Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
LIDOJOŠĀ KLUSUMA DARBNĪCA

LIDOJOŠĀ KLUSUMA DARBNĪCA

Žeralds Sibleirass
LIDOJOŠĀ KLUSUMA DARBNĪCA

Gistavs, Fernāns un Renē ik dienas satiekas uz terases. Katram no viņiem ir sava pagātne, bet viņus neizbēgami velk vienu pie otra, lai kaltu plānus, apspriestu jaunumus, trokšņotu un klusētu. Lai arī vīri nav pirmā svaiguma, neizskatās, ka viņi būtu beigušies, jo dzīve viņus uztrauc un iedvesmo. Šis ir sirsnīgs stāsts par draudzību.

Aktieri: Gatis Gāga, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš

Režija – Ģirts Ēcis
Scenogrāfija – Kristians Brekte, Ģirts Ēcis
Kostīmi – Anna Heinrihsone
Video – Austra Hauks
Mūzika – Jēkabs Nīmanis
Tulkojums – Santa Remere

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 2 h 35 min (2 cēlieni)
Biļešu cenas:
7,00; 10,00; 15,00; 17,00; 22,00 EUR

Pirmizrāde 2016. gada 23. martā 

Zīmējuma autors: Kristians Brekte

Uzmanību! Izrādē tiek izmantoti skatuves dūmi.

Žeralds Sibleirass (Gérald Sibleyras, 1961) ir plašu atzinību guvis franču dramaturgs, kura lugas tiek tulkotas un iestudētas visā pasaulē. Viņa luga “Papelēs šalko vējš”, kas JRT iestudēta ar nosaukumu LIDOJOŠĀ KLUSUMA DARBNĪCA, 2003. gadā tika nominēta četrām Moljēra balvām, kas ir Francijas augstākā godalga teātrī. To angļu valodā ar nosaukumu “Varoņi” (Heroes) adaptējis britu dramaturgs Toms Stopards (Tom Stoppard), un šim iestudējumam 2006. gadā Lielbritānijā tika piešķirta prestižā Lorensa Olivjē balva kā labākajai komēdijai.

Kopā ar Žanu Dellu (Jean Dell) Ž. Sibleirass sarakstījis vairākas lugas, tostarp “Bruņurupuča berete” (2001), “Pusotru stundu par vēlu” (2005) un “Garu mūžu Bušonai!” (2007). Sadarbība guvusi īpašus panākumus ar lugu “Maza spēlīte bez sekām” (2002), kas 2003. gadā saņēmusi deviņas Moljēra balvas nominācijas, no kurām 5 tika piešķirtas, starp tām par labāko režiju un labāko lugu. 2004. gadā tā tika adaptēta kinofilmai ar Sandrīni Kiberleinu (Sandrine Kiberlain) un Ivanu Atālu (Yvan Attal) galvenajās lomās.

Daudz lugu Ž. Sibleirass sarakstījis patstāvīgi, piemēram, “Viljama Niklsona atkāpšanās no Maskavas”, “Hičkoks/Bušāns 39 soļi” (2010. gada Moljēra balva par labāko adaptāciju) un “Deivida Lodža slepenās domas”. Starp viņa veiksmīgajām Parīzē radītajām lugām ir arī “Uzraksts”, “Albatrosa deja”, “Klaviersoliņš”, “Romantiska komēdija”, “Piecelšanās”, “Perišons turpina ceļot” un “Spoža nākotne”.

Žurnālistes Sandras Ņedzveckas saruna ar izrādes aktieriem Kasparu Znotiņu un Ģirtu Krūmiņu Latvijas Radio 3 Klasika 

Žurnālistes Ilzes Auzānes intervija ar aktieriem Gati Gāgu un Kasparu Znotiņu laikrakstā "Diena"

L
atvijas Radio 1 raidījuma Kultūras Rondo sižets, kurā dzirdama žurnālistes Laimas Slavas saruna ar izrādes aktieriem un skatītājiem

 

