Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
LATVIEŠU LAUPĪTĀJI
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

LATVIEŠU LAUPĪTĀJI

Pēc F. Šillera lugas "Laupītāji"
 

Tuvā nākotne. Aktieri meklē teātra zudušo spēku, iestudējot Šillera lugu "Laupītāji" - pirmo latviešu valodā uzvesto drāmas tekstu.
Divdesmitgadnieka slieksni nule kā pārkāpušais lugas autors jau 1781. gadā uzdeva jautājumu: kā cilvēkam tikt galā ar netaisnīgumu - valstī un paša ģimenē?
Kas vieno mūs, latviešus, tā kā bumba futbola komandu?

Režisors - Gecs Leinevēbers
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne

Lomās: Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Jevgēnijs Isajevs, Kaspars Znotiņš, Toms Veličko

 

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē Miera ielā 58a.

Izrādes ilgums: 3h 30 min (2 cēlienos).

Biļešu cenas: 10,00, 15,00, 22,00 un 25,00 EUR.

Pirmizrāde 2018. gada 9. septembrī.

Vārds: Anna, 20.11.2018
Viedoklis: Patika un iesaku noskatīties! Fantastisks moguls starp divām darbības vidēm un pārejas no traģiskā uz traģikomisko. Uzvedināja uz pārdomām par politisko dumpenieku redzējumu, kā mainīt sabiedrību :) Aktieriem dodu "10 no 10"!
Vārds: Inesis, 08.11.2018
Viedoklis: 3,5 stundas, darbdienas vakarā, "aizlidoja" nemanot. Lieliska, regtaima ritmā veidota dramaturģija. Režisora un radošās komandas pārliecinoši radīta paralēlo sižetisko līniju sintēze. Šoreiz, pat nebija nepieciešamības papildināt izjūtu gammu ar lašmaizītēm kafejnīcā. Atvieglojuma sajūta, pēc mērenas vilšanās, skatoties "Linda Vista".
Vārds: Natālija, 08.11.2018
Viedoklis: Вопреки мрачным прогнозам, основанным на отзывах посетивших, режиссеру, оказавшемуся не Херманисом ( заявленные три с половиной часа и название ввели в заблуждение)), спектакль до конца досмотрела и в некоторых местах даже получила удовольствие. Актеры ставят первую латышскую пьесу, написанную Янисом Пейтансом по мотивам шиллеровских "Разбойников" и поставленную в Диклях в 1881 году, попутно ища ( в очередной раз)) идентичность национального театра и нации как таковой. Целостности спектакля не получилось, большие куски пьесы не всегда внятно произносились и, честно говоря, непонятно зачем. Но самоирония, причем вызывавшая смех у латышской аудитории, в очередной раз дала надежду ( призрачную, думаю, по многим причинам), что у народа есть шанс. -"Представляете, дайны Барона лежат в русском шкафу!" -"Когда Дзержинский выходил из кабинета, оставшиеся переходили на латышский", - "Ты русский и предатель ( кангарс), если такое говоришь" По немцам тоже прошлись. Актеры этого театра очень талантливы- в спектакле задействованы почти все любимцы: Даудзиньш, Знотиньш, Гуна, Аболиньш, и не только ( Круминьш, Величко, Исаев), но с режиссером, у которого это первая самостоятельная постановка, проявить себя полностью не смогли. Гуна с кокле хороша необыкновенно!
Vārds: Kristīne, 08.11.2018
Viedoklis: Visnotaļ izdevies uzvedums - gaumīgs līdzsvars starp ironiju, dauzīšanos un nopietno. Paldies par brīnišķīgu vakaru!
Vārds: Katrīna, 07.11.2018
Viedoklis: Šī ir izrāžu izrāde - tik jautri sen nebija bijis, piesaistot Šilleru! Šillers pat nedaudz pietrūka, varēja vēl nedaudz pipara un sāls devu pievienot. Ļoti saistoši bija izjust to, cik aktieriem lielu prieku sagādā dalība šajā izrādē. Acīmredzot tiem tika veikta atbilstoša vakcinācija mēģinājumu laikā, kā rezultātā top neaizmirstams brīdis manā dzīvē. Sen nav bijis arī tā, ka spēju citēt izrādē dzirdētos tekstus pēc atmiņas. Dziļā pateicībā meistariem!

