Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
MELNAIS PIENS

MELNAIS PIENS

Divus gadus JRT aktieri vāca materiālus par Latvijas lauku tēmu. Šī izrāde ir viņu pētījumu rezultāts. Aktieri nonāca pie secinājuma, ka latvieša īstā identitāte ir lauki, nevis pilsēta. Jo tikai laukos latvieši atšķiras no citiem. Pilsētās šīs atšķirības izzūd.
Otrs secinājums: īsti lauki ir tikai tur, kur tiek piekopts lauku dzīvesveids. Jeb kā Latvijā pieņemts – tiek turēti mājlopi.
Pēdējais secinājums: kad pēdējā latviešu vecmāmiņa būs atdevusi savu pēdējo govi, īstā Latvija būs aizgājusi pagātnē. Tāpēc izrāde ir arī par govīm.

Piedalās: Jana Čivžele, Iveta Pole vai Liena Šmukste, Sandra Kļaviņa, Zane Daudziņa vai Kristīne Krūze, Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš

Režija un vizuālais tēls – Alvis Hermanis

2009./2010. sezonas Spēlmaņu nakts balva Latviešu autora iestudējums!

Preses balva festivālā KONTAKT Toruņā, Polijā (2012)

Izrāde notiek JRT Lielajā zālē
Izrādes ilgums: 1 h 40 min (bez starpbrīža)
Biļešu cenas:
5,00; 7,00; 8,00; 10,00; 12,00; 15,00 EUR

Pirmizrāde 2010. gada 8. aprīlī

Artis Baņģieris
Artis Baņģieris
Vārds: Ilze, 23.10.2016
Viedoklis: Izrāde nepatika, pat tik ļoti, ka nevarēju sagaidīt beigas....Pati esmu laukos augusi, bet šai izrādē nekā no tā visa nesaskatīju. Varbūt nesapratu.
Vārds: Liene, 06.10.2016
Viedoklis: Izcila izrāde! Izsmējos līdz asarām, tāpat arī skaudras noskaņas pavilka uz asaru. Uzjundīja laimīgas atmiņas par bērnību Latgalē, skumjas par to, ka šodien ir tā, kā ir... Aktieri lieliski, iejutās tēlos perfekti. Paldies par šo izrādi JRT!
Vārds: Magone, 30.04.2016
Viedoklis: Nu ļoti patika abiem ar vīru šī izrāde! Kā mēs spriedām, JRT prot izrādi uztaisīt no nekā un par jebko. Turklāt labā līmenī.
Vārds: Toms, 26.11.2014
Viedoklis: Perfekta izrāde, labākais, kas redzēts divu gadu laikā. Izcili aktierdarbi. Fantastiska režija un kustību mākslinieces darbs. Plus labs humors! Skatoties izrādi gribējās teikt -"mirkli, jel apstājies".
Vārds: Elīna, 18.10.2014
Viedoklis: Izrāde bija mazāk par laukiem, vairāk par cilvēku uzvedību, ilgām un grēkiem, kas tika paslēpti aiz govju tēliem. Tā neraisīja nostaļģiju pēc laukiem, drīzāk lika apdomāt dzīvību - gan cilvēka, gan dzīvnieka kā tādu. Aktieri veica fantastisku darbu, mīmikas bija perfekti izstrādātas! Ļoti patika šī izrāde, izbaudīju katru ainu.

Atbalss dzejas krājumā
Diena
23.04.2010
autors Zane Radzobe

A. Hermaņa Melnais piens JRT stāsta ne tik daudz par laukiem, cik par dvēselēm

Mana vecmāmiņa, vismaz man tā bērnībā šķita, bija pārliecināta katoliete. Tāpēc par Dievu mēs nerunājām. Viņai, kas ik svētdienu mēroja ne nelielu attālumu uz baznīcu, ikdienas rūpēs bija svarīgāk, lai bērni un mazbērni būtu paēduši, apģērbti un, vēlams, uzvestos, kā nākas. Man negribējās strīdēties.

Pirmo reizi, kad viņa ko teica par reliģiju, atceros spilgti. Viņa satricināja manu priekšstatu par sevi un vecmāmiņām vispār, radot vārdos neizsakāmu cieņu pret dzeju, kas slēpjas nereti skarbās, nogurušās, pārlieku smagu dzīvi dzīvojošās sievietēs, kuras galu galā mūs visus iznesušas uz saviem pleciem. Viņa teica, ka uz jautājumu, kā gan tas iespējams, ka Jaunavu Mariju pēc nāves debesīs uzņēma ar miesu un asinīm (kur un kā tad viņa tur izplatījumā peld?), jauns mācītājs piesarcis, bet atbildējis viņai: "Varbūt Dievs viņu pārvērta par rozi."