LTV1 Rīta Panorāma, Ilze Strenga. 22.03.2016.
LTV1 Rīta Panorāma, Ilze Strenga. 22.03.2016.
LTV1 Kultūras ziņas, Anete Lesīte. 24.03.2016.
LTV1 Kultūras ziņas, Anete Lesīte. 24.03.2016.
LTV1 Panorāma, Andrejs Volmārs. 24.03.2016.
LTV1 Panorāma, Andrejs Volmārs. 24.03.2016.
Vārds: Astrīda, 24.02.2017
Viedoklis: Ļoti patika. Izrāde ar pēcgaršu.
Vārds: Rita, 13.01.2017
Viedoklis: tiešām garlaicīga un izstiepta izrāde. vairākas reizes skatījos pulkstenī, gaidot tās beigas. scenogrāfija nekāda-tas jau nav galvenais, ja sižets un darbības ir aizraujošas, bet 3 vīri runā monologus. publika, kas iesmejas pēc rupjiem vārdiem. esmu vīlusies
Vārds: Silvija, 30.11.2016
Viedoklis: viena no labākajām pagājušās sezonas izrādēm visos teātros. Mūzika piedod papildus noskaņu.
Vārds: anna, 30.09.2016
Viedoklis: tiešām laba izrāde. iesaku! cilvēkiem ar skaidru uztveri un nezadētām maņām patiks :)
Vārds: Āris, 28.09.2016
Viedoklis: Man ļoti patika. Gaumīgi, saistoši, cilvēciski. Rupjību loma iestudējumā nebija visos gadījumos man skaidra, bet citādi noteikti iesaku aiziet. Bet tas suns atkal bija interesants risinājums, tā ģībšana arī. Pamanāma izrāde. Aktiriem un režisoram Ēcim liels paldies, ka iestudē arī Eiropas lugas!

Lidojošā klusuma darbnīca
Latvijas Avīze (Kultūrzīmes)
29.03.2016
autors Ilze Kļaviņa

Izvēloties repertuāram franču autora Žeralda Sibleirasa lugu “Papelēs šalko vējš” (tā iestudēta ar nosaukumu “Lidojošā klusuma darb­nīca”), Jaunais Rīgas teātris (JRT) un režisors Ģirts Ēcis pievēršas pārbaudītām dramaturģiskām vērtībām. Komēdija pirms trīspadsmit gadiem nominēta Moljēra balvām Francijā un 2006. gadā kopdarbā ar britu dramaturgu Tomu Stopardu (tā nosaukums “Varoņi”) atzīta par cienīgu saņemt Lourensa Olivjē balvu Lielbritānijā. Arī Maskavas teātros tapuši divi uzvedumi, ko īstenojuši režisori Konstantīns Raikins un Rims Tumins, abos sirmgalvjus spēlē jauni aktieri ar krietnu gadu distanci no atveidojamo tēlu vecuma. Šis princips ievērots arī JRT.

Lugā satiekas trīs 1914. līdz 1918. gada kara veterāni, kuri spiesti vai arī izvēlējušies dzīvi veco ļaužu pansionātā. Viņu varonība palikusi pagātnē un ikdiena šodien ir sīkumaini smieklīga. Kontrastu starp bijušo un esošo visasāk pārdzīvo Gistavs (atveido Gatis Gāga), kurš aicina visus sacelties un pamest drošo patvērumu. Nevarīgais Fernāns (aktieris Ģirts Krūmiņš) sadzīvo ar galvā palikušu metāla šķembu, ik pa laikam atslēdzoties ģībonī. Trešais, Renē (precīzs un niansēts aktiera Kaspara Znotiņa meistardarbs) ar ironisku smaidu sejā samierinās ar neizbēgamo bezcerību. Nevienam no viņiem nav nākotnes, nav ģimenes (Fernāns atsakās lasīt māsas vēstules), un tomēr lugas situācijā tēli nav večuki, kuri sūdzas par sāpēm locītavās vai arī apcer naftalīna smakas apdvestus piedzīvojumus, bet gan vīri, kuri intensīvi risina attiecības, salīdzina uzskatus, veido aizsardzības plānus savas atpūtas terases aizsardzībai, utt. Lugas teksts pats par sevi ir augstvērtīgs, dramatiskā situācija eksistenciāli ietilpīga, varoņu dialogā ievīti farsa, komikas, absurda momenti, tāpēc, manuprāt, lieks ir režisora papildinājums, piešķirot varoņiem muzikālās prasmes, kas vēstījumu padara melodramatiskāku.

