Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
LINDA VISTA
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

LINDA VISTA

T. Letss
LINDA VISTA

Izrādes tēma ir pusmūža cilvēku drāma mūsdienu sabiedrībā. Agrākos laikos 40-50 gadus veci cilvēki jau skaitījās norakstīti un savu dzīvi jau nodzīvojuši. Mūsdienās šī paaudze jūtas apmulsusi, jo jaunība kā nebeidzas tā nebeidzas, dzīves plāns ir it kā izpildīts (vai nu veiksmīgi vai neveiksmīgi), bet dzīve joprojām turpinās un vajadzīgs jauns plāns.

Režisors - Alvis Hermanis
Scenogrāfs - Artūrs Virtmanis
Kostīmu māksliniece - Jana Čivžele

Lomās - Andris Keišs, Jānis Skutelis, Baiba Broka, Elita Kļaviņa, Grieta Aminata Diarra, Gundars Āboliņš, Sandra Kļaviņa.

Izrāde notiek: JRT Mazajā zālē Miera ielā 58a.

Izrādes ilgums: 3h 30 min (2 cēlienos).

Biļešu cenas: 22,00, 25,00 un 30,00 EUR.

Pirmizrāde 2018. gada 1. septembrī.

Līdz 14 gadu vecumam skatīties neiesakām!

Vārds: Dace Eihenbauma (viedoklis no Facebook), 12.11.2018
Viedoklis: Neatceros, kad pēdējo reizi kādā izrādē tā izsmējos, Izsmējos ar jēgu. saturu un domu.
Vārds: naze, 19.10.2018
Viedoklis: Izklaidējoši- jā, aktierspēle- jā (Keišs beidzot izkāpis no Bendera tēla), bet pilnīgi nekādas pēcgaršas vai pārdomas pēc noskatīšanās. Man personīgi pietrūkst vairāk izrāžu, kuras nedod mieru vēl pēc noskatīšanās nevis tikai pasēdēt krēslā un ierēkt.
Vārds: illi, 18.10.2018
Viedoklis: man patika! sen nav bijusi laba komēdija. Mēs bijām to pelnījuši. Paldie! tiem kas cer atrast nopietnas atbildes kā tad dzīvot tālāk.... nāksies pašīem tās meklēt. Noteikti vīriešu izrāde. no vīriiešiem par vīriešiem :) Nu nepatikt nevar.
Vārds: Ilze, 18.10.2018
Viedoklis: Paldies,paldies,paldies!!!Ļoti patika. Fantastiski aizraujoša izrāde, ne uz mirkli nebija garlaicīgi. Keišs fantastisks, milzu darbs un enerģija! Patīkams pārsteigums par Skuteli,ļoti pārliecinošs un smieklīgs tēļs. Elita un Baiba kā vienmēr ļoti profesionāļas. Gundars Āboliņš izcils! Izrāde smieklīga un nedaudz skumja reizē, un pārdomu rosinoša. Labprāt ietu vēļreiz! Iesaku!
Vārds: Inesis, 18.10.2018
Viedoklis: Vakardienas izrādē vislabākie - Āboliņš uz skatuves un lašu maizes kafejnīcā. Ceru, ka "Latviešu laupītājos" ieraudzīšu krietni vairāk "vislabāko"...

Tiesības būt laimīgam: derīgs līdz [nesalasāms datums]
https://pudernica.wordpress.com/2018/09/05/linda-vista/
05.09.2018
autors Māra Bērtaite

Laikā, kad dzīve kļūst aizvien garāka un valda mūžīgās jaunības kults, kas neatļauj novecot ne ķermeniski, ne morāli, indivīds ir vairāk gatavs izmantot savu pagarināto dzīvi nekā sabiedrība to ir gatava atļaut. Vienlaikus cilvēks pats garīgi noveco daudz lēnāk nekā to dara viņa ķermenis. Izjūtas nemainās. Emocijas nemainās. Eiforija, bezcerība, iemīlēšanās, vilšanās – nav būtiski, vai tev ir ap divdesmit vai trīsreiz vairāk, emocijas nepāriet, no tām neizaug. Cilvēks nav spējīgs nejust. Taču sabiedrība uzmet aci, novērtē vizuāli un nāk ar verdiktu – par vecu. Šādos gados vairs tā nepienākas. Nedrīkst. Nav pieņemts. Tiesībām būt laimīgam notecējis derīguma termiņš.

“Linda Vista” ir stāsts par paaudzi, kas nevar atrast savu vietu. Tie sen vairs nav jaunieši, kam piedien eksperimentēt un mētāties pa dzīvi, tie nav trīsdesmitgadnieki, kas dibina ģimenes un veido galvu reibinošas karjeras. Taču arī šiem nobriedušajiem, prātīgajiem, un savu ceļu jau sen iestaigājušiem cilvēkiem, nonākot situāciju krustcelēs, joprojām ir šaubas un nepārliecinātība, kaislība un jā, naivi maksimālā vēlme justies laimīgiem.

Izrāde ironiski un ķircinoši, bet tomēr ļoti smeldzīgi palūkojas uz tik nicīgi dēvēto pusmūža krīzi, ļaujot nojaust, ka nez vai vaina ir krīzē kā untumā, bet drīzāk dzīves cikliskumā. Sagadīšanās pēc tā saucamajā pusmūžā – ap 40, 50 gadu vecumu (kaut gan 100 gadus joprojām reti kurš nodzīvo) – beidzas kāds dzīves cikls un ir laiks sākt jaunu. Tikai nez kāpēc jaunietis īrētā dzīvoklī ar lētām mēbelēm, strādājot pagaidu darbu un svārstoties starp vairākām mūža mīlestībām ir sociāli pieņemams, bet vecāka gadagājuma cilvēks šādos pašos apstākļos – ne tik ļoti.

Velti esmu sūdzējusies, ka teātri Latvijā netiek galā ar komēdijas žanru – pēdējā laikā ir bijušas vairākas pozitīvas pieredzes, un “Linda Vista” ir viena no tām. Izteikti asprātīga un tīši smīdinoša izrāde, kas neaprobežojas ar jokiem, bet ar tiem piesedz nopietnu sižetu un pat filozofisku saturu. Izrādes slāņainums, šķiet, prasa īpašu meistarību gan režisora darbā, gan aktierspēlē, lai noturētu gaumīgu līdzsvaru un aiz parodijas nepazaudētu tēlu cilvēcīgās iezīmes. Par izdošanos liecina viļņošanās skatītājos, kad kāre pasmieties par veiksmīgo tipāžu atveidojumu mijas ar gandrīz sāpīgu atklāsmi par zināmiem un dzīvē sastaptiem ļaudīm, kas te, uzkāpuši uz skatuves, nojauc trauslo robežu starp teātri un realitāti.

Aktieriem, kas spēlē izrādē, sanāk nodarboties ar pašironiju, iemiesojot savam vecumam, savai paaudzei tipiskus raksturus un īpašības neglaimojošā gaismā. Lai būtu ticami un vienlaikus smieklīgi, paspilgtināts ir viss neglītais – gan izskatā, gan uzvedībā. Šis neizskaistinājums izaicina skatītāju un viņa aizspriedumus, izgaismojot neērtos jautājumus par savas tolerances robežām un dalības pakāpi kolektīvajā sašutuma brēcienā par jaunā meitenē iemīlējušos piecdesmitgadnieku, dāmu pēc četrdesmit ar seksuālām vēlmēm, nepateicīgo pusmūža vīreli, kas sagribējies nez ko un nenovērtē savu laulību, … “Linda Vista” atgādina, ka cilvēku rīcība ir skatāma ne tikai no publiskās, klišejiskās puses, bet arī no individuālās un personiskās perspektīvas. Katras rīcības pamatā ir personiski iemesli, ne ļaunprātība, visticamāk tādi, kas paša indivīda acīs ir vērtīgi, svarīgi, neatliekami.

Izrādei ir teicams aktieru ansamblis ar Andri Keišu zvaigžņotā sastāva spicē. “Linda Vistā” aktieri neiemieso savus personāžus, bet tos ilustrē. Izteiktā komēdijas forma nepieļauj citu stilu, lai gan jāteic, ka dažbrīd (it īpaši – fināla skatā) aktieri it kā nejauši pārslēdzas uz citu frekvenci un nospēlē ne vairs komēdiju, bet dzīvi. Tieši šie dzīvie momenti, kas saauž farsu ar drāmu, padara izrādi daudzdimensionālu un baudāmu.

JRT štata aktieri “Linda Vistas” lomās šķiet redzēti un pazīstami, taču vienlaikus neatražo klišejas un savus personāžus izzīmē spilgtām, fovistiskām līnijām un pārspīlētiem krāsu triepieniem, radot kolorītu raksturlomu buķeti. Ar baudu var vērot Sandras Kļaviņas juteklisko (domāts – pret skatuves partneriem jutīgo) sniegumu, Gundara Āboliņa talanta komisko šķautni un, protams, Andra Keiša nevainojamās arpēdžijas visas izrādes garumā. Varbūt teicamajā spēles plūdumā nedaudz pietrūkst aktiermeistarisku pārsteigumu vai jaunatklājumu, bet tāpēc tos iespējams meklēt pieaicinātajos viesaktieros.

Jāņa Skuteļa piesaistīšana noteikti atzīstama par vienu no izrādes rozīnēm: lai gan aktieris turpina strādāt savā iepriekš redzētā un izkoptā stilā, konkrētajai lomai tas ir īpaši piemēroti. Pateicoties atstrādātai tehnikai, atveidotajā raksturā nav pretrunu vai atkritienu, tas ir izslīpēts un precīzs. Savukārt Grieta Aminata Diarra nenoliedzami piešķir savam atveidotajam tēlam autentiskumu un izrādei krāšņumu, fiziskajos paramteros atbilstot lomai par 120 procentiem, taču profesionālā ziņā jūtams pieredzes trūkums, sasteigtība un vienveidīgums reakcijās, kas tēlu padara pārāk neīstu. Iespējams, tā ir arī lampu drudža vaina, kas, izrādei uzņemot apgriezienus, varētu pāriet.

