Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
MĒNESIS UZ LAUKIEM
Image CAPTCHA
Daloties savā viedoklī par izrādi, JRT aicina ievērot morāles un pieklājības normas un iztikt bez rupjībām.
Lūguma neievērošanas gadījumā JRT patur tiesības dzēst skatītāja viedokli.

MĒNESIS UZ LAUKIEM

Ivans Turgeņevs
MĒNESIS UZ LAUKIEM

Izrāde par mīlestību. Par attiecībām, kas ilgušas gadiem. Par mīlestību, kas tikko rodas. Par kaislībām, kurām nav iespējams pretoties.

Lomās: Sandra Kļaviņa, Andris Keišs, Regīna Razuma vai Baiba Broka, Maija Apine, Jana Čivžele vai Iveta Pole, Ivars Krasts, Aldis Kusiņš, Gundars Āboliņš, Andis Strods, Varis Piņķis, Liena Šmukste, Jevgēnijs Isajevs, Krišs Znotiņš

Režisore – Māra Ķimele
Scenogrāfs – Andris Freibergs
Kostīmu māksliniece – Ieva Kundziņa

Izrāde notiek JRT Kamerzālē
Izrādes ilgums: 3 h (2 cēlieni)
Biļešu cena: 17,00 EUR

Pirmizrāde 2005. gada 10. februārī
Pēdējā izrāde 2015. gada 2. aprīlī

Turgeņeva luga cilvēciskās attiecības izvij līdzīgi franču mežģīnēm. Viņa darbus mēdz salīdzināt ar F.Lista vai F.Šopēna mūziku, kam raksturīga gracioza forma un pastelīga noskaņa. Būtiska loma te ir videi un atmosfērai.
Lugas „Mēnesis uz laukiem” darbība risinās gada tveicīgākajā brīdī, kad viss dabā zied un briedina augļus. Tikai likumsakarīgi, ka arī cilvēks tiecas piedalīties šajā dabas pilnbriedā. Jūtu eksplozija te atklājas kā dabas neatņemama daļa. Tādēļ arī alkas pēc mīlestības un dzīves piepildījuma.

„Cilvēka dzīves laimīgumam vai nelaimīgumam būtībā ir viens atskaites punkts – personīgās dzīves laime. Nav nozīme ne sociālai piederībai, ne bagātībai vai karjerai. Ja nav piepildīta mūsu personīgā dzīve, tad mēs esam nelaimīgi neatkarīgi no tā, kas mums pieder vai kā mums klājas jebkurā citā dzīves jomā. Izrāde ir par to, kā katrs cilvēks mēģina sakārtot savu jūtu dzīvi. Vienam tas ir apzināti, otram uzbrāžas kā orkāns, vēl citam – gadiem ilga, mērķtiecīga iešana uz laimi.” (Māra Ķimele)

Vārds: Irma, 31.01.2018
Viedoklis: Nesen noskatījos filmu ''Divas sievietes''. Kaut kā nevaru noturēties nepateikusi - Andris Keišs Rakitina lomā ir simtreiz labāks nekā Reifs Fainss un Sandra Kļaviņa Natālijas Petrovnas lomā ir simtreiz labāka nekā tā neirotiskā krievu aktrise (neatceros viņas uzvārdu). Kāda laime, ka mums ir tādi aktieri!
Vārds: Zane, 07.04.2015
Viedoklis: īsumā- fantastiska izrāde.!
Vārds: Evita, 03.04.2015
Viedoklis: Patiesi skaista izrāde ar plašu emociju gammu - no viegluma izrādes sākumā un smagumu tās beigās. Aktieru meistarība, kā vienmēr apbur. Paldies!
Vārds: Elīna, 16.06.2014
Viedoklis: Jau otrriez biju uz šo burvīgo izrādi, jo vēlējos aizvest arī savu meitiņu! Dievīga Sandra Kļaviņa, tik sievišķīgi apburoša un neaprēķināma, ka ir pilnīgi skaidrs - neviens vīrietis šim viņas valdzinājumam nespēj turēties pretī! Izcils aktierdarbs! Piekrītu iepriekšējai rakstītājai, ka Andrī Keišā nevar neiemīlēties, viņa Rakitins ar savu no rokām izslīdošo mīlestību un burvīgo ironiju, ko Andris tik labi parādīja! Lielisks, protams arī Gundars Āboliņš, komentāri lieki! Ļoti iepriecināja arī jaunākā aktieru paaudze - Ivars Krasts un Jana Čivžele. Patiesībā uzslavas pelnījis būtu ikviens! Žēl, ka puķes nebiju sagatavojusi katram, bet tikai diviem:( Mīļie JRT aktieri, Jūs visi esat pelnījuši ziedus! Paldies par to prieku, ko dodat mums, saviem skatītājiem!
Vārds: Agnese, 16.06.2014
Viedoklis: Keišs, es Tevi mīlu! Noteiktu aiziešu vēlreiz uz šo izrādi!

Strāvas, kas vieno, Māksla Plus, nr.1, februāris/marts, 2008, 14.04.2010, autors Maija Treile

Natālija Petrovna, Nataša, Natalī, Kultūras Forums, 25.02.-04.03.2005, 14.04.2010, autors Evita Sniedze

Sapnis vasaras mēnesī, Neatkarīgā Rīta Avīze, 12.03.2005, autors Silvija Radzobe

Māras Ķimeles jūtu eksplozija, Kultūras Forums, 4.-11.02.2005, 12.03.2005, autors Evita Sniedze

Jauniestudējumi Latvijā, Kultūras Forums, 25.02.-04.03.2005, 12.03.2005, autors Valda Čakare

Jauniestudējumi Latvijā, Kultūras Forums, 25.02.-04.03.2005, 12.03.2005, autors Anda Burtniece

Jauniestudējumi Latvijā, Kultūras Forums, 25.02.-04.03.2005, 12.03.2005, autors Silvija Radzobe

Jauniestudējumi Latvijā, Kultūras Forums, 25.02.-04.03.2005, 12.03.2005, autors Guna Zeltiņa

… tik daudz mīlestības, Diena, 22.02.2005, autors Undīne Adamaite

Mēnesis dzīves, Kultūras Forums, 25.02-04.03.2005, 22.02.2005, autors Valda Čakare

Tagad, tūlīt, uzreiz, Diena, izklaide, 4.-11.02.2005, 22.02.2005, autors Undīne Adamaite

Izirusī pērļu virtene, Kultūras Forums, 25.02.05, 22.02.2005, autors Līga Ulberte

Ko traucē, viss tik labi gāja..., Neatkarīgā Rīta Avīze, 27.11.2005, autors Silvija Radzobe

Astoņi klikšķi sezonas lapā, Māksla Plus 2005. Nr.4, 27.11.2005, autors Valda Čakare

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, 18.02.2005, autors Undīne Adamaite

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, 18.02.2005, autors Normunds Naumanis

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, 18.02.2005, autors Henrieta Verhoustinska

Latvijas Teātru Ābolu ķocis, Diena, 18.02.2005, autors Maija Svarinska

Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena,2005. gada 17., autors Lilija Dzene

Strāvas, kas vieno
Māksla Plus, nr.1, februāris/marts, 2008
14.04.2010
autors Maija Treile

“Garās dzīves” vecīšiem ir četrdesmit gadi laika novecot, ideālistiem vēl priekšā vilšanās idejā par kolektīvu laimi, vēl ir laiks lasīt grāmatas, vēl ilgi nebūs ne jāizslēdz ne jāieslēdz mobilais telefons, nebūs jāsēž Draugos, bet varēs pasēdēt ar draugiem...

Jaunā Rīgas teātra režisora un mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa jaunākā izrāde “Klusuma skaņas” pieteikta kā „Garās dzīves” (2003) turpinājums, izmantojot to pašu darbības vietu – komunālo dzīvokli – , bet atgriežoties gadus četrdesmit tālā pagātnē, 1968. gadā. Tāpat kā “Garajā dzīvē” arī “Klusuma skaņās” A. Hermanis atteicies no teksta, pierādot, ka teātrim ir arī cita, bagāta valoda, kas saprotama neatkarīgi no skatītāju nacionālās piederības.

A. Hermanis izrādi “Klusuma skaņas” veidojošo elementu izvēlē ir ļoti konkrēts, ne tikai sasaistot to ar starptautisku slavu un atzinību guvušo izrādi “Garā dzīve”. Un tieši spēja nebūt aptuvenam ļauj izveidot izcili tēlainu un metaforisku izrādi. “Klusuma skaņu” apakšnosaukums “Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968. gadā, kurš nekad nenotika” norāda uz konkrētu laiku un šī laika mūziķiem, ASV duetu, kura dziesmas ir viena no izrādes galvenajām sastāvdaļām un ierosmes avotiem. Pirms izrādes gaitenī, pa kuru skatītāji dodas uz spēles telpu, un uz skatuvi aizklājošajiem transparentiem, var aplūkot Māras Brašmanes fotogrāfijas, kurās iemūžināta sešdesmito gadu Latvijas radošā jaunatne, līdzās Maijas Apines tulkotajiem Saimona un Garfunkela dziesmu tekstiem tās atrodamas arī izrādes programmiņā. Izrādē izmantoti arī fragmenti no Andra Grīnberga filmas “Pašportrets” (1972). Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Pormale, veidojot telpu un aktieru tērpus, izmantojusi īstus priekšmetus, grāmatas, mēbeles, apģērbus un aksesuārus – 1968. gada lieciniekus – taču izrādes gaitā tie no lietām pārvēršas tēlos.

Uz skatuves ir tas pats “Garās dzīves” dzīvoklis ar virtuvi labajā un vannas istabu kreisajā pusē, kurā istabas nav nodalītas, to skaitu iezīmē vien durvis pretējā sienā. Pāris mēbeles, grāmatu kaudzītes, kastes, burkas un dažādas sešdesmito gadu mūzikas atskaņošanas ierīces – radio, plašu atskaņotāji, magnetafons – , kas ar katrai raksturīgo pieskaņu izrādes gaitā atskaņo Saimona un Garfunkela dziesmas. Izrādē “Klusuma skaņas” komunālais dzīvoklis vēl nav kā “Garajā dzīvē” pārvērties muzejā, kur katra lieta liecina par nodzīvoto dzīvi. Šeit dzīve vēl tikai top, un arī lielākā daļa izrādē izmantoto laikmeta detaļu ir nemitīgā mainībā. Kā modes skatē mainās spilgti apģērbi, krāšņas un komiskas parūkas (gan puišiem, gan meitenēm), laka kurpes, milzīgas saulesbrilles un košas zeķes.

“Klusuma skaņas” nav dokumentāla izrāde – precīzi tvertas laikmeta detaļas ir kā sēkla, no kuras izaug fantastisks tēlainības un asociāciju koks. Visas šīs sešdesmito gadu reālijas kļūst par vielu, no kuras “Klusuma skaņu” aktieru kolektīvs – Guna Zariņa, Sandra Zvīgule, Inga Alsiņa, Liene Šmukste, Iveta Pole, Regīna Razuma, Kristīne Krūze, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Edgars Samītis, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Ģirts Krūmiņš, Andris Keišs – radījis etīdes, no kuru izlases režisors A. Hermanis veidojis izrādes kompozīciju. Saskaroties ar cilvēku, ikdienišķs priekšmets kļūst par mainīgu tēlu. Neviens tēls nav viennozīmīgs, bet veido un ir iekļauts veselā tēlainības ķēdē. Burka var tikt izmantota par pamatni krāšņas frizūras veidošanai, tajā var tecināt šķidrumu ar apreibinošu iedarbību, pieliekot burku pie sienas un piespiežot tai ausi, var dzirdēt, kas notiek blakusistabā, burku var izmantot kā modeli, mācoties skūpstīties. “Klusuma skaņās” burkā var notvert mūziku un atmiņas, bet var tās arī pazaudēt. Arī grāmatās var glabāt atmiņas kā starp lapām sakaltētus ziedus, ar grāmatām var dziedināt, svinīgā nopietnībā apklājot drauga sāpošo muguru, bet grāmatu domas un  tēli dzīvo tepat mums līdzās, reizēm pat kļūstot redzami.

