Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
LATVIEŠU MĪLESTĪBA

LATVIEŠU MĪLESTĪBA

Iepazīšanās pēc sludinājumiem – tāda bija sākotnējā izrādes tēma, pie kuras mēs strādājām veselu gadu. Šāds šķietami ekscentrisks temats nav izvēlēts nejauši, jo šodienas apstākļos cilvēki arvien grūtāk kontaktējas un satiekas.

Taču rezultātā tapusī izrāde ir par Latviju un latviešiem, par vientulību, par sievietēm un vīriešiem. Arī par brīnumiem, kas gadās cilvēku dzīvēs.

Izrādē ir iespēja runāt ne tikai par konkrētām cilvēku dzīvēm, bet rādīt arī plašākas mūsu dzīves likumsakarības.

„Latviešu mīlestība” veidota pēc reāliem notikumiem un pašu aktieru fantāzijām.

Lomās: Guna Zariņa, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš

Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Monika Pormale
Komponists – Jēkabs Nīmanis
Dzied – Andris Keišs

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē Miera ielā 58a
Izrādes ilgums: 4 h 15 min (3 cēlieni)
Biļešu cena: 15,00; 20,00; 22,00 EUR

Pirmizrāde 2006. gada 15. septembrī

Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē!

Vārds: Daiga, 09.04.2017
Viedoklis: Liels paldies par vakardienas izrādi! Ka Jūs esat, ka likāt man izsmieties līdz asarām un arī skumt jo tik daudz kas bija atpazīstams.
Vārds: Lelle, 10.11.2016
Viedoklis: Fantastiska, izjusta, niansēta izrade, jaredz katram LATVIETIM. :) 1 no visu laiku labakajam JRT izradem!
Vārds: Inesei, 09.05.2016
Viedoklis: Ir tāds teiciens, ka mīlestība ir atbilde uz visiem jautājumiem, bet kādam tā ir tikai vārds izrādes nosaukumā acīmredzot… Pasauli sev apkārt mēs redzam tādu, kādi esam paši. Brīnišķīga izrāde, lieliski aktieri, lielum lielais paldies :)
Vārds: Inese, 08.05.2016
Viedoklis: Noskatījos izrādi vakar. Patika? - gan jā, gan nē. Patika problēmas aktualitāte, aktieru spēle. Bet .. kaut kas tomēr nepatika. Nebija pieņemams, ka ņirgājas par veciem cilvēkiem, turklāt lielākā daļa zāles smejas. Par ko?Par to, kādi paši būsim? Man nebija smieklīgi. Un protams, ka izrāde bija par gadu, 2. un 3. daļa stipri stiepta. Vai mērķis bija rekordgara izrāde? Kāda loma bija Keiša dziedājumiem? Kāpēc bibliotekārei bija jācitē visa klasika, skatītājs jau saprata domu pēc 1/3 citātu noklausīšanās. Kāpēc dekorāciju nomaiņa nenotika tumsā vai pie aizvērta aizkara? - bija prasti. Un vēl - kaitināja laiki, kad nekas nenotiek, aktieri sēž un domā, skatītājam arī jādomā..
Vārds: Natālija, 06.01.2016
Viedoklis: Может быть, у режиссёра Серебренникова " театр как воспоминание"( тема его "Открытой лекции"), но в НРТ режиссёр Херманис и его актёры практически из ничего делают не просто спектакль, на который уже девятый год ( премьера в 2006) с трудом можно достать билеты, а более чем четырехчасовое Действо( лицедейство!), от которого невозможно оторваться! "Латышская любовь"- это коротенькие истории о мужчинах и женщинах, созданные режиссёром и актерами на основе брачных объявлений. Казалось бы, нет даже пьесы как драматургической основы, а смотрится на одном дыхании, причём во второй раз! Первый раз смотрела больше года назад, но в отличии от многого виденного недавно, помнилось подробно и, несмотря на это, получила потрясающее удовольствие! Театр жив и к нашему счастью находится в нашем городе на Лачплеша 25! В этом обшарпанном зале ( ремонт должен был начаться в этом году, но отложился), на сцене с пятью стульями и нарисованными декорациями по абсолютно вменяемым ценам ( я по 7 евро в 16 ряду) играют великолепные актеры Байба Брока, Вилис Даудзиньш, Гирт Круминьш, Каспар Знотиньш и гениальная Гуна Зариня. Гуна- это Явление, мне кажется, я не видела ни одной актрисы, которая одинаково убедительна и семидесятилетней старушкой и девочкой- тинейджеркой. А наш любимый Кейш, даже не упомянутый в исполнителях, своим вокалом срывал бурю оваций. Это было смешно, местами грустно, с большой долей самоиронии, которую я даже не могла предположить у титульной нации ( заключительная сценка Праздника Песни хороша необыкновенно!), жизненно и позитивно. Всем желающим понять разницу между Театром и художественной самодеятельностью- сюда. Правда проблема в том, что следующий спектакль распродан,а будет ли ещё - вопрос. Поэтому обращаюсь со мольбой к господину Херманису: верните в репертуар "Latviešu stāsti ", не убирайте "Latviešu mīlestību "- дайте насладится! Вопрос к уже успевшим: в первый раз Брока в сценке на автобусной остановке тоже цитировала Бродского или это новые веяния момента?

Trīspadsmit
Māksla Plus, nr. 6, decembris/janvāris, 2006
12.03.2011
autors Valda Čakare

Alvja Hermaņa šoruden JRT iestudētā izrāde Latviešu mīlestība sākas nevis ar garderobi kā Staņislavska aforismā (kaut mēteļus, protams, arī ir, kur atstāt), bet ar mākslinieces Monikas Pormales veidoto trīsdaļīgi salocīto programmas lapiņu. Tas noformējums ir konceptuāls. Uz baltās titullapas tikai ar zināmu piepūli iespējams ieraudzīt baltu, vien pret gaismu izlasāmu spīdīgi atstarojošu uzrakstu Latviešu mīlestība. Nemanāma tātad. It kā neesoša, bet varbūt tomēr esoša?

Programmas iekšpusē redzami vīrietis un sieviete peldkostīmos. Celulīta atblāzma uz dāmas ķermeņa un kunga paplikais pakausis liecina, ka jaunība kādu laiciņu jau aiz kalniem. Skatītājam muguru pagriezuši, viņi stāv jūras krastā un lūkojas tālumā. Abi sadevušies rokās. Atverot nākamo lapu tā, lai būtu redzama programmas vidusdaļa, vīrie­tis un sieviete tiek izšķirti: sadotās rokas atlaižas, jo starp viņiem nostājas teksts - vēlreiz atkārtots izrādes nosaukums, sadalījums cēlienos un ainās, režisora, komponista, mākslinieku un aktieru vārdi. Kamēr acis slīd pāri tekstam, sievietes figūra vientuļa paliek lapas redzamajā, bet vīrieša - otrā, neredzamajā, pusē. Programmu salokot, vārdi pazūd un abi atkal sadodas rokās.

Arī izrādes valodas telpā drūzmējas vārdi, kas cilvēkus šķir un attālina. Vīrieši un sievietes cieš no vientulības, bet sastapušies runā par seriāliem, čībām un lidostā nopirktām smaržām; viņi inventarizē grāmatplauktu saturu, apspriež dziesmu svētku repertuāru vai aizgūtnēm skaita dzejoļus, maniakālā neatlaidībā konstruējot absurdu pasauli, kurā paši sevi iesloga gluži kā ķīlniekus. Viņi grib runāt par mīlestības deficītu, taču paradoksālā kārtā izrādās, ka tas iespējams, tikai runājot par kaut ko citu. Vārdu un teikumu klišejas, kas otra cilvēka acīs liek izskatīties kā neglābjamam dīvainim, ir vienīgā iespēja veidot savstarpējas saskarsmes lauku, lai pateiktu nepasakāmo, attēlotu neattēlojamo.

Uz nepasakāmo un neattēlojamo netieši norāda arī uzveduma ainu skaits. Ar īpašu nolūku vai bez tā izrādē ietvertas tieši trīspadsmit atsevišķas epizodes. Trīspadsmit ir nepāra skaitlis, kas numeroloģijā simbolizē nepabeigtību, procesu, turpinājumu. Tas ir arī velna ducis, kas asociējas ar neizprotamu, noslēpumainu spēku klātbūtni. Izrādes darbības vietas ir līdz apnikumam pazīstamas - blokmājas tipveida dzīvokļa istaba, pludmale, kafejnīca, autobusa pietura, skola, slimnīca, estrāde, kultūras nams, mājas jumts. Tā ir ikdienas telpa, ko var raksturot ar pāra skaitļa simetriju un pabeigtību. Taču izrādes veidotājus interesē netveramie asimetrijas mirkļi, kuros notiek novirze no ikdienības, pabeigtības, normas.

Šķiet, ka Latviešu mīlestība nebūtu iespējama, ja pirms tam nebūtu iestudēta Garā dzīve un Latviešu stāsti - izrādes, kuras tapušas bez dramaturga līdzdalības, pašiem aktieriem sadzīvojot darbības personu biogrāfijas. Garajā dzīvē - ķermeniski plastiskās, neverbālās, Latviešu stāstos - vārdiskās, verbālās. Latviešu mīlestībā abas dimensijas (verbālā un neverbālā) apvienojas. Aktieri ar skatuves darbībām „iztaujā" iepazīšanās sludinājumu shematizētos tekstus un ievieto tos tādā kontekstā, kas tiem piešķir nozīmi. Līdzīgi kā Latviešu stāstos arī Latviešu mīlestībā izmantota reālu prototipu dzīves pieredze, taču šoreiz aktieri to bagātīgi papildinājuši ar pašu sacerētiem tekstiem un iztēlotām situācijām.

Alvja Hermaņa sadarbība ar aktieriem šķiet esam tāda, pēc kādas savulaik ilgojās Olģerts Kroders, izsakot diskutējamu apgalvojumu, ka režijas teātris ir noplicinājis aktierus, iznīdējis viņos iniciatīvu un prasmi patstāvīgi strādāt. JRT varenais piecnieks (iespē­jams, tik cieši saliedējies mēnešiem ilgajās ārzemju viesizrādēs) - Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš - patstāvīgi spēj ne tikai radīt lomas dramaturģiju, bet arī sarūpēt izejvielas. Alvis Hermanis var droši uzticēties viņu mākai no dzīves impulsiem izaudzēt tēlu, notikumu un pat tekstu. Tādejādi Latviešu mīlestībā sastopas līdzvērtīgi spēki - režisors, kurš spēj ģenerēt oriģinālas idejas, un lieliski aktieri, kuri spēj apliecināt, ka šīs idejas patiešām ir oriģinālas.

Izrādes prologā Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš un Kas­pars Znotiņš apsēžas avanscēnā uz rindā noliktiem krēsliem un bezkaislīgi runā iepazīšanās sludinājumu tekstus. Iepazīšanās sludinājums ir viltīgs žanrs, balstīts spriedzē starp autobiogrāfisko un biogrāfisko materiālu, starp to, kā cilvēks pats redz savas vēlmes, un to, kā tās redz citi. Sieviete meklē ceļojuma biedru, pensionāre - apsaimniekotāju dārziņam, cietumnieks - vēstuļu draudzeni un pajumti, vīrietis - draugu, sieviete - partneri ar nekustamajiem īpašumiem piejūras zonā. Teksti ir ambivalenti vismaz divās nozīmēs. Nav tik viegli pateikt, kur beidzas ilgas pēc mīlestības, sapratnes, otra cilvēka klātbūtnes un sākas vēlme izmantot otru kā materiālā pamata, drošības vai vienkārši fiziska atspaida garantu. Nav arī viegli pateikt, kur velkama robeža starp dokumentu un iztēli, faktu un fikciju. Sludinājumu autoru pašreprezentācija un vēlmju izklāsts gandrīz vai nemanāmi ietiecas mākslinieciskā vispārinājumā, trāpīgi un izsmeļoši tematizējot lat­viešu sabiedrības tagadni.

Divas no trīspadsmit epizodēm telpā iezīmē vertikālo dimensiju - vienā darbība risinās bēniņos, gleznotāja darbnīcā, otrā - uz mājas jumta, kur jaunie dzejnieki ekstātiski izkliedz savus dzejoļus. Mākslinieki ir tuvāk debesīm. Pārējiem atvēlēta horizontālā dimensija teritorijā, kas atrodas uz zemes. Vairākas epizodes notiek robežtelpā - pludma­le, kur zeme sastopas ar jūru, autoosta vai autobusa pietura, kur pieveiktais ceļa posms sastopas ar to, kas vel ir priekšā. Cilvēka dzīves robežsituācijas tiek pārtulkotas teritoriālās robežsituācijās. Katra epizode veido savrupu mikroizrādi, ko būtu iespējams spēlēt atsevišķi, tomēr visām kopā tām bez tematiskas radniecības piemīt arī estētiska vienotība.

