Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
MANS NABAGA MARATS
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

MANS NABAGA MARATS

30.decembrī pēdējā izrāde!
JRT zelta fonds!

"Paradokss - padomju "viltnieka" Arbuzova luga ar savu mūžīgo mīlas trīsstūri izrādās pārdzīvojusi pašu valsts iekārtu, un ir saistoša "modernajam cilvēkam" un tuvina paaudzes - mēs visi taču esam kādu vecāku bērni..."
Normunds Naumanis

Lomās: Andris Keišs, Baiba Broka, Vilis Daudziņš

Izrāde notiek: JRT Lielajā zālē
Izrāde ilgst: 3 stundas 20 minūtes
Pirmizrāde: 1997. gada 17. septembrī

Biļešu cenas (LS): 5,00; 7,00; 10,00; 12,00; 15,00

Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē!

"Paradokss - padomju "viltnieka" Arbuzova luga ar savu mūžīgo mīlas trīsstūri izrādās pārdzīvojusi pašu valsts iekārtu, un ir saistoša "modernajam cilvēkam" un tuvina paaudzes - mēs visi taču esam kādu vecāku bērni..."
Normunds Naumanis

Divi puiši un meitene apstākļu sagadīšanās dēļ satiekas grūstošas mājas vienā no nedaudzajām drošības saliņām - Marata dzīvoklī. No šīs piespiedu tikšanās izaug draudzība un mīlestība... Kurš īstais? Atbilde uz šo jautājumu tiek meklēta 20 gadu garumā: no 1942. gada Ļeņingradas blokādes ziemas līdz pat 1960.gadu pacilājošajai atmosfērai.

Izrāde par mīlestību, par jaunības ideāliem, par alkām pēc sapratnes, par sapņiem un realitāti. Par pašu dzīvošanas procesu un ikdienas sīkumiem. To var saukt arī par melodrāmu vai "mīlestības drāmu", jo jūtas te tiek pasniegtas tīrā, romantiskā, patiesā veidā, bez ironijas vai samākslotības.

Izrāde kā intīma uzticēšanās - citam pret citu un pret skatītāju. Kaut kas īsts, sirsnīgs un dzīvs!

Vārds: Andris, 31.12.2011
Viedoklis: Ir teātris, un ir dzīve!!! šī izrāde ir teātris dzīvē, un dzīve teātrī... jauki , ka vēl ir cilvēki, kas prot uztaisit kautko tādu ko tiešam ir prieks skatīties - A.Hermanim
Vārds: Madara, 31.12.2011
Viedoklis: Neviena teātra izrāde, kas skatīta Tv ekrānā nekad nav likusi tā raudāt, līdz pārdzīvot, just gan reizē komisko, gan traģisko un sajust tik dzīvu spēle. Aktieri ir ģeniāli, fantastisks kopdarbs, luga, dramaturgs un režija. Paldies Jums! Šī izrāde tiešām ir izcila un neaizmirstama ir jūsu spēle!
Vārds: Anna, 31.12.2011
Viedoklis: sanāca pēdējo izrādi skatīties pie televizora ekrāna.. trīs reizes esmu redzējusi izrādi, kaut arī esmu tik veca kā Ļika 46. gadā .. paldies visai radošajai komandai, aktieriem, režisoram. jūs radījāt manu mīļāko izrādi. un par to jau nevar pateikties ar vārdiem, ziediem.. vienkārši ceru, ka viss tas labais, ko jūs devāt man, nāks jums simtkārtīgi atpakaļ! paldies! Anna.
Vārds: barbara, 19.05.2011
Viedoklis: dodu žetonu - šī izrāde aizkustina līdz asarām. un aktieri ir tik burvīgi, ka viņus vajag sargāt un uz rokām nēsāt! paldies! (:
Vārds: Guntis, 04.03.2011
Viedoklis: Mēsla gabals,apnīstoši garš,ko varēja savilkt divos cēlienos,jūtos vīlies....

Latvijas teātra ekspresis, Neatkarīgā Rīta Avīze, 31.01.1998, autors Henrieta Švāne

Objektivitāte vai vienaldzība?, Literatūra. Māksla. Mēs., 2.-9.10.1997, 31.01.1998, autors Silvija Radzobe

Kritiķa Acs, Diena, 13.10.2001, autors Henrieta Švāne

Kritiķa Acs, Diena, 13.10.2001, autors Undīne Adamaite

1997......2007, Diena, 23.12.2007, autors Undīne Adamaite

Pārdomas par cukura garšu, Neatkarīgā Rīta Avīze, 08.01.2006, autors Līvija Dūmiņa

10 minūtes līdz Jaunajam gadam, Diena, 24.12.2004, autors Henrieta Verhoustinska

Nabaga Marats, Diena, 17.09.1997, autors Normunds Naumanis

Hermaņa laika mašīna, Neatkarīgā Rīta Avīze, 20.09.1997, autors Zigmunds Skujiņš

Ideālists Marats atgriezies uz skatuves, Diena, 22.11.1997, autors Guna Zeltiņa

„…un viss, ko es nemāku pateikt” (Gijoms Apoliners), Teātra Vēstnesis, 01.01.2012, autors Undīne Adamaite

Nabaga Marats, Teātra Vēstnesis, 01.01.2012, autors Agra Straupeniece

Viedoklis, Izglītība un Kultūra, 4.12.1997, 01.01.2012, autors Baiba Kalna

Spēle par dīvainīti., Māksla Plus, īpaši LML, 01.01.2012, autors Henrieta Švāne

Pareiza izrāde par nepareizu dzīvi, Jaunā Avīze, 01.01.2012, autors Valda Čakare

Latvijas teātra ekspresis Nr.3., Neatkarīgā Rīta Avīze, 31.01.1998, autors Lilija Dzene

Latvijas teātra ekspresis Nr.3., Neatkarīgā Rīta Avīze, 31.01.1998, autors Guna Zeltiņa

Latvijas teātra ekspresis Nr.3., Neatkarīgā Rīta Avīze, 31.01.1998, autors Normunds Naumanis

Latvijas teātra ekspresis Nr.3., Neatkarīgā Rīta Avīze, 31.01.1998, autors Undīne Adamaite

Atgriešanās. Pie mīlestības?, “Fokuss”8.-12.10.1997, 31.01.1998, autors Henrieta Švāne

Latvijas teātra ekspresis
Neatkarīgā Rīta Avīze
31.01.1998
autors Henrieta Švāne

It kā melodramatisks mīlas trijstūris no 2. Pasaules kara laikiem, bet caur perfekti atklātu laikmeta atmosfēru (protams, tādu, kādu to redzam šodien - A. Hermaņa versijā) un intīmiem, psiholoģiski precīziem aktierdarbiem iegūst personiskas uzticēšanās "tieši tev" auru.

Objektivitāte vai vienaldzība?
Literatūra. Māksla. Mēs., 2.-9.10.1997
31.01.1998
autors Silvija Radzobe


Savos iepriekšējos teātra darbos Alvis Hermanis bija simtprocentīgs izrādes autors – literāro materiālu viņš izmantoja tikai kā atspēriena punktu savas radošās iztēles uzburtām ainām. A.Arbuzova 1964. gadā sarakstītās lugas Mans Nabaga Marats uzvedumā parādās principiāli cita režisora attieksme pret dramaturģisko tekstu: viņš tiecas sniegt galēji objektīvu lugas lasījumu. Tas izpaužas kā uzsvērta pietāte ne tikai pret tekstu, bet pat pret remarkām. Tāpat viņš šoreiz, kā šķiet, vēlējies nomirt aktieros, palaižot tos patstāvīgam peldējumam A.Arbuzova lugas notikumu viļņos bez kaut cik jūtamiem režisoriskās interpretācijas glābējriņķiem vai bākām. Pat lomu sadalē A.Hermanis vairījies būt ieinteresēts: Marata un Ļeoņidika lomas viņš iedalījis skatuviski, kā arī vīrišķīgi pievilcīgiem aktieriem – Andrim Keišam un Vilim Daudziņam. Ļika piešķirta Baibai Brokai, kura citu jauno aktrišu vidū izceļas ar to, ka pagaidām vēl nav nenospēlējusi nevienu no lomām, ko spēlējusi. Absolūtā režisora uzticība, kas jau robežojas ar nedaudz dīvainu neitralitāti, protams, ir nopietns eksāmens jaunajiem aktieriem, kam jāatklāj, cik tad viņos galu galā īsti ir iekšā – gan profesionālajā, gan cilvēciskajā ziņā.A.Hermaņa iekārtotā spēles telpa atgādina padomju retro stilu un šai ziņā raisa attālas asociācijas ar Ņ.Mihalkova 1979. gada filmās Pieci vakari vidi, kas bezkaislīgā objektīvismā uzrādīja komunālā dzīvokļa un piečurāto kāpņu telpu elli. A.Hermanis ar frontālu vērienu (tajā trīs logu un durvis) no pārējās skatuves telpas atšķēlis darbības vidi – istabu. Šī dzīves telpa paliek nemainīga un nemājīga visu izrādes laiku – gan sienas šaušalīgais košzilzaļais krāsojums, gan nabadzīgās mēbeles. Paiet 17 gadu, bet telpa joprojām tāda pati. Vai tas liecina par izrādes veidotāju trūcīgajiem materiālajiem resursiem? Vai arī par varoņu vienaldzību pret savu apkārtni? Bet – varbūt tieši otrādi – par viņu neapzinātu romantisku vēlēšanos iekonservēt vidi tādu, kāda tā vija viņu agrās jaunības skarbajās, bet laimīgajās dienās? Telpa aiz logiem – pilsēta – paliek neapšaubāmi nedzīva; statiskas dežūrgaismas izgaismota, tā rada iespaidu par pašdarbības izrādes finiera dekorāciju bezpalīdzīgo naivitāti. Atceros, cik efektīgi līdzīgai telpai aiz loga lika strādāt A.Vasiļjevs un V.Kovaļčuks Saldumu fejas variācijās Jaunatnes teātra krievu trupā 1987. gadā. Daudz veiksmīgāki par kopumā pretrunīgajām dekorācijām ir tērpi, īpaši B.Brokas Ļikai paredzētie, kas ne tikai precīzi stilizē lugas darbības laika (40.-60.gadi) modi, bet tik lielā mērā pārmaina aktrisi, ka pilnībā iespējams noticēt laika skrejai. Jo mūsu acu priekšā no ducīga skuķa izaug slaida un figūrīga tumšacaina skaistule.Par laika ritējumu liecina arī sa­tumsumos starp ainām atskaņotās fonogrammas - radio pārraides, sā­kot ar reportāžu no Ļeņingradas blokādes un beidzot ar translāciju no Baikonuras kosmodroma. Bet pats pirmais ir K. Staņislavska balss ieraksts, kas atskan, pirms izrāde vis­pār sākusies. Acīmredzot izrādes vei­dotājiem tas nepieciešams gluži simboliskā nozīmē, jo neapšaubāmi izrādes vides un spēles veida iecerē­tais neonaturālisms var likties K. Sta­ņislavska prakses un teorijas iedves­mots.A. Arbuzova lugā ir divas vienlīdz nozīmīgas tēmas - mīlestība un pa­audzes kopība, kas ir pat kaut kas vairāk par draudzību. Tēlojot šo ko­pību, A. Arbuzovs iemieso 60. gadu sākumā Hrušcova atkušņa radīto pa domju inteliģences zināmu intelek­tuālo kopību, kas Maskavā, piemē­ram, manifestējās arī Tagankas teāt­ra piedzimšanā, bet Latvijā - O. Krodera izdaudzinātajā Valmieras teātra aktieru grupā. Taču līdzīgu kopību, protams, pazīst arī citi interešu kopī­bā izauguši kolektīvi - gan teātrī, gan studentu vidē. Vide, kuras priek­šā tu esi emocionāli pašatbildīgs... Jo varbūt viņi vienīgie zina, kas tu biji, kas tu esi un kas tu varēji kļūt...Vai nu tāpēc, ka laikabiedri un do­mubiedri lugā uzrakstīti psiholoģiski ne gluži pārliecinoši (vienādojot tā­das nevienādojamas jūtas kā drau­dzība un mīlestība), vai arī tāpēc, ka mūsdienu cilvēki ir nesalīdzināmi lielāki individuālisti - vientuļnieki, jaunajā izrāde šī tēma ir atkāpusies un kļuvusi tikai par fonu. Priekšplā­nā pārliecinoši izvirzījies trīs jaunu -cilvēku sarežģītām peripetijām pārbagātais mīlestības stāsts, kurš bū­vēts uz emocionāliem kontrastiem. (Viena sieviete starp diviem vīrie­šiem - nu tiešām klasisks melodrā­mas sižets.) Kamēr vēl nav izteikti liktenīgie vārdi, jaunie aktieri ļoti pārliecinoši rada vispārējas emocio­nālas pacilātības un sakāpinātu gai­du elektrizēto gaisotni. Pretstatā: Ļikas un Ļeoņidika laulības attēls, ko B. Broka un V. Daudziņš atklāj kā savu varoņu baisas apātijas un bezcerības izpausmi. Un jau nākamajā ainā – kā no miroņiem piecēlusies starojošā Ļika, kad tiek svinēta Marata atrašanās pēc 13 gadiem. B. Brokas spēle visas izrādes garumā ir absolūti organiska un pārliecinoša. Toties viņas partneri, kad iesākas vi­ņu atveidoto varoņu smagais dzīves krusta laiks, savas lomas tehniskā zi­ņā ir pat ļoti smalki izstrādājuši, ta­ču, manuprāt, nav vēl īsti iemiesojuši. Tādēļ parādās zināma saštukotība, ārēji paņēmieni. Piemēram, Marata pārvērtības atklātas gluži ārēji - īsas, apspīlētas bikses, nepārtrauktā komiskā matu ķemmēšana.Ja lugu neuztver kā pasaku, tad nekādu kritiku neiztur tās optimistiskais fināls, kurš sola nokārtot visu
varoņu visas problēmas, ja vien Ļika pēc 13 gadiem izlabos pagātnes kļūdu un apmainīs Ļeoņidiku pret Maratu. B. Broka sievišķīgi un mākslinieciski gudri nosvītro saldo finālu, nospēlējot gandrīz vai šausmas, kad tā ierauga pārvērtušos, 13 gadu neredzēto Mararu. Tā kā fināla ainā Ļeoņidika sejā ir smīns (aiz uztraukuma varbūt?), tad grūti saprast V.Daudzina atveidotā varoņa rīcības motivāciju - vai viņš atdod Ļiku, lai pats ietu izdarīt pašnāvību, vai arī kā enerģētiskais vampīrs, nosūcis savai sievai spēku un jaunību, to velnišķīgi iesmērē vientiesīgajam Maratam.Īpaši pēdējā cēliena risinājumā personiski man būtu bijusi nepieciešama lielāka (t.i., vispār - jelkāda) režisoriskā konsekvence. Citādi ie­studējums draud pārvērsties ne tikai režisoriskās objektivitātes, bet jau režisoriskās vienaldzības remdenajā izpausmē.