Izrāde “Klusuma skaņas” ir kā dzejolis – lai arī ir stāsts, tā vairāk balstās uz metaforām, izrādei piemīt dzejas tēlainība un ritms. Tāpat kā dzejolī svarīgākais ir nevis sižets, bet sajūtas. “Klusuma skaņas” ir labā nozīmē sentimentāla izrāde, bet tā nav salkana un banāla, jo izmanto nevis klišejas, bet rada jaunu tēlainību, kas uzrunā katrā mītošas jūtas, atmodinot arī tās, kas iesnaudušās, vai vēl nav modušās. Izrādes vērtība ir arī labsirdīgais humors un cilvēkmīlestība, kas skaisto saskata arī tajā, kas tradicionālā izpratnē par tādu netiek uzskatīts.

Aktieru kolektīvs izdzīvo cilvēka meklējumu un pieredzes gūšanas ceļu  savstarpējā saskarsmē. Tā ir skūpstīšanās mākslas apgūšana pie G. Zariņas atveidotās meitenes, kas piemeklē katra mācekļa lūpām un temperamentam atbilstoša lieluma burku – skūpstīšanās partneri, bet allaž gatava izpalīdzēt arī pati. I. Krasta varoņa organizēta kolektīva apreibināšanās, no trīslitru burkām ar trubiņām sūcot “pienu”. Mūzikas klausīšanās L. Šmukstes sieviņas vadībā, kad, uzrādījuši apliecību, rekomendācijas vēstuli vai gana uzticami ielūkojušies acīs, šajā ainā nošņurkušos uzvalciņos tērptie vīrieši var uz mirkli aizmirsties pilnīgā laimes sajūtā, austiņās klausoties Saimona un Garfunkela dziesmu “Sounds of Silence”. Tā ir grāmatu aizņemšanās pie G. Gāgas varoņa, kurš katram izraugās piemērotāko – kādam pēc acīm nolasot intereses, G. Zariņas varonei  grāmatas vākus pieskaņojot pēc krāsas pie mētelīša, bet I. Poles atveidotajai meitenei, pat atrodot miniatūru grāmatiņu sev mutē.

“Klusuma skaņas” ir stāsts par to, kā cilvēks pieaug. Savā ziņā – kā pati dzīve liek uzņemties atbildību. Otrajā cēlienā meitenes tērpjas kāzu kleitās. I. Alsiņas līgava gan pamanās savu kāzu kleitu, noārdot volāniņus, saīsināt līdz izteiktam mini, G. Zariņas līgava dižojas puscaurspīdīgā tērpā, tomēr biklums ar kādu S. Zvīgules un A. Keiša jaunlaulātie paliek divvientulībā, atklāj to kluso skaņu, kas reizēm sadzirdama, pat ja visapkārt skaļi skan seksuālās revolūcijas zvani. Drīz, ar lepnumu nesdamas savus lielos vēderus, sievietes zosu gājienā dodas, lai no centrālās apkures trubas burkās tecinātu pienu, ko, pūšot salmiņā, sakuļ burbuļos, līdz nākamajā ainā, kā dzemdību pieņēmējiem darbojoties E. Samītim un V. Piņķim, katra iegūst pa baltam vīstoklītim. Dzemdības šeit rādītas kā kolektīvs rituāls, kā neatņemama cilvēces turpināšanas pieredze, bet katram lepnajam tēvam ir svarīgi starp vīstoklīšiem pēc deguniem sazīmēt vienu vai kā A. Keišam pat divus. Vienlaikus kā vienādi maizes klaipi rindiņā saguldītie bērni sasaucas ar padomju laika realitāti, kad doma par tēva piedalīšanos dzemdībās bija neiespējama, kad bērnu uz vairākām dienām atšķīra no jaunās mātes, lai pēc tam tikai barošanas reizēs pēc pie rokas piesietās birkas izdalītu pēc adresāta.

Izrādes radošais kolektīvs rāda cilvēces kopīgo pieredzi, kurā nav svarīgas cilvēku sociālās attiecības, kurš ar kuru guļ vai apprecas, bet ir ļoti būtiskas smalkas strāvas un vilkmes, kas plūst no cilvēka uz cilvēku. Kas liek I. Krasta varonim, palagam tinoties ap kāju, mēnessērdzīgā apmātībā vairākkārt iet pie K. Krūzes citā gultiņā gulošās meitenes, kura viņu, vilinot ar kabatas lukturīša gaismu, ved atkal atpakaļ, bet beigās tomēr atved pie sevis? Kādēļ K. Znotiņa vīrietim radio antena mūziku uztver tikai pret I. Alsiņas sievietes ķermeni? Tās ir vilkmes, ko domājams sajutis katrs. Smeldzīga, vienlaikus mīļi komiska un katram saprotama ir aina, kurā S. Zvīgules sieviete, ilgu laiku iekšējā sasprindzinājumā gaidījusi pie telefona aparāta, izmisīgi sākt vilkt tālruņa vadu, kura galā sapiņķerējies beidzot pa durvīm ieklūp A. Keiša vīrietis. Šie netveramie viļņi ir tie, kas, iespējams, saglabājas arī tad, kad cilvēki, kas tos radījuši, vairs nav šai saulē. Domas un emocijas no dažādiem laikiem ir gaisā kā radioviļņi, ko K. Znotiņa vadībā izrādes varoņi cenšas satvert, kolektīvi cilājot antenas. Līdz ar fotogrāfijām, filmām, mūziku, sava laika tērpiem un frizūrām tās atceļo arī no sešdesmitajiem gadiem.

Lai arī A. Hermanis norāda uz sešdesmitajiem gadiem, kā pēdējo nevainības laikmetu, tomēr aktieri, kuru vairums 1968. gadā vēl nebija mammām vēderā, radot šādu jūtīgu, vērīgu, tēlainu izrādi, pierāda, ka arī šodienas cilvēks ir spējīgs gan dzirdēt, gan radīt klusuma skaņu. 1968. gadā nebija datoru, interneta, pat televizors kā mājas altāris vēl nav iekārtojies “Klusuma skaņu” komunālā dzīvokļa goda vietā. Domu viļņi gaisā, klusuma skaņas bija niansētākas, tagad grāmatu un atmiņu viļņus nomāc spēcīgāki.Ja 1968. gadā informācija, ārzemju mūzika un literatūra cenzūras dēļ bija grūti pieejama, tad tagad pārmērīga informācijas gūzma kļuvusi par šķērsli, lai atrastu, sadzirdētu to, kas tev tiešām ir nozīmīgs vai par tādu varētu kļūt. Bet cilvēki meklē un atrod, un tie, kas uztvēruši vienu vilni, izjūt vienotības sajūtu. Tādēļ es “Klusuma skaņas” neizjūtu kā izrādi par četrdesmit gadus senu pagātni.  Dzīvē viss ir zūdošs un pārejošs, bet vienlaikus klusuma skaņā dzīvo tik dažādu laiku cilvēki, notikumi un sajūtas. Ja vien tu skaties un redzi, klausies un dzirdi. Ja vien tu jūti.

Natālija Petrovna, Nataša, Natalī
Kultūras Forums, 25.02.-04.03.2005
14.04.2010
autors Evita Sniedze


Februāra sākumā Jaunajā Rīgas teātrī notika pirmizrāde režisores Māras Ķimeles izrādei Mēnesis uz laukiem, Ivana Turgeņeva 1850.
gadā sarakstītajai lugai. Šo izrādi var dēvēt par izcilu, jo tajā vienotā ansambliskumā savijas viss - režisores un aktieru darbs, Andra Feriberga telpa, Ievas Kundziņas kostīmi un Igora Kapustina gaismas. Skaistums ir tas vārds, kas visvairāk raksturo šo iestudējumu. Garīgs un dabisks. Literārs un skatuvisks.

Māra Ķimele ar Mēnesi uz laukiem pierāda ne vienu vien zināmu patiesību — gan to par psi­holoģiskā teātra nemirstošo un nezūdošo dabu, gan to, ka viņa ir gandrīz vienīgā režisore, kas Latvijā spējīga vizualizēt aktiera un tēla dvēse­les vibrācijas. Un arī to, ka Jaunā Rīgas teātra trīsdesmitgadnieki ir vieni no spēcīgākajiem latviešu teātrī un ka šīs atklāsmes lielākoties var dot tikai lomas - raksturi, ko visu paaudžu ak­tieri, būdami profesionālā pilnbriedā, režisores vadīti piepilda ar personības zemapziņas un ap­ziņas pieredzi. Māra Ķimele atgriežas arī telpā, ko pati reiz atklājusi — ar Rutes grāmatu 1994. gadā. Un tā nav vienīgā laimīgās atgriešanās sa­jūta, ko gaidīja daudzi.

Izrādei Latvijas teātra šīs sezonas kontekstā ir principiāla nozīme - gan tajā 20. gadsimta septiņ­desmito gadu apdzīvotās psiholoģiskā teātra skolas ideālajā izpausmē, kas atdzīvina jau konceptuālās mākslas celiņos ievirzītas trupas aktierisko pie­redzi; gan pietātē pret literāro materiālu, kā paš­vērtību; gan akcentā, kas vērsts cilvēka iekšējo pārdzīvojumu atklāsmē un gudras, nepiespiestas sarunāšanās ceļa turpinājumā.

"Es sapņoju par to darba stadiju, kad man, sēžot mēģinājumos, kļūs bail par Natāliju Petrovnu, tāpēc, ka viņa tūlīt, tūlīt neizturēs. Kad lomā nepaliks ne lāsītes no muižnieces, kas aiz gara laika iemīlējusies studentā un moka Veročku. Kad es notveršu, attaisnošu šo viņas jūtu uz­liesmojumu un sirdī izsāpēšu viņas mīlestību, tad arī sāksies īstie mēģinājumi. Arī par Beļajevu man sāpēs sirds, jo viņš tāds jautrs, bet maz uz ko spējīgs. Varbūt, ka man nav taisnība, bet man ir garlaicīgi spēlēt tikai sižetu, kaut arī tik mežģīņotu. Man gribas šai sižetā redzēt visu, kas tur ir, man gribas redzēt tur Ķiršu dārzu ar Raņevsku un Petju, un Kaiju ar Trepļevu. Vai tad nepārtrūks mežģīnes? Domāju, ka nepārtrūks. To vajag pārbaudīt”, savās režijas piezīmēs rak­sta režisors Anatolijs Efross, Māras Ķimeles sko­lotājs. Iespējams, Efrosu varētu arī necitēt, bet Māra Ķimele, līdzīgi kā Efross savā 1977. gada Mazās Bronnajas teātra iestudējumā rada para­lēles ar minētajām Čehova lugām. Pat tiešākas - jo Māras Ķimeles versijā Veročka kā Ņina Zarečnaja izrādes vidū planē ar kaijas-eņģeļa spārniem, bet kalpone Katja lugā minēto aveņu vietā lasa ķiršus. Tumšus un saldus.

Kamerzāle, kur norisinās Mēnesis uz laukiem izklāta ar daudziem paklājiem, logus klāj zaļojošu lapu fotogrāfijas, kas laiku pa laikam tiek aizklā­ti, bet kolonnas tapušas par palmām. Oranžērija vai siltumnīca. Varbūt, ka sadarbība ar scenogrā­fu Andri Freibergu jau pašā uzstādījumā ļauj vilkt paralēles ar pirms trīsarpus gadiem Valmierā ie­studēto Kaiju, kur tikpat ierobežotā, kaut dabīga materiāla izklātā telpā ritēja ļoti pat naturāla ro­sīšanās. Ezers gan tur bija vien vannītē. Kaijā par saimniecisku darbību kaut kur otrā plānā liecinā­ja Mašas kāpostgalvu rīvēšana, te, Islajevu muižā kalpone Katja citiem aiz muguras liek burkās ievā­rījumu, ķiršu, droši vien.

Izrādes veiksmi veido arī apzinātais lomu dalījums, kurā režisore precīzi liek uz pārbaudī­tām vērtībām. Māras Ķimeles dzīves vērojumi ir precīzi, un kaut arī iespējams, nežēlīgi, tie lielā­koties uz skatuves caur aktieru emocionālo atmi­ņu prizmām tad arī rada mākslas darbu.

Un aktieri meistarīgi pierāda, ka spējīgi uz kon­krēto, lugas piedāvāto situāciju skatīties arī kā uz arhetipisku modeli, un tad rodas tas tēla vēstījums, ko dēvē par psiholoģiski precīzu stāvokļa atainošanu.