Pirmā aina Sieviete ar āboliem risinās mākslinieka darbnīcā. Visapkārt gleznas, molberti, otas. Šī vide izrādes laikā paliek nemainīga. Katra jauna darbības vieta tiek apzīmēta ar prospektu, kuru atnes un atkal aiznes skatuves strādnieki. Uz prospekta re­dzama jūra vasarā vai ziemā, autobusa pietura ar uzrakstu ,,Pēc pieprasījuma", istaba ar grāmatu plauktiem gar sienām, brīvdabas estrāde. Skatītājs, šķiet, ir nonācis mākslinie­ka galvā, kur cita pēc citas iznirst un atkal izgaist iztēles ainas. Aktieri šajās ainās kļūst pilnīgi caurspīdīgi tādā nozīmē, ka, skatoties, piemēram, uz Baibu Broku, redzi tikai aizdusas māktu pusaklu sievieti, kura meklē drošību vecumdienās. Vai citā epizodē - seksīgu kultūras nama direktori, tik ļoti pārņemtu ar domu izblēdīt liktenim kādu kripatiņu maiguma, ka rodas šaubas, vai tas maz ir reāls vīrietis, ko viņa cenšas pavedināt, var­būt tikai satrauktas fantāzijas auglis.

Taču režisors ilūzijas valdzinājumam novelk stingras robežas, brehtiskā stilā atgādinot par reālās skatuves konkrētību un materialitāti. Tādejādi Latviešu mīlestība ir stāsts ne tikai par vientulību un mīlestību, bet arī par to, kā un no kā top teātris. Hermanis tāpat kā V. Sorokina Ledus uzvedumā demonstrē, no kādiem ķieģeļiem izrādes ēka tiek būvēta. Skatuves strādnieku klātbūtne, aktieru līdzdalība rekvizītu izvietošanā, starpspēles ar vēstuļu un sludinājumu lasīšanu, prospekti u. c. paņēmieni iztēles radītajā iespējamajā pasaulē liek ieraudzīt skatuves pasaules materiālo dabu.

Viens no izrādes iedarbīgākajiem būvelementiem ir paša Hermaņa režisētais, pirms vairākiem gadiem tapušais Aināra Mielava dziesmas Tu saviļņoji mani videoklips, kurā redzami JRT aktieri - gan tie, kuri piedalās Latviešu mīlestībā, gan tie, kuri nepiedalās, gan arī tie, kuru vairs nav. Filma paplašina izrādes laiku un telpu, atsaucot atmiņā aktierus jaunu, nākotnes cerību pilnu puišu un meiteņu veidolā, kas asi kontrastē ar Latviešu mīlestības dzīvē strandējušajiem vientuļniekiem. Arī Mielava naivi sirsnīgais sentiments pieder pagātnei, tagadne ir Andris Keišs, kurš, ģērbies baltā kreklā, komponista Jēkaba Nīmaņa pavadīts, rūpīgi un atbildīgi dzied šlāgerus sarīkojumā Tiem, kam pāri trīsdesmit.

Trīspadsmit individuālie vientulības gadījumi veido daiļrunīgu kolektīvu tēlu. Katrs no šiem cilvēkiem šķiet savā ziņā zaudētājs, lūzeris, jo viņam pietrūkst fizisko un garīgo spēju vai varbūt vienkārši veiksmes, lai dabūtu to, ko grib. Bet visi kopā viņi ir pārsteidzoši vitāli - kā jau īsti latvieši, kuri mīlestību nespēj iedomāties bez kora dziedāšanas, grāmatām piekrautas sekcijas un izlikšanās, ka viņi nemaz negrib to, ko grib.

Mīlestības un atbalsta alkst katrs
Bauskas Dzīve
06.01.2007
autors Vilnis Auzāns


Ja ir patīkams laika kavēklis, tad četrarpus stundas aizrit pavisam ātri. Tieši tik ilgs ir Jaunā Rīgas teātra (JRT) iestudējums "Latviešu mīlestība".

Teātris kārtējo reizi gājis savu labi iemīto un skatītāju pozitīvi novērtēto taciņu – piedāvāt nevis dramaturģisku darbu, bet gan dažādu cilvēku dzīves pārstāstus.

Pirmais randiņš

Šīs izrādes tēma ir iepazīšanās sludinājumi. Tie ir reālu cilvēku dzīves fragmenti, cits saistošāks, citam intriga ir grūtāk saskatāma. Sabiedrībai mūsdienās patīk ielūrēt pa durvju šķirbiņu otra dzīves telpā, viņa dvēseles dziļumos. Tāpēc skatītāju zāle ir piepildīta, un pulksten 23, kad izrāde beidzas, vairākums projām dodas, nekurnot par vēlo nakts stundu, bet gan smaidot pārrunā tikko redzēto.

Izrādes saturs nav pārstāstāms, jo tajā izspēlētas 13 epizodes. Tās pārsvarā ir pirmās satikšanās cilvēkiem, kuri viens otru meklējuši, ievietojot savu aprakstu iepazīšanās sludinājumu lapās. Ļaudis ir dažādu vecumu, sākot no tīņiem, kuri randiņu sarunājuši uz kādas daudzstāvu mājas jumta, un beidzot ar knapi kustēties spējīgiem, svepstošiem pensionāriem.

Pirmajā randiņā pie Rīgas autoostas tiekas kāds vīrs no Salacgrīvas un pensionēta galvaspilsētas kundzīte. Aizrautīgi grāmatu lasītāji, abiem krietni pāri 70, tiekas kādā dzīvoklī. Savukārt fotogrāfs un lektore no Rīgas sarunas vietai izraudzījušies autobusu pieturu kaut kur Alūksnes pusē, bet divi geji viens otru iepazīt nolēmuši pludmalē ziemā. Kāds vidusskolnieks simpātijas savai pedagoģei grib izrādīt pēc stundām, pārrakstot ieskaites darbu. lauku kultūras nama direktore savā kabinetā cenšas savaldzināt kādu galvaspilsētas aktieri.

Situācijas ir dažādas, tomēr visas vieno caurviju motīvs – cilvēkiem ļoti nepatīk vientulība, viņi alkst mīlestības, nereti primārās nav seksuālās tieksmes, bet gan vēlme būt kopā, parunāt, ja nepieciešams, palīdzēt, sajust otra atbalstu. Situācijās dominē sirsnība, nereti apjaušami varoņu traģiskie likteņi.

Sajūsmina aktierspēle

Daudzos dažādu vecumu un sociālo slāņu tipāžus atveido pieci JRT aktieri. Ar režisora Alvja Hermaņa uzstādījumu viņi tiek galā lieliski, par to saņemdami publikas aplausus. Atliek vien apbrīnot talantu, ko izkopuši Baiba Broka un Vilnis Daudziņš, tēlojot pensionārus, kas satikušies Rīgas autoostā. Kaspars Znotiņš sajūsmina kāda Kurzemes puiša lomā, arī tēlojot kaislību vētru un dzīves jēgas meklējumu nomocītu pusaudzi. Aplausi gandrīz pāraug ovācijās, kad dialogus dzejā runā vecā bibliotekāre (Guna Zariņa) un milzu grāmatu kolekcijas īpašnieks (Ģirts Krūmiņš). Dzīvesstāstu starplaikos publikai dzied un spēlē Andris Keišs un Jēkabs Nīmanis. Viņu izpildītās dziesmas – tautas sacerēti šlāgeri, kaislīgas, sentimentālas romances.

Dažbrīd šķiet, ka aktieri situācijas nedaudz pārspīlē, komisms pārspēj skaudro katras personības likteņa realitāti. Veiksmīgs ir iestudējuma scenogrāfiskais risinājums, lieliski strādā grima un parūku meistari. Dažreiz pat nākas ieskatīties programmiņā, lai uzzinātu aktieri, kurš skatuves tēlā tik ļoti ir pārvērsts, ka pirmajā brīdī nav nemaz pazīstams.

Lieliska izrāde, kurai ir tikai viena vaina – milzīgas pūles prasa biļešu gādāšana.

Garā «Latviešu mīlestība»
Latvijas Avīze
24.09.2006
autors Linda Ģībiete


Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) sezonas pirmā pirmizrāde – Alvja Hermaņa iestudētā "Latviešu mīlestība" – turpinājums seriālam par šodienas Latviju, kas sākās ar izrādēm "Garā dzīve" un "Latviešu stāsti". Intriģējoši, bet vienlaikus bīstami, jo arī Holivudā (un JRT reizēm ironiski gribas dēvēt par Latvijas teātra Holivudu) filma "Viens pats mājās" izdevās daudz oriģinālāka par "Viens pats mājās II".

Perfekta iemiesošanās

Arī šoreiz tāpat kā citās A. Hermaņa jaunākajās izrādēs lielāko daļu darba iestudējuma veidošanā paveikuši aktieri – īstie uzveduma autori, kas kopā strādājuši jau pie "Garās dzīves". Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš perfekti demonstrē fizisko pārvērtību un garīgās iemiesošanās tehniku. Katrs no viņiem izrādes laikā nospēlē četrās līdz septiņās mazās epizodēs jeb divskatos par tēmu – kā notiek pāru iepazīšanās. Lielākā daļa šo cilvēku sarunājuši randiņus, atsaucoties uz iepazīšanās sludinājumiem, citi satikušies gluži nejauši.

Aktieriem 13 ainās uz skatuves ar pārģērbšanās, grima, parūku un precīza tēlojuma palīdzību jāatveido visdažādākie tipāži. Ļoti vecs, klibs mākslinieks un viņa modele – izbijusi kordebaleta dejotāja. Pensionārs, kurš krāj čības, dievina literatūru, dzied korī un izmēģina laimi ar vairākām dāmām – nelaimīgi precētu pusmūža sievieti, bibliotekāri un kordiriģenti. Pārītis, kas sarunājis tikties jūrmalā, tāpēc spiesti nomocīties ar kautrīgu pārģērbšanos peldkostīmos. Divi sirmi, ļoti resni un lietišķi pensionāri. Romantisks fotogrāfs un grāmatu izdevēja. Homoseksuāļu pāris. Vecāko klašu skolnieks un viņa skolotāja īsos svārciņos. Ļoti runīgs vīrietis ar lauztu roku un klusējoša sieviete satiekas slimnīcā. Divi jaunieši, kas izmisīgi vēlas būt "citādi". Vientuļš vīrietis deju vakarā un Jaungada naktī tāda pati sieviete, kura tikai izfantazējusi savu partneri.

Izrādē pārstāvēti raibi sabiedrības slāņi, visas vecuma grupas, atšķirīgu profesiju un interešu pārstāvji, pat dažādas seksuālās orientācijas cilvēki. Taču pamatdoma ir viena – parādīt vidusmēra latviešus, kas ņemti tieši "iz dzīves". Tomēr absolūti precīza realitātes pārcelšana uz skatuves nav iespējama, jo teātra valodai jābūt spilgtākai, spraigākai, aktīvākai un jāietver sevī kāda augstāka, metaforiska ideja un kāds vēstījums skatītājiem. Tāpēc jāatrod mehānisms, kā reālo dzīvi uz skatuves pārvērst par mākslu.

Izrādē "Latviešu mīlestība" šiem nolūkiem izmantota intonācija, kādā aktieri atveido ikdienas cilvēku dzīvi, un dekorācijas.

Nevainīgs joks vai rupja ironija?

Izrādes intonācija balansē uz trauslās robežas starp ironiju un aizkustinājumu. Lielākajā daļā epizožu caur smieklīgo, jocīgo un humoristisko tiek atklāta vienkāršā latvieša dzīves nopietnība un traģisms. Cilvēki jūtas vientuļi, tāpēc visos iespējamos veidos cenšas atrast otru, ar ko dalīties savās domās, jūtās, ikdienas notikumos un arī gultā. Pietiekami būtiska un aktuāla tēma, kas izrādē atklājas saistošā un nesarežģītā formā. Tomēr brīžiem humors nepaceļas līdz nopietnības līmenim (tas atkarīgs gan no aktierspēles kvalitātes, gan katras epizodes sižeta īpatnībām).

Rodas iespaids, ka uz skatuves palaikam kaut kādā mērā ņirgājas par tādām vienkāršo cilvēku sirsnīgām un mīļām vērtībām kā Nacionālais teātris, sentimentālie dzejnieki, TV seriāli, lauku kultūras namu balles un pat Dziesmu svētki. Brīžiem nevar izprast – uz skatuves notiekošais ir nevainīgs joks, attēlojot it kā reālu un tomēr izfantazētu cilvēku dzīves, vai arī pārāk rupja ironija.

Tas jāizšķir skatītājiem. Kāds noteikti jutīsies aizskarts – arī viņam ir Nacionālā teātra abonements un arī viņš apsveikumu kartītēs raksta Ārijas Elksnes dzeju. Rodas bažas, vai tikai A. Hermanis kā izrādes režisors neiedomājas, ka ir pārāks par ikvienu un jebko? Jo ar savu mākslu taču viņš nerunās pretī pats sev…

Par ilgu!

Monikas Pormales veidotajā skatuves iekārtojumā gluži kā 20. gadsimta sākuma latviešu teātrī izmantoti lieli zīmēti prospekti, uz kuriem attēlotas dažādas darbības vietas – mākslinieka darbnīca, tipveida dzīvokļa istaba, jūrmala, autoosta, skolas klase, skats no kāda Rīgas jumta, Dziesmu svētku estrāde un vēl citas. Publikai redzot, skatuves strādnieki starp ainām pārbīda prospektus, kuru priekšā atrodas nedaudzie katrai epizodei nepieciešamie taustāmie priekšmeti – galds, krēsli, sols. Pārējais uzgleznots un veido notiekošā fonu. Šķiet, arī dekorācijas rāda ironisku attieksmi pret vecās tradīcijas saglabājušiem teātriem, jo līdz šim A. Hermanis vairākkārt uzsvēris, cik nozīmīga scenogrāfijā viņam ir absolūti reālistiska vide – istaba, kurā dzīvo izrādes personāži.