Spēlējam Šilleru
http://www.kroders.lv/verte/1151
11.09.2018
autors Atis Rozentāls

Kopš Margarita Zieda strādā Jaunajā Rīgas teātrī, ir vērts apgādāties ar izrāžu programmiņām, jo tajās ir daudz vērtīgu materiālu. Izņēmums nav arī izrādes “Latviešu laupītāji” programma, kurā cita starpā citēts vācu literatūrkritiķis Marsels Reihs-Ranickis: “Luga ir tik spēcīga, tik dzīva, ka līdz pat šodienai nevienam nav izdevies to iznīcināt. Nevienam, pat ne teātru režisoriem.” Šī ironija labi sader kopā ar vācu dramaturga un režisora Geca Leinevēbera pieeju Šillera lugai, kuras pirmizrāde notikusi 1782. gadā un kuru 1818. gadā Dikļos uzveda muižas galdnieks Jānis Peitāns.
“Latviešu laupītāji” – šāds virsraksts mudina domāt par lokalizējumu, taču režisora pieeja ir cita – Jaunā Rīgas teātra aktieri atveido latviešu aktierus, visticamāk, amatierus, kuri “tuvā nākotnē” iestudē Šillera “Laupītājus”, un uz skatuves redzamais pārsvarā ir mēģinājumu process. Šāds uzstādījums režisoram ļauj neiespringt uz pamatteksta interpretāciju, bet aktieriem – vairāk vai mazāk ironiski virknēt dažādus priekšstatus un štampus, kā viduvēji un slikti aktieri spēlē klasiku. Kopā ar iestarpinājumiem par latviskuma tēmu rodas iespaids, ka vienīgais iemesls, kāpēc mūsdienu latvieti var interesēt Šillera luga, ir tieši vēsturiskais fakts par Peitāna iestudējumu Dikļos. Pavisam nedaudz tiek ieskicētas pašu tēlotāju – Gata, Georga, Staņislava, Māras utt. biogrāfijas un attiecības. Tomēr šķiet, ka šādā daļēji dekonstruētā versijā Šillera joprojām ir par daudz, bet latviešu – par maz. Rūpīgāka, sazarotāka paralēlā sižeta līnija vairāk attaisnotu virsrakstā definētos “latviešu laupītājus”, jo šobrīd Šillera teksts dzīvo savu dzīvi, bet aktieru refleksijas par latviskuma tēmu ir atsevišķi. Brīžiem šie strīdi par latviskā koda elementiem ir ļoti asprātīgi, un skaidri jaušams, ka aktieri paši ir tekstu autori, piemēram, Gundara Āboliņa Staņislavs gari un plaši iztirzā latviskā ēdiena tēmu. Savukārt, klausoties Viļa Daudziņa Gata tekstos par latviešiem čekistiem un Mārtiņu Lāci, nāk prātā, ka esmu dzirdējis aktieri par to runājam, kad īsi intervēju viņu pēc “Pēdējās Ļeņina eglītes”, kurā Daudziņš spēlēja Ļeņinu un par to saņēma laikraksta “Diena” Gada balvu kultūrā.
Tomēr lielāko vietu izrādes hronometrāžā aizņem Šillera luga Amandas Aizpurietes tulkojumā, un ar to režisors īsti nav ticis galā. Viņš ir veicis darbības, lai aktieriem atvieglotu uzdevumu – proti, luga tiek spēlēta šķietamā mēģinājuma režīmā.|
No aktieriem netiek prasīts nopietns līdzpārdzīvojums, drīzāk viņi var izspēlēties, parodējot priekšstatus par “cēlu” vai “daiļu” klasikas spēlēšanu, un nevar noliegt, ka Gundars Āboliņš un Guna Zariņa šajā žanrā ir spējīgi sasmīdināt pat akmeni.
Tomēr skatīties lielus teksta gabalus šādā interpretācijā vienā brīdī apnīk. Proti, parodijas manierē tiek izcelti lugas novecojušie aspekti, bet ne tas, kāpēc mēs “Laupītājus” joprojām uzskatām par klasiku. Turklāt aktieriem, kuru lielākā daļa ir izcili mākslinieki, tiek doti samērā atvieglināti uzdevumi, jo nav nopietni jāiedziļinās varoņu raksturos un motivācijā. Tiesa gan, rodas sajūta, ka aktieri pret saviem varoņiem izturas dažādi, un Vilis Daudziņš Kārli fon Moru uztver salīdzinoši nopietni, īpaši to jūt izrādes beigās. Paralēlā līnija par aktieriem, kas mēģina spēlēt Šilleru un “meklē teātra zudušo spēku”, vienā brīdī apsīkst, un paliek tikai “Laupītāju” sižets. Līdz galam neizspēlējas arī izrādes pieteikumā minētā “tuvā nākotne”, kurā risinās izrādes darbība. Kristīnes Jurjānes radītā spēles telpa ir nolaists birojs ar netīrām logu rūtīm un dibenplānā sakrautām avīžu pakām.
Tas, kas ir neapstrīdams, ir Jaunā Rīgas teātra aktieru meistarības līmenis. Viļa Daudziņa Gatis – Karls iemieso godīguma meklējumus, vienlaikus cietis neveiksmi privātajā dzīvē, par ko viņam atgādina Gunas Zariņas Māra – Amālija. Toties kā aktrise Māra ir visai štampaina frāžu skandētāja. Ģirta Krūmiņa Georgs – Francs lielā mērā iznes arī izrādes muzikālo pusi, spēlēdams uz klavierēm, un Jēkaba Nīmaņa veidotais skaņu celiņš ir viena no vērtībām, kas dzīvo savu, visai neatkarīgu dzīvi. Kā aktieris Georgs arī nespēj turēties pretī “varoņu” stila deklamācijas manierei, īpaši pēdējā monologā. Interesants tipāžs ir Kaspara Znotiņa Ēriks – Špīgelbergs – Hermanis, tāds neatšifrējams otrā plāna darbonis. Gundars Āboliņš vairākās lomās iedarbina savu komiķa, stilizētāja un parodētāja arsenālu. Otrajā plānā pa zīmīgai ainai arī Jevgeņijam Isajevam, kurš asprātīgi darbojas ar Pokaiņu koka zaru, un Tomam Veličko.
Izrāde ir profesionāla, un, to skatoties, nav jāgarlaikojas. Tomēr šādā interpretācijā tā pati sevi marginalizē.

