Mājaslapā publicēto fotogrāfiju izmantošana
pieļaujama tikai ar JRT rakstisku atļauju.
Plašāka informācija pieejama šeit.
MUŠA

MUŠA

Pēc Sofi Oksanenas romāna „Attīrīšanās”

Izrādes centrā ir Alīdes Trū dzīvesstāsts. Pretrunīgs raksturs, apslāpētas jūtas, kritiski vēsturiskie apstākļi. Alīdes izdzīvošanas cena ir nodevība. Lugas darbība risinās baltiešiem izšķirošos vēstures posmos: 1941.–1949. gadā un 1992. gadā. Vai pagātnes noziegumam jelkad ir noilgums?

Lomās:
Alīde – Elita Kļaviņa
Ingela – Baiba Broka
Hanss – Gatis Gāga
Zāra – Inga Tropa vai Inga Alsiņa - Lasmane
Martins – Jevgēnijs Isajevs
Lavrentijs – Gundars Āboliņš vai Varis Piņķis
Paša – Andis Strods

Par Alīdes lomu Elita Kļaviņa saņēmusi Spēlmaņu nakts 2011/2012 balvu kā Gada aktrise!

Režisore – Inese Mičule
Dramatizējuma autore – Andra Neiburga
Tulkotāja – Maima Grīnberga
Scenogrāfs – Gints Sippo
Kostīmu māksliniece – Ieva Veita

Izrāde notiek JRT Mazajā zālē
Izrādes garums: 3 h (2 cēlieni)
Biļešu cena: 17,00 EUR

Pirmizrāde 2012. gada 3. martā

Izrādes laikā aktieri uz skatuves smēķē! Daļa tekstu skan krievu valodā.

Izrāde pēc somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāna „Attīrīšanās” koncentrējas uz veco patiesību, ka tas, kā cilvēks nodzīvo savu mūžu, atkarīgs ne vien no laika un valsts, kurā viņš piedzimis, bet arī no viņa pieņemtajiem lēmumiem un dzīves laikā izdarītā. Daļa izrādes varoņu dzīvo cilvēces vēstures traģiskākajā posmā – Otrais pasaules karš izposta ģimenes, sapņus un alkas pēc mīlestības. Izrāde stāstīs arī par to, kas notiek pēc tam – pēc kara.

Režisore Inese Mičule: „Mani interesē tādi stāsti un dzīves situācijas, kas nav viennozīmīgas, kurās nav iespējama tikai viena patiesība vai tikai pareiza izvēle. Izrādē galveno varoņu dzīves risinās apstākļos, kad izvēles nav vispār, taču tad paliek pāri vienīgi cilvēka dvēsele, kuras izturības robežu nosaka vienīgi cilvēks pats."

Raidījuma "Krējums... saldais" sižets
Raidījuma "Krējums... saldais" sižets
Vārds: inese, 09.09.2016
Viedoklis: paldies par spēcīgajām emocijām un pārdomām pēc izrādes [08.09.2016.] !
Vārds: Sanita, 05.10.2015
Viedoklis: Savas pārdomas izteicu mājas lapā http://www.zirnis.lv/05-10-2015/e14bfe
Vārds: S, 07.06.2015
Viedoklis: Paldies, lieliska izrāde, režija, aktieru darbs, scenogrāfija - ar izcilības pieskārienu.
Vārds: illi, 13.03.2015
Viedoklis: ļoti interesana un labi uzvesta izrāde. Manuprāt patiks daudziem.
Vārds: Sandra, 27.01.2014
Viedoklis: Izrādi noskatījos 21.janvari. Ļoti patika! Talantīgi aktieri, it īpaši Elita Kļaviņa. Iepriekš nekad nebiju bijusi JRT, tagad zinu, noteikti iešu atkal!

Neviennozīmīgs gadījums
kroders.lv
autors Silvija Radzobe

http://kroders.lv/neviennozimigs-gadijums/

Neraugoties uz to, ka Jaunā Rīgas teātra izrādē Muša blakus dažiem neapšaubāmi labiem aktieru darbiem ir nepārvarētas un, iespējams, pat neapzinātas kā estētiska, tā idejiska rakstura problēmas, to ir interesanti skatīties. Piesaista intriģējošais, pēc detektīva likumiem veidotais sižets, nemitīgā briesmu atmosfēra, mēģinājums minēt pēckara Igaunijas (lasi – Latvijas) cilvēku rīcības motīvus.

Vienīgais liecinieks

Pagājušajā gadā Jumavas klajā laisto Maimas Grīnbergas latviskoto romānu Attīrīšanās, kas ņemts Ineses Mičules iestudējuma pamatā, uzrakstījusi jaunās paaudzes somu rakstniece Sofija Oksanena, kuras māte ir igauniete, bet tēvs soms. Romāns iemantojis plašu starptautisku ievērību, tas tulkots daudzās valodās un, domājams, visai plašā reģionā kļuvis vai par vienīgo liecinieku pēckara gadu dramatiskajiem notikumiem Baltijā. No šī liecinieka nav ko kaunēties, rakstniece ir lieliska psiholoģe ar psihoanalītiķes dotībām, tāpat patstāvīga un pat drosmīga savos spriedumos par vēsturi, laužot stereotipu par baltiešiem kā tikai ētiski skaidrajiem padomju okupācijas upuriem. Talantīgā prozaiķe liek lietā arī apziņas plūsmas metodi. Piemēram, atainojot Alīdes atmiņas par spīdzināšanu čekas pagrabos. Vienīgais, ko S. Oksanenai varētu pārmest, ja romānu uzlūko kā reālistisku, kāds tas pamatā arī ir, kaut dažu tēlu un sakritību raksturs ir neslēpti simbolisks, saistās ar Zāras neticamajiem pārvietošanās maršrutiem (Vladivostoka – Vācijas bordelis – viensēta Igaunijas provincē) un viņas likteņa happy end. Tāpat zināmā mērā pašmērķīgi ir Zāras seksuālo pazemojumu naturālistiski krāšņie tēlojumi, kas, izrādās, uz viņas psihi neatstāj nekādu iespaidu, un šādā aspektā raisa asociācijas ar pilnīgi pretējiem avotiem – masu kultūra un krievu klasiķu (F.Dostojevskis, Ļ. Tolstojs) uzskatu par cildenajām prostitūtām.