Jēkaba Nīmaņa sacerētās un Andra Keiša starp ainām izpildītās burvīgi naivās dziesmas ar Viļa Daudziņa vārdiem iepriecina un silda sirdi. Tomēr mostas aizdomas, ka režisors kaut ko tik vienkāršu un mīlīgu vēlējies iekļaut izrādē vienīgi tādēļ, lai paustu ironiju par latviešu iecienītajām muzikālajām izrādēm.

Iestudējums "Latviešu mīlestība" brīžiem aizkustina un pat saraudina. Brīžiem "iekož" un aizvaino. Brīžiem uzdzen dusmas par režisora rokraksta nenoliedzamo atkārtošanos, salīdzinot ar iepriekšējo sezonu izrādēm, bet ļoti priecē ar aktieru precīzo, nesavtīgo un profesionālo darbu.

Tomēr, lai cik būtisks šķistu vēstījums par cilvēku vientulību, ilgām mīlēt un tikt mīlētiem, tas nav iemesls gandrīz četras ar pusi stundas garai izrādei. Ir par ilgu.

Muļķa skatiens laimes teritorijā
Diena
23.09.2006
autors Normunds Naumanis


Gribējās vienkārši ļauties un tikai priecāties par teātrī apbrīnojami fiksi aizvadīto laiku. Uz četrarpus stundām izslēgt analītisko orgānu, aizmirst par pēdējo sabiedriskā transporta "recidīvu", nefunktierēt, vai kārtējā JRT bandas gadu rūpīgā izpētes darbā kolektīvi sacerētā luga un izrāde ar provokatīvam internacionālam brendam tik līdzīgo nosaukumu Latviešu mīlestība (o! yes, yes, Latvian love — its amazing and ridiculous!) šajās man labpiekritīgi nospertajās stundās, šajās trīspadsmit ainās, emocionāli ietilpīgajās "garajās dzīvēs", operē ar sadzīvisko, sekojoši — katram ja ne radio, tad instinktu līmenī atpazīstamo, vai tomēr specifiski māksliniecisko, vispārinājuma, līdzības virzienā vērstu loģiku, transportējot pa lielākai daļai ļoti asprātīgos piecu aktieru un vokāli instrumentālā dueta izspēlētos traģikomiskos sadzīves — kopdzīves skečus nacionālo mītu un mūžīgi meklējamās, sasodīts, nacionālidentitātes problēmlauka paradigmā... un tādā garā, bla–bla–bla.

Oi, kā varētu visādus gudrus vārdiņus par transcendentāli mitoloģiskā neosociālā teātra vēstījumu ambivalenci un postmoderno fikciju apspēli patlaban hiperaktuālajā polifunkcionālā verbatim un theatre.doc manierē savirknēt, — pat Tartu skolas senilie semiotiķi burtos kaklu aplauztu, ka nemetas. Kas mēs — muļķi kādi? Protam, ja vajag!

Attieksme

Vai, piemēram, var spriedelēt šitā. Smieklīgs farss, un tikai. Tā jau pat Kultūras akadēmijas aktiertalantu kalvē neatlasītie prot — paķēmoties žanra ainiņās. Un kur tur vispār režisors ir klāt stāvējis? Kur koncepcija? Kur caurviju darbība un tēlu gribas motivācija? Pašdarbība, es jums teikšu, šarlatānisms, fikcija. Gabals no uzpolsterētā Revidenta, sērīgo likteņgaudu kusaks no Latviešu stāstiem, veco māžu fragments no Garās dzīves, nedaudz jestrs bardaciņš no Vision Express, bišķi — no Brīvā kritiena, efektīgo mošķu parūkas no Vientulīgajiem rietumiem, no — da piķis viņu zina, vārdsakot, viss Hermaņa arhīvs. Un kas tās vispār par dekorācijām — bīdāmas socreālisma stila gleznu reprodukcijas uz planšetēm? Un, jedritvaikociņ, kur ir luga — ar sižetu, ar ievadu, iztirzājumu, kulmināciju un manis pēc kaut sešiem fināliem!? Būtu viņi labāk Šekspīru parādījuši, bet nē — ar to savu populāro un Garajā dzīvē un Latviešu stāstos jau satrenēto bezsviedru kapustņika metodi spītīgi rakņājas sadomātos provinciālos izmirstošas tauteles kompleksos un purnā grūž to pašu veco: nu, kā tas var būt, ka šī kašķīgā, nenovīdīgā, aprobežotā nācija, kas kolektīvo orgasmu spēj gūt vairs tikai divos gadījumos (reizi pāris gados Mežaparkā un pie TV pielipuši maurojot to primitīvo Pūtvējiņi dzērājdziesmu vai aiz zilizaļas skaudības noslienājušies, šķirstot plebeju intelektuālās garīgās maizes — Privātās Dzīves, Kas Jauns, Vakara Ziņu fantasmagoriskās, arvien groteskākās fotohronikas iz lokālā sabiedrības krējuma šikās buduāru un sociopolitiskās rosības, vārdā dzīve), izpelnās cienījamu skatuves mākslinieku uzmanību un acīmredzamu mīlestību un izrādē atklājas kā visnotaļ mīlīga, smeldzīga, līdzjūtību un sirsnību pelnījusi dzīvesgudra, vitāla, neiznīdējama, ar teicamu humoru apveltīta sabiedrība, kurā katrs tās atsevišķais loceklis — tīrais ūnikums, dabas brīnums ar skaistu un skaidru sirdi kā kristāla oliņu un spīvu temperamentu, un ellīgu raksturu?!

Smieklīgākais, ka abas šādas "vērtējuma" versijas un citas, cerams, vēl radikālākas, ir ne tikai tiesīgas uz mierīgu līdzāspastāvēšanu, vēl trakāk — būtu mazliet dīvaini, ja Latviešu mīlestība aizķertos potenciālo skatītāju apziņā vien kā "kārtējais JRT modes gabals" no must–see eksotisko kultūrpreču kataloga (un par to liecina mežonīgā ātrumā izpirktās septembra un oktobra izrādes, praktiski — nopirktais "kaķis maisā"), nekļūdams par nopietnu iemeslu sarunai par laikmetīgās mākslas robežām un teātri kā gudru partneri — draugu dialogā par vissāpīgāko — t.s. nacionālās identitātes jautājumu — vispārējās unifikācijas un globalizācijas standartu diktatūras apstākļos. Un tieši šajā, identitātes, jautājumā, manuprāt, JRT rok dziļi un pamatīgi, izstādot grandiozu laikmeta līdzgaitnieku galeriju, kurā sevi neatrast var tikai emocionāli aklais vai tāds, kam bail atzīties, ka cilvēki uz skatuves nav vis kaut kādi "viņi", vēstures mēslainē izmetami margināli autsaideri, bet katrs — protams, ar teātra neslēptu formas paspilgtinājumu. Un, jā, — JRT arvien produktīvāk un virtuozāk tālāk attīsta pēdējo triju sezonu izrādēs aizsāktos teātra būtības (idejas — jēgas un formas — mākslas) meklējumus. Tas pirmkārt. Pirmo reizi tik konsekventi realizēta, tāpēc pārsteidzoša ir arī Hermaņa izrādes emocionālā temperatūra jeb intonācija — miksējot grotesku ar dziļu, slēptu jūtu atklāsmi, ķer domājam par tādu kā almodovarisku skatījumu uz cilvēkiem — jā, satīrisku, bet nekad ļaunu.

Identificēšanās

Tālāk. Ko šodien attēlojošajā mākslā saprast ar skatītāja — izrādes tēlu identificēšanos? Kad, kurā brīdī tieši mēs no pasīviem izrādes kā izklaides šova vērotājiem — patērētājiem kļūstam par aktīviem tā līdzdalībniekiem — t.i., tādiem, kas ne tikai emocionāli (patīk/nepatīk, uzjautrina/skumdina...) reaģē uz kairinātāju, bet ar skaidru apziņu apjēdz un jau savā galvā risina tālāk izrādes izspēlēto/piedāvāto situāciju? Latviešu mīlestības laikā, piemēram, es apjēdzu, kāda ir starpība starp Holivudas kultivēto zvaigžņu kultu un patiesi dižu Aktieri. Teiksim, kāpēc es varu tūkstošprocentīgi identificēties ar Merilu Strīpu un Kevinu Speisiju (lai arī ko viņi nespēlētu), bet totāli nevaru to pašu izdarīt ar Andželīnu Džoliju vai Bredu Pitu. Ja jums šķiet, ka šis ir mizerabls jautājums, ļaujiet savā iztēlē vilkt paralēles ar (un, atvainojos par patosu, bet nudien nepārspīlēšu) tiem sešiem aktieriem, kas strādā Latviešu mīlestībā, un Latvijas masu mediju uztaisītajām "zvaigznēm", kas rēgojas no televīziju kanāliem, demonstrējot pieaudzētus matus, nomainītus vīrus/sievas/mīļākos vai jaunas kleitas, bet ne talantīgi nospēlētas lomas vai citādus kultūrā derīgus darbus. Tas, kādā amplitūdā — no precīzas psiholoģiskās drāmas līdz daudzkrāsainai groteskai, no filigrāni izkoptas pašpietiekamas formas atveides līdz absolūti jūtīgai, nesavtīgai reakcijai uz partneri — darbojas Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka, Vilis Daudziņš un Ģirts Krūmiņš (un cik perfekti lipīgo šlāgermeldiņu dziedātāja lomā piespēlē Andris Keišs), ir pārsteidzoši. Patiesībā, vērojot, ko šis sekstets dara uz skatuves, godīgi atzīšos, man mute no brīnumiem palika vaļā. Kaut gan, šķiet, es taču visus šos aktierus kā spēcīgus un harismātiskus profīšus, atļaušos teikt, itin labi pazīstu. Par laimi, neviens no viņiem nedz izrādē, nedz, šķiet, savā status quo Latvijas publiskajā telpā par vietējā mēroga Holivudas/Brodveja zvaigzni sevi neuzskata. Šis ansamblis jeb "varenā kopa" nu jau droši var sākt nostāties blakus Artmanes, Kairišas, Plēpja, Dumpja, Kvālas, Kalniņas, Pugas, Bartkeviča, Everss, Kugrēnas, Briķes neierobežota ampluā, profesionālās meistarības un talanta mērogiem. Tas ir brīnums, ar ko lepoties, ka tāds notiek — un vienā izrādē Latviešu mīlestība.

Režija

O.K., mēs zinām, ka Hermanis aktieriem dod ideju (šai gadījumā — veidot izrādi pēc iepazīšanās sludinājumiem un konkrētu cilvēku intīmo piedzīvojumu motīviem, tādējādi šaujot divus zaķus — rezonējot uz tēmu — jūtu dzīve, kas aktuāla vienmēr, un aptverot pēc iespējas plašu tautas slāni: no mazo meža dīvainīšu mīlas epizodēm līdz, ja gadās, kādam neticamam un nezināmam mūsdienu Romeo un Džuljetas eposam tepat rokas stiepiena attālumā...), un aktieri dodas ielās, veic ellišķīgi pamatīgu mājas darbu jeb, kā nupat televīzijas Kultūras gramiņos teica viens cits jauks režisors, risērču (tak jau pētījumu). Izrādes teksts jeb luga top mēģinājumu procesā, kad aktieri apmēram pusgada laikā sastrādājuši neskaitāmas etīdes (kurā teātrī vēl tā notiek?), kad visi režisora vadībā nonāk pie jēgas, dramaturģiskās virzības, žanra un stila konsensa un ievieto to stilistiski nevainojamā rāmī (lūk, drošs pretendents uz gada scenogrāfijas balvu — Monikas Pormales tīrais darbs).

Par to, ka Latviešu mīlestībā trīs pilnmetrāžas cēlienos sakomplektētā 13 ainu kompozīcija jeb luga ir unikāls dramaturģijas piemērs, var pārliecināties katrs, ja analizē tās lingvistisko struktūru, kas pati par sevi ir aizraujoša nodarbe. Vēl JRT, piemēram, atgādina kādu sen aizmirstu mūsu oriģināldrāmas pamatpostulātu: ka katram no varoņiem ir sava, neatkārtojama leksiskā izteiksme, kā arī to, cik milzīga nozīme uz skatuves un dialogos/monologos jāpiešķir trāpīgai, kaut vismikroskopiskākajai detaļai. Sociālo tipāžu un to valodas izpausmes ziņā JRT ar Latviešu mīlestību veicis vērienīgu cilvēciskās antropoloģijas pētījumu, uz skatuves uzvedot visdažādāko, tomēr simtkārt atpazīstamu sabiedrības slāņu (kā kad tie "viņi" būtu visīstākie "mēs") niansēto dvēseles dzīvi, par kuras eksistenci pat aizmirsts kā par mākslas sarunas vērtu objektu.