Kritiķa Acs
Diena
13.10.2001
autors Henrieta Švāne


*****
Jau simto vakaru piedzīvo izrāde, kurā A.Hermanis stilists pār­steidza Latviju ar stila vienkāršību un psiholoģiskā teātra paņēmienu pilnīgu pārzināšanu un izmantošanu. Dziļš un emocionāls stāsts par mī­lestību un nodevību, trīs briljanti aktierdarbi: B.Broka,V.Daudziņš, AKeišs.
 

Kritiķa Acs
Diena
13.10.2001
autors Undīne Adamaite


*****
Hermaņa vienkāršības manifests. 100. (!) reizi bez irgošanās un aizslēpšanās par tagad apsmīnētiem ordeņiem, tēju un barankām, pateikto un nepateikto, miesu, kas ietinās padiluša rītasvārkā, un sirdi, kas nenomierinās. Ļika, Ļeoņiks, Marats — cilvēki ar kļūdām. Broka, Daudziņš, Keišs — talantīgi.

1997......2007
Diena
23.12.2007
autors Undīne Adamaite


Jaunais Rīgas teātris savu desmit gadu dzimšanas dienu atzīmē ar izrādi ilgdzīvotāju — Alvja Hermaņa 1997.gadā iestudēto melodrāmu Mans nabaga Marats.

Man jau ceturto sezonu nav lomas eksemplāra, — atzīstas aktieris Andris Keišs, viens no slavenās izrādes Mans nabaga Marats trijnieka. Nav nekādas vajadzības meklēt rokā. Nakts vidū varētu skandēt gan savus, gan kolēģu tekstus.

Izrāde jau desmito gadu dzīvo savu, no lomas eksemplāra neatkarīgu dzīvi. Aktieriem Andrim Keišam (33), Baibai Brokai (34) un Vilim Daudziņam (37) Marata istaba ar skaliņos noplucināto bufeti, uzlidojumos drebošajām tasītēm, krāsniņu, raibo tepiķi pie sienas, cidoniju ievārījuma bļodiņu uz galda, lēno fokstrotu un citām kādreizējā skaņu tehniķa Viļņa Mazuļa savāktām autentiskām padomju laika dziesmām kļuvusi sava un īpaša.

Ļikas pirmā zilā Jaungada svētku kleita jau nodilusi. "Tā bija brīnišķīga kleita. Šī, otrā, ir gandrīz tikpat brīnišķīga. Tas atlasa mirdzums, kas bija pirmajai kleitai, bija vienkārši debešķīgs," V.Daudziņš saka balsī, kas neslēpj — viņa Ļeoņiģiks pa šiem gadiem Ļikas tēlu iesūcis sevī līdz pēdējai vīlītei.

"Atceros, ka tiem apģērbiem, kurus mēs bijām savākuši turpat teātra noliktavā, vēl bija naftalīna smaka. Viņi bija kaut kādi ne tādi… nebija vēl mūsējie," saka Daudziņš. Tagad? "Visas kabatas pazīstamas. Pirkstiem patīkami pieskarties tiem materiāliem…"

Padomju pasaku stāstnieka Arbuzova melodrāma par blokādes laikā Ļeņingradā likteņa kaprīzes kopā savestiem trim jauniešiem, kas vieglprātīgā spītībā izdara dzīves lielākās izvēles (nenojaušot, cik tas patiesībā būs nopietni un grūti izturami), ar katru spēlēšanas reizi kļūst eksistenciālāka un skaudrāka. Ar trim Mana nabaga Marata izrādēm decembra beigās Jaunais Rīgas teātris atzīmēs savu desmitgadi. "Kas ir Marata dzīvības avots?" vaicā teātra zinātniece un rakstniece Lilija Dzene. "Laikam jau šīs cilvēku attiecības," viņa pati atbild. Šī ir izrāde, uz kuru cilvēki iet pat vairākas reizes, paši pārskatās no jauna un ved desmit gados izaugušos bērnus. Un var tikai pabrīnīties, ka izrāde, kas savā laikā izmaksājusi tikai divus latus (tik, cik krāsas bundža istabas Staļina laika tipiskajām jēli zaļajām sienām), daudziem kļuvusi tik dārga.

INTERESE PĀRAUG UZTICĪBĀ

"Kad parādījās Mans nabaga Marats, manas paaudzes skatītāji bija beigti," šodien atceras L.Dzene. "Mēs bijām nopirkti." Mans nabaga Marats ar savu intimitātes apsolījumu bijis pagrieziena punkts. Pēc Amerikas posma (1990—1992) līdz tam jaunais aktieris Alvis Hermanis atgriezās Latvijā un teātra dzīvi uzspridzināja ar spilgtiem formas meklējumiem — Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās (1993), Marķīze de Sada (1993), Doriana Greja ģīmetne (1994) u.c. — izrādēm, kas skaļā balsī teica "nē" tradicionālajam psiholoģiskajam teātrim. Talants bija acīmredzams, bet kritiķi bieži arī runāja par "akvārija efektu", ko var cienīt, bet kas nesilda. "Pēc Marata interese pārauga uzticībā. Radās vēlēšanās sekot Hermanim un teātrim. Es atdevos," atzīstas L.Dzene.

Šogad bija plānots simboliski 30.decembrī nospēlēt pēdējo izrādi. Bet, kad A.Hermanis, lai pārbaudītu Mana nabaga Marata dzīvību, aktieriem nezinot, kādu dienu noskatījās izrādi vēlreiz, secinājums viens — nav neviena īsta iemesla, lai to no repertuāra noņemtu. Līdz ar to 164.izrāde tiks spēlēta nevis kā atvadu, bet 10.dzimšanas dienas izrāde.

"Šī izrāde jau pirms desmit gadiem pieteica galvenās tēmas, ar kurām es JRT visu šo laiku esmu nodarbojies — ceļojumi laika mašīnā, privātie stāsti, privātā telpa. Arī satura ziņā — par vientulību, par cilvēkiem, kuri vienmēr ir izvēles priekšā starp ideāliem un realitāti, par cilvēkiem, kuri izvēlas būt vai nu par apstākļu upuriem, vai apstākļu veidotājiem. Par ko arī ir izrādes pēdējā aina — kad varoņi beidzot saprot, ka var, protams, turpināt muļļāties, kā tas darīts jau gadiem, bet var arī saņemt drosmi un izvēlēties būt laimīgiem," savā izpratnē dalās A.Hermanis.

RADĪTI JAUNA TIPA AKTIERI

Šis nebūs stāsts par JRT sarežģīto vēsturi ēkā Lāčplēša ielā 25, kur pie sienas Gunāra Bindes leģendārajā fotogrāfijā zvēro Eduarda Smiļģa mazliet ārprātīgās acis. Kādi desmit gadi īsti tiek atzīmēti? Vienkārši runājot, tas ir režisora Alvja Hermaņa posms Jaunajā Rīgas teātrī. "Ir cilvēki, kas grib radīt izrādes, un kas — teātri. Arī ja Alvis pats to tā neatzīs. Viņš ir spēlmanis, un viņam ir visādi vairodziņi, aiz kuriem paslēpties. Tomēr reizēm viņš paveras," saka L.Dzene. Gan Dailes teātra dibinātājs 1920.gadā Smiļģis (JRT atrodas vecajā Dailē), gan Hermanis, piekrītot būt par JRT māksliniecisko vadītāju 1997.gadā, gribēja radīt savu teātri. Ar saviem ideāliem un jaunu teātra valodu. "Ar mīļumu vien — čubu čubu — jaunu teātri nevar radīt," — pārliecināta L.Dzene, velkot paralēles starp Smiļģa it kā despotismu un Hermaņa nepopulārajiem lēmumiem. Piemēram, viņa pirmais solis bija totāla štata revīzija 1997.gadā. Teātra pētniece ir pārliecināta, ka A.Hermanim piemīt spēcīga demiurga, pirmradītāja īpašība, kas ir ļoti svarīgi, "ejot dvēseļu izlūkos".

Jaunais Rīgas teātris (JRT) sāka darboties 1992./1993.gada sezonas sākumā Lāčplēša ielā 25 — Ādolfa Šapiro vadītā un 1992.gadā Kultūras ministrijas it kā reorganizētā, bet faktiski likvidētā Jaunatnes teātra telpās. Par māksliniecisko vadītāju kļuva Liepājas teātra režisors Juris Rijnieks. Bet no 1997.gada 30.aprīļa JRT sākas Alvja Hermaņa valdīšanas laiks. Sākas desmit gadu posms, kurā Jaunais Rīgas teātris un Hermanis kļūst par "Latvijas radošāko un eksperimentiem visatvērtāko teātri ar profesionāli spēcīgāko režiju un jauneklīgāko aktieru trupu" (teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas apzīmējums). Pasaulē — Eiropas teātra jauno slavenību, daudzu prestižu festivālu mīluli un režisoru, kas "nosaka mūsdienu Eiropas teātra procesu", kā tika formulēts, pasniedzot A.Hermanim Eiropas Jaunās realitātes balvu šogad Salonikos.

"Tik tiešām es mūsu JRT gadus rēķinu no 1997., kad sākām strādāt šādā sastāvā. Šajā laikā mēs esam materializējuši visas mūsu idejas, kādam jābūt teātrim, kādam jābūt darba veidam, lai sasniegtu mūsu mērķus. Esam radījuši jaunu estētiku un jauna tipa aktierus, ar kuriem šobrīd kopā var veikt visaugstākās sarežģītības pakāpes uzdevumus. Šī pieredze ir unikāla, un šo profesionālo un māksliniecisko pētījumu rezultāti ir kļuvuši ne tikai par teātra evolūcijas ķēdes sastāvdaļu, bet arī par pierādījumu teātra neizsīkstošam potenciālam nākotnē," — A.Hermanis.

60 SKATĪTĀJI! URRĀ! PILNA ZĀLE!

1997.gads.

Vispārējā 90.gadu teātru krīze skar arī Jauno Rīgas teātri. Jukas.