Teju viss aktieru ansamblis cīnās ar asarām, proti, raudāšanas atveidošanu, kas man noteikti bija mulsinošākie momenti izrādes laikā. Personīgs paldies Baibai Brokai par izcili, jūtīgi un precīzi izspēlēto dramatisko ainu otrā cēliena beigās. Par pārējām asarām īsti nezinu, ko domāt: tās nebija nedz īstas (līdzjūtību raisošas), nedz smieklīgas, drīzāk vienkārši samākslotas. Neticot šīs raudzes aktieru talanta trūkumam šāda uzdevuma paveikšanai, jāsecina, ka amatieriskā, eksaltētā šņukstēšana vai saviebtās sejas bijusi mākslinieciskā iecere. Te nu mana mākslas izpratne un interpretācija kapitulē, pat neradot smieklus, vien neērtību skatīties. Taču, ja godīgi, laika ziņā jau raudāšana neaizņem tik daudz laika no izrādes, lai tam veltītu veselu rindkopu.

Amerikāņu dramaturga darba par amerikāņiem Amerikā vizuālajam noformējumam scenogrāfs ir izvēlējies amerikāņu kultūrai tik piederīgo plakātu estētiku vintāžas stilistikā. Fona plakātu (wallpaper?) nomaiņa notiek ik pēc ainas, no skatuves dibenplāna slīdoši pietuvinot skatītājiem jauno “kadru”, kamēr vecais “pārlūst” uz pusēm un nozūd redzes lauka ārmalā, veidojot zināmu līdzību ar fotokameras zoom funkciju. Ne tikai fiziski – arī saturiski šie uznirstošie kadri it kā iezūmojas izrādes tēlos, sākotnēji ilustrējot dekoratīvas ainas no runātā teksta, bet vēlāk pievēršoties aktieru / tēlu portretiem, kas no grafiski pārveidotiem un knapi atpazīstamiem kļūst arvien dabiskāki, patiesāki un reālistiskāki, izrādi pabeidzot ar (no līdzšinējā vizuālā, bet ne izrādes kopējā) konteksta izlecošām aktieru fotogrāfijām.

Arī tēli izrādes gaitā met nost visu ārišķīgo, jābūtīgo un plakātiski skaisto, mēģinot tuvināties savam patiesajam “es” un tā vēlmēm, izjūtām, aicinājumam, kas izrādās vienīgais iespējamais ceļš, kā pagarināt laimes derīguma termiņu.

Afterpost pēc Indrāniem
Latvijas Avīze
05.09.2018
autors Anda Buševica

Baltā rakstīšana ir tad, kad piesēdies pie datora un laid no pirkstiem ārā plūst visam, kas iešaujas prātā. Un parasti no tā nekas nesanāk! – jūtūbes vietnē noskatāmajā videorullītī skaidro amerikāņu aktieris, režisors, dramaturgs Treisijs Letss par lugas “Linda Vista” tapšanu. Taču “Linda Vista” sākusies tieši tā – ar autora paša piecdesmitgadnieka vīrieša – iekšēju monologu, no kura pārsteidzošā kārtā izlobījās stāsts.

Režisors Alvis Hermanis pēc konceptuālās “Marķīzes de Sadas”, kas atklāja iepriekšējo Jaunā Rīgas teātra sezonu, šīs sezonas atklāšanai radījis pārsteidzoši tradicionālu, uz tekstu un aktierspēli balstītu izrādi. Ja burtiski jāpastāsta, kas notiek jauntapušajā izrādē – te scenogrāfijas līdz minimumam samazinātā spēles laukumā, priecīgas krāsas mēbelēs cilvēki sarunājas. Treisijs Letss saka, ka “Linda Vista” varētu būt viņam pašam tuvākā izrāde, jo Vīlera iekšējais monologs pa druskai ir viņš pats. Vai ko līdzīgu, izvēloties lugu, juta režisors Alvis Hermanis? Andris Keišs?

Izrāde sākas un arī noslēdzas ar “Alphaville” dziesmu “Forever Young”. Sintezatora zīmētais saldais plašums kaitinoši iemet mani padsmitgadnieka mūzikas gaumē, taču tagad es labāk zinu angļu valodu, ieklausos arī vārdos – “vai kāds gribētu dzīvot mūžīgi”? Piesakot šo izrādi, Hermanis intervijās runāja par to, ka šolaiku Blaumaņa Indrānu paaudze braukā pa festivāliem, pārtika, dzīvesveids, medicīna uzdāvinājusi aktīvai dzīvošanai gadus divdesmit, taču šī ir arī pirmā paaudze, kas saskaras ar problēmu – ko iesākt ar uzdāvināto laiku? Patiesību sakot, šai dāvanai ir traģiska pieskaņa, kā klimata izraisītai globālai sasilšanai. Pienenes uzzied rudenī, un arī zemnieciskajā dzīvesveidā iegājusies cilvēka dzīves kārtība ir izjaukta. Diezgan bieži cilvēks četrdesmit piecdesmit gadu vecumā ir šķīries un viens – gluži kā Andra Keiša izrādē “Linda Vista” atveidotais Vīlers – un viņam dzīve jāsāk no nulles. Jāsāk ar to, ka jāsameklē, kur dzīvot. Izrādes nosaukums “Linda Vista” latviešu valodā raisa noteiktas asociācijas, taču tulkojumā no spāņu valodas šī frāze nozīmē “skaists skats” – šāds nosaukums dots Sandjego rajonam Kalifornijā, kur ir daudzdzīvokļu mājas, vienā no tām iemitinās Vīlers. Izrādē daudz tiek runāts par paaudžu atšķirībām, taču, manuprāt, Vīlera problēmu komplekts varētu piemist jebkuram daudzdzīvokļu mājas iemītniekam. Šajā gadījumā tas ir vīrietis, kurš ir izkritis no dzīves komplekta “iestādīt koku, uzaudzināt dēlu”, no saistībām pret dzimtu, savu zemi. Vīleram jārada jauns pamats dzīvei un tikai no tā, kas viņā pašā ir.

Andris Keišs šo lomu nospēlē izcili: piecdesmitgadnieka apnikumu, vārdu plūdus, aizskalojot no sevis negribētu jaunu informāciju, instinktīvu iemirdzēšanos sievietes skaistuma priekšā. Viņam pretim – Jānis Skutelis, Vīlera skolasbiedrs, kura ģimenes dzīve ir šķietami izdevusies. Skutelim lomā piekrīt runāt “pareizos” tek­stus, šai gadījumā veiksmīgs ir aktiera līdzšinējais komiķa tēls un prasme, kas pagrūž meklēt šajos tekstos paradoksus, ironiju.

Andra Keiša varonis iepazīstas ar dzīves kouču Žilu (Baiba Broka). Jau pati šī situācija ir smieklīga – ka vispār nepieciešama tāda profesija – koučs, kas trenē iespējami ilgi izvairīties no pusmūžam raksturīgā īgnuma un dzīves apnikuma, māca sadzīvot ar to kā kādu slimību. Taču Baibas Brokas zīmētajā Žilas tēlā ir kas vairāk – dzīves nopietnība, sauciens pēc pašcieņas, savas patības apzināta veidošana, un tas paliek skanam ausīs kā neatrisināta lugas līnija, ko izrādes raitajā darbībā aizskalo nākamā aina.

“Linda Vista” scenogrāfija (Artūrs Virtmanis) vizuāli man nepatīk, taču kāda režisora ieceri papildinoša jēga tajā ir. Skatuves dibensienu veido apzīmētas plāksnes, kas mainās, pieskaņojoties noskaņai un krāsām. Skatuves pārbūve notiek gaismā, mūsu acu priekšā, neslēpjot, ka viss ir tikai teātris, spēle. Mīlēšanās ainas tas padara sevišķi smieklīgas. Sākotnēji zīmējumu saturs atgādina grafiti, kur zīmējumu būtība ir publiski paust savu dzīves kredo, vērtības. Vēlāk zīmējumi līdzinās fotogrāfijām, kurās stilizētu komiksu vai filmu varoņu estētikā atpazīstam uz skatuves spēlējošos aktierus. Vai scenogrāfa vēstījums ir, ka mēs domājam klišejās un savu esamību uz šīs planētas mūsdienās spējam apsmadzeņot, tikai sevi ievietojot tajās? Ka filmu scenāriji aizstājuši lielos tekstus – reliģiju, filozofiju? Sevis samērošana ar kino tēliem cilvēku dara tik brīvu kā vēl nekad, taču vienlaikus atņem dzīvei nopietnību un smagumu.

Vīlers savas dzīves piesaisti izvēlas atbilstoši tā brīža kaislībai. Baibas Brokas varoni nomaina Grieta Aminata Diarra Minnijas tēlā, kas pārliecina ne tik daudz ar aktierspēli, cik eksotisku plastiku, kas labi saderas ar lomas leģendu, ka Vīlers gultā piedzīvo nebijušu kaisli. Seko Sandras Kļaviņas māsīgā blakus būšana. Vēl šajā izrādē svinama ir Guntara Āboliņa atgriešanās nelielā lomiņā, kurā viņš ar pāris vilcieniem – filmiņu pārtīšanu bikšupriekšas augstumā, gļēvu balsi – iespēj sevi parādīt īsti derdzīgu un tā beidzot pagrūž līdzīgā situācijā esošo Vīleru pieņemt jelkādu lēmumu. Izrāde beidzas rozā gaismā, ar vēl pāris mirkļiem galvenā varoņa labsajūtas, pirms atkal sākas nedrošība par savas dzīves pamatu.

“Linda Vista” ir izcili uzrakstīta luga, zālē bieži atskan smiekli. Pēc izrādes uzklausītie viedokļi dalījās galēji pretējos. Vieni slavēja režisoru Alvi Hermani par spēju viegli pasniegt sarežģītas dzīves situācijas, filozofiski apsmadzeņojamus jautājumus, apstiprinot JRT sezonas sākumā sludināto stratēģiju. Otri uzskatīja, ka pieminētās problēmas pārāk ātri aizšūpinātas, ainai nomainot ainu popmūzikas ritmā, neļaujot tās piefiksēt, izjust kā problēmas, par katarsi nemaz nerunājot.