Kā JRT man nolaupīja gandrīz 4 stundas
http://skatuvesprieki.lv/
15.09.2018
autors Ilva Lorence

Šī sezona JRT  būs par vecumu, par aktieru paaudzi, kura ir novecojusi un kuras vietā pagaidām nav kam stāties. Var gausties par to, bet var arī iet citu ceļu: apspēlēt šo situāciju ar dzīvu ironiju un smeldzīgu sāpi, un piedevām tam vēl piepildīt pilnas skatītāju zāles ar tāda paša vecuma publiku, kura arī izaugusi kopā ar JRT pamatsastāvu,  kas par to visu maksā.
Ar šādu uzstādījumu teātris jebkuru darbu var pielāgot savām vajadzībām un Geca Leinevēbera režīsētā izrāde “Latviešu laupītāji” tam ir labs pierādījums. Ņemam Šillera populāro lugu “Laupītāji” un pievienojam klāt JRT gudrās aktieru trupas asprātību kripatas par mūsdienu teātri, sabiedrību, mazliet samaisām un šedevrs gatavs! Bet šoreiz gan kaut kas ir nogājis greizi, jo no šedevra jūtama tikai vāja tā atblāzma. Iestudējums sanācis tāds smagnējs un ļoti neviendabīgs gan vēstījuma, gan aktierspēles ziņā. Ko režisors un radošā grupa gribēja pavēstīt ar šo? Ka latvieši nav naivie cietēji, baltie bāleliņi, kas mūžīgi ir bijuši citu apspiesti? Ka latvieši nepārzina savu vēsturi vai idealizē to? Ka latviešu teātrim nav nākotnes? Varbūt to, ka klasikas darbus iestudēt vairs nav tik vienkārši, jo skatītāji ir pieraduši pie dažādiem trikiem un cita spēles veida, kas īsti neiet kopā ar nopietno, pārlaicīgo klasikas vēstījumu? Manuprāt, radošā komanda pati vēl neapjauš, ko vēlas ar to pateikt, līdz ar to visi mani minējumi iespējams ir pilnīgi aplami.
Teātra mājaslapā par izrādi stāv rakstīts šāds teksts: “Tuvā nākotne. Aktieri meklē teātra zudušo spēku, iestudējot Šillera lugu “Laupītāji” – pirmo latviešu valodā uzvesto drāmas tekstu.” Kāpēc teātra spēks ir zudis? Kāpēc Šillera darbu mēģina iestudēt amatieri nevis profesionāli aktieri? Un kas tā ir par nākotni, kur viss liecina par pagājušā gadsimta padomju laika beigām? Uz šiem jautājumiem tā arī nerodu atbildes, noskatoties izrādi.
Lai kā tur arī nebūtu “Latviešu laupītāji” Jaunajā Rīgas teātrī pārsteidz ar divām paradoksāli pretējām parādībām: no vienas puses tā spēj pilnībā iemidizināt skatītāju, liekot klausīties Šillera lugas monotonajos tekstos, no otras puses, tā asprātīgi un meistarīgi ir noķērusi šā brīža JRT sajūtu un ik pa brīdim ļauj iemirdzēties labākajiem pasaules klases aktieriem. :)
Noskatoties izrādi, man nerodas vēlme pārlasīt Šillera lugu, es tikai gribu zināt, ko pīpēja radošā komanda, kad domāja, ka šis varētu būt lielisks kases grāvējs. Un piedevām, liekas, ka katrs ir pīpējis ko citu, jo tik ierasti saliedētais kolektīvs ir sašķelts, radot iespaidu, ka katrs ir pats par sevi. Tad nu katrs cīnās saviem spēkiem: kam vairāk talanta, tas pielieto kādu iespēlētu, veiksmīgu paņēmienu, kam mazāk talanta- vienkārši peld līdzi straumei, cerot uz izdošanos.
Gundars Āboliņš tēlo mazu jokdari (gan attēlojot veco Moru, gan kalpu Danielu, gan Stasu), kas pārcentīgi vēlas atmodināt pusaizmigušo publiku. Jevgēnijs Isajevs atkal tēlo sevi. Citā lomā es viņu diemžēl vēl neesmu redzējusi. Naivs, ne īpaši apdāvināts ar gudrību, atjautību, bezgala uzticīgs un pakļāvīgs. Manuprāt, viņu ņem izrādēs, jo viņam ir smieklīgs akcents un viņš ir apaļīgs, bet tās neizklausās pēc profesionālām aktiera meistarības kvalitātēm. Toms Veličko vēl meklē savu vietu gan šajā izrādē, gan teātrī kopumā. Jaunais mākslinieks centīgi pilda norādījumus no augšas, bet pagaidām tam nav skatāma piepildījuma, kas skatītāju aizrautu. Šķiet, ka viņš vēl nav pārliecināts, kādu grib sevi parādīt. Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš un Vilis Daudziņš ir labi kā vienmēr, bet vai tas liek elpai aizrauties? Nē, neliek gan, bet to norakstu uz kopējo izrādes režisorisko jucekli, kur lielākais smagums atstāts uz pašiem aktieriem. Kamēr Daudziņš spēlē izteikti reālpsiholoģiskā teātra manierē, Krūmiņš, Āboliņš un Isajevs tiecas uz spēles tipa teātri. Tas arī rada lielākos pārpratumus.
Tagad ar pāris dienu noilgumu saprotu, ka šo izrādi atcerēšos kā monodrāmu ar Gunu Zariņu priekšgalā. Lai arī uz skatuves atrodas kādi četri pieci aktieri, tieši viņa ir tā, kas pievērš manu uzmanību. Lai kuru varoni viņa spēlētu, tas ir piepildīts, aizraujošs un no iekšienes pamatots. Viņas iemiesotajos tēlos slēpjas JRT traģiskā esence, kas pēc izrādes liek arī par kaut ko padomāt. Pārslodze, štampu atražošana, kas rada panīkumu un nevēlēšanos vairs nodarboties ar mākslu. Tas raksturo viņas varoni un tā arī ir lielākā sāpe teātrim kā mākslas iestādei.
Kad izrādē skan kārtējais Šillera monologs vai dialogs, manas acis pievēršas scenogrāfijai (Kristīne Jurjāne), kas, manuprāt, ļoti veiksmīgi raksturo kāda maza, noputējuša biroja telpas. Novecējušas mēbeles, vecu papīru kalni, sasmacis gaiss un tāda kā padomju aura, kas apvij katru priekšmetu telpā. Telpa izveidota dziļi skatuves iekšienē, tā radot grūtības skatītājiem labi saredzēt, kas tad notiek mazā teātra džungļos. Sēdot otrajā rindā, viss bija ļoti labi redzams, bet baidos, ka sēdot 20. rindā, šī izrāde var šķist vēl gausāka un vienmuļāka, jo sīkās detaļas nav redzamas.
Gandrīz četru stundu garo izrādi nevar nosaukt par sliktu, bet vienmuļu un garlaicīgu gan.