Ar kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones palīdzību veču tērpiem piešķirtas dažas stilizētas kanonizēto itāļu un franču masku un to variantu detaļas, piemēram, rudmatainais Renē saņēmis Pulčinellas – Pinokio maskām raksturīgu pagarinātu degunu un čapliniskas bikses, savukārt Fernāna baltais tērps ārēji līdzinās sapņotājam Pjero, bet viņa uzmanība un bailes no medmāsas Madlēnas – Pjēro iekšējām ilgām pēc Kolumbīnes – Malvīnes. Kontuzētā Gistava robustais izskats un uzvedība atgādina Kapteini, kuram raksturīga slēpta gļēvulība, valdonīgums, augstprātība. Kostīmi ļauj skatītājiem identificēt arhetipisko aktieru tēlos, vienlaikus aktieriem palīdz koncentrēties un uz mazkustības fona dozēt “aktīvas emocionālas iesaistīšanās” uzliesmojumus, kas ātri atslābst un atbilst arī vecumposma uzvedības īpatnībām. Formalizētie atšķirīgie tēli vientulības un atsvešinājuma tēmai piešķir daudznozīmību, paplašinot iespaidu par savecējušu delartisko tipāžu dzīvi, kas ieslēgta nevienam nevajadzīgā pansionāta teritorijā. Tomēr brīžiem pārlieku uzsvērta vecīšu fiziskā nevarība, liekot ārējiem efektiem tuvināties klaunādei, piemēram, gan Gistava nemitīgā mīņāšanās, gan Fernāna burtiskā gāšanās bezsamaņā, balansē uz bufonādes robežas.

Atsakoties no Francijas vēstures motīvu* reminiscencēm, režisors lugā atradis materiālu izcilai aktieru saspēlei un klasiskam eksistenciālisma jautājumam par cilvēka esību pasaulē, vietu un jēgu, par atsvešinājumu no sevis un Dieva. Filozofisku dziļumu notiekošajam piešķir scenogrāfa Kristiana Brektes telpiskās un Annas Hauks videografiskās kustīgās zīmes.

Izrāde sākas ar lēnu jo lēnu priekškara atvēršanos, skatuves centrā redzam suņa skulptūru (sengrieķu mitoloģijas tradīcijā ieeju Aīdā – nāves valstībā – sargā Cerbers), un koku, kas vienlaikus ir kuģa masts (metāla karkass) ar mirdzošu mirkšķinošu gaismas signālu pašā galā – zvaigznīti, kas sasaucas ar skatuves dziļumā videografiski zīmēto kosmisko zvaigznāju. Otrajā cēlienā uz koka zara savu spieķi karinās un gluži kā striķī karāsies viens no izrādes personāžiem. Saskaņā ar autoru ieceri visu izrādes laiku uz skatuves atrodas suņa skulptūra, kam scenogrāfs Kristiāns Brekte piešķīris ēģiptiešu nāves dieva Anubisa veidolu, jo suņa galva ir šakāļa izskatā. Metāla figūra “atdzīvosies” pašā finālā, negaidīti atverot acis un daudznozīmīgi spīdinot gaismu gan spēli pabeigušajiem, no skatuves aizejošiem aktieriem, gan zālē sēdošajiem. Lai arī kā Gistavs mēģinās pārvietot skulptūru, tā nemainīgi paliks savā vietā kā zīme nenovēršamajam galam. Vienlaikus terase izskatās kā dreifējošs plosts, bet ūdens plašumu iezīmē kustīgas gaismēnu spēles, kontrastējot darbības statiskumam un piešķirot tai papildu jēdzienisku slodzi dažādos veidolos – īpaši izteiksmīga ir pārcēlāja Hārona ēna pār Stiksas upi. Aktieru noiešana no terases organizēta kā lēcieni ūdenī, īpaši daudznozīmīgi – kā no tramplīna – tas izdodas Renē. Izrādes “runājošā” scenogrāfija ne mirkli nav uzbāzīga, tā kosmiskā Visuma telpas skaistumā ierāmē aktieru spēli, ļaujot savienot konkrēto un vispārīgo, komisko un traģisko kopīgā poētiskā veselumā un tajā netrūkst sirsnīgas ielūkošanās paradoksos un rūgtas komēdijas izjūtas.

*Lugu caurvij precīzi, franču vēsturē zīmīgi datumi, vietu un vārdu nosaukumi – tekstā bieži minētajam kokam papelei Lielās franču revolūcijas laikā izveidotajā republikāņu kalendārā tika piešķirta svētku diena – 28. janvāris, bet spēles varoņi plāno doties uz netālo Soizie le Poitiers ciematu – iespējams, viņi atrodas vietā, kur 732. gadā notika slavenā Puatjē kauja.