Kopš tās reizes rozes man nāk prātā ikreiz, kad jādomā par ko dārgu un zūdošu. Ar Jaunā Rīgas teātra govīm Alvja Hermaņa izrādē Melnais piens ir tieši tā. Tās nevar pazust, bet arī te vietas tām vairs nav. Tāpēc tās kļūst par zvaigznēm, kurām jau arī mazliet jātic, lai tās vispār iedegtos. Lai arī triloģijas otrā daļa Ziedonis un Visums šobrīd gan iedarbības, gan profesionalitātes un "gatavības" ziņā "Latvijas lauku rekviēmu" Melnais piens pārspēj, vecmāmiņu, govju un dvēseļu izrādei potenciāls pacīnīties par pienācīgu vietu līdzās jaunākajai māsai ir. Protams, kad izrāde būs gatava.

A. Hermaņa darbi Latvijas kontekstā joprojām ir izņēmuma situācijā. Lai nekropļotu vērtēšanas sistēmu, pēc būtības tos var salīdzināt tikai ar citiem paša režisora darbiem. Vērtējot "vidēji svērti", Melnais piens pieder pie labākajām sezonas izrādēm. Salīdzinot ar citiem A. Hermaņa darbiem, Melnais piens līdz režisora provei vēl nepaceļas. Izrāde izlaista steigā. Tas nenozīmē paviršību vai neprofesionalitāti, bet gan to, ka atsevišķās izrādes ainas vēl nav saaugušas kopā nesaraujamā nozīmju tīklā. Varbūt kāda izpildītājiem svarīga doma, kas pa izrādi jau klīst, vēl nav noķerta un apjēgta. Varbūt kāds tēls vēl nav pietiekami centrēts un izgaismots.

Izrādei raksturīga dzejas krājuma struktūra, tāpēc svarīgi, lai atsevišķās ainas kopā saistītos iekšējā loģikā. Redzēju divas Melnā piena izrādes – vienu, kurā šāda struktūra piedzima, par spīti visām redzamajām šuvju vietām, pārvēršot izrādi par pārdzīvojumu. Un otru, kurā ar grāmatveža precizitāti sēdi un inventarizē tēlus un domas, kuru kvalitāte un piesātinājums izrādē nav noliedzams, tomēr emocionāli neuzrunā. Ir atšķirība starp rituālu un izdomā bagātu stāstu virkni, kas pārbauda erudīciju, vai ne?

Atļaušos būt subjektīva un rakstīt par to Melno pienu, kas man ļoti patika, otru noliekot malā preparēšanai vēlāk. Ir, protams, Melnajā pienā gan Zilākalna Marta, gan Šukšina stāsti un Vilkmuižas jaunkundzes. Bet man labāk patīk tas Piens, kas izlīst no Latviešu stāstiem. Izrāde sākas kā stāsti, kur saimnieces runā par savām mīlulēm, bieži daudz vairāk par sevi un dzīvi pasakot tajā, ko noklusē. Ir aizkustinošas un asprātīgas ainas. Aina, kurā saspēlējas Kristīnes Krūzes saimniece ar Ivetas Poles izlutināto govi (kas laiski gulšņā saimniecei pa klēpi, kaprīzi žļembādama cigareti), ir neizstāstāmi komiska. V. Daudziņa buļļa Mikiņa un I. Poles saimnieces saspēle – aizraujoša precīzi tvertajā lietišķajā sirsnībā, kur var vienlaikus mīlēt un nokaut. Katrai aktrisei piemeklēta sava govs – Sandra Zvīgule lieliski iemieso sarežģīto govs un saimnieces dvēseles saplūšanu, Lienas Šmukstes kustību lēnīgums ir apbrīnojami "govisks", Janas Čivželes gotiņa ir no spriganajām. Bet Elitas Kļaviņas Musjai un

V. Daudziņa Mikiņam acīs spoguļojas ne cilvēka, bet lopiņa pārlaicīgais skatiens. Tur, kur uz skatuves ir viņi abi, ne uz ko citu nav iespējams skatīties. Tāpēc saimniekpāra un Musjas trio – V. Daudziņš, L. Šmukste, E. Kļaviņa – kļūst par izrādes centru.