 

Bukstiņputra ar Šilleru, kartupeļiem un latvietību
16.09.2018
autors Māra Bērtaite

Jauna veida satura vai formas radīšana ir viena no teātra pamatpraksēm, un tomēr skatītājs ir pieradis pie avangarda līmeņa un stila, ko piedāvā jau zināmi režisori un viņu mākslinieciskās ambīcijas. Pieaicinot citas valsts kultūrtelpai piederošu režisoru strādāt ar latviešu skatītāju, notiek zināms eksperiments, kā veidosies savstarpējā sapratne un pieņemšana. Jaunais Rīgas teātris ir devis iespēju ar Frīdriha Šillera “Laupītājiem” un latviešu publiku strādāt vācu režisoram Gecam Leinevēberam. Ar lugu viss skaidrs, taču skatītāji… tie laikam vēl būs jāpieradina.
Izvēloties iestudēt tieši šo lugu, redzami centieni nošaut vairākus trofejas cienīgus zaķus ar vienu piegājienu: izrāde spēlē nozīmīgu lomu gan vācu, gan latviešu kultūrās (pirmajiem tas ir nacionālais lepnums, kamēr otriem – teātra nozares pirmsākumi), to iestudē vācu režisors ar latviešu aktieriem, tā ir vienlaikus gan klasiska (jeb laika pārbaudi izturējusi), gan novecojusi un tādēļ atjaunināma… Plašas iespējas interpretācijām un variācijām, jo vairāk tādēļ, ka Šillers tīrā veidā uz mūsdienu skatuves, šķiet, vairs nebūtu baudāms, ja nu vienīgi vēsturiska reveransa nolūkos.
JRT aktieri, atveidojot kādu nezināma teātra (bijušā teātra? amatierteātra?) paputējušo, bet kopā kaut kā nebūt savākto trupu, vienlaikus iestudē un spēlē īstos “Laupītājus”, cenšoties vēlreiz iekāpt tai pašā upē: gan tādā ziņā, lai caur šo iestudējumu tuvotos pirmajai Latvijā uzvestajai teātra izrādei, gan lai atkārtotu kādas šo pašu aktieru nesenā pagātnē spēlētas izrādes panākumus. Var nojaust, ka šeit JRT mazliet koķetē ar skatītāju, jo, tā kā “Laupītāji” labi sen pie mums nekur nav tikuši iestudēti, bet programmiņā norādīts, ka pašreizējās izrādes darbība noris “Latvijā, tuvā nākotnē”, tad noprotams, ka tiek runāts par „Latviešu laupītāju” nākotnes panākumiem.
Dažkārt vienkāršība ir panākumu atslēga, un jāteic, ka šajā gadījumā izrāde varētu būt izplānota pārāk smalki un sarežģīti, lai aizrautu lielāko daļu skatītāju. Šillera teksti ir gari un aristokrātiski, sarakstīti stilā, kādā ne tikai mēs nerunājam, bet pat vairs neprotam uztvert un saprast. Autentiskums un pelējums tajos noteikti ir sagaršojams. Kāds noteikti sapratīs, ka pelējums ir dažu augstvērtīgu sieru nepieciešamība, taču lielai daļai varētu rasties dusmas par sabojāta produkta piedāvāšanu. Savukārt īpatnā tagadnes – pagātnes, īstenības – spēles miksēšana rada patiesu apjukumu, kas turklāt pats nepāriet, izrādei ritot. Ir ļoti jāgrib koncentrēties, iedziļināties un domāt līdzi, lai saprastu un pieņemtu uz skatuves notiekošo.
BET! Pēc ilgiem meklējumiem man šī atkal bija izrāde, kurā būtiskākais nebija sižets, bet gan teātra spēlēšana kā process, kā norise. Ar baudu vēroju neskaitāmās nianses, kas telpas iekārtojumā, kostīmos, rekvizītos, ārpusšillera tekstā vai aktierspēlē meta tiltus no 18.gadsimta Vācijas uz 21.gadsimta Latviju, atainoja kādu zināmu, novecojušu, bet neizskaustu vidi un ieskicēja latvieša problēmkodu.
No vienas puses, izrādes plūdums ir saraustīts, jo bez jebkāda brīdinājuma un konsekvences notiek pārslēgšanās no “teātra teātrī” uz “teātri”: pilnīgi nopietni izspēlēti un gari Šillera “Laupītāju” fragmenti mijas ar humoristiskiem iestarpinājumiem vai “aktieru” sadzīves ainām un savstarpējo attiecību izvērsumu. Tiklīdz skatītājs ir pieslēdzies vienam vai otram, iedzīvojoties gan sižetā, gan noskaņā, tā tīksmais līdzsvars tiek nojaukts. Izrāde uztur tonusu, neļauj atslābt un relaksēti vērot.