Kuru tad tagad, uzpumpētā jaunības un veiksmes kulta laikos, interesē gļēvs pajoliņš ar savu šļupstošo refrēnu "perspektīve ir", nožēlojamo sociālo "a man vienalga" laimes formulu (K.Znotiņa tēls no Slimnīcas), vai pusaklas tantītes bibliotekāres garīgais orgasms, kā transā gremdējoties tikpat senili aizkustinoša "čību speciālista" — mūžīgā brūtgāna grāmatu sekcijas aplūkošanā (G.Zariņas un Ģ.Krūmiņa duets Sekcija)? Vai knapi dvesošas pensionāres jūtu grāmatvedības uzskaite, taisoties pārvākties pie precinieka — tusnīgā optimista ar "domkratu darba gatavībā", bet praktiskās dzīves nejēgas (B.Broka un V.Daudziņš Stacijā), kad abi beidzot saplūst laimē, Mezgla krustvārdmīklas minot, un tu pilnīgi skaidri zini — būs šim galīgi nesaderīgajam pārim laimīgas vecumdienas! Vai satriecoši emocionālais vefieša stāsts ballē "tiem, kam pāri četrdesmit"? (V.Daudziņš, Deju vakars), kur līdz ar zaudēta cilvēka piemiņu, atklājot jūtas svešiniecei — "baltajai ābelei", atdzīvojas un smalki, klusi atritinās vesels likteņu kamols — ne tikai par cilvēku, par laiku.

Latviešu mīlestības kompozīcija saspringst no konkrētā, līdz sīkākajai lingvistiskajai detaļai precīzā, uz vispārīgo — kulminējot teju miniatūram tautas eposam līdzīgā ainā Dziesmu svētkos. Aktieru sirsnīgās izpalīdzības uzplūdā piesauktā ideja par divu koru — vīru un sieviešu — sadziedāšanās vakaru kaut kad nenoskārstajā nākotnē ir izrādes metafora — šo divu auglīgo spēku saplūsmi (kuru, sekojot izrādes traģikomiskajam kontekstam, katram skatītājam nav grūti iztēloties kā varen jestru un kaislīgu tusiņu tautiskos kostīmiņos!) pārtrumpo varenais kopkoris ar Pūt, vējiņi! Vienoti mēs esam dziesmā, bet, kā teicis klasiķis — visi laimīgie ir vienādi muļķīgi, bet katra individuālā vientulība, katra nelaime ir atsevišķa un ļoti, ļoti konkrēta. Lai arī Latviešu mīlestībā smeldzes un nesatikšanās ir pārpārēm, skatītāju valdzina izrādes apbrīnas vērtā labdabīgā kopjutoņa. Un pie tās, mīlīši, esam "vainīgi" visi — tie, uz skatuves, režisors un tie, kas smejas un raud aizkustināti.

Mīlēt latviski
Izglītība un Kultūra
29.09.2006
autors Luīze Ratniece


Ir jau pierasts, ka biļe­tes uz katru 'svaigo' Jau­nā Rīgas teātra (JRT) un Aivja Hermaņa izrādi tiek izpirktas. Pierasts, ka iz­rādes izpelnās aplausu, recenziju un viedokļu gūzmu. Tāpat noticis arī ar jaunāko Hermaņa un JRT aktieru kopdarbu -četras ar pusi stundas garo "Latviešu mīlestī­bu". Rodas arī jautājums - kas ir tas, kas cilvēkus 'Velk' uz teātri, jo īpaši - uz JRT?

Nekas jau nenotiek tā­pat vien - latvieši joprojām mīl teātri un ir sākuši iemī­lēt arī izrādes paši par se­vi, un JRT piedāvā šo poē­tisko dokumentālismu, ku­ra stāstu pamatā ir reāli cil­vēki, konkrēti notikumi, ikdienas kultūrslānis un pa­šu aktieru fantāzijas par to kā varētu būt.

Detaļās apslēptais

Izrādes "Latviešu mīles­tības" oficiālā tēma ir 'iepazīšanās pēc sludināju­ma', taču patiesībā izrāde ir par mīlestību un atsveši­nātību, par draudzību un mīlestību, par vīriešiem un sievietēm, par Latviju, latviešiem un pašiem. Par dzīvi, tieši tik vienkāršu un sarežģītu laikā, kad saru­nas 'aci pret aci' ir transformējušās zvanos, īsziņās, 'čata' ziņojumos un elek­troniskā pasta vēstulēs, kad klātbūtnes sajūtu no­drošina jaudīgs interneta pieslēgums, nevis acu kontakts.

"Latviešu mīlestība", apejot kolektīvo apsēstību ar skaisto-un-veiksmīgo kultu, piedāvā skatījumu uz sabiedrības perifēriju, uz tēliem, kurus parasti nesaista ar kvēlām, liktenī­gām un patiesi romantiskām jūtām, par kādām pie­ņemts uzskatīt tās, ko sau­cam par mīlestību - izrā­des varoņi ir tramvaja kon­duktors un nejauša meite­ne slimnīcas pīpētavā, bib­liotekāre un ļoti romantisks 'grāmatu tārps', kora vadī­tāja un kāds baritons, mākslinieks un pensionēta balerīna, jauni un depresīvi dzejnieki un vēl daudzi citi cilvēki, kuri liekas tik ļoti pazīstami, necili un kaut kur jau redzēti.

Autentiskums slēpjas detaļās - perfektā tēlu lek­sikā, intonācijas un žestos, raksturu un sociālo piede­rību ilustrējošos tērpos un scenogrāfijā tiešām kā no kaimiņu dzīvokļa - visā ta­jā, kas ļauj noticēt vēstījumam un piedevām iebak­stīt sānā blakus sēdētā­jam: „Klau, mums taču arī šāda sekcija bija, un lustra - tieši tāda pati - vēl jopro­jām laukos bēniņos mētā­jas!" īpaša izrādes daļa ir fona bildes - "Latviešu mī­lestības" scenogrāfes Mo­nikas Pormales perfektās, līdz sīkumam izstrādātās gleznas.

Mīlestības izpausme

"Latviešu mīlestība" ir mozaīka no 13 epizodēm -visdažādāko pāru tikšanās ainām, sarunām, vēstuļu lasījumiem un Jēkaba Nīmaņa dziesmām, ko au­tors izpildīja kopā ar aktie­ri Andri Keišu, abi spoži panākot kāda Kultūras na­ma ballītes sajūtu.

Izrāde ir tapusi gadu, pie tās strādājot gan režisoram Alvim Hermanim, gan aktieriem Gunai Zariņai, Baibai Brokai, Vilim Daudzinām, Ģirtam Krūmi­ņam un Kasparam Znotiņam, kuri paši ir atraduši stāstus, tēlus un neskaitā­mās etīdēs tos veidojuši un labojuši, nonākot pie kopsaucēja - izrādes koncepcijas un 3 cēlieniem, kuri paskrien nemanot.

Un izrādās, ka ne jau aizkustinošie, traģiskie vai komiskie stāsti ir tuvāki vai tālāki abstraktajam mīlestī­bas terminam, visa "Lat­viešu mīlestība" ir liela un visaptveroša mīlestības iz­pausme un atspoguļojums vienlaicīgi - un tā drīkst būt arī mulsinoša un ne­veikla, smieklīga un mīļa, rūgta un žēlojama, vārdos neizteikta un līdz kaulam patiesa.