Melnais piens, protams, ir anomālija, nelaime, kas plūst pa Latvijas laukiem tad, kad kaimiņiene noskaudusi, ragana nobūrusi. Melnais piens galu galā ir Imanta Ziedoņa Poēmas par pienu pienabrālis – dzīves (nāves), ne tik daudz tieši lauku tēlojums. Kad izdodas izaudzināt rituāla sajūtu, palēnām saprotot, ka govis ir dvēseles, apjukušas un vientuļas tukšajā pasaules telpā, pārņem traģiska izjūta. Tā viņas abas iešūposies mūžībā – govs un vecmāmiņa. Un tā nav neko mierinoša doma. Izteikti metaforiskā teātra izrādē, kaut struktūras ziņā it kā iederīgs, lieks tomēr šķiet

V. Daudziņa monologs par kaušanu. It kā tāpat nebūtu skaidrs. Par režisoram citviet neraksturīgu pārlieku centību "ķert" skatītāju liecina arī asaras "dzenošā" mūzika, kas drīzāk izslēdz, ne iedarbina emocionālo aparātu, turklāt traucē patiesi smalkajai skaņu partitūrai – atbalsij no aizejošā, zūdošā laika. Bet tad atkal jāiedomā, kaut tas garīgais smalkums, ko izrādē iemieso V. Daudziņa saimnieks, kas pie siles savām daiļavām lasa pasakas, smalkjūtīgi cenzēdams vardarbīgās vietas, kas varētu satraukt, apbēdināt. Komiski? Protams. Bet arī tāda Latvija ir bijusi. Un skumji, ka tieši tā aiziet uz neatgriešanos.

Latvieša īstā identitāte – lauki?
Latvijas Avīze
15.04.2010
autors Linda Ģībiete

Apšaubāmie tīrradņi

Neesmu pārāk kompetenta persona lauku dzīves un lauksaimniecības jautājumos. Priekšstats par to, kas notiek ārpus pilsētas, man visdrīzāk veidojies no tādiem literatūras klasikas darbiem kā "Zaļā zeme", "Straumēni" vai "Baltā grāmata". Visai neaktuāls priekšstats, jūs teiksiet? Bet režisors Alvis Hermanis, Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādes "Melnais piens" veidotājs, droši vien sacītu vēl skarbākus vārdus – ka diezin vai es kā dzimusi un augusi rīdziniece varu saukties par latvieti, jo "latvieša īstā identitāte ir lauki". Tieši tāds ir viens no secinājumiem, pie kuriem nonāk un ko atklāti pauž režisors un JRT aktieri, divu gadu garumā pētot Latvijas laukus un uzklausot to iedzīvotāju stāstus.

Tiesa, latviešu suga ir daudz cietusi no globalizācijas un visai muļķīgas mīlestības pret svešu tautu tradīcijām, tādējādi kļūstot arvien līdzīgāka jebkuras citas valsts vidēji aritmētiskajam iedzīvotājam. Taču neesmu pārliecināta, vai latvietības tīrradņi meklējami tikai un vienīgi laukos – ir sastopami arī pilsētas latvieši, un ne mazāk īsti kā lauku latvieši. Bet vēl mazāk esmu pārliecināta par to, ka šāds daudz dzirdēts apgalvojums arī ir tā jaunā satriecošā patiesība, ko divu gadu laikā atklājuši izrādes veidotāji.

Nav gaidītā

A. Hermanis un aktieri, kas darbojas viņa vadībā, mūs jau daudzu sezonu garumā ar vairākiem iestudējumiem ir pieradinājuši, ka viņu izrādēs ar pašu radītiem tekstiem realitātē notiekošais uz skatuves allaž tiek iedzīvināts daudz patiesāk nekā jebkura mūsdienu latviešu dramaturga darbos. Tāpēc ar katru jaunu sēriju JRT veiktajā latviešu cilvēkpētniecības seriālā arvien vairāk gribas ieraudzīt vēl neredzēto, negaidīto, neiedomājamo, nevis jau sen daudzināto – ka īstens latvietis ir laucinieks, turklāt tāds, kurš tur mājlopus, bet Latvijas gals pienāks brīdī, kad pēdējā lauku vecmāmiņa atsacīsies no savas pēdējās govs.

Protams, šajā eksaltētajā apgalvojumā gan ir liela daļa patiesības, taču ar elitāriem priekšnesumiem lutinātajai JRT skatuvei šīs atklāsmes paudums ir pārāk kails un naivs, tam trūkst dziļuma dimensijas. Vienkāršība mākslā gan mēdz būt ļoti uzteicama parādība, taču vienīgi tad, ja tā ir ģeniālā vienkāršība. Šoreiz ģenialitātes katastrofāli pietrūkst. Neviens to nepārmestu "parasta" režisora "parastam" iestudējumam. Bet A. Hermaņa darbi devuši viņam iespēju iekārtoties "neparasto", pat ģeniālo teātra mākslinieku sarakstā.