Šķībā māja un pakulu parūka

Viena no uzveduma lielākajām problēmām saistās ar laika interpretāciju, pat ne interpretāciju – tā skatuvisko atveidojumu. S. Oksanenas romāna darbība notiek vismaz trīs atšķirīgos laikos – tie ir 20. gadsimta 30. gadi, 40. gadi un 50. gadu sākums, 90. gadi, ja izlaižam nelielās epizodes, kas saistās ar 80. gadiem. Bez tam notikumi laikā nav izkārtoti hronoloģiski, tie mētājas un jaucas savā starpā. Šai laika nelinearitātei ir, protams, māksliniecisks virsuzdevums, dažkārt pat pārāk tiešs – pasvītrot, cik daudzām mūsdienu parādībām kājas izauga pagātnē. Autore nodaļām devusi gan nosaukumus, gan precīzu norises laiku, norādot gadu un datumu un tādējādi novēršot jebkādu neskaidrību. Bet informācija par notikumiem un varoņu domām romānā sniegta četrās atšķirīgās formās – tiešais tēlojums, ieraksti Hansa dienasgrāmatā, Ingelas un Zāras iekšējie monologi-atmiņas, čekas aģentu rakstiski sniegtie ziņojumi. Dramatizējuma autore Andra Neiburga ar saviem pienākumiem tikusi galā, kā šādos gadījumos mēdz teikt, godprātīgi: atbilstoši romāna loģikai izkārtojusi notikumus, sacerējusi dialogus, izmantojot tēlu iekšējos monologus, vairākas norises (lielākoties tās, kas norit čekā) padarījusi reālistiskākas; nekādu savu subjektīvi māksliniecisku romāna interpretāciju rakstniece nav piedāvājusi.
Nepiedodami slikts palīgs jaunajai režisorei bijis scenogrāfs Gints Sippo, kura scenogrāfija un tās ekspluatācijas forma piešķir uzvedumam neglābjami diletantisku raksturu, jo profesionālā teātrī nekas tāds vienkārši nav iespējams. Mazās zāles centrā uzbūvēta zemnieku sētas virtuve šķērsgriezumā, ieskaitot bēniņus, kur slēpsies Hanss. Pirmajā ainā, kas norit 90. gados, māja ir sagāzusies šķība. Pirms otrās ainas, kad darbība pārsviežas pagātnē uz brīvās Igaunijas 30. gadiem, pustumsā vesels bars skatuves strādnieku, pūzdami elsdami stutē mājas sienas taisnas. Pēc laika, kad darbība atkal notiek 90. gados, vairs neviens (paldies Dievam!) māju nešķībina. Bet kāda tad jēga, atļausiet jautāt, ēkas sākotnējai destrukcijai? Toties iespēja vērot skatuves strādnieku rīkošanos pustumsā mums netiek atņemta – pirms katras ainas viņi ilgstoši kaut ko nebūtisku pārkārto, kaut gan darbības vieta paliek tā pati. Rekvizītu pārvietošanā tiek iesaistīti arī mākslinieki: tā aktrisei, kas tur rokā vīstokli ar zīdainīti, pustumsā atstājot skatuvi, jāiemanās aizstiept arī smaga vāze un liels galdauts.
Ja zemnieku istabas iekārtojumā scenogrāfija un režija tiekusies pēc naturālisma, tad čekas telpu ierīkojumā pēkšņi pazūd ne tikai naturālisms, bet pat loģika, ko, sekojot izrādes reālistiskajai dabai, esam tiesīgi gaidīt. Skatuves labajā, dekorāciju neaizņemtajā pusē, nolikts galds un divi krēsli, pie sienas Fēliksa Dzeržinska portrets. Ne sienu, ne durvju – kaut gan šī iestāde (pamatoti) slēpa, kas notiek tās telpās.
Romāna un arī izrādes galvenā varone ir igauņu zemniece Alīde, kuras lomā Elita Kļaviņa. Taču izrāde sākas ar tumsā atskanošu Gata Gāgas balsi. Aktieris nolasa fragmentu no sava varoņa Hansa dienasgrāmatas, kurā pausts riebums pret Alīdi, kas viņam uzbāžas. Parasti prologā skanošs teksts ir kā visas izrādes priekšvārds, kā tās galvenās problēmas, noskaņas vai varoņa pieteikums. Tā kā pirms izrādes romānu nebiju lasījusi un neko par to nezināju, tad šādas teātra māņu kustības apmēram līdz uzveduma pusei par galveno varoni lika uzlūkot Hansu, pa daļai novēršot uzmanību no galvenās varones.
Ir arī citas neloģiskas neveiklības, ar kuru palīdzību tiek uz skatuves dabūta informācija par faktiem, bez kuriem pilnīgi iespējams iztikt. Tā par sirmu vecmāmiņu pārvērstā Baiba Broka iznāk uz skatuves un norunā monologu par zāļu tējām, bet mēs vēl neko par šo varoni nezinām. Savukārt nogalinātais Hanss ceļas augšā no miroņiem, lai izstāstītu sapni par savas mīļotās sievas ciešanām Sibīrijas nometnē. Šajos un arī vēl citos gadījumos vaina ir viena – Inese Mičule neprot uz skatuves radīt nosacītas, nereālistiskas norises – sapņus, vīzijas, murgus, paredzējumus, mirušo klātesamību dzīvo pasaulē.
Pirmajā ainā, kā arī dažās tālākajās, kuru darbība notiek mūsdienās, neizpratni radīja Elitas Kļaviņas Alīdes vizuālais veidols un lomas psihofiziskā partitūra. Seja grimēta svina pelēkā krāsā, sirma (pakulu) parūka, ģikts saliekta mugura, klibojoša gaita, čāpstinoša veca cilvēka mute… Nemākslinieciskais pārspīlējums ir tik milzīgs, ka raisa jautājumu, vai tā režisore tikai parāda laika ritējumu, kas nav saudzējis Alīdi, vai arī simboliski soda varoni par viņas nodevību – sadarbību ar čeku. Vienalga, abos, kā arī jebkuros citos gadījumos tas ir krietni par treknu un kaut kādā mērā met ēnu uz aktrises lielisko darbu citās ainās.