Nenosūtītā vēstule
Teātra vēstnesis
01.01.2012
autors Maija Svarinska


Labvakar! Re, cik sentimentāli sanāk: pat divas stundas nepagāja, kā šķīrāmies, bet es jau rakstu Jums. Aiz pateicības. Par šo vakaru, par to, ka saviļņojāt mani. Par to, ka esat tāds, kāds esat. Nemainīgi mainīgs.
Tā ir. Kopš Jūsu pirmā aicinājuma iepazīties tiekamies gadiem, un allaž Jūs pārsteidzat ar savu vēlmi neierasti uzrunāt mani. Varbūt ne vienmēr tas izdodas, vismaz man nešķiet pārliecinoši, un tad es klusām vai vārdos pukojos, bet kas Jums citu kurnēšana! — lepns un sevī stiprs būdams, Jūs — tikai uz priekšu, uz priekšu vien, lai nākamajā tikšanās reizē būtu atkal pavisam savādāks, citādi gudrs un citādi izskatīgs. Tiesa, šodien es uzreiz Jūs atpazinu Tas pats parastais latvietis, pēc kura tēla un līdzības Jūs vairākkārt, kā saprotu, apzināti sevi veidojat, lai izstāstītu latviešu garās dzīves stāstus un mudinātu mani arvien dziļāk izjust, kā tad šodien dzīvo mans tautietis. Izjūtu arī — vientuļi dzīvo. Laika pabērns.
Piedodiet, es pāriešu uz Tu. Kad uzrunā dvēseli, ir grūti jūsoties. Tātad — Tu. Šajā vakarā ļoti maigs. Domās nopietns, bet vārdos jautrs. Sirdij skumstot, labestīgi smaidīgs. Līdzjūtībā smalks. Un, kā allaž, — profesionāls. It visā.
Zināms jau, ka stāstnieka lomu esi labi apguvis, bet šoreiz esmu pārliecinājusies, ka esi kļuvis dramaturgs pa īstam. Daudzi vēstījumi ir kā maza, perfekta, pēc visiem kanoniem — ar tā saucamo samezglojumu, kulmināciju, atrisinājumu — sacerēta ludziņa. Turklāt teju vai katrs atrisinājums ir drāmas likumu paraugs: tas izriet no darbības apslēptā satvara un tāpēc ir loģisks, bet vienlaikus negaidīts. Atceries, piemēram, to stāstu "Slimnīcā"? Viņš mēģina tā un šitā viņu ieinteresēt, bravūrīgi dižojas ar saviem principiem, uzskatiem, gandrīz no ādas lien ārā, gribēdams pasniegt sevi kā modīgu, veiksmīgu džeku, bet viņa — nekā, tā kā klausās, tā kā ne, tik pīpo un pīpo. Krieviete, vai? — nodomāju — valodu nesaprot... Tāds mans domu gājiens. Kumēdiņos, protams, var šo knifiņu izmantot. Tikai Tu prastus kumēdiņus netaisi. It sevišķi šajā vakarā, jo Tu runā par to, kas Tev rūp, un vēlies, lai arī es izjustu ko līdzīgu. Tevis uzlūkotā sieviete vienkārši nespēj ieklausīties blakus tarkšķētajā, jo viņa dzird tikai sevī skanošo mātes rekviēmu par nule nogalināto bērnu. Mani smiekli pēkšņi apraujas un dvēsele saviļņojas aizkustinājuma sāpēs. Jā, tieši tā — kad saplūst dzīves un mākslas patiesība, ir tik ļoti labi un tik ļoti smagi. Katarse.
Bet saki man — kā Tu esi atradis šo liktenīgo vārdu "aborts", kas pavēris Tev iespēju izveidot unikāli vienkāršu un patiesu lugu par grūtsirdības nastu? Vai, teiksim, kur Tu esi rāvis to atgadījumu ar beigto kaķi? Tas ir tāds trāpījums desmitniekā. Šeit laikam jāpiebilst — manā skatījumā, jo pašai mājās ir runcītis. Zini, kad Tu piedāvāji savu un manu uzmanību pievērst tiem diviem draugiem, nu tiem gejiem, es pirmajā mirklī sarāvos: "Tā, sākas!" Bet Tu atbildēji: nesākas vis! Un mierīgi turpināji vēstīt par diviem vientuļniekiem, kas dzestrajā ziemas dienā atbraukuši paklaiņot gar jūras krastu, kas viens otru, šķiet, pazīst neilgu laiku, kas neko lieku nerunā, vairāk klusē, un pauzes viņus nemulsina, bet tuvina, jo abiem pierasts dzīvot "pusbalsī". Teikšu atklāti: Tavs smalkjūtīgais (pret mani) stāstījums panācis to, kas nav bijis pa spēkam daždažādiem "cālīšiem" un "vistiņām". Pirmo reizi arī es varēju miermīlīgi vērot tos — savā ziņā atstumtos. Bet, kad beigās atklājās, ka vienam puisim mugursomā paslēpts mirušais četrkājainais draugs, kuru apglabāt nu abi dosies, biju atkal saviļņota. Tavas meistarības dēļ. "Kaķis maisā" piešķīris sižetiņam dramaturģisko pamatu. Sākot ar darbības mērķa un vietas noteikšanu (pilsētā dzīvnieku neapraksi) un beidzot ar psiholoģiskā noskaņojuma tonizējumu (vienam šī pastaiga pirmām kārtām ir atvadas, kamēr otram — tikai iepazīšanās).
Meistarība — kāda tā tomēr ir bauda! Meistara rokās — Tu jau zini — jebkurš nieks kļūst par vērtību. Teiksim, cepurīte, ko no galvas noņem un uz pakaramā noliek Tava bijusī kordebaleta dejotāja. Viens žests — un cepure var lepoties ar savu biogrāfiju. Veidota un pirkta pasen, taču nav nobružāta, jo tiek lolota. Kundzīte to valkā vienīgi svinīgos brīžos; vai nu tās būtu svētku dienas, vai teātra apmeklējums, vai ciemos iešana. Kā tas šoreiz arī notiek. Un, ja blakus saimniecei atrodas kāds kungs, hūtite zina, ka tiks pārcelta no matu copes līdz pagaidu atpūtas mītnei ar tādu, viņasprāt (saimniece to neapstrīd), eleganci, ka tam vīram elpa aizraujas. Jo, lūk, ne jau vienkārši pa taisno: no galvas uz plauktu cepuri liek. Tā lēnām peld gaisā, jo sievietes roka kā cēla gulbja garais kakls veido lielu, slaidu atvēzienu.
Meistarīgs darbs ir arī frizūra, kas grezno pensionētās balerīnas galvu. Tu varbūt iebildīsi — ko nu par to, tā ir tikai matu sakārtojums. Bet es Tevi papildināšu — tā ir māksla. Visas frizūras un parūkas, kas tiek demonstrētas šajā vakarā, ir laika, vides, rakstura un garastāvokļa daiļrunīgas liecinieces. Skatoties uz tām, jau vien var brīvi iztēloties cilvēka tagadējo eksistenci.
Vai, piemēram, trīs vārdiņi: "nu tas tā..." Esi taču pamanījis, kādus smieklus raisa šis verbālais štruntiņš? Talants to ir uzgājis, meistarība noslīpē — un atkal jaušama biogrāfija, laika pieskāriens. Kad Tevis rādītā trauslā, sirmā bibliotekāre, aizkustināta, ka nu beidzot ir kam izkratīt savu literatūras savaldzināto sirdi, vienā laidā bārsta faktus, citātus un dzejrindas, paretam sevi tomēr apraujot ar "nu tas tā", es šeit saklausu padomisko ūjināšanu. Šī tipiskā padomju sistēmas dresētā, kā tolaik, tā tagad godprātīgā un nabadzīgā sieviņa ir pieradusi sevi turēt grožos. Daudz zinoša, arī par to, ko toreiz neakceptēja valsts, — par latvju rakstnieku privātās dzīves gaitām un sāpēm, viņa vienmēr paklausīgi centusies "pareizo kursu turēt". Proti, neapspriest ar lasītājiem literātu likteņa intīmās lappuses, ja nu vienīgi tas, ko vainagojusi šķiru cīņa vai sociālisma būve. Šodien viss ir citādi. Taču ieradums palicis.
Vispār jāsaka — šovakar ļoti daudz esmu smējusies. Tev jau ir raksturīgi pat par visnopietnākajām lietām runāt ironiski vai ar apslēptu smaidu. Dažreiz šāda realitātes uztvere mani ir mazliet kaitinājusi, esmu no tām, kas ik pa laikam alkst patosa. Varbūt tās arī ir padomijas atliekas, kaut drīzāk — temperamenta un prāta iedaba. Taču šodien pilnīgi ļāvos Tavam piedāvājumam redzēt smieklīgo, kur vien var. Jo beidzot atskārtu, ka Tu pret latviešu garās dzīves stāstu varoņiem attiecies būtībā kā pret saviem bērniem, un kurš tad gudrs, mīlošs tēvs (vai māte.) draudzīgā sarunā par savām atvasēm laidīs garām iespēju šķelmīgi pieminēt viņu omulīgās vājības.
Pareizi. Nevar neķiķināt, piemēram, par savas meitas kaismi žilbināt ar intelektu (glupa sieva gan ik brīdi atkārtotu: mana meitiņa ir ļoti attīstīta). Tu — smaidi, es knapi turos no smiekliem. Bet viņa filozofē. Rubina kā teteris. Galva nekustīga, sejas izteiksme sastingusi, tikai vārdi plūst un plūst. A ko darīt? Pasākums vietējā pilsētiņā, uz kuru speciāli no Rīgas atbraukusi, beidzies. Tagad agri no rīta jādodas mājup. Bet te viņš autobusa pieturā ir ieradies ar ceriņiem rokās. Jāreaģē. Kā prot. Ar runām — par ziediem, laiku, ceļojumiem, par vientulības priekšrocībām, ja jau viņš grib zināt, vai vīrs esot. Katrs teikums kopts, viegli vijas cits aiz cita, pauzēm vietu nedod, jo kā citādi apslāpēsi sirds čukstus... Varbūt tas ir sākums? Varbūt tiešām tas ir viņš, izredzētais? Varbūt... "Paklusēsim," vīrietis pēkšņi saka, un momentā iestājas klusums. Skatos un, šķiet, vizuāli redzu noslēpumainu un sarežģītu cilvēku attiecību posmu — gaidas. Kādu apzīmējumu šīm jūtām varētu dot? Lūkojos ciešāk — trauksmains prieks? Vai līksmīgas bailes?
Tu droši vien jaut, cik ļoti man tīk rakstīt par Taviem stāstiem, ak, nē, nebaidies — grāmatas nebūs. Bet, ja runājam nopietni, nofilmēt tos gan derētu — unikāla mūsdienu liecība. Esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ja pēctečus neviens nebrīdinātu par to, kas Tu patiesībā esi, visus Tavus dēlus un meitas viņi uztvertu kā tīru dokumentālu mantu. Turklāt ari fona ainavas šo iespaidu noteikti pastiprinātu, tik ļoti tās ir dabiskas. Šaubos vienīgi, vai viņi sapratīs, kā tai tālajā gadsimta sākumā viņu senči mīlējuši, jo bikluma valodu pēc gadu simtiem varbūt vairs nemaz nelietos. Tiesa, arī nedod skaidru atbildi. Visi Tavi stāsti vēsta par ilgām. Mūžīgām cilvēka ilgām — pēc mīlestības. Latvieši skumīgi ilgojas un tūļīgi rīkojas. Mīļi. Taču sapņi tikpat kā nepiepildās. Tie ir kā pazaudētas baltās kurpītes.
Taču ko es gaužos. Tu nemaz neesi solījies šovakar runāt par laimi. Bet vienīgi par mīlestību. Kas arī skanējusi pilnā balsī un ne tikai Tavās maigajās, skaistajās dziesmās. Tā plauka Tavā un manā sirdī. Kā ilgotais princis Tu apskāvi savu pelnrušķīti — latviešu tautu, un dzima brīnišķīgs bērns — vienotība. Zini, kad beidzās stāsts par dziesmu svētku bruņiniekiem — kordiriģenti un vīru kora dalībnieku un Tu, savam vēstījumam pieliekot punktu vai, precīzāk, izsaukuma zīmi, uzkāpi uz sola, sāki dziedāt "Pūt, vējiņi!", arī es alku piecelties kājās un dziedāt līdzi. Tu droši vien to arī klusībā gaidīji. Bet pats taču esi rādījis, cik bikli esam savās patiesajās jūtās... Sēdēju, klausījos un no prieka par Tavu talantu, darbu, meistarību, kā arī par sava gara pacilātību gandrīz vai raudāju. Katarse.
Nu es esmu mājās un varu pilnā mutē urrāt: sirsnīgs paldies, Jauno Rīgas teātri, par unikālo izrādi "Latviešu mīlestība"! Paldies Tavam vadītājam vienreizējam režisoram — māksliniekam Alvim Hermanim, Taviem brīnišķīgajiem aktieriem — personībām Baibai Brokai, Gunai Zariņai, Vilim Daudzinām, Ģirtam Krūmiņam, Kasparam Znotiņam un Andrim Keišam. Paldies visiem Taviem domubiedriem, plašajam kolektīvam, kas ar savu sirdsgudrību un roku meistarību veidoja šo uzvedumu, — Monikai Pormalei, Jēkabam Nīmanim, Sarmītei Balodei, Ilzei Trumpei, Krišjānim Strazdītam un visiem pārējiem.

Latviešu (ne)mīlestība
Rīgas Balss, Kultūra un izklaide
26.09.2006
autors Dace Judina

33 gadus veca slaida gaiš­mate ar augstāko izglītību un sešgadīgu dēliņu meklē draugu visiem dzīves gadī­jumiem; labs vilks nevar atrast Sarkangalvīti; pen­sionārs meklē dzīves drau­dzeni...

Neizdevušos dzīvju ainiņas

Citāti no iepazīšanās sludināju­miem... Visos viens atslēgas vārds -«meklē». Respektīvi - uz sevi cen­trēts palīgā sauciens.

Vientulība, ilgas pēc otra cilvē­ka, romantikas un laimes - visas šīs smeldzīgi sāpīgās izjūtas, kas, gluži kā biznesa piedāvājums, ieslēptas vairāk vai mazāk veikli uzrakstītu iepazīšanās sludinājumu mazvārdu rāmjos, veselu gadu bijis sešu JRT aktieru laboratorijas darbs. Reži­sors Alvis Hermanis atzīst: «Iepazī­šanās pēc sludinājumiem - šāds šķietami ekscentrisks temats nav izvēlēts nejauši, jo šodienas apstāk­ļos cilvēki arvien grūtāk kontaktē­jas un satiekas.» Respektīvi, veido­jot iestudējumu - 13 mūsdienu lat­viešu «romantiskās dzīves» ainiņu kolāžu, režisors pacēlies pāri šīm konkrētajām situācijām (aizgūtām no reālās dzīves), atklājot skatītā­jiem dzīves likumsakarības un gluži kā virves galu slīcējam jūrā pametot nojausmu par brīnuma iespējamību.

Līdzās A. Hermanim izrādes veidošanā piedalījušies seši aktie­ri - Guna Zariņa, Baiba Broka, Vi­lis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kas­pars Znotiņš un Andris Keišs. Pir­mie pieci līdz nepazīšanai virtuozi pārmiesojas no tēla tēlā, bet Keišs tandēmā ar jauno komponistu un izpildītāju Jēkabu Nīmani tikpat virtuozi izspēlē divas ainiņas iz 80. gadu lauku klubu dzīves.

Slēpsim galvu smiltīs?

Kas īsti slēpjas zem pretenciozā nosaukuma «Latviešu mīlestība»? No vienota sižeta ne vēsts! Tieši pretēji - skatītājam tiek piedāvāti 13 lakoniski žanra kumosiņi, kuru sum­mai jāsniedz atbilde uz jautājumu -kāda ir latviešu mīlestība?

... mākslinieka darbnīcā satie­kas divi veci mūzu kalpi - Viņš (V Daudziņš), 60. gados godalgots gleznotājs, kura mīļākais žanrs -sievietes akts ar āboliem; Viņa (G. Zariņa), 40 gadus kordebaletā node­jojusi balerīna, kura, par spīti stīva­jiem kauliem, vēl arvien var izgriezt pirueti. Viņš viņu glezno, abi pļāpā, un tad... viņš aizmieg (mūža miegā). Viņa to gādīgi apsedz un aiziet.

... bibliofila dzīvoklītis blokmā­jā. Pie nūģīga, pārkaltuša vecpuiša (Ģ. Krūmiņš) ieradusies ciemos skaista, kopta, vidēju gadu sieviete (B. Broka) - ar torti, jo, atšķirībā no novecojušā pajoliņa, viņas dzīvē materiālajam un miesiskajam ir zi­nāma nozīme.

... jūrmalā satikušies Vitolds un Ilona (K. Znotiņš un G. Zariņa), di­vi dzīvē pārāk ilgi gaidījuši neveik­sminieki - puisis ar alkoholiķa tiek­smēm un draudīgajai vecmeitības robežai pietuvojusies bikla jaun­kundze; abus satuvina matos iepi­nusies bite.

... Rīgas autoostas āra kafejnīcā uz pirmskopdzīves pārrunām sati­kusies tukla, ar aizdusu sirgstoša, toties praktiska tantuce (B. Broka) un omulīgi parupjš, sen krastā no­kāpis Salacgrīvas jūras vilks (V Daudziņš) - nolēmuši «mest kauli­ņus kopā» drošākām vecumdienām. ... pie Alūksnes ezera agrā rītā, au­tobusu gaidot, pārsmalcināta, intelektuāle (B. Broka) un provinces avīzītes fotogrāfs (V Daudziņš), daltoniķis, kurš lieliski strādā melnbaltajā tehnikā, kopīgi klausās putnu dziesmās.

... jūrmalā ziemas spelgonī par «augstām lietām» spriedelē divi geji (Ģ. Krūmiņš un K. Znotiņš), no kuriem vienam somā ir pirms di­vām dienām nobeidzies kaķis Robinsons, kas tagad kopīgi jāapglabā.

... kādā klasē skolotāja (G. Zari­ņa), atstājusi uz pēcstundām vidus­skolnieku Mareku (V Daudziņš), pūlas izvilkt no puiša zināšanu druskas, lai ieliktu pozitīvu atzīmi, vienlaikus nepārprotami koķetējot; līdz brīdim, kad čalis tieši pavaicā -pabučosimies?

... slimnīcas pīpētavā aiz gumijkoka drūmi smēķē jauna meitene (B. Broka), bet viņai līdzās nepār­traukti vāvuļo gaisā pasists tukšpauris (K. Znotiņš), kurš, izmēģi­nājis roku ntajos arodos, tā arī ne­ko nav sapratis, taču tas viņu ne­traucē kantēties klāt ne savas rau­dzes sievišķim.

... bibliofilam ir izdevies atrast sev īsti radniecīgu dvēseli - tuvre­dzīgu pelīti (G. Zariņa), bibliotekāri, kura mīlas kaislības lieliski pazīst pēc grāmatām, bet dzīvē...?