Uz izrādēm, maigi sakot, neviens īpaši nelaužas. Lai tukšums nerēgotos tik baiss un psiholoģiski netraumētu aktierus, lielo skatītāju zāli līdz pusei aizvelk ar aizkaru. Vārdu salikums "Jaunais Rīgas teātris" pēc pirmajiem A.Hermaņa eksperimentālajiem formas meklējumiem kaut ko izsaka tikai teatrāļiem. Viņi nojauš talantu, pat ja pārmet vēsumu un pašmērķību.

Mārketinga daļas vadītāja Andra Rutkēviča visiem pieteikusi, ka pie pirmās izpārdotās lielās zāles izrādes sarkano papīra strēmelīti "Izpārdots" gribēs pielīmēt pati savām rokām. Lai noticētu. Tāda izdevība pirmo reizi rodas 1999.gadā, kad Viestura Kairiša iestudētā izrāde Čūska beidzot savākusi pilnu zāli.

Baiba Broka atsauc atmiņā kādu no pirmajām izrādēm, kad Manā nabaga Maratā zālē nav bijuši vairāk kā sešdesmit skatītāju. "Un kad visi sešdesmit cilvēki izrādes beigās piecēlās kājās — tā bija pārlaimīga sajūta," atceras Baiba. Vēlāk izrāde pārceļas uz mazo zāli, šobrīd atkal tiek spēlēta lielajā.

"Tad, kad pirmo reizi Maratā bija pilna zāle, tas tiešām bija šoks. Atceros, ka Alvis zvanīja Maijai Apinei (aktrisei, kas to bija piedzīvojusi Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātra ziedu laikus) un prasīja, kā jārunā pilnā zālē. Viņam par to nebija nekāda priekšstata, jo pats līdz tam bija iestudējis visas šitās..." A.Keišs gaisā izdara žestu, kam būtu jānozīmē A.Hermaņa pirmā "māksla mākslai" perioda izrādes.

2007.gads. Biļetes uz Manu nabaga Maratu izpērk dažās dienās. JRT jauna mēneša repertuārā šādas uzlīmes pie daudzām JRT izrādēm — Klusuma skaņām, Revidenta, Garās dzīves, Latviešu mīlestības, arī Māras Ķimeles Amizantā gadījuma u.c.

TILTU CEĻAMAIS LAIKS JEB 3.CĒLIENS

"Es 1997.gadā biju kumeļš un nesapratu, par ko īsti ir raidījums," ar šodienas skatu sapratis A.Keišs. Aktieris atzīst, ka sākumā bijis visnedrošākais no visiem. Viņš kā students bija jau spēlējis Nacionālā teātra izrādē Trešais vārds. Tieši tur — divskatos ar Indru Rogu L.Dzene toreiz vēl Kultūras akadēmijas studentu jau bija ievērojusi.

"Vīrieša maigums — tas ir kaut kas ļoti smalks un vērtīgs," saka Lilija Dzene. Nemaz nerunājot par atbilstību varoņlomu tipam, kas ir retums. Bet Marats A.Keišam bija pirmā loma kā profesionālam aktierim. Pretstatā vairākuma viedoklim, ka pirms desmit gadiem labākais bija 1.cēliens, bet tagad — smaguma centrs ir 3.cēliens, Andris uzskata, ka toreiz viņiem 1.cēliens neizdevās. "Tagad mēs mīļāk skatāmies uz tiem sešpadsmitgadīgajiem bērniem. Bija lietas, ko nesapratām uzreiz," uzskata aktieris. A.Keišs stāsta, ka pēc šīs izrādes nāk daudz ciemiņu un pēc izrādēm notiek sarunas. "Tieši caur šīm sarunām daudz sapratām par situācijas skaistumu un bezizeju. Kāpēc liktenis tieši par viņiem visiem trim ir paņirgājies, jo īsti laimīgs nebūs neviens?... Kāpēc Ļeoņiģikam vajadzēja ienākt tieši tajā dzīvoklī?..."

"Tik ilgi jau nemaz nedzīvo!" smejas Baiba. Tā licies pirms desmit gadiem, sākot mēģināt 3.cēlienu, trīsdesmitgadnieku posmu. Režisoram visu laiku nācies ņemt nost gaitu, kas liecinājusi par cilvēkiem, kuriem sevi grūti nest. Keiša Marats ķemmēja šķidros matus kā gatavā karikatūra. Šodien, kad pašam pāri 30, tā ir pavisam cita matu ķemmēšana. Skatītāja Daniela, kas izrādi redzējusi pašā sākumā un tagad vēlreiz kopā ar desmitgadīgo meitu Vanesu, secina, ka pirmoreiz viņai izrāde šķitusi smieklīga, bet par otro reizi jau saka: "Es tā apraudājos. Aktieri spēlē ar citu saturu, un es skatos ar citu saturu."

"Pirms divām vai trim izrādēm man pašam riktīgi slikti palika," atzīstas V.Daudziņš. Saruna 3.cēlienā, kad visi sadzērušies sēž pie galda un beidzot runā atklāti, viņaprāt, kļuvusi "pilnīgi eksistenciāla". Agrāk šķitis — redz, viņiem visiem dzīvē tik daudz kas noticis, gan jau tad tādai sarunai ir iemesls. Tagad aktieriem nav ne mazāko šaubu, ka tieši tā Ļika, Marats un Ļeoņiģiks runā. "Tilts ir brīnišķīga metafora. Vai nu tiec tajā krastā, vai netiec. To nevar atlikt. Vienkārši dzīvē pienāk tiltu ceļamais laiks. Parīt tu tiltu vairs neuzbūvēsi. Ir lietas, ko dzīvē nevar izlabot," pārliecināts Vilis. Aktieris runā par dziļi personiskām lietām, jo nav nekāds plānā galdiņa urbējs vai neveiksminieks. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka katrs cilvēks izmanto nesalīdzināmi mazāk iespēju, nekā providence devusi. Mana nabaga Marata pirmizrādes gadā piedzimst Daudziņa vecākais dēls Kārlis. "Varens tilts, skaists tilts. Vai viņš arī domās par šiem jautājumiem, kad izaugs?.." prāto Vilis.

Līdzīgs stāsts Baibai par savu Ļiku. Agrāk bijis jādomā, vai viņa raudātu vai ne 3.cēlienā, klausoties Marata grēksūdzi un atzīšanos mīlestībā.

Tagad — "kad Andris to saka un es redzu pilnīgi citas lietas arī viņa paša dzīvē, tas ir tik nopietni un ar tādu svaru, ka man jāraud balsī gan kā cilvēkam, gan lomā", stāsta Baiba. Protams, aktieri atzīst, ka ne jau visās 160 izrādēs bijis iespējams pieslēgties vienādi saasināti. "Teātris ir viena vienīga šmaukšana, tomēr jāmēģina katru reizi no jauna saprast, kur katrā lugā, tēlā slēpjas tas īstums. Ir jāatbild pašam sev — ķēmojies vai dzīvo," pārliecināts ir V.Daudziņš. Gan uz skatuves, gan — dzīvē.

Kā īpašas visi trīs atceras iedvesmas izrādes. Ir jāsaslēdzas zvaigznēm. Kā tajā reizē, kad ārā dārdēja svētku uguņošana, bet publika, stāvot kājās, dziļā kopības sajūtā aplaudēja Manam nabaga Maratam. Sak', mēs neesam krastmalā, bet kopā ar jums.

Sarunas ar aktieriem notiek atsevišķi. A.Keišam ir cita pārliecība. "Es nejūtos kā neizmantojis iespējas," viņš saka. "Teātris ir mani veidojis, un es esmu to izmantojis. Ja ne tā, es būtu Jelgavas mēbeļu restauratoru brigādes āksts. Tāds, kas smīdina kompāniju. Galvenais jau ir privātā dzīve. Ja tā ir kārtībā, nav jāceļ arī tilti. Man pretī ir Baiba, meitene, kuru es pazīstu no 18 gadiem, ar kuru es esmu taisījis etīdes, nakšņojis Dzirnavu ielā un klausījies Viestura Kairiša un Džilindžera diskusijas par to, kādam jābūt teātrim, protams, izteiktas studentu pārgalvībā un murgainībā," stāsta Andris. To sajūtu viņš ieliek 3.cēlienā.

UZ BROKU LIKU VISU NAUDU

Bijusī Dailes teātra aktrise Mudīte Šneidere 2000.gadā vairākos turpinājumos Literatūrā un Mākslā Latvijā raksta indīgi ņirdzīgu rakstu Cik vecs ir jaunais teātris. Tajā pa galvu dabū arī Mans nabaga Marats. "Ja tāds Marats būtu Dailes teātrī vai Nacionālā teātra Lielajā vai Mazajā zālē, mūs kārtējo reizi nodēvētu par seniliem vai nekrofiliem. Tajā reizē, kad es skatījos šo izrādi, zālē bija 52 skatītāji (mums ir sava publika! — Jā. Kad es, ne–sava, atstāju šo kritikas apjūsmoto gabalu, palika 51 savējais). Tātad — Nākotnes teātris! Tātad — Jaunais teātris. Tātad — māksla, kas neizpatīk "lētai gaumei"," ironizē M.Šneidere.

Patiesībā gandrīz neiespējami saprast, kas tā aizkaitinājis cienījamo kundzi šajā kristāldzidrajā psiholoģiskā spēles stilā ieturētajā izrādē, kas ar savu intonāciju ir tikpat veca, kā jauna, un kur, šķiet, pats krievu psiholoģiskā teātra tēvs Staņislavskis varētu tīksmīgi izstiept kājas pret Marata krāsniņu un teikt: ticu, ticu, ticu. Vai tiešām kādas rožainas aplamas brilles var turēties uz deguna desmit gadu garumā? Un vai tiešām dažiem, pēc M.Šneideres domām, negodīgiem kritiķiem varētu būt tāda vara, ka turētu apmuļķošanā cilvēku tūkstošus?… Lai nu kā — šīs dusmas un nicinājums arī ir daļa no izrādes mūža.

Vaicāju Lilijai Dzenei, vai viņa pirmizrādē nojauta tikko kā no studentu statusa iztīstījušos jauno aktieru potenciālu. Par Keišu — jau tika teikts. Baiba? "Jā. Absolūti. Uz Broku es liku visu naudu. Viņa ir vienkārši izcila aktrise. Pat tajās izrādēs, kas nav izdevušās, ja arī tēls neizaug, paliek garīgā elegance. Cilvēku, kuru viņa ir radījusi, ir vēlēšanās saprast, sadzirdēt. Tā viņas atsaucība partnerim — tā taču ir izcila! Laikmets ir egocentrisks, un tādi kļūst arī aktieri. Bet viņa dod un ņem, dod un ņem," priecājas Lilija Dzene. "Daudziņam patlaban ir ļoti lieli panākumi tipāžu veidošanā, raksturošanā. Viņš virtuozi pārvalda visu aktierisko līdzekļu arsenālu," saka Lilija Dzene. Bet īpaši tuva viņai ir Ļeoņiģika smeldze. "Aktierim, kad ietrīcas šī smalkā plaisiņa — tā ir tāda dārglietiņa. Kad tā aizrepē pavisam — tad ir cauri," uzskata L.Dzene. Viņa Daudziņam novēl vēl vienu Ļeoņiģiku, priecājoties, ka kaut kas no viņa pazib vecajā vefietī Latviešu mīlestībā.

VECO KRABJU JAUTĀJUMS

Šobrīd aktieriem svarīgākais jautājums ir noticēt pašiem sev. "Man arī nedaudz bail kļūt smieklīgam, kaut labi zinu, ka Antra Liedskalniņa sāka spēlēt Ļiku tikai tagadējā Baibas vecumā," saka A.Keišs. "Mēs esam domājuši, ka vajadzētu izrādi beigt ātrāk, kamēr sāk runāt — ko tie vecie krabji vēl lien uz skatuves spēlēt jauniešus," — tā B.Broka. Ir bijuši brīži, kad aktrise pārdzīvojusi zāles smieklus. Pēc rūpīgām pārdomām tomēr sapratusi, ka tā ir problēma viņas pašas galvā. "Kino, protams, es nevarētu spēlēt sešpadsmitgadīgu meiteni. Neviens nenoticētu. Bet teātrī tas nav tikai ādas jautājums. Drīzāk — iekšējas naivitātes, aizrautības. Esmu sapratusi, ka es pati vēl ticu 16 gadu vecai meitenei sevī. Un ticiet jūs arī," apņēmīgi saka Baiba.