Ļoti priecēja Kristīnes Jurjānes scenogrāfija, jeb, kā šoreiz gribētos teikt, telpa, iekārtota kā morāli novecojis kabinets vai arhīvs, vai vienkārši brīva telpa bezcerīgā iestādē, kurā sagrūsts iekšā viss, kam citur nav atradusies vieta. Tur ir pāris rakstāmgaldi, daži arhīva skapji, grēdās sakrautas, ar preses auklu pārsietas arhīva materiālu ķīpas vai varbūt vienkārši makulatūra, izsēdēts dīvantelis un pat klavieres (kuras daudz un skaisti spēlē Ģirts Krūmiņš (!!!)). Pie sienas karājas Latgales keramikas šķīvis, virs durvīm – liels, kantains elektroniskais pulkstenis ar zaļiem cipariem, kādi reiz bija teju katrā modernā iestādījumā. Logiem, protams, eiroremonts ar plastmasas paketēm un žalūzijām, nekas, ka pussaplīsušām un šķībām. Tik pazīstami. TIK latviski. Tik, sasodīts.
K.Jurjāne rūpējusies arī par aktieru vizuālo tēlu, kas arī man šķita gauži tīkams. Izrādi visi aktieri uzsāk „civilajā” jeb ikdienas drēbēs, kādas valkā to atveidotie mūsdienu tēli (vienīgi nesapratu Ģirta Krūmiņa atveidotā Georga stilu, kas man likās ja ne arhaisks, tad katrā ziņā ļoti neiederīgs ansamblī vai, kā minimums, aktierim nepiestāvēja). Tērpi papildina izrādes saturu, raksturojot savus valkātājus, dažbrīd varbūt pat labāk, nekā ja to censtos izteikt neveiklos vārdos.  Piemēram, Staņislava (Gundars Āboliņš) aizsargkrāsas kostīms ar uzvārda uzšuvi uz kabatiņas uzreiz iezīmē militārajā jomā nodarbinātu un ar to apsēstu personu, Māras (Guna Zariņa) korektais kostīms vedina domāt par stereotipos un štampos ieslīgušu prātu, bet Leo (Toms Veličko) absurdais, zīdaiņa „lācītim” vai pidžamai līdzīgais viengabala tērps, pilnīgi pretēji dod mājienus par tā valkātāju kā neordināru, pieņemto kārtību lauzt gribošu personu.
Izrādes gaitā aktieri nemanāmi nomaina tērpus, pa detaļai vien aizstājot tos ar „Laupītāju” kostīmiem, līdz finālā skatītājs vairs nav liecinieks izrādes iestudēšanai, bet pirmizrādei.
Režisors “Latviešu laupītājus” izveidojis par divpusēju izrādi. No vienas puses, mērķis ir izstāstīt Šillera “Laupītājus” – iepazīstināt ar šo klasikas stūrakmeni, palūkoties, vai un kas no pārsimt gadus senas pagātnes ir aktuāls šodien. No otras puses, “Latviešu laupītāji” ir ieskats latvietībā, tikai ne varbūt no ierastās vērtību, tikumu, principu, tradīciju un citu smalku lietu puses, bet drīzāk zaglīgs skats caur vārtrūmi uz mūsu klupšanas akmeņiem. Ne velti izrādē tiek meklēts latviskais kods: vārdos tas atrodas cildens un cēls, taču bilde, kas iezīmējas, kad netiek runāts par augstām matērijām, rādās gluži cita. Izrāde godīgi paskatās uz latviešiem no malas un liek atzīt,ka vēl daudz ir, kurp tiekties. Jāteic, ka tīši vai ne, bet šobrīd, nepilnu mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām, izrāde iegūst vēl lielāku nozīmi, atgādinot par muļķīgo sašķeltību, nespēju pārkāpt savām interesēm un grūtībām apvienot spēkus kopēja labuma vārdā.
“Latviešu laupītāji” atgādina, ka [mēs, latvieši] esam mazskaitlīga kopiena (daži pārpalikuši trupas aktieri), kas, par spīti saviem niecīgajiem izmēriem, nespējam vienoties par būtiskām lietām (kā iestudējama izrāde), par vienīgajiem un labākajiem uzskatām tos, kas ir aizgājuši vai miruši (tie esot bijuši paši labākie un kā gan bez viņiem vispār izrāde ir iespējama), paši neticot saviem spēkiem un nevirzoties uz priekšu. Toties, kad kāds izrāda iniciatīvu un līderību, tad tiek noriets par uzkundzēšanos (nevajag te aktierim pusmūžā pēkšņi sākt režisoru tēlot, ja?). Mēs esam sīkumaini un greizsirdīgi, svētu turam ideju par latvieti kā mūžīgo cietēju, turklāt – kādus gan ideālus mēs spētu sasniegt vai virzīt, ja netiekam galā katrs ar savām privātām lietām?