Alīdes piecas paralēlās dzīves

S.Oksanena sava romāna absolūti apolitisko mīlestības trīsstūri ievietojusi ļoti skarbā laikmetā – 40. gadu otrajā pusē, kad Igauniju līdz ar citām Baltijas valstīm piemeklē otrās padomju okupācijas šausmas. Primāri pievēršoties nevis laikmetam, bet cilvēku raksturiem šajā laikmetā (tas – viņas romāna novatorisms) autore iespēj pateikt nozīmīgas lietas, kurām vismaz latviešu literatūrā (arī – teātrī) līdz šim nav atradusies vieta. Baisie gadi cilvēku primāri nepārveidoja, tikai palīdzēja realizēties tā raksturā slēptajām potencēm, kuras citos, normālākos laikos, tā arī varbūt nekad neaktualizētos. Alīdes rakstura pamatstruktūra, ko Elita Kļaviņa pārliecinoši atklāj, iedibinās, jau pirmoreiz satiekot Hansu, kad tas dod priekšroku viņas māsai. Tā ir dubulta eksistence, sašķelts, lai arī spēcīgs raksturs, ko veido visiem redzamā un slēptā dzīve ar slepeno mīlestību pret māsasvīru. Taču liktenis nenomierinās: tas piespiež sievieti vienai slepenībai pievienot otru (viņu čekā izvaro), tad trešo (viņa greizsirdības dēļ uzraksta denunciāciju par māsu, ko tādēļ izsūta uz Sibīriju), ceturto (dzīvo kopā ar poļitruku, bet bēniņos slēpj Hansu) un piekto (nosmacē ilgus gadus slēpto Hansu, kad uzzina par tā riebumu pret sevi). Vispār jau vienai dzīvei tā kā par daudz slepenību, bet autore tā lēmusi.

Operetiskā čeka

Būtisks izrādes trūkums ir operetiski atrisinātā čekas līnija, kas dažos jaunās paaudzes skatītājos pirmizrādē raisīja pat nevaldāmus smieklus. Patiesi, briesmu sajūta neradās nevienā mirklī, kaut arī Lavrentiju atveidoja Gundars Āboliņš, bet Andis Strods bija Pašas lomā. Aktieri lietoja štampus par divkosīgajiem čekistiem, kuri ar saviem upuriem laipni runā, bet vienlaikus dod mājienus, ka, saprotams, īstenībā ir īsti zvēri. Kaut gan – maz ko vedas pārmest aktieriem, jo tas jau ir režisores tiešais darbs – atrast tēlu, kas skatītājos raisītu šausmas. Romānā Alīdes čekā pārdzīvotais aprakstīts kā emocionāli ietekmīgas haotiskas sirreālas atmiņas-vīzijas, kur te uzpeld, te pazūd viena vai otra detaļa, smaka, vārds, sajūta.

Elitas Kļaviņas meistarīgā spēle

Elitas Kļaviņas Alīde ir ēteriski smalka, aristokrātiska būtne, kuras ārējais veidols kontrastē ar viņas rakstura spēku – kā lai citādi nosauc šo spēju sevī savienot tik daudz slēpto dzīvju. Bet īsti Alīde uzzied tikai Hansa klātbūtnē – slēpti tiecoties tam pieskarties, notvert tā allaž nolaisto acu skatienu, satraukti runājot un šķietami meitenīgi smejoties ar nenomācamām, lai arī māktajām kaisles piesmakuma skaņām. Neticams – vienlaikus skaists un drausmīgs, ja atceramies, kas par to samaksāts – ir Alīdes mīlestības aklums, viņas infantilie sapņi par kopēju laimi nākotnē ar Hansu. Aktrise spēlē lakoniski, par viņas varones īstajām domām un jūtām daudzkārt var vienīgi nojaust: kaut gan, ja uzmanīgi seko, māksliniece skatītājiem pamet vienu otru skatienu, intonāciju, kustību, kas atļauj ļoti labi saprast viņas rīcības motivāciju. Šādai slēptajai spēlei ir ļoti saistoši sekot, šis ir gadījums, par kuru var teikt: tēlam vārdu ir daudz mazāk nekā domu un jūtu (tik bieži teātrī ir otrādi!). E. Kļaviņas spēle ļauj (kaut gan precīzāk droši vien būtu teikt – liek) iedomāties arī tādas domas par attēlotā laikmeta sakarībām, kas agrāk nebija, vismaz man, ienākušas prātā un kas, pieļauju, diez vai bija radošās grupas racionāli apzinātas.