"Noteikti būšu," saka 10 gadu vecā Mana nabaga Marata entuziaste Vanesa, kad daru viņai zināmu, ka sestdien, ja nav nekā cita padomā, var atnākt paskatīties, kā top vēsturiskās bildes rekonstrukcija. Nākamajā dienā noliktajā laikā Vanesa ir klāt kā nagla. "Man vispār ļoti patīk, kā spēlē JRT aktieri. Tur ir daži ļoti labi joki. Daudz arī par karu un mīlestību. Es saprotu to domu, bet nemāku tā pastāstīt," saka meitene. Vanesa savu sajūsmu pielipinājusi arī klasesbiedrenei Rutei, kas arī drīz dosies noskatīties Manu nabaga Maratu. Vai viņa pati jau izjutusi tik spēcīgas jūtas pret kādu cilvēku? "Es to esmu izjutusi pret savu kaķīti," atklāj Vanesa.

"Rociņu ne tik sakrampētu," koriģē fotogrāfs Uldis Briedis, pētot 10 gadu senās bildes izdruku.

Aktieri godprātīgi sadarbojas un pie tās pašas mūra plaisas pūlas vēlreiz iekāpt tajā paša upē. Kuriozi, ka Keišam jaunības dienas bildē sakumpušāka mugura, tagad tādu vairs īsti neizdodas atdarināt. Iepriekšējā vakarā Vanesa rakstījusi īsziņā: "Es jums rakstīju, jo izdomāju vēl vienu tēmu, par ko ir šī izrāde: par uzticību. Broka viņu gaidīja mājās no kara."

"Nu tad atkal pēc desmit gadiem!" ar velniņiem acīs no fotogrāfa atsveicinās V.Daudziņš. Auksts. Gandrīz dvašu var redzēt. Ne tā kā tajā vasarā, kad tapa Marats. Bija ļoti karsts, bet ainu Blokāde.1942.gads aktieri tik un tā mēģinājuši cik vien iespējams satuntulējušies.

Fotogrāfs U.Briedis nav skubināms sasildīt tik jaunu meiteni, un, iespiedis padusē, vada Broku atpakaļ uz teātri.

Izrādes pēdējā aina notiek pie eglītes Vecgada pēdējās minūtēs. Laiks tostiem un vēlējumiem. Ko novēlat savam teātrim un sev pašiem?

"Es novēlētu sev un citiem nepazaudēt pašu galveno — kodola sajūtu. Dzīvuma sajūtu. Radīt tikai tādas izrādes, kas mūs pašus kā cilvēkus tiešām skar. Sabalansēt ideālismu ar šodienas laiku, jo nonākt izolācijā, sēdēt ziloņkaula tronī un radīt tikai pašiem sev saprotamas lietas — tas arī nav ceļš," Ļikas intonācijā "nekad nenodot mūsu 1942.gada ziemu" saka B.Broka. "Gan sev, gan citiem novēlu nekļūt par šausmīgi svarīgiem cilvēkiem, pret kuriem kaut kā īpaši jāizturas un kuri paši pret sevi izturas kā pret ļoti īpašiem cilvēkiem," piebilst Baiba. "Atklātība kolēģu vidū — tas ir pats galvenais. Ko domā — to saka," uzskata A.Keišs.

Viņš tuvojas! 2008.gads! Tikai nenobīstieties būt laimīgi.

Pārdomas par cukura garšu
Neatkarīgā Rīta Avīze
08.01.2006
autors Līvija Dūmiņa


Jaunā Rīgas teātra ilgdzīvotāja – Alvja Hermaņa izrāde Mans nabaga Marats

Alvja Hermaņa iestudētā Alekseja Arbuzova luga Mans nabaga Marats Jaunā Rīgas teātra (JRT) repertuārā ir jau devīto gadu. Citu izrādi ar tik ilgu skatuves mūžu patlaban citos Latvijas teātros būtu grūti ieraudzīt.

1997. gada rudenī, drīz pēc lugas Mans nabaga Marats pirmizrādes, kritiķi novērtē izrādes kvalitāti un apsveic "formas meklējumos pagurušo jauno režisoru" ar atgriešanos pie pamatvērtībām, ideālās teātra ābeces, psiholoģiskā teātra pamatiem.

Alvis Hermanis dramaturga piedāvāto dzīves patiesību pārvērtis augstas raudzes mākslas darbā – klondaikā, kas lielos daudzumos satur vērtīgāko psiholoģiskā teātra kapitālu – pārdzīvojumu. Un zelta ādere te ir aktieri Baiba Broka, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, kas šo gadu gaitā arvien vairāk attālinājušies no lugas pirmajā un otrajā cēlienā tēlotā mazliet pirms un pēc 20 gadu vecuma un pietuvojušies trešā cēliena trīsdesmitgadnieku paaudzei. Kaut šodien vecuma robežas tiek pārkāptas tikpat pārliecinoši kā pirms astoņiem gadiem, neizbēgami – trešā cēliena stāstā par apdzisušo vulkānu nenotikušajiem izvirdumiem reālo trīsdesmitgadnieku spēlē jaušama lielāka patiesības klātbūtne, ko veido dzīves pieredzes atstātās varžu kājiņas acu ārējos kaktiņos un dvēselēs.

Aktieri meistarīgi kāpj pa režisora būvētajām izrādes trepītēm – no iepazīšanās mulsuma līdz daudzu gadu šķirtās atkalsatikšanās uzplēstajām brūcēm, katru ainu bagātina kāda jauna nianse, kas precīzi atklāj attiecību veidošanās un pastāvēšanas shēmu klasiskā mīlestības trijstūra plaknē. Melodramatisks sižets, bet izrādē nav salkanuma. Alvja Hermaņa Mans nabaga Marats drīzāk ir psiholoģiska drāma par jautājumu loku, ko agri vai vēlu sev uzdod katrs – sev atvēlētā laika saturīgu izlietojumu, mīlestības brīnumu un vērtību, dzīves jēgu.

A. Arbuzova radītajā dzīves īstenībā atbildes uz šiem jautājumiem meklē un rod trīs aktieri, kuru emocionālā saķere gadu gaitā kļuvusi vēl ciešāka. Viņi pārliecinoši, niansēs precīzi izdzīvo savu varoņu izaugšanu no optimistiskiem padsmitgadniekiem līdz dzīves, vilšanās sasistiem un nogurušiem cilvēku vrakiem. Andris Keišs savam vienkāršajam un tik pievilcīgajam puisim Maratam piešķir kādu drusku no traģiskā varoņa uzcītīgās sekošanas cēlajai idejai un demonstrē lieliska komiķa dotības, arī atstājot vissājāko pēcgaršu pēc uzturēšanās pie dzīves sabradāto sapņu atvērtā kapa. Viļa Daudziņa Ļeoņidika rakstura pretrunīgumu veido vāja un smieklīga cilvēka, neveiksminieka čaula, no kuras iepriekšējās dzīves drupās finālā tiek izstumts par sevi pārliecināts un stiprs cilvēks, kļūstot par sarežģītāko mīklu bez skaidra atminējuma. Baibas Brokas tik vitālajai un sirsnīgajai Ļikai psiholoģiski smagākais trieciens ir uzspiestā izvēle starp stipro Maratu, kurš gan "varētu pateikt, bet neteiks", un žēlojamo Ļeoņidiku, kas neskaitāmas reizes vārdiski apliecina mīlestību. Pēc tā aktrises lieliski spēlētā fiziskā un psiholoģiskā apātija šķiet neārstējama, un tāpēc laimīgais fināls, ar tikpat apjukušo Maratu uz kopīgās nākotnes sliekšņa stāvot, paliek atvērts. Ļeoņidika organizēto atkāpšanos uztveru drīzāk kā žēlsirdības izpausmi pret sevi un tiem abiem nekā drosmi un spēku mainīties – dots pret dotu Ļikai, un prom, varbūt paveiksies un viņiem izdosies.

Pirms astoņiem gadiem Mans nabaga Marats tika spēlēts Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē, bet patlaban – īsteni piemērotajā Mazajā zālē, izaicinot uz intīmu un patiesu sarunu. Un tai šodien ir tāda pati vērtība, kā tam cukurgraudiņam bada un aukstuma vārdzinātās Ļikas un Marata pasaulē.

10 minūtes līdz Jaunajam gadam
Diena
24.12.2004
autors Henrieta Verhoustinska


Laikā, kad Latvijas teātri virpuļo Ziemassvētku koncertos, Jaunajā Rīgas teātrī īsi pirms gadu mijas spēlēs izrādi ilgdzīvotāju Mans nabaga Marats, kas teātra repertuārā ir jau vairāk nekā sešus gadus (pirmizrāde 1997.gada 17.septembrī). Tā ir vecākā teātra repertuāra izrāde, kuras aktieri — Baiba Broka, Vilis Daudziņš un Andris Keišs — šajos sešos gados ir mainījušies daudz vairāk nekā viņu varoņi.

Nezinu, cik daudziem no Izklaides lasītājiem vēl prātā laiks, kad pēdējo Vecgada un pirmo Jaunā gada sekundi iezvanīja Kremļa kuranti un PSRS himna. Un cik daudzi atceras, ka reizi mēnesī rādītā un mūžam izpārdotā Jaunā Rīgas teātra izrāde Mans nabaga Marats — krievu padomju izcilā klasiķa Alekseja Arbuzova lugas iestudējums — bija otrais Alvja Hermaņa darbs JRT mākslinieciskā vadītāja statusā 1997.gadā, kurš turklāt iezīmēja konsekventu pagriezienu jaunā režisora daiļradē no estētiski izsmalcinātiem postmoderniem meklējumiem uz to, ko jau ierasti dēvē par jauno vienkāršību.

Ļika un Ļeoņidiks

Vilis Daudziņš (Ļeoņidiks) ar Baibu Broku (Ļika) apgalvo, ka izrāde būtiski mainījusies neesot, ja nu vienīgi "toreiz šķita, nu, labi, 16 gadi — to es vēl atceros, bet kā ir, ja cilvēkam pāri trīsdesmit, īsti nevarēju iedomāties". "Nu jau mēs tuvāk esam tam vecumam, kas Maratam, Ļikai, Ļeoņidikam ir pēdējā cēlienā," piebilst Vilis.

"Reiz, jau ilgi spēlējot šo izrādi, man ļoti skaidri atnāca tas, ka trešajā cēlienā Ļika ir kļuvusi par ārsti. Ka viņa nāk mājās pēc maiņas. Ka viņa ir "nogurusi neatbrīvota nodaļas vadītāja" — tur ir tas dīvainais teksts, un ko viņai nozīmē būt par atbrīvotu nodaļas vadītāju (brīvu no dežūrām)," stāsta Baiba.

Par sava varoņa Ļeoņidika salūšanu, kas gaišo, pirmās mīlestības skarto zēnu pārvērš pelēcīgā, nogurušā, īgnā neveiksminiekā, Vilis Daudziņš saka — tā notiek. "Ir tas brīdis, kad tu par to domā, ka to, kas tev ir dots, tu kaut kā izšķaidi, notērē... Tā notiek ar Ļeoņidiku. Sākumā viņš raksta skaistus mīlas dzejoļus... Ja cilvēks ir iemīlējies, pat ja tie dzejoļi nav tik vērtīgi, tie tik un tā ir īsti dzejoļi. Viņš varētu būt ļoti labs dzejnieks, bet kaut kādā brīdī viņš nolūst. Necīnās. Sāk nodarboties ar visu ko, lai tikai Ļikai pierādītu, ka ir vīrietis, ka var uzturēt ģimeni, mīlēt viņu, kā viņa to ir pelnījusi, lai gan, iespējams, Ļika viņu iemīlētu tieši tad, ja viņš būtu līdz galam konsekvents tajos savos dzejoļos. Turklāt komplekss par to roku... Nupat grāmatā Berlīnes krišana izlasīju, ko līdz šim nebiju zinājis: ka daudzus kara invalīdus ar amputētiem locekļiem — kājām, rokām — pēc kara izsūtīja no Maskavas un Ļeņingradas kaut kur uz Urāliem, prom no acīm."

Marats

Klāt neesošo Maratu (izrādē Andris Keišs) — Ļikas īsto mīlestību — Vilis sauc par Ļeoņidika vīrieša etalonu. "Tādam, viņaprāt, jābūt īstam vīrietim. Ar kājām, rokām, spēcīgam, glītam, bez brillēm. Tomēr vienlaikus viņi ir draugi, turklāt ar īpašu — frontes tuvību. Viņi ir nāvei acīs skatījušies." Vilis domā, ka tādas attiecības ir iespējamas arī šodien, Baiba tam iebilst. "Tāds ideālisms, kāds ir Maratam, ir ļoti reta parādība. Cilvēki šodien ir lieli konformisti. Diez vai Marata pārmetumu Ļikai — tu taču gribēji kļūt par pētnieci, atklājēju, bet kļuvi vienkārši par ārsti! — šodien uztvertu nopietni. Ja sabiedrība ir ideālistiski noskaņota kopumā, tāds Marats ir iespējams, bet šodien ideālisti drīzāk izskatās pēc muļķīšiem. Un tas ir nepareizi."