Paralēli visai neromantiskajam un principos balstītajam lugas vēstījumam iestudējumā tā autoriem ir izdevies ieblēdīt arī nedaudz jūtu dzīves, piešķirot Karla un Amālijas lomu atveidotājiem Gatim (Vilis Daudziņš) un Mārai (G.Zariņa) vairāk nekā koleģiālas attiecības. Kā izrādās, Gatis ir Māras bijušais vīrs un bērna tēvs. No skopajām, bet izteiksmīgajām replikām uzzīmējas sērīgi tipiskais stāsts par ģimeni pametušo tēvu, kas nespēj / neprot / negrib parūpēties par atvasi,  un māti, kas netiek pāri aizvainojumam pret bijušo vīru. Taču skumjākais, ka tieši Māras ietiepīgā aizņemtība ar apskādēto pašlepnumu neļauj pamanīt Gata tiecību atpakaļ. Vārie centieni tuvoties (ciešs acu skats, satverta roka) tiek nomīti saknē. Nu ja. Latvietim tak kaut kā jāuztur dzīva drūmā statistika par šķirto laulību skaitu un zemo iedzīvotāju laimes reitingu.
Izrādē atrodama [mūsu] nespēja atzīt mīlestību, publiska vešas mazgāšana, par nacionālo svētumu pasludinātā latvieša kā mūžīgā cietēja ideja, sīkumainība, greizsirdība… Tam pa vidu ir tiešām skaisti kopsavilkumi par to, ko latvieši dažādos laikos ir spējuši lielu paveikt. Skatītājam atliek pašam izvēlēties, kurai nometnei viņš pieskaita sevi un savu – latviešu – tautu: tiem nespējīgajiem vai tiem varošajiem. Tāds sapurinājiens pirms ikčetrgades pirmās oktobra sestdienas.
Finālā jau izrāde, negribot palikt pavisam depresīva un bezcerīga, tomēr sapurina aktieru/latviešu saujiņu, liek tiem savākties un paveikt paveicamo. Tas neatrisina visas problēmas, bet ir solis vēlamajā virzienā, vērsts uz konstruktīvu sadarbību. Mazs happy-end, kas vairāk gan ieskicēts kā jābūtība, ne likumsakarīgs iznākums. Par to, redzams, brīnās arī paši aktierus spēlējošie aktieri, paceļot galvas no savām mirušo pozām un ar interesi un aizrautību vērojot kolēģu sniegumu. Mēs varam, ja gribam.
Aktieru sastāvs šoreiz ir tiešām žilbinošs ne vecu lauru dēļ, bet tieši šīs izrādes snieguma ziņā. Vilis Daudziņš atkal ir pārspējis pats sevi: viņa teju amorfā un tādējādi bezgalīgi pārtapt spējīgā aktieriskā būtība jau robežojas ar mistiku. Spēlēt astoņpadsmit vai astoņdesmitgadīgu? Lūdzu, jebkurā laikā! Un būs izcili abi. Nastavševa ome? Lai iet! Spīdoši! “Latviešu laupītājos” dīkdienīgs rastafari? Jā, bez problēmām! Jāatzīst, ka tērpu māksliniece izcili piestrādājusi, ar vienkāršiem, nepārspīlētiem paņēmieniem (moderna klōzīte, afrikāņu bizītes un mazliet melnās krāsas uzacīm) padarot aktieri gadus 20 jaunāku. V.Daudziņš, savukārt, ir spējis atrast tādas kustības un izturēšanos, kas viņa tēlu dara ne vien atpazīstamu, bet arī ļoti reālu un dabisku.
Kamēr citi aktieri izrādes gaitā maina spēles stilu no uzspēlētas komēdijas līdz psihoreālismam un atpakaļ, Vilis Daudziņš paliek uzticīgs nopietnībai. Viņš ir tikpat īsts Karls Mors, cik Gatis. Tieši viņa dēļ šis teātris teātrī ir divas paralēlas realitātes, nevis īstā un neīstā puse.
Arī pārējā aktieru trupa piedāvā teicamu sniegumu, taču īpaši jāpiemin Toms Veličko. Leo / Kosinska loma ir pirmā no redzētajām, kurā saskatu to T.Veličko talantu, kura dēļ viņš ir piepulcināts JRT aktieru saimei. Izrādās, ka šim jaunajam cilvēkam nevar ļaut tēlot statistu, bet viņam ir jāliek runāt: rezultāts būs neticami brīvs, pārliecināts un pārliecinošs. Visu cieņu, Tom, gaidīšu lielas lomas.
Gundara Āboliņa Staņislavam izrādē ir monologs par putrām kā latviešu nacionālo ēdienu. Latvieši kā putru tauta. „Latviešu laupītāji”, iecerēti kā smalks ratatouille, tomēr ir nedaudz pārvārījušies un sagājuši putrā, līdz ar to zaudējot vispārējas sajūsmas iespēju par šo komplicēto, paškritikas pilno un niansēm bagāto darbu. Taču kaut kas tajās putrās laikam ir, jo – man garšoja.