Ieva iesaka
Ieva
06.04.2016
autors Ieva Jātniece

Jaunā Rīgas teātra izrāde Lidojošā klusuma darbnīca ir lieliska izvēle brīviem vakariem. Visu izrādes laiku tā iztur līdzsvaru starp gaumīgiem jokiem un smeldzi.

Lugā satiekas trīs kara veterāni, kas dzīvo veco ļaužu pansionātā. Viņu dzīve pagātnē ar tās varoņdarbiem un piedzīvojumiem ir tik atšķirīga no tagadnes ar tās paredzamo ikdienu, taču tas neliedz vecajiem vīriem kalt nākotnes plānus, apspriest jaunumus, strīdēties, trokšņot un domāt par aizsardzības plānu savai atpūtas terasei. Brīnišķīga izrāde ar farsa un absurda elementiem, kas liek gan skumt, gan smieties vienlaikus. Slavējami ir visu lomu atveidotāji - Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš un Ģirts Krūmiņš - un arī scenogrāfija, kas veido kosmisku Visuma telpu.

Ģenerāļi aizlido
Kultūras Diena un Izklaide
14.04.2016
autors Undīne Adamaite

Ģirts Ēcis ar komandu Jaunajā Rīgas teātrī asprātīgi, cilvēcīgi silti un dzīvesgudri iedzīvina sarežģītu žanru – melanholisku komēdiju.

Franču dramaturga Žeralda Sibleirasa (1961) lugas iestudē visā pasaulē.

Nu arī Jaunajā Rīgas teātrī. Ģirts Ēcis, turpinot savu humānisma periodu teātrī (ar melnā humora piešprici), kurā liela vieta ierādīta pārdomām par vientulību un laiku, autsaiderismu kā, iespējams, vienīgo pašcieņas saglabāšanas veidu, Lielajā zālē iestudējis vienu no populārākajām Sibleirasa lugām Papelēs šalko vējš/Le Vent des peupliers, mainot nosaukumu – Lidojošā klusuma darbnīca. 2003. gadā luga četrkārtīgi nominēta Francijas augstākajai teātra godalgai – Moljēra balvai. Dialogu meistars Toms Stopards šo lugu adaptējis ar nosaukumu Varoņi/Heroes. 2006. gadā tā saņēma prestižo Lorensa Olivjē balvu kā labākā komēdija. Eleganta valoda, asprātīgu dialogu šarms un pingpongs, kas jau robežojas ar absurda dramaturģijas noskaņām, Santas Remeres dzīvajā tulkojumā Ģirta Ēča iestudējumā ir vienādi baudāma vērtība līdzās aktieru trio – Ģirts Krūmiņš (Fernāns), Gatis Gāga (Gistavs), Kaspars Znotiņš (Renē) – burvīgajai saspēlei.

Neatvairāma intonācija

Uzklikšķinot google meklētājā Le Vent des peupliers, izbirst daudzi iestudējumi, kuros lugas mizanscēnās redzam aktierus «astoņdesmit plus». Klasiska paskata veci vīri uzvalkos un adītās vestēs. Recenzijās uzsvērts, ka Papelēs šalko vējš ir lieliska iespēja savā talantā pa īstam atmirdzēt vecā kaluma aktieriem. JRT variantā citādi – atvaļināto kara veterānu ādā iedzīvojas vairākas paaudzes jaunāki aktieri. Ar Garo dzīvi tomēr salīdzināt nevar, jo Lidojošā klusuma darbnīcā vecums ir kā maska – aktieri ir uzsvērti teatrāli, pat groteski savecināti (grims, parūkas, plastika).

Kāpēc šī luga ir tik «neatvairāma», kā vērtē vairākums franču recenzentu?

Jau pieminētā vārda un dialoga kvalitāte plus vispārcilvēciskās vērtības. Plus – tiešām neatvairāma dramaturga intonācija.
Ironiskais šeit neatšķetināmi savijas ar smeldzīgo. Pašironija – ar melanholiju. Melnais veču humors ar romantiskiem jaunekļu sapņiem. Teju aizmirstu labsajūtu sagādā klausīties, kā valodā iespējams lietot ironiju, sarkasmu, zobgalību, ķircināšanu utt. bez smaidiņiem. Sibleirasa oriģinālais tonis, visticamāk, ir lugas lielās pievilcības magnēts. Tas arī Papelēs šalko vējš paceļ pāri «mūža atvasaras lugu» piedāvājumam, kas biežāk gan ir orientēts sieviešu auditorijai. Ja tomēr gribas ar kaut ko salīdzināt, intonācijas ziņā zināmas asociācijas rodas ar neseno zviedru hitu (grāmata, filma) Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda. Var piesaukt arī Trīs vīrus laivā, bet tad jāmin arī Remarka Trīs draugi. Jo ilgu un eksistenciālas melanholijas oderējums Sibleirasa lugā un Ēča izrādē tomēr ir ļoti svarīgs.