Jaunais gads

Vai beigas, kad viens atrod spēku atteikties abu pārējo laimes vārdā, ir laimīgas? Baiba tomēr domā, ka beigās tie ir trīs nelaimīgi cilvēki. "Atziņas nāk par vēlu, viņi vairs nevar salāpīt to, kas bijis. Protams, viņi centīsies, bet... Manā izpratnē fināls ir skumjš. Lai gan vārdos Ļika saka tieši pretējo: nāk sešdesmitie, es tiem ticu, tie beidzot atnesīs cilvēkiem laimi..." Taču padomājusi piebilst: tieši Jaunā gada sagaidīšana izrādē ar PSRS himnu mūsu, trīsdesmitgadnieku paaudzei un vecākiem varētu atsaukt atmiņā pagātni, kurā Vecgada vakars bija vieni no gaidītākajiem svētkiem.

Vilis uzskata, ka tieši šis mirklis, sevišķi, ja izrāde notiek tuvu Jaunajam gadam, tā īpaši emocionāli vieno ar skatītājiem. "Kad izrādē palikušas desmit minūtes līdz pusnaktij, visi aiztur elpu — tikai desmit minūtes! Tik daudz jāvēlas, tik daudz jāizdara, jāpaspēj pateikt! Jo būs taču — Jaunais gads!"

Nabaga Marats
Diena
17.09.1997
autors Normunds Naumanis


Zīmīgi, ka pedantisko angļu teātra vārdnīcā The Penguin Dictionary of the Theatre Aleksejam Arbuzovam, krievu padomju dramaturgam (1908—1986), veltītajā šķirklī luga Mans nabaga Marats nosaukta par populārāko padomju autora darbu teātrim, kas iestudēts rietumos. Tiešām, kā zina stāstīt Arbuzova pazinējs un Marata tulkotājs Gunārs Treimanis, luga iestudēta vismaz divdesmit t.s. kapitālistiskajās valstīs, kas ļāva autoram ceļot un labi dzīvot, ko Arbuzovs labprāt darīja, jo Maskavas literātu aprindās bija pazīstams ar savu izsmalcināto gaumi un pelnīti iemantojis estēta un pedanta slavu. Atceros viņa lekcijas teātra augstskolā, kad mūsu priekšā stāvēja možs sirmgalvis, labsirdīgs, bet arīdzan dzēlīgs, jautrs un dzīvelīgs večukiņš, kuru uzlūkojot varēja droši teikt — lūk, tādi bija vecās gvardes, vecā kaluma krievu inteliģenti! Nav brīnums, ka tagad — laikos, kad padomju «epoha» prasās pēc mierīga, bezaizspriedumaina apcerējuma, tik daudzi teātru darbinieki bijušajā Padomju Savienībā vēršas pie nezūdošajām vērtībām. Un viens no cilvēkiem, kas spējis savos darbos šo padomju laika garu parādīt bez politiskas konjunktūras putām, ar «vispārcilvēcisko», klasisko, ir Arbuzovs. Varbūt tas ir «vienkārši» talants.

Arbuzovs savas dzīves laikā bija arī mūsu labākā Jaunatnes teātra — Šapiro teātra — uzticības persona. Vairākas lugas viņš uzticēja pirmiestudējumam tieši Ādolfam Šapiro. Dramaturgs mīlēja atpūsties un strādāt Rīgas jūrmalā, Rakstnieku daiļrades namā, tur tapušas arī viņa slavenās lugas.

Savukārt latviešu skatītāju paaudzei sešdesmito un septiņdesmito gadu Latvijas teātra aina nebija iedomājama bez leģendārās Drāmas teātra izrādes — šī paša Marata, kurā spēlēja to laiku jaunatnes elki — Antra Liedskalniņa, Gunārs Cilinskis, Jānis Kubilis. Arbuzova lugas — Irkutskas stāsts, Cietsirdīgās spēles, Uzvarētāja nav izraujamas no latviešu teātra vēstures lappusēm. Lai kā tagad gribētu pārrakstīt vēsturi, ir taču kultūras vērtības, kuras «pārrakstīt» nemaz nevajag.

Rīt Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde Arbuzova Manam nabaga Maratam deviņdesmitajos gados. Izrādes režisors Alvis Hermanis saka: «Es negribētu aizmirst tos mākslas dārgumus, ar kuriem uzauga manu vecāku paaudze. Tas bija viņu jaunības laiks, un tajā cilvēki tāpat mīlēja, viņiem bija savi ideāli, savi sapņi. Tagad, man šķiet, pienācis laiks, kad varu uzdrīkstēties «būvēt tiltus» uz savu vecāku jaunību, paskatīties uz tiem ideāliem, saglabāt tos, līdzīgi kā to dara lugas nosaukuma varonis, rūdīts romantiķis, sapņotājs — tiltu inženieris Marats.

Mani aizrauj un interesē tā laika garša, atmosfēra. Man ir svarīgi saprast, kas ir tas nezūdošais, smalkais, kas uz pasaules vieno cilvēkus neatkarīgi no laika un politiskajām iekārtām. Tā kā es nevaru būt dzīvojis «tajos laikos» — blokādes Ļeņingradā, pēc tam —,varu tikai mēģināt caur lietām, priekšmetiem, skaņām sajust, kā cilvēki dzīvojuši. Var būt, ka ir pat iespējams ar teātra līdzekļiem «uzkonstruēt, restaurēt» tā laika garšu, aromātu. Tādēļ, protams, šī izrāde būs izteikts aktieru un skaņu teātris. Skaņu režisors Vilnis Mazulis šoreiz ir skaņu mākslinieks, un šis vārds ir īsti vietā. Viņš sameklējis tiešām unikālus to laiku ierakstus, bet tie nu ir jādzird katram pašam. Lugā, tāpat arī izrādē, darbojas trīs cilvēki — Marats (Andris Keišs), Leonīds, viņš arī Ļeoņidiks (Vilis Daudziņš) un Lidija, arī Ļika (Baiba Broka). Tās visiem jaunajiem ir īsti grūtas lomas: apdzīvot sev it kā svešu laiku, pamatīgu laika plūdumu, jo darbība notiek 1942., 1946. un 1959.gadā. Tas ir stāsts par mīlestību, pilns romantikas un arī zaudēto ilūziju. Mēs to gribētu dēvēt par melodrāmu, jo jūtas te tiek pasniegtas tīrā, romantiskā, patiesā veidā, bez kādas ironijas un samākslotības. Tātad tas būs arī «riktīgs» aktieru meistarības teātris bez dūmiem, lāzeriem un pirotehnikas. Kaut kas īsts, mīļš, sirsnīgs un dzīvs!»

Hermaņa laika mašīna
Neatkarīgā Rīta Avīze
20.09.1997
autors Zigmunds Skujiņš


Laika mašīna principā varētu nebūt riteņota, tomēr tās darbība pamatlīnijās iedomājama divos virzienos – uz priekšu un atpakaļ. Patiesībā tā ir banāla alegorija. Taču, domājot par režisoru Alvi Hermani, līdz šim iztēlē zīmējās teatrālis, kuru esošais neapmierina, kam baudu sagādā kustība nākotnes virzienā. Zināmas aprindas viņu pat uzskata par avangarda karognesēju.

Vērojot Jaunajā Rīgas teātrī kārtējo A. Hermaņa iestudējumu – A. Arbuzova lugu Mans nabaga Marats, ko 1965. g. rādīja Nacionālajā (Drāmas) teātrī, pirmajā brīdī šķiet – laika kļūme! Uz mata kā Veras Baļunas laikā. Ap mums padomju īstenība. Iesliedētas domas. Atvieglota realitāte. Galdiņi ar putekļiem. Fotogrāfijas ar mušu punktējumu. Tepiķis pie sienas. Šnabis karafītē... Un tomēr kļūmes nav. Lai nerastos šaubas, Hermanis izrādes sākumā apliecina ticības maiņu, likdams skanēt Staņislavska balsij.

1978. g. 8. maijā Dubultos sarunā ar latviešu rakstniekiem Arbuzovs izteica domu, ko esmu pierakstījis: «Dramaturga laime ir atnākt uz teātri un beidzot saprast, par ko ir viņa luga.» Vai šī laime būtu jānoskauž skatītājam? Man gribas saprast, kāpēc Hermanis šodien rāda Arbuzova lugu tādā veidā, kā tas redzams. Režisors akcentē Marata frāzi – «es gribu, lai viss būtu kā bija». Varbūt luga ir par to, ka mēģinājumi atspolēt laiku ir naivi un lemti neveiksmei? Tad kādēļ atgriezties pagātnē mēģina Hermanis pats? Varbūt luga ir par to, ka jēdzieniem tagadne un pagātne nav nozīmes, ja runā par cilvēku jūtām un likteņiem? Varbūt gribēts rādīt, ka dzīve salauž jaunības ideālismu visnotaļ? Tad kādēļ režisors tik akcentēti iezīmē virspusējo, padomju ideologu izdarināto laikmeta parādes fonu, izrādē krievu valodā likdams skanēt 13 (!) dziesmām, PSRS himnai, dokumentālām reportāžām, uzrunām, futbola spēles translācijai utt. Rodas disonanse – gaisotnē, ko ekspluatē režisors, viņa iezīmētie tēli izskatās uzlakoti, jaunās paaudzes iedomu radīti padomju cilvēki. Bet varbūt sauklis «es gribu, lai viss būtu kā bijis» kļuvis par modi, par īpatnu novatorismu? Varbūt galu galā visi jautājumi ir lieki un skatītājs saņem mākslas triecienu, kas katru pašu kā biljarda bumbu aizvada līdz slēdzienu ligzdai? Tā nenotika.

Režisora Hermaņa veiksme atklājas tēlotāju darbībā. Lugu veido trīs personas. Marats – Andris Keišs, Ļika – Baiba Broka, Ļeoņidiks – Vilis Daudziņš. Netrūkst psiholoģiski smalku gājienu, emocionālu zemtekstu. Priekšnesums krāsains, ar svaiguma pievilcību.

Ideālists Marats atgriezies uz skatuves
Diena
22.11.1997
autors Guna Zeltiņa


Vai kāds vēl atceras tos laikus pirms gadiem divdesmit pieciem, trīsdesmit, kad pārpildītās skatītāju zālēs tika spēlēta naivi sirsnīgā ludziņa No mīļotajiem nešķirieties, kad studenti naktīs stāvēja garumgarās rindās pie Nacionālā teātra, lai redzētu, cik skaisti uzvedumā Vasara Noānā Elzas Radziņas Žorža Sanda mīlē Inta Burāna Šopēnu? Vai kāds vēl atceras saietus, kas sākās ar Imanta Ziedoņa dzejoļiem, vienmēr neiztrūkstošo Bez mīlestības nedzīvojiet... un beidzās ar A.Čaka Miglā asaro logs?

Nu jau labu brīdi likās, ka mīlestība latviešu teātrī līdz ar visu tās atribūtiku un sentimentiem kā vecmodīga grabaža nobāzta visattālākajā stūrī, aizstājot to ar agresīvu ekshibicionismu, intelektuālām pļāpām vai lietišķu «kniebšanos». Bet tad parādījās fascinējošās šūpoles, kurās savu nevainību zaudēja Jaunā Rīgas teātra iestudējuma Pavasara atmoda jaunie varoņi... Kaut kas mūžsens ievibrējās liepājnieku Santa Krusā un Liliomā, pārsaldinātajos mīlnieku duetos dailēniešu Meža gulbjos un Sidā, Nacionālā teātra Trešajā vārdā. Un šosezon divi latviešu tā saucamā avangarda teātra flagmaņi — Alvis Hermanis un Dž.Džilindžers pagriež savus kuģīšus melodrāmas virzienā. Šis pavērsiens gan ar Dž.Džilindžera iestudēto Veneru kažokādās, kur jūtu matērija tiek stiepta, mocīta, vārdzināta un pletnēta, gan ar A.Hermaņa Mans nabaga Marats uzvedumu, kur tā tiek apliecināta caur nepopulāra laikmeta dzīves izjūtu un ideāliem, varētu šķist izaicinošs. Ja tas nebūtu tik likumsakarīgs. Vismaz A.Hermanim, kurš pēc Marķīzes de Sadas un Doriana Greja ģīmetnes rafinētas izsmalcinātības Maratā atgriežas pie pamatvērtībām, neviltotības un īstuma.