Pēcdomas :

Nenoliedzami, «Latviešu stās­ti» ir izdevies projekts, ko adekvā­ti novērtējuši arī skatītāji, izgrābjot biļetes divus mēnešus uz priekšu, tomēr, režisorisku pārsteigumu bi­ja maz - iestudējumā skaidri nolasās prāvi citāti no pērno sezonu ie­studējumiem, ieturēts tas pats do­kumentālā reālisma un «laikmeta ainiņu» virziens. Tam līdzās - per­fekts aktieru (visu bez izņēmu­ma!) darbs. Atzīstams ir scenogrāfes Monikas Pormales veikums, ar minimāliem līdzekļiem (bīdā­miem, socreālisma stilā apglezno­tiem «dibenplāniem») panākot ticamu «iekšābūšanas» efektu.

Ainiņas iz mūsu dzīves - skum­jas, smieklīgas un reizē traģiskas. Savā ziņā - nomācošas. Atklāti sa­kot, par spīti nerimstošajiem smiekliem zālē, mani pārņēma, nu, dikti sērīga sajūta - vai tiešām mēs kā nācija savā mentalitātē un jūtu izpausmēs esam tik kusli, nūģīgi, bāli un neizteiksmīgi? Drusku cemme uz režisoru - vai tiešām, ga­du studējot latviešu romantisko dzīvi, tā arī neatradās neviens pilnasinīgs, kaisles pilns pastāstiņš?

Punktu uz «i» uzliek Viļā Dau­dzina un Gunas Zariņas lasītās vēs­tules, kurās šī sāpe «grūti un gar­laicīgi dzīvot vienam» izskan tīrāk, patiesāk, bez kariķētas uzspēles. Tad kāpēc šis pretenciozais, visap­tverošais nosaukums «Latviešu mīlestība»? Pēc iestudējumā redzē­tā atliek vien secināt, ka latviešiem ikviena mīlestība ir vai nu kropla, slima, nūģīga, smieklīga, vai apriori lemta neveiksmei...

Viedoklis
Kultūras Diena
28.09.2006

Ar izrādēm Garā dzīve un Latviešu stāsti aizsākts antropoloģiskā jeb cilvēkpētniecības teātra attīstības jauns posms: kolektīvā darbā sastrādāts traģikomisks triju cēlienu eposs, kur formālais paņēmiens — iepazīšanās sludinājumi — kalpo kā atspēriens smeldzīgai un smieklīgai, bet ne augstprātīgai sarunai par trauslajām cilvēku komunikācijas problēmām, par cilvēka dvēseles dzīvi visdažādākajos sociālajos kontekstos, ko JRT aktieri sulī­gas tipāžos apbrīnojami meistarīgi izspēlē, būtībā radot unikālu garīgu projektu — oriģi­nālu «latviešu raksturu enciklopēdiju», šajā ziņā arī aizpildot patukšo oriģināldramaturģijas nišu «par tiem, kas līdzās». Izrāde ideāli savieno šķietami neiespējamo — kvalitatīvi izklaidi un nopietnu mākslu.

Vai mēs gulēsim kopā?
5min
21.09.2006
autors Jegors Jerohomovičs

TEĀTRIS. Jaunais Rīgas teātris (JRT) sezonu atklāja ar Alvja Hermaņa iestudē­juma Latviešu mīlestība pirm­izrādi. Tas sasaucas ar ci­tiem labākajiem režisora darbiem — gan ar Revidentu, gan ar Garo dzīvi un Latviešu stāstiem. Latviešu mīlestība bi­ja iecerēta kā izrāde par iepazīšanos pēc sludināju­miem, ar kuriem tagad ir pilnas avīzes, televīzijas ek­rāni un internets. Iepazīties ar sludinājuma palīdzību ir šķietami vienkāršāk - tas it kā neuzliek nekādus pienā­kumus, bet tajā pašā laikā uz nezināmo kandidātu parasti tiek liktas nepamat­oti lielas cerības, kas vis­biežāk neattaisnojas.

TRIUMFS. Latviešu mīlestība sastāv no 13 iepazīšanās ai­nām, ko izspēlē pieci JRT aktieri: Guna Zariņa, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Žnotiņš. Tāpat kā Revidentā un Garajā dzīvē, viņi demonstrē pārvēršanās brīnumus. Jau­nā izrāde pirmām kārtām ir divu aktrišu triumfs. Guna Zariņa no sirmas kordeba­leta mākslinieces pārtop par jaunu skolotāju ar lie­lām krūtīm, no vājredzīgas bibliotekāres — gotiskā meitenē, bet pēc tam -kordiriģentē. Baiba Broka — no stīvas ierēdnes - resnā sievišķi, no lēnīgas jauna­vas - straujā kultūras nama direktorē. Pārvērtības no tiek ne tikai vizuāli (parūka, grims, tērps - ar to viss ir skaidrs), bet daudz dziļākā līmenī - tā, ka, raugoties uz pazīstamo aktrisi, skatītājs redz pavisam citu tēlu. Gu­na Zariņa tā prot paraustīt plecus, bet Baiba Broka tā var paskatīties, ka viss kļūst skaidrs bez vārdiem.

INTONĀCIJA. Alvis Herma­nis tiecas pēc groteskas, iz­manto atpazīstamus tēlus no mūsu kolektīvās pagāt­nes, viņu neierobežo nosa­cītības un viņš nebaidās jo­kot par nacionāli aktuālām tēmām. Tomēr viņš nekādā gadījumā neņirgājas par sa­viem varoņiem, gluži otrādi - viņš pret tiem izturas ar lielu mīlestību, latviešu mī­lestību. Varētu domāt, ka izrādē viss ir ne tā - gan cilvēki nav pietiekami skaisti, gan muļķības gvelž. Tomēr patiesībā viņš trāpa tieši desmitniekā tā, ka aizsitas elpa. Šī melodrāma, lai arī kā tā līdzinātos komēdijai, paņem ar savu smeldzīgo izmisīgo intonāciju. Mīlēt vienmēr ir grūti.

Īsā dzīve latviešu nacionālā stilā
Kultūras Forums 22.-29.09.2006
21.09.2006
autors Silvija Radzobe

Jaunā Rīgas teātra ārzemju festivālu vispieprasītākās izrādes Garā dzīve aktieru kolektīvs kopā ar režisoru Alvi Hermani, ceļodami no vienas valsts uz otru, ilgstošā periodā, apmēram gada laikā, radījuši jaunu uzvedumu Latviešu mīlestība. Iecerot darbu, presē un teātra afišu vitrīnā tika publiskoti uzaicinājumi, lai pie režisora vai jaunajā projektā iesaistītajiem aktieriem personiski griežas tie līdzpilsoņi, kuriem ir pieredze ar iepazīšanos pēc sludinājumiem. Atsaucība bijusi tik maza, ka var teikt, tās vispār nav bijis. Šāda varbūt negaidīta pasivitāte īstenībā pat ļoti saprotama - kurš gan gribēs atzīties, ka ir "otrās šķiras" cilvēks un laimes putnu aiz astes noķēris, pateicoties nevis savai neatvairāmai pievilcībai, bet avīzes slejā iz­kliegtai anonīmai vientulībai.

Taču teātris no ieceres nav atkāpies - par studi­ju priekšmetu vispirms kļuvušas iepazīšanās sludi­nājumu publikācijas, no kurām atlasītas krāsainā­kās, pēc tam improvizāciju gaitā fantazēts, kā reāli būtu varējušas notikt ilgotās satikšanās ar "otru pu­sīti*. (Pēc aktieru iniciatīvas sameklēti arī daži reāli "prototipi".) Mēģinājumu gaitā kopīgi radīts arī teksts. Tas ir pirmais no izrādes vairākiem pārsteigumiem - teksts ir ne tikai asprātīgs un paradoksāls, bet arī dramatiskās mākslas specifiskajām vajadzībām meis­tarīgi atbilstošs - ar vārda palīdzību tēli virtuozi slēpj savus patiesos nolūkus un intereses. Bez tam dialogi ir lakoniski, un tie precīzi restaurē mūsdienu Latvi­jā lietoto leksiku un teikumu konstrukcijas. Pieļauju, ka vairāki izteicieni no izrādes jau pavisam drīz varē­tu folklorizēties, kā tas noticis ar Jāņa Streiča filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā tekstiem. Es, piemēram, vairs nespēju aizmirst Baibas Brokas tēlotās inteliģentās sirmgalves jautājumu, kas izteikts, pirmajā tikša­nās reizē intervējot mundro Viļā Daudzina "večuku" no Salacgrīvas: "Un kas jums nāk?"

Latviešu mīlestība kopā ar Garo dzīvi un Latviešu stāstiem veido nepārprotamu triloģiju, jo visās minēta­jās izrādēs izmantota līdzīga kolektīvā darba metode, kur aktieri ir ne tikai izpildītāji, bet aktīvi līdzradītāji kopā ar režisoru, kas kāpina viņu atbildību un ieintere­sētību gatavajā "produktā". Bet iedvesmas objekts visos trīs gadījumos ir mūsdienu Latvijas dzīve un cilvēki. Sa­istībā ar pirmajiem diviem uzvedumiem presē tika rak­stīts par jauna teātra tipa manifestāciju, nodēvējot to par dokumentālo teātri jeb verbatimu. Latviešu mīlestī­ba liek domāt, ka tas tomēr nav dokumentālais teātris, jo, kaut arī fakti ņemti no reālās dzīves, tie uzveduma tapšanas laikā tik spēcīgi transformēti, ka izrāde par galveno izvirzās nevis paši fakti, bet teātra "pievienotā vērtība" - aktieru virtuozā spēle, kas burtiski elektrizē skatītāju zāli. Divkārt uzveduma laikā aktieri lasa arī dokumentālas vēstules. Nezinu, vai šāds bijis iecerētais efekts, bet uz skatuves uznesta netransformēta realitā­te zaudē artistiski pārveidotajai. Bez tam šoreiz pati no dzīves "izķeksētā" situācija - iepazīšanās pēc sludinā­jumiem - ir piesātināta ar totālu teatrālismu, kas izrā­dē arī maksimāli izmantots. Sievietes un vīrieši, pirm­oreiz satiekoties, ir gluži kā gliemeži, kas slēpjas no otra savā gliemežvākā jeb maskā, vēloties izlikties labāki, nekā ir, lai otram iepatiktos vai lai uz otra rēķina reali­zētu dažkārt arī visai savtīgus nolūkus. Tā ir nemitīga spēle, kur zibenīgi mainās īstā seja ar masku, dažkārt pat vairākām, radot detektīvam raksturīgu spraigumu skatītāja pūlēs atminēt - kur slēpjas patiesība. Visvai­rāk laikmetiskuma un arī komikas ir tēlu maskās jeb priekšstatos par to, kas mūsdienās skaitās pievilcīgi - būt veiksmīgam, "smalkam", pazīt slavenības, apceļot ārzemes...

Par pasvītrotu antidokumentālismu liecina arī iz­rādes telpas organizācija, kas izaicinoši uzsver - mēs esam teātri. Pie tam teātri, kas vienlaikus atgādina trūcīga Latvijas lauku kluba skatuvi un datora ekrānu. Māksliniece Monika Pormale savieno gleznotus pros­pektus (istabas, lauku ainavas) ar reāliem priekšme­tiem, kas šķietami iznākuši no gleznas skatuves telpā. (Prospektā uzgleznoti, piemēram, divi ķeblīši, bet tre­šais, uz kura, ja vajag, var apsēsties, novietots uz skatu­ves.) Pirmoreiz šādu paņēmienu Latvijas teātri izman­toja scenogrāfs Marts Kitajevs Jaunatnes teātri 1973. gadā, kad Ā. Šapiro iestudēja G. Priedes Aivaru gaidot. apzināts "scenogrāfiskais kentaurs" norāda uz realitātes un spēles (fantāzijas) nesaraujamo vienotību. Kad kārtējā aina beidzas, prožektori satumst, bet pēc tam dežūrgaismā skatuves strādnieki uznes un noliek mūsu acu priekšā citu prospektu kā jaunu gleznu, kas aizklāj iepriekšējo, kura netiek novākta. Līdz ar to kat­ra nākamā aina tiek spēlēta aizvien tuvāk skatītājiem, bet prospekti, kas aizņem skatuves telpu un slāņojas cits aiz cita, atgādina datora ekrānu, uz kura tiek at­vērti aizvien jauni dokumenti, neaizverot iepriekšējos. Tas raisa asociācijas, it kā teātris kaut ko neatlaidīgi meklētu, urbjoties arvien dziļāk un dziļāk pašas dzīves, bet varbūt precīzāk teikt - nacionālā arhetipa - "failos" jeb dokumentos.