Starp vēsturi un šodienu
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
10.10.2018
autors Ilze Kļaviņa

Jaunā Rīgas teātra (JRT) sezonas otrā pirmizrāde "Latviešu laupītāji" piesaka vēstures tēmu, ko režisors un dramaturgs Gecs Leinevēbers risina ar vācu "Vētru un dziņu" laikmeta spilgtākā autora Frīdriha Šillera drāmas "Laupītāji" starpniecību.
Iestudējums noris paralēlēs starp šodienu un vēsturi – seno un gluži neseno.
Par laika spēlēm liecina izrādes reklāmas foto ar aktieru Viļa Daudziņa un Ģirta Krūmiņa sejām piemeklētām zemnieciska grima un grimašu izteiksmēm, kas ļoti līdzīgas divu nezināmu vīriešu fotoportretiem 1894. gadā. Izrādes programmiņā ievietoti abi foto. Salīdzinājumi un laika pārnesumi caurvij iestudējumu dažādos veidos.
Dramatiskā darbība balstās uz divu veidu dramaturģiju – 18. gs. poēziju un mūsdienu sadzīves valodu, tomēr abu tipu teksti savstarpēji nesasaistās. Aktieri Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs un Toms Veličko atveido divas lomas, katram ir doti divi vārdi – šodienīgs un Šillera lugas varoņa (Āboliņš vienīgais atveido trīs klasiskās lugas tēlus).
Lai arī attiecības starp mūsdienu raksturiem un klasiskās lugas varoņiem ir iezīmētas, tomēr atbildēt, kāpēc tieši Māru pametušais Gatis spēlē laupītāju vadoni Karlu, kurš kaislīgi mīl Amāliju (aktrise Guna Zariņa izrādē spēlē abas sievietes), bet Staņislavs atveido vairākas lomas, var tikai ar minējumiem.
Vienīgā skaidrā un apvienojošā darbība ir visu tēlu piedalīšanās topošās Šillera lugas mēģinājumos šodienīgā atmosfērā. Epizožu izvēli un secību nosaka divi iemesli – sižets un ainas, kas visspilgtāk atsedz raksturus.
Zīmīgi, ka izrādes beigas ir vācu klasiķa darba noslēgums, tā arī neatklājot mūsdienu varoņu attiecību stāstu līdz galam.
Līdz ar izvēlēto lugu nosacīta zināma vācu–latviešu teātru sasaukšanās to vēsturiskajos pirmsākumos.
Būtiska ir lugas "Laupītāji" pirmizrāde 1782. gada 13. janvārī Manheimas teātrī, kam bija sensacionāli panākumi un kas jauno Šilleru vienā vakarā padarīja slavenu visā Vācijā. Autors lugu sāka rakstīt septiņpadsmit gadu vecumā, viņa vecuma jaunietis pēc apmēram trīsdesmit pieciem gadiem to sāka tulkot latviski. Latviešu teātra pirmdzimtā izrāde, par kādu var uzskatīt Dikļu šķūnī 1818. gada pavasarī latviešu kalpu zēna Jāņa Peitāna iztulkoto un uzvesto vācu klasikas tekstu, ir zīmīga latviešu kultūras sastāvdaļa.