Alekseja Arbuzova luga par trīs jauniešu satikšanos Ļeņingradā blokādes laikā un viņu turpmākajiem likteņiem ir šķietami vienkārša. Arī uzvedums ir ārēji nepretenciozs: Ļika (Baiba Broka), Marats (Andris Keišs) un Ļeoņidiks (Vilis Daudziņš) dzer tēju, dalās trūcīgajā ēdienā, stāsta viens otram par savu dzīvi, atceras pagātni, sapņo par nākotni un tamlīdzīgi. Fonā — tā laika dziesmas, uzskrūvēti optimistiskās kara gadu reportāžas, kā arī mirušo kaimiņu līķi... Izrāde ir par dzīves un dzīvības vērtību, jo šiem trim tā tiek dāvāta. Izrāde ir arī par mazā cukurgraudiņa vērtību, — to vērtību, kuras garšu ar snikeriem un hamburgeriem barotā paaudze jau ir zaudējusi. Vai atceraties, cik aizkustinoši A.Keiša Marats Ļikai šo cukurgraudu pasniedz, un viņu abu pieticīgo dzimšanas dienas mielastu? Man tā likās vispārliecinošākā cilvēcības mācība.

Mazo lietu vērtība un poētiskums, ko uzveduma veidotājiem izdevies atklāt apbrīnojami antipoētiskā, ikdienišķi minimalizētā vidē, pamazām pāraug lielo lietu dinamikā un cīņā. Cīkstas mīlestība ar draudzību, jūtas ar pienākumu. Atbilstoši padomju lugu kanoniem labais cīnās ar (par) vēl labāku: viens no jaunekļiem mīl Ļiku ļoti, ļoti, pat ārkārtīgi, bet otrs — tā, ka nevar bez viņas dzīvot. Protams, B.Brokas līdzjūtīgā varone izvēlas vājāko, izvelk viņu un sevi ārējo panākumu saulītē, bet līdz ar to totāli sagandē dzīvi visiem trim. Jo nav un nevar būt svētības dzīvei bez mīlestības. To saka ikdienā sagumušās Ļikas garīgais padzisums, kuru jaunā aktrise atklāj tikpat dabiski, pārliecinoši un sievišķīgi niansēti, kā savas varones vitalitāti sākumā. To apliecina V.Daudziņa Ļeoņidika jauniegūtā švītīgā ārējā čaula, no kuras finālā tomēr izkūņojas spēcīga — pat par tiem abiem spēcīgāka — personība. Un, protams, A.Keiša nedaudz komiskais, bet mūsu šodienas dzīves un mākslas izjūtai tik nepieciešamais ideālists Marats.

Trīs ļoti labi spilgti un reizē apbrīnojami organiski aktierdarbi, kas apliecina ne tikai šo aktieru atrašanos savas paaudzes «topā», bet arī savu pedagogu P.Krilova un citu pienesumu šī īstuma atveidē. Alvis Hermanis ir sevi atradis arī psiholoģiskajā teātrī, kurš, paldies Dievam, vēl nevaid miris. Atgriešanās pie mūžīgajām, pastāvīgajām vērtībām un dzīvu jūtu, emociju matērijas pārliecinoša atjaunošana, kas, manuprāt, vienīgā piešķir mirdzumu lielām un mazām lietām mākslīgajā teātra pasaulē.

„…un viss, ko es nemāku pateikt” (Gijoms Apoliners)
Teātra Vēstnesis
01.01.2012
autors Undīne Adamaite


Jau šķita skaidrs esam, kas ir Alvis Hermanis, kāds viņa režisora rokraksts un ko viņš tuvākajos gados varētu iestudēt. Ekstravagance, publiskums, izaicinājums. Izbēdzis no šādu un līdzīgu formulējumu važām, Alvis Hermanis atnāk pie skatītāja no vismazāk gaidītās puses, klusi, personiski, ar uzticību. Kopā ar A.Arbuzovu un viņa trijotni: trīs cilvēkiem, kuri trīs cēlienu garumā spītīgi un sāpīgi nopūlas sadalīties pa pāriem. Tas, kā zināms, nav iespējams, līdzīgi kā nav iespējams vienam pacelties kāsī. Estētiskā ziņā- tradicionāli, bez formas un izteiksmes kaprīzēm. Bet paldies par šo tradicionālismu, citiem vārdiem-īstumu.
Bieži, rakstot par izrādi, laiks, apjoms un enerģija beidzas, apcerot režisora koncepciju. Aktieriem paliek vien iekavas (gan pelnīti, gan nepelnīti). Veids, kādā B. Broka, V. Daudziņš, A. Keišs sadzīvojuši ar savu tēlu, padara neiespējamu atstāt viņus iekavas. Profesionāla un cilvēciska iedziļināšanās, talants un gudra smalkjūtība. Savukārt, iedziļinoties tajā, kā viņi spēlē, rodas arī atbilde uz jautājumu - ko viņi spēlē (režisora koncepcija). Kaut gan iestudējums savā pamattonalitātē atbildes nedod, tikai jautā. Pēterburgas kritiķe M.Dmitrevska viegli ironizē, nosaukdama A.Arbuzovu par ''padomju klasicistu". Lugas konflikts tiešam tā ari būvēts - īsteni klasicisma garā - cilvēks sprukās starp pienākumu un jūtām. A.Arbuzova papildinājums - par kārtīgu pienākuma pildīšanu kā balvu var "saņemt" jūtas. Tādā gadījumā tā patiešām ir melodrāma. Liekais beidzot atšķeļas. Un paliek kopā īstie, viens otram nolemtie. Bet es neesmu pārliecināta, ka tā notiek ari A.Hermaņa iestudējumā. Tad nebūtu bijusi nozīme visam līdzšinējam. Ļeoņidiks, kuram svētku pacilātība kalpojusi kā maska, lai slēptu savu galēji afektēto pašiznīcināšanās stāvokli, pazudis aiz durvīm. Nē, vēlreiz parādās, lai izdziestošā un apskaidrotā balsī lūgtu pakaļpalicējiem nesteigties. Šī balss ir kādai līdzīga. Tā piedošanu lūdza un solīja tūlīt, tūlīt nošauties arī V.Daudziņa Kirilovs F.Dostojevska "Velnu" iestudējumā. Ir svarīgi to ievērot ne tādēļ, lai pārmestu atkārtošanos. Es vienkārši iedomājos, ko nozīmē šī balss. Dzīve aiz (pēc) tās neseko? Ļeoņidiks - neīstais? Marats- īstais? Tumsai dziestot, skatuves telpā sakļāvušies paliek divi cilvēki. Kāda, kas gribēja veikt diženus atklājumus, bet kļuva par neatbrīvotu vadītāju labā poliklīnikā. Un kāds, kas gribēja celt tiltus. Neuzcēla ne Vaterlo, ne Madisonas, bet vienkārši - sešus. Lai arī B.Brokas Ļika pirms brīža nepārprotami ir nospēlējusi pēdējo un galīgo izšķiršanos tikai un vienīgi par Māra tu, kuru ieraugot pēc trīspadsmit gadiem viņas seju izķēmo klajas šausmas un izmisums, finālā sirdi patīkami kutinošā smeldzīguma tomēr nav. Tie cilvēki, kas paliek sakļāvušies Hermaņa izrādes tumsā, šķiet, to dara ne vien pār Ļeoņidika līķi, bet drīzāk - pār savu. Es neticu, ka šīs skaistās, bet apdzisušās sievietes 1 nogurusī mugura kļūs dzīvespriecīga, priecīga un laimīga (aptuveni tā par sevi izsakās Ļika pirmajos cēlienos). Un Marata šerminošā pārvērtība no dabiskuma apustuļa līdz samākslotam ērmam ar mūžīgo ķemmīti kabatā matu pielaizīšanai. šķiet, nav ārēja forma vien (ja runā par tēlu) un pazūd tikai tad, kad Marats piedzeras. Var strīdēties par tik uzskatāmu Marata pārvērtību. Redzēju dažādas izrādes. Vienā gadījumā šāds risinājums tomēr iedarbojās kā pārāk virspusējs un vienkāršots. Cita izrāde atkal piespiež pārdomāt. Varbūt tik tiešam. Tieši tik tiešs un uzbāzīgs kariķējums ir īsti laikā. Kādēļ gribas ieraudzīt kādus īpašus poēzijas aizmetņus tur, kur tādu nemaz nevar būt? Ātri. banāli un neglīti. Bija sapnis, nesanāca sapnis. Bija puķe, noziedēja puķe. Vai tamlīdzīgi. Bet traģiski arī. Katrā gadījumā - ne melodramatiski. A. Arbuzova žanru -"melodrāma" - atceļ vēl kāds apstāklis. Nav šīs "pareizās" satikšanās optimisma. A.Arbuzovs lugas izskaņā Ļikas mutē licis vārdus: "Nē, nē, gan viss būs labi (paklusām)... Sešdesmitie gadi... Es tiem ticu. Tie beidzot cilvēkiem atnesīs laimi." Hermaņa izrāde top brīdī, kad jau piedzīvots, ko nesuši sešdesmitie, septiņdesmitie, astoņdesmitie, drīz arī deviņdesmitie, un nav ne jausmas, ko nesīs 2000. Cilvēks, kurš tic, pārvērties par cilvēciņu, kurš ir apmulsis (sk. Jaunā Rīgas teātra iekštelpu noformējumu). Kādā no iestudējumā izmantotajām dokumentālajam reportāžām atskan" (..) rāda, kur ir jāiet". Hermanis iestudējis izrādi par cilvēkiem, kam neviens nerāda, kur ir jāiet. Ir tikai tas. ko viņi izlemj paši ar savu risku, bailēm, sāpēm, kļūdām.
Pārliecina veids, kādā režisors attiecies pret autora doto vēsturisko konkrētību. Lugas darbība ietver laika periodu no Ļeņingradas blokādes dienām līdz 50.gadu beigām. Šīs attieksmes pamatā ir laikmeta kolorīta autentisma savienība ar atsvešinātības devu. Līdz brīdim viss ir pa īstam. Istaba zaļganām, nolupušām sienām, krāsniņa, pie kuras sildās vien cilvēkbērns, sadedzinot otra tāda paša bērnību. Baibai Brokai fantastiski izdodas nospēlēt to, ka karš ir situācija, kad nenormālais notiek kā normālais, neizbēgami. Tādā ziņā karš ir iespējams arī miera laikos. Tas ir punkts, caur kuru radošā trupa svešajam, pašu nepārdzīvotajam laikmetam tuvojusies personiski. Vienlīdz taisnība ir gan Ļikas naivi šokējošajiem attaisnojumiem (fotogrāfijas? Ari tās sadedzinātas, taču vispirms tās apskatītas - paziņo gluži priecīga balss), gan Marata nīgrumam un sākotnējām dusmām uz šo lupatās un kankaros ievīstījušos skuķēnu savā gultā. (Tā vairs nav V.Varslavāne.) Tieši tādēļ viņiem šī gulta jāsadala, ka sava taisnība ir abiem. Tas nemaz nav tik vienkārši. Ļikas neviltotā šķīstība un Marata vēlēšanās vienkārši gulēt, aizmigt, un viss, lai aizmirstu gan badu, gan aukstumu, gan māsas nāvi. Divas gribas līnijas, kas padara šo ainu gan komisku, gan aizkustinošu. Komiskā intonācija, starp citu, ir ne mazāk būtiska A.Hermaņa iestudējumā. Kā vienmēr un visur, kad precīzi tiek stāstīts par cilvēkiem un viņu dzīvi. Visdevīgāk tā piesaka sevi, kad parādās arī trešais. Marata un Ļikas pirmo romantisko klusumu iztraucē atvērušās durvis, pa kurām ietenterē cilvēks vīstoklis (Ļeoņidiks) un iekrīt ari taisni gultā. Pirms tam uzmezdams, šķiet, gluži aklu skatienu Ļikai. Kurš tajā brīdī var iedomāties, cik šis skatiens izrādīsies liktenīgs... Gulta kļūst par visu trīs attiecību vielisku attēlu. Tā darbojas pēc likuma, ka tajā vienlaikus nevar atrasties viņi visi kopā un sāncenši. Ļeoņidiks kā korķis izsprāgst no gultas, uz kuras maliņas neuzbāzīgi kā maigs vējiņš piemeties, kad gultā ar pilnām cietušā tiesībām iezveļas Marats. Tālāk - acu kauja, pēc kuras Ļeoņidiks izsprāgst ari no istabas. Kad negaidīti no kara pārnāk Marats, viņš iegāž abus sagaidītājus gulta, kur tie pāris sekunžu ālējas kā jauni vilcēni. Šī harmonija ir īslaicīga. To pāršķeļ neērtība, kad Marats, neko nenojaušot, kā svērteni sašūpo Ļeoņidika tukšo piedurkni. Ļeoņidiks kā dzelts pielec kājās. Spītējot rokas vieglumam, Ļeoņidikam ir dzelžaini uzskati. Tikai nepieļaut žēlošanu! Viņš paceļ balsi pat uz dievināto Ļiku un velk mēteli pats. Līdz brīdim. Pēc trīspadsmit gadiem viņš jau ļauj Ļikai sev palīdzēt - kā apnicis apmeklētājs ne augstākās klases restorānā. īsts ir Marata un Ļikas klusums un piesarkums, ēdot pāris karotīšu siltas, konservētas gaļas. īsts - lēnais fokstrots, kas stāsta, ka daba neievēro blokādes režīmu, kartīšu sistēmu. Tas, ko Marats varētu pateikt Ļikai, bet neteiks, nevar būt vairāk vai mazāk. Tik īsta, ka jābrīnās, no kurienes cilvēkiem tāda emocionālā pieredze, ir Ļeonidika pārnākšana no kara. Bez vārdiem - sarkanās atlasa čībiņas kā dāvana Ļikai, aizbāztas aiz jostas parastajā "laiviņas" vietā. īsta (protams, saskaņā ar manām zināšanām par priekšstatiem) piecdesmito gadu beigu atmosfēra. Medicīnas studente Ļika, plānā mētelītī ar bereti, baltās tenisa čībiņās, portfeli pie rokas. Bet var tikai piekrist A.Hermanim, kurš izvēlējies gluži brehtisku atstāstījuma izteiksmi. Mani kaut kas mulsinātu situācijā, ja kāds pretendētu attēlot badu "pa tiešo", bez komentāriem. Starpbrīdī, ēdot kūkas, droši vien šķistu kaut kas ne tā aktieru iemiesošanās spēju līmenī. Tagad ir tā. Ainām ir uzsvērts sākums un beigas. Nereti aktieri sastingst pēdējā kustībā un viņus pārklāj pilnīga vai daļēja tumsa. Aktieri neslēpti sagatavojas nākamajai ainai - kadram. Par robežšķirtnēm kalpo arī elegantā precizitātē atrastas dziesmas "darbaļaužu romances" un džeza klasika, kā ari unikāli dokumentāli ieraksti: Staņislavska balss, dokumentāls ieraksts no Osvencimas koncentrācijas nometnes, translācija no Baikonuras kosmodroma.
E.M.Remarks ir teicis, ka "viena cilvēka nāve ir nāve, divu miljonu - tikai statistika". Izmantojot šo atziņu, var teikt, ka "Mana nabaga Marata" ansamblim izdevies iestudēt izrādi par miljoniem dzīvi un personiski kā par vienu, apgarot statistiku. Un, ja latviešu publikā netiek izraisītas zvaigas, atskanot Padomju Savienības himnai, tā ir recenzija bez liekiem vārdiem.