Gatim Gāgam jāmācās redzēt partneri

Gatim Gāgam viņa izdevīgo ārējo dotumu dēļ aizvien biežāk piedāvā mīlētāju lomas (iepriekšējā pirms pāris mēnešiem – Šamanovs A. Vampilova Čulimska. Pašu ļaudis, tagad Hanss), taču aktierim ir kāda profesionāla problēma, kuras dēļ nospēlēt mīlētājus viņam neizdodas. Aktieris lāga neprot uz skatuves dibināt kontaktu ar partneri, viņš neredz to, nenovērtē, bet runā kaut kur uz to pusi savu tekstu. (Tas jau īstenībā svarīgi visās, ne tikai mīlētāju lomās.) Jaunajā izrādē ir kāda aina, kur aktieris redz partneres, tādēļ arī spēj pārliecinoši atklāt mīlestības mošanos pret Alīdes māsu – Baibas Brokas Ingelu. Turpmākajā uzveduma gaitā visa atbildība par šā pāra laimīgo ģimenes dzīvi tiek uzvelta vienīgi Baibai Brokai, kurai gandrīz vai izdodas neiespējamais – nospēlēt mīlestību par abiem. Aktrise piešķir Ingelai siltu acu skatienu, valšķību un vienlaikus laimīgas sievietes harmoniju. Un – dzīvotprieku, pacilātību, darot pat sīkus ikdienas darbus. Nav tā, ka Gatis Gāga Hansa lomā nenospēlē neko. Viņa varonis, slepus pārradies no mežabrāļu gaitām, ļauj, lai sievietes to paslēpj, pašas turpmāk ik dienu riskējot ar savu dzīvi un pat dzīvību. Viņš raksta dienasgrāmatu, ko paraksta kā brīvās Igaunijas zemnieks, nosoda Alīdi par ideālu nodevību, kad tā apprecas ar poļitruku, kas īstenībā garantē kaut kādā mērā tieši viņa drošību… Ir allaž saīdzis, gaida atbrīvotājus te no Anglijas, te no Amerikas. Protams, grūti pārmest Hansam bezdarbību, jo ko gan viņš reālajā situācijā būtu varējis pasākt. Ja nu vienīgi iet mežā, kā daudzi tūkstoši citu. Taču izrādes gaitā pamazām sabiezē netīksme pret Hansu, kura vietā dzīves reālo smagumu iznes trīs sievietes (viņa mazgadīgā meita čekā tiek spīdzināta), kamēr viņš slēptuvē kopj ideālus. Hansa egoistiskā rakstura kontekstā saprotama un pat attaisnojama liekas Alīdes rīcība, kad pēc mocībām čekas pagrabā tā apprecas ar poļitruku Martinu, ko Jevgeņijs Isajevs tēlo kā nepievilcīgu – gļēvu un izplūdušu – vīrieti. Ja savējie nevar, tad ienaidnieks varēs – pasaudzēt, aizsargāt.

Idejas pašnāvība

Pēc grāmatas izlasīšanas, vēlreiz pārdomājot izrādi, nonācu pie kāda absolūti negaidīta secinājuma, kas Hansa nāves faktu lika skatīt gluži simboliskā plānā. Ja tu esi idejai atdevis vārda tiešā nozīmē visu, bet tā tevi nodod, par tevi pat izņirgājas, tad var taču pienākt brīdis, kad tā sevi (tevī) izsmeļ. Un – nomirst. Kā notiek ar Hansu Alīdes dzīvē. Hanss – vienlaikus mīlestības un brīvās Igaunijas ideja. (Ar to negrasos Alīdes rīcību attaisnot.) Izrādē netiek pateikts, kur paliek Hansa līķis. Grāmatā tas uz mūžu paliek savā paslēptuvē. Un Alīde daudzus desmitus gadu dzīvo ar savā mājā paslēptu mirušas mīlestības/brīvības skeletu. Var jau izdarīt arī tādu secinājumu, ka visu atdot vienam cilvēkam/idejai ir fanātisms, kas arī, protams, nav apšaubāmi.

Attīrījusies vai dubultslepkava?

S.Oksanenas romāna nosaukumu Attīrīšanās var skaidrot kontekstā ar idejiskā ziņā ļoti nozīmīgo Zāras tēlu. Alīdi atkausē māsas mazmeitas Zāras ierašanās, viņa atceras savu dzīvi, spēj ieskatīties patiesībai acīs, izglābj meiteni no abiem vajātājiem-suteneriem, tos nošaujot, bet pati, jāsaprot, sadedzināsies kopā ar Hansa mirstīgajām atliekām. Izrādē diemžēl Ingas Alsiņas tēlotajai Zārai atvēlēta vien dekoratīva sižeta bīdītājas loma. Pārspīlēta un nevietā ir Zāras kropļotā krievu-latviešu valoda, uzspēlētā baiļu histērija. Finālā Zāra atrod un izlasa dokumentu, kas liecina: Alīde bijusi čekas aģente ar segvārdu Muša. Bet finālā, kā ievēroja Līga Ulberte, atskan trīs, nevis divi šāvieni. Vai Alīde nošauj arī Zāru, kas kļuvusi par viņas noslēpuma līdzzinātāju?

Izrāde "Muša" Jaunajā Rīgas teātrī
easyget.lv
autors Elīna Gulbe

Par Jaunā Rīgas teātra izrādi „Muša" gribētos teikt, ka šis stāsts un tā pasniegšanas forma nav neparasti, bet tā trumpis ir Jaunajam Rīgas Teātrim raksturīgā dzīves realitātes garša, ko šoreiz meistarīgi īstenojusi režisore Inese Mičule.