Māra Ķimele uz skatuves parāda laimes sajūtas aptveršanu un zaudēšanu. Viņa ir padarījusi par dzeju visus tos vārdus, ar ko iespējams aprakstīt atteikumus un jāvārdus. Un kas ikdienā, iespējams, skan banāli. Režisore ir radījusi pasauli, kura atgādina par goda kodeksiem un draudzību, par pašcieņu un sievietes ap lidošanu, par ētisko un estētisko gaumi. Arī tāpēc ideālā pasaule. Un Turgeņeva ierakstītā „toska o kulture". Tā ir harmoniskas pasaules ilūzija, jo tajā. arī zaudējot, top atrasts. Izrāde par ilgām pēc nesasniedzamā, un par to. ka ilgotais var izrādīties rūgts. Islajevu muižā nonāku­šie tomēr dzīvo saskaņā ar dabu, un tēli visos plānos atrodas nepārtrauktā kustībā. Darbojas, skraida, mēra. šauj ar loku. Idille.

Taisnība par tiem pustoņiem, ko izrādes reklāmās pieminēja Māra Ķimele. jo viņa izveidojusi žanrā tīrā­ko izrādi, ko var dēvēt par jūtu smalko traģikomēdiju. Tam pakļaujas viss. sākot no Kamerzāles gaišās, tīrās telpas un klavierskaņām. Un izrādes noskaņa ir gai­šas skumjas. Režisore rada jūtu diagrammu, gan to, kas varmācīga un kaislīga, gan to, kas vēl neapjausta, un mazliet godkārīga. Par mīlestību šis stāsts.

Sandras Zvīgules varoni izrādē viņas trīs vīrieši uzrunā dažādi. Vara Pinka vīrs Islajevs viņu sauc par Natašu, jauniņais Beļajevs, kā par spīti tikai pieklājīgi un atturīgi - par Natāliju Petrovnu, bet Andra Keiša Rakitins, kas neatlaidīgi un ilgi mīlējis viņu — par Natalī. Tikai trīs versijas uzrunai un intonācija, kas spēj sāpināt, padarīt vienaldzīgu vai laimīgu. Apmēram tā pulsē Māras Ķimeles radītā Sandras Zvīgules Natālija Petrovna. Šo abu sieviešu veiksme ir spēja parādīt uz skatuves mīlestības dzimšanu, un tas ir brīnums.

Aktrise Sandra Zvīgule psiholoģiski precīzi doku­mentē sievietes mīlestības atklāsmi. Nav pat tik ļoti svarīgi, ka trīsdesmitgadīgas un jau precētas, kurai vienīgā izraušanās no rutinētās muižas idilles ir spēlēšanās ar senu pielūdzēju. Aktrise iekšēji svaidās no viena jūtu stāvokļa otrā, mazliet histēriski, nežēlīgi pret pārējiem, nemanot, ka sev vēl neatklātā mīlestība padarījusi viņu ārēji naivu un smieklīgu, ka viņa nekontrolē savus dus­mu un prieka brīžus. Ko vērtas ir aktrises baiļu sajūs­mas pilnās acis. kad viņas Natālija Petrovna apjauš, ka iemīlējusies un izrunā to skaļi. Varbūt, ka viņu reibina tikai pati sajūta par kņudošo nemieru, par satraukumu, ko nav iespējams apslēpt un kad nav svarīgs pat objekts. Un iespējams, ka neko nemainītu apziņa, ja viņa sapras­tu, ka iemīlējusies vien savā jaunībā, un citādajā, pie­vilcīgajā pasaulē, ko viņai, liekas, pārstāv bezrūpīgais Ivara Krasta Beļajevs. Jaunais aktieris ar klasisku varoņprofilu un skaistām acīm šarmē ar jaunību, protams. Viņa jums ir impulsīvas un tik jauneklīgi kaislīgas, ka valdzina visus. Viņu reibina sajūta, ka ir iespēja pietuvo­ties kundzei, un iespējams, tā ir vien mazliet plebejiska vēlme pacelties, gūt apmierinājumu savai vīrišķīgajai pašapziņai un hormoniem. Toties, meklējot dabiskumu par Katru cenu. zaudē jauniņā Jana Civžele, kas, iespē­jams, saspringuma dēļ netiek vaļā no ekspresijas, un šajā pustoņu atmosfērā viņas Veročka skan pārāk skaļi, ārišķīgi un droši vien negribēti.

Andris Keišs Rakitina lomu gaidījis ilgi. Viņš savu Beļajevu nospēlēja tikai pirms deviņiem gadiem Na­cionālajā teātrī - Pablo. Nogurums manāms ne tikai aktiera augumā. Un viņa Rakitins top veidots pa vidu tam aristokrātiskajam smalkumam, ko varētu diktēt Turgeņevs, un tam mazliet ciniskajam un sieviešu uzmanības izlutinātajam Andrim Keišam, kas tēlojis inspektoru Graudu un Osipu. Vīrišķīga, kaut negribī­ga, un, pašam šķiet, pazemojoša uzupurēšanās ir tā intonācija, kādā viņš spēlē. Jo tieši viņa Rakitinam vajadzīgas visredzīgākās, jo mīlošākās acis, un viņš piedzīvo to, ko iespējams, nav iespējams izturēt - kad tā. ko mīl un kas iegūta, atzīstas, ka mīl citu. bet lūdz nepamest, un kad, lai glābtu to. ko mīl, jāuzņemas tā vaina, kuru ienīst. Māra Ķimele te tīri sievišķīgi pār­skata vīrieškārtas privātīpašnieciskās tieksmes. Un parāda sievišķīgas nevarības spēku.

Režisores trumpis ir tas, ka viņa māk un nebaidās rādīt cilvēkus, kādi tie ir - nešķirojot augstos no zema­jiem, pareizos un nepareizos, vecos un jaunos, tāpēc, ka viņi visi mīlami. Tāpēc, ka paši mīl, kaut, iespējams, tikai viņiem tā liekas. Tāpēc, ka viņi pieaug un mai­nās. Tāpēc, ka viņi piedzīvo visu to pašu, ko miljardi pirms viņiem un, cerams, arī miljardi pēc viņiem. Re­žisore tikai gudri veido mizanscēnas, un tās kļūst par ietilpīgām metaforām, un raisa tās arhetipisko mode­ļu shēmas, kas uzrunā maņu līmenī, modina fantāziju un skatītāja emocionālo pieredzi. Un paliek prātā kā gleznas.

Kā Andra Keiša Rakitins mēģina uzrāpties kolon­nā - palmā, un, pat īpaši nepretendējot uz sacensību, pieskrien Ivara Krasta Beļajevs un jaunības karstu­mā, atšķirībā no Rakitina. tajā uzrāpjas viens divi. Kā Rakitins pārrauj un izbirdina kreļļu virteni uz Natalī krūtīm, uz atvadām droši vien. Kā pūķi laižot, Janas Čivželes Veročka. nenojaušot par drīz sekojošo precību piedāvājumu, paķer pie rokas Vigo Rogas samulsušo topošo līgavaini Boļšincovu, un viņš bezgala muļķīgs un liels nesās līdzi visai muižas saimei pakaļ pūķim. Kā tas pats Vigo Rogas sarkstošais Boļšincovs apsē­žas, viņa žaketes vēderpogas nepārprotami rāda. ka tā par mazu. Kā Regīnas Razumas Lizavetas Bogdanovnas eksaltētie smiekliņi rāda, cik ļoti viņa cenšas būt jauna, un Gundara Āboliņa gudrais ārsts Spigeļskis svīst, kad jākārto savas precību lietas ar guvernanti, un viņi abi uzvedas kā pusaudži. Kā Vara Piņķa lab­dabīgais Islajevs ir uzmetums naivam darbaholiķim, bet Maijas Apines Islajeva māte Anna Semjonovna eleganti klīst un visu uzmana. Kā Jevgeņija Isajeva kalps Matvejs sakāpinātā rūpīgumā kustas un izrunā vārdus, bet Anda Stroda mājskolotājs Šāfs lenc Lienas Šmukstes kalponi Katju. Un Edvarda Alberta dzīvī­gais Koļa viņiem visiem pa vidu.

Režisore veido dubultattēlus, un gluži kā spogulī, rada līdzīgu attiecību modeli starp kalponi Katju un vi­ņas diviem pielūdzējiem - kalpu Matveju tin vācu māj­skolotāju Šāfu. Izrādes sākumā tieši Katja un Matvejs burtiski izspēlē spēli "auksts—karsts", ko šajā lugā un izrādē daudz ietilpīgāk spēlē Rakitins un Natālija Pet­rovna. Jo viņš gluži tāpat kā viņa taustās un mēģina aptvert, kas viņā mainījies. Māra Ķimele apraksta un izvērš vēstījumus par visiem muižas iemītniekiem. Arī par tām jūtām, kas te vēl neminētas — starp māmiņu un mūžam aizņemto dēlu Islajevu, starp Veru un Be­ļajevu un vēl un vēl. Visi. kas uz skatuves, ir pelnījuši savu stāstu. Viņi to dabū, jo izrādes pēcgarša neatlaiž.

Atkal Efross: "Mēnesi uz laukiem vajag sākt, rādot to kā muižas burvību, bet beigt uz, tās izmisīgās nots, kas Ķiršu dārzā!” Māra Ķimeles savai izrādi beidz ar harmoniskām skumjām. Ir vienkārši skaisti.

Sapnis vasaras mēnesī
Neatkarīgā Rīta Avīze
12.03.2005
autors Silvija Radzobe


Ivana Turgeņeva Mēnesis uz laukiem Jaunajā Rīgas teātrī

Andra Freiberga telpas iekārtojums Ivana Turgeņeva Mēnesim uz laukiem Jaunajā Rīgas teātrī ir vienlaikus reāls un sirreāls. Izrādi spēlē teātra foajē – baltajā zālē ar kolonnām.

Skatītāji sēž vienā malā, iepretim logiem. Baltās kolonnas – krievu muižu obligātā arhitektoniskā detaļa – pie griestiem salapojušas ar palmu zariem. Grīda izklāta persiešu paklājiem. Kad uzrullē žalūzijas – aiz logiem košs zaļu lapu un augu biezoknis. Kritiķi atšifrējuši telpu kā milzīgu siltumnīcu. Domāju – trāpīgi. Jo tik pārizsmalcināta būtne kā Sandras Zvīgules Natālija Petrovna var eksistēt tikai mākslīgā klimatā; saulē, vējā vai, pasarg dievs, lietū viņa vienkārši izkustu.

Milzīgā telpa atļauj veidot mizanscēnas pēc kinematogrāfijas likumiem – ar tālo, vidējo un tuvplānu. Tālajā labajā telpas stūrī ir galds, pie kura ēd pusdienas, dzer tēju vai tāpat sēž. Telpas vidus atvēlēts dinamiskiem skrējieniem, piemēram, pūķi laižot. Pa priekšu mājskolotājs Beļajevs un Natālijas septiņpadsmitgadīgā audžumeita Veročka, bet pakaļ pārējie jautrā barā: viesi, kalpi, mazais Koļa un pat smalkā kundze. Jo skrējiens ir vai pati jaunība un bērnišķīgu labpatiku sagādājoša aušība. Tuvplānu ligzdas ir divas – pa kreisi klavieres un austrumniecisku audumu pārvilkts matracītis vidū starp kolonnām. Dažkārt mums piedāvā vienīgi tuvplānus, citkārt – vienlaikus kaut kas notiek visos plānos. Tādējādi režisore Māra Ķimele ne tikai apliecina grūto prasmi organizēt simultānu izrādes darbību vairākās skatuves ligzdās, kas, protams, smalki korespondē savā starpā, bet mērķtiecīgi rada arī izrādes kopīgo atmosfēru, kas nav viennozīmīga. No vienas puses, tā ir draudzīgā un mājīgā muižnieku ligzda ar nemitīgiem viesiem, piedzīvotājiem, mājskolotājiem un kalpiem. Un no otras puses – publiska dzīve visu acu priekšā, bez sava intimitātes stūrīša. Tā arī nomāc, liek dzīvot nemitīgā trauksmē, ka tevi var noklausīties un noskatīties, kad gribi palikt vienatnē vai karsti ilgotā divatnē. Gandrīz vai katru intīmi izplānotu divsatikšanos kāds izjauc, šķietami negaidot uzskriedams virsū. Tas atkārtojas tik bieži, ka ne tikai rada izrādes traģikomisko gaisotni, bet liek rasties aizdomām, ka tas nenotiek nejauši.