Nabaga Marats
Teātra Vēstnesis
01.01.2012
autors Agra Straupeniece


Alvja Hermaņa iestudētās Arbuzova lugas "Mans nabaga Marats" izrādes laikā melni tērptā Jaunā Rīgas teātra publika sastingst svētās līdzpārdzīvojuma trīsās, un, ja zāli un skatuvi vieno šāds elektrizēts lauks, tad izrāde ir izdevusies. Režisora radītais ir dzīvs, uztverts un saprasts.
Un tomēr - kāpēc šī nemierīgā urdoņa pēc izrādes? Gribas oponēt kritikas radītajam mītam, kas cildina telpas un sadzīves autentiskumu? Drīzāk varētu sacīt, ka iestudējuma autori prasmīgi izmanto dažas laikmeta iezīmes, tās vispārinot un paceļot mākslas tēla līmenī. Detaļās ir pārpārēm aptuvenības - gan kostīmos, gan mūzikā, galu galā arī piesauktais Gagarina lidojums notiek 1961., nevis 1960. gadā un no Baikonuras, nevis Baikomuras, bet tā jau droši vien ir tikai drukas kļūda programmā.
Otrs mīts - šis iestudējums kā stabilitātes un tīrības iemiesojumu apjūsmo padomju iekārtu. Gluži otrādi - A. Hermanis lugas žanru apzīmē kā traģikomēdiju: skatieties, ko šie cilvēki izdara ar savu mīlestību, kā viņi visi cēlu ideālu vārdā to nodod! Un kā mīlestība tiek uztverta- kā sociālistiskās sacensības uzvarētāja sarkanais karodziņš: jo labāks un pareizāks būsi. jo godīgāk viņa tev pienākas.
A. Hermanis svītrojis ļoti daudz lugas teksta. Tāda, ko var saukt par padomjlaika propagandas uzbāzīgu tarkšķēšanu. arī pret svītrojumu principā nebūtu ko iebilst, jo mēs taču absolūti mierīgi uztveram "'Otello" tikai ar trīs darbojošamies personām; kāpēc tad Arbuzova "Mana nabaga Marata" iestudējumam nevarētu būt tiesības uz savu lasījumu, kas piedevām veikts cita valstī un citā laikmetā?
Šo lugu nekādi nevar nospēlēt ārpus dota laika un dotās telpas. Tās notikumu atspere ir tieši karš, tieši Ļeņingradas blokāde ( neatkarīgi no tā, vai uztveram to kā nebijušu varonību vai kā šausmīgāko murgu). Bez tās šie likteņi vienkārši nekādi "nesasietos" kopā, to saistība būtu pavisam citāda. Svarīgs tas laiks, tie notikumi un to toreizējā uztvere. Hermaņa izrādē būtisku simbolisku slodzi iegūst gulta, kas atrodas skatuves centrā. Ap to viss risinās.
Mēģināšu paskaidrot, kāpēc man tā šķiet pretruna ar Arbuzova lugas "dzīvo miesu". Grūti to paskaidrot paaudzei, kas dzimusi pēc seksuālās revolūcijas, sešdesmitajos gados, sabiedrībā, kur tabu minimalizēts. Mēs nesaskatām nekā nepiedienīga, ja ' lielas avīzes korespondents jautā prezidenta preses sekretārei, ko viņa domā par prezidentu kā par vīrieti. Šī jautājuma mērķis pat nav šokēt, un sekretāre arī visā nopietnībā atbild. Laikā, par kuru ir luga, bija pieņemts citādi. Iebildums pret gultu nebūtu jāuztver kā mietpilsoniska kautrība - mainās laiks, un Arbuzovs raksta "Cietsirdīgās spēles", sabiedrība domā citādi un uztver citādi. Ja blokādes badā pamirušo, distrofisko pusaudzi meiteni ieliek gultā ar viņas vienaudzi un tur arī atstāj, tad visā lugas darbībā, īpaši pirmajā cēlienā, iezogas "falšums", samocītība. Šķiet, tā nebūtu noticis, ja iestudētājs vairāk būtu uzticējies lugas autoram. Nav viņš ne tik naivs, ne kautrīgs, lai mīlestību uztvertu tikai kā garīgu procesu. Arbuzovam "Maratā" ir daudz smalkāka "fiziskā kontakta partitūra". Kopīgā gultā Marats un Ļika pavada tikai vienu, bada un aukstuma caurstrāvotu nakti, pavada, nepieciešamības spiesti, iepriekš rūpīgi vienojušies par "noteikumiem", un no seksa tur nav ne smakas. Jau nākošajā ainā minēts atsevišķs matracītis, pirmais pieskāriens un skūpsts seko krietni vēlāk. Tas, ko mīlestībā varētu apzīmēt par seksualitāti, lugā paliek it kā aiz kadra, kaut gan neapšaubāmi pastāv. Iestudējumā savukārt seksuālais aspekts izspīlējas.
Jāuzsver, ka "gultas padarīšanas" Hermaņa iestudējumā ir labas gaumes, robežās, tās nenomāc varoņu "dvēseles kustības". Tikai - tikai nu nekā nevar noticēt, ka kāds cilvēks varētu rīkoties tieši tā. Nu labi, pajoliņš ideālists, melo viņš, liekuļo. Uz skatuves redzams: šie cilvēki slēpj savas īstenās vēlmes. Dzīvē čiks vien iznācis no viņu iecerēm - nelasīts dzejnieks, parasts darbu vadītājs, ierindas daktere. arī viņu mīlestība ir kropla, tāpēc traģikomiska. Un nav tur ko iebilst. Cits laiks, cita uztvere, varētu sacīt.
...Blokādes apstākļos cilvēka dzīvība bija atkarīga no kumosa lieluma maizes gabaliņa. Ja esi spējis būt godīgs līdz pēdējai maizes drupačai, ja tavs godīgums ir izturējis pārbaudi ar nāvi - un ne vienu īsu mirkli, bet neskaitāmas stundas un dienas -, diez vai būs taisnīgi uzskatīt tevi par meli, citādi tulkot tavas rīcības motīvus. Drīzāk- tu nebūsi īsti saprasts, tiksi tiesāts pēc citiem likumiem, ne tiem, kuriem pats pakļaujies...Citiem vārdiem, lugā nav būtiska mūžīgā pretruna starp dvēseli un miesu, kuru katrs laiks var risināt, tikai mazliet pavelkot deķīti uz savu pusi un godīgi atzīstot arī otra viedokļa nozīmīgumu. Tieši tā jau Hermanis ir rīkojies. Bet lugas pirmais cēliens būtībā ir eksistenciālismam zīmīgā robežsituācija. Viss, kas notiek pēc tās, vairs īsti nevar iekļauties klasiska risinājuma rāmjos. Vienkārši nevar, jo tajā brīdī pārdzīvotais rada pavisam citus kopā būšanas likumus.
Nē, netaisos apgalvot, ka uz skatuves "nav Arbuzovs". Bet. skatoties izrādi, nevaru nepamanīt, ka drāmas konstrukcijā parādījušās baltiem diegiem šūtas vietas. Minēšu tikai divas mazas, iestudējumā dzimušas mikroepizodītes, ticamas, organiskas, taču lugas konstrukcijā neiederīgas, raksturu atklāsmi samudžinošas.
Pirmajā cēlienā Marats un Ļika, kopā saspiedušies, gatavojas iemigt. Kāds pārāk intīms Marata žests un teksts, kura nav lugā: "Ko tu dari?"- "Mierinu." -"Vairāk tā nedari - labi?" Vai tā principā varētu notikt? Varētu. Bet ar šo epizodīti ir nosvītrota, nojaukta pirmā cēliena kulminācija - pirmais skūpsts Ļikas dzimšanas diena, ilgas un uzmanīgas tuvošanās rezultāts, ko pārtrauc pusdzīvā Ļeoņidika ievelšanās istabā.
Trešajā cēlienā Ļeoņidiks mēģina apskaut Ļiku, viņa asi atvairās, skan viens vienīgs vārds "laid!". arī tā lugas tekstā nav. Atkal - gan iespējami, gan organiski. Bet pēc šīs mikroepizodītes Ļeoņidika aiziešana finālā kļūst divdomīga. Varbūt aiziet spēcīgs vai vājš, bet beidzot pieaudzis cilvēks, kas saprot, ka viņam nav tiesību stāvēt ceļā divu sev dārgu cilvēku mīlestībai. Bet varbūt aiziet pazemots vīrietis, kurš izmanto iespēju ar godu tikt vaļā no sievas, kurai nenoslēpjami riebj katrs viņa pieskāriens.
Garšīgi izspēlēts, tomēr galīgi neizprotams paliek Ļikas raksturs. Viņai piemīt gandrīz dzīvnieciska vitalitāte, tā ļauj "pārkost" jebkuru, pat visnelabvēlīgāko situāciju, - tad kādēļ viņa tik mazohistiski vergo sev sen fiziski pretīgam cilvēkam? Vai tik instinktīvi dzīvesgudrs cilvēks varētu izvēlēties palikt kopā ar Ļeoņidiku? Kādu motīvu vadīts?
Uzsveru - šeit nav runa par koncepciju, bet par drāmas kompozīcijas elementiem, kuru maiņa, svītrojums vai papildinājums jāsaskaņo vienā veselā. Ja reiz esam sākuši runāt par "cunftes lietām", varētu arī diskutēt par to, kā iestudējumā izmantots spēles laukums, ko tas dod, ko noārda; kurā skatuves pusē "skan" mīlas dialogs, kurā tas šķiet melīgs; kas uz skatuves funkcionāli palīdz, kas vienkārši piedrazo spēles telpu. Varētu atzīmēt tulkojuma radīto kuriozitāti: otrajā cēlienā, dāvanas dalīdams, Ļeoņidiks nebūt nesaka Maratam "ej prom!" (уйди), bet gan uzdāvina svilpavnieku (уйди – уйди), un tam ir sava simboliska jēga, tāpat kā tam, kuros mirkļos un kāpēc Ļeoņidiks runā par sevi trešajā personā. Ne jau par šizofrēnisku apziņas dalīšanos ir runa.
Nekonsekvences iestudējumā, kuras es varbūt neizjustu tik asi, ja detalizēti nepārzinātu lugu (atvainojiet profesionālas izglītības pārmērības!), liedz man uzticēties režisora koncepcijai. Varbūt tā mani pārliecinātu, ja būtu realizēta pārdomātāk. Bet šobrīd mani neatstāj sajūta, ka tiesājam Maratu, Ļiku un Ļeoņidiku pēc viņiem svešiem likumiem. Un nekādi nevaru tikt vaļā no domas, ka arī mūs šolaik tāpat ierobežo sabiedrībā pieņemtais domāšanas veids. Šī gultas simbolika. Varbūt pēc gadiem piecdesmit arī tagadējais risinājums šķitīs tikpat traģikomisks.