Arī šoreiz, līdzīgi kā izrādē „Vectēvs", iestudējuma veidotāji nav izvēlējušies iet vieglāko ceļu, auditorijai piedāvājot viennozīmīgu skatījumu uz vēsturi, un tas ir tikai apsveicami, jo, runājot par pagātni, šķiet, mēs visi zinām, kuri ir labie un kuri sliktie, bet, vēstures procesiem piešķirot pavisam personisku prizmu, skaidri novilktās līnijas izzūd. Tas ir lielisks veids, kā skatītājā aktualizēt iekšējo diskusiju gan par šķietami atsvešinātiem vēsturiskiem procesiem, kurus iezīmē fakti un gadu skaitļi, gan par pavisam privātiem un intīmiem pārdzīvojumiem un izvēlēm, mijiedarbojoties ar attiecīgā laika vēsturisko realitāti, kura nereti kalpo kā cilvēku savstarpējo attiecību gaitas katalizatoru. Tādejādi arī Jaunais Rīgas teātris izrādē „Muša" liek saprast, ka cilvēka likteni ietekmē daudzi faktori, šoreiz pietiekami skaidri norādot, ka ne tikai vēsturiskā situācija, bet arī katra indivīda izvēles, kuras izdarītas tās ietvaros, spēlē lielu lomu tajā, kā veidojas cilvēku liktenis.

Šķiet, mūsu vēsturē nav strīdīgāka un vairāk apspriesta vēstures perioda par 1940. gadiem, arī izrādē stāsts ir par šo laiku. Lai gan somu rakstnieces Sofijas Oksanenas romāna „Attīrīšanās", pēc kura veidota izrāde, darbība notiek Igaunijā, vēstures notikumu nenoliedzamās analoģijas dēļ tas itin viegli attiecināms uz Latviju.

Izrāde „Muša" piedāvā skatīt ģimenes traģēdiju, kurā iesaistīto cilvēku sarežģītās izvēles intensificē laiks, kurā tiek dzīvots, nedaudz pievēršoties jautājumam par to, vai savas dzīves laikā iespējams vērst par labu pieņemtos lēmumus. Glābt vai neglābt, cīnīties vai samierināties, pazemoties vai saglabāt godu, slēpt vai nodot... Šķiet, ka izrāde rosina skatītāju ļauties pretrunām, vienlaicīgi pieļaujot, ka vēsturiskais fons liek domāt par to, ka stāsta varoņiem nav izvēles iespēju, tomēr atgādinot, ka izvēle ir vienmēr, šo vēsturisko notikumu kontekstā vien šķiet, ka likmes ir augstākas un uz spēles likta dzīve. Šāda pieeja no vēsturisku jautājumu apspriešanas izrādes būtību pārceļ teju vai eksistenciālā līmenī, kurā pagātnes notikumi pasaules kontekstā paliek otrajā plānā.

Izrādes skatītājs tiek uzrunāt dziļi un personiski. Auditorijai pietuvinātu atmosfēru nodrošina gan izvēle izrādi veidot mazajā zālē, gan mizanscēna, jo centrālā darbība notiek nelielā lauku mājiņā, kuras vienīgajā istabā atrodas gan neliela plītiņa un virtuves galds, gan gulta un skapis. Katrs sadzīves priekšmets un mēbeles atmiņā atsauc vecvecāku lauku mājas un šķiet, ka tieši šī asociācija vēl vairāk aktivizē vēlmi uztvert stāstu nevis atsvešināti, bet gan ļoti personiski, velkot tiešas paralēlas ar savas ģimenes vēsturi.

Bet vislielāko lomu tajā, ka izrāde tiešām garšo pēc realitātes, spēlē aktieri, kuru iedzīvinātie tēli ne tikai darbojas uzstādītajos noteikumos, bet parādās kā atšķirīgas un spēcīgas personības. Elita Kļaviņa lieliski aktualizē Alīdes izdarītās izvēles un to sekas skatītāju prātos, Baiba Broka ir pārliecinoša saimnieciskās māsas lomā, bet Gata Gāgas varonis sevī iemieso no mūsdienu pozīcijām naivo tēlu, kurā ieskanas tautiskā romantisma nots. Tikpat veiksmīgi un prasmīgi izspēlēti ir arī pārējie tēli.

„Muša" ir izrāde, kurai ļaujoties, iespējams atrast spēcīgus jautājumus pārdomām un vienlaikus pabūt intīmā stāstā par cilvēku savstarpējām attiecībām laikā, kura smagums jūtams vairāku nāciju dzīves kontekstā.