Pikniks pret Indoķīnu

1959. gads. Trīs atvaļināti kara veterāni vada savas dienas pansionātā, «cietumā bez mūriem» (Helēna Ševrjēra, www.theatrotheque.com). Gistavs, Fernāns un Renē ik dienas satiekas uz terases ar milzīgu suņa statuju un pavada laiku lielībās/melos par aizgājušās dzīves uzvarām un sapņos. Ilgi klusē, kamēr kāds šo klusumu «sacūko», un sākas aizraujošas trīskaujas. Kā munīcija der mūža laikā pamatīgi nostiprinātas dīvainības, fobijas, kaprīzes, vājības un principi, bet vēl vairāk – bailes no aizvien augošās vecuma nevarības un vientulības. Aktieri eleganti spēlē Gistava, Fernāna un Renē attiecību divdabību. Viņi reizē gan nevar ciest cits citu, gan – ļoti novērtē un ir izvēlējušies cits citu par domubiedriem.
Kā saka lielākais īgņa no visiem – Gata Gāgas Gistavs: «Tas perdeļu bars [pārējie pansionāta iemītnieki] jau arī lien uz mūsu pusi» un «ne visi ir pelnījuši šādu skatu. Paskatieties, kas par ainavu!». Starp viņiem ir notikusi bezvārdu vienošanās – viņi nekad nebūs veci. Un punkts.

Bet realitāte ir citāda. Rutīna ar siltu zupu un māsas Madlēnas stingro roku – aicinājumu/ pavēli sacerēt dzejolīšus pārējo dzimšanas dienām, bet drīz jau arī – bērēm. Visi trīs ir ļoti atšķirīgi. Kaspara Znotiņa Renē ir pie vislabākās veselības un pasaulei atvērtākais. Viņš katru dienu dodas garās pastaigās un aiz kapiem atrod «īstu brīnumu» – meiteņu skolu! Var just – Renē ir sev nosolījies būt laipns un ieturēts, bet, Fernāna un Gistava nokaitināts, viņš, nostiepies taisns kā stīga, spalgā balsī taurē kā sirēna – un visa viņa inteliģence pakūp. Ģirta Krūmiņa Fernāns dzīvo savā pasaulītē, mīl mūziku, un viņa galvenā vēlēšanās ir, lai tikai nebūtu jānostājas kāda pusē. Vēl Fernāns vēlas pēc iespējas ilgāk būt pie samaņas, jo katras desmit minūtes ģībst (kara trauma). Taču arī Fernāns pazīst īstu stūrgalvību un nav nekāds jaukais opītis, jo, piemēram, vēstules no ģimenes vispār nelasa. Tās lasa – Gistavs, kuram neviens nesūta. Viņš arī tādā veidā uzzina, ka Fernānam ir mirusi māsa, un sastrīdas ar viņa ģimeni, no attāluma organizējot bēres. Gāgas Gistavs «vēlas palikt vēsturē», bet ir pilnībā asociāls un baidās pāriet pāri pagalmam. Atmetis visu uzpūsto bravūru un uzpūtību, Gistavs mācās pie Renē, kā palocīt galvu, ja ārā kādu satiek. Vai kaut kas nav mainījies? – viņš negaidīti pazemīgi vaicā. Vislabākais kontakts Gistavam ir izveidojies ar terases skulptūru – milzīgu suni. Viņš vēlas to ņemt līdzi piknikā (saprātīgs kompromiss Indoķīnas vietā) un nesaprot, kāpēc biedri ceļ traci «nieka sunīša pēc». Komika dzimst no neatbilstības, kad vismazāko sadzīvisko uzdevumu, arī iecerēto pikniku, visi trīs organizē kā kaujas operāciju – ar detalizēti izstrādātu stratēģisku plānu un nespēju vienoties, kurš būs galvenais.
Viņi turpina rakt tranšejas un cīnīties arī uz pansionāta terases.