Tā vien šķiet, ka šoreiz režisors divus gadus ilgušajā izrādes "Melnais piens" materiālu vākšanas un iestudējuma tapšanas procesā pārāk maz bijis līdzās saviem aktieriem. Iespējams, tieši tāpēc uzvedumā asi jūtamas ainu montāžas vietas, kompozīcijas problēmas (piemēram, izrādes beigu daļā cits citam seko vismaz trīs šķietami fināli) un aktieru vēlme vienkārši izspēlēties pēc sirds patikas. Izrādei par labu nāktu stingrāka režijas stingrās rokas klātbūtne.

Režisors neklātienē

Kamēr režija pēc uzdevuma došanas vairāk atradusies neklātienē, aktieri ļāvuši vaļu izdomai un nevaldāmai, brīžiem stihiskai profesionālajai meistarībai. Sešas izrādes dāmas – Liena Šmukste, Jana Čivžele, Iveta Pole, Sandra Zvīgule, Kristīne Krūze, Elita Kļaviņa – un vienīgais kungs Vilis Daudziņš neparasti un, kas pats galvenais, neļaujot atslābt skatītāju interesei, dažos mirkļos, izmantojot pavisam vienkāršu maskarādi, no lauku ļaudīm pārvēršas sešās govīs un vienā bullī.

Bet īpaši spēcīgi ir mirkļi, kad robeža starp to, kurš ir lopiņš un kurš viņa saimnieks, kļūst netverama. Kad savas saimnieces stāstu vislabāk zina izstāstīt pati govs. Kad latgaliešu sētā gotiņa laimīga dīžājas, sēžot uz soliņa starp savu saimnieku un saimnieci (kuri beidzot uz Rīgas teātra skatuves patiešām runā īstenā augšzemnieku dialektā). Kad govis ar mirdzošām zvaigznītēm ragu galos vēro Piena Ceļu. Vai kad govju saimnieces runā piena vārdus. Tie ir brīži, kuros uz skatuves notiek maģiskais teātra brīnums, kuru gribas ieraudzīt katrā izrādē. Diemžēl tas notiek tikai retajā – kad spēles laukumā neiespējamais kļūst iespējams, nereālais reāls un kad no dzīves ņemta patiesība kļūst par mākslas patiesību.

Šajos brīžos gribas domāt par aizkustinošajām mazajām lietām, ar kurām pilna kā lauku, tā pilsētas ļaužu allaž mazliet skumjā ikdiena, – par rindu uz acu operāciju, kuru vecmāmiņa, iespējams, nekad neizstāvēs, vai par teliņu, kurš piedzimst nedzīvs. Taču izrādes kopsakarībās tās ir un paliek tikai mazās lietas, epizodiskas emocionālas kulminācijas, kuras nepiešķir svaru visam iestudējumam. Un, izrādei beidzoties, ir skaidrs, ka tikai retais no tiem, kas atrodas zālē (un varbūt arī uz skatuves), sajutīs ko vairāk par žēlumu pret vecmāmiņām, kurām vēl pagaidām palikusi pēdējā gotiņa, bet kuras uz JRT nekad nenāks.

Tāpēc secinājums, ka "latvieša īstā identitāte ir lauki", šoreiz izklausās mazliet naivi un mazliet pēc neveikliem meliem.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
14.04.2010
autors Dmitrijs Petrenko

*****

Tā jau ir ierasta lieta - no Alvja Hermaņa visi gaida pārsteigumu: ja jau par latviešiem un atkal «stāstu» žanrā, ko jaunu vēl var izdomāt, lai pārspētu sevi. Uzskatu, ka šoreiz Jaunā Rīgas teātra trupai tas izdevās. Melnais piens pārsteidz ar to, ka ļoti lokāls konteksts (latvieši un Latvijas lauki) izskan kā pasaules himna kaut kam aizejošam, pavisam nevajadzīgam un tāpēc vēl jo vairāk skaistam.

Pirmajā brīdī gribas iebilst, jo šķiet, ka tāds «Hermaņa cilvēks» neeksistē - naivs, vienkāršs, labsirdīgs un bieži arī bezpalīdzīgs. Ja dusmojas vai priecājas, tad no visas sirds, un gandrīz nekad nebēdājas.

Bet, skatoties izrādi, top skaidrs, ka tāds cilvēks dzīvo ne jau Latvijas laukos, bet sapnī par savu dzīvi savā zemē. Šāda liriska fantāzija par patiesumu padara izrādi noslēpumainu.