Viedoklis
Izglītība un Kultūra, 4.12.1997
01.01.2012
autors Baiba Kalna

“Šis iestudējums vēlreiz apliecina režisora neprognozējamību, negaidītību. A.Hermanim, šķiet, patīk galējības. Eksaltēti rafinētās formas vietā, kurā aktieri ievietoti kā zīmes režisora strikti uzbūvētā konstrukcijā (“Marķīze de Sada”, “Doriana Greja ģīmetne”), tagad režisors atceroties Staņislavska spārnoto teicienu – acīmredzami vēlējies “nomirt aktieros”. Un patiešām aktieri gandrīz trīsarpus stundas garajā izrādē savu varoņu likteņu izdzīvo atdevīgi un aizraujoši. Baibas Brokas Ļika no šķelmīgas pusaugu aušas skatītāju acu priekšā pārvēršas dzīves pagurušā sievietē. Andra Keiša ideālistā Maratā varam izsekot jaunības maksimālisma metamorfozēm, gadiem aizejot. Savukārt Viļa Daudziņa Ļeoņidikā skaudri un uzskatāmi smeldz jautājums: kas grūtāk – aiziet vai palikt? “

Spēle par dīvainīti.
Māksla Plus, īpaši LML
01.01.2012
autors Henrieta Švāne

Jau no pašām pirmajām izrādēm (neesmu redzējusi studiju laika darbus) Alvja Hermaņa kā režisora rokraksta svarīgākā iezīme, manuprāt, ir stila tīrība. Jeb – stila izturētība. Režisors nekad neaprobežojas ar to, ka vienkārši uzliek lugas tekstu uz skatuves. Darbojoties gan lielos vilcienos par psiholoģisko dēvējamā, gan nosacītā teātra lauciņā, gan abus tos apvienojot, viņam izdodas ik izrādē radīt suverēnas pasaules izjūtu – pasaules, kurā dzīvo tikai tie personāži, kas rosās uz skatuves. Allaž ir svarīgas rotaļas ar stilu – kostīmos, scenogrāfijas detaļās, aktieru spēlē. Pat tik reālistiskā darbā kā Mans nabaga Marats visa šī Ļeņingradas blokādes laika nabadzība, krāsniņa, ausaines, nobrukušās zeķītes un vēlāk tikpat izteiksmīgā 60-o interjera pieticība, cope un viduklī iežņaugtā kleita, aktieru spēles intonācija - emocionāls skaudrums un lirika, intīmā uzticēšanās, kam uzgavilēja visu paaudžu kritiķi (vidējās un vecākās – par to, ka arī Hermanis, izspēlējies spēlītes, esot atgriezies pie klasiskām vērtībām). Arī šai izrādē blokāde, karš, laikmets ir vien iemesls konkrēta stila radīšanai, ne tēmai. Tēmas izrādēs allaž ir asociālas un tīras no uzslāņojumiem (pieļaujot vien tos, ko ienes katra aktiera personība). Skaistums. Māksla. Mīlestība. Attiecības (bieži – sekss kā to mikromodelis). Cilvēks kā visa skaistā un gudrā nesējs un pētnieks.Tieši tāpat, kā viņa izrādēs radītais “mikrokosms” nav saistīts īpaši ciešām saitēm ar ārpasaules avīžu (ģeo-sociāl-ekonomiski-politisko) realitāti, arī Hermaņa mākslas stilistiski - tematiskā ievirze pēc būtības saistās tikai un vienīgi ar režisora interesi attiecīgā laika posmā. Proti, A.H. allaž darījis tikai to, kas viņu patiesi interesē, nerēķinoties ar kādu konjunktūru. Tomēr arī viņa radošajā biogrāfijā var atrast gan viņam un visam latviešu teātrim nozīmīgus, savā ziņā pat programmatiskus un arī marģinālus darbus (tas obligāti nenozīmē radošas neveiksmes). Pie pēdējiem, manuprāt, pieder bērnu izrāde par Timu, puisēnu bez smiekliem, izrāde Kā lēna un mierīga balss (“sekss pa telefonu”), arī (tomēr!) slavenā J. Rezā Māksla (apspēlēta līdzīga tēma, kā Arkādijā, bet nesasniedzot tās līmeni). Iespējams, teātra mākslinieciskā vadītāja misijas apziņa ir par iemeslu tam, ka pēdējā laikā nozīmīgākās izrādes tapušas Lielajā zālē (Marats sākotnēji arī bija Lielās zāles izrāde).Pie šādām marģinālām parādībām, šķiet, pieder asprātīgās igauņu aktiera Jāna Tjattes lugas Brīvais kritiens ne mazāk asprātīgais iestudējums. Luga ir drīzāk situāciju, ne raksturu komēdijas līdziniece, kurā izmantots mazliet transformēts qui pro quo princips, kad kļūdas pēc personāžs tiek uzskatīts par citu. Mīlētāju trīsstūris, līdz absurdam fantastiski notikumu pavērsieni ( īpašs režisora lūgums kritiķiem un žurnālistiem neizpaust lugas un izrādes sižetu un atrisinājumu), kas risinās dziļi mežā paslēptā saplākšņu būdelē (vidi iekārtojis pats režisors), lielisks aktieru trio ( un noslēpumainais ceturtais finālā). Kā jau tas Hermanim raksturīgi, lai arī sižets to piedāvā, netiek risināta tēma “ko nauda dara ar cilvēku”. Šoreiz režisoram ir gribējies pajokot…(vienbrīd gan tas kļūst par mazliet, bet tikai mazliet skumju joku) par cilvēku nīcīgajiem sapņiem. Par jocīgajiem un prātīgajiem. Lai arī pats sev A.H. pietaupījis to smeķīgāko lomu – bomzīgo meža dīvainīti Osvaldu, kurā izspēlējas ar baudu un izcilu humora izjūtu, ne mazāk braši un ekvilibristisku līdzsvaru starp jokiem un nopietnību demonstrējoši ir Agnese Zeltiņa Lauras un Kaspars Znotiņš Rolanda lomā. Intonatīvi aktieri balansē starp “četru sienu” psiholoģisko teātri, kad spēles laukumā notiekošais ir savrupa vide, kurā spēlējošie imitē pilnīgu neziņu par skatītāju klātbūtni, un klaju spēli ar negaidītu vēršanos pie publikas (precīzāk – publikā replikas “negulies uz grīdas, no pēdējām rindām neredzēs”, “varbūt taisām starpbrīdi” u.c.). Nekādi cilvēka psiholoģijas atklāsmes dziļumi te nav paredzēti, tāpēc Brīvo kritienu diez vai var nosaukt par kamerizrādi (žanra nozīmē), toties par labu izklaidi gan, lai arī “pilnīgai laimei”, manuprāt, pietrūka kulminatīva, tāda ironiski baisma atmosfēras sabiezinājuma ar laimīgu un vieglu “puff!” atrisinājumu, kas šoreiz bija nedaudz samocīts.

Pareiza izrāde par nepareizu dzīvi
Jaunā Avīze
01.01.2012
autors Valda Čakare

Trīsarpus stundas Baiba Broka, Vilis Daudziņš un Andris Keišs nodarbojas ar dvēseles arheoloģiju, kur svarīgs ir katrs sīkums – skatiens, žests, klusuma mirklis, attiecības ar priekšmetisko pasauli: Ļika liek bankas sasirgušajam Ļeoņidikam vai lej tēju tasītēs – ar vienu roku ūdeni no trumuļa, ar otru – stiprumu no porcelāna kanniņas. Visniecīgākajās norisēs iekodēta informācija par varoņu noskaņojumu un dvēseles situāciju.
Izrādes veidotāji netic, ka nepareizi nosvītrotu dzīvi iespējams pārsvītrot. Bet tas, kā liekas, nav svarīgi. Nepareizi nodzīvota dzīve arī ir dzīve. Un vispār – vai dzīvi ir iespējams nodzīvot pareizi?
 

Latvijas teātra ekspresis Nr.3.
Neatkarīgā Rīta Avīze
31.01.1998
autors Lilija Dzene

Pašreizējā mākslas kontekstā uzskatu šo Alvja Hermaņa iestudējumu par principiāla pavērsiena zīmi, t.i. jaunajā režijā un teātrī vispār. Izrādās var uzbūvēt izrādi uz cilvēcības, mīlestības un apsmietā psiholoģiskā teātra pamatiem.Ar cieņu un pateicību nosaucu visus trīs “Marata”tēlotājus – Baibu Broku, Vili Daudziņu un Andri Keišu.

Latvijas teātra ekspresis Nr.3.
Neatkarīgā Rīta Avīze
31.01.1998
autors Guna Zeltiņa

Reta un laimīga apstākļu sakritība, kad trīs jauni, talantīgi aktieri un formas meklējumos pārguris jauns režisors ir satikušies, lai atgrieztos, lai atgrieztos pie pamatvērtībām. Pārliecinošs, aizraujošs ceļojums no intīmā uz universālo, no mūsu pašu aizmirstās pieredzes uz mūsdienām.

Latvijas teātra ekspresis Nr.3.
Neatkarīgā Rīta Avīze
31.01.1998
autors Normunds Naumanis

Pierādījums, ka teātra ābece var būt ideāla. Totāli realizēts princips “režisors mirst aktierī”, lai apliecinātu – nav iespaidīgāka teātra elementa par dzīvu cilvēku likteni “dzīvā bildē”. Labākā pērnā pusgada (1997) izrāde Rīgā, kurai ir savs ētiski tīrs cilvēcisks vēstījums un šis vēstījums ir “apdzīvots”: trīs aktieri uz kuru spēli ir bauda skatīties. Jo tu redzi kā laiks, ko šie aktieri izdzīvo, kļūst vielisks.
    Paradokss, - padomju “viltnieka” Arbuzova luga ar savu mūžīgo mīlas trīsstūri izrādās pārdzīvojusi pašu valsts iekārtu, un ir saistoša “modernajam cilvēkam” un tuvina paaudzes – mēs visi taču esam kādu vecāku bērni...
 

Latvijas teātra ekspresis Nr.3.
Neatkarīgā Rīta Avīze
31.01.1998
autors Undīne Adamaite

Stāsts par ”lietām, kuras tā ar’nekad nepāriet”, runājot tautas dziesmas valodā. Augstas raudzes dzīvais teātris. Var diskutēt par atsevišķu atsvešinājuma momentu auglīgumu, bet, manuprāt, izrādes kopējo kamertoni tas būtiski nemaina.

Izcils 1. cēliens; Ļeoņidika un Marata atgriešanās no kara skats; Viļņa Mazuļa muzikālais noformējums.

Atgriešanās. Pie mīlestības?
“Fokuss”8.-12.10.1997
31.01.1998
autors Henrieta Švāne

Ļoti apzināti ignorējot lugas sociālo aspektu, kas rodas, nemitīgi konfrontējot varoņus ar viņu pašu pagātni, režisors mums rāda Maratu mazliet puicisku, mazliet savādu spītnieku, kas pārprastas vīrišķības dēļ kautrējas atzīties mīlestībā un vienkārši aizbēg, lai 3. cēlienā atgrieztos un atzītu, ka bez mīļotās sievietes dzīvē cietis fiasko – gluži tāpat kā abi pārējie varoņi – Ļika un Ļeoņidiks. Arbuzovam tā bija paaudzes traģēdija, Hermanis mums rāda konkrētu cilvēku personiskās drāmas.

Izrādes pamatintonācija ir ļoti intīma uzticēšanās. Un tik īstu es to teātrī sen nebiju izjutusi.