"Lauku kluba" atmosfēru vairo divkārt izrādes gai­tā iestarpinātie muzikālie priekšnesumi, ko, tērpušies baltos kreklos, izpilda Andris Keišs ar ģitāru un kom­ponists Jēkabs Nīmanis, kas sēž pie sintezatora. Viņi nāk pāri satumsušai skatuvei, lai iekārtotos pie statī­vos ievietotiem mikrofoniem kreiso kulišu tiešā tuvumā un aizrautīgi izpildītu dziesmas, kas sacerētas 80. gadu latviešu estrādes stilā. (Vienā bezgaldaudzreižu, dažā­dās intonācijas izlocīts, skan vārds "Guna", bet otrā -"Baiba". Tie abi ir izrādē spēlējošo aktrišu vārdi.) Andris Keišs kā parasti burvīgi labsirdīgi smaida. Manuprāt, šīs "muzikālās pauzes" ir viens no izrādes kamertoņiem, kas liek uzvedumu uztvert kā izrādes autoru nostalģis­ki siltas un vienlaikus pašironiskas atmiņas par savu jau pagājušo agro jaunību. Par toreizējo naivā uztrau­kumā pukstošo sirdi, kad kluba "ballē" muzikanti izpil­da pirmo dziesmu, bet deju placis vēl tukšs, taču tūlīt, tūlīt viss sāksies, būs un notiks... Taču balle nenotiek, pāri tā ari nesāk virpuļot tukšajā telpā, jo turpinās izrā­de, respektīvi, pēc sludinājumiem tapušie dueti nomai­na cits citu. īstenībā jau ari tās ir sava veida ,,dejas", kā savulaik par pretējo dzimumu satiksmi ciniski izteicies lielais zviedru naturālists Augusts Strindbergs, pievienojot klāt vēl baigo apzīmējumu "nāve". Šis skaudrais, šis pēdējais vārds, aiz kura vairs nav iespējamas nekā­das diskusijas, pirmajā mirklī var likties galīgi nepiemē­rots, runājot pārjauno izrādi, kuras laikā skatītāju zālē skan nepārtraukti, bet īpaši smiekli. (Publika sēž, elpu aizturējusi, lai nepalaistu garām no skatuves skanošās asprātības, un izlādējas īsās, bet intensīvās smieklu šaltīs, kad aktieri apklusuši, lai ievilktu elpu.)

Taču... Izrādei ir vel otrs kamertonis - notikusī bal­le. Neilgi pirms fināla iemontēts videoklips, ko Alvis Hermanis uzņēmis pirms vairākiem gadiem - trim, bet varbūt četriem. Tiek inscenētas atmiņas par skolu, ie­spējams, tas ir skolas absolventu salidojums, kad svētdienīgi saģērbtas meitenes un puiši sēž blakus solos, bet pēc tam pulcējas aktu zālē uz dejām. Klipā redzami Jaunā Rīgas teātra aktieri -jauni un skaisti. Un - tik tuvi. (Es nerunāju par telpiskajām dimensijām.) Viņu vidū ari Māris Liniņš un Vigo Roga, kuri jau vairākus gadus miruši. Viņu vidu Ģirts Ēcis un Armands Reinfelds, kuri dažādu cēloņu dēļ vairs nav Jaunajā Rīgas teātrī. Man šis klips attiecībā pret izrādi likās kā skelets, ko pēc iesakņotās tradīcijas senās Romas laika viesību viskarstākajā kulminācijā kalpotāji bez vārdiem iznesa cauri viesību telpām, lai atgādinātu, cik dzīve ir īsa. Pēc Tikumu vēstures apcerējumos lasāmā tas nav bijis aicinājums dzīres beigt, bet, tieši ot­rādi, atgādinājums līksmot (dzīvot) intensīvāk. Pirmajā brīdī šķietami nejaušais videoklipa iemontējums izrādes kompozīcijā šķiet gluži vai ģeniāls režisora "gājiens", ari tad, ja tas nav racionāli apzināts, bet gan intuitīvi tverts.

Izrāde ilgst četrarpus stundas, kuru laikā personiski man garlaicī­gi nebija nevienu bridi. Evita Mamaja 19. septembra Dienā pareizi raksta, ka uzvedums varētu beig­ties gan ātrāk, gan turpināties vēl ilgāk. Taču, manuprāt, tas nav iz­rādes trūkums, bet apzināta režisora koncepcija, kas uzvedumu komponē ne pēc teātra, bet pašas dzīves likumiem, kur taču ari par gaidāmo galu neviens netiek iepriekš informēts. Garā, garā, bet, vienalga, vienmēr tik īsā dzīve.

Latviešu mīlestību veido trīspadsmit atsevišķas ainas, kurās aktieri Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš iejūtas dažādu vecumu, fizisko komplekciju un profesiju pār­stāvjos. Katrs aktieris nospēlē ne mazāk par pieciem, sešiem totāli atšķirīgiem cilvēkiem. Talkā tiek ņemtas ari parūkas, polsteri, grims, taču galvenais ir tas, ka ak­tieri pārvēršas ne tikai fiziski, bet ari psihiski - līdz ne­pazīšanai. Viņi pat maina balsi - tās tembru, skaļumu un runas tempu. Šādu aktiermeistarības paraugstundu mūsu teātros neatceros redzējusi. Visorganiskāk no viena tēla uz otru pāriet Baiba Broka un Vilis Dau­dziņš - viņiem piemīt visaugstākā pārvēršanās pakā­pe un absolūta mēra izjūta, lietojot komisko deformā­ciju. Par vienu no izrādes neapšaubāmiem šedevriem kļūst B.Brokas un V.Daudziņa "intelektuālie" pensio­nāri, kuri kopīgu valodu atrod, ar aizrautību nododoties krustvārdu mīklām. Salīdzinot ar Garo dzīvi un Latvie­šu stāstiem, jaunu meistarības pakāpi tieši pārvēršanās prasmē sasniedzis Kaspars Znotiņš, kurš ari vairākos skatos šoreiz aiziet tālu prom no sava personiskā "es". Man vislabāk patika viņa infantilais trolejbusa (vai tramvaja?) vadītāja māceklis, kurš slimnīcā "sita kanti" B. Brokas klusējošai abortniecei, klāstot savus "veik­smīgās" dzīves plānus. Nedaudz vairāk sasaistītības un pārlieka pārspīlējuma pirmizrādes vakarā bija Gunas Zariņas un Ģirta Krūmiņa darbā. Kaut ari viņu "filolo­ģiskais duets", kad pirmajā tikšanās reizē briļļainā bib­liotekāre, miegdama acis, kopā ar mājastēvu staigā gar grāmatu plauktu un notur, viens otai pārtraukdami, īs­tenu lekciju ne tikai latviešu, bet ari ārzemju literatūras vēsturē, izvēršas par visa uzveduma komisko kulminā­ciju. Tiek runātas visizplatītākās klišejas par literātiem un viņu privāto dzīvi, ar patosu deklamēti dzejoļi... Bet vienu no aizkustinošākajām ainām G.Zariņa un Ģ.Krūmiņš nospēlē pašā finālā, kad viņu varoņi ir dziedātā­ji, ko savieno un ari izšķir dziesmu svētki. Atkritis ie­priekšējais sasprindzinājums, aktieri ir atbrīvoti un viņu varoņi tik jūtīgi viens pret otru.

Ir vēl kāds aspekts, kas kopīgs visām JRT triloģijas daļām un kas visskaidrāk izkristalizējas tieši jaunajā izrādē. Tie ir konsekventi stila meklējumi, kas attiecas kā uz teātra attieksmi pret pasauli, tā uz izteiksmes lī­dzekļiem, kuri tiek lietoti pēc iespējas precīzākai šīs at­tieksmes pārraidīšanai. Kas rodas, ja savieno ironiju ar liriku? Jo tieši tās ir galvenās šī stila dominantes. Ironis­ki liriskais stils? Jā, tas šoreiz liktos precīzāks apzīmē­jums par līdzīgos gadījumos biežāk lietoto traģikomisko stilu. Ir tik aizraujoši vērot, kā aktieru darbi burtiski peld plašajās robežās starp šīm galējībām (ironija - liri­ka), te pietuvojoties vienai, te otrai no tām; kā mainās iegremdes dziļums komiski ironiskajā stihijā (no smai­da līdz sarkasmam) un kādi manevri pēc tam tiek veikti pretējā - nopietnības zonā... Ir gadījumi, kad ironija un lirika maksimāli satuvinās un viena otru caurstrāvo, lai jau pēc brīža ātri aizbēgtu katra uz savu pusi. Tas ir ļoti grūts stils, kas no aktieriem prasa neiedomājamu precizitāti - burtiski balansēšanu uz naža asmens, lai izrāde neiekristu vai nu izņirgšanas vai sentimentalitā­tes grāvī. Pirmizrādē aktieri spēlēja ar akrobātu precizitāti, kāda vajadzīga riskantajos gaisa vingrojumos zem cirka kupola. Tādēļ ari nodibinājās ciešais kontakts ar skatītājiem, likās - no skatuves reti zālē plūduši tādi gudras labsirdības viļņi, kā tas ir šoreiz.

Teātra ciba
Neatkarīgā Rīta Avīze
29.09.2006
autors Līga Ulberte

Mākslinieciski visharmoniskākā no Jaunā Rīgas teātra dokumentālās triloģijas par latviešu tautu daļām. Spilgtā Garās dzīves forma un negaidīti aktuālais un dziļais Latviešu stāstu saturs jaunajā JRT lielformāta projektā ir vainagojies ar izrādi, kurā vienlīdz svarīgi ir gan ko, gan kā dara Alvis Hermanis un aktieri. No 13 situācijām, kuru lielākā daļa ir žilbinoši asprātīgas un spoži apliecina visu aktieru izcilās pārtapšanas spējas, visbūtiskāk izrādes jēgu un intonāciju raksturo Viļa Daudziņa vientuļā vefieša stāsts epizodē Deju vakars un Gunas Zariņas un Ģirta Krūmiņa pensionēto kordziedātāju tikšanās Dziesmu svētku noslēguma koncertā izrādes fināla ainā Jauktais koris.

Katra vidusmēra latvieša apziņā momentā identificējami tipāži un situācijas, mazliet smieklīgas un mazliet skumjas, un tomēr tik ļoti īstas. Perfekti šo naivisma tonalitāti izceļ Monikas Pormales iekārtotā telpa un Jēkaba Nīmaņa un Andra Keiša veidotais muzikālais fons. Tādi kā mūsdienīgi Mērnieku laiki, ko sava laika tautieši dēvēja par pārspīlētiem un dzīvei neatbilstošiem, kaut patiesībā baidījās no sava mazliet greizā, bet tomēr spoguļattēla.

Teātra ciba
Neatkarīgā Rīta Avīze
29.09.2006
autors Linda Burda

Latviešu stāstu, garās dzīves un mīlestības seriāls Jaunajā Rīgas teātrī turpinās. Tāpat kā piecu aktieru nu jau leģendārās un izcilās pārmiesošanās spējas demonstrācija. Izrāde kā režisora Alvja Hermaņa darināto aktieru reveranss publikai, kas ir gatava gaidīt iespēju kaut desmito reizi vērot Garās dzīves latvju vecīšus sezonām ilgi vai klausīties latviešu slaucējas vai autobusa šoferīša stāstus – mēnešiem. Jaunā Rīgas teātra zvaigžņi kārtējo latvju tipāžu un to mīlestības vai gluži otrādi – temperamenta diktēto jūtu impotences stāstus ir jaundarinājuši vai iztamborējuši talantīgi grodi un godprātīgi. Bez pārsteigumiem četrarpus stundu laikā dažādās kombinācijās izspēlējot 13 etīdes! Pārsteigums ir pati izrāde bez režisora. Kā arī latviešu cilvēcības pētniecība un studijas bez motivācijas. Par ko smiet, un par ko raudāt? Mulsums! Atzīmējams izrādes muzikālais noformējums – Jēkaba Nīmaņa un Andra Keiša sadarbība.

Teātra ciba
Neatkarīgā Rīta Avīze
29.09.2006
autors Ingrīda Vilkārse

Latviešu mīlestība turpina sērijveida cilvēkpētniecības un cilvēkpsiholoģijas studijas, kurās dzīves dokumentālais materiāls, transformēts mākslinieciskās kategorijās, izveido dokumentāli teatralizētu spēli – mozaīku, kas samontēta no nelieliem etīžu nogriežņiem. Asprātīgs, smeldzīgs, nedaudz sentimentāls un ironisks vēstījums par cilvēciski saprotamu vēlmi – kļūt mīlētiem, mīlēt pašiem un atrast šo ilgi un bezcerīgi gaidīto otro pusīti. Mūsdienu vientuļās personības atspulgs avīzes iepazīšanās sludinājumā ir kā nesaudzīga un griezīga laikmeta zīme, kuru izcilā aktiermeistarības/režijas/dramaturģijas kvalitātē sagatavojuši, sarakstījuši un izspēlē aktieru spožais kvintets – Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš un Ģirts Krūmiņš. Tēlu galerijas parādē, kurā līdz nepazīšanai (gandrīz neiespējamībai) pārvēršas mazo etīžu/dzīvo bilžu interpreti (jaunieši, večuki, pusaudži, splīnīgas dāmītes u.tml.), izkristalizējas jauna kvalitatīvi augstāka vērtība, proti, katrs aktieris kļūst vienlaikus sev par dramaturgu un režisoru, un izrāde vērtējama kā kolektīvās mākslas jeb kopdarba rezultāts. Lielisks muzikālais noformējums – ar silti ironisku attieksmi pret latviešu ziņģes iedabu un tās nemirstīgo dzīvotspēju.