Visi izrādes varoņi, apmaldījušies savā ķiršu dārzā, protams, zina, kas notiks pēdējā ainā: kaut arī izrādes finālā skan smiekli, skaidrs, ka cirvis arī tiks likts lietā.

Melnais piens ar gogolisku grūtsirdību plūst pa Latvijas laukiem, ilgodamies pēc īstas cilvēciskās dvēseles, un līdz pilsētai nenonāk - jo lauku cilvēki to rūpīgi savāc burkās un neļauj tam aizplūst tālāk.

Un, kamēr viņi dzīvo, tikmēr tā notiks. Bet atbildēt uz jautājumu, kāpēc «Hermaņa cilvēki» tik un tā ir tik ļoti laimīgi, var vienīgi, skatoties uz Latviju ar skumjām govju acīm.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
14.04.2010
autors Līga Ulberte

****

Alvis Hermanis turpina iet simboliski rituālā teātra virzienā, meklējot arhetipisko latvieša identitāti.

Cilvēku neslēpta pārtapšana govīs un atpakaļ, dūmakainā skatuves pustumsa un dažādo dabas skaņu un neskaidras cilvēku balsu murdoņas radītais skaniskais fons rada iespaidu par pasauli, kas vienlaikus ir reāla un tomēr tikai iedomāta.

Nenoliedzami Melnajā pienā ir daudz atpazīstamu Alvja Hermaņa režijas paņēmienu un iepriekšējās izrādēs redzētu vizuālu zīmju, taču ideja par govi kā latviskās identitātes kodu ir oriģināla, pat ja ne absolūti pirmreizīga (nevajadzētu aizmirst Gunāru Priedi un Imantu Ziedoni), kā arī gudri un jūtīgi realizēta.

Vienlaikus iestudējums uzskatāmi parāda, kas notiek, ja konceptuālā ansambļa izrādē ne visi dalībnieki ir vienādā profesionālā līmenī. Viscaur izcils ir Lienas Šmukstes un Viļa Daudziņa Latgales saimniekpāris ar Elitas Kļaviņas klusējošo govi kā ģimenes locekli, arī Sandras Zvīgules un Ivetas Poles radītie tēli, bet daudz ir arī brīžu, kur izrādes drēbē skaidri redzamas šuves vai pat caurumi. Dažas izrādes epizodes, tai skaitā fināla skats, to maģiskajā reālismā burtiski fascinē. Un atstāj ilgstoši smeldzīgu pēcsajūtu. Par Latviju pēc beigām.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
14.04.2010
autors Valda Čakare

****

Pretēji režisora un aktieru intervijās izteiktajiem apgalvojumiem izrādes stāsts nav (un paldies Dievam, ka nav) tikai par to, kā Latvijas laukus piemeklē iznīcība. No aktieru apzinātajiem lauku ļaužu dzīves metiem konstruētais uzvedums kalpo kā metafora situācijai, kurā sagrūst gadu gaitā izveidojusies kārtība un kosmoss pārvēršas haosā. Govis - līdzšinējās pasaules stabilitātes un turpinājuma zīme - izkaisās nebūtībā, kļūstot par zvaigznēm, bet šūpoļu monotonās svārstības izrādes finālā atgādina, ka sabiedrība atkal ir atgriezusies nulles punktā. Kas tālāk?

Kaut arī skatītājā, demonstrējot smukas govju bildes, vietumis tomēr tiek uzrunāts zemnieka gēns, kaut dažs dzīvesstāsts stiepjas garumā un daža aina atlūst no izrādes poētiskā veseluma, Alvja Hermaņa uzbūvētā pasaule ir bagāta un daudzslāņaina. Tajā var ieraudzīt gan sievišķā un vīrišķā pirmsākuma konfrontāciju, gan teātri ar režisora un aktieru attiecību sarežģītību. Puķainās kleitās un augstpapēžu kurpītēs tērptās aktrises pārvēršas te lauku sievās, te govīs - Elitas Kļaviņas Musja savā pašcieņas pilnajā grācijā ir taisni apburoša -, te atkal aktrisēs, kuras negribīgi pakļaujas režisora rokai. Savukārt vienīgais aktieris - Vilis Daudziņš - izrādes zīmju sistēmā kļūst gan par neatvairāmi šarmantu bullīti Mikiņu, gan par zemnieku, gan par lopkautuves šefu. Un, protams, par režisoru - disciplinētāju, apspiedēju un pasaules radītāju.

Вселенная по соседству: из Риги и Вильнюса
index-art.info
25.11.2012
autors Вячеслав Шадронов

Lasiet šeit