Vienlaikus izrāde stāsta par latvietību, sākot no Jāņa Ivanova, Pētera Vaska, Jāzepa Vītola un kokles mūzikas līdz aktieru replikām par latviešu teātra autentiskumu un mājieniem par šodienas aktuālo politiku. Izrāde ir arī par netaisnību, ik pa brīdim atplaiksnī sociālās nevienlīdzības tēma, kas attaisno laupītāju vardarbību, mudina buntoties, mest akmeņus kungu mājokļu logos.

Toreizējais, 19. gs. sākuma, protests, kad kungs un vācietis bija sinonīmi, nav salīdzināms ar šodienu, kad atrast nacionālu pamatojumu nevienlīdzībai nav iespējams.
Arī protesta formai ir cita izteiksme. Romantiskā "Vētras un dziņu" laika dzeja, ar kādu skatītājus saviļņojoši uzrunā Viļa Daudziņa Karls, tomēr paliek tur, aiz skatuves rampas, vēsturē, jo 21. gs. realitātē noteicošie ir racionālie apsvērumi.
Spēles laiks norādīts gan 18. gs., gan tuvā nākotnē, ko scenogrāfe un kostīmu autore Kristīne Jurjāne risina, savietojot divu laikmetu detaļas, taču nesakārtojot to nozīmes un attiecības. Zemessarga forma un krinolīna kleita, picas kaste un antikvāra kokle – tas viss vienlaikus rada muzeja, arhīva vai bibliotēkas telpas iespaidu, kur notiek teātra mēģinājumi.
JRT programmiņā uzsvērts, ka "Laupītāji" ir jauna autora darbs un viņa lugas tēli pārsvarā ir ļoti jauni cilvēki un ka "šajā jaunības telpā ieiet un to nospēlēt mēģinās Jaunā Rīgas teātra aktieri – meistari". Vienlaikus aktieri izspēlē arī sava teātra – JRT – vēsturi un attiecības, kādas tās bija pirms pieciem, desmit gadiem un šodien.
Tas ir jautājums par vecām un jaunām vērtībām, par līderi, individualitāti un kopību.
Arī – par ziedošanos un ētisko maksimālismu, piemēram, vai šodien kāds, līdzīgi lugas tēlam Šveiceram, vadonim dotā un neturētā solījuma dēļ ir gatavs mirt?
Šie jautājumi riņķo starp Šillera teksta rindiņām. Vienas atbildes nav. JRT aktieru spilgtās artistiskās personības un pieejas Šillera–Leinevēbera materiālam ir tik atšķirīgas, cik dažnedažādi ir mākslinieku profili (stils, gaume, pieredze), sākot no Toma Veļičko skolnieciskās jūsmas līdz Gundara Āboliņa vācu teātrī rūdītajai artistiskajai meistarībai, kas katrā etīdē ļauj parādīt viņa pašrežijas spējas.
Vai senā Dikļos spēlētā izrāde varētu būt bijusi citāda, sabalansēta, mākslinieciski vienota? Noteikti – ne. Iespējams, vienīgo sievietes tēlu Amāliju spēlējis kāds lakatā ievīkšīts puiškāns un tekstu priekšā teicis pats Peitāns, vienlaikus atveidojot galveno lomu. Vācu režisors Gecs Leinevēbers, ko raksturo kā vienu no Eiropas labākajiem dramaturgiem, literārajiem konsultantiem un kurš attīstījis izrādes kopā ar pasaules izcilākajiem režisoriem – Andreu Brētu, Annu Fībroku, Mārtinu Kušeju, Dimiteru Gotčevu un Alvi Hermani –, šo iestudējumu latviešu teātra vēsturē ierakstījis kā sasaukšanos starp dažādiem laikmetiem.