Nospēlēt neredzamo
Nedēļa kabatā (Latvijas Avīze)
autors Linda Ģībiete

Romāns vēsta par divu māsu likteni kaimiņzemē Igaunijā, viņas abas iemīlējušās vienā vīrietī, kurš abas iemīlēt nevar. Darbība risinās no 20.gadsimta 40.gadiem, bet atskaņas iesniedzas arī 90.gados. Karš, totalitāra vara, izvēle nostāties vienā vai otrā pusē, bailes, kas to ietekmē, un mīlestība, kas to veicina. 40.gadu politikas diktētie spēles noteikumi un romāna autores piedāvātā tēlu sistēma nodrošina ideāla, jutekļus plosoša un pircēju makus atveroša stāsta rašanos. Šķiet - cik veikli brīvajā Somijā augusī Oksanena izmantojusi turpat netālu esošās eksotiskās padomjzemes Igaunijas ļaužu likteņus savu literāro mērķu īstenošanai! Patiesībā tik eksotiska šī zeme autorei nemaz nav, viņas māte ir igauniete, kas tikai 70.gados emigrējusi pāri līcim. Izrādes kontekstā līdzīgas paralēles velkamas arī starp skatuves varoņiem un publiku - mēs, zālē ērti sēdošie, vērojam stāstu par igauņiem, pazīstamiem, tomēr nedaudz svešiem. Veidojas neliela distance, kas ļauj notikumus tvert kaut par pāris grādiem vēsāku prātu un ļauj vērtēt, ne tikai just, lai arī emocijas izrādes darbībai atsaucas. Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs - tikpat labi stāsts varētu būt par mums.
Romānu skatuvei piemērotu padara arī tas, ka globālās varas spēles, karadarbība, spīdzināšana, partizānu, bet 90.gados arī civilo bandītu cīņas norisinās kaut kur blakus - kilometriem tālu, mežā, turpat aiz mājas vai blakusistabā, bet publikas acu priekšā redzams tikai galvenais notikums - dienišķā cilvēka dzīve. Tajā politika nav redzama, lai gan neizbēgami to skar. Citreiz grūti palikt savā vietā, jo izrādes laikā rodas vēlme palūkoties aiz kulisēm, kur risinās viss interesantais, par ko aktieri vēlāk iznāk paziņot arī skatītājiem. JRT, par laimi, tā nenotiek - aktieri nospēlē arī neredzamo, viss kļūst redzams viņu acīs. Romāna skatuviskumam ir arī iemesls - šis stāsts sākotnēji tika radīts lugas formā, kas 2007.gadā iestudēta Somijas Nacionālajā teātrī. Gadu vēlāk tapis arī slavenais romāns.
Andras Neiburgas dramatizējumam raksturīgs zināms fragmentārisms, kas "pielipis" arī izrādei. Acīmredzot iestudējuma veidotāji vēlējušies izvilkt romāna esenci, dinamiski rādot darbību vai emocijas virzošās epizodes, kas "samontētas" ar satumsumiem. Kino un video šādam montāžas efektam pamatā ir divi iemesli. Pirmais ir slinkums - blakus esošie kadri nemontējas un autoram laika vai talanta trūkuma dēļ negribas šo propblēmu risināt smalkākā veidā, bet ar "melnumu" pa vidu var samontēt jebko ar jebko. Tomēr ir arī otrs iemesls - īpaša montāžas ritma un noskaņas radīšana ar nosacījumu, ka satumsumu ilgums un biežums šādu ritmu rada. JRT "Mušā" montāžas ritma pietrūkst, satumsumi izmantoti tikai kā tehnoloģisks risinājums dekorāciju pārbūvei, rekvizītu un grima maiņai, pārejot no vienas ainas uz citu (scenogrāfs - Gints Sippo), no viena laika uz citu. Gatis Šmits, būdams talantīgs kinorežisors, izrādē "Drāmas kursi pieaugušajiem" šājā pašā teātrī zina, kā šo paņēmienu izmantot mērķtiecīgi un veikli, bet Inese MIčule pagaidām ne. Montāžas vietas saplēš izrādes audumu daudzos gabaliņos, lai gan tām vajadzētu šo audumu tieši otrādi - sadiegt.
Režisores kļūda vērojama arī darbā ar aktieriem. Ļoti daudz uzmanības un smalkuma ieguldīts sieivešu lomās. Iemesls tam ir skaidrs - stāsts taču galvenokārt par māsām. Gan Baiba Broka (Ingela), gan Elita Kļaviņa (Alīde) demonstrē ne tikai absolūti precīzu aktierisko meistarību un pārvēršanās virtuozitāti, kas viņām piemīt teju ikvienā lomā, bet nospēlē arī to sievišķīgām pretrunām caurvīto maigumu un spēku, kas liek eksistenciālos apstākļos izvēlēties starp dzīvošanu un miršanu, vīru, bērnu, mīļoto, taisnību un netaisnību. Inga Alsiņa Zāras lomā jūtīgi un ārkārtīgi dabiski izdzīvo sarežģītus, eksaltētus psihofiziskos stāvokļus. Bet izrādes vīri - Gatis Gāga, Gundars Āboliņš, Andis Strods un Jevgeņijs Isajevs -, šķiet, uz mēģinājumiem ieradušies retāk vai arī, tā kā iepriekšējais minējums diez vai ir patiess, režisore vairāk paļāvusies uz aktieru profesionālo varēšanu, ne ievirzīšanu precīzā izrādes noskaņā. Pretstatā izrādes sievišķajam smalkumam ar vīru tēliem uz skatuves uznāk priekšstati un klišejas par to, kādiem jābūt 40.gadu čekistiem, partijniekiem un partizāniem.

Sāpju ēnā
Nedēļa kabatā (Latvijas Avīze)
autors Deniss Hanovs

Jaunā Rīgas teātra jaunais iestudējums "Muša" rosina analizēt sāpes, lai tās pārvarētu.

Somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāna "Attīrīšanās" dramatizējumā režisores Ineses Mičules versijā ar nosaukumu "Muša" centrālais temats ir cilvēka vēlme izdzīvot un šķietamas drošības morālā cena.
Vardarbības problemātika norisinās dažādos līmeņos - gan atklātajā, publiskajā, ko īsteno varas pārstāvji, gan subtilajā, apdraudēto cilvēku dvēselēs - vardarbība pret sevi un citu. Jo nodevība nav vērsta tikai pret otru cilvēku, bet arī pret sevi, ja esi izlēmis pārkāpt morāles likumus.
Vēl viens iestudējumā dominējošs temats - sieviete un vara. Padomju varas klātesamība visās dzīves jomās piespiež galveno varoni Alīdu Trū klusēt - ne tikai no bailēm, bet arī no nespējas aptvert, cik vara var būt vardarbīga. Tādēļ romāna sižets, kas iestudējumā atrod diezgan selektīvu interpretāciju, kura, manuprāt, koncentrējoties uz ārējās vardarbības formām, palaiž garām tik daudzas nianses no romāna teksta, Rīgas versijā ir pārtapis par latviešu kolektīvas traģēdijas vēstījumu. Igauņu sieviešu tikšanās 90.gadu sākumā, posmā, kad aizliegtā vēsture atkal tika atļauta un tika atļauts atcerēties, daudziem skatītājiem ir tikai neliela ģeogrāfiska neprecizitāte - runa ir par mums pašiem, par mūsu sāpēm un par to, kā tagad, kad domāt un pretoties meliem ir atļauts, tikt galā ar pagātnes sāpēm un piespiedu nodevībām apstākļos, kas bija jāiekaro un jāpasargā uz citu dzīves, goda un nākotnes rēķina.
Dekorācijas kliedz par izvarotajām dvēselēm, sabrukušiem likteņiem. Kura cilvēka tagadnes dzīvē gan nesāp kara rētas? Jautājums ir cits - ko darīt ar kolektīvām atmiņām, kas nepazudīs un ko vairs nevar izslēgt, aizliegt?
"Muša" ir iestudējums, kura noslēgumā man radās jautājums - vai mēs mūsdienu Latvijā neesam pieraduši pie kolektīvām sāpēm, ko nemaz nevēlamies pārvarēt? Vai sāpes ir kļuvušas par daļu no mūsu patības? Un vai tas nenozīmē, ka pāridarītāji, vara un tās īstenotāji uz mūžīgiem laikiem ir klāt un turpina sāpināt?

Pareizs stāsts par vēsturi
Diena (Kultūras Diena)
autors Zane Radzobe

Sofi Oksanenas romāna Attīrīšanās sakarā no prāta neiziet ķecerīgs salīdzinājums. Neviens taču neapgalvos, ka Titāniks ir filma par kuģi, pat ja tajā grimstošs laineris sev līdzi dzelmē aizrauj simtiem dzīvību. Tas ir mīlas stāsts, kas sakritības dēļ "izglīto" skatītāju par vienu no slavenākajām transportlīdzekļu katastrofām pasaules vēsturē. Tāpat ar somu autores romānu, kura dramatizējums ieguvis nosaukumu Muša un tikko piedzīvojis pirmizrādi Ineses Mičules režijā Jaunajā Rīgas teātrī. Liktenīga sieviešu sāncensība, ko konjunktūru labi pārzinoša rakstniece ievietojusi eksotiskā, viņas lasītāja iztēli kairinošā vidē, kur laiks, uz brīdi izcelts no normalitātes sliedēm, piedāvā varoņiem iespēju lemt likteņus.

Būs populāra izrāde

Tas, ka mūsmājās dramatizējums iestudēts primāri kā vēsturiska drāma par padomju noziegumiem Igaunijā, manuprāt, ir simptomātiski. Protams, jārunā par referenduma atkaluzjundīto aktualitāti. Bet galvenokārt tas tomēr ir estētiskas dabas jautājums - vai vēlamies aiz sistēmas redzēt cilvēku.
Muša būs populāra izrāde, liecina skatītāju atsauksmes. Nav noliedzams, ka tēma Latvijā rosina smagas pārdomas un emocijas, tikai - tas nav izrādes nopelns. Muša diemžēl ir viduvējs teātra darbs, ko gremdē Andras Neiburgas dramatizējuma nepārdomātā, drīzāk kinematogrāfam piemērotā struktūra un pļāpīgums, darbību aizstājot ar informatīva teksta blāķiem, bet īpaši režisores absolūtā nevarība ainu salaiduma vietās. Tas, ka vienīgais iedomātais paņēmiens ir aptumšojums un izrādi apstādinošas pārbūves, šķistu neticami, ja vien tās nenāktos atkal un atkal ciest minūtēm ilgi.
Ginta Sippo deklaratīvajā scenogrāfijā (stalti izslējusies pirmskara ēka padomju laikā sašķiebusies no grēku un pāridarījumu nastas) sirma sieviete apdara mājas soli. Elita Kļaviņa, tāpat kā Baiba Broka, izrādē spēlē divas lomas - sievieti jaunības pirmajā plaukumā un dzīves nogalē. Vecuma sabrukums un no tā izrietošās dīvainības viņas Alīdē Mazās zāles tuvplānā gan liekas vismaz par desmitgadi pārsālītas, bet to izlīdzina aktrises pārsteidzoši jaunā, trauslā varone, kas pēc aptumsuma brīža izkūņojas no gadus piecdesmit vecākās raganas čaulas.