Izkāpt laikus

Vienotā tembrā ar aktierspēli izrādē darbojas scenogrāfija un kostīmi. Terasi Kristians Brekte un Ģirts Ēcis veidojuši kā stilizētu tanku (tā vismaz ieraudzīju). Nocietinājumu, no kura trijotne atšaudās – pret māsu Madlēnu, pārējiem pansionāta iemītniekiem, bet pamatā jau – pret laiku un vecumu. Fascinējoša ir režisora sirreālā kaprīze – terasi varoņi atstāj, nevis nokāpjot pa trepēm, bet iegāžoties nekurienē. Austras Haukas skaistais video to vēlāk paskaidro – tā taču ir lidojošā klusuma darbnīca, nevis kāda tur pansionāta terase. Kreisajā pusē – Fernāna klavieres, labajā – Gistava «nieka sunītis», sfinksas un japāņu mangu suņa krustojums. Divdabīgi ietilpīgi ir arī Annas Heinrihsones kostīmi. No vienas puses, tie ir groteski, komplektā ar grimu un frizūrām atgādina delartiskos varoņus. Taču impulss ir pat ļoti reālistisks. Kurš gan nav redzējis aizgājušo laiku varoņus, kuri pa savai modei sapucējušies tā, ka citi nezina – smieties vai raudāt. Treniņbiksēs sabāzts balts krekls ar šlipsi. Kārtās savilkti «mednieku veļai » līdzīgi apģērba gabali, rūtainas filca čības… Bet tikmēr zem kājām laiku pa laikam slīd šoseja (spoža detaļa!).

Izrāde ir emocionāla, bet nav tīši sentimentāla. To pašu var teikt arī par Jēkaba Nīmaņa mūziku, kuru laiku pa laikam izspēlē «ģenerāļu orķestrītis», savā noskaņā atgādinot gājputnu sasaukšanos.

Beigās viņi visi trīs aiziet zosu gājienā, augstu celdami kājas kā pāri sniega kupenām. Kā zagdamies, lai kāds nesadzird un neiztraucē viņu pēdējo operāciju. Izkāpj no dzīves, kas vairs nav īsti viņu cienīga.
Kamēr vēl paši ir ģenerāļi pār savu zarnu traktu, kājām un māsas Madlēnas bēru dzejolīšiem. Galu galā otrā terasē drīz taisīs remontu, un savilksies tie visi citi «perdeļi ». Tie vecie un garlaicīgie.

Gājputni aizlido. Ģenerāļi – arī. Suns, apsveikdams viņu izvēli, spīdina lampiņu acis. Gistavam bija taisnība, ka viņš ir dzīvs.

Bet nešņukstiet. Šis nav stāsts par eitanāziju. Tā tomēr ir komēdija. Lai arī liriska.

Trīs vīri. Un suns
http://www.satori.lv/
03.05.2016
autors Ieva Rodiņa

Par Ģirta Ēča izrādi "Lidojošā klusuma darbnīca" Jaunajā Rīgas teātrī

Atrašanās mūžīgā kustībā – šādi pāris vārdos iespējams kopsavilkt Jaunā Rīgas teātra izrādes "Lidojošā klusuma darbnīca" tematiku. Kaut arī Ģirta Ēča iestudētās izrādes varoņus grūti nodēvēt par "varonīgiem" šī vārda ierastajā nozīmē, Ģirta Krūmiņa, Kaspara Znotiņa un Gata Gāgas tēlotie trīs Pirmā pasaules kara veterāni, kuri divarpus stundu garajā izrādē risina savas attiecības uz JRT Lielās zāles skatuves, kļūst par traģikomisku laikmeta simbolu. Acīmredzami piederēdami vakardienai, ne šodienai (lugā tēlotais darbības laiks – 20. gadsimta 50. gadi, kad aiz muguras ir ne tikai Pirmais, bet arī Otrais pasaules karš), šie trīs vīri – un neaizmirsīsim, protams, arī par klātesošo suni – atgādina par pagātnes neatraujamību no tagadnes. "Lidojošā klusuma darbnīca" ir izrāde, kurā uz savas ādas var izjust laika plūšanas ritmu – no lēna, monotona līdz straujam, lēcienveidīgam. No sajūtas, ka visi pasaules pulksteņi apstājušies, līdz ne mazāk kaitinošajai sajūtai, ka kaut kas paskrējis garām nepamanīts. Režisors izrādes tempu konstruējis apzināti – kā gandrīz taustāmu atspulgu varoņu iekšējai laika un pasaules sajūtai, kurā brīžiem viss it kā nekontrolēti aizplūst gar acīm, bet citā mirklī apziņā iegulstas katrs sīkums, kas nokļuvis redzeslokā.