Man šķiet, ka “Linda Vista” savā veidā turpina “Latviešu stāstu” aizsākto JRT kursu. Skatītāju zālē ir kas līdzīgs klubiņa sajūtai – mēs esam laikabiedri, tā ir mūsu kopīga pieredze. JRT lielākais trumpis joprojām ir izcili aktieri, viņu spēles dēļ vien uz šo izrādi pilnīgi noteikti ir vērts nākt. Un tomēr kā pēcgarša paliek sajūta, ka vēlmē varoņus padarīt simpātiskus, piešķirt izrādei vieglumu, maznozīmīga padarīta lugā ierakstītā traģika. Piemēram, mani turpina urdīt jautājums, kas notiks ar Vīlera pusauga dēlu. Dabiskās saiknes cilvēku starpā, sarautas un izkropļotas, kļūst divtik ciešas un traģiskas.

Bez bailēm
IR
06.09.2018
autors Edīte Tišheizere

Ar Treisija Letsa komēdiju Linda Vista Jaunais Rīgas teātris pārkāpj kādu svarīgu slieksni un iesmej pats par sevi.
 

Alvis Hermanis neko nedara bez nolūka. Pirms gada, atklājot JRT pie Dzemdību nama, viņš iestudēja Marķīzi de Sadu — uzvedumam vajadzēja ar neprātīgo greznību «uzspridzināt» bijušās Tabakas fabrikas mūru industriālo brutalitāti. Neizdevās, jo mūru vairs nebija, un ko tur spridzināt rīģipsi.

Toties šogad 1. septembrī pirmizrādītā Treisija Letsa luga Linda Vista ir precīzs trāpījums. Kam? Gribētos teikt — režisoram pašam, viņa vadītajam teātrim «pārejas vecumā », par ko tik daudz ir runāts, un tādiem pašiem uzticamajiem skatītājiem. Neatceros neko kopš Džeroma Trīs vīriem laivā, ko tik ļoti gribētos citēt gabaliem vien. Kas tad tik traks ir tajā pārejas vecumā?Kā saka galvenā varoņa koledžas laiku draugs (citēju pēc atmiņas), «tev gribas būt jaunam, bet zini, ka būsi vecs, un neesi ne viens, ne otrs».
Linda Vista ir stipri melna komēdija (lielisks Ievas Lešinskas tulkojums!) ar sižetu, triviālu kā pati dzīve. Galvenais varonis, Andra Keiša tēlotais Vīlers, 50 gadi, labo no apgrozības izgājušus fotoaparātus nūģa un seksmaniaka Maikla (Gundars Āboliņš) darbnīcā, svaigi šķīries un, lai nebūtu jāguļ sievas garāžā, pārvācies uz diezgan šaubīgu rajonu Linda Vista — skaistie skati. Precēto koledžas draugu Pola ( Jānis Skutelis) un Mārgaretas (Elita Kļaviņa) mudināts, iepazīstas ar drusku jaunāko Žilu (Baiba Broka), starp citu, dzīves «kouču» ar maģistra grādu par pētījumu, kas veltīts laimes definīcijai, un sāk romānu. Tad viņa dzīvoklī parādās kaimiņiene Minnija (Grieta Aminata Diarra) — divdesmit plus, vardarbīgs boifrends, padzīta no iepriekšējās gultasvietas. Vai vērts turpināt? Situācija ir pati sev «spoileris».
Šo sižetu Hermanis risina ar nenoslēpjamu baudu un mierīgi «nomirst aktierī». Nekādas režijas akrobātikas, toties kopā ar aktieriem precīzi «izķidāta» katra situācija, psiholoģiskā nianse, paredzēts ikviens savienojums, pāreja vai pauze. Un tad viņi palaisti, lai spēlējas. Jo aktieri, protams, spēlējas, nevis iemiesojas, un Andris Keišs var mierīgi pamirkšķināt kādam zālē. Ceturtās sienas nav, mēs visi esam «laipni lūgti šajā pasaulē », kā saka Vīlera darba biedrene Anete (Sandra Kļaviņa) pēc stāsta par kārtējo trāpījumu ar pieri sienā.

Varbūt vienīgais režijas triks ir darbības vietu maiņa, kas notiek kā teātra studentu kursa darbos: katrs aktieris paņem paredzēto rekvizītu vai krēslu, līdz sekundei izskaitļoti un samēģināti noliek to vajadzīgajā vietā un pazūd. Tieši tā izrādes sākumā Vīlers un Pols piepilda skatuvi ar nepieciešamajiem mēbeļu gabaliem un vēl šo to. Loģiski — Pols taču palīdz Vīleram iekārtoties jaunajā mājvietā, tikai, veikuši šo studentu darbiņu, aizelsušies viņi ir pa īstam. Citi gadi, ziniet.
Tālākais ir aktieru šarms, spēlēšanās un izjūtu patiesība. Luga ir uzrakstīta kā savdabīga «stāvkomēdiju » mozaīka. Gandrīz katram no varoņiem ir savējā: minimāla darbība, daudz teksta, kamēr pārējie klausīties jau klausās, bet patiesībā risina paši savas problēmas. Uz šīs monologu mozaīkas — ļoti smieklīgas — fona jo skarošāki ir tie brīži, kad varoņi patiešām ir kopā. Kā Baibas Brokas vienlaikus iebiedētā un drosmīgā Žila «aklā randiņa» laikā mēģina ievilkt sarunā Andra Keiša mizantropu Vīleru, kā viņš burkšķ, purpina, nīgrojas, un tad pēkšņi viņi dzied — viss notiek karaoke bārā — un izrādās, jau sen sarunājas un pēc tam dejo, un happy end ir tepat deguna galā. Un kāds viņiem pēc tam ir sekss! Vai kā Jāņa Skuteļa padevīgi mulstošais Pols un Elitas Kļaviņas saspringtā kā stiegra, kas tūlīt pārtrūks, Mārgareta tajā pašā bārā dzied grupas Radiohead dziesmu Creep — «tu esi eņģelis, bet es esmu kroplis, un kāpēc man vispār te jābūt» — un šajās pāris minūtēs (no kurām daļu laika viņi «dzied» klusējot) nospēlē bezcerīgas laulības ārprātu. Vai kā Sandras Kļaviņas Anete, pati sev izlēmīgi izsitusi pamatu zem kājām, ierauga pret viņu pavērsto Vīlera fotoaparātu un caur asarām saņemas, un sāk izlikties bezbēdīga, un kļūst tāda, un viņi abi smiedamies aiziet. Skan Forever Young, un tu skatītāju zālē sēdi un mēģini sev atbildēt, vai tiešām «mūžīgi jauns» ir tavs sapnis.
Jaunais Rīgas teātris nevēlas būt mūžīgi jauns. Paradoksālā kārtā tieši šī šķietami tik nepretenciozā komēdija ir izrādījusies Alvja Hermaņa un JRT caurlaide uz kādu citu dimensiju — briedumu.

MŪŽAM JAUNI. FOREVER YOUNG.
Diena (Kultūras Diena un Izklaide)
06.09.2018
autors Līga Ulberte

Jaunā Rīgas teātra un Alvja Hermaņa jaunākā izrāde Linda Vista šķiet visai pragmatiskā režisora izvēle, kas lieliski der jaunās sezonas deklarācijai - būt mazāk elitāriem un, ko tur slēpt, dabūt zālē skatītajus.

Arī Latvijā zināmā amerikāņu dramaturga Treisija Letsa, Osedžas zemes autora, luga Linda Vista ir ironiski asprātīga skumjā komēdija ar kases gabala potenciālu par pusmūža krīzes piemeklētiem ļaudīm kaut kur Amerikā, Dienvidkalifornijā, vietā ar latviski pagalam neromantiski skanošo nosaukumu Linda Vista.
Iestudējuma vizuālās zīmes uzkrītoši stāsta, ka darbība notiek Amerikā. Ar šo izrādi Latvijas teātra scenogrāfijā debitē Amerikā dzīvojošais un strādājošais latviešu mākslinieks Artūrs Virtmanis, kura veidotās pārbīdāmās košās popārta sienas rotā arī izrādes varoņu tuvplāni. Tās gan brīvi transformē skatuves telpu, gan arī nepārprotami atsvešina skatītāja uztveri, jo bildes zināmā mērā pasaka priekšā, kas sekos. Intensīvie amerikāniskie kodi gan vizuālajās detaļās, arī precīzajos Janas Čivželes kostīmos, gan teksta atsaucēs uz noteiktiem sociālpolitiskiem aspektiem ir drusku uzbāzīgi, bet vienlaikus skatītāju nomierina, tā teikt, tas ir par kādiem viņiem, nevis mums. Un tā jau arī ir – Lindā Vistā neviens nabags nepaliek, pat ja tiek izmests no darba un pa sava dzīvokļa logu okeānu var redzēt tikai teorētiski.
Iekšējās brīvības virzulis
Sajūsma no grūtsirdības – tā mākslas kritiķis Vilnis Vējš nosauca savu recenziju par mākslinieka Artūra Virtmaņa izstādi (10 000) melanholijas šķautnes Rīgā 2012. gadā. kaut ko stipri līdzīgu gribētos teikt par Alvja Hermaņa izrādi kopumā. Jo veids, kā Andris Keišs spēlē dzīvē strandējušā galvenā varoņa Vīlera cīņu ar melanholiju, tiešām raisa sajūsmu.
Totāla iekšējā pārtapšana bez ārējiem palīglīdzekļiem un iepriekšējo lomu atspulgiem. Trīsarpus stundas aktieris nenoiet no skatuves un katras ainas sākumā pārslēdzas uz neitrālu komentāru. Nekādas romantizācijas uz skatuves un vienlaikus absolūts līdzpārdzīvojums zālē. Vīlers ir sačakarējis visu, kas viņam bijis gan profesionālajā, gan privātajā sfērā, – no daudzsološa fotogrāfa kļuvis par vecu aparātu montieri, kurš nespēj vienoties ar šķirto sievu par alimentiem un ar dēlu pusaudzi pat nesarunājas. Tomēr šis sanīkušais lūzeris raisa neticamu empātiju. Galvenokārt laikam tāpēc, ka viņā ir saglabājies kaut kāds grūti definējams iekšējās brīvības virzulis. No vienas puses, gļēvums un padošanās, no otras – atļaušanās būt pašam, skatīties vecas, lēnas filmas, iestāties par tiem, kurus pazemo, vienvārdsakot, dzīvot tā… kā sanāk.
Treisija Letsa lugas struktūra veidota no spoguļsituācijām – vienas un tās pašas darbības vietas vai tipoloģiski līdzīgas norises atkārtojas vairākkārt, un tās maina tikai Vīlera atšķirīgā attieksme. Visuzskatāmāk šo principu uz skatuves atklāj divas vienīgās lugas un izrādes seksa ainas. Pirmajā gadījumā starp Andra Keiša Vīleru un Baibas Brokas Žilu norisinās lietišķa, abpusēji bezgala pieklājīga «pastumdīšanās», ko aktieri realizē nenoliedzami ļoti asprātīgi, taču arī tik atmaskojoši atklāj abu varoņu totālo vientulību, ka smiekli drīz vairs nenāk. savukārt skatuves sekss ar Grietas Aminatas Diarras Minniju ir pilnīgi pretējs
– neplānots, instinktīvs, bez paskaidrojumiem un atvainošanās, tāda trusīšu ņemšanās. Arī šī aina ir smieklīga un sižetiski visai paredzama, bet virsvērtību tai piešķir Andra Keiša nospēlētā sajūtu amplitūda – no pilnīgas iekšējas vienaldzības un tukšuma līdz gandrīz histēriskai sajūsmai, kad izrādās, ka intensīvas fizioloģiskas izjūtas kaut ko atdzīvina arī ķermeņa anatomiski nedefinējamajā zonā. Dvēselē.
Līdzīgi varētu sastatīt, piemēram, Vīlera dialogus ar Minniju un sandras kļaviņas Aneti ātrās ēdināšanas ieskrietuvē lugas sākumā un beigās vai liekulības tirgu ģimenes draugu saietos karaokes bārā un brīvdabas piknikā.
Trīs Vīlera sievietes
Gluži vienā elpā izrāde gan tomēr nenotiek. Diezgan ilgā ekspozīcija liek iešūpoties lēnām. Atsevišķas ainas iekrīt zināmā deklaratīvismā, jo Jāņa Skuteļa Pols, Elitas Kļaviņas Mārgareta un Gundara āboliņa Maikls ir precīzi, koši, artistiski, bet tomēr tipāži, kuriem vairāk ir funkcijas loma – ar savu rīcību, reakciju vai tās trūkumu viņi tikai stimulē Vīlera lēmumus.
Toties principiāli būtiska ir visu triju Vīlera sieviešu skatuviskā eksistence. Trauslā, sievišķīgā Minnija ir Grietas Aminatas Diarras līdz šim labākā loma – izdzīvotāja ar dzelžainu gribu un maigu augumu, kaut arī pēdējā pagaidām ir vairāk. Sandras Kļaviņas Anetei piemīt silta un mierīga pašcieņa, pat ja pasaule tai ik pa brīdim iesper pa potīti. Visgrūtākais uzdevums izskatās kritis Baibai Brokai, kuras kompleksu māktās dzīves treneres Žilas skatuviskajā veidolā tomēr pagaidām redzami diezgan daudzi stereotipi un finālā ieskanas arī nevajadzīgi didaktiska intonācija.
Par Laiku un vecumu
Alvis Hermanis kādā intervijā šī gadsimta sākumā teica, ka latviešu kritiķi vienmēr iekrīt sentimenta lamatās. Jāpiekrīt vien ir. kad izrādes finālā Andra Keiša Vīlers fotografē Sandras Kļaviņas Aneti, sentimentālas atmiņas par šī bezgala pievilcīgā skatuves pāra daudzo seno izrāžu mīlestībām uzvilnī ar joni. Ne tāpēc, ka tagad vērojamais būtu kaut kas jau redzēts. Drīzāk tieši otrādi – krāsas ir citas, bet diez vai jebkad XXI gadsimta JRT vēsturē tik daudz būtu bijis jādomā par laiku un vecumu kā šajā rudenī, kad daļa ansambļa (kādreizējie jaunieši) izkliedēta, uz sliekšņa stāv cerību pilni citi jaunieši, bet teātra vadītājs atgriezies mājās pie savas trupas zelta kodola.
Pirms vienpadsmit gadiem izrādi Klusuma skaņas Alvis Hermanis un viņa aktieri veltīja savu vecāku jaunībai un Andris Keišs ar Sandru Kļaviņu teatrālās 60. gadu parūkās uz skatuves bija samulsuši jaunlaulātie. 2018. gadā top izrāde, kurā viegls sirmums un tāds kā dzīves nogurums nenovēršami pielavījies pašu aktieru ķermeņiem, un nu jau izrādes varoņi ir aktieru vienaudži kategorijā «45 plus», taču pārliecina un aizkustina arvien tāpat. Ne velti daudzo izrādē izmantoto muzikālo motīvu paralēlajā dramaturģijā par dominējošo kļūst pagājušā gadsimta 80. gadu grāvējs – grupas Alphaville hits Forever Young. Mūžam jauni.

Vecais, dumjais lācis 'forever young'. Hermaņa iestudējuma 'Linda Vista' recenzija.
DELFI - http://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/vecais-dumjais-lacis-forever-young-hermana-iestudejuma-linda-vista-recenzija.d?id=50362667
06.09.2018
autors Dita Jonīte

Jaunā Rīgas teātra (JRT) sezona atklāta ar labi iestudētu un gudru komēdiju par cilvēkiem... labākajos gados. Tikpat labi var teikt, ka tā ir vidējās paaudzes drāma vai vienkārši mūslaiku cilvēku traģēdija, un arī nebūs melots. Katrā ziņā režisors Alvis Hermanis ar Treisija Letsa (Tracy Letts) lugas "Linda Vista" starpniecību piedāvā iespēju visai plašā emocionālā amplitūdā gan garšīgi pasmieties par sevi, gan izbaudīt JRT vidējās paaudzes lielisko aktiermeistarību. Turklāt šajā aktieru kompānijā Andris Keišs "staro" kā īsta zvaigzne.
Vērtējums:4/5

Gaidot iestudējumu, īpaši neiedziļinājos, kas slēpjas zem amerikāņu dramaturga lugas "Linda Vista" nosaukuma, jo abi vārdi – gan Linda, gan Vista – uzreiz radīja konkrētas asociācijas. Iepriekš gan, zinot, ka iestudējums gatavojas risināt vidējās paaudzes jautājumus, uzmanību vairāk piesaistīja "vistas" minējums. Neraugoties uz to, ka Linda Vista izrādījās vienkārši Sandjego pilsētas rajons (Kalifornijā), pēc noskatīšanās "dzīvnieku tēma" tomēr nepameta mani, jo izrādē redzētā kompānija atgādināja Kristofera Robina draugu saimi. Tās centrā – kaut kas stipri līdzīgs "vecam, dumjam lācim" Andra Keiša interpretācijā – Diks Vīlers. Turpat līdzās arī bailīgais Sivēns jeb Jāņa Skuteļa Pols, visu zinošā Pūce jeb Baibas Brokas Žila, pesimists Ēzelītis Ī-ā jeb Gundara Āboliņa Maikls, mazulītis Rū jeb Grietas Aminatas Diarras Minnija, plānotājs Trusītis jeb Elitas Kļaviņas Mārgareta. Vienīgi Sandras Kļaviņas Anetei neko no A. A. Milna varoņiem neizdevās piemeklēt. Varētu iebilst, ka tik subjektīvs fokuss nav diez ko auglīgs, lai vērtētu iestudējumu, tomēr arī šī aizmaldīšanās pasaku tēlos liecina, cik Letsa piedāvātais attiecību modelis jeb rāmis patiesībā ir universāls, tātad – padevīgs arī visdažādākajām interpretācijām. Pieņemu, ka Letsa varoņu drāmu tīri labi varētu risināt pat nopietnā melodrāmas intonācijā – arī tad mēs iegūtu gana rūgtu komentāru par sevi šajā pasaulē. Jaunais Rīgas teātris lugu izvēlējies ietērpt drīzāk komiksa košajā un skaidrajā valodā. Iespējams, šī ideja attīstīta no galvenā varoņa nodarbes. Vīlers savulaik bijis fotogrāfs, bet tad dzīve un paša pasaules uzskati kaut kā sagrozījušies tā, ka sapratis – nav jēgas turpināt dokumentālā žurnālista ceļu –, jo apzinājies savas (ne)talanta/iespēju robežas.

Man patīk, ka iestudējums nedod ļoti skaidru atbildi par šī varoņa talanta mērogu, uzmanību primāri fokusējot uz viņu kā cilvēku. Kā vīrieti pusmūžā, kurš īsti nav pārliecināts – kur ir viņa īstā vieta, kam viņš varētu būt vajadzīgs, kā dzīvot, lai "ierakstītos" šajā dzīvē... Jo šis laikmets vienkārši piedāvā nenormāli daudz izvēļu, starp kurām, baidos, nav, piemēram, "gribu mierīgi novecot".
Attīstot galvenā varoņa nodarbes tēmu, kā arī ilustrējot darbības vidi un konkrētās ainas tēmu, tiek visai zibenīgi nomainīti "širmji" jeb spēles telpas sienas. Scenogrāfa Artūra Virtmaņa noformējumā jaušams grafiti mākslas un komiksa saplūdinājums, turklāt šajos "sienu" zīmējumos ir visai skaidri atpazīstami iestudējuma aktieri. Vispārinot varētu apjaust, ka īstu mākslas fotogrāfiju (pat ja dokumentālu), kas radīta ar īstu fotokameru, jaunais laikmets "noslaucījis" ar šķietami izplūdušu un stilizētu pasaules tvērumu.
Arī visi šī stāsta varoņi vairāk vai mazāk šķiet tikai maskas. Kad tie iepazīti, šķiet – apkārt Andra Keiša Vīleram ir vienas vienīgas lelles jeb cilvēki, no kuriem katrs dzīvo tikai kaut kādā savā burbulī. Ar saviem skeletiem, fobijām, bērnības traumām un priekšstatiem, kā visam ir jābūt/vajadzētu būt (kā jādzīvo, kā jāveido attiecības, kā jāuztver lietas, kā jāmīl partneris).
Uz šī fona izrādes lielāko daļu nav iespējams nejust līdzi Andra Keiša Vīleram, kurš ir tik pievilcīgs ar savu atbruņojošo pašironiju un garšīgajiem smiekliem, ka šķiet – šo "veco, dumjo lāci" tik paņemt klēpī un samīļot. Taču patiesībā aiz asprātīgo dialogu kaskādēm un neticamā kārtā mums tik labi uztveramajiem amerikāņu jociņiem (lielisks Ievas Lešinskas tulkojums) ir ne tikai iemīļotais aktieris Andris Keišs, bet arī stāsts par ikvienu no mums, vidējās paaudzes robežās nonākušo, šajā 21. gadsimta karnevālā. Bez iespējas pretendēt uz kādu "viedāku" esamību vai pat nejaušas uzkāpšanas uz priekšstatu un ilūziju grābekļiem. Tātad ne tikai Andra Keiša Vīlers, bet arī es pati, visticamāk, esmu tāda maska, kurai nav īpaši daudz iespēju dzīvot un domāt kaut kā citādi, nekā sabiedrība un laikmets iegrozījis.
Izrāde ir ļoti dinamiska, izsmieties var uz nebēdu, taču vēl vairākas dienas pēc tam no ļoti personīgām pārdomām īsti vaļā netieku. Vai tu gribētu būt mūžam jauns? Pat dungojot vienu un to pašu izrādes tituldziesmu –"Alphaville" "Forever Young", katram var būt cita atbilde.

 

Būt lūzerim ir tīri jautri
http://www.kroders.lv/verte/1152
12.09.2018
autors Valda Čakare

Atklājot jauno teātra sezonu ar komēdiju “Linda Vista”, Alvis Hermanis savā ziņā pārņem stafeti no Vladislava Nastavševa, kurš pēdējā laikā nodarbojies ar pašanalīzi un reizēm sajūsminājis, reizēm kaitinājis publiku ar izsmalcināti depresīvām savas dvēseles interjera ainiņām. Hermanis atvēzējas plašākam skatījumam un redzeslokā līdz ar sevi ietver visu piecdesmitgadnieku paaudzi. Turklāt šoreiz viņš atsakās no daudzkārt īstenotās prakses sacerēt savu stāstu, bet vēršas pie amerikāņu autora Treisija Letsa. Atgādinājumam – Letsa spalvai pieder plašas starptautiskas atzinības lauriem vainagotais ģimenes portrets “Osedžas zeme”, ko Alvis Hermanis 2009. gadā ar panākumiem iestudēja Vīnes Burgteātrī. Latviešu skatītājam tā pazīstama no Valtera Sīļa 2012. gada izrādes Nacionālajā teātrī.

Jauna dzīve “jaukā vietā”
Komēdijas “Linda Vista” un līdz ar to arī izrādes stāsts ir vienkāršs kā linu palags. Nerealizējies fotomākslinieks piecdesmitgadnieks Diks Vīlers – Andris Keišs, svaigi izšķīries no sievas, cer atkal atrast savu vietu dzīvē un pēc intensīvām konsultācijām ar studiju gadu draugiem – Jāņa Skuteļa Polu un viņa sievu – Elitas Kļaviņas Mārgaretu, secīgi nodibina attiecības ar divām sievietēm – par sevi mazliet jaunāko Žilu, ko spēlē Baiba Broka, un pavisam jauniņo Aminatas Diarras Minniju. Pirmo pamet viņš, otrā pamet viņu, bet nekas nav zaudēts, jo finālā Vīlers dodas pusdienās (izskatās, ka ne tikai) kopā ar savu kolēģi – Gundara Āboliņa fotodarbnīcas priekšnieka Maikla notramdīto Aneti – Sandru Kļaviņu. Tas arī viss.
Nezinātājam lugas nosaukums “Linda Vista”, šķiet, vispirms varētu raisīt asociācijas ar sievietes vārdu, nevis ar ģeogrāfisku vietu. Varbūt arī ar datorprogrammu Windows Vista vai – pavisam prozaiski – ar visiem zināmo mājputnu. Autoram acīmredzami ir bijusi svarīga šīs vārdkopas nozīme spāņu valodā – “jauka vieta”. Multikulturālais, nebūt ne pārticīgu cilvēku apdzīvotais Sandjego kooperatīvo namu rajons Linda Vista var tikt uztverts kā mūsdienu juceklīgās pasaules mikromodelis vai arī tieši pretēji – ironiska zīme ideālajai dzīves telpai, kuru Diks Vīlers šeit cer atrast. Starp citu, arī JRT, pārceļoties uz Tabakas fabriku, ir sācis jaunu dzīvi “jaukā vietā”, kuras jaukums realitātē nav nemaz tik neapšaubāms.

Otello ar Ostapa Bendera šarmu
21. gadsimts ir indivīda krīžu apzīmogots. Pusaudzības krīzi nomaina pilngadības krīze, trīsdesmitgadnieku krīzei pa pēdām steidzas nākamās desmitgades ķibeles, un galu galā izrādās, ka visa dzīve ir viena liela problēma, ko risināt ar lielu entuziasmu palīdz vesels dienestu bataljons – psihoterapeiti, stilisti, dizaineri, personības izaugsmes un dzīves treneri jeb kouči. Ja padomā – nav nemaz tik slikti – visiem ir, ar ko nodarboties. Tostarp arī dramaturgiem. 
Treisija Letsa luga lieliski iederas bagātīgajā t. s. pusmūža krīzes lugu klāstā. Tā ir meistarīgi uzrakstīta vispirms jau tādā nozīmē, ka pārejas vecuma ķibeles fiksētas ar apbrīnojamu jūtīgumu un precizitāti. Šķiet, nekas nav aizmirsts – ne grūtības turēt līdzi moderno tehnoloģiju izraisītajām pārmaiņām cilvēka apziņā, ne vēlme būt forever jaunam, ne brīžam tik ļoti traucējošā piesaiste sava jaunības laika kultūras kontekstam. Arī vēstījuma intonācija ir pievilcīgi pašironiska – tā ļauj piecdesmitgadnieku psiholoģiskā diskomforta cēloņiem uzmest skatu no malas un pasargā no lētas jūtināšanās. Turklāt – pats būdams aktieris, Treisijs Letss skaidri zina, ar ko var “paņemt” publiku un kā var sagādāt prieku saviem amata brāļiem – asprātīgo dialogu bieži pārtrauc skatītāju aplausi un smiekli.
Lauvas tiesu no publikas atsaucīgās reakcijas JRT izrādē garantē Andra Keiša harismātiskais Vīlers. Angļu valodā ar šo vārdu apzīmē tiklab ilkšu zirgu, kā ratu taisītāju vai riteņbraucēju. Netieša, bet gana ierosinoša norāde, ka iestudējot ir iespēja izvēlēties, vai uzlūkot Vīleru kā depresijas nomocītu ikdienas jūga vilcēju vai cilvēku, kurš par spīti visam nav zaudējis spēju aktīvi iesaistīties dzīves norisēs. Īens Bārfords Čikāgas Steppenwolf teātrī, kur pērn notika lugas pasaules pirmizrāde, spriežot pēc atsauksmēm, Vīleru spēlē kā rezignācijas pārņemtu, dzīvē totāli vīlušos indivīdu. Recenzijās līdzās atzinības vārdiem par aktieru un režisora ieguldījumu atrodama arī neapmierinātība ar to, ka trīs stundu garumā kārtējo reizi jāklausās apnicīgi dialogi par heteroseksuāla baltā vīrieša vecuma problēmām.
JRT skatījums uz Vīleru šķiet ievērojami optimistiskāks. Kaut “īstā” dzīve palikusi pagātnē, ikdienas darbs ir pagalam neradošs un garlaicīgs, attiecības ar sievietēm – epizodiskas un bez piepildījuma, Andra Keiša Vīleru uzlūkojot, nudien pat prātā nenāk, ka viņš ir lūzeris. Liekas – tieši tā vajag dzīvot – spītējot mokošai apziņai par savu neiederīgumu strauji mainīgajā pasaulē – spontāni un neapdomīgi. Nu, un tad, ka mūsdienu jaunatnei Kubrika filmas ir par lēnu un rokgrupa Steely Dan neko vairs neizsaka? Keiša Vīlers dzīvē metas ar pilnu krūti – viņš errojas par savām neveiksmēm, bet netup pie tām uz ceļiem, viņam krīt uz nerviem cilvēki, bet viņa mizantropija nav agresīva. Andra Keiša skatuves uzvedībai piemīt fascinējoša atraisītība, kurā manāmas atskaņas gan no Otello dabiskuma, gan no Ostapa Bendera bezkaunīgā šarma.

Sievietes, draugi un kolēģi
Ļoti labi var saprast, kāpēc ap Keiša pievilcīgo Vīleru spieto cilvēki, kuri gatavi uzklausīt un piedalīties viņa problēmu risināšanā. Sevišķi jau sievietes. Trīs no viņām, ar kurām Vīleram izveidojas dažādas intensitātes attiecības, reprezentē atšķirīgus sievišķības tipus, vecuma grupas un temperamentu.
Dzīves trenere Žila ar saviem sprediķiem par nepieciešamību atvērties un atbrīvoties Baibas Brokas izpildījumā ir caur un cauri ironisks tēls, jo ne jau Vīlers, bet Žila ir tā, kurai pietrūkst spējas ļauties dzīves aicinājumiem. Baibas Brokas un Andra Keiša virtuozajā saspēlē – sevišķi asprātīgi atrisinātajā seksa ainā, kur Žila pūlas tikt pie orgasma ar… spilvenu, kamēr Vīlers, pamatoti sajuzdamies nevajadzīgs, iebāzis degunu žurnālā, – visskaidrāk nolasāms laikmeta galējais individuālisms. Un arī tas, ka dzīvi nav iespējams plānot.
To pierāda Vīlera pēkšņā aizraušanās ar nejauši sastapto Minniju – jauniņu grūtnieci, kura aizmukusi no kauslīga drauga. Aminatas Diarras Minnijai piemīt ne tikai dabiska grācija, bet arī organiska 21. gadsimta jaunietes pasaules izjūta, tāds labdabīgs “pofigisms” apvienojumā ar jaunības pievilcību, kas Vīlerā negaidīti atmodina vēlmi domāt par nākotni.
Trešais posms Vīlera attiecību stāstā saistās ar fotodarbnīcas kolēģi Aneti. Lugā viņa ir sieviete, kura saliek punktus uz “i”, atgādinot Vīleram, ka viņš nav vienīgais, kuram nācies piedzīvot vilšanos un cerību sabrukumu. Tāda ir pasaules kārtība. Izrādē Sandras Kļaviņas sonorā balss un jutekliskā klātbūtne šķiet slēpjam norādi uz potenciāli iespējamām attiecībām abu starpā. Kuras, visticamāk, beigsies tieši tāpat, kā ir beigušās iepriekšējās.
Uzaicinot Vīlera drauga Pola lomai pazīstamo komiķi Jāni Skuteli, Alvis Hermanis izvilcis pilno lozi. Skutelis ir tieši tāds, kādu viņu ierasts redzēt pusnakts ziņās pulksten septiņos, un šis tēls izrādās ļoti iederīgs kopīgajā ainavā. Iepretī Keiša sakumpušajam, atpogātā rūtainā kreklā un šortos nevīžīgi tērptajam raženajam augumam un iesirmajam matu vainadziņam, kas saslējies gaisā kā satīram, Skuteļa Pols ar gludi pieglaustu cekulu, taisni izslietu muguru un rūpīgi izgludinātām pelēkām biksēm izskatās mazs, stiegrains un kārtīgs kā skolas sabiedriskā darba aktīvists. Bet problēmas abiem vienas un tās pašas. Proti, dzīve paiet. Un principā ir vienalga, vai tā paiet, ļaujoties mirkļa impulsiem, kā to dara Vīlers, vai disciplinēti pūloties uzturēt spēkā laulības šķitumu, kas Polu saista ar Elitas Kļaviņas skaisto, vēsi izsmalcināto Mārgarētu.
Dzīve paiet arī Vīlera darba devējam – Gundara Āboliņa fotodarbnīcas īpašniekam Maiklam. Gaudenā balsī viņš runā pa telefonu ar māti vai, piešķirot gaudenībai saldkaislu intonāciju, apspriež savas darbinieces Anetes jaukumus. Klēpī saliktās rokas nemitīgi kustas, nomainot kasetē filmiņu, bet varbūt arī masturbējot. Formas aspektā tēls ir spožs kā jauna karote, bet kaut kā šķiet paliekam atstatus no pārējā ansambļa, jo vismaz pagaidām nerodas pārliecība, ka spilgtās ārējās zīmes balstītu iekšēji impulsi.

LV
Izrādes ēku Alvis Hermanis būvējis no paša iestudējumos daudzkārt pārbaudītiem struktūrelementiem. Fonu spēles laukumam veido režisora iecienītie prospekti, kurus var sadalīt pa fragmentiem, atbīdīt dibenplānā vai uz skatuves sāniem un tad atkal savienot. Scenogrāfs Artūrs Virtmanis tos apgleznojis plašiem spilgtiem triepieniem, stilizējot pagājušā gadsimta 60. – 70. gadu vizuālo estētiku. Cilvēku figūrās un sejās nepārprotami atpazīstami izrādes varoņi pamīšus ar ikoniskām laikmeta zīmēm. Piemēram, Sandjego nosaukumu ierāmē divu prezidentu sejas. Labajā pusē redzams apgarots Baraks Obama ar augšup pret debesīm pavērstu skatienu, bet kreisajā (no kuras vēsturiski teātra praksē uz skatuves uznāk viltnieki, ļaundari un nelieši) īgni saviebies Donalds Tramps ar nodurtām acīm. Savukārt uzrakstam “Linda Vista” līdzās lasāma abreviatūra LV. Tā teikt, skaidrības labad – ja nu kādam pašam neienāk prātā, ka runa nav tikai par Ameriku un amerikāņiem. Arī Latvijā pusmūža krīze izjūtama vismaz tikpat stipri, ja ne stiprāk kā Amerikā.
Aktieri paši pārkārto spēles telpu – dzīvokli pārvērš kafejnīcā vai fotodarbnīcā. Pārbīda galdus un dīvānus, apvilktus ar sinepju krāsas audumu, pārcilā krēslus. Tad apsēžas un runā. Runā daudz.
Britu/amerikāņu meinstrīma dramaturģijas labākajās tradīcijās replikas tiek mētātas turp un atpakaļ gluži kā tenisa bumbiņas, un pieticīgās darbības, tostarp seksa skati, dziedāšana karaokes bārā, pikniks etc. izspēlētas kā runas plūdos iestarpinātas intermēdijas. Gan luga, gan izrāde tādējādi atbalso laika garu, kur ir daudz vārdu, bet maz jēgas. Lai skatītos Stenlija Kubrika filmas, nepieciešama 1975. gada koncentrēšanās spēja, aizkaitināti konstatē Vīlers. Divdesmit pirmajam gadsimtam tādas nav vispār.           
21. gadsimtam raksturīgā eklektika daiļrunīgi atbalsojas arī Janas Čivželes radītajos kostīmos. Tā Elitas Kļaviņas Mārgaretai mugurā garš, brīvi plandošs inteliģentas sievietes ģērbs atturīgi pelēkā krāsā; Baibas Brokas Žila savu retro šarmu izceļ ar bāli sārtenu kleitiņu Žaklīnas Kenedijas gaumē, bet Aminatas Diarras Minnijai mugurā superpieticīgs mini, kas turas uz šaurām lencītēm.

Kas klupina skatīšanās pieredzi
Vairāk nekā trīs stundas ilgo izrādi skatīties ir interesanti, bet kaut kas tomēr skatīšanās pieredzi klupina. Varbūt tas, ka luga ir tik precīzi izskaitļota un ar lietpratēja roku sashēmota. Stāsts par spontānu, dabisku cilvēku ir rūpīgi izrēķināts, tāpēc iepriekš paredzams. Varbūt tas, ka režijas aspektā izrāde piedāvā tikai aprobētus risinājumus. Kaut gan – nevar nepiekrist viedoklim, ka ar šo izrādi Alvis Hermanis nostājas uz paša pasludinātā skatītāja iepriecināšanas un snobisma noliegšanas ceļa. Pārmest nudien neko nevar. Tikai konstatēt, ka tapusi kvalitatīva izklaide ar atgādinājumu, ka būt lūzerim nemaz nav tik slikti. Čehova Ivanovs 19. gadsimta beigās cieta par to, ka ir lūzeris, 21. gadsimts Keiša/Vīlera personā nāk ar patīkamu vēsti – būt lūzerim ir tīri jautri.  

Amerikāņu Lilioms
http://www.satori.lv/article/amerikanu-lilioms
12.09.2018
autors Silvija Radzobe

Par Alvja Hermaņa izrādi "Linda Vista" Jaunajā Rīgas teātrī.

Kur noslēpums? Kāpēc trīsarpus stundu Jaunā Rīgas teātra lielā zāle viļņojas nepārtrauktos labsirdīgos smieklos un, Treisija Letsa lugas "Linda Vista" izrādei beidzoties, publika ceļas stāvovācijām ar vieglu nopūtu, ka varētu taču skatīties vēl? Režisora Alvja Hermaņa meistarība? Neapšaubāmi. Galvenās lomas – Vīlera – tēlotāja Andra Keiša veiksme, nospēlējot vienu no savas karjeras izcilākajām lomām? Protams. Taču jābūt vēl kaut kam, jo labas komēdijas, lai arī ne pārāk bieži, tomēr redzam. Pēc šīs izrādes paliek sajūta, kāda nerodas pēc citām labām komēdijām. It kā uz skatuves redzamais attiektos uz tevi kaut kā ļoti personīgi.
Letsa nevaronīgais varonis – piecdesmitgadnieks Vīlers - daudzējādā nozīmē ir neapšaubāms lūzeris: ģimene izjukusi, viņš neliekas ne zinis par pusaudzi dēlu, maina sievietes kā cimdus, viņam ir itnekāds darbs, itnekādas garīgās intereses, izņemot savas jaunības filmas un citu aizmirstas mūzikas grupas. Droši vien šo lugu varētu iestudēt arī kā drūmi nosodošu sižetu par novecojuša, bet infantila vīrieša nožēlojami smieklīgiem pūliņiem drudžaini apliecināt savu seksuālo jaudīgumu. Taču Jaunais Rīgas teātris ir izvēlējies citu ceļu.
Izrāde organizēta, apvienojot spēles teātra un psiholoģiskā teātra paņēmienus. Aktieri uz darbībai atvēlētās – publikai pietuvinātās un no dibenplāna atšķeltās, nedaudz paaugstinātās – skatuves daļas paši veikli uznes mēbeles un nedaudzos rekvizītus; A.Keišs neitrālā tonī nosauc darbības vietu, tad iejūtas lomā. Neredzami skatuves strādnieki savukārt kā spēles laukuma norobežojošu sienu maina scenogrāfa Artūra Virtmaņa apgleznotos aizslietņus. Tie darināti grafiti tehnikā, apvienojot fragmentus no komiksiem, dabasskatus ar dienvidu palmām, Renesanses gleznu elementus, kā arī izrādes varoņu attēlus. Šos grafiti var lasīt kā darbības vietas apzīmētājus – ASV dienvidu štatos, arī Sanfrancisko, ir veseli kvartāli ar tādiem un līdzīgiem zīmējumiem uz namu sienām. Vienlaikus tā ir anonīmas masu kultūras zīme, un masai piederīgi šķiet arī izrādes varoņi. Bet Renesanses gleznu elementi liek domāt, ka starp augsto un zemo kā mākslā, tā dzīvē nepastāv nepārkāpjama plaisa. Viss ir saistīts.
Hermanis un aktieru ansamblis gandrīz simtprocentīgi izspēlē Letsa lugas saturu, kas neaprobežojas tikai ar viena, kaut kolorīta, tipa atklāsmi; lugai, kā redzam JRT uzvedumā, piemīt arī neapšaubāma filozofija un oriģināla konstrukcija, caur kuru šī filozofija atklājas.
Konstrukciju centrā, protams, Vīlers. Keišs Vīleru spēlē Jaunajā Rīgas teātrī izkoptās siltās jeb liriskās groteskas metodē – nedaudz un mērķtiecīgi ironiski izkāpinot vienu vai otru tēla īpašību un reakciju, bet viscaur saglabājot psiholoģiski precīzu un, galvenais, labsirdīgu attieksmi kā pret tēlu, tā publiku. Šādas spēles rezultātā tiek panākta īpaša skatītāju reakcija: cilvēki smejas – vienlaikus par Vīleru un sevi, jo gatavi atzīties gan savā reālajā, lai arī slēptajā, bet vēl jo vairāk gribētajā, kas vēl vairāk nomaskēta, līdzībā varonim. Šajā ziņā aktuāli uzsvērt divus, bet, protams, ne vienīgos aktiera radītā tēla pievilcības cēloņus. Pirmkārt, Vīlers ir brīvs un dabisks (ne teorētisks) cilvēks, viņš rīkojas ne pēc aprēķina vai kādiem citu izstrādātiem standartiem, bet savu emociju un pašsajūtas vadīts, lai arī šī brīvība dažkārt attiecībā pret citiem cilvēkiem ir klaji egoistiska vai pavisam cūcīga. Viņam ir vienalga, vai un ko apkārtējie par viņu nodomās. Otrkārt, Keiša Vīlers reklamē mūsu lietišķajam laikam galēji nepopulāru un, iespējams, tieši tāpēc jo iekārotāku eksistences veidu – dzīvi īstermiņā, bez jebkādiem nākotnes plāniem – ne savas sabiedriskās, ne personiskās dzīves aspektā. Tādā kārtā Vīlers kaut kādā mērā ir arī daudzu skatītāju zaudētās brīvības, respektīvi, jaunības, iemiesotājs, kuru atcerēties ir tik nostalģiski saldi un sērīgi. Tāpēc grupas "Alphavile" hīts "Forever young", kas ierāmē izrādi, manuprāt, nenolasās vienīgi ironiski kā vecējoša vīrieša smieklīgā iedoma būt mūžīgi jaunam, bet arī kā atgādinājums, ka jauns var būt, arī fiziski vairs neesot jauns. Vai – ka labi ir vismaz atcerēties, ka tu kādreiz biji jauns. Kaut kādā mērā, ņemot vērā visu teikto, jāsecina, ka Keiša Vīlers gan ir, gan nav reālistisks tēls, jo viņā rodama arī kāda fantastikas, tas ir, cilvēku ilgu, līnija. Tātad viņam ir visas iespējas kļūt par tā varoņa līdzinieku, kurš apbūra 70. gadu skatītājus – Ferenca Molnāra Liliomu, ko Drāmas teātrī spēlēja Ģirts Jakovļevs Alfrēda Jaunušana iestudējumā. Protams, Vīlers ir niansēs atšķirīgs, jo amerikāņu Lilioms, bet tikpat neatvairāms. Izrādes laikā aktiera tēlojums tā aizrauj, ka pat negribot aizmirsti visus ar galveno varoni saistītos objektīvi negatīvos faktus un gribi, lai viņam izdodas. Ja ne sākt jaunu dzīvi, kas apriori būtu smieklīga iedoma, ņemot vērā viņa raksturu, tad būt laimīgam vismaz vienu vakaru. Jo pilnīga taisnība ir lugas autoram, kurš ar Jāņa Skuteļa tēlotā Pola muti formulē seno grieķu hedonistu lozungu "tver mirkli": "Ķer laimi aiz astes, kamēr vēl vari! Vai tā ilgst dienu vai nedēļu. Tu nezini, kas notiks." Vīleram apkārt izrādē mērķtiecīgi izkārtoti personāži, kuru precīzā skatuviskā eksistence un attieksme pret galveno varoni līdzīgi klasikas lugu galmam jo izteiksmīgāk ļauj iezīmēties karalim, atklāt tā būtību.
Jānis Skutelis, kura uzaicināšana uz Pola lomu ir izrādījusies laimīgā loze, atveido Vīlera vienīgo draugu un uzticamības personu. Abu draugu vīru sarunām piemīt uzmundrinoša, smieklus raisoša asprātība. Bet ne tikai. Skutelis nospēlē Polu kā sistēmas cilvēku, kuru Vīlers aizrauj, kurš apbrīno savu bezsistēmisko draugu, tā atļaušanos bezrūpīgi peldēt pa dzīvi. Aktieris Polā iezīmē arī zināmu nomāktību par paša neizdevušos laulību un drosmes trūkumu to pārtraukt. Un kādas savaldītas, slēptas skumjas. Iespējams, Elita Kļaviņa Pola sievas Mārgaretas lomā varētu iezīmēt kaut nelielu groteskas noti, kritizējot Vīleru, lai mēs redzētu, ka viņa nav didaktiska skolmeistariene, tā teikt, absolūtās patiesības balss, bet joprojām Vīleru mīloša, aizvainota, jo jaunībā viņa atstāta sieviete. Izrādes trešais vīriešu dzimtes personāžs – Maikls, Vīlera priekšnieks fotoaparātu labošanas darbnīcā, ko spēlē Gundars Āboliņš, līdzīgi spogulim ataino Keiša varoņa atšķirīgo būtību. Maikls, iekārīgi blenzdams uz Sandras Kļaviņas sievišķīgi pievilcīgo Aneti, ne tikai terorizē abus savus darbiniekus ar pornogrāfiska rakstura stāstiem par seksa verdzenēm un to attiecībām ar savu kungu, skaidri likdams manīt, ka iedomāto personāžu lomās redz Aneti un sevi, bet pašapmierinās, aizsedzis klēpi ar melnu maisiņu. Minētās darbības aktieris veic ar meistarīgu, vieglu grotesku – viņa šķietami bērnišķīgā nevainība situācijai noņem piedauzības raksturu, bet neiznīcina tās būtību. Pols sievieti redz tikai kā priekšmetu, kas radīts vīrieša fiziskai baudai; savukārt Vīlers sievieti uzskata arī par cilvēku, ar kuru iespējama gan seksuāla saskaņa, gan garīgs kontakts, kas abi kopā palīdzētu remdēt žņaudzošo vientulību. Tiesa, šajos harmoniskas saskaņas meklējumos ar pretējo dzimumu Vīlera sekmes nebūt nav tūlītējas. Varbūt to vispār nav? Lai arī fināls ļauj cerēt.
Kaut arī varētu likties, ka Vīlers uzsāktās attiecības ar pievilcīgo savas paaudzes sievieti Žilu, kuras lomā Baiba Broka, izposta pats un vienīgi pats, tā nebūt nav. Protams, Vīlers pret Žilu izturas neattaisnojami cietsirdīgi, pametot to bez it kā redzama iemesla. Viena no psiholoģiski sarežģītākajām un meistarīgākajām ir abu šķiršanās aina, kurā Vīlers agresīvi dusmojas uz sievieti, jo pats jūtas neērti un diskomfortabli. Taču Vīlera un Žilas nesatikšanās drāma jau apriori ir iekodēta sievietes atšķirīgajā raksturā. Spēkus Žilas diskreditēšanā nav taupījis arī autors, piešķirdams viņai smieklīgu profesiju (dzīves trenere) un tikpat smieklīgu disertācijas tēmu (laimīgas dzīves pamati), kuras abas, nonākot kontaktā ar reālo dzīvi, respektīvi, Vīleru, izrādās galīgi nesekmīgas. Baiba Broka Žilu spēlē ar nemitīgi klātesošu smalku ironiju, kas te pastiprinās, te samazinās. Kad lieta nonāk līdz gultai, izrādās, ka laimīgās dzīves trenere nav spējīga uz kopīgi gūtu baudu ar partneri. Riskanto Žilas pašapmierināšanās ainu aktrise nospēlē ar mažoru, gaumīgu grotesku. Ja abu attiecības būtu turpinājušās, iespējams, Vīlers būtu varējis kļūt par Žilas dzīves treneri. Kad Minnijas izmantotais un pamestais Villers, galīgi sagrauts, jūkot domām un runātajiem vārdiem (spoža Keiša spēle!) ierodas vēlreiz pie Žilas, viņš tiek atraidīts: sieviete uzsver, ka viņu kopābūšana nav iespējama, jo viņa "sevi ciena". Kaut arī nevienam nav aizliegts sevi cienīt un attiecības ar Vīleru nekādā gadījumā nesola stabilu un ilgu laimi, šī frāze liek mest skatu atpakaļ uz abu iepriekšējām attiecībām, liekot ieraudzīt Žilā primāri prāta un aprēķina cilvēku, pilnīgu pretstatu Vīleram. Un psiholoģiskā nozīmē – aklu sievieti, kura, atstumjot sagrauto vīrieti, kam vajadzīga palīdzība, siltums, varbūt vienkārša pažēlošana, palaiž garām, iespējams, sava mūža lielo iespēju kļūt laimīgai. Kaut vai uz īso distanci.
Grieta Aminata Diarra astoņpadsmitgadīgo vjetnamiešu izcelsmes grūtnieci Minniju, kura izmanto Vīleru un tad to pamet, arī nospēlē nevainojami. Jaunā aktrise precīzi uzsver, ka Minniju un Vīleru vieno vitāla un primāri jutekliska attieksme pret dzīvi – gan seksā, gan interesē par ēdieniem un dzērieniem. Viņa neslēpj pusaudzes riebumu pret Vīlera vecajām filmām, ko tas grib ar viņu kopā skatīties, kā arī tikko jūtami ironiski izturas pret histērisko dievināšanu, ko tai un gaidāmajam cita vīrieša bērnam velta Vīlers. Piknika aina, kurā Keiša varonis, šķietami pats kļuvis astoņpadsmitgadīgs jūsmā par savu jauno klātgulētāju, ierodas, izrotājies ar delmā ietetovētu Minnijas vārdu un uzvilcis sporta kreklu ar visu laiku ievērojamākā NBA basketbolista Maikla Džordana vārdu, zālē saceļ īstu smieklu vētru. Teātris jūtīgi uztvēris un realizējis lugā iekodētās emocionālās šūpoles jeb ritmu, ko veido Vīlera uzvaru un zaudējumu virknējums. Skatītāju emocijas ceļas līdzi varonim, tad sašļūk, lai atkal celtos līdz ar viņu jaunos laimes meklējumos. Šī nepalikšana neveiksmes grāvī, bet celšanās jaunai cīņai ar dzīvi, kam šajā gadījumā piešķirts sievietes veidols, rada lugas un jo vairāk izrādes optimismu.
Varbūt šo lugu var iestudēt citādi, bet – ne labāk.

Piezīmes par JRT izrādi «Linda Vista»: (No)gatavošanās dzīvei
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/piezimes-par-jrt-izradi-linda-vista-nogatavosanas-dzivei.a293429/
25.09.2018
autors Kitija Balcere

Kā zināms, nogatavošanās ierasti raksturīga augļiem. Pārmaiņās, ko tie piedzīvo, augļi iegūst spēju izplatīt un aizsargāt savu sēklu. Uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) skatuves šoruden “piedzimusī” drāmkomēdija “Linda Vista” lielā mērā ir stāsts par cilvēka nogatavošanos savai dzīvei.  Turklāt laikmetā, kur paaudzēm vairs nav nosakāms vecums.
Sarunas pašiem ar sevi
Asprātis dramaturgs, kinoscenārists un arīdzan aktieris Treisijs Letss (Tracy Letts), kura vārds jau zināms, pateicoties skarbajai ģimenes sāgai “Augusts: Osedžas zeme”, lugu “Linda Vista” jeb “Skaistais skats” uzrakstījis nupat – 2017. gadā. Lai arī pats autors šo dēvē par pusmūža cilvēku drāmu, atļaujos nepiekrist tiem, kas šo piedēvēs klasiskai piecdesmitgadnieku paaudzei.
Paraugoties sev apkārt, var secināt, ka paaudzēm vairs nav atskaites punktu. Lineārais dzīves ritējums šai gadsimtā ir pārtraukts. Nav vairs īsti ne iesākuma, ne beigu. Vai šodien vispār varam runāt par būšanu spēka gados? Par briedumu kā pilnīgu garīgo spēju, talanta un spēku gatavību?

Par briedumu liecina viena spilgta pazīme – prasme pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību par to pašam.

Par Andra Keiša titulvaroni Diku Vīleru, kurš nupat no gulēšanas uz dīvāna savā ģimenes garāžā pārvācies uz itin piemīlīgu dzīvokli rajonā “Linda Vista”: vietu ar baseinu un ar iespēju vienā noteiktā punktā pat redzēt okeānu, veroties pa logu. Šķiršanās process noris vienlaikus ar Vīlera jaunās identitātes meklējumiem, kam var sekot līdzi skatītājs, šai ceļojumā tiekot iepazīstinātam ar vēl vairākiem dzīves nomocītiem personāžiem.
Tas, ko režisors Alvis Hermanis piedāvā skatītājam, ir nu jau vairs ne “latviešu stāsti”, bet “amerikāņu stāsti”. Lai gan tik un tā tie abi vēsta par starpkontinentālo sāpi: par savas dzīves centrbēdzi un centrtieci vienlaikus. Uz skatuves cilvēki lielākoties sarunājas (prasmīgā Ievas Lešinskas tulkojumā). Skumjākais, ka šīs sarunas ir sarunas nevis vienam ar otru, bet sarunas pašiem ar sevi. Ar izņēmumu dialogiem, kuri rit Keiša varoņa Vīlera un Sandras Kļaviņas varones Anetes (Vīlera darba kolēģes) starpā. Tās ir cieņpilnas un īstas.

Tieši tāpat patiesuma dzirkstele uzzib izrādes finālā – kā atgriešanās pie īstuma, dabiskuma, pie sevis pašiem bez maskarādes. Tas ir mirklis, kad Vīlers ir kopā ar Aneti. Īsts.

Un patiesumam ir deficīta raksturs šodienas digitalizētajai, tehnoloģizētajai un vientuļajai sabiedrībai. Šai kontekstā Andris Keišs (mazliet ar savulaik spēlētā “12 krēslu” Ostapa Bendera šarmu un tēloti dabiski vienaldzīgo attieksmi) savam varonim Vīleram ļauj dzīvot tieši un atklāti. Šī prasme runāt tieši kopā ar Keiša lielo augumu paceļ aktieri savā attieksmē pret dzīvi pāri pārējiem. Šis milzums ļauj ieraudzīt nevis dzīves izpurinātu, izbijušu, sakņupušu fotomākslinieku Lielās dzīves priekšā, bet vīrieti, kurš nesaprot, kāpēc gan viņam būtu jāatsakās iekosties dzīvē, meklējot sulīgāko tās gabaliņu. Un Vīleram nevar just līdzi, ja nu vienīgi balti apskaust par šo spēju.
Sirmie zirnekļtīkli
Par eksistenciālo jautājumu pasvītrojošu himnu režisors ir izvēlējies “Alphaville” 1984. gada hītu “Forever Young”, kurš rezonē ar šī brīža piecdesmitgadniekiem, kuri tolaik bija padsmitgadnieki vai nule pārkāpuši divdesmit gadu slieksni. Dzīves uztveres asums ir tieši proporcionāls cilvēka spējai būt dvēselē jaunam. Un pases dati vairs nav svarīgi. Svarīga ir vēlme dzīvot, kuru, gribot vai negribot, mēdz ik pa laikam zaudēt katrs šīs civilizācijas pārstāvis. Un lai plīvo sirmums matos kā apliecinājums drosmei dzīvot tālāk.
Plakātu un grafiti tehnikas estētika scenogrāfijai, Hermaņa izrādēs iecienītai sabīdāmu un pārbīdāmu sienas tapešu formātā, izvēlējies Ņujorku klātienē piedzīvojušais scenogrāfs Artūrs Virtmanis.

Viņš vienuviet sapludina atsauces uz aizgājušā laika mākslas pavērsieniem un laikmetu, popārtiski ielīmējot pašu izrādes varoņu sejas un siluetus tajā ar fovistiski košiem triepieniem.

Kaut vai, piemēram, franču izcelsmes naivista Anrī Ruso (kurš, citstarp, visu dzīvi esot nostrādājis nodokļu birojā) gleznotie džungļi ar nosaukumu “Sapnis” (1910), pašreiz atrodas Ņujorkas Modernās mākslas muzejā, ienākot scenogrāfijā, smalki ironizē par konkrēto piknika ainu izrādē, tikpat labi dodot ainai tādu pašu nosaukumu “Sapnis”. Sapnis, ar kuru Vīlers dienasgaismā ir aizrāvies, pats sev ticot vairāk nekā citiem, pārējiem topot par apsmieklu, dzīdamies pakaļ jauneklīgumam un laimes ilūzijai.Scenogrāfija kā fons, kas atsauc prātā arī komiksu estētiku, plakātiskumam izceļot arī pašus izrādes varoņus, padara šo stāstu līdzīgu TV seriālam. Taču atšķirībā no TV seriāla, kur mietpilsoniski rit savstarpējo attiecību kaislības, izrādē varam vērot mazas izrādes teju par katru no varoņiem kā savdabīgus portretējumus, ko skicē viņu pašu vārdi, rīcība un žesti. Katrā no varoņiem ir kāds mezgls, kuru tie ir apzinājušies, bet rīkoties tā izpiņķerēšanai vēl neuzdrošinās. Un cieš. Skaļāk, klusāk, biežāk vai retāk, vai pat nepārtraukti (kā Gundara Āboliņa varonis, kura galvenā tēma ir pašnāvība). Citējot Sandras Kļaviņas Aneti: “Esat laipni aicināti uz šīs planētas”.

Kopumā izrādē trūkst pārsteigumu aktierspēlē, taču, iespējams, tieši tas ir bijis veids, kā atstāt šīs cietēju grēksūdzes labāk sadzirdamas.

Aktieri ierāmē katra varoņa sāpes, piešķir tām toni un formu, bet neatdodas. Neskatoties uz to, prātu un sirdi kustina sarunu saturs, asprātības (mērķtiecīga un iederīga Jāņa Skuteļa mietpilsonīgā varoņa Pola integrēšanās aktieru vidē) un eksistencialitāte ar pārlaicīgumu savā neatbildamajā jautājumā par dzīves jēgu.
Aktieri un scenogrāfija ir ilustrācija tēmai: tēmai, ar kuru režisors ikvienam, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un ģimenes stāvokļa, liek pagrozīties savā skatītāja krēslā, meklējot ērtāku vietu un viedokli. Galvenajā lomā ir verbālās “grēksūdzes”. Pēc izrādes prātā aizķeras atsevišķas ainas un varoņu atziņas, bet ne pusmūža smagme. Šī smagme pārtop vien nejaušā garāmgājējā, kas, skatītājiem atgriežoties mājās, Vīlera tik daudzinātā Kubrika vietā varētu iespiest rokā TV pulti, nevilšus apstādinot kanālu tur, kur kadri virknējas itāļu kinomeistara Paolo Sorentīno rokrakstā meistardarbā “Jaunība”.

Lai arī Alvis Hermanis, atklājot jauno sezonu, solīja, ka Jaunais Rīgas teātris šosezon depresijas vietā palīdzēs dzīvot, ironiskie smiekli, kas bruģē “Linda Vista” trīs stundas uz skatītāju sirdīm, ir tikai apmāns.

Patiesībā izrāde rok līdz “iekšām”, ar aktieru pieres lukturīšiem izgaismojot krusta zirnekļa aizaustākās vietas skatītāja “interjerā”.
Respektīvi, liek  katram pašam notrīsēt, kad kāds teikums vai atziņa aizskar kādu no it kā tik neredzamajiem pavedieniem. Turklāt katram savu. Un tā nepatīkamā sajūta, kas liek noskurināties, noņemt nost lipīgo zirnekļtīklu un izlikties, ka nekas taču nav noticis.  Izņemot dzīvi, kura notiek neatgriezeniski.