M. Ķimele I. Turgeņevu stilistiski un metodoloģiski izlasījusi kā A. Čehovu, bet saturiski – kā V. Šekspīru. Tādējādi režisore praktiski apliecinājusi teātra zinātnieku izvirzīto hipotēzi par Mēnesi uz laukiem kā čehoviskās poētikas pārliecinošu pieteikumu priekščehovisma periodā (Mēnesis uz laukiem sacerēts 1850. gadā – tātad 45 gadus pirms Kaijas). Monodrāma nomainīta ar kolektīva drāmu, tajā katrs var būt kādā brīdī galvenais varonis, lielāka nozīme nekā tekstiem ir zemtekstiem un atmosfērai, reālistiskā tēlojumā iekodēti atsevišķi simboliski tēli... Un – ilgas pēc izraušanās, pēc citādas dzīves, kas sabrūk nejēdzīgu sagadīšanos un paša pārāk mazo spēku dēļ. Grūti pateikt, kā S. Zvīgules Natālijā ir vairāk – tiekšanās no siltumnīcas izrauties īstā dzīvē, patiesā dabā vai kvēlas mīlestības uz astoņpadsmitgadīgo sava dēla mājskolotāju – šīs abas kaisles ir savijušās neatšķetināmi. Mēnesī uz laukiem M. Ķimele harmoniski un organiski nospēlē arī V. Šekspīra Sapni vasaras naktī – lugu, ko viņai neizdevās līdz galam pārliecinoši īstenot pirms vairākiem gadiem Nacionālajā teātrī. Tāpat kā Šekspīra lugā arī Mēnesī uz laukiem visi ir kā sajukuši uz mīlestību, itin kā rūķītis Paks acīs būtu sapilinājis burvju piles. Pat tur, kur I. Turgeņevs tēlo aukstu vai cinisku aprēķinu, režisore saskata patiesas jūtas. Piemēram, Anda Stroda vācu valodas skolotājam Šāfam patiešām patīk Lienes Šmukstes kalponīte Katja, kurai arī vairāk par savas kārtas pabrutālo pielūdzēju Jevgeņija Isajeva Matveju gaumē smalkais kungs, ar kuru var apetītlīgi pabučoties zem klavierēm. Tāpat Regīnas Razumas meitenīgo guvernanti Ļizavetu un Gundara Āboliņa ārstu Špigeļski saista patiesas jūtas, kaut arī bildināšanas skatā viņa tās neveiksmīgi cenšas slēpt aiz cigarešu dūmiem un nervozas ironijas, bet viņš – gluži absurdi draudot ar savu šausmīgo raksturu, jo izšķirīgajā brīdī pazaudējis savu lielisko humoru.

Atzīšos, man šajā izrādē visvairāk patīk režisores un aktieru attieksme pret saviem varoņiem, kuru var raksturot kā iejūtīgu, maigu, varbūt pat – mīlošu. Izrāde mīlestību paceļ visaugstākās vērtības kategorijā, pielīdzina to pašai dzīvei, pretstatot tai ikdienu bez mīlestības – kā nomācošu un pelēku eksistenci. Izrādes idejiskais un emocionālais centrs ir skats, kad S. Zvīgules Natālija ar laimē mirdzošām acīm un elpai aizraujoties sabrūk uz ceļiem: "Tad tāda ir mīlestība!" Pat ja tavs mīlas objekts citiem liekas nepievilcīgs, tevis necienīgs, pat ja tavai mīlestībai nav nākotnes un tā ir atstāta bez prāta, arī tad... Šī attieksme nav realizēta patētiski, bet ar siltu humoru, nevairoties no komiskā, kas rodas, saduroties atšķirīgiem skatupunktiem uz vienu un to pašu objektu vai situāciju. Nezināju, ka esmu burtiski izslāpusi pēc gaišās sirsnības, ko piedāvā šī izrāde, kura ir kā kontrasts sadismam, mazohismam, nežēlībai, dzimumu karam – dominējošām mīlestības, resp., seksualitātes tēlošanas formām uz mūsu teātru skatuvēm pēdējā desmitgadē.

S. Zvīgules Natālijai ap galvu ir bize, tumšas acis, kā porcelāna lellītei izdreijāts augumiņš izsmalcinātos tērpos (kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa). Viņa rada priekšstatu par aristokrātisku sievieti, kura, kad tajā aizdegas mīlestības uguns, pūlas tikt laukā no aristokrātisma un pat sāk izjust to kā lāstu. Aktrise bez vārdiem pārraida visas tēla mainīgās noskaņas, jūtas, domas... Viņa burtiski emocionāli vibrē. Tik pārliecinošu sievietes iekšējās dzīves smalku atklāsmi reti esmu redzējusi mūsu teātros.

Neierasti liela vieta izrādē ierādīta Andra Keiša Rakitinam – Natālijas pielūdzējam ar stāžu. Pierastajam mīlīgajam simpātiskumam aktieris pievieno divas jaunas krāsas – brīnišķīgu pašironiju un spēju būt izlēmīgam, pat nežēlīgam. Kad Natālija viņu sakairinājusi, Rakitins uz mirkli zaudē prātu un sagrābj sievieti ar skaidru nolūku to iegūt. Tieši caur Rakitinu izrādē ienāk traģikomiskā stihija. Rakitins ir pārāks par Beļajevu (vīrišķīgs, gudrs, asprātīgs, elegants, maigs...), taču izredzētais ir Beļajevs, nevis viņš. Un tieši viņu visi, Natālijas likumīgo lauleni Vara Piņķa sirsnīgajā tēlojumā ieskaitot, uzskata par veiksmīgo pielūdzēju.

Režisoriskās ieceres līmenī visoriģinālāk traktēts tieši Beļajevs, kuru ierasts uzlūkot par naivu bērnu, kurš neaptver, ka viņā iemīlējusies kundze. M. Ķimeles izrādē Beļajevs ir apķērīgs zēns, kurš dižojas, piespraudis puķi pie žaketes, un būtu gatavs izmantot negaidīto situāciju, lai caur gultu taisītu karjeru. Jaunais aktieris Ivars Krasts centīgi izpilda režisores norādījumus, bet vēl grūti runāt par organisku tēlojumu vai ko pateikt par aktiera personību. Līdzīgā tapšanas stadijā ir arī Jana Čivžele Veročkas lomā. Aktrise meitenes priecīgo dabu pauž vienīgi ar skraidelēšanu un krišanu gar zemi, bet Veročkas personības traģisko lūzumu, kas iestājas, viļoties pirmajā mīlestībā uz Beļajevu un audžumātē, nospēlēt nespēj. Tādēļ viņas iespējamās kāzas ar Vigo Rogas drūmo Boļšincovu iespējamo dramatisko pārdzīvojumu nerada.

Taču, neraugoties uz atsevišķiem trūkumiem, pašlaik Mēnesis uz laukiem ir viena no organiski harmoniskākajām un humānākajām izrādēm mūsu teātros.

Māras Ķimeles jūtu eksplozija
Kultūras Forums, 4.-11.02.2005
12.03.2005
autors Evita Sniedze


Režisore Māra Ķimele ar jaunāko iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī atgriežas sen nespēlētā telpā — izrāde par mīlestību Mēnesis uz laukiem tiek spēlēta Kamerzālē, kur gandrīz pirms desmit gadiem spēlēja Hermaņa Kaiju. Balta telpa ar kolonnām, bez rampas. Ivana Turgeņeva (1818—1883) liriskais stāsts pustoņos par jūtām gada tveicīgākajā mēnesī piemērots telpai, ko izraudzījusi režisore Ķimele, scenogrāfs Andris Freibergs un kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa.
Viena muiža, trīspadsmit ļaudis, kas nosacīti tajā ieslodzīti, sieviete, kas te ierodas, un vīrieši, kas nav pret viņu vienaldzīgi, un viens mēnesis, kas viņu rīcībā, iespējams, atgādina Čehovu, kur dramatisms un māka veidot pasaules modeli lielāka. Turgeņeva trumpis ir graciozajā formā un pastelīgajā noskaņā, spējā veidot raksturus, arī šajā 1850. gadā sarakstītajā lugā, kuras iepriekšējā versija bija skatāma Rīgas Krievu drāmas teātrī ar Mirdzu Martinsoni Natālijas Petrovnas lomā pirms desmit gadiem. "Izrāde būs par to, kā katrs cilvēks mēģina sakārtot jūtu dzīvi." saka režisore Māra Ķimele par savu izrādi. Tas ir nelaimīgi skaists stāsts, kas beidzas liktenīgi paredzami, jo viss tāpat kā dabā.

Jauniestudējumi Latvijā
Kultūras Forums, 25.02.-04.03.2005
12.03.2005
autors Valda Čakare


Māra Ķimele un scenogrāfs Andris Freibergs JRT kamerzālē izveidojuši muižnieku ligzdu – oranžēriju, kurā gaiss šķiet gluži vai elektrizēts no protočehovisko vasarnieku savstarpējas pievilkšanās un atgrūšanās enerģijas. Režisore pārliecinoši atklāj to, ko agrāk mēdza saukt par indivīda sarežģītību, bet tagad – par postmodernu nenoteiktību: izrādes darbības personu izpausmēs patiesas jūtas neiespējami nošķirt no izlikšanās, iedomām, kaprīzēm. Katra tēla kaislību apmetnis ir aprēķina odere. Tomēr mīlas neprāta pārņemtajai Natālijai Petrovnai Māra Ķimele tāpat kā savulaik viņas skolotājs Antons Efross dod tiesības uz īstu traģisku pārdzīvojumu, ko Sandra Zvīgule īsteno smalkā, jūtīgā saspēlē ar saviem partneriem – Andra Keiša maigi brutālo Rakitinu un Ivara Krasta jauneklīgi entuziasmēto Beļajevu. Šī saspēle veido izrādes vadmotīvu, ap kuru sparīgi un dažbrīd ne tik sparīgi vērpjas citi Islajevu muižas vasaras mīlas stāsti.

Jauniestudējumi Latvijā
Kultūras Forums, 25.02.-04.03.2005
12.03.2005
autors Anda Burtniece


Tā ir izrāde, kas veldzē dvēseli. Nedaudz pārfrāzējot Garsiju Lorku – teātris, kurā poēzija ieguvusi cilvēciskus vaibstus. Darbība pulsē katrā skatienā, kustībā, katrs vārds pauž tā mirkļa vienīgi iespējamo nozīmi un jēgu. Pārsteidzoši, skaisti aktieru darbi. Tik negaidīti citāds ikviens no viņiem, it kā agrāk nekad neredzēts, ar šarmu un iekšēju kultūru, kā pienākas Turgēņeva laika varoņiem. Nespēju noklusēt prieku par diviem „sāncenšiem” – Andra Keiša vīrišķīgo, valšķīgo, īstas kaisles apmāto Rakitinu un Ivara Krasta dvēselē skaidro dzīvei atvērto Beļajevu. Tas bija tik negaidīts un priecīgs pārsteigums. Saliedēts ansamblis, iztēli rosinoša telpa, krāsas, gaisma un mūzika – saplūst vienotā harmoniskā veselumā – veidojot neaizmirstamu mākslas darbu.

Jauniestudējumi Latvijā
Kultūras Forums, 25.02.-04.03.2005
12.03.2005
autors Silvija Radzobe


Harmonisks, organisks un apbrīnojami sirsnīgs mākslas darbs par mīlestību kā lielāko vērtību cilvēka dzīvē. Pat, ja neatbildēta, pat, ja tā vērotājam no malas šķiet smieklīga. Režisore kā rotaļājoties atrisinājusi vissarežģītākās estētiskās problēmas. Piemēram, Turgēņeva traģikomisko stilu kā priekščehovisma vēsts nesēju. Aktierdarbi svārstās robežās no labi līdz izcili.
Pie maniem īpašajiem izrādes favorītiem pieder Sandra Zvīgule, Gundars Āboliņš, Andris Keišs, Andis Strods.

Jauniestudējumi Latvijā
Kultūras Forums, 25.02.-04.03.2005
12.03.2005
autors Guna Zeltiņa


Viena no labākajām izrādēm mūsu teātrī pēdējā laikā, profesionāli augstas raudzes režijas darbs ar perfekti izstrādātu kompozīciju telpā un atmosfēru, psiholoģiski piesātinātām, blīvām un niansētām tēlu attiecībām. Ideju uzvest šo lugu pasen neizmantotajā zālē – foajē ar kolonnām realizējusies ļoti veiksmīgi, gan mizanscēnu izkārtojumam, gan Andra Freiberga radītajai videi un Ievas Kundziņas izsmalcinātajiem tērpiem darbojoties unisonā ar aktieru ansambli. Sandra Zvīgule galvenajā lomā ir vienkārši lieliska, apvienojot sievišķības kvintesenci un valdzinājumu ar bērnišķu neaizsargātību un atvērtību, interesants aktierdarbs Andrim Keišam, kas paplašina viņa ierastā paštēla robežas, bauda vērot Gundaru Āboliņu, Regīnu Razumu, Maiju Apini viņu nelielajās lomiņās. Jana Čivžele Veras lomā pagaidām vairāk pārliecina izrādes otrajā daļā. Prieks par Ivara Krasta un Vigo Rogas sniegumu, jo pat aktieru psihofiziskās īpatnības precīzi strādā izrādes labā.

… tik daudz mīlestības
Diena
22.02.2005
autors Undīne Adamaite

Otrajā cēlienā gadiem neatbildētas mīlestī­bas izvārdzinātais Rakitins — Andris Keišs ilgi briedinātā afektā — neiztur un pārrauj Natālijas Petrovnas — Sandras Zvīgules kreļļu virteni. Sauja pērlīšu trie­cas izplatījumā (teātris atkal veiksmīgi izmanto kamerzāles plašumu, kur ar A.Hermaņa vienu no pirmajām izrādēm Marķīze de Soda iesākās JRT). Džinkstēdamas tās atsitas pret logu vai Andra Freiberga vizuā­lajā risinājumā — iebirst leknā vasaras zālē. Māras Ķimeles ie­studējums ir par mīlestību. Vi­sām tās krāsām un pustoņiem, dievišķo un sātanisko iedabu, kas spēj gan atmodināt dzīvei, gan pazudināt. M.Ķimele lat­viešu teātrī ir īpaša, jo nekad nav interesējusies par puritā­nisku mīlestību, bet rādījusi to visās krāsās, par vienlīdz nozī­mīgu atzīstot gan dvēseli, gan miesu. «Man patīk teātris, kur nekas nav marķēts, viss ir riktīgi. Tas, ko dara, to arī dara. Ja skrien, tad skrien. Ja gāžas, tad gāžas. Nevis izliekas, ka skrien, vai izliekas, ka gāžas,» 1995.gadā sarunā ar Andru Rutkēviču teikusi režisore. Skrien un gāžas arī šajā iestudējumā. Laiž pūķi; gāžas un aiz kauna/sāpēm ieri­tinās paklājā; ar ieskrējienu krīt uz paklājiņa grēkā, zemteksta asprātīgi apspēlētā sacensībā divi dažāda vecuma vīrieši rāp­jas augšā pa kolonnām, dzied un spēlē u.c. Daudz fizisku, konkrētu un spraigu darbību, kas brīžam gan ir pārāk tīšas un uzbāzīgas. Piemēram, mīļās lauku idilles spēlēšana pašā sā­kumā pagaidām nešķiet visai organiska.

Režisore Ķimele retušējusi visus «fona trokšņus», politis­kos zemtekstus (seksuālos gan atstājot), ko savā laikā pārmeta Turgeņevam, publicējot lugu drastiski īsinātā variantā. Ķi­mele apzināti visu uzmanību vērsusi uz pārlaicīgo cilvēku at­tiecību tēmu. Un «tikai». Tādēļ virsrakstā izvēlēti daktera Dorna vārdi no Čehova Kaijas: «Visi tik nervozi un tik daudz mīlestī­bas.» Ir arī cits iemesls. Turgeņeva lugu Mēnesis uz laukiem (1850) uzskata par Čehova stila (atmosfēra, pauzes, īpašs temporitms) priekšteci. Ar komēdi­jas žanra principiāli jaunu un atšķirīgu izpratni Turgeņevs mulsināja publiku vēl pirms Čehova. Analizējot Čehova ko­mēdijas, autors parasti vienu vai vairākas rindkopas velta ap­cerei —kā gan visas tās skumjās lietas, kas ierakstītas lugā, var ietilpināt žanra apzīmējumā «komēdija»?! Var teikt, ka Turge­ņevs un vēlāk Čehovs mainīja komēdijas žanra izpratni, ielie­kot tajā jaunu ietilpīgāku satu­ru. Patiesībā tas nav jautājums par žanru vai metodi, bet par attieksmi pret dzīvi, kas pati par sevi ir bez žanra. Iestudējumā smejas arī Ķimele. Un liek smie­ties skatītājam. Daudz. Iespē­jams, ka pat 1.cēlienā (no ideā­lā līdzsvara viedokļa) par daudz tiek iesētas gaidas pēc intonatī­vā atsvara. Bažas, vai tāds maz būs. Taču ir. Tie tāpat kā Turgeņavam ir maigi, ne ironiski vai indīgi smiekli. Ir taču jāmīl cil­vēks, lai piedzimtu tāds Boļšincovs, kādu to spēlē Vigo Roga — nosarkušu un drauga/savedēja biksēs ieķērušos vecpuisi/pre­cinieku, kurš nolēmis bildināt septiņpadsmitgadīgo Veročku un nekādi nevar iedomāties jel vienu tematu, ko varētu pārru­nāt ar sievieti.

Lomas

Iestudējuma burvība ir lo­mas, aktierdarbi un režisores iz­vēle neiet speciālu mūsdieniskošanas ceļu. Ievas Kundziņas pastelīgie kostīmi piešķir brīvu telpu asociācijām un iztēlei. Piepildījusies kritiķu jau kādu laiku JRT izteiktā vēlēšanās pēc aktieru nodarbināšanas arī kā­dā lielās klasikas iestudējumā paralēli oriģinālajiem meklēju­miem. M.Ķimeles pedagoģis­kais talants ir bijis svētīgs JRT pašreizējai aktiertrupai apstāk­ļos, kad trupas pieredzējušais zelta sastāvs lielu sezonas daļu atrodas viesizrādēs un trupā, nesašķobot JRT māksliniecisko kvalitāti, jāienāk jaunajiem ak­tieriem. Nezinu, kāds liktenis izveidosies Ivaram Krastam, bet pašlaik viņš var būt pateicīgs M.Ķimelei, kas viņu ir ieraudzī­jusi un Jāvusi ieraudzīt arī ci­tiem. I.Krasta kautrīgi pašapzi­nīgais skolotājs Beļajevs pieaug par vīrieti mūsu acu priekšā. Ne tik pārliecinoši izdodas noticēt Janas Čivželes Veročkas dvēse­les pārmaiņām. Tas ir būtisks mīnuss izrādes jēgas uztvera­mībai. Aktrise ticami iemieso Turgeņevam raksturīgo jauno meiteņu morālo skaistumu un pašlepnumu, bet mulsina pā­rāk izteiktā bērna tēlošana 1.cēlienā. Kā rezonieris korekti darbojas Vara Piņķa Islajevs — Natālijas eņģeliskais vīrs.

Prieks par Regīnu Razumu, kura atkal apliecina savu dra­matiskās aktrises varēšanu. Sa­spēle ar Gundaru Āboliņu ir ab­pusēji eleganta. Tas ir vienrei­zējs teātris /cirks, kā, tēlojot mil­zīgu vienaldzību, lietišķību un «visa turēšanu grožos», satiekas šie divi principiem apaugušie ne pirmās jaunības cilvēki. Un tomēr satiekas, lai pamestu «muižnieku ligzdu» bezmaz kā bezrūpīgi rokās saķērušies pus­audži. Andis Strods maniakāli maigajā un uz sabiedēšanas ro­bežas uzmanīgajā Vācietī, māj­skolotājā, liek atcerēties aktie­riem pielipušo apzīmējumu «mazo epizožu meistars». Diemžēl tikai funkcijas līmenī šoreiz paliek Lienas Šmukstes un Jevgeņija Isajeva kalpu pāris.

Līdz briljantai polifoniskai partnerībai un jūtīgam atmosferiskumam Mēnesis uz lau­kiem īsti neizaug. Bet visas ie­bildes otrā plānā aizbīda San­dras Zvīgules un Andra Keiša lomas, ko viņi varēs ierakstīt ar lieliem burtiem savās lomu biogrāfijās. Neraugoties uz spēcīgo melodramatisko potenciālu lugā ( visi, ar retiem izņēmumiem, mīl neīstos cilvēkus), tā tomēr nav īsta melodrāma. Vismaz XIX gadsimta izpratnē, kad melodrāmas bija galvenā repertuāra daļa un kad Turgeņevs rakstī­ja savu lugu. Šajā izrādē visiem jautājumiem atbilde nav senti­ments. Ir skaudrāk. Tas jūtams tieši Natālijā un Rakitinā. Par šiem abiem aktierdarbiem ir jā­raksta lomu portreti. Recenzijā veltīt tikai pa teikumam šķiet kaut kā truli. Tik apjomīgu un pilnasinīgu sievietes tēlu un aktierdarbu bieži nenākas teātrī skatīt. Reiz kādā sacerējumā par aktiermākslu lasīju zīmīgu frāzi — kāds aktieris sūrojās par to, ka var jau pielietot visvisādas metodes, iemiesoties vai atsve­šināties, bet kā panākt, lai pa ta­vām dzīslām plūstu varoņa asi­nis, kas noteiktu tavas darbības izrādes laikā — apziņu un zem­apziņu? Šķiet, S.Zvīgules aktri­ses dzīslās plūst Natālijas Pet­rovnas asinis. No tā šī zibenīgā emociju maiņa — apnikums, greizsirdība, iekāre, kauns, iz­misums, apmulsums, prieks, bailes u.c. un tā bez gala. S.Zvīgule pārliecinoši nospēlē, cik briesmīga, visus tiltus nodedzinoša var būt liktenīga mīles­tība. Nepazaudējot neko no sa­va sievišķā maiguma, viņa līdz ar jaunā Beļajeva uzlūkošanu uzņem sevī arī kādu monstru, kas viņu rausta un moka, liekot veikt pazemojošas manipulāci­jas ar tuvākajiem cilvēkiem. Par Andra Keiša Rakitinu nevaru īs­ti piekrist viedoklim, ka viņš la­bi apguvis dažas maskas. Var­būt 1. cēliena pašā sākumā uz mirkli rodas tādas aizdomas, ta­ču izrādes gaitā tās izplēn. Pilnībā noticēju, ka A.Keiša it kā manierīgais, it kā pārāk familiā­rais attieksmes stils pret savu pielūgsmes objektu ir pašsagla­bāšanās vārdā. Galu galā bezce­rīgi kādu mīlēt desmit gadus pa īstam, tā, ka «neērti atzīties vī­ram» patiešām nav viegli. Tur jau nepieciešamas ne divas vien maskas.

Rakstu es būtu varējusi arī nosaukt Kā es atcerējos... Daž­kārt pazūd argumenti, ko teikt laikabiedriem, kas noskaita vi­sas mirušā teātra pazīmes un vaicā, kas teātrī tik uzmanības vērts. Skatoties šo iestudējumu, es atcerējos atbildi.

Mēnesis dzīves
Kultūras Forums, 25.02-04.03.2005
22.02.2005
autors Valda Čakare

Plašas, priekšmetiem nepieblīvētas telpas ir stip­ru un bagātu cilvēku priekšrocība. Muižnieks Islajevs tāds noteikti ir. Kaut arī Varis Piņķis šajā lomā neko vairāk par delikātu smaidīšanu, mātes mīlēšanu un neizskaidrojamu gatavību dalīt sievu ar labāko draugu pagaidām vēl nenospēlē, Islajeva saimniecisko ietekmīgumu pārliecinoši pauž scenogrāfs Andris Freibergs. JRT plašais foajē ar kolonādi un tepiķiem klāto parketa grīdu ir gandrīz tukšs. Labajā stūrī, kur citkārt klāts teātra kafejnī­cas garais galds, muižas iemītnieki un viesi dzer tēju, bet kreisajā pusē novietots flīģelis, kurš tveices un romantikas alku izmocītos vasarniekus ne reizi vien paglābs no neveiklām situācijām. Mūzika izlīdzina, harmonizē, ļauj aizlāpīt mokošus klusuma mirkļus un nodemonstrēt mākslinieciskus talantus.

Andra Freiberga spēja pieticīgiem līdzekļiem ra­dīt telpas daudznozīmību raisa apbrīnu. Te ir gan pļava, kurā jaunieši, skaļi klaigādami, laiž gaisā pa­pīra pūķi, gan muižas iekštelpas ar kungu aparta­mentiem un kalpu galu, gan oranžērija, ko "nospēlē" ap kolonām apvītie palmu zari. Logos, aiz kuriem dūc Lāčplēša ielas trokšņi, scenogrāfs ierīkojis ainavu -džungļiem līdzīgu lapotni, kurā aizķērušies saules stari. Reālā, fiziskā telpa gluži nemanāmi pārvēršas par iekšējo psiholoģisko telpu: īstu un iedomātu kais­lību karstums tajā ir tikpat spiedīgs kā tvanīgais āra gaiss un dīkdienīgā atpūtnieku dzīve.

Vasaras vakaros visi grib just. Islajeva sievai - Sandras Zvīgules Natālijai Petrovnai ar šarmantā ģimenes drauga Andra Keiša Rakitina pielūgsmi un mīlu vien liekas tā kā par maz, turklāt pārāk pieras­tas šīs attiecības, tālab viņas sirds tiecas pretī dēla jaunajam skolotājam Beļajevam, ko, nepacietīgi dīdīdamies, spēlē Ivars Krasts. Beļajevu mīl arī Ja­nas Čivželes dzīvespriecīgā Veročka, bet, skolotāja vienaldzības aizvainota, saka steidzīgu jā apātiski sadugušajam Islajevu kaimiņam - Vigo Rogas Boļšincovam. Lietišķi romantisku jūtu uzplūdā saderi­nās Regīnas Razumas splīnīgā guvernante Lizaveta Bogdanovna un dakteris Špigeļskis, ko kā allaž ar­tistiski spēlē Gundars Āboliņš. Pat Lienas Šmukstes smējīgajai kalpu meičai Katjai pēkšņi vairs nav gana ar diendienā blakus esošo Jevgeņija Isajeva lāga pui­si Matveju, un viņa, dienvidu augļu un ārzemnie­ciska smalkuma pievilināta, metas zem klavierēm ar vācieti Šāfu - pedantisku mājskolotāju, ko Andis Strods apveltī ar zobgalīgi skumju smaidu un ilgām pēc aizmiršanās. Tikai Islajeva māte — Maijas Apines Anna Semjonovna, atstāta ārpus mīlas peripetijām, taisni izslietu muguru sēž pie klavierēm un dzied ro­mances, kamēr dēls džentlmeniskā sirsnībā skaidro attiecības ar sievas mīļāko.

Ivana Turgeņeva pirms vairāk nekā pusotra simta gadu sarakstītā luga visprecīzāk raksturojama ar vārdu "protočehoviska". Aplinkus mājieniem un zemtekstiem piestrāvotas sarunas, iekšējās darbības dominante pār ārējo, laisks ritms, nomācoša lauku vide, kurā nekas nenotiek. Tikai ikdienas rutīna - tējas dzeršana, klavie­ru spēlēšana, rotaļas, kārtis, pastaigas, flirts. Un katrs kādu mīl ne tikai tāpēc, ka mīl, bet arī aiz gara laika. Mēnesis uz laukiem ir luga ar atmosfēru.

Māra Ķimele šo atmosferisko lugu iestudējusi, ejot sava skolotāja Anatolija Efrosa pēdās. Tāpat kā Efross Mazās Bronnajas teātra 1977.gada iestudējumā arī Ķimele JRT uzveduma centrā izvirza Natāliju Petrovnu un dod viņai tiesības nevis tikai uz kaprīzi, bet uz īstām dziļām jūtām.

Sandras Zvīgules Natālijai ir lielas starojošas acis un tumša, galvai apvīta bize. Aristokrātisks un reizē dzīvs, jutekliski silts skaistums, ko izceļ Ievas Kundziņas modelētie eleganti atturīgie ģērbi - gan pelēkā vasaras kleita ar tikko pamanāmiem puķu motīviem, gan smagie zaļie rītasvārki, gan melnais tērps ar relje­fu rakstu. Aktrise šķiet kā radīta Natālijas Petrovnas lomai, jo viņai piemīt ne tikai jūtu spēks, bet arī tāda reta īpašība kā pašironija. Sandras Zvīgules Natālija lieliski saprot, cik komiski izskatās viņas neprātīgā aizraušanās. Bet tā ir tik nepārvarami stipra, ka skats uz sevi no malas nepalīdz. Andra Keiša Rakitins tem­peramentīgi niknojas, jo jūt, ka Natālija slīd no viņa projām. Pūlas atsaukt gaistošās jūtas ar valdonīgu ap­skāvienu, teju vai rupju tuvošanās mēģinājumu. Neiz­dodas. Tad izaicina sāncensi mēroties spēkiem, rāpjo­ties palmu zariem vainagotajā kolonā. Rakitins svīst, sarkst, sasprindzinājis visus spēkus, bet augstāk par pusmetru netiek. Beļajevs, sportiska azarta parneiin ar nevainīgu smaidu uz lūpām tikmēr kāpj arvien augstāk. Apvainojoši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Rakitina pūliņi ir veltīgi, Natālijas acis redz tikai Beļajevu. Ner­vozi un neatlaidīgi viņa meklē ieganstus, lai neļautu Veročkai būt kopā ar jauno skolotāju. Nav pieklājīgi. Nav pieņemts. Janas Čivželes Veročka aiz jūtu pār­pilnības nespēj rimties - klaigā un šaudās kā atspole. Taču aktrisei grūtības sagādā dramatiskais lūzums, ko meitenes raksturā izraisa Beļajeva vienaldzība un greizsirdīgās Natālijas viltus.

Ivars Krasts Beļajeva lomā spēlē dabas bērnu, kam aiz ādas civilizācijas netikumi. Ja neskaita ar­tistisko Sesku diplomdarba izrādē Neglītais pīlēns, šī ir pirmā reize, kad aktierim izdodas radīt aprisēs noteiktu tēlu ar biogrāfiju un raksturu. Beļajevs līksmi bauda dzīvi līdz brīdim, kad līdzīgi zibens spērienam viņu pārsteidz Natālijas atzīšanās. Būtu viņš agrāk zinājis, ka tepat blakus bijusi viņa lielā iespēja... Karjera, materiāls nodrošinājums. Uzcirties žaketē ar puķi pie atloka, Beļajevs ierodas atvadīties un katram gadījumam prātīgi iztausta situāciju -varbūt nekas vēl nav nokavēts.

Izrādes norišu plūdums ir nevienmērīgs un satraucošs kā sirds aritmijas slimnieka pulss: statiskām, iekšēji nospriegotām ainām seko di­namiski pārskrējieni. (Lielākoties jēgpilni, kaut dažviet liekas noorganizēti tikai tāpēc, lai piepildītu tukšo telpu ar fizisku rosību.) Mizanscēnas, ritms un jo sevišķi aktieru smalkā spēle kārtējo rei­zi apliecina, cik dziļi Māra Ķimele izjūt un prot atklāt cilvēcisko impulsu pretrunīgumu: pa­tiess pārdzīvojums izrādes varoņu izpausmēs nav nošķirams no aprēķina, liekulības, izlikšanās, iedomām un kaprīzēm. Fascinējoši interesan­ti, piemēram, ir vērot, kā savas attiecības skaid­ro Gundara Āboliņa Špigeļskis un Regīnas Razu­mas Zinaida Bogdanovna. Saldi mokoša tieksme pēc maiguma mijas ar noteikumu diktēšanu; uzticēšanās, savu slēpto netikumu un vājību atklāšana saplūst ar vēlmi uzkundzēties un padarīt otru par ķīlnieku. Savukārt epizodē, kurā Beļajevs gatavojas laist pūķi, režisore rada īstu Bābeles jucekli — klaigājošu bērnu un jauniešu pulciņš traucas pāri spēles laukumam, raisot Natālijā nepārvaramu tieksmi piedalīties, būt vienā komandā ar savu kaisles objektu.

Vispirms gan viņa sarīko sev ģenerālmēģinājumu

viena pati, skaļi, bet nedroši, ar jautājuma zīmi gavilēdama, skraida turp un atpakaļ. Ieklausās sevī, brīnās, ka ir spējīga darīt kaut ko tādu. Sakautrējas no Rakitina izbrīnīti ironiskā skatiena. Tad nāk pirmizrāde Veročka, Beļajevs, mazais Kola, ko aizrautīgi spēlē Edvarts Alberts, un kalpone Katja, aurodami un spiegdami, lēkšo pa telpu ar pūķi rokās, Natālija cenšas turēties viņiem līdzi. Un ne tikai Natālija. Kādā no dau­dzajiem skrējieniem iesaistās arī Vigo Rogas lempīgais Boļšincovs. Smieklīgi rokas paplētis, viņš, kā vistu ķe­rot, ilgošanās mākts, tipina nopakaļ Veročkai. Mirklis vispārējas laimes un dionīsiska skurbuma, par kuru būs jāmaksā ar morālām paģirām, atgriežoties prag­matiska prāta kontrolētajā ikdienībā.

Tagad, tūlīt, uzreiz
Diena, izklaide, 4.-11.02.2005
22.02.2005
autors Undīne Adamaite

Personiskā laime — šķita, ka tā paš­reiz ir visvisvisaktuālākā tēma, kā­da vien iespējama pasaulē, — saka režisore Māra Ķimele. «Mums JRT šī ir aktualitāšu sezona, svarīgas ir sarunas par cilvēku. Kādā atklāsmes brīdī, iegrimstot dziļās pārdomās, es sapratu, ka nekā aktuālāka par katra cilvēka intīmo dzīvi nav. Cilvēka dzīves laimīgumam vai nelaimīgumam būtībā ir viens atskaites punkts — personīgās dzīves laime. Nav nozīmes ne sociālajai piederībai, ne bagā­tībai vai karjerai.» Šī atziņa režisorei šķitu­si tik būtiska, ka gribējies taisīt I.Turgeņeva lugu Mēnesis uz laukiem «tagad, tūlīt, uzreiz, neatliekot». Režisore uzsver, ka nav centusies neko īpaši modernizēt vai jaunināt, protams, netiecoties arī kopēt tā laika detaļas. «Man Turgeņevs patīk tāds, kāds viņš ir.» Režisoresprāt, viņš ir ārkārtīgi in­teliģents, no viņa aktieri var baroties, savā rakstības manierē — skaists, brīvs un emocionāls. «Turgeņeva luga cilvēciskās attiecības izvij līdzīgi franču mežģīnēm. Viņa darbus mēdz salīdzināt ar F.Lista vai F.Šopena mūziku, kam raksturīga gracioza forma un pastelīga noskaņa.» Tērpti Ievas Kundziņas baltās lina vasaras drēbēs, sce­nogrāfa Andra Freiberga sacerētā telpā (asprātīga Turgeņeva dabas tēmas inter­pretācija) aktieri Sandra Zvīgule, Andris Keišs, Regīna Razuma vai Baiba Broka, Maija Apine, Jana Čivžele, Ivars Krasts, Vi­go Roga, Gundars Āboliņš, Andis Strods, Ģirts Krūmiņš vai Varis Piņķis, Liena Smukste, Jevgeņijs Isajevs izspēlēs visu, kas notiek starp cilvēkiem, kad viņi ir at­stāti mierā un klusumā «ārpus šodienas ārprātīgās darbošanās, tādi, kādi viņi ir». Lielākais troksnis — ģitāras strinkšķi un klavierspēle (aktieri paši muzicēs), sien­āžu čirkstoņa un pašu sirds. «Lugas Mēne­sis uz laukiem darbība risinās gada tveicī­gākajā brīdī, kad viss dabā zied un briedi­na augļus. Tikai likumsakarīgi, ka cilvēks arī tiecas piedalīties šajā dabas pilnbriedā. Jūtu eksplozija te atklājas kā dabas neat­ņemama daļa.» Pēc ilgāka laika M.Ķimele JTR repertuārā ieraksta izrādi ar klasiskām lomām, kuras spēlējuši izcilākie aktieri pa­saules teātra vēsturē. Ir viss, lai rastos spilgts Māras Ķimeles psiholoģiskā teātra paraugs — smalks, stiprs, juteklisks, im­pulsīvs, ar noslēpumainu magnētisko lau­ku starp sievietēm un vīriešiem. M.Ķimeles labākajos iestudējumos nekad nespēlē abstrakti varoņi.

Izirusī pērļu virtene
Kultūras Forums, 25.02.05
22.02.2005
autors Līga Ulberte

"Mēnesis uz laukiem (1850) ir slavenākā Ivana Turgeņeva luga. Būtībā vienīgais šī lieliskā krievu prozaiķa dramaturģiskais sacerējums, kaut formāli ir vēl pāris, kas dažādu laikmetu literatūras un teātra teorētiķiem pamatoti ļauj runāt par Turgeņevu kā Čehova priekšteci dramaturģijā. Gan tēlu veidojuma, gan raksturu savstarpējo attiecību, gan varoņu dzīves filozofijas ziņā Mēneša uz laukiem motīvus var atrast Čehova Tēvocī Vaņā, Kaijā, Trīs māsās. Arī dramaturģijas žanru jēdzienus, nosaucot Mēnesi uz laukiem par komēdiju, nevis, kā šķietami būtu loģiskāk, par psiholoģisku drāmu, vispirms revidē tieši Turgeņevs un tikai pēc tam Čehovs.Arī režisores Māras Ķimeles daiļradē šis salīdzinājums jau reiz radis vietu. Grāmatā Latvijas teātris. 80.gadi, rakstot par Ķimeles 1983.gadā iestudēto Tēvoci Vaņu Valmieras teātrī, Silvija Radzobe salīdzina tēvoča Vaņas emocionālo dzīvi ar Natālijas Petrovnas jūtu gammu Ķimeles profesionālā skolotāja Anatolija Efrosa 1977.gada  Mēnesī uz laukiem un nosauc to par vēlās atmošanās drāmu. Savukārt Anatolijs Smeļanskis Efrosa izrādi raksturo kā etīdi aizejošajai mīlestībai par to, kā aiziet jaunība, kā kaklu aizžņaudz skumjas pēc aizejošā, neizdzīvotā, neizjustā. Nu Māra Ķimele pati tikko ir iestudējusi  Mēnesi uz laukiem ar JRT aktieriem, radot formā un saturā harmoniski absolūti vienotu uzvedumu. Pie tam pirmajā mirklī iluzori šķiet, ka gan šī forma, gan saturs ir ļoti vienkāršs. Māras Ķimeles izrāde ir tikai par mīlestību. Tik šķietami vienkārši un tomēr sarežģīti. Par to, cik cildenas un nožēlojamas īpašības šīs jūtas spēj pamodināt cilvēkā, cik vienlaicīgi smieklīgs, skaists un nežēlīgs spēj būt iemīlējies cilvēks. Ļoti liela nozīme ir izrādes jutekliskajai atmosfērai. Andra Freiberga apdzīvotā gaišā telpa ar palmu kolonnām, raibiem paklājiem un mežonīga dārza aizaugušiem logiem gandrīz fiziski pārraida tajā dzīvojošo, Ievas Kundziņas atturīgi elegantajos kostīmos tērpto, aristokrātiski skaisto, cilvēku sajūtas. Ja varoņos ir prieks un cerības, tad viņu aizrautīgais skrējiens pārvērš telpu ziedošā pļavā. Ja cerības ir zudušas, tad, piemēram, Janas Čivželes Veročkas vairākkārt nosoļotais ceļš no vienas skatuves malas līdz otrai, rada asociācijas ar noslēgtu telpu kā cietumu. Šajā muižā – siltumnīcā 1.cēlienā valda tas, ko senie latvieši sauca par bula laiku, - karsts, skaņas dabā ir apklusušas, debesīs velkas negaiss. 2.cēlienā negaiss ārdīsies, bet 3.cēlienā izlīs lietus gāzē. Šo Turgeņeva daiļradei un 19.gs literārajai tradīcijai tik tipisko dabas norišu un cilvēku pārdzīvojumu paralēlismu režisore neignorē, bet atdzīvina aktieru psihofizikā. Piemēram, Sandra Zvīgule Natālijas Petrovnas 1.cēliena drudžainā uzvilktība 2.cēlienā tiek izlādēta smagās emocionālās atklāsmēs, lai 3.cēlienā iestātos šķietams miers. Izrādes struktūru veido vairāklīmeņu simultānās darbības princips, ko Māra Ķimele savulaik ļoti veiksmīgi realizēja pilnīgi cita tipa izrādē Rutes grāmata (kas gan tika spēlēta tajā pašā spēles telpā, kur tagad Mēnesis uz laukiem). Vispirms jau formāli darbība uz skatuves risinās vairākās vietās vienlaicīgi – priekšplānā starp kolonnām, labajā stūrī pie galda, kreisajā stūrī pie loga un malā pie klavierēm. Tādejādi rodas gan reālistiskas ticamības iespaids par muižu ar vairākām telpām, kurās dzīve norit paralēli, gan vieglas nervozitātes atmosfēra, jo tiem, kas šai mājā vēlas palikt divatā, tas nekādi neizdodas, jo noteikti agrāk vai vēlāk parādīsies vai nu Edvarta Alberta ziņkārīgais Koļa, vai Lienas Šmukstes skaļi smējīgā Katja. Tomēr galvenais, ka šo pašu sinhronās darbības principu režisore smalki pārnes arī uz varoņu attiecībām. Iestudējumā var atrast visdažādāko variāciju trijstūrus, sākot no galvenajiem varoņiem - Natālija – Rakitins – Islajevs; Natālija – Rakitins – Beļajevs; Natālija – Veročka – Beļajevs, līdz pat otrā un trešā plāna tēliem – Špigeļskis – Veročka – Boļšincovs; Katja – Matvejs – Šāfs. Katrā no šiem trijstūriem, atkarībā no situācijas, viens ir liekais, kurš ierodas tieši tad, kad vismazāk tiek gaidīts. Ķimele Turgeņeva lugu neapšaubāmi interpretējusi kā komēdiju, kurā smieklus izraisa tieši ironiskā vēlmju un iespēju, cerētā un iegūtā neatbilstība. Andra Keiša Rakitins, cerēdams, ka Natālija Ivara Krasta Beļajevu būs atlaidusi, tā vietā ierauga viņus kaislīgi skūpstāmies. Vigo Rogas aizkustinoši neveiklais Boļšincovs metas pašam pilnīgi nesaprotamajā skrējienā pakaļ pūķim, maldīgi iedomādamies, ka piesaistījis Veročkas uzmanību, kaut patiesībā viņa savā priekā par pasauli un dzīvi ir gatava dalīties ar jebkuru pretimnācēju un Boļšincova interesi nav pat pamanījusi. Gundara Āboliņa sabiedrības dvēsele, nemitīgas asprātības bārstošais un citu dzīves kārtojošais Špigeļskis pats savas precības ar Regīnas Razumas simpātiski atturīgo Lizavetu Bogdanovnu slēdz kā lietišķu darījumu, kaut patiesībā jūtas pagalam aizkustināts un laimīgs.Tāpat kā Čehova lugās, arī gandrīz visi Turgeņeva varoņi mīl nepareizos, tos, kuri nespēj vai negrib uz šim jūtām atbildēt. Tomēr Māra Ķimele visus izrādes varoņus mīl vienlīdz lielā mērā un kā spoguļattēlā rāda, ka, piemēram, Jevgeņija Isajeva Matvejs staigā pakaļ Katjai tikpat bezcerīgi, kā Rakitins Natālijai, savukārt ar Anda Stroda manierīgo Šāfu tai pašai Katjai ir tikpat maz kopīga kā Natālijai ar Beļajevu. Līdzīgi kā Strindberga Jūlijas jaunkundzes iestudējumā, režisore arī šoreiz ir uzsvērti atteikusies no lugai objektīvi piemītošā sociālā aspekta. Tas, ka kundze iemīl kalpu, šai izrādē nav būtiski. Arī Rakitina ironija, šķietami tēmēta Beļajeva izglītības trūkuma virzienā, ir tikai iegansts, lai slēptu paša greizsirdību. Nozīme ir tikai vīrietim pret sievieti, vīrietim pret vīrieti, sievietei pret sievietei.Par galvenajiem iestudējuma varoņiem neapšaubāmi izvirzās Sandras Zvīgules Natālija Petrovna un Andra Keiša Rakitins, un Māra Ķimele piedāvā patiešām novatorisku šo attiecību interpretāciju. Sandras Zvīgules varone iemieso absolūto sievišķību – skaista, jutekliska, trausla, taču viņā nav ne kripatas liekulības. Brīdī, kad Natālija aptver savu negaidīto kaislību pret Beļajevu, aktrise spoži izdzīvo gandrīz neiespējamu emociju gammu – pārsteigumu, neticību, prieku, kaunu, bailes un atkal prieku. Tā nav kaprīze aiz garlaicības vai apnikuma, bet gan īstas, neplānotas un negribētas jūtas, kuras ne ar prātu, ne sirdi nav iespējams apturēt. Toties Andra Keiša Rakitins ierodas Islajevu muižā gandrīz vai ar īpašnieka tiesībām – nevērīgi uzspēlē klavieres, draudzīgi pajoko ar visiem, apvaicājas par jaunumiem, bet patiesībā viņu interesē tikai Natālija, un, kā šķiet, šī interese pirms Beļajeva ierašanās ir bijusi abpusēja. Andra Keiša Rakitins nekādā gadījumā nav atturīgais aristokrāts, kurš savu sapņu sievieti mīl tikai pa gabalu. Viņš tuvojas Sandras Zvīgules Natālijai ar nepārprotami seksuāli maigiem nolūkiem un zināmu laiku nesaprot, kādēļ tiek atgrūsts. Ivara Krasta Beļajeva ierašanās izrādē negaidīti kļūst par katalizatoru ne tikai Natālijai, bet arī Rakitinam. Tikai ieraugot, kā mīļotā sieviete pārvēršas, skatoties uz jauno skolotāju, Keiša Rakitins nonāk pie atklāsmes, cik ļoti pats līdz šim ir alojies. Izcili abi aktieri spēlē epizodēs, kur Sandras Zvīgules varone Rakitinu ar vienu vārdu dzen projām, bet ar nākamo sauc atpakaļ, jo tikai viņa priekšā neko nevajag noklusēt, nevajag izlikties, tikai pie viņa var meklēt palīdzību. Režisorei un aktieriem izdodas abus šos raksturus padarīt tik pievilcīgus tieši tādēļ, ka viņi abi, izejot cauri greizsirdības provocētam aizvainojumam, nežēlībai, egoismam, finālā tomēr atrod sevī spēku, lai uzņemtos atbildību – Natālija atzītos savās jūtās Beļajevam un Veročkai, Rakitins – izskaidrotos ar Vara Piņķa labsirdīgo Islajevu. Ivara Krasta pārliecinoši atklātais Beļajevs ir absolūts pretstats Rakitinam un iespējams tieši tādēļ tik ļoti valdzina Natāliju – jauns, dzīvespriecīgs, gaišs. Visur, kur Keiša Rakitins apzināti provocē sāncensību, Krasta Beļajevs to sirsnīgi, bez aizdomām, pieņem un …uzvar. Gan palmā kāpjot, gan ūdens vannītē šļakstinoties, gan Natālijas mīlestību iegūstot. Pārliecinošu vietu izrādes pasaulē pagaidām īsti nav izdevies iegūt Janas Čivželes Veročkai, kuras aizlauztās jaunības un mīlestības drāma sižetiski, protams, ir ļoti būtiska.Gan Jūlijas jaunkundzē, gan Mēnesī uz laukiem nozīmīgu lomu spēlē zīmīgas detaļas, it kā sadzīviski rekvizīti. Cik izteiksmīga ir kaut vai saplīsusī, ap mīļotās sievietes kaklu tā arī neapliktā, pērļu virtenīte, ko Keiša Rakitins bezspēcībā žvadzina bikšu kabatā. Vai gluži parastais matracis, kas glabā Natālijas auguma siltumu un tādēļ kļūst gandrīz vai par trofeju gan Rakitinam, gan Beļajevam.

JRT aktieri šādu izrādi - lomas jau sen bija pelnījuši. Jeb, kā saka pati Māra Ķimele: “…spēlējot labi uzrakstītu lugu, aktieri kaut kādā ziņā atpūšas, neskatoties uz to, ka lomas ir sarežģītas un prasa milzīgu spēku. Laba literatūra aktieri arī baro, ne tikai no viņiem ņem”

Ko traucē, viss tik labi gāja...
Neatkarīgā Rīta Avīze
27.11.2005
autors Silvija Radzobe

„Daudz līdzīgu kvalitāšu var konstatēt, ja salīdzina O. Krodera Hedu Gableri Valmieras teātrī ar Māras Ķimeles interpretēto I. Turgeņeva Mēnesi uz laukiem Jaunajā Rīgas teātrī, kur centrā izvirzās kā trīsoša apses lapa jūtīgā Sandras Zvīgules Natālija Petrovna un Andra Keiša vīrišķīgais Rakitins. Lieliski izprojektēta A. Freiberga spēles telpa teātra kolonu zālē, saliedēts izpildītāju ansamblis, aktieri psiholoģiskas spēles nopietnību lauž pašironijas prizmā; aizkustinoša un katram aktuāla ir izrādes vēsts, ka dzīvē galvenā ir spēja mīlēt, vienalga, kā citi varētu nosaukt tavu mīlestību – par smieklīgu, aplamu vai pavisam stulbu.”

Astoņi klikšķi sezonas lapā
Māksla Plus 2005. Nr.4
27.11.2005
autors Valda Čakare

„Ivana Turgeņeva protočehoviskās lugas lasījums valdzina tiklab ar indivīda neatvairāmo sarežģītību, kā ar apliecinājumu jūtu nozīmībai. Laikā, kad cilvēkam, lai būtu laimīgs, vairs nav vajadzīgs otrs cilvēks un ja, arī ir, tad tikai uz īsu brīdi, Māra Ķimele uzdrīkstas būt „vecmodīga” un apgalvot, ka šis brīdis ir mūža vērtībā.

            Muižnieces Natālijas Petrovnas aizraušanās ar dēla mājskolotāju Māras Ķimeles izrādē nav vienas vasaras kaprīze, bet īsts, dziļš pārdzīvojums, ko galvenās lomas tēlotāja Sandra Zvīgule atklāj ar smalkjūtību un iekšēju spēku. Viņas Natālijas mīlestība nav laime, bet dzīvība. Ne velti scenogrāfs Andris Freibergs zaļojošas dzīvības motīvu akcentējis arī telpas iekārtojumā, izveidojot to kā oranžēriju. Gaiss te ir tvanīgs no saules un dīvainiem augiem, bet vēl vairāk no cilvēku dziņām, kuras alkst piepildījuma. Izrādes ritms atgādina ūdens viļņošanos vai arī asins pulsāciju, ko rada vasarnieku savstarpējā pievilkšanās un atgrūšanās enerģija. Māra Ķimele kā vienmēr prot saliedēt aktierus vienota ansamblī, nezaudējot katras atsevišķas dzīves jēgu un nozīmi.”

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
18.02.2005
autors Undīne Adamaite

Krievu klasikas vasarnieku mīlas graizes uz dīkas vasaras pēcpusdienas fona. Pūķa laišana, tējas dzeršana, romances, kārtis, atpūta pirms pusdienām. Labākajās Turgeņeva, Čehova interpretācijās kino un teātrī šī ārēji snauduļojošā situācija slēpj verdošus kaislību geizerus. Tā arī ir Ķimeles gudrajā iestudējumā, kura lielākā vērtība ir aktierdarbi. Jāatzīmē režisores pedagoģiskā darba rezultāti — šī iestudējuma laikā kā aktieris piedzimst I.Krasts. Otra elpa, šķiet, arī ticība saviem spēkiem dota R.Razumai un V.Rogam. Sajūsmina kontrasti: I.Kundziņas gleznainie cilvēki kā no kādas impresionistu gleznas A.Freiberga "oriģinālgleznā" savos pastelīgajos veidolos nēsā līdzi antīko varoņu cienīgas kaislības. Tik liels ir intonatīvais atvēzums Ķimeles sarežģītajā melodrāmā ar gaumīgu (vietumis varbūt pārsātinātu) komēdijas garnējumu. Režisore ir izšķīrusies un ar visu savu talantu un cilvēcisko gudrību gājusi pa šo ceļu. Mīlestības anatomija — gan dvēsele, gan skelets. Žilbinoši šajā versijā dzīvo S.Zvīgule, sākot no kautra piesarkuma līdz teju fēdriskai greizsirdībai. Viņas dēļ arī mazliet paaugstinu vērtējumu. Ne tik daudzšķautņains, bet ne mazāk lielisks ir A.Keiša aktierdarbs. Šķiet, ka Rakitinā režisore kopā ar aktieri vēlas uzsvērt stāvokli — lepna prāta cilvēka slēpšanos un cirku, jūtot, kā fatāli izslīd no kontroles veselais saprāts un humora izjūta. Eleganti starp komisko un smeldzīgo šūpojas G.Āboliņš, starp pārliecinošo un nepārliecinošo pagaidām saturā tik būtiskā J.Čivželes Veročka.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
18.02.2005
autors Normunds Naumanis

A.Freiberga asprātīgi sacerētajā "tropu mājā" siltumnīcā un I. Kundziņas gaisīgi elegantajos tērpos iepakotais Turgeņevs sanācis tāds pastelīgi paviegls dīku ļaužu smalko ciešanu seanss, kurš atgādina Ņ.Mihalkova 1977.gada filmas Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm gaisotni — arī tajā ekranizētās Čehova Lugas bez nosaukuma varoņiem bija nepieciešama mūžīgā maskarāde, sajūtu un jūtiņu nemitīga kondensēšana, kaislību eksaltācija, kas katrā vismaz radīja ilūziju par "notiekošu dzīvi". Tikai atšķirībā no Mihalkova, kurš bez sentimentiem izrēķinājās ar paša radīto tēlu pseidojūtām, Ķimele acīmredzami uzskata, ka šī dzīves ilūzija, šīs emocionālās kaprīzes (jeb mīlestības trakums…) arī ir dzīve, vismaz personiskā (kā anonsēts programmiņā). Izrāde uzbūvēta stipri un meistarīgi, ar kinematogrāfisku panoramējumu, pagaidām gan vēl ne viscaur uzliktā forma piepildīta ar perfektiem aktierdarbiem (labākie — līdz niansēm dziļš un nekautrīgs S.Kļaviņai, potenciāli auglīgs, nopietns, dzīvs I.Krastam, humorīgi rutinēts G.Āboliņam). Publikas un sieviešu šarmētājs Rakitins — A.Keišs burvīgi apguvis divas maskas: bezgalīgās pielūgsmes (pret Natalī) un ciniska pārākuma, pat liela ļaunuma (pret pretiniekiem), kas ir jauna krāsa aktiera simpātiskajā paštēlā. Visnepārliecinošākā ir Veročkas (J.Čivžele) tēla tēma — nav īsti ticams, ka viņa, I daļā ķiķinošs bērns, būs apveltīta ar sievietes gudrību — intuīciju, kas izlaužas vēlāk, kaut patiesībā šis ir vienīgais lugas patiesi traģiskais tēls.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena
18.02.2005
autors Henrieta Verhoustinska

Neatbildēta mīlestība, tas mokošais stāvoklis, kad sekundes laikā mainās rožainākas cerības ar dziļāko izmisumu, intensitātes ziņā līdzinās pirmspērkona tveicei vasarā. Šo sajūtu, iestudējot Turgeņeva lugu, režisore panāk bez lokalizējumiem un pārnesuma uz mūsdienām. S.Zvīgules un A.Keiša varoņu iekšējais emocionālais blīvums ir mūžīga aktualitāte, ko varbūt pat nevajag atkal un atkal uzsvērt ar reāla pērkona dārdiem. Izrādes trīs vaļi ir šie abi aktierdarbi un atmosfēra — tik īsta un jutekliska, ka sākumā šķiet pārspīlēta. Tajā ir svarīgs katrs aktierdarbs, kleitas noplīvošana, katrs skrējiens pāri spēles laukumam. Varbūt tādēļ gribētos, lai, piemēram, J.Čivželes Veročka pārliecina ne tikai sāpju un pāragras pieaugšanas brīdī, bet arī bezrūpīgās bērnības atraisītībā un lai V.Piņķa Arkādijā būtu vairāk krāsu nekā tikai labestīga vientiesība. Izrādē ir daudz izbaudāmu epizožu un aktierdarbu — G.Āboliņa lietišķi jūtīgais Špigeļskis, kurš pusmūžā vecpuiša šarmēšanu nolēmis mainīt pret lauleņa ikdienas īgņošanos, R.Razumas bohēmiskā, bet tomēr pēc mīlas salkstošā guvernante, V.Rogas apjukušais jaunas meitenes tīkotājs (vienīgi par daudz strikti izteikts virziens uz komisko raksturlomu). Vislielākais prieks dabisku un pievilcīgu tikko vīrieša dzīvei pamodināta jaunekļa tēlā ieraudzīt Ivaru Krastu, kam līdz šim ar lomām nav pārāk veicies. Neraugoties uz smeldzīgo pamattoni, iestudējums ir viegls, tajā skan daudz smieklu — gan spēles telpā, gan skatītāju zālē.

Latvijas Teātru Ābolu ķocis
Diena
18.02.2005
autors Maija Svarinska

Par Māras Ķimeles izrādi Jaunajā Rīgas teātrī gribētos runāt dzejā — tik ļoti krāšņs ir šis mākslas darbs. Neprotu. Varu vienīgi uzņemties menedžeres lomu — ejiet skatīties, un baudu gūs jūsu acis, ausis, jūsu dvēsele. Triumfē profesijas īstums — tekstā, režijā, scenogrāfijā, mūzikā, gaismās un aktieru spēlē, kas līdzinās teju vai pērļu virknējumam ar divām lielām pērlēm pašā centrā — Sandras Zvīgules un Andra Keiša izcilo sniegumu. Iestudējumā ir īsta vienotība — autors, režisors, aktieri, scenogrāfija. Piebildīšu tikai, ka Māras Ķimeles uzvedums, manuprāt, ir negaidīts izaicinājums mūsdienu teātra meklējumiem. Vismaz postmodernismu tas iepļaukā šarmanti. Varbūt šī izrāde ir savdabīgs postpostmodernisma paraugs, nezinu... Drīzāk jau — tā pati pirmā lakstīgala, kas kārtējo reizi, tagad nu jau XXI gadsimtā, dzied par to, ka, līdzīgi cilvēka satvaram, arī psiholoģiskais reālisms nav izsmeļams. Šī izrāde ir ļoti cilvēciska. Tā runā par mīlestību ne tikai kā par izrādes tēmu, bet arī pauž mīlestību. Pret katru varoni, līdz ar to arī pret mums — skatītājiem. Tajā nav nicinājuma. Priecājos, ka jaunie aktieri tagad ir pilnvērtīgi kolēģi "vecajiem". Viņi aug meistarībā, un tagad jau var saskatīt personības vaibstus. Tas ārkārtīgi priecē, un runā par JRT labajām perspektīvām.

Latvijas teātru Ābolu ķocis
Diena,2005. gada 17.
autors Lilija Dzene

Turgeņevs sāk skanēt tad, kad teātra, un ne tikai teātra cilvēki ir noguruši no vētras un trauksmes, no nervozas izkāpinātības, aizprātošanās, rupjības un tempļu graušanas." Tā apmēram šīs lugas iestudējuma sakarā rakstīja krievu kritikas autoritāte A.Smeļanskis. Pirms 30 gadiem. Kā savus es šos vārdus atkārtoju šodien un apsveicu Māru Ķimeli ar smalko darbu. Tāda bezrūpīga un dīkdienīga kompānija, kurā cilvēcisko šķērsgriezumu izdara mīlestība — naiva, kaprīza, smieklīga, aušīga un pretrunīga. Visās lomās aktieri atklājas kā individualitātes, katram savs iekšējās dzīves seismogrāfiskais raksts, mums aizrautīgi šifrējams. S.Zvīgules Natālijai un G.Āboliņa Špigeļskim jau nu īpaši. Artistiska dzīvība pirmo reizi parādījusies jaunajam I.Krastam, atmodināts arī V.Roga, jo likās, ka viņš jau visu par sevi ir pateicis. A.Keišs vēl pusceļā uz sarežģīto Rakitina lomu, kurā Turgeņevs apcerējis savu traģikomisko trešā mīlētāja stāvokli, dzīvojot kopā ar Viardo laulāto pāri. Nesen pasaulslavenais P.Šteins ar Čehova Kaiju Rīgas Krievu drāmā solīja mūs pārliecināt par psiholoģiskā teātra nemirstību, bet panāca pretējo. M.Ķimele nesludināja neko, bet pierāda, cik moderns un cilvēkpētniecībā smalks ir šis virziens un cik interesanti tajā parādās aktieri. A.Freiberga fantāzija ar tropiskiem augiem ap foajē zāles kolonnām un uz palodzēm rada to garīgo siltumnīcu, kurā uzplaukst mīlestības zieds.