Izrāde sākas ar pārtrauktu klusumu. Pēc neizmērojami ilga klusuma kāds ierunājas, izjaukdams uz skatuves redzamo perfekto kompozīciju, – trīs paveci vīri, cits par citu krāšņāki, sastinguši kā harmoniskas skulptūras un veras tālumā. Bet klusums ir maldinošs, jo aiz ārējā miera notiek nepārtraukts domāšanas process. Mūsdienu franču dramaturga Žeralda Sibleirasa luga "Papelēs šalko vējš" ir bezgala asprātīgs, intelektuāli spraigs teksts, kurā trīs varoņi, garlaikoti vadīdami mūža nogali pansionātā, ik dienu satiekas uz terases, lai atkal un atkal pārspriestu vienas un tās pašas tēmas. Viņu sarunas ir kā nenopulētas pērles – ironiski precīzi dzīves vērojumi par karu, nāvi, sievietēm, gadalaikiem. Sanāk tāda kā populārzinātniskās enciklopēdijas pāršķirstīšana – uz dullo uzšķirtajā lapā var atrasties jebkurai dzīves jomai derīga atziņa. Vērojot uz skatuves redzamo trijotni, neizbēgami nāk prātā salīdzinājums ar Džeroma K. Džeroma "Trīs vīriem laivā", un Sibleirasa luga (jautājums tikai – apzināti vai neapzināti) savā ironiskajā intonācijā tik tiešām uzskatāma par šī kanoniskā literatūras šedevra reinkarnāciju.

"Papelēs šalko vējš" ir luga, kurā vienlīdz spēcīgi jūtama gan sadzīviskā, gan absurda intonācija – autors tekstā praktiski nav devis nekādas žanriskas norādes, un, kā liecina interneta dzīlēs pieejamā informācija, šai lugai jau ir izveidojusies sava iestudēšanas tradīcija, kā galveno izceļot tieši sadzīvisko līmeni un lomām izvēloties vecākās paaudzes aktierus. Ģirts Ēcis, iestudējot lugu, piedāvājis jaunu, daudzkārt sarežģītāku interpretāciju – trīs veterānu lomās iejūtas JRT vidējās paaudzes aktieri, kuri, neslēpjot notiekošā butaforiskumu, acīmredzami vecināti – pielīmēto degunu un matu ērkuļu radītie vizuālie tēli ir bezgala spilgti un pašraksturojoši. Kaspara Znotiņa Renē – labsirdīgs, rāms inteliģents ar lepni (vai drīzāk sapņaini?) gaisā izslietu ērgļa degunu. Ģirta Krūmiņa Fernāns – jūtīgs pasaules vērotājs, kura galvu sedz balta olai līdzīga cepurīte, bet pie deniņiem tikko manāma karā gūtās traumas atstātā rēta. Un Gata Gāgas Gistavs, kura kareivīgā nevēlēšanās padoties ienaidniekam (vienalga, vai tie būtu pārējie, "nicināmie" pansionāta iemītnieki vai vecums) ir tikpat acīmredzama kā viņa sirmais, spurainais matu ezītis.

Precīza un, nebaidīšos teikt, unikāla ir arī mākslinieces Annas Heinrihsones radītā kostimērija – skatoties uz skatuves tēlu ārējo izskatu, rodas sajūta, it kā vienā "frontes līnijā" cīnītos liecības par viņu izbijušo varonību (Pirmajā pasaules karā nopelnītās medaļas un fragmentētas formastērpu paliekas) un tikpat acīmredzamās vecuma pazīmes (nošļukušas flaneļa bikses, siltas zeķes un ērtas čības).