Pārcenšas ar padomju kolorītu

Inese Mičule izrādi veidojusi, par pamatu ņemot pretrunu starp šīm abām sievietēm. Nosaukuma maiņa ir konceptuāla. Šī vairs nav Alīdes vai laikmetīgās Igaunijas, kā to arī iespējams izlasīt, attīrīšanās, likteņa melodramatiski piedāvāta iespēja identiskā situācijā izvēlēties vēlreiz un izpirkt savu grēku, bet gan stāsts par skaistas sievietes pārtapšanu zirneklī - fiziski un garīgi kroplā radījumā, kas savos tīklos sapin un nosmacē veselu dzimtu. Kas pie tā vainīgs, režisore pasaka skaidri. Programmiņā divas lapaspuses atvēlētas skaitļiem un jēdzienu skaidrojumam. Pat ziņotāja pieteikuma anketa pievienota.
Skaitļu birums uzrunā tāpat kā izrādes "krievi" - Gundara Āboliņa Lavrentijs, Jevgeņija Isajeva Martins, Anda Stroda Paša. Muša vispār ir sieviešu izrāde - vīrieši darbojas kā fona funkcijas, paspilgtinot "laikmeta kolorītu". Bet ar padomju kolorītu I.Mičule tomēr ir krietni pārcentusies, radot negribētu efektu. Jo briesmīgāk ālējas čekisti, jo dēmoniskāk pauž savu prātam neaptveramo izdomu spīdzināšanā, jo nedabiskāk, pat komiski tas sāk izskatīties. Dzīves patiesība nav mākslas patiesība, un es nespēju izjusti nosodīt jauniešus, kas šais ainās pirmizrādē jautri irdza, jo...Ja galvenās varones izvarošana vai maza bērna potenciāla spīdzināšana neraisa skatītājā nekādu personisku pārdzīvojumu, ar izrādi kaut kas ļoti nav kārtībā.
Turklāt - diez vai vietā šausmināties par jauniešu nespēju iedziļināties smagajā vēsturē. Par spīti tam, ka pati S.Oksanena uzsvērusi materiāla studijas, jāapzinās, ka viņas romāns ir darbs tirgum. Tas nav skats no iekšienes, vēsturisks dokuments, bet gan smalki sajustas nišas produkts - vardarbības un seksualitātes mikslis, kas šobrīd populārajā kultūrā ir ļoti pieprasīts, apvienojumā ar plašos vilcienos izzīmētu liktenīgu mīlas trijstūri. Plakātisko nežēlību, pie kuras popkultūrā pierasts līdz pakāpei, kad to vairs neizjūt kā ārpus normas parādību, atdzīvina un "īstu" padara sentiments. Mušas problēma ir tā, ka, iznesot priekšplānā fona zvērības, izrādē kaut kur pazudusi tik būtiskā melodramatiskā stīga. Palicis komikss, ko skatītājam piedāvā uztvert par izsmalcinātu okupācijas drāmu.

Māsu konflikts

Sižetu formāli veido stāsts par divām māsām, kas mīl vienu vīrieti un pirmajos padomju gados slēpj viņu bēniņos. Gata Gāgas Hanss, ideoloģiski ļoti svarīgs izrādes koncepcijai, darbībā tikpat kā netiek iesaistīts, bet viņa baisā paralēlā eksistence tā arī nespēj kļūt par spēcīgu mākslas tēlu, kā, pieļauju, iecerēts. Arī tagadnes sentiments - Alīdes zudušās māsas mazmeita - prostitūta Ingas Alsiņas pārliecinošā atveidojumā - nepieciešams tikai sižeta virzīšanai. Izpaliek romānā iezīmētas neviennozīmīgākas pārdomas, piemēram, par to, ka šodien neatkarīgajā Igaunijā cilvēki nonāk padomju laikam identiskās situācijās. Zāra taču lielā mērā kļuvusi par Alīdes dubultnieci. Vai - ka brīvo Igauniju iemiesojošais Hanss, bēniņos slēpdamies, sievietes nāves briesmām pakļaudams, ar savu destruktīvo uzvedību vispārējai ellei tikai piemet pa pagalītei. Vai arī - kādēļ tas viss? Cik un kā dēļ ir vērts izciest?
Izrādi ir vērts skatīties E.Kļaviņas un B.Brokas spēles dēļ. Māsu konflikts izspēlējas ikdienas sīkumos, ne atklātā konfrontācijā, viņām pašām, iespējams, ilgi nenojaušot par bezdibeni, kas veras aizvien plašāks. Tās ir paradoksālas attiecības. B.Brokas Ingele - talantīga saimniecības vadītāja, ideālā igauniete - izrādās pilnīgi nepiemērota dzīvei ne normas situācijā. Trauslā, nepraktiskā, aristokrātiskā Alīde izrādās no dzelzsbetona, nepielūdzama, nesalaužama, idejas (šai gadījumā mīļotā vīrieša glābšanas) fanātiķe. Pāri visam un visiem, ar spēju upurēt sevi pilnībā. E.Kļaviņa spēlē teju pārcilvēciski. Aktrise gandrī, gandrīz nospēlē to, ko liedz iestudējuma koncepcija, proti, ka apstākļi vēl nenozīmē visu. Protams, Alīdi salauž. Bet nodod un iznīcina viņa ne aiz bailēm, bet ar iedvesmu. Paradoksāli, bet nodevība S.Oksanenai, šķiet, ir spēka, vitalitātes, nevis sakāves apliecinājums. Nododot māsu, Alīde uzvar dzīvi, kas tai liegusi kāroto balvu.

Pirmā reakcija - noliegums

Muša raisa paradoksālas pārdomas par padomju vēstures atspoguļojumu. S.Oksanena uzrakstījusi melodrāmu ar spilgtu laikmeta fonu, un cilvēki to lasa labprāt. Ne lai izglītotos, bet izklaides dēļ, kā piedien "zemajam" žanram. Pirmais impulss, pieļauju, daudziem latviešiem ir noliegums - tā nav mūsu patiesība. Mūsu dzīve nav melodrāma, bet gan traģēdija. Jā. Tikai skaitļi un vēstures fakti nevienu, kura personiskajā pieredzē nav padomju laika (un tādu arī latviešu vidū katru gadu kļūst vairāk), nespēj uzrunāt. Uzrunā pretrunīgie. Tos iespējams sajust, pārdomāt, arī strīdēties ar viņiem varbūt. Alīde ir tāda varone. Ļoti žēl, ja par nopietniem jautājumiem diskusija neizdodas tikai tāpēc, ka tās dzīvais kodols apraksts skaitļu un vēstures klišeju gūzmā.

Attīrīšanās caur mušu
Biznes&Baltija
autors Maša Nasardinova

Recenzija PDF failā