Latviešu mīlestības recenzija
http://www.spotnet.lv/index.php?option=presentat..
29.09.2006
autors Inga Fridrihsone

Izpētījuši cilvēku vecumdienās Garajā dzīvē un dažādu vecumu, dzimumu, profesiju Latvijas iedzīvotāju dzīves gājumus Latviešu stāstos, Alvis Hermanis un Garās dzīves komanda – aktieri Baiba Broka, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš un Ģirts Krūmiņš - radījuši trešo daļu sērijā par latviešiem - Latviešu mīlestību.

Jaunās izrādes tēma ir iepazīšanās pēc sludinājumiem. Plašākā skatījumā: cilvēka (un ne tikvien latvieša) alkas nebūt vienam, bet gan dalīties — priekos un bēdās arīdzan, piemēram, maksājumos par siltumu. Ideja laba un pieteikums daudzsološs, ņemot vērā, ka attiecību veidošana pati par sevi ir neizsmeļama tēma ikvienā no mākslas veidiem. tapšanas process līdzīgs kā abās iepriekšējās trīsdaļīgās latviešu epopejas daļās. Proti, materiālus izrādei aktieri vākuši reālajā dzīvē, tiekoties ar cilvēkiem, uzklausot viņu pieredzi, lai tad paši taptu par dramaturgiem, no iegūtajiem materiāliem izmeklējot piemērotākos, veidojot etīdes un režisora vadībā sakausējot tās vienotā izrādes struktūrā. Gan Garās dzīves panākumi, gan Latviešu stāstu novērtējums, saņemot balvu 2005.gada Spēlmaņu naktī kā labākajam oriģināldramaturģijas iestudējumam, liecina, ka režisors un aktieri uzgājuši zelta dzīslu, kura sniedz tādu materiālu klāstu izrādēm, kāds reti kad sadabūjams dramaturgu sacerējumos.

Latviešu mīlestības prologā visi pieci aktieri sēž uz proscēnijā novietotajiem krēsliem viens otram līdzās un minūtes piecpadsmit lasa dažādus iepazīšanās sludinājumus, galvenokārt komiskus, smieklīgus, īpatnējus. Publikas iesildīšana, iesmīdināšana. Jo uz šī komēdijas viļņa izrāde turpinās visu vakaru, smiekliem un kariķējumiem šoreiz nomācot vispārinošākas un aptverošākas nozīmes vēstījumu. Pēc sludinājumu lasīšanas aktieri pa diviem izspēlē etīdes, katrā no tām mainoties personāžiem, apstākļiem, norises vietām, kuras raksturo katrā etīdē nomaināmie mākslinieces Monikas Pormales veidotie lielizmēra zīmējumi. Tajos attiecīgi attēlota jūrmala, klases telpa, dzīvoklis utt. Te notiek sirma mākslinieka — sieviešu aktu gleznotāja — satikšanās ar izbijušu baletdejotāju V.Daudziņa un G.Zariņas atveidojumā; pret pasauli protestējošu, melnā tērptu jauniešu randiņš un kāda Rīgas nama jumta, lasot, izkliedzot, izrepojot savu dzeju, kurā lecīgums mijas ar bērnišķīgumu; precētas ierēdnes mēģinājums sastapt kādu labāku par vīru alkoholiķi un tā nonākšana Ģ.Krūmiņa atveidotā īpatņa Ralfa dzīvoklī, kur tiek kolekcionētas čības un grāmatas, divu ļoti atšķirīgu homoseksuāļu tikšanās ziemīgā jūrmalā, vienam no viņiem mugursomā stiepjot līdzi savu iepriekšējā dienā nomirušo kaķi; skolnieka un jaunas skolotājas interese vienam par otru; slimnīcas pacientu sastapšanās gaitenī...

Katrs no tēliem, atrodoties uzmanības centrā uz minūtēm piecām vai desmit, atstāj iespaidu par dzīvi, kas motivējusi šo tikšanos, par pasauli, kurā tas dzīvo un dzīvojis līdz šim. Viena no spilgtākajām mini izrādītēm ir V.Daudziņa un B.Brokas atveidoto pensionāru satikšanās pie Rīgas autoostas, kur Rīgas kundze ierodas pie Salacgrīvas jūrnieka ar ļoti konkrētiem un praktiskiem nolūkiem, izvelk sarakstu ar jautājumiem (televizora marka, maksa par siltumu ziemā, gulēšana kopā vai atsevišķi, mājdzīvnieki u.tml.) un racionāli apsver, ka dzīvošana divatā ir un paliek izdevīgāka. Un viss šis tirgus, kur no jūtām ne miņas, beidzas ar to, ka abiem nejauši atklājas kopīga kaislība: krustvārdu mīklu risināšana, kur jūrnieks un bargā kundze lieliski papildina viens otru. Brīnišķīgs ir arī G.Zariņas bibliotekāres un Ģ.Krūmiņa Ralfa satikšanās izraisītais īsais kurss pasaules literatūras vēsturē, tomēr etīde ir daudz par garu, tāpēc zaudē daļu savas pievilcības.

Vien neizprotama dažkārt ir režisora attieksme pret šiem tēliem un skatītāju, kurš redz uz skatuves kariķētus, pat patizlus cilvēkus, kuri visbiežāk ir stulbi un tāpēc nonāk tiktāl, ka gatavi savu dzīvi vadīt kopā ar pāris reizes redzētu svešinieku. Viņi ģērbjas bezgaumīgi, ir neveiksminieki, neglīti pēc skata, mēdz dīvaini šķobīties vai artikulēt skaņas. Tikai reizumis šai karikatūru parādē iespraucas patiesi jūtīgi stāsti, kurā nav pārspīlēta stulbuma, vien tik daudz smieklīguma, cik ir katrā no mums, kad alkstam sapratnes un varbūt nezinām, kā to izpaust. Tā tas ir ar G.Zariņas lasītajām vēstulēm, ko viens otram raksta nekad nesatikušies (pagātnes un, iespējams, arī nākotnes formā) cilvēki, vai V.Daudziņa atveidotā Alūksnes fotogrāfa Pētera tēlā un vienā no noslēguma ainām, kur V.Daudziņš aicina deju klubā pamanīto sievieti ciemos pie viņa uz botānisko dārzu, aizrautīgi aprakstot puķu un sieviešu līdzību. Līdz atnāk viņas pavadonis un aizved dāmu, kas ir maiga un neuzbāzīga kā ābeļzieds.

Komisko pusi papildina arī Andra Keiša dziedātās dziesmas ar Jēkaba Nīmaņa mūziku un Viļa Daudziņa vārdiem. Tās pilnīgi noteikti varētu pretendēt uz SWH raidījuma Radio Lāga hitu statusu. Izrādes noslēgumā kariķējumi un pārspīlējumi saveļas vienā lielā, neatšķetināmā virpulī, kur tiek atveidota ne tikai nevienam nezināmu vai izdomātu cilvēku pieredze, bet arī kariķētas Latvijā pazīstamas personības, piemēram, kordiriģente Ausma Derkēvica, visam noslēdzoties ar parodētu Dziesmu svētku ainu, izpildot Pūt, vējiņi!

Publikas sajūsma, smiekli un daudzkārtējie aplausi izrādes laikā apliecina sajūsmu par aktieru darbu un — nešaubos — par labi pavadītu laiku, kas garantēts katrā ziņā. Tiem, kas nav pārlieku cītīgi JRT apmeklētāji un nav redzējuši vismaz dažas no iepriekšējām Hermaņa izrādēm, visticamāk, būs interesantāk nekā tiem, kas pazīst citas pēdējo pāris gadu Hermaņa izrādes. Jo viņi, iespējams, pamanīs atkārtošanos gan režisora domu gājienā, gan aktieru radītajos tēlos un to atveidē.

Skatītājs, kurš aizdomāsies par izrādes veidotāju pieteikumu, proti, ka izrāde ir par mums pašiem un par sasāpējušo vientulības tēmu steidzīgajā laikā un sabiedrībā, kur cilvēks cilvēkam velta aizvien mazāk laika, - viņam, iespējams, raisīsies zināmas pārdomas. Jo te vairāk atklājas cilvēka muļķība kā vientulība, latvieša atpalicība un pat emocionāls trulums, jo tikpat kā neviena no iepazīšanās ainiņām nenoslēdzas patiesi veiksmīgi. Būtu gana sāpīgi to uztvert kā A.Hermaņa diagnozi par latviešu iedabu. Vieglāk to pieņemt kā režisora neiespringtu palūkošanos uz latviešu dažkārtējo stīvumu, liekulību, prakticismu un romantismu... Vārdu sakot, uz dažādiem mūsu tikumiem un netikumiem. Jeb kā Līvu dziesmā skan: „Pasmejies par sevi pats...”

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.09.2006
autors Silvija Radzobe

* * * * *
Četrarpusstundu izrāde veidota kā grandioza kolāža, kurā apvienoti visdažādākie materiāli: iepazīšanās sludinājumu un dokumentālu vēstuļu lasīšana, ainas, kurās satiekas vīrieši un sievietes, kas sameklējuši viens otru pēc sludinājumiem, 80.gadu stila estrādes dziesmu dziedāšana (A.Keišs, J.Nīmanis), videoklips, kur redzama JRT trupa pirms 4—5 gadiem (te ir visi, jauni un skaisti, gan tie, kas strādā pašlaik, gan tie, kas jau miruši, gan tie, kuri teātri dažādu cēloņu dēļ atstājuši). Režisora A.Hermaņa un aktieru B.Brokas, V.Daudziņa, G.Zariņas, Ģ.Krūmiņa, K.Znotiņa kopīgi veidotais uzvedums, kurš tapis garā improvizāciju gaitā, kopīgi radot arī tekstu, kaut kādā mērā turpina Garās dzīves un Latviešu stāstu pieredzi. Bet jaunā meistarības un cilvēciskā dziļuma līmenī. Man visvairāk patika divas lietas: 1) kaut arī vairums situāciju ir komiskas, kopējā izrādes kompozīcija un aktieru spēle izstaro ļoti siltu, pat maigu, mīlestības pilnu attieksmi pret cilvēkiem — gan tiem, ko aktieri rāda uz skatuves, gan tiem, kuri sēž zālē, 2) apbrīnojama (cits vārds te neder) ir aktieru prasme pārvērsties (pat līdz nepazīšanai), iemiesoties vienā vakarā tik daudzos atšķirīgos tēlos.
 

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.09.2006
autors Henrieta Verhoustinska

* * * * *
Savulaik A.Hermanis lutināja publiku ar nemitīgiem pārsteigumiem — katra izrāde, var teikt, mentāli atšķīrās no iepriekšējām. Taču vai var režisoram pārmest, ka otro vai trešo sezonu viņš smeļ no tik pateicīgas un pagaidām neizsmeltas āderes, kā mūsu laikabiedru pētniecība? Un ka "normālā" JRT publika (vidēji turīga inteliģence starp 20 un 40) nešķiet viņam šādas izpētes vērta, vienkārši runājot — tā teātrim ir neinteresanta? Tā nu veramies šais šķietamajos margināļos, atpazīdami tajos savus radiniekus no laukiem vai pilsētas nomalēm, bet sevi — nē (lai gan gribētos, ko tur liegties). Virtuozais aktieru darbs, balansējot starp zibenīgu karikatūrisku masku maiņu un negaidītu dramatisku intonāciju, ir izrādes vērtība, ko šādā kvantitātē grūti iztēloties citos teātros. Līdzīgi kā Latviešu stāstos, izrādes fragmenti — vēstuļu nopietna lasīšana, drastiskās etīdes, A. Keiša intīmi siltais dziedājums duetā ar jaunatklāto talantu, dziesmu autoru J.Nīmani — kopumā rada gan laikmeta ainu (tikai personisku, ne sociālu), gan nosaka diagnozi. Arī Monikas Pormales gleznotās Latvijas ainiņas (epizožu "zadņiki") ir vērtība par sevi.
 

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
20.09.2006
autors Evita Mamaja

* * * *
Jau pēc pirmajām noķertajām aktieru balsīm iestājas dēją vu sajūta, kas, izrādei turpinoties, kļūst vēl pašpietiekamāka un biedē ar apnicību. Garās dzīves un Latviešu stāstu varoņi izspēlē nelielas etīdes par (ne)satikšanos. "Precējies. Jūtos vientuļš," — ap šo vientulības asi iestudējuma rats turpina rotēt neapturami un ilgi. Ir gluži vienalga, vai izrāde beidzas pēc pirmā cēliena, vai tādā pašā garā turpinās vēl pēc 4,5 stundu garā maratona. Atliek apbrīnot aktieru pamatīgo darbu un tā skrupulozi precīzo iemiesojumu, koncentrētā nopietnībā izkariķējot marginālu dīvaiņu saskarsmi. Savukārt publika ļaujas priekam atpazīt savu vectēvu, onkuļu un lauku māsīcu raksturīgās iezīmes un tiek novesta līdz tādam pašvērtīgam stāvoklim, kad arī pacelts pirksts kļūst par intelektuālu aktu. Pēc izrādes nevienam vairs nav šaubu, ka JRT ir pieci lieliski, gudri aktieri, kuri spēj piešķirt uz skatuves notiekošajam jēgu, kuras trūkst reālajā dzīvē, un kuru profesionalitāte un pārmiesošanās spēja (īpaši V.Daudziņam, B.Brokai) ir apbrīnojama.