Aktieri izrādē paslēpušies aiz grima, parūkas un kostīmiem kā krāšņas maskas, turklāt apzināti kariķē dažādas vecuma pazīmes (šļūkšanu, pūšanu, elšanu, čāpstināšanu, drebēšanu u.tml.). Atšķirīga ir ne tikai izpildīšanas tehnika, bet arī sasniegtais rezultāts. Ģirts Krūmiņš, kura atveidotajam Fernānam piešķirta mazāka ārējās deformācijas pakāpe, pārsteidz ar smalku, niansētu varoņa iekšējās pasaules attēlojumu. Kaspara Znotiņa Renē savukārt savijas divi savstarpēji kontrastējoši dvēseles stāvokļi – optimistisks miers un sprādzienbīstama neiecietība. Brīžos, kad Renē visa pasaule apnikusi, aktieris pieaugošā amplitūdā paaugstina varoņa balsi, raisot asociācijas ar bumbu, kas kuru katru mirkli gatava sprāgt. Redzētajā izrādē gan šis kāpinājums neraisījās no iekšējās darbības un līdz ar to kļuva par pašmērķīgu komisma radīšanas līdzekli. Līdzīgi arī Gata Gāgas Gistavā vairāk redzama ārējā, ne iekšējā faktūra, aktieris varoņa neiecietību pret apkārtējiem spēlē "skaļumā un plašumā" – ar skaļu balsi un plašiem žestiem –, kamēr iemesli, kādēļ viņš ir tieši šāds un ne citāds, tā arī nekļūst ieraugāmi. JRT aktieri brīnišķīgi jūt publikas gaumi un ar acīmredzamu profesionālu azartu "spiež" uz īstajām pogām. Tomēr aktieru spēles veids, kurā dāsni izmantoti groteski izteiksmes līdzekļi, brīžiem it kā vienkāršo izrādes kopējo noskaņu – vairākās epizodēs smalkā absurda noskaņa izzūd, priekšplānā izvirzoties sadzīviski kariķētām varoņu attiecībām.

Nereālistisko atmosfēru iestudējumā rada un neatslābstoši uztur Kristiana Brektes veidotā scenogrāfija – pusmetru virs zemes pacelta platforma ar ieslīpu plakni, kas ļauj dažādot aktieru fizisko pārvietošanos šajā telpā. Viņi iet salīkuši, nedroši šļūkdami lejup pa slīpumu vai ar manāmām grūtībām tipinādami augšup. Šī kustība metaforiski atgādina Sīzifa cīņu ar laukakmeni – uzgājuši platformas augšdaļā, varoņi ar neizbēgamību turpina kustību lejup. Vienīgā – un, kā drīz vien kļūst skaidrs, mānīgā – iespēja izbēgt no šī "vāveres riteņa" ir lēciens nezināmajā: skatītājiem neredzamajā telpā aiz spēles platformas. Katrs šāds pārgalvīgs lēciens kā ūdenī iemests olis liek novirmot skatuves dziļumā redzamajam videoekrānam, liekot domāt par to, ka un kā katra sīkākā doma, kustība vai rīcība apzināti vai neapzināti ietekmē pasauli ap mums. Austras Hauks veidotās videoprojekcijas rada daudzslāņainas asociācijas, funkcionēdamas ne tikai kā vizuāli pievilcīgs fons, bet arī kā spēcīgs izrādes jēdzieniskā vēstījuma komponents.

Metafizisko noskaņu izrādē pastiprina arī Jēkaba Nīmaņa mūzika, kas paplašina lugā piedāvāto sadzīviskās darbības līniju. Izrādē Renē, Fernāns un Gistavs savstarpējās sarunās bieži vien strīdas līdz pagurumam (lasiet – Gistava samaņas zaudēšanai vai Renē aiziešanai pastaigā), taču tad pēkšņi viņu balsis harmoniski saaužas mūzikā. Ik pa laikam varoņi atmet ar roku runāšanai, nokāpj no platformas un tādējādi it kā iziet ārpus laika un telpas robežām. Mazais, ārkārtīgi harismātiskais orķestrītis, kurā Kaspars Znotiņš spēlē akordeonu, Gatis Gāga – klarneti, bet Ģirts Krūmiņš – ērģeles un klavieres, suģestē ne tik daudz ar muzikālu precizitāti, kā drīzāk ar siltu, nomierinošu intonāciju. Tādēļ izrādes finālā, kad, dūmu mutuļu pavadīta, mazā platforma simboliski paceļas gaisā un aizlido kosmosā, rodas mierinoša cerība, ka šādu mazu intelektuāļu saliņu Visumā ir ārkārtīgi daudz.

Izrāde atstāj vieglu pēcgaršu – ne tikai tādēļ, ka no divām Žeralda Sibleirasa lugā aktuālajām intonācijām (komiskās un traģiskās) režisoram, šķiet, tuvāka ir pirmā, komiskā, bet arī tādēļ, ka "Lidojošā klusuma darbnīca" nepretendē kļūt par skaļu, pamanāmu teātra sezonas notikumu. Tā ir kā laba grāmata, kura paņem lasītāju savā varā jau lasīšanas procesa laikā, bet kuras suģestējošā ietekme beidzas pēc pēdējās lappuses aizvēršanas. Un dzīve turpinās.