Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
MĀCEKLIS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

MĀCEKLIS

Mariuss fon Maienburgs
MĀCEKLIS

Skolēna milzīgā pārliecība par to, ka viņš zina, kas ir labi un kas nav, kļūst par milzīgu pārbaudījumu visiem cilvēkiem, ar ko viņš kontaktējas. Viņš ir sācis studēt Bībeli, un viņa uzskati par morāli ir ļoti prasīgi. Tie nepiedod kļūdas. Sabiedrība gribētu, lai šis jaunais mesija apklustu. Viņi grib mieru, bez interpretācijām.

Lomās: Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš un Gatis Gāga

Režisors – Viesturs Meikšāns
Scenogrāfs – Reinis Suhanovs
Kostīmu māksliniece – Monika Pormale

Izrāde nominēta 2014./2015. gada teātra sezonas Spēlmaņu nakts balvai Gada mazās formas izrāde

Izrāde notiek JRT Muzeja zālē (Talsu ielā 1)
Sabiedriskais transports līdz Ed.Smiļģa ielai: 2. tramvajs; 4., 4z, 7., 8., 21., 25., 38. autobusi
Izrādes ilgums: 1 h 45 min
Biļešu cena: 12,00 EUR

Pirmizrāde 2015. gada 26. martā
Pēdējā izrāde 2016. gada 13. februārī

Līdz 12 gadu vecumam skatīties neiesakām!

Vārds: skatītāja, 01.02.2016
Viedoklis: Ļoti labs aktieru tēlojums, dinamiskas lomu spēles, taču saturs kaut kā neuzrunāja - pārāk banāla sabiedrībā aktuālas tēmas izvēle, situācijas pārspīlējums visās sižeta līnijās. Ja gribas kvalitatīvu aktieru sniegumu redzēt - iesaku, taču sižetiski izrāde neradīja sajūsmu.
Vārds: Klaburcūka, 11.12.2015
Viedoklis: Aktieri strādā ļoti skatāmi, īpaši Elita Kļaviņa, bet tekstuālais materiāls ir stipri banāls. Kam gan šāda izrāde varētu būt adresēta? Mazgadīgajiem, kas nav Bībeli lasījuši? Laiku pa laikam uzmācās žāvas.
Vārds: Ieva, 09.12.2015
Viedoklis: Paldies režisoram, aktieriem, ļoti uzrunāja! Piekrītu katram KD recenzijas vārdam, īpaši tam, ka šī ir izrāde, kas aktuāla ilgāk par aplausiem pēc izrādes.
Vārds: Felix, 08.12.2015
Viedoklis: Lieliska izrāde par fanātisko sekošanu reliģiskajai idejai, sekulāro pasauli, toleranci un agresiju. Izrāde īpaši aktuāla pēc Parīzes notikumiem un "tikumības" likumu ieviešanas. Parāda, ka fundamentālisms un fanātisms reliģiju pārvērš par bīstamu ieroci. Parāda, ka fanātismam pēc būtības nav nekā kopīga ar tiem ideāliem, ko sludina reliģija. Ir vērts redzēt katram pārliecinātam kristietim, musulmanim, budistam, ateistam. Katram, kas tic, cer un mīl.
Vārds: AndrisR, 27.06.2015
Viedoklis: Izrādi nesapratu, jo nejutu tēlu maiņas brīžus, monotoni, pat primitīvi. Ja režisora galvenais mēŗķis šokēt, pārsteigt, tad tas ir saniegts. Par pārejiem mērķiem un līdzekļiem, kurus lieto šaubos. Otreiz neietu un draugiem neieteišu.

Teātra kritiķa piezīmes
www.kroders.lv
10.04.2015
autors Ieva Rodiņa

Jaunā Rīgas teātra Talsu ielas zālē iedegtas spožas dienasgaismas lampas, un skatītāji, kuri sēž abpus spēles laukumam – garai, šaurai skatuves mēlei –, var nopētīt ne tikai aktierus, bet arī pretimsēdošos cilvēkus. Trīs aktieri – Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš un Gatis Gāga – spēlē absolūtā tuvplānā, teju pusmetra attālumā no pirmajā rindā sēdošajiem skatītājiem. Iespēja paslēpties nav ne aktieriem, ne skatītājiem, un šāds telpas organizācijas princips šķiet precīzi atbilstam vācu autora Mariusa fon Maienburga lugas burtam.

Atšķirībā no Meikšāna iepriekšējā iestudējuma – izrādes “Apjukums” Valmieras teātrī –, “Māceklī” daudz precīzākas šķiet proporcijas starp divām it kā pretišķīgām teātra formām – atsvešinājumu un reālpsiholoģismu. Gluži vai apbrīnojama ir visu trīs aktieru tehniskā precizitāte, sekundes laikā pilnībā mainot kā psihofizisko, tā emocionālo stāvokli, pārlecot no vienas lomas citā un šajā īsajā mirklī nepazaudējot kopējo stāsta pavedienu. Un tikpat pārsteidzoši ir tas, ka izrāde, kurā runāts tikai par reliģiju, patiesībā taču vēsta par universālām dzīves patiesībām. “Māceklis” liek domāt par to, cik bieži cilvēki nevēlas saprast un pieņemt to, ka iespējama viedokļu dažādība, par to, cik patiesībā mūsu dzīves ir pilnas dažādu aizspriedumu un stereotipu, kurus mēs ne vienmēr spējam vai pat vēlamies pārvarēt, par to, ka uz vienu un to pašu lietu vai parādību iespējams paskatīties no radikāli pretējām pusēm...
 

Bībeles mācību skatot zem lupas
www.afisha.eu
26.03.2015
autors Ilva Lorence

26. marta vakarā Jaunā Rīgas teātra Muzeju zālē notika pirmizrāde Mariusa fon Maienburga darbam"Māceklis". Izrādes režisors Viesturs Meikšāns jau iepriekš Valmieras Drāmas teātrī iestudējis šī autora lugu, bet šī viņam ir  pirmā pieredze uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Trīs aktieri: Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa un Gatis Gāga iejūtas septiņās lomās, tā maksimāli īsā laikā parādot pēc iespējas vairāk cilvēku viedokļu.

Stāsts ir par skolēnu Benjamiņu, kurš pusaudža vecumā sācis iepazīt Bībeli, kas viņam atklāj pavisam citu pasaules modeli. Skolotāji un pusaudža māte ir  noraizējušies par puisi, kurš savā veidā "aizpeld" no reālās dzīves, "ierokoties" vēl dziļāk Bībelē, bet vēl vairāk tos biedē, ka viņš var ietekmēt citus skolniekus un "inficēt" ar savu reliģiju.

Ja līdz šim teātrī vairāk redzētas komiskas ainas, kas smīn par kristīgo reliģiju (piemēram, mācītājs ir žūpa un mīl uzbāzties skaistām meitenēm, un baznīca ir  tikai formāla vieta, kur sanākt kopā un dzirdēt jaunākās baumas), tad šī izrāde skata reliģijas problēmas daudz nopietnāk. Katrs cilvēks no brīvas gribas mūsdienās var izvēlēties, kam vēlas ticēt un kādai reliģijai sekot, bet sabiedrība jau tik ļoti reducējusi Bībeli savās domās, ka no svētās mācības tur maz kas ir palicis. Un šajam juceklim pa vidu Benjamiņs izvēlas studēt Bībeli, šķirstot lapu pa lapai. Bet vai Bībeli var studēt vārdu pa vārdam?

Talsu ielas mazā zāle pārveidota līdz nepazīšanai. Ieejot spēles telpā, skatam paveras gara, virs zemes nedaudz pacelta, platforma, kas stiepjas visas zāles garumā. Skatītāju sēdvietas izkārtotas vairākās rindās abās pusēs garajai platformai. Tādā veidā, kaut arī skatītāju ir daudz, visi aktierus redz ļoti tuvu un rodas intimitātes sajūta. Platforma, uz kuras aktieri spēlē izrādi, ir kā paplāte, kas atklāti parāda reliģijas nesmukumus. Vēl prātā iešaujas doma par garo galdu, kur Jēzus ar mācekļiem bauda pēdējo vakarēdienu. Visi skatītāji kā mācekļi kopā sasēdināti, lai nu klausītos, ko teātris, kas arī ir  medijs, tiem mācīs.

Bet nav nekādas mācīšanas. Stundu un četrdesmit minūšu garā izrāde ir dzīva un spraiga ar dialogiem, asprātīgajiem jokiem un aktīvo lomu maiņu aktieru starpā. Izrāde plūst vienā straumē, it kā nebūtu sadalīta ainās. Tas ir  pateicoties aktieru meistarībai, kad viņi pārtop no viena varoņa otrā.

Piemēram, Benjamiņu vienā brīdī spēlē Gatis Gāga, bet jau nākamajā — Vilis Daudziņš. Visi aktieri tērpti vienādā apģērbā- tirkīzzilās biksēs, T-kreklos, džemperos un  sportiskos apavos. Kad viņi maina lomas, nekas ārējā izskatā nemainās. Tas liek lielāku uzsvaru uz mīmikas, žestu un runas stila maiņu, kas aktieriem izdodas teicami.

Elita Kļaviņa spilgtāko iespaidu atstāja bioloģijas skolotājas lomā, kas pārstāv viedokli, ka visu var izskaidrot ar  zinātnes palīdzību. Viņa pieturas likumiem, kurus pārzina un nevēlas dzirdēt neko par Dievu, kurš radījis pasauli 7 dienās. Mazliet smieklīga savā absurdumā viņa tomēr ir ļoti vāja, it īpaši ar visām skolotājas tiesībām, kas pretī skolēna tiesībām rada iespaidu, ka skola strādā, lai izpatiktu skolēniem.

Vilis Daudziņš lieliski attēloja mācekli Georgu. Georgam viena kāja ir īsāka par otru, tāpēc viņš cerēja, ka varbūt Benjamiņs to varēs izārstēt. Komiskas ainas ar Dieva vārda izkliegšanu, kājas raustīšanu un jutekliskiem pieskārieniem tomēr parāda, ka no Georga nekāds labais māceklis nesanāks. Viņš arī grib ticēt, bet viņam nesanāk. Nervozie skatieni, nepārliecinošā runas maniere, bailīgie soļi Viļa Daudziņa Georgu padara par izrādes interesantāko varoni.

Benjamiņs Gata Gāgas izpildījumā ir spēcīgs jaunietis ar labām pārliecināšanas spējām. Nekāda morāle viņam nav svēta, izņemot Bībelē rakstīto. Viņš sevī apvieno svēto un ļaundari vienlaikus, jo ir gatavs sludināt ticību, nodarot pāri nevainīgiem cilvēkiem. Naivs savā jaunībā viņš visu pasauli redz pilnu ar grēkotājiem, kas degs elles ugunīs.

Izrāde nav viegla un tikai pēc laika var saprast, cik daudz tā ir sniegusi. Caur komiskām ainām un nopietniem dialogiem aktieri pasniedz tēmu, par kuru būtu vērts padomāt: vai cilvēki viens otram var noteikt, kam būtu jātic un kā tas pareizi jādara?

Kuru piesist krustā
Kultūras Diena un Izklaide
09.04.2015
autors Atis Rozentāls

Jaunā Rīgas teātra izrāde Māceklis uzdod jautājumu, cik burtiski mūsdienās uztveram Bībelē rakstīto un cik tālu var iet ticībā vai neticībā

Režisora Viestura Meikšāna interese par vienu no spilgtākajiem vācu četrdesmitgadnieku paaudzes rakstniekiem Mariusu fon Maienburgu šosezon ļāvusi latviešu skatītājiem beidzot iepazīt autoru, kuru, piemēram, Lietuvā, galvenokārt pateicoties Oskaram Koršunovam, iestudē jau samērā sen. Pēc veiksmīgā Apjukumaiestudējuma Valmieras Drāmas teātrī seko režisora solītās triloģijas otrais darbs – Māceklis Jaunā Rīgas teātra Muzeja zālē.

Kam ticēt, ko noliegt

Režisors teātra izplatītajā preses relīzē ir izteicies, ka "tā ir ļoti atvērta, viegla, ironijas un spēles pilna teātra valoda, kurai ir dziļas vācu teātra saknes": "Vienlaicīgi ar šo vieglo spēles valodu tiek diskutēts par ļoti būtiskiem Rietumu civilizācijas jautājumiem. Un šī kombinācija starp "vieglo un būtisko" rada ļoti interesantu un nebijušu sajūtu – tā ir šodiena, bet ne realitāte." Maienburgs patiešām ir šķietami vienkāršs, turklāt nespēj atteikties no vēlmes sastūķēt vienā lugā vairākas sev aktuālas tēmas – reliģiju, antisemītismu, homoseksualitāti, izglītības saturu, paaudžu konfliktu – diezgan publicistiskā tiešumā. Ka izrāde nekļūst plakātiska, lielā mērā ir režisora nopelns.

Šosezon ik pa brīdim sagadās, ka jau laikus ieplānotās izrādes sasaucas ar pirmizrādes laikā notiekošajām politiskajām aktualitātēm. Izrāde Māceklis trāpa dubulti – gan diskusijā par "tikumīgu" mācību saturu, kas šobrīd risinās Saeimā un ap to, gan kaimiņvalstī Krievijā virmojošajā skandālā ap Novosibirskas operas izrādi Tanheizers – pašu darbu neredzējušais garīdznieks ir panācis izrādes noņemšanu no repertuāra un opernama direktora nomaiņu. Maienburgs uzdod it kā naivu, bet diezgan neērtu jautājumu – kas notiek, ja kāds skolnieks paņem Bībeli un sāk interpretēt to pa taisno – burtiski, kā rakstīts. Un kas notiek, kad kāds cits (šajā gadījumā bioloģijas skolotāja) tāpat, izmantojot Bībeli, sāk cīņu, kurā viņu interesē tikai uzvara pār pretinieku.

Mani jau pēc izrādes noskatīšanās sarūgtināja tās anotācijā ierakstītais tēmas pieteikums: "Sabiedrība gribētu, lai šis jaunais mesija apklustu. Viņi grib mieru, bez interpretācijām", jo izrāde ir daudznozīmīgāka un mesijas te ir vismaz divi. Neērti, neciešami un nepanesami apkārtējiem izrādās abi – gan fanātiskais skolnieks, gan viņa dedzīgā apkarotāja. "Sabiedrību" iemieso Viļa Daudziņa izcili nospēlētais bezmugurkaulnieks direktors, kurš skandāla novēršanas vārdā ir gatavs uz jebko, pat noliegt zinātnisku pasaules izcelšanās skaidrojumu.

Maienburga provokācija slēpjas apstāklī, ka šajā reliģiskajā disputā nevienam nav taisnība – ne pubertātes iekšējo vētru satracinātajam puikam, kurš principā gatavs pat sakūdīt skolasbiedru uz slepkavību, ne skolotājai – principiālajai darvinistei, kura mācību nolūkos liek skolēniem uz burkāniem maukt prezervatīvus –, ne direktoram, kurš vispār neko no tā visa nesaprot un nevēlas saprast. Izrāde necenšas nostāties vienā vai otrā pusē. Tai nav arī īsti nepārprotama atrisinājuma.

Māceklis aktualizē ne tikai izglītības satura, bet arī bērnu un pieaugušo attiecību situāciju, kad frāze "viņa man pieskārās" automātiski tiek uztverta kā eifēmisks apzīmējums seksuālai vardarbībai pret bērnu, ko lielā mērā kultivē stereotipiskie filmu un seriālu tulkojumi.

Māceklis tēmu loka ziņā ir daudzpusīgāks, bet mazāk psiholoģisks, drīzāk publicistiskāks materiāls nekā cits ar panākumiem JRT rādīts darbs – 2008. gadā Ineses Mičules iestudētais Juhas Jokelas Fundamentālists.

Dancis pa trim

Viesturs Meikšāns, lietodams citos Maienburga darbos raksturīgo manieri aktierim no viena tēla pārplūst otrā, visus izrādes personāžus uzdevis spēlēt trim aktieriem – Elitai Kļaviņai, Gatim Gāgam un Vilim Daudziņam.

Atzīšos, uz izrādi gāju, lugu nelasījis, un pēc savas skatītāja pieredzes Apjukumā biju pārliecināts, ka princips, kad aktieris zibenīgi pārslēdzas no viena tēla uz citu, ir dramaturga iecerēts. Tāpēc, ieraugot informāciju par 6. martā pirmizrādīto Oskara Koršunova Mācekli Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī, biju pārsteigts, ka tur spēlē desmit aktieru! Katrā ziņā Viestura Meikšāna pieeja ir auglīga, jo notur skatītāju zināmā spriedzē: nemitīgi jāseko līdzi, kurš ko spēlē. Ir brīži, kad galveno varoni spēlē divi vai pat visi trīs aktieri. Tas dod gan saturisku, lai neteiktu – idejisku, efektu, ja runājam par zināmu personības dalīšanos iekšējās pretrunās, gan tīri tehniski režisoram ļauj risināt provokatīvas ainas samērā "neprovokatīvi" – īpaši epizodē, kurā skūpstās divi puikas; galveno varoni Benjamiņu, kurš īslaicīgi aizmirstas un ļaujas homoseksuālai pieredzei, tajā brīdī atveido Elita Kļaviņa, savukārt nākamajā sekundē visas zēna šausmas un riebumu pret notikušo jau pauž Gatis Gāga. Protams, tas mazliet izskatās pēc "Daudziņš un Gāga negribēja bučoties metru no skatītājiem, tāpēc mēs šito eleganti izdomājām", taču risinājums tiešām ir veikls un neviena estētiskās jūtas neaizvaino.

Reiņa Suhanova iekārtotā skatuve ar dažiem paaugstinājumiem, no kuriem viens noder arī par nosacītu baseina tramplīnu, ir veiksmīgs placdarms notiekošajām cīņām. Ja kāds aktieris ainā nepiedalās, viņš apsēžas vienā vai otrā paaugstinājuma galā, būdams gatavs nākamajā sekundē "būt iekšā". Spēles laukumu ierobežo divas sienas, pie vienas no tām pulkstenis nemainīgi rāda 5.05. Ja nu kas dekorācijā (un inscenējumā) ir lieks, tās ir spoguļsienas, kas skatītājam paveras uz īsu brīdi finālā, it kā atgādinot, ka izrādē notiekošais attiecas uz mūsu sabiedrību, tātad klātesošajiem. Līdzīgu principu – tikai ar videokameru uz pretējās sienas projicējot skatītāju zāles attēlu – Viesturs Meikšāns izmantoja izrādē Zelta zirgs Valmieras teātrī 2009. gadā.

Visi trīs aktieri darbojas ļoti precīzi, viņu saspēle un uzturētā spriedze rada gandarījumu. Tēlu ārējās iezīmes tiek rādītas minimāli, nedaudz ar balsi vai mazliet mainītu ķermeņa plastiku – tas ir neizbēgami vajadzīgs, lai parādītu acumirklīgo pāreju, piemēram, no mātes uz skolotāju. Ir aizraujoši vērot, kā aktieri, tikko spēlējuši vienu lomu, pārsviežas uz nākamo un ar tikpat lielu pārliecību pauž pat pretējus viedokļus, vienlaikus saglabādami savu kā izpildītāja distanci pret notiekošo. Tāpēc galīgi nevaru piekrist dažiem mājaslapā ierakstītajiem komentāriem, ka izrāde esot vienmuļa. Skatītājam, kurš ļaujas, tā izraisa patīkami kņudinošu pēcgaršu un liek risināt iekšējo dialogu ar Maienburgu, Meikšānu un aktieriem, un šis dialogs nebeidzas līdz ar aplausiem.

Pusaugu sabiedrība
www.kroders.lv
23.04.2015
autors MaijaUzula-Petrovska

Jaunā Rīgas teātra Talsu ielas zālē iestudētā izrāde “Māceklis” ir otrais darbs vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga lugu interpretāciju triloģijā, ko dažādos Latvijas teātros šajā sezonā iestudē režisors Viesturs Meikšāns. Pērnā gada nogalē Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvoja “kaprīza komēdija par realitāti, identitāti un teātri” – “Apjukums” (oriģinālnosaukums Perplex, 2010), savukārt noslēdzošais iestudējums – „Ainava un bars” (pēc Maienburga lugas „Brīva redzamība”, Freie Sicht, 2008) pirmizrādi piedzīvos Dirty Deal Teatro maijā.

Maienburga luga Märtyrer (oriģinālā gan lugas, gan pirmiestudējuma nosaukums ir “Moceklis”, kas Meikšāna interpretācijā JRT pārtapis par “Mācekli”) pirmizrādi paša autora režijā piedzīvoja 2012. gadā vienā no nozīmīgākajiem Berlīnes teātriem Schaubühne. 1972. gadā dzimušais Mariuss fon Maienburgs, kurš kopš 1998. gada sadarbojies ar jaunās vācu režijas spīdekli Tomasu Ostermeieru, tulkojot Šekspīra lugas viņa iestudējumiem, Schaubühne teātrī ir štata dramaturgs un kopš 2009. gada tur arī iestudē pats savas lugas.

„Mocekļa” vai „Mācekļa” stāsta centrā ir pusaugu vecuma skolēns Benjamiņš, kura vārda izvēle (ebr. Binyāmīn ‘labās rokas dēls = mīļākais dēls’) ir tieša un nepārprotama. Viņš ne tikai pats atklājis Bībeles pasauli, bet visnotaļ uzstājīgā veidā sludina tās burtu arī saviem līdzcilvēkiem: mātei un klibajam skolasbiedram Georgam. Benjamiņš nonāk atklātā konfliktā ar bioloģijas, ģeogrāfijas un ķīmijas skolotāju, pārliecinātu darvinisti Ēriku Bergmani, uzskatu cīņās ieraujot arī skolas direktoru un Ērikas draugu – fizkultūras skolotāju Markusu.

Viestura Meikšāna debijas izrāde JRT visos tās līmeņos tiecas uz askētismu. Reinis Suhanovs veidojis lakonisku skatuves iekārtojumu, gareni ieguldot to starp abpus izvietotajām skatītāju rindām. Vienā telpas galā elektroniskais pulkstenis pie sienas rāda sastingušu laiku 5:05. Telpu organizē vairāku postamentu grupas. Palsi zilganzaļi ir gan skatuves objekti, gan visu aktieru vienādie tērpi (kostīmu māksliniece Monika Pormale) – bikses, džemperi, zem tiem T-krekli ar koka lapotnes apdruku, kājās ērti auduma apavi. Izrādes muzikālajā noformējumā izmantoti elektroniskās mūzikas klasiķa Isao Tomitas skaņdarbu reti triepieni.

No astoņām lugas personām Meikšāns iestudējumā paturējis septiņas, visas lomas uzticot atveidot trim aktieriem – Vilim Daudziņam, Gatim Gāgam un Elitai Kļaviņai. Katram izrādes gaitā sanāk žonglēt ar trim lomām, jo visi aktieri dala galveno – Benjamiņa – lomu un katrs atveido vēl divus izrādes varoņus. Lomu maiņa ir organiska un niansēs izstrādāta, bez apgrūtinājuma ļaujot gan izsekot sižeta līnijai un tēlu attiecībām, gan novērtēt aktieru koncentrēto skatuvisko eksistenci un pārejas no viena varoņa otrā.

Lomu pārdale un no tās izrietošās skatuviskās attiecības lielā mēra maina spēku samēru, fragmentējot gan Benjamiņu, gan pārējos tēlus. Sākotnēji varētu iedomāties, ka Benjamiņa tēls, tam piesaistot vairākus aktierus, iegūs lielāku jaudu un daudzšķautņainību, taču rezultāts ir gluži pretējs – Benjamiņš izčākst, sadalās, zaudē savus individuālos vaibstus un kļūst par daļu no ikviena. Principiāla ir arī Benjamiņa pozīcija programmiņas lomu sarakstā – viņš tajā ir pēdējais. Salīdzinoši Schaubühne mājaslapā, protams, pirmais. Izrādes reklāmas rullītī Benjamiņš aktiera Bernardo Arriasa Porrasa atveidojumā redzams kā neapšaubāmi harismātisks garmatains jauneklis ar ģitāru rokās, turpretī Meikšāna izrādē Benjamiņš ir bez vecuma, bez dzimuma, bez noteiktas sejas. Toties ar ļoti noteiktu, Bībeles teksta burtiskā lasījumā balstītu pārliecību.

No aktieru trijotnes, manā skatījumā, Benjamiņš visvairāk tomēr iegūst Gata Gāgas vaibstus. Abiem pārējiem aktieriem priekšplānā izvirzās cits spilgts moceklis/māceklis – Daudziņam tas ir Benjamiņa sekotājs Georgs, savukārt Kļaviņai – sludinātāja antagoniste, bioloģijas skolotāja Ērika. Gāgas atveidotie ticības mācības un fizkultūras skolotāji salīdzinoši šķiet blāvāki un mazāk nozīmīgi tēli. Sava nozīme ir arī aktiera radošajai biogrāfijai, kurā būtiska ir loma citā teoloģiskā disputā – JRT izrādē „Fundamentālists” (2008, režisore Inese Mičule), kas uzskatāma par vienu no aktiera profesionālajām virsotnēm. Līdz ar to reliģiska rakstura tēmas Gāgam ir mazliet „pielipušas”.

Lai arī izrādē faktiski tiek runāts tikai par Bībeli un arī starp retajiem rekvizītiem uz skatuves ir veselas divas Bībeles, „Mācekļa” diskusija un konflikts tomēr nav teoloģiska rakstura. Nedz Maienburgu, nedz Meikšānu, šķiet, neinteresē arī tēlu psiholoģija, piemēram, pusaugu zēna pieaugšanas grūtības. Izrādes problemātika ir sociāla un pat politiska: Benjamiņš Bībelē atrod argumentus, lai nosodītu visu apkārtējo sabiedrību, savukārt bioloģijas skolotāja turpat atrod pretargumentus Benjamiņa sludinātajam. Taču viņi abi vienlīdz izmanto Bībeli, lai cīnītos par varu un pārdalītu ietekmes sfēras. Tādējādi izrādē iezīmējas mūžam aktuālā reliģijas un politikas sasaistes problemātika.

Ja Meikšāna iestudētās Mariusa fon Maienburga triloģijas pirmajai daļai tika pārmests, ka „„Apjukumā” skartās smagākās problēmas nav mūsējās” (Zane Radzobe „Ekskursija pelēkajā zonā”, „Ir”, 07.01.2015.), ko, iespējams, varētu novērst ar veiksmīgu lokalizāciju (Ieva Rodiņa „Kaprīza komēdija”, „Kultūrzīmes”, 27.01.2015), tad „Māceklī”, ja abstrahējamies no konkrētā sižeta (un visi skatuves izteiksmes līdzekļi uz šo abstrahēšanos ved), Meikšāns zīmē visnotaļ trāpīgu Latvijas sabiedrības portretu, kurā kristīgās vērtības nereti tiek piesauktas visprimitīvākajā veidā un izmantotas pagalam nekristīgos nolūkos. Lai, atsaucoties uz Svētajiem rakstiem, cenzētu, aizliegtu, izstumtu, iedalītu „pareizajos” un „nepareizajos”.

Māceklis
Ieva
17.02.2016
autors Ieva Jātniece

Jaunā Rīgas teātra izrā¬dē Māceklis tiek uzdots it kā vienkāršs jautājums - kas notiek, ja kāds skolēns paņem Bībeli un to sāk interpretēt burtiski, parādot pieaugušajiem, cik nepareiza ir viņu dzīvošana un vērtības?

Iekšēju vētru plosīti pusaudži, apjukuši vecāki un skolotāji, savas taisnības pārņemti pieaugušie - šie tēli liek kā spogulī paskatīties uz mums no malas. Ieraudzīt, ka pusaudža fanātiska aizraušanās ar ticību var būt tik neērta, ka apkārtējie pat justos atviegloti, ja izrādītos - jaunietis lieto narkotikas, nevis ir nonācis Bībeles varā.

Asajā vārdu un dažādu uzskatu apmaiņā nav vienas taisnības, kurai skatītājs varētu pieslieties, un šķiet, ka, laužot šķēpus par galēji pretējiem viedokļiem, netiek panākts arī risinājums. Ļoti interesanta ir izrādes uzbūve - trīs aktieri (Elita Kļaviņa, Gatis Gāga un Vilis Daudziņš), plūstoši mainoties, spēlē visus tēlus un brīžiem visi atveido pat vienu personāžu, kas vēl labāk parāda tēla iekšējās pretrunas. Šo izrādi vērts redzēt arī pusaudžiem.