ir jauna estētiskā kategorija, arī šai ziņā Eduards Veidenbaums ir novators, visticamāk, intuīcijas un pasaules izjūtas vadīts. Lai kā Kārlis Veidenbaums gribēja būt tikpat talantīgs kā Eduards, veltīt sevi dzejai, nevis lauku mājām, viņam tas nebija lemts ne tikai ārēju sadzīvisku apstākļu dēļ, bet arī talanta un personības mēroga dēļ, un to allaž ir grūti atzīt pašam sev. Kārlis Veidenbaums, atšķirībā no Franča Mora, ir augstsirdīgs, viņš neatsaka brālim palīdzību pat tad, kad pašam nepieciešama nauda saimniecības uzturēšanai un kad viņš it labi saprot, ka daļa līdzekļu tiek nevis ieguldīti studijās Tērbatas universitātē, bet noplītēti.
Visbeidzot arī šī izrāde korespondē – turklāt ne tikai ar LATVIEŠU LAUPĪTĀJIEM, bet ar kādu citu JRT izrādi, proti DIEVIŅŠ PILLĀ, jo Vilis Daudziņā, gluži vai kolēģes Gunas Zariņas iedvesmots, kopā ar Mārtiņu Meieru spēlējas gan ar latviešu valodu, gan ar valodu kā prāta produktu. (Atgādināšu faktu, ka Eduards Veidenbaums savos 20 gados zināja desmit valodas un tika uzskatīts par ģeniālu prātu). Abi brāļi rada paši savu valodu savam priekam – samainot vietām līdzskaņus. Masainot tievām  dzīlskaņus. Izrādē šis elements izmantots ne tālab, lai pastāstītu ko jaunu par brāļiem, bet drīzāk lai rosinātu skatītājus pieiet valodai kā burvīgai prāta spēlei, ar ko rotaļāties, jo to var visi. Stāvot rindā pēc mēteļa, tieši to gados jaunākie skatītāji arī darīja. Man liekas, ka to darīja arī Dieviņš pillā auditorija, vismaz viņi uzzināja, ka vārdam ir desmitiem sinonīmu un ir desmitiem iespēju, kā vienu un to pašu jēdzienu pateikt oriģinālāk. Ne tā, kā to dara citi. Pa savam. Tā, lai tikai mēs, kas esam vienas valodas brāļi un māsas